Asteroīda gūstekņi

13

— Nauda — visās malās nauda, — svētlaimē skandināja Reniss. — Grams zelta — visās malās grams zelta. Zelts — tas ir skaitlis vistīrākā veidā, tas ir materializēts skaitlis, ilgas, kurām ir svars. Ko vērtas visas jūsu runas, Nadja? Jūs centāties iestāstīt, ka kapitālisms lemts bojā ejai, un te nu, lūdzu, ir — ko mēs redzam kosmosā? Kapitālu. Zelta krājumus.

— Faetona piemērs nekā nepierāda, — pretojās Ņečajeva. — Kapitālisms ir parasta vēstures stadija, ar kuru mēs sastapsimies uz daudzām planētām. Zelts neko vēl nepierāda. Zelts būs vajadzīgs arī komunismā. Tās varēja būt laboratorijas aparātiem sagatavotas loksnes. Bet vēl ticamāk, ka šejienes sabiedrība bijusi līdzīga senās Ēģiptes vai Peru sabiedrībai. Priekš dzelzs un bronzas laikmetiem tautas tālu pārdzīvojušas zelta laikmetu. Tajā zelts ir bijis nevis

maksāšanas līdzeklis, bet vienkārši metāls. Es domāju, ka uz Faetona pirms katastrofas bijis zelta laikmets.

Bet Robertam dzima sava teorija — viszinātniskākā un visfantastiskākā. Roberts bija tais domās, ka uz Faetona mituši tālo zvaigžņu braucēji, kas te iekārtojuši kosmisko remontstaciju, ieguvuši metālus, kā arī zeltu: nerūsējošu, skaistu, higiēnisku materiālu mēbelēm, traukiem, aparātiem, šķērssienām, mazgājamām ierīcēm un kanalizācijas caurulēm.

-— Kosmosa ceļotāji nebūtu kalušies akmeņos, pazemes telpas tie būtu izdedzinājuši vai izurbuši, — prātoja vecākais Reniss.

Roberts samulsis apklusa, bet Ņečajeva pateica atbildi priekšā:

— Viņi varēja izmantot kādu vecu alu.

Taču pati tūlīt arī iebilda:

— Bet pilsēta? Pilsēta ar kvartāliem līča krastos? Kādēļ kosmosa ceļotājiem vajadzēja kvartālus?

— Ēģiptieši savas pilsētas cēla pie upēm. Tas bija upju laikmets vēsturē, — atgādināja Reniss.

— Bet senās Krētas iedzīvotāji?

Viņi strīdējās. Pētīja zeltu. Taustīja zelta loksnes, meklēja instrumentus, atkal strīdējās. Tikai vienā ziņā domas sakrita: meklējumi jāturpina. Jābūt vēl citām telpām. Viņi izklaudzināja sienas, pārcilāja zelta loksnes, izklaudzināja grīdu. Kādā kaktā dobji atbalsojās. Tai vietā viņi sāka cirst sienu. Beidzot pavērās sprauga, un gaitenī pirmais iespraucās Roberts. Atkal tumsa, akmeņu aizgruvumi, līkumi. Beidzot strupceļš. Bet kas ir tur, aiz ciešās sienas?

Renisam rēgojās jaunas zelta lokšņu pakas, tīrradņu kaudzes, dārgakmeņu lādes — vērtības, vērtības, nauda, nauda un atkal nauda.

Ņečajeva iedomājās, ka te varēja būt Faetona valdnieka kapenes, līdzīgi noslēpumainajām Tutanhamona kapenēm. Valdnieka kroņi, aproces, zelta vairogi un bruņas, rakstainu trauku kaudzes, smags sarkofags un faetonieša sejas maska (vai tiem bijis cilvēku izskats?). Viņa iedomājās arī jaunās sievas noliktu puķu pušķīti (lauku puķes bija ielikusi Tutanhamonam līdzi viņa laulātā draudzene). Bet galvenais — zīmējumi,

zīmējumi, zīmējumi. Tajos atainota faetoniešu ikdienas dzīve: faetonieši apstrādā tīrumus, sēj, iegūst un kausē zeltu, izlej ķiveres un bruņas . . .

Bet Robertam rādījās daudz vilinošākas ainas: astronautu noliktava un darbnīca. Grāmatas — vesela bibliotēka, uz Zemes nepazīstamu zinību krātuve, ierīces, aparāti, kas arī uz Zemes nepazīstami. Un pašā kaktā — neliels, trīsvietīgs planētu kosmoplāns ar neparastu dzinēju. Viņi iesēžas visi trīs, Roberts nospiež pogu un — virzienā uz Zemi, pilnā gaitā uz priekšu!

Reniss ar traku niknumu cirta akmens sienu, un tikai tad, kad rokas bija nobrāztas līdz asinīm, viņš bija ar mieru atdot lauzni krustdēlam. Kad viņi abi gulēja, akmeni cirta Ņečajeva. Bet tad lauznis sāka sisties cauri. Redzēt nekā nevarēja. Priekšā tumsa. Vēl viens sitiens. Akmeņi sakustējās. Viņi grūda visi reizē. Klints lēnām pavirzījās un viegli ieslīdēja melnā tukšumā. Viņi ieraudzīja . . . zvaigžņotas debesis. Mazais Lācis no sava kausiņa lēja tumsu Lielā Lāča pamatīgajā kausā. Tika liets tāpat kā priekš tūkstošiem gadu. Tika smelts un liets tukšums tukšumā.

Planēta bija sašķēlusies taisni te — šķērsām ejai. Otru telpu bija aiznesusi cita asteroīda daļa. Nav zināms, kura. Tā varēja būt jebkura no diviem tūkstošiem asteroīdu. Ko tas īsti bija aiznesis līdzi?

Pēc Renisa domām, zelta krājumus.

Vai arī Faetona valdnieka kapeni, kā domāja Ņečajeva. -

Vai arī starpzvaigžņu klejotāju apmetni.

Asteroīda trīs iemītnieki izvirzīja trīs teorijas, kas vēl šodien pastāv zinātnē. Ja jūs ieskatīsities Faetona konferences protokolos, jūs tur atradīsit gan starpzvaigžņu teoriju, gan zelta laikmeta teoriju, gan naudas kapitālisma teoriju. Lasītājs pēc patikas var izvēlēties jebkuru no tām.

Jāpiebilst, ka esam aizsteigušies priekšā. Tas viss notika daudz vēlāk. Asteroīda iemītnieki otrreiz pārdzīvoja vilšanos, gan vairs ne tik rūgtu, jo tad jau bija pamirdzējusi kāda cerība.

Zaudējis rokas, cilvēks var aizrauties ar matemātiku vai literatūru, vai pat iemācīties ar kājām zīmēt. Viņš aizmirsīsies … taču nekad neaizmirsīs savu nelaimi. Ikdienas sīkumi katru brīdi viņam atgādinās: «Reiz tev bija rokas, tagad vairs nav. Slikti tev ir, sliktāk nekā citiem.»

Cietoksnī ieslodzītais — par to savā grāmatā pastāstījis Morozovs — var izdomāt sev nodarbības: viņš var sacerēt dzejoļus vai zinātniskus traktātus, no maizes lipināt šaha figūras vai ar drupatām barot peles. Reizēm viņš var aizmirsties. . . Bet vajag tik pacelt galvu — cietums atkal sevi atgādina. Ieslodzītais nekādi nemitēsies domāt par brīvību, sapņot par brīvību, cerēt, ka cietumsargi iežēlosies vai nobīsies, ka viņu var atbrīvot biedri vai gadījums . .. ieslodzītais nekad nemitēsies gudrot un apsvērt visneticamākās bēgšanas iespējas.

Asteroīda gūstekņi varēja sev izdomāt nodarbības, iedziļināties tajās, aizmirsties. .. bet, ka viņi ir gūstekņi, to viņi nevarēja aizmirst nevienu stundu. Sapņos viņiem bieži rādījās Zeme, tā rādījās pat Robertam, kas Zemi atcerējās ļoti miglaini. Vēl biežāk sapņos rādījās glābšanās: kā viņi iziet no aizas, un rau — pie apvāršņa raķetes liesma. Nevarīgs cilvēks sliecas uz māņticību. Pēc tādiem sapņiem Ņečajeva vairākas dienas gaidīja uz glābšanos, bieži vien raudzījās debesīs, katrs mazākais troksnis lika viņai trūkties augšā un gaidīt laimes pilno saucienu: «Pie apvāršņa raķete!»

Par bēgšanu nebija ko sapņot. Izplatījums turēja viņus ciešāk nekā mūri un sargi. Lai uzbūvētu starpplanētu kuģi, bija vajadzīgas Zemes rūpnīcas. Starpplanētu plostus un laivas neviens vēl nav izgudrojis. Kā par sevi lai aizlaiž ziņu uz Zemi? Par to viņi domāja nemitīgi.

Radioraidītāji viņu ķiverēs vislabākajā gadījumā darbojās tikai simt kilometru tālumā. Varbūt pastiprināt skaņu? Tam nolūkam vajadzīga enerģija, bet enerģija bija līdz ar nagiem — dažas saglabājušās Saules

baterijas. Sagādāt vēl pusvadītājus? Tam nolūkam vajadzīga enerģija, pusvadītāji jāizkausē no kalnu iežiem un jāatjauno. Varbūt uzcelt nebijušu antenu? Trūkst stieples, trūkst metāla un enerģijas, lai to izkausētu, trūkst skābekļa, ogļu, trūkst zināšanu … Visas grūtības tika pārcilātas desmitiem reižu jau pirmajā . nedēļā pēc katastrofas.

Neticamo atklājumu Ņečajeva uzņēma kā cerību signālu. Pa gaiteni iedama, viņa ilgojās: «Ak, kaut te būtu radioraidītājs!» Bet glābēja radio vietā — nevajadzīgā zelta kaudzes. Par šo zeltu daudz ko varēja nopirkt uz Zemes kapitāla valstīs. Bet pamēģini tikt līdz tām! Arī uz Faetona laikam jau daudz ko varēja nopirkt, bet Faetons bija sairis gabalos.

Reniss šķita pavisam aizmirsis, ka Zeme nav sasniedzama. Viņš ar labpatiku mērīja loksnes un skaļi rēķināja:

— Divus metrus garš, vienu metru plats, katras loksnes cena — savi divdesmit tūkstoši dolāru. Esmu pārliecināts, ka arī te no loksnēm kaltas monētas. Ne velti loksnēs iedobtas rūtiņas: tā vieglāk sagriezt. Katra rūtiņa — naudas gabals apmēram dolāra vērtībā. Par pusloksni mēs ar tevi, Robert, nopirksim lielisku mašīnu, par desmit loksnēm — pieklājīgu mājiņu, par simt — jahtu un dosimies pasaules ceļojumā. Nopirksim Vidusjūras krastā arī villu vai kādu muižu. Vai tu maz zini, cik te daudz lokšņu ir? Pāri par divdesmit četriem tūkstošiem. Pasmaidiet, Nadježda Petrovna! Tagad jūs esat visbagātākā līgava pasaulē . . .

— Kam man zelts? — Ņečajeva rūgti pasmaidīja. — Tas man nepalīdzēs tikt atpakaļ uz Zemi.

Reniss paraustīja plecus.

— Jūs esat nelaimīgs cilvēks, dāma ar principiem! Vai tiešām jums trūkst iztēles? Paskatieties uz šīm loksnēm ta labi vērīgi. Tur ir dabiskās ūdeļādas kažoks, tur ir auskari, kaklarota, tur skaistas mēbeles, perlamutra viskozes blūzīte. Jums taču patīk glīti ģērbties?

— Patika, — nopūtās Ņečajeva. — Kad iepazinos ar Vadimu, man pār pleciem bija perlamutra viskozes

šallīte un galvā dzeltens pieneņu vainadziņš. Bet kāpēc sevi satraukt? Raķete no šā zelta nav uzbūvējama.

Un tomēr izrādījās, ka zelts var būt noderīgs. To gan noģida nevis Reniss vai Ņečajeva, bet Roberts, vēl nesenais puikiņš. Viņam varbūt bija vieglāk noģist — viņš taču zināja mazāk nekā lielie, miglaināk viņš apzinājās grūtības, vairāk uzdeva naivus jautājumus.

Tovakar viņi skaļi lasīja enciklopēdiju. Uz asteroīda bija arī tāda aizraušanās. Lasīts tika no vietas: par Beļģijas galveno ostu Antverpeni, par mītisko milzi Anteju, kas nebija uzvarams, kamēr vien viņš stingri stāvēja uz zemes; par spalvaino sugas antenzivtiņām un arī par radioantenām. Rakstu par antenām nelasīja pirmo reizi — tas bija radiotehnisko ziņu galvenais avots. Sējums ar burtu «R» katastrofā taču bija gājis bojā.

Bet, kad Nadježda Petrovna lasīja, ka I par antenu var noderēt katrs strāvas vadītājs ķermenis,ļ Roberts iejautājās:

— Krustmāte Nadja, bet vai antenu nevar pagatavot no zelta? Zelts taču ir labs vadītājs, vai ne?

— Pagatavot jau var, bet jēgas nebūs, — Ņečajevas vietā atbildēja Reniss. — Nekāda antena jums nepalīdzēs sazināties ar Zemi. Tas svērts un cilāts atliku likām.

/Pēc desmit minūtēm tai pašā rakstā viņi izlasīja, ka radioteleskopu paraboliskajām antenām virzienu koeficients ir desmitos tūkstošos. Tādas antenas pārvērš radioviļņus šauros staros. Stars kļūst desmitiem tūkstošu reižu koncentrētāks, spēcīgāks, un tas sniedz tālāk nekā radiovilnis./

— Vai dzirdi, krusttēv, — desmitiem tūkstošu reižu! — iesaucās Roberts. — Vai tiešām tas nesasniegs Zemi?

— Nesasniegs, — noteica Reniss, sevī apsvēris. — Labākā gadījumā mēs uztversim kādu spēcīgu radiostaciju.

— Mēs dzirdēsim Zemi? — Ņečajeva pat pietrūkās kājās. — Mēs dzirdēsim Zemi? Un jūs par to runājat tik vienaldzīgi?

Reniss skatījās griestos, kustināja lūpas un sevī kaut ko rēķināja.

— Tik un tā jēgas nebūs, — viņš atkārtoja. — Automātisku, paškustīgu radioteleskopu jūs nemācēsit uztaisīt. Vajadzēs taisīt nekustīgu, pret zenītu vērstu. Jums vajadzēs gaidīt, kamēr Zeme nonāk zenītā, lai dzirdētu kādus fragmentus trīs četras minūtes diennaktī. Jāņem vērā arī asteroīda ass slīpums. Tādēļ Zeme pilnu gadu neatrodas zenītā. Mūsu gads ilgst piecus Zemes gadus, no kuriem četrus gadus jūsu teleskops vispār nedarbosies.

— Ernest, Ernest! Kā jūs varat būt tik nejūtīgs? Vai tiešām jūs pats neilgojaties dzirdēt Zemi? Lai būtu trīs minūtes, lai būtu gads! Mēs uztaisīsim piecus teleskopus dažādiem slīpumiem.

— Bet es neesmu ar mieru tērēt zeltu šai muļķīgajā pasākumā, — sakaitināts pārtrauca Reniss. — Atlidos raķete, bet zeltu būsim izsvaidījuši, sagraizījuši, un to vajadzēs pamest te . ..

— Ak tā, jums zelta žēl? — Ņečajevas balsī skanēja izbrīns un nicinājums. — Bet tur ir arī mana daļa.

— Savu, lūdzu, varat ņemt.

— Arī manu, — piebilda Roberts.

— Zēna tiesu neaiztieciet! Viņš nav pilngadīgs. Es esmu viņa aizbildnis.

— Ceru, ka jūs neatteiksities sagatavot teleskopa aprēķinus, — vēsi noteica Ņečajeva. — Sagatavojiet arī Zemes kustības tabulas. Es jums samaksāšu … pēc profesora algu likmes.