31 kalibra baltais spieķis

Ondžejs Nefs

31 kalibra baltais spieķis

[31 kalibrs jeb 0,31 colla atbilst 7,62 mm vītņu stobra ierocim. 1 colla =25,4 mm. tulk.]

Pēc īsa pārtraukuma, dārgie draugi, jūs gaida mūsu autorodeo galvenais numurs. Neatkārtojamais Bobijs Zibens ar aizsietām acīm izbrauks caur elli, ko arēnā radīs mūsu sacīkšu braucēji. Jā, dārgie skatītāji! Jūs dzirdat, kā viņi iedarbina savu automašīnu dzinējus ...

Uz furgona sliekšņa parādījās garš, slaids vīrietis melnā ādas kombinezonā, kura plecus un piedurknes rotāja sarkani zibens zigzagi, tie veidoja spilgtus uzrakstus "AUTORODEO" un "BOBIJS ZIBENS". Vīrietis lēnām uzvilka plānus ādas cimdus, tad apstājās. Viņa acis bija paslēptas aiz lielām spoguļbrillēm, tāpēc nebija iespējams pateikt, kurp viņš skatās. Likās, ka viņš kaut ko ieklausās. Šodien viņu acīmredzami neinteresēja ieslēgto dzinēju radītais troksnis, viņš uzmanīgi klausījās satraucošajā helikopteru dūkoņā, kas no rīta riņķoja pa pilsētas dienvidrietumu daļu, virs pilsētas Zinātņu akadēmijas augstceltnes. No rīta no turienes bija dzirdami sprādzieni.

Pie furgona piebrauca liela, melna automašīna, uz kuras bija uzkrāsotas zibens bultas un dzeltenas liesmas. Tā nobremzēja pie kāpnēm, iespaidīgi nošūpojoties amortizatoros. Bobijs Zibens nokāpa pa kāpnēm. No mašīnas izlēca mehāniķis, jauns zēns, kurš pakalpīgi pieturēja durvis autodeo zvaigznei. Arēnā iznāca Bobijs Zibens.

- Es meklēju Martinu Danešu, - pie mehāniķa vērsās vīrietis ar neizteiksmīgu seju.

- Bet tas jau arī bija Martins Danešs.

- Bet ... - vīrietis samulsa. Mehāniķis paraustīja plecus un pazuda pūlī.

Šoreiz izrāde neizdevās. Lai arī kaskadieri tomēr bija lieliskā formā, un viss notika kā parasti: kūleņi ar degošām automašīnām, sadursmes lielā ātrumā, braukšana pa šauriem celiņiem uz diviem riteņiem, korrida starp cilvēku un visurgājēju..., skatītāju tomēr bija maz, un pat tie lielāku uzmanību pievērsa helikopteriem pie apvāršņa, nevis māksliniekiem arēnā.

Velti iekšāsaucējs, kliedzot mikrofonā, mēģināja uzmundrināt auditoriju:

- Aicinām arēnā desmit brīvprātīgos. Mūsu asistente Zeltmatainā Silva ikvienam iedos melnu kapuci. Lieliski, ir pirmie gribētāji. Uz priekšu, draugi! Dārgā Silva, iedod viņiem kapuces. Nesteidzieties, dārgie draugi, rūpīgi pārbaudiet kapuces un pārliecinieties, ka tās ir necaurredzamas. Tās ir gaismu necaurlaidīgas! Pie stūres gaida Bobijs Zibens!

Brīvprātīgie kontrolieri patiešām cītīgi un uzmanīgi pārbaudīja kapuces. Tāpat kā visi skatītāji, viņi bija pārliecināti, ka programmas nagla vienalga ir gadsimta krāpšana, un tāpēc visos iespējamos veidos centās atklāt trika noslēpumu. Zeltmatainā Silva ar burvīgo smaidu aicināja visus, kuri vēlas, uzvilkt kapuci. "Brīvprātīgie" komiski streipuļoja pa skatuvi, izplestām rokām taustot gaisu un atsitoties viens pret otru. Vakar šī programmas daļa izraisīja smieklu brāzmas tribīņu pirmajās rindās. Šodien neviens nesmējās, izņemot dažus bērnus pie barjeras.

- Vai pārliecinājāties, ka kapuces ir necaurskatāmas? Nekāda apmāna, nekādas krāpšanās! Ko teiksiet, dārgie draugi?

Brīvprātīgie noņēma kapuces un ar žestiem rādīja, ka neredz neko - pilnīgi neko, izņemot pilnīgu tumsu.

- Un tagad Bobijs Zibens uzvilks... visas šīs desmit kapuces! Silva, sagatavojiet mūsu varoni!

Melnais limuzīns mīksti ieripoja arēnas vidū. Sacīkšu braucējs izkāpa, un meitene uzvilka viņam galvā visas kapuces.

Bobijs Zibens atkal iesēdās pie stūres, asi atvēra droseļvārstu, un no resnajām izplūdes caurulēm uzvirmoja melni dūmi. Ar rēcienu automašīna metās uz priekšu, un tajā pašā sekundē tai pretī metās astoņas automašīnas. Melnais limuzīns līkločiem izlīkumoja starp degošajām, uzliesmojošajām un apgāztajām automašīnām. Šis neprāts ilga desmit minūtes; šķita, ka šoreiz publika patiešām bija aizrāvusies. Beidzot atskanēja sirēna - programma bija beigusies. Melnais limuzīns atgriezās furgonā. Pie tā joprojām stāvēja vīrietis ar neizteiksmīgo seju.

- Vai jūs esat Martins Danešs?

- Jā. Ko jūs vēlaties?

- Piedodiet, bet cik zinu, jūs ...

- Jā, es esmu akls, - sacīkšu braucējs auksti atbildēja un noņēma brilles. iekrituši plakstiņi klāja tukšus acu dobumus. - Vai jūs domājat, ka tāpēc man vajadzētu skaņot klavieres?

- Nekādā gadījumā, - teica vīrietis. - Mums ar jums jāaprunājas.

- Kādiem mums?

- Valsts drošības dienestam.

Pār arēnu aizlidoja trīs helikopteri.

***

Kosmosa zonde "Zarja-6" atradās lidojumā jau desmit gadus. Tā gāja pa Veco ceļu, kā speciālisti sauca trasi, kas tika izveidota pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Tā noveda pie Jupitera un Saturna, pēc tam garām Urānam un Neptūnam aiz Saules sistēmas robežām, tukšumā, no kurienes cilvēce līdz šim nebija saņēmusi nekādas ziņas. Tur "Zarja-6" pazudīs, tāpat kā citas automātiskās zondes, tostarp piecām, kuras tika palaistas starptautiskās programmas "Interkosmoss" ietvaros.

"Zarja-6" bija kartogrāfiska zonde. Tās videoacis, ko darbināja biodatori, vairāk nekā miljons reižu pārsniedza "Vojadžeru" kameru kvalitāti un izšķirtspēju. Tagad stacija tuvojās Neptūnam. Pirmie tās darbības rezultāti jau kļuvuši zināmi publiski: Maskavā, Čikāgā un Tokijā bija izdots 15 sējumu darbs, ar diezgan pieticīgu nosaukumu: "Jupitera pavadoņu atlants". Kā izteicās kāds komentētājs, "šim lieliskajam ceļvedim ir tikai viens trūkums - tas neietver moteļus un elektromobiļu uzlādes stacijas."

"Zarja-6" pabeigs savu misiju vēl ne tik drīz. Tās asredzīgās "acis" rūpīgi pārbaudīs Neptūnu un pēc tam Plutonu. Pēc tam zonde dosies nezināmajā. Pēc tradīcijas uz zondes atradās informācija par Zemi un tās iedzīvotājiem. Ja tā tiktu ierakstīta grāmatās, būtu vajadzīgi vairāki tūkstoši kubikmetru liels krātuves apjoms.

Šāda veida atmiņas banka zondē bija visdārgākā. Tādu līdzekļu izšķērdību bija kritizējuši daudzi zinātnieki. Tēze “mēs esam vientuļi Visumā” ieguva arvien vairāk atbalstītāju. Un kā gan varētu būt citādi? Visi mēģinājumi nodibināt kontaktu ar ārpuszemes civilizācijām nebija devuši rezultātus ...

Būtu interesanti aplūkot skeptiķu sejas izteiksmes, ja viņi uzzinātu, ka jau pirmās no Zemes startējušās zondes, kurās bija metāla plāksnes ar vīrieša un sievietes attēliem, kā arī precīzas Saules sistēmas koordinātes, jau sen bija nonākušas adresātu rokas!

Tomēr nesteigsimies priekšā notikumiem.

Pielāgojusi savu trajektoriju, "Zarja-6" sāka aplūkot un fotografēt Neptūna virsmu. Kameras un raidītāji darbosies vēl trīs dienas. Tad enerģijas avoti automātiski izslēgsies, un zonde "aizmigs", lai "pamostos" netālu no Plutona.

Bija atlikušas trīs dienas.

Ja tās būtu pagājušas pēc "Interkosmosa" speciālistu izstrādātā plāna, diez vai autorodeo sacīkšu braucējs Martins Danešs būtu nokļuvis valsts drošības dienesta uzmanības centrā.

Tomēr divdesmit devītās stundas trīsdesmit pirmajā minūtē pēc kartogrāfisko apsekojumu sākuma notika negaidītais.

"Zarja-6" metāla sānus skāra nekaunīgi ziņkāri stari. Zondei "Zarja-6'' par tādiem nebija pat aizdomu. Un arī nevarēja būt, jo šie stari nāca no gravitācijas lokatoriem. Neskatoties uz zemes zinātnes un tehnoloģiju progresu, gravitācija joprojām nepadevās cilvēka izziņas alkām.

"Zarja-6", vispilnīgākais cilvēka roku radītais aparāts, nonāca neredzamos tīklos, kurus vadīja Kuģa borta ierīces.

Salīdzinot ar šo Kuģi, stacija izskatījās kā muša blakus ērglim. Kas attiecas uz tehnisko pilnību, salīdzinājums nebūt nebija par labu cilvēka roku izveidotajam aparātam. Kā akmens cirvis salīdzinājumā ar datoru! Objektīvs novērotājs, ja tāds būtu kosmiskajā tukšumā, būtu brīnījies par Kuģa interesi par "Zarju-6". Kā runā vecs izteiciens, ērglis mušas neķer. Bet Kuģis vēl arī nebija pārliecināts, ka vēlas noķert "Zarju". Viņš tikai nedaudz izmainīja trajektoriju un cieši blakus - kosmiskā mērogā - pa Veco ceļu devās tai pakaļ. Gravitācijas stari pārbaudīja "Zarja-6" virsmu un iekļuva iekšā.

Informācijas plūsma atgriezās Kuģa jutīgajās antenās. Būtnes, dzimušas zem svešas saules, pārdomāti izanalizēja pētījumu rezultātus. Drīz viņi tika ar visu skaidrībā. Viņu detektori bija noķēruši nedzīvu mehānismu, automātu, līdzīgu tam, kādu jau bija atradusi viņu patruļa. To pašu, uz kuras borta atradās, metāla plāksne ar precīzu izgatavotāja adresi.

"Tas ir tikai automāts", domāja Būtnes. "Tiesa, tas ir daudz sarežģītāks un pārdomātāks nekā pirmais, taču, neskatoties uz sarežģītību un izdomu, tas atrodas Laika upes mirušajā krastā." Būtnes interesēja otrs krasts - dzīvība.

"Vai ir jēga tērēt laiku nedzīvai mašīnai?"

Būtnes vilcinājās. Bet detektori turpināja strādāt, informācijas plūsma nemazinājās. Ekrānos viens otru aizstāja jauni attēli. Borta datori strādāja ar pilnu jaudu. Būtņu acis pievērsās projekcijas ekrāniem. Smadzenes, pieradušas pie cita domāšanas veida, apsvēra visus par un pret.

Displejos parādījās "Zarja-6" videokameras. Būtnes ilgi un pamatīgi pētīja objektīvus, kameru datorus un pārraides sistēmas. Arī Kuģa borta dators intensīvi turpināja strādāt. Būtnes viņam uzdeva vienkāršu jautājumu: jā vai nē?

Drīz pēc informācijas plūsmas beigām, kad dators piepildījās ar faktiem, kā boa žņaudzējčūska, kura norijusi cūku, Būtnes saņēma atbildi: "JĀ".

Tas nozīmēja: jā, pētāmā aparāta lēcas ir pietiekami jutīgas un atbilst Būtņu nodomiem. Ja dators teiktu: "NĒ", Kuģis atstātu "Zarju-6" un dotos tuvāk Saulei un Trešajai planētai, lai tur pameklētu citu risinājumu. Bet, tā kā atbilde bija "jā", Kuģis paliks Neptūna orbītā. Manevru pirmajā posmā tas tuvosies "Zarjai" un to sagūstīs. "Zarja-6" lēcas kļūs par vārtiem, pa kuriem Būtnes ienāks cilvēku pasaulē.

***

- Biedri pulkvedi, es atvedu Martinu Danešu.

- Varat būt brīvs, biedri kapteini. Palūdziet lai mums atnes kafiju, - pulkvedis pasniedza Martinam roku. - Pulkvedis Jarolimeks. Apsēdies, šeit ir krēsls.

Viņš piesardzīgi gribēja aizvest aklo pie krēsla, bet Martins noraidīja viņa palīdzību ar tikko pamanāmu žestu. Pulkvedis tikai pieskārās viņa plecam uz sekundes daļu, bet paspēja sajust dzelzs bicepsa spēku. Aklais apņēmīgi piegāja pie krēsla un apsēdās. Mazāk uzmanīgam cilvēkam šķistu, ka Martins redz. Viņa kustībās nebija ne miņas no naklā bezpalīdzīgās nenoteiktības, viņš pārvietojās pārliecināti un brīvi. Bet pulkvedim izdevās pamanīt vairākus paņēmienus, ar kuru palīdzību Danešs orientējās telpā. Tā galvenokārt bija gaita, plats matroža solis, nepavisam ne smagnējs. Martins gāja atsperīgiem soļiem, kā leopards, gatavs jebkurā brīdī izmainīt virzienu. Viņš atvirzīja rokas prom no rumpja, ar to atgādinot kovboju no senajiem rietumiem. Plaukstas aizmugure vispirms pieskārās roku balstam uz mirkli sasatinga, apsverot kur atrodas sēdeklis, tad pārliecinoši apsēdās, pārmetot vienu kāju pār otru.

Atnesa kafiju. Pulkvedis atgriezās pie sava rakstāmgalda, domīgi pārlūkojot dokumentus, kurus tikko bija sagatavojis skaitļošanas centra kopēšanas aparāts.

Viņš nezināja, kā uzsākt sarunu. Lielākā daļa redzīgo apjūk akla cilvēka priekšā, it kā viņiem būtu kauns, ka redz.

- Ko jūs no manis vēlaties? - aklais pajautāja.

- Palīdzību, - pulkvedis atbildēja. Viņam kļuva vieglāk, jo Danešs uzsāka sarunu pirmais.

- Palīdzību?

Patiešām, stiprs puisis, domāja pulkvedis. Viņš baidījās no ironiskā jautājuma: "Kāda var būt palīdzība no akla cilvēka?"

- Pastāstiet mums mazliet par sevi, - viņš ieteica. - Dzirdēju, ka jūs strādājat par kaskadieri autorodeo.

- Ko tur stāstīt? - atbildēja Martins. - Jūsu acu priekšā ir papīri, tajos viss uzrakstīts. Ar melnu uz balta.

- Paklausieties, bet jūs laikam tomēr esat blēdis! Jūs taču visu redzat!

- Vai vēlaties, lai noņemu brilles? Brīdinu jūs, skats nav patīkams, - Martins pasmīnēja. - Nē, es neredzu, toties dzirdu.

- Un tas jūs baro, - nobeidza pulkvedis.

- Jā. Es orientējos pēc dzirdes. Uzmauciet man uz galvas kaut desmit melnas kapuces, es vienalga arēnā izvairīšos no sadursmes ar dzirdes palīdzību. Protams, tas viss tiek iepriekš izmēģināts un saskaņots. Savā laikā mēs sadragājām ne vienu vien automašīnu. Bet tagad mēs tās dragājam tikai tad, kad tas ir nepieciešams.

- Bet vai šaut jūs protat?

Aklais sastinga, ieķēries roku balstos.

- Pārlasiet vēlreiz manu lietu, acis jums ir vietā, - viņš nedraudzīgi atcirta.

- Tur par šaušanu nav ne vārda.

- Mans tēvs ļoti ilgu laiku bija Vjetnamā, es vēl nebiju nācis pasaulē. Viņš apmācīja Vjetnamas armijas ārstus. Kad amerikāņi pārcēla karadarbību uz ziemeļiem, mans tēvs atteicās atstāt bīstamo zonu. Un palika akls pēc bombardēšanas - eksperiments, gāzes ieroču pārbaude. Amerikāņiem bija parastie argumenti: bijusi, it kā navigācijas kļūda, pilots iedomājies, ka atrodas dienvidos!

Aklais runāja skadri un vienmuļi, it kā teiktu apsūdzošu runu. Viņš sažņaudza dūres, nobālēja, uz vaigiem iedegās drudžains sārtums. Viņam jau ir četrdesmit divi, pulkvedis nodomāja, bet izskatās ka divdesmit pieci. Fiziskie defekti dažreiz it kā iekonservē cilvēku.

- Tēvs pārnāca mājās akls, - Martins turpināja. - Apprecējās. Pirms tam viņam tika veiktas visādas pārbaudes, viņam pateica, ka ģenētika palikusi normāla un viņam var būt bērni. Tad piedzimu es.

- Tēvs jums iemācīja ienīst karu, - domīgi sacīja pulkvedis. - Jūs ienīstat slepkavības. Ienīstat ieročus?

- Jā, - pateica aklais. - Bet kas tad ir, man uz to nav tiesību?

- Es vēl nezinu, - pulkvedis lēnām izrunāja. - par jūsu aklumu publika nezina, vai ne?

- Cilvēkiem patīk, kā es braucu ar aizsietām acīm. Ja viņi uzzinātu, ka esmu akls ... Cilvēkiem kropļi nepatīk.

- Un tomēr mums vajag, lai jūs iemācītos šaut, Daneš!

Martins uzsprāga.

- Kāpēc jūs par to ar mani runājat! Izlasījāt manu dosjē? Pārlasiet uzmanīgāk, visu līdz galam! Par to, kā es izsitu medību ieroču skatlogu, kā krodziņā sakāvos ar diviem lielīgiem karotājiem?!

Viņš uzlēca kājās, gandrīz apgāzdams krēslu, un metās uz durvīm.

- Daneš, mums tomēr vajag, lai jūs šautu. Bet ne uz cilvēkiem. Pret mums nav cilvēki. Saprotiet, tie nav cilvēki ...

Danešs atlaida durvju rokturi un pievērsās pulkvedim.

***

Ekrāns mirdzēja spilgtās krāsās. šis apbrīnojamais skats ilga jau divdesmit astoņas stundas. Telpā atradās astoņi cilvēki. Pirms piecām stundām viņi uzsāka dežūru, pēc trim stundām viņus nomainīs. Ikviens izjuta īpašu pacilātību: viņi visu to ieraudzīja pirmie. Ziņu dienesta aģentūras drīzumā izplatīs planētas attēlu magnētiskās kopijas visā pasaulē. Bet pat vispilnīgākais ieraksts ir bezspēcīgs izraisīt maģisko līdzdalības sajūtu notiekošajā.

Visi klusēja. Kāpēc runāt? Viņus vienoja kopības sajūta. Viņiem šķita, ka viņi paši lido virs planētas. Viņi ļoti labi pazina Neptūnu no fotogrāfijām un detalizētajām kartēm, kuras bija izveidojušas iepriekšējās zondes, taču tieši tāpēc jo lielāka bija viņu interese. "Zarja-6" jaunās kameras bija tik izcilas, ka ekrānā varēja saskatīt mazākās detaļas, par kurām nevienas vēl neko nezināja. Vai šeit izdosies atrast ārpuszemes civilizāciju pēdas? Neviens skaļi šo jautājumu neuzdeva, bet tas rosījās galvā visiem. Pirms astoņiem gadiem, kad "Zarja-6" šķērsoja Jupitera sistēmu, šī ekrāna priekšā ar tādām pašām cerībām sēdēja viņu priekšgājēji ...

Pēkšņi ekrāna malas kļuva melnas, un uz vidu no abām pusēm virzījās gaismu necaurlaidīgs priekškars.

- pie velna, kas tad tas? - iesaucās maiņas priekšnieks Misaržs. - Izskatās, ka kāds ir aizvelk priekškaru!

Visi noliecās pār vadības paneļiem. Laiks bija uz sekundēm, pēc iespējas ātrāk vajafdzēja noteikt darbības traucējuma cēloni. Kur traucējums? "Augšā" vai šeit vadības centra bunkurā?

- Man viss normas robežās, - ziņoja dežūrsakarnieks.

- Man arī, - viņam pievienojās inženieris-enerģētiķis.

- Norma ... norma ... norma ...

Visas astoņas "Zarja-6" projekta sastāvdaļas uz Zemes, kas kopā ar zondi veidoja vienotu veselumu, darbojās normāli. Svarīgākais atradās šeit, ēkas dziļajā betona un tērauda bunkurā. Tikai neliels, bet pasaules sabiedrībai daudz labāk pazīstamais bloks bija "augšā", netālu no Neptūna.

- Kas tur notiek?

- Nezinu,- pateica sakaru inženieris. - Izskatās pēc...

- Runā līdz galam.

- Protams, muļķības, bet izskatās, ka jums ir taisnība. Kāds faktiski ir aizsedzis objektīvu.

Misaržs dusmīgi nopūtās, bet sakaru inženieris nepadevās:

- Vai esat kādreiz redzējuši, ka ekrāns satumst vienlaikus no abām pusēm? Tas ir tehniski neiespējami! Jo vairāk par to domāju, jo vairāk sāku ticēt priekškaram. Biedri, vai tur nevarēja aizvērties žalūzijas? Vai arī pieņemsim, ka pagriezās saules bateriju paneļi ...

- Nekas neaizvērās un nepagriezās, - inženiere aizvainoti sacīja. - Es ziņoju, bet jūs droši vien nedzirdējāt.

- Nu dzirdēju, jau dzirdēju, - sakaru inženieris nomurmināja. - Es domāju, ja nu tu kaut ko palaidi garām?

- Pietiek par to, - Misaržs ātri pateica, lai pārtrauktu iespējamo strīdu. - Mēs pārslēdzamies uz Baikonuru. Varbūt mums kaut ko ieteiks kontroles centrs.

Pirms viņš paspēja pieskarties sensoriem, ekrāns atkal iemirdzējās.

Viņi ieraudzīja lielu tukšu telpu: slīpu grīdu, sienas un ovālus griestus. Attēls bija tik skaidrs, ka Misaržs pirmajā minūtē pieļāva, ka centra ekrānā kļūdaini nokļuvusi televīzijas programma. Bet tūlīt arī padzina absurdo domu. Tas nav iespējams, ekrāns ir nedalāms veselums ar elektronisko informācijas saņemšanas sistēmu. Nav jābūt ekspertam, lai noteiktu, ka ekrānā nekādā gadījumā nav Zemes televīzijas programma. Kāpēc šī istaba izskatās tik dīvaina? Metāla sienas ar tukšu rāmju tīklu, sliedēm uz slīpas grīdas, fonā divviru durvis. Katrs no astoņiem novērotājiem pievērsa uzmanību dažādām detaļām. Piemēram, Misaržs skatījās uz sliedēm. Kāpēc tās nav zāles vidū, kā tās būtu konstruējis zemes konstruktors? Izvietotas labajā pusē un savādi izliektas. Ved uz vārtiem. Kāpēc to vērtnes nav taisnstūrveida un nav simetriskas? Kāpēc nesošās konstrukcijas krustojas neparastā leņķī, kāpēc tām ir atšķirīgs biezums? Un grīdu arī nevar saukt par pilnīgi gludu ... Tikai pēc inerces cilvēka acs to visu apveltīja ar pazīstamām zemes proporcijām. Smadzenes atteicās atzīt izliekumu tam, kam vajadzētu būt taisnam! Kad cilvēki skatījās uz attēlu, tas arvien vairāk atgādināja kaut ko organisku, tālu no tehnoloģiju pasaules. Šī šķietami nepiemērotā asimetrija, kas raksturīga katram dzīvam organismam, sākot no vienkāršākajiem līdz cilvēka ķermeņa audiem, patiesībā ir stingri funkcionāla.

Kāda tehnika radījusi šo telpu? Varbūt biotehnoloģija? Telpa, kas izaugusi no sēklas ... Smieklīgi!

Tomēr nevienam smiekli nenāca ne prātā.

- Zāles garums - piecpadsmit metri, augstums - četri, - paziņoja Dana Mrazkova, atbildīgā par "Zarja-6" kamerām.

- Kā tu to izskaitļoji? - Misaržs bija pārsteigts.

- Aprēķināju, izmantojot mūsu objektīva ekspozīcijas parametrus. Asuma dziļums - četri metri, diafragma - divi komats astoņi.

- Ko? Kurš tad uzstādīja citu asumu?

Mrazkova neatbildēja. Sakarnieks teica:

- Tātad tās nebija žalūzijas vai aizkari. Tās ir šīs te durvis.

- “Zarju" uz sava klāja uzņēmis sveša pasaules kosmosa kuģis, - kāds iesaucās. - Ļautiņi mīļie, es tūlīt sajukšu prātā!

Misaržs iedomājās, ka viņam kā vadītājam tagad jāizrunā kāda vēsturiska frāze. “Neliels solis cilvēkam - milzīgs lēciens visai cilvēcei”, vai kaut kas tamlīdzīgs. Tomēr galvā, kā par nelaimi, bija tikai viena doma: "Dritvaikociņ, to vajadzētu redzēt manam brālim!"

- Lūk viņi! - iekliedzās Mrazkova.

Kreisajā pusē redzamības laukā parādījās divas taisnas figūras. Viens apstājās, otrs devās zāles centra virzienā, kur attēls bija īpaši skaidrs. Ja Mrazkovas aprēķini bija pareizi un telpas augstums patiešām bija 4 m, citplanētieši bija aptuveni cilvēka augumā.

Mrazkovas acis aizmigloja asaras.

- Gluži kā cilvēki ... Nu gluži kā cilvēki ...- viņa šņukstēja.

Citplanētietis piegāja pie zondes. Attēls sasvārstījās tā, it kā viņš nejauši būtu zondi pagrūdis. Kāds manipulēja ar objektīvu tā, it kā mēģinātu pielāgot asumu. Tas neizdevās, attēls bija izplūdis un neskaidrs. Ekrāns rādīja citplanētieti līdz viduklim, taču tas bija ļoti izplūdis - nebija iespējams saskatīt seju.

- Uz kādu asuma dziļumu iespējams noregulēt? - Misaržs nedroši pajautāja.

Mrazkova nespēja atbildēt.

- Beidz pinkšķēt! - uzkliedza Misaržs. "Nervi man galīgi izšķobījušies", viņš uzreiz vainīgi nodomāja. - Piedod, Dana ... Nu, nomierinies taču.

- Ak, kāda es esmu idiote, - meitene žēlojās. - Objektīvam taču ir fiksēts asums, un to nevar izmainīt. Es nezinu, kā viņi to izdarīja.

Mrazkova aizklāja seju ar rokām. Neviens viņai vairs nepievērsa uzmanību.

- Viņi ieregulējuši asumu!

"Uzlika uz objektīva kādu papildu lēcu," Mrazkovai pazibēja galvā. - "Un es, vista, neko neredzu. Un kāda gan es esmu histēriķe, ja šādā brīdī sabrūku! "

- Viņš ir vienacains kā ciklops! - sakarnieks iesaucās.

Mrazkova izdzirdēja Misarža balsi:

- Viņš skatās tieši uz mums, skatieties, šķiet, ka viņa acs mirdz no iekšpuses. Cik liela, un tajā plosās liesmas!

Acs piepildīja visu ekrānu.

Viņi sastinguši skatījās uz lielu, zeltainu ovālu ar acu vēnām. Varavīksnenē nebija redzokļa; tā bija kā draudīgas svešas dzīvības okeāns, kas tiek novērots no liela augstuma. Sarkanas, baltas un zilas uguns mēles cēlās mežonīgos, niknos viļņos. Pa vidu - nē, nedaudz uz sāniem - parādījās neregulārs samtaini melns ovāls. Tas sāka pulsēt, monotoni un pārliecinoši šūpojoties no vienas puses uz otru kā čūskas dīdītāja stabule. No kreisās uz labo, no labās uz kreiso, čūska šūpojas taktī, no kreisās uz labo, no labās uz kreiso ... Čūska vēlētos aizbēgt vai uzbrukt dīdītājam, bet nevar to izdarīt, jo jāatkārto šīs kustības, un pati nesaprot, kas ar viņu notiek ...

Neviens nepievērsa uzmanību Danas Mrazkovas šņukstēšanai.

Šausmas sažņaudza kaklu:

- Prom ... kāds ... izslēdziet to ...- Misaržs nogārdzās.

"Kas tur notiek?" - centās saprast Dana Mrazkova, nikni berzējot acis, lai saskatītu caur visu aizmiglojušajām asarām vismaz kaut ko.

***

Martins Danešs atgriezās savā krēslā. Pulkvedis Jarolimeks atviegloti nopūtās, noglāstīja galda virsmu un pasmaidīja.

Kabinetā viņi bija vieni, bet viņu sarunas liecinieki bija videokameras un jutīgi mikrofoni. Danešam nebija ne jausmas, kas uz viņu skatās un klausās viņa vārdos.

Vienu stāvu augstāk Valsts drošības dienesta ēkā atradās štāba telpas. Monitoru un datoru vidū, kas izrindojās puslokā, atradās garš galds, uz kura bija fotogrāfijas, diagrammas un dokumenti. Pie galda sēdēja aviācijas un sauszemes karaspēka ģenerāļi un pulkveži. Ziņojumu sniedza ģenerālleitnants Malina.

- Ienaidnieks ir pārtraucis visus mūsu mēģinājumus uzsākt sarunas, - viņš noslēgumā pateica. - Kad viņu plānu agresivitāte kļuva acīmredzama, mēs mēģinājām izmantot spēku, bet bez rezultātiem. Viņi norobežojās izmantojot nezināmas dabas spēka lauku. Īsāk sakot, klasiskās metodes šeit ir bezjēdzīgas.

Kabinetā iestājās klusums. Visi domās atgriezās vakardienas rītā, kad kļuva zināms par iebrukumu. Kāpēc tāds vispār bija iespējams? Modrības zudums?

Nē. Notikušo nevarēja paredzēt neviens un nekas. Un, ja nebūtu laimīgas nejaušības un kādas meitenes varonības, sekas būtu neatgriezeniskas un šausmīgas.

***

Acs ekrānā dega kā ar zeltainu liesmu.

Visi ar skatieniem urbās tajā, tikai Dana Mrazkova neveiksmīgi mēģināja apslāpēt histēriskās asaras. Cilvēka apziņa tika izdzēsta, tās vietā uzliesmoja kāda cita, kura vadījās pēc citiem likumiem. Neatlaidīgi, agresīvi, tā ātri absorbēja pēdējās cilvēku dzīvības atliekas. Septiņi upuri, kuri vēl nebija paspējuši kļūt par īstām Būtnēm, līdzīgām Kuģa iemītniekiem, kuri noliekušies pie "Zarjas" lēcām, bet jau bija pārstājuši būt cilvēki, septiņi strauji transformējošies organismi sēdēja nekustīgi, piedzīvojot nesāpīgu, bet neizbēgamu pārdzimšanu. Acs uz ekrāna bez žēlastības un neatlaidīgi virzīja šo neparasto bioloģisko procesu pareizajā virzienā. Līdzīgi kā bakteriofāgs, kas ievada savu ģenētisko informāciju uzbrukuma mērķa šūnā un nenozīmīgā laika periodā pārvērš to par sava veida vīrusu bataljonu, Būtnes savu ģenētisko informāciju izvietoja septiņu cilvēku smadzenēs. Uzbrukums tika veikts, izmantojot "Zarja-6" vismodernākās kameras un cilvēku acis. To nebija iespējams atvairīt, smadzeņu sublimācijai sekoja tūlītēja nervu sistēmas un pēc tam pārējo orgānu pārstrukturēšana.

Pilnīgai pārstrukturizācijai bija nepieciešamas tikai simt divdesmit sekundes. Tieši divas minūtes.

- Kas noticis? Kāpēc klusējat? - iekliedzās Mrazkova.

Neviens neatbildēja.

Viņa piecēlās un atkāpās uz durvīm, ātri mirkšķinot acis, lai salauztu asaru plīvuru.

Viņa pamanīja savus kolēģus, savus draugus ... Nē, tie vairs nebija draugi un kolēģi. Virs balto kombinezonu apkaklēm slējās gari, dzīsloti kakli ... Pliki galvaskausi, lielas, atkarenas ausis ... No piedurknēm izvirzījās spīļotas sešpirkstainas ķetnas.

Viņa sajuta ļoti pretīgu smaku. Būtņu ķermeņi bija pārklāti ar želejveida masu - cilvēka audu paliekām pēc pārstrukturēšanas. Ekrānu aizsedza viņu muguras. Viņa metās pie durvīm. Visi vienlaicīgi pagriezās. Ar acs kaktiņu viņa pamanīja tukšas sejas ar zaigojošu zeltainu ovālu pieres vidū ...

Uz mirkli viņa apstājās, paralizēta no šausmām, un nepārvaramas vēlmes pagriezties. Viņi lēnām tuvojās. Viņiem vajadzēja viņu apturēt! Bet joprojām trūka kustību koordinācijas. Savā ziņā tie bija jaundzimušie, nespējot precīzi izpildīt savus nodomus. Viņi drīzāk juta, nekā saprata, ka viņiem jānoķer ienaidnieks. Viņi neizjuta naidu. Būtnes nepazina naidu: vīruss nespēj ienīst iznīcināmo šūnu.

Viņa jau grieza galvu. Viņas drosmes paliekas pretojās svešajai naidīgajai gribai. Bet viņai nebija izredžu.

Pēkšņi durvju rokturis, kuru viņa konvulsīvi bija satvērusi, padevās, durvis atvērās, un Dana Mrazkova ieskrēja blakus telpā. Viņa atspiedās ar muguru pret durvīm un pagrieza atslēgu, tās aizslēdzot.

***

- Mrazkova ... Jā, Mrazkova, biedri akadēmiķi. Trauksme! Nekavējoties izsludiniet trauksmi un aizbloķējiet septīto stāvu!

Durvis braksķēja zem smagajiem sitieniem.

- Ātrāk! - Viņa kliedza.

Centra vadītājs akadēmiķis Maciuhs nolika klausuli uz galda. Viņa dzirdēja viņa tālo balsi, kas deva pavēles. “Zelta, zelta vectēvs,” ar pateicību domāja Dana Mrazkova. - Bet cik reizes mēs viņu esam lamājuši ... "

- Kas noticis? - akadēmiķis Maciuhs atkal pajautāja.

- Pati nezinu ... Nevaru paskaidrot! Acīmredzot "Zarjai-6" uzbruka citplanētiešu kosmosa kuģis.

"Viņš neticēs", viņa nodomāja, klausoties vecā vīra smagajā elpā.

- Turpini, es klausos.

- Mēs to redzējām no iekšpuses. bet tad parādījās citplanētieši. Viņiem ir ļoti dīvainas acis, es nevaru aprakstīt, es nesaskatīju. Man, nu, vispār man uznāca histērija. Bet pārējie skatījās. Biedri akadēmiķi, viņiem visiem organismi transformējās! Tie vairs nav cilvēki, tie ir ... Būtnes!

- Izsakieties precīzāk, mans bērns. Kas tur par troksni?

- Viņi laužas pa durvīm.

- Zaudējuši prātu?

- Nē! Viņi vienkārši kļuvuši citādāki! Izmainījušies, saprotat?

- Infekcija caur videopārraidi?

- Kaut kas tamlīdzīgs.

- Pagaidi, tūlīt paskatīšos pa kontroles monitoru.

- Nē! Nevajag! Jūs arī inficēsieties! Lūdzu, nedariet to! Vectēv, nedari to, vai dzirdi?

Akadēmiķis neatbildēja.

- Vectēv! ..

- Man ir astoņas dioptrijas, - zinātnieks lēnām sacīja, - un monitors arī izregulējies. Dažas sekundes viņš klusēja. - Dana, piedod. Es padomāju ... Bet tam nav nozīmes. Es viņus redzu, viņi dauzās pie durvīm, vienam no viņiem rokās ir nūja. Vai tu vari aizbēgt?

- Nē. Esmu rezerves daļu noliktavā. Šeit nav citas izejas. Jūs mani dzirdat? Nedrīkst viņiem skatīties sejā, kurš ieskatās acīs, transformējas. Nevarēs vairs novērst skatienu Tā…

Viņa dzirdēja, kā, novērsies no tālruņa, akadēmiķis pavēlēja kādam izveidot savienojumu ar pretgaisa aizsardzības štābu.

- Esmu pie aparāta, Dana. Redzu viņus monitorā! Briesmoņi! Viņi nes solu ...

Durvis zem triecieniem nokrakšķēja.

Mrazkova paskatījās apkārt meklējot kaut ko, kas varētu kalpot kā ierocis. Šeit uz galda ir tikai ... bronzas statuete uz marmora statīva. Metāls saldēja plaukstas.

Durvis padevās. Nosmirdēja elpu aizraujoša smaka.

Durvīs parādījās gļotains ķermenis.

Viņa nespēja nogalināt pat dzīvnieku. Bet tagad izjuta savādu nāvējošu naidu. Šie ļaunie gari bez vilcināšanās nogalināja septiņus viņas draugus ... Viņa atvēzējās. Trieciens ķēra pliko galvaskausu, ķermenis uzreiz kļuva ļengans, izira. Meitene metās pie telefona:

- Es nogalināju vienu! Man izdevās! Viņus var nogalināt, vai dzirdat? Mirstīgi!

Viņa šausmās vēroja, kā mirušais ķermenis izjūk pelēko putekļu kaudzē.

- Lieliski, Dana! Mēģiniet aizbarikādēties. Šurp lido trīs helikopteri ar desantniekiem, mēs jūs atbrīvosim, vai dzirdat?

Durvīs iemirdzējās zelta acs. Viņa ieskatījās tajā.

- Dana! Dieva dēļ, Dana, atbildi man!

Viņš dzirdēja, kā viņa elpo klausulē. Elpa palēninājās, atskanēja sēkšana, tad iestājās klusums.

- Dana! - kliedza vecais vīrs. Viņš zināja, juta, ka klausuli rokā tur dzīvs radījums. Bet vai tas vēl bija cilvēks?

Klikšķis. Savienojums pārtrūka.

Roku, kas uzmanīgi nolika klausuli, klāja gļotas.

***

Dienvidrietumu reģiona iedzīvotāji vienmēr atcerēsies šo dienu. Tā bija bābu atvasara. Parkā, kas atrodas kinoteātra "Sapnis" priekšā, bērni spēlēja kazakus-laupītājus. Rindas pārtikas preču veikalu priekšā atgādināja par arbūzu nogatavošanos. Ceļu patruļas komanda tikko bija apturējusi elektromobili, kas brauca ar neatļautu ātrumu. Šajā brīdī pie apvāršņa parādījās trīs sudrabaini punkti. Viņi auga kā baloni, kurus piepumpējis gadatirgus pārdevējs. Gaisu piepildīja baiga gaudoņa. Helikopteri pārlidoja pāri virs pašiem jumtiem, uzkārās virs Zinātņu akadēmijas augstceltnes, tad nolaidās uz asfalta platformas pie ieejas. Šasija vēl nebija pieskārusies zemei, kad ar automātiem bruņoti vīri jau lēca ārā pa lūkām. Helikopteri pacēlās un pazuda tikpat pēkšņi, kā parādījušies. Iestājās klusums, bet ne uz ilgu laiku. Helikopteru troksni nomainīja milicijas automašīnu sirēnas. Vainīgais elektromobiļa vadītājs neticēja savām acīm, kad pie patruļmašīnas stūres sēdošais milicis pēkšņi izlēca, ievilka kolēģi iekšā, un pēc sekundes automašīna aizdrāzās, gaudojot un mirgojot bākugunīm. Satriektais pārkāpējs to pavadīja ar skatienu, līdz saprata, ka viņa vadītāja apliecība paliekusi pie miliča.

Patruļas automašīnas nobloķēja pieejas Zinātnes laukumam. Sākās akadēmijas evakuācija, ko vadīja profesors Janda, akadēmiķa Maciuka vietnieks. Daudzi cilvēki atstāja laboratorijas, gumijas cimdos un dermantīna priekšautus, un tā arī sakāpa autobusos. Neviens neuzdeva nevajadzīgus jautājumus: Bija skaidrs, ka noticis kaut kas briesmīgs.

Autobusi lēnām attālinājās, kad blakus ielā parādījās dīvaina kolonna: divas policijas automašīnas, seši betona maisītāji un divi betona sūkņi. Viņa piebrauca pie ieejas, un pēdējā autobusa izbrīnītie pasažieri varēja vērot, kā cilvēki dzeltenos kombinezonos ievelk ēkā resnas šļūtenes. Visi zināja, ka septītais pazemes stāvs ir nobloķēts, taču neviens negaidīja, ka visas pieejas tam tiks aizbetonētas.

Bija palicis tikai viens vairāk vai mazāk brīvs ceļš: lifta šahta. Kapteiņa un divu civilistu vadībā desantnieki nostiprināja kabīni pirmajā stāvā un nolaidās lejā šahtā pa virvēm, lai uz tās sienām nostiprinātu prettanku mīnas. Pat viņi nezināja, kas noticis. Darbs turpinājās, pusstundas laikā viss bija pabeigts.

Akadēmiķis Maciuhs un citi vadītāji joprojām uzskatīja operāciju par karantīnu. Nekas jau īpašs - astronauti, kas pirmo reizi nolaidās uz Mēness, arī tika ievietoti karantīnā.

Sākās sarunu mēģinājumi. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka Būtņu mērķis ir cits.

***

Ierunājās aizsardzības ministrs:

- Biedri, vairs nav šaubu, ka mēs esam saskārušies ar ārkārtīgi bīstamu agresiju. Šeit ir ziņojumi no Baikonūras, Hjūstonas, Vumeras un arī no Rietumeiropas centra Nicā. Neptūna orbītā atrodas ārpuszemes izcelsmes māksīgi veidots ķermenis. Tas ir notvēris mūsu automātisko zondi un ar to nepārtrauktas pārraida. Videosignālu uztveršanu veic datori, kuriem briesmas nedraud. Svešie pārraida ģenētisko kodu, kas izraisa gandrīz tūlītēju cilvēka organismu transformāciju. Viņu apzināto un saskaņoto rīcību var nepārprotami klasificēt kā uzbrukumu. Jūs tikko dzirdējāt ģenerāļa Malinas ziņojumu par rezultātiem, kas gūti, mēģinot iznīcināt ienaidnieku ar klasiskajiem militārajiem līdzekļiem. Akadēmiķis Maciuhs izteica interesantu priekšlikumu, tas šķiet īstenojams. Citplanētieši uzbrūk mums ar savu kodu, iekļūstot cilvēka ķermenī caur redzes orgāniem. Šīs parādības psihofizioloģiskais mehānisms joprojām nav zināms. Bet mēs zinām, ka viņu ķermenis ir mehāniski neaizsargāts, tāpat kā cilvēka. Ja kādam izdotos iekļūt viņu izveidotajā spēka laukā, viņš varēja iznīcināt ienaidnieku, izmantojot tradicionālos ieročus, piemēram, šaujamieročus ...

- Atļausiet jautājumu?

- Lūdzu, biedri ģenerāli.

- Ja šāvējs uz viņiem paskatīsies, viņš pats pārvērtīsies par Būtni?

- Pilnīgi pareizi, - apstiprināja aizsardzības ministrs. - Mums ir vajadzīgs šāvējs, kurš uz viņiem neskatīsies. Citiem vārdiem sakot, akls strēlnieks.

- Akls?

- Tāds cilvēks jau ir atrasts un šeit, biedri, - paziņoja ministrs. - Šobrīd viņš sarunājas ar pulkvedi Jarolimeku no valsts drošības dienesta.

Viņš nospieda taustiņu, un monitoru ekrānos parādījās Jarolimeka kabinets.

- Mēs pārbaudījām vairākus simtus cilvēku, biedri Daneš. Fiziski šim nolūkam jūs esat sagatavots vislabāk. Mēs zinām, kā jūsu tēvs jūs audzinājis, kā apmācījis. Pateicoties intensīvajiem treniņiem, jūs savu krustu nesat labāk nekā jebkurš akls cilvēks visā pasaulē.

- Un tāpēc man tagad jānogalina? - Danešs klusi sacīja.

- Mirklīti, ļaujiet man jums kaut ko pastāstīt, - iebilda pulkvedis Jarolimeks un īsi pastāstīja par notikušo no tā brīža, kad būtnes notvēra "Zarja-6" un uzsāka savu nāvējošo pārraidi.

Cilvēki pie garā galda uzmanīgi vēroja sarunu. Ministrs nogrieza skaņu.

- Biedri, šobrīd es neredzu citu risinājumu. Akadēmiķis Maciuhs brīdina, ka Būtnes var noņemt aizsarglauku jebkurā laikā. Acīmredzot viņi gaida, kad kāds nāks pie viņiem, lai ... pārvērstu viņu par sabiedroto, vai jūs saprotat? Ģenētiskā informācija ir viņu galvenais ierocis. Viņu ir tikai septiņi, un līdz šim viņi neuzdrošinās uzbrukt. Akadēmiķis Maciuhs ir pārliecināts, ka, tēlaini izsakoties, viņi atvērs mūsu cilvēkam. Tas ir, viņi ļaus viņam ienākt pazemes bunkurā.

- Bet ja akadēmiķis kļūdās?

- Tad mēs gaidīsim, un, ja nepieciešams ... piemērosim netradicionālus līdzekļus.

Viņš pagrieza regulatoru, un telpā atskanēja pulkveža balss:

- Zinātnieki mēģināja nodibināt kontaktu, bet nesekmīgi. Nav šaubu, ka citplanētieši, kurus mēs saucam par "Būtnēm", drīz mēģinās pārņemt visu planētu. Tās ir nedzirdētas briesmas: nevis karš tiešā nozīmē, bet drīzāk infekcija, salīdzinot ar to mēra epidēmija ir bērnu spēle. Mēs esam pieraduši, ka infekcija tiek pārnesta ar gaisu, ūdeni, pārtiku, tiešā saskarē ar pacientu. Bet šī infekcija ir īpaša, to pārraida redzes orgāni. Informācijas centrā kritiskajā brīdī atradās astoņi cilvēki. Septiņi tika inficēti uzreiz, viens no tā izbēga, atradās ārpus bīstamās zonas. Astotais paziņoja par notikušo un paspēja vienu no viņiem nogalināt.

- Nogalināt! - Danešs iesaucās.

- Jā. Nedomājiet, ka tur ir slimi cilvēki. Tie vispār vairs nav cilvēki! Cilvēku vietā tagad ir viņi. Būtnes! Mūsu bojāejas avots! Pietiek paskatīties uz viņiem, un pats pārvērtīsies par Būtni. Vai saprotat? Ja kaut viens no viņiem pametīs ēku, sāksies ķēdes reakcija. Īsā laikā cilvēce tiks pilnīgi iznīcināta. Tāpēc jūs mums esat tik ļoti vajadzīgs. Ja jūs atteiksieties ...

- Ko tad?

- Sāksies cita veida darbības, izmantojot visu veidu ieročus. Visu veidu, Martin! Tiks izmantots viss, kas ir armijas rīcībā,.

- Saprotu ... - Danešs domīgi sacīja. Viņš noņēma spoguļbrilles un paberzēja apsārtušos acu dobumus.

- Jūsu nelaime ir kara sekas, Martin, - sacīja pulkvedis. - Vai vēlaties, lai vēl nedzimušie bērni dalītos jūsu liktenī?

- Mans tēvs ... - Danešs iesāka, bet pulkvedis neļāva viņam pabeigt:

- Jūsu tēvs bija karā! Viņš bija ārsts, bet militārs ārsts, saprotiet to! Viņš zināja, kurā pusē cīnās, saprata notikumus, bija pārliecināts par to taisnību, kuriem viņš palīdzēja.

- Bet ja ... es nevarēšu?

- Tātad jūs piekrītat?

- Atbildiet vispirms jūs!

- Jūs varēsiet, Martin, - pulkvedis sacīja un piecēlās.

Jutīgi mikrofoni atveidoja skaņu tik precīzi, ka šķita, ka saruna notiek šeit, galvenajā štābā. Un tomēr šie divi bija bezgala tālu no klātesošajiem.

- Jūs piekrītat, biedri Daneš? Vai tu to izdarīsi, Martin?

- Jā, - noskanēja atbilde.

Ministrs atviegloti nopūtās. Pie galda atsākās sarunu troksnis.

- Kārtīgs vīrs, - kāds teica.

- Vai telpas sagatavotas? - Ministrs jautāja.

- Jā, biedri ministr. Varam sākt apmācību nekavējoties.

- Labi, - sacīja ministrs un pacēla klausuli.

***

- Tā, tā, trāpīts! Lieliski, Martin! Nomainīt aptveri. Lieliski, tu uzlaboji laiku par pusotru sekundi.

Instruktors noliecās pār monitoru, turot rokā mikrofonu. Videokamera bija pakarināta pie plašiem šautuves griestiem, kas īslaicīgi bija pārveidota par precīzu septītā stāva kopiju. Vadības ierīču, monitoru, paneļu koka maketi ... Uz sienas bija uzzīmēts ekrāns, caur kuru Būtnes ienāca mūsu pasaulē. Vienkāršs melns taisnstūris uz betona sienas.

Martins Danešs stāvēja istabas vidū kovboja pozā, turēdams zemu nolaistu karabīni. Visapkārt bija apgāztas mēbeles, kastes, lupatas un virves. Dažās vietās tērauda konsolēs karājās tīkli. Septiņi cilvēka auguma manekeni stāvēja plašā neregulārā puslokā. Pēkšņi viens no viņiem, apzīmēts ar lielu baltu trijnieku, sakustējās.

Martins zibenīgi pagriezās un izšāva. Uz manekena galvas iedegās sarkana gaisma - trāpījums. Tūlīt sakustējās Viens un Seši. Atskanēja šāvieni.

- Kā veicas?

- Lieliski, biedri pulkvedi. Puisim ir fenomenāla orientācija un reakcija.

Pulkvedis apsēdās blakus instruktoram un aizdedzināja cigareti.

- Vai viņš tiešām ir autorodeo kaskadieris? - Instruktors jautāja.

- Patiešām, bet bgrūti noticēt, vai ne?. Bet tas tā ir. Viņa tēvs puisi trenējis kopš bērnības. Tagad Danešam ir unikāla dzirde, lieliska telpiskā atmiņa ... Viņš saka sestā sajūta. Intuīcija vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Tātad ko, viņam acis nemaz nav vajadzīgas? - secināja instruktors. Un pavēlēja mikrofonā: - Pārtraukums! Piecas minūtes atpūtai, Martin!

Danešs devās uz izeju. Pulkvedim atlika tikai pabrīnīties, cik veikli viņš staigāja ap apgāztajiem krēsliem. Aklais atcerējās to atrašanās vietas. Tikai tīkls viņu uz mirkli samulsināja. Tas pieskārās sejai, viņš uzreiz atlēca un pārliecinoši devās turp, kur ceļš bija brīvs.

Pulkvedis iegāja ģērbtuvē. Martinu Danešu sagaidīja neliela cilvēku grupa. Danešs bija neizpratnē. Nedroši smaidīdams, viņš grozīja galvu no vienas puses uz otru, mēģinot saklausīt pazīstamu balsi.

- Esmu šeit, Martin! - iesaucās pulkvedis, dodoties pie viņa. Un pēkšņi atskanēja sievietes kliedziens:

- Re kur tu esi! Slepkava! ..

Danešs sastinga uz vietas. Vairāki cilvēki metās pretī niknajai sievietei. Ar grūtībām viņu aizveda.

- Martin, - pulkvedis mierinoši uzsita viņam pa plecu, - nepievērsiet uzmanību. Tā ir nelaimīga sieviete. Misarža, viena no tiem, kas atrodas lejā, sieva.

- Bet…

- Tieši tā, Martin. Viņas vīrs jau sen miris, bet viņa nespēj to saprast. Viņa domā, ka viņš ir slims un var izveseļoties. Bakas, masalas un spitālība arī izkropļo cilvēkus, bet nevienam nav tiesību nogalināt slimos. Bet Misaržs taču nav slims! Būtne viņu nogalināja, iznīcināja Misaržu, lai no viņa ķermeņa izveidotu savu!

Neviens no klātesošajiem neiejaucās. Ministrs pulkvedim Jarolimekam uzticēja personisko kontaktu ar Danešu, un visi atzina šo privilēģiju.

- Pārtraukums beidzies. Biedri Daneš, turpiniet trenēties, - atskanēja instruktora balss.

No pastiprinātāja bija dzirdami šāvieni, taču pulkvedim šķita, ka Martina kustības vairs nav tik pārliecinātas kā iepriekš. Viņš pagriezās pret instruktoru:

- Operācija būs rīt no rīta. Kā tu domā, viņš ir formā?

- Viņam viss ir pārāk negaidīti, - atbildēja instruktors. - Mēs viņu esam nedaudz pārtrenējuši. Pienācis laiks beigt. Nomierinoša tablete - un lai dodas mājās, gulēt.

***

- Miris akadēmiķis Maciuhs, - paziņoja ministrs. Operācijas štāba locekļi klusējot šķirstīja uz galda izklātos papīrus. Monotoni dūca gaisa kondicionieri. No gaiteņa skanēja kāda smiekli. No ielas bija dzirdams ass elektromobiļa skaņas signāls.

- Līdz šim nezināmas izcelsmes ātri progresējoša vēža forma, - turpināja aizsardzības ministrs. - Autopsija vēl nav pabeigta, bet jau ir atrastas metastāzes smadzenēs un nervu sistēmas orgānos. Profesors Kočabs uzskata, ka Maciuhs nomira tāpēc, ka redzēja Būtnes videomonitorā.

- Ja es pareizi sapratu, uztveršanas kvalitāte bija zema, un Būtnēm pārveidot Maciuhu neizdevās. Pārāk šaurs kanāls, kā arī fona traucējumi. Viņiem izdevās nodot informācijas devu, kas spēja tikai daļēji pārveidot Maciuha ķermeni, - sacīja sieviete, kas pēc Zinātniskās pētniecības ministrijas ieteikuma atradās galvenajā štābā.

- Jūs sapratāt pareizi, - ministrs atteica.

Viņam nedaudz trīcēja rokas. Viņš bija ļoti noguris, jutās miegains. Aiz loga bija nakts. Pilsēta gulēja mierīgi, visa pilsēta, izņemot dienvidrietumu reģionu, kur turpinājās evakuācija. Ko paziņoja cilvēkiem? Kā viņi reaģēja? Rīt no rīta pārbaudīšu. Rīt no rīta ... Vai šis beigsies rīt no rīta? Vai nu Danešs izpildīs uzdevumu, vai arī ... Bet man būs jādod pavēle! Atkal un atkal ministrs savās domās atgriezās pie šī apstākļa: tieši viņam būs jādod pavēle.

- Jā, jūs pareizi sapratāt, - viņš pēc pauzes atkārtoja. - Vairāki Maciuha palīgi ir kritiskā stāvoklī. Kopumā mūsu valstī un citos kontrolpunktos tika konstatēti sešdesmit astoņi psihofizioloģisku noviržu gadījumi. Par laimi, viņi skatījās tikai Maciuha ierakstīto sarunas videoierakstu.

Visi skartie atrodas karantīnā brīvprātīgo grupas uzraudzībā. Personīgi tas mani beidzot pārliecināja par lēmuma atteikties no bruņota uzbrukuma pareizību. Desants iznīcinātu vairākas Būtnes, bet tajā pašā laikā paši transformētos līdzīgās.

- Vai kāds ir aprēķinājis, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai pārveidotu visu planētas cilvēku populāciju?

- Viedokļi atšķiras ... - Ministrs noguris pārlaida roku pār acīm un klusi piebilda: - Mani draugi, padomāsim par Martinu Danešu. Novēlēsim viņam labu nakti!

***

Tumsā sprakšķēja šāvieni, bija dzirdami ievainoto kliedzieni. Šaujampulvera, sviedru un asiņu smaka.

- Nē! - Mārtiņš kliedza naktī. - Nē!

Viņš uz brīdi bija aizmidzis. viņu mocīja murgi, uzkrita nogurums, kājas vilka krampji, rokas kļuvušas svina smagas. Esmu noguris, viņš sev sacīja, dziļi dvēselē apzinoties, ka ar viņa izmisumu nogurumam nav nekāda sakara. Misarža sieva ... Kā viņa kliedza: "Slepkava!" Viņš atcerējās sava tēva stāstu.

"Lidojošais cietoksnis B-52 paceļas divpadsmit kilometru augstumā. Kabīnē labi izgulējusies apkalpe. Puiši priecīgi tērzē, atceroties neseno atvaļinājumu Tokijā. Visi rūpīgi noskuvušies un nomazgājušies. Paēduši sātīgas brokastis. Vadības panelī dreb instrumentu bultiņas, displejos lec skaitļi."

"Nulle!"

"Nav nepieciešams nospiest nekādu bēdīgi slavenu pogu, bumbu ierīci iedarbina elektroniskā pavēle. Uz leju aizlido desmit tonnas kravas. Lidmašīna nepatīkami palecas augšup, bet automātiskās mašīnas to nekavējoties atgriež sākotnējā kursā. Stūres pagrieziens, un tagad gaisa milža neasais deguns tiek pavērsts pretējā virzienā, uz Guamu. Kur mēs atrodamies? Uz ko krīt bumbas? Tā taču nav mūsu darīšana! Kāds ieslēdz videoprojektoru. Restorāns, sievietes ... Salda dzīve!"

Nāvējošas bumbu krelles, kas savērtas uz trajektorijas stīgām; gaudo sabiezējošā gaisā.

Zēns uz ganībām ved bifeļus.

Bambusa gultiņā guļ trīs gadus veca meitene.

Partizānu instruktors māca sirmgalvjiem un desmit gadus veciem bērniem rakt prettanku grāvjus. Debesīs valda klusums. No divpadsmit kilometru augstuma motoru rūkoņa nav dzirdama. Būs par vēlu, kad atskanēs krītošo bumbu gaudoņa.

Krītošo bumbu gaudoņa.

- Nē! - Aklais kliedz.

"Bet, ja nu tur ir slimi cilvēki? Vai arī tās tiešām ir Būtnes? Kas mums devis tiesības tās nogalināt? Vai kāds ir mēģinājis ar viņiem sazināties? Jarolimeks saka, ka jā. Bet, ja nu kontakta mēģinājums bija slikti pārdomāts?"

Martinam patika klausīties zinātniskās fantastikas stāstus. Tajos arī tika runāts par to. Apmaiņa ar svarīgāko informāciju, Pitagora formula ... Pirmo kontaktu veiks speciālisti, zinātnieki, vēstneši.

"Es arī esmu šāds vēstnesis."

"Kārta, ta-ta-ta, te jums būs mūsu kvēlākais sveiciens! - saka planētas Zeme vēstnesis. Kā tur mācīja instruktors? .."

Telefona zvana signāls. Pulkveža balss telefonā:

- Pienācis laiks, Martin.

Aklais pieceļas. Veic rīta rosmi: pieliekšanās, lecieni ar pietupieniem. Veicina orientāciju telpā. Pieliekšanās uz sāniem, ķermeņa apļveida kustības. Ne ar tevi, Martin, tēvs vienmēr atkārtoja. Tev nedrīkst sareibt galva. Tu neredzi, citi redz. Tas ir tavs mīnuss. Tāpēc visā citā tev jābūt visiem tālu priekšā ...

Tēvs miris pirms sešiem gadiem. Vjetnamas kara sekas, secināja ārsti. Amerikāņi atvainojās. Rūpīgi noskūti, nomazgājušies, saēdušies bagātīgas brokastis. Navigācijas kļūda. Mēs domājām, ka tie ir Dienvidi ...

"Tēvs karoja. Palīdzēja vjetnamiešiem. Pats nešāva, bet ārstēja tos, kuri pēc atveseļošanās šāva."

"Kāpēc tu man par to nepastāstīji vairāk, tēt? Nepaspēji vai vienkārši neienāca prātā, ka kādreiz arī man nāksies šaut un nogalināt? .."

"Pienācis laiks, Martin."

Viņš cītīgi saķemmēja matus, stāvēdams vannas istabā pretī spogulim. Viņš zināja, kas ir spogulis, tēvs viņam paskaidroja. Bieži vien viņš ar jutīgiem pirkstiem pieskārās spoguļa virsmai, cerot sastaustīt savu atspulgu. Viņam stāstīja, ka viņš ir izskatīgs. "Tu neizskaties kā aklais ar brillēm, Martin ..."

"Kā tu izskaties, Martin? Šodien? Vēstnesis! Neviens cits visā pasaulē nevarēs pateikt šī “sveiciena runu”. Ta-ta-ta ..."

Viņš izgāja kāpņu telpā un izsauca liftu.

Dzīvoklī iezvanījās telefons.

Ar metālisku klikšķi Martina priekšā apstājās lifta kabīne. Iezvanījās telefons.

"Pulkvedi, es neesmu ierocis. Izmēģiniet ko citu, ir jābūt citam risinājumam. Appludiniet bunkuru ar ūdeni, ievadiet gāzi, dariet visu, ko vēlaties, bet neiesaistiet maiī. Lieciet aklos mierā ..."

Atkal telefona zvans. Vēl viens.

"Bet, ja nu operācija tikusi atcelta? Varbūt ar viņiem, ar Būtnēm ... var kaut kā vienoties? Protams, ka vienoties!"

Viņš ieskrēja atpakaļ dzīvoklī.

- Hallo! .. Kas pie telefona?

Bija dzirdama kāda satraukta elpošana, tad atskanēja īsi pīkstieni.

Viņš sarūgtināts nolika klausuli. "Kļūda." Uz brīdi viņu pārņēma vēlme ieslēgties mājā un izslēgt telefonu. Viņš pārvarēja sevi, atkal izgāja no dzīvokļa un atvēra lifta durvis. "Pulkvedis lejā jau gaida ..."

"Stāt!"

Viņš sastinga, noliecies uz priekšu. Kas viņam traucēja spert vēl soli? Sestā maņa?

"Es nesajutu kabīnes grīdu zem kājām," viņš vēlāk paskaidros pulkvedim. "Es tikai sapratu, ka aiz durvīm nekā nav."

Tas turpinājās sekundes daļu. Iebļāvās kāda sieviete aiz muguras. Viņš sajuta stipru grūdienu un abām rokām ieķērās durvju vērtnē ...

***

- Tev tiešām nekas nekait, Martin? - Pulkvedis viņam bažīgi pārjautāja. Valdības "Tatra" joņoja pa tukšajām ielām. - Nomiruši vēl divi. Neskaitot Maciuhu. Pat ātrs skatiens uz Būtnēm izraisa tūlītēju infekciju. Visas cerības ir uz tevi. Vai arī…

- Vai arī?

- Mums būs jāpielieto galēji līdzekļi, Martin.

- Biedri pulkvedi, esam noskaidrojuši visu, - nepazīstama balss no priekšējā sēdekļa pārtrauca pauzi. - Misaržova iegāja kaimiņu dzīvoklī, nogaidīja, kad Danešs izsauks liftu, piezvanīja viņam pa tālruni, un, kad viņš atgriezās dzīvoklī, viņa uzbrauca ar liftu stāvu augstāk. Ar adāmadatas palīdzību sabojāja lifta durvju slēdzeni. Danešs atvēra ...

- Tagad tam nav laika, - pulkvedis nepacietīgi pārtrauca. "Tatras" kabīnē iestājās klusums.

Martins masēja savainotos pirkstus. Domās viņš pārdzīvoja nesenās šausmas. Cik viņš bija nobijies! Bet ne jau no kritiena šahtā, nē. Viņš nevarēja saprast, kā Misarža sieva spēja viņam aukstasinīgi uzbrukt, izmantot viņa aklumu, neatstāt nevienas iespējas. Un vakar ģērbtuvē viņa uzbruka tikpat akli ...

Akli…

"Šī sieviete ir vēl aklāka par mani. Kāpēc viņa nemēģināja ar mani parunāt? Viņu vadīja naids, traks, nāvējošs. Vakar viņa uzbruka ar vārdiem, šodien - ar darbiem."

"Arī B-52 nomesta bumba uzbrūk akli, neatstājot nekādas iespējas tiem, kas atrodas tur, lejā. Un Būtnes ... vai tās deva kaut nelielu iespēju nelaimīgajiem informācijas centrā? Un citiem, kas nomiruši šo divu dienu laikā? Kādu Pitagora teorēmu viņi ir atsūtījuši? Kā tad skan viņu sveiciens?"

Šī meitene Dana Mrazkova teica akadēmiķim Maciuham: "Viņiem ir dīvainas acis ... viņi ir pārveidojuši cilvēkus!" Būtnes trāpīja cilvēkiem ar nāvējošu skatienu un pārvērta viņus par jaunām Būtnēm. It kā bumba, eksplodējot, ne tikai nogalinātu cilvēkus, bet arī pārvērstu tos jaunās bumbās ...

- Viena doma nedod man mieru, - pulkvedis nomurmināja.

- Kāda?

- Gribētu zināt, ko viņi tur lejā dara.

- Kas?

- Nu, tās Būtnes! Mēs viņiem izslēdzām gaismu un ventilāciju. Bet viņi pat nemēģina izkļūt. Viņi kaut ko plāno.

- To mēs drīz uzzināsim, - Martins apņēmīgi sacīja.

Pulkvedis paspieda viņam roku.

- Paldies, Martin. Līdz pēdējai minūtei es baidījos, ka tu atteiksies.

- Es pārdomāju.

- Kāpēc?

- Sapratu, ka aklums ir lielākais ļaunums. Aklums, kas sakņojas cilvēku dvēselēs. Vai, ja vēlaties, Būtnes. Acīm ar to nav nekāda sakara. Tas ir gara īpašība, ar to ir jācīnās. Mans tēvs palīdzēja cilvēkiem, kas ar to cīnījās ar ieročiem rokās.

- Es gluži nesapratu.

Aklais iesmējās. Vai ir jēga skaidrot?

- Dzīvē katram jāatrod savs ceļš. Viens sevi meklē gadiem ilgi, otrs neatrod vispār. Es atradu savu ceļu brīdī, kad vēl aklāks cilvēks par mani gribēja mani nogalināt.

***

- Biedri ministr, mēs esam gatavi.

- Lieliski, biedri pulkvedi. Kā jūties, Martin? Kā pirksti?

- Nedaudz sāpīgi. Nu, es domāju, ka tas netraucēs ... darbā.

Ministrs izlikās nemanām sekundes aizķeršanos. "Mums visiem, kas esam izvēlējušies šo darbu, ir satraukums un šaubas", viņš nodomāja. "Bet tev, Martin, ir pat grūtāk nekā mums. Tu savu nodarbošanos neizvēlējies. Tevi izvēlējāmies mēs".

- Biedri ministr, šahta atmīnēta! Lifts sagatavots.

- Nāciet, biedri. Ieroci pārbaudījāt?

- Caurskatījām katru patronu, biedri ministr.

- Labi labi…

Karavīru zābaku klaudzoņa pa koridoriem, komandu atbalsis. Kāds kliedz: "Tu ko, akls esi, vai?" Armija ir armija neatkarīgi no tā, kāds ir ienaidnieks: parasts, ar pārsēju uz piedurknes vai šīs nezināmās Būtnes, kas gatavo uzbrukumu visai pasaulei.

"Tu ko, akls esi, vai?" - Martins domās atkārtoja. "Jā, tas ir par mani. Tāpēc jau es esmu šeit".

***

Šoreiz pirms iekāpšanas liftā Martins vilcinās. Vai viņš vēl kādreiz brauks ar liftu?

- Ne asakas, - sacīja ministrs. Martins pastiepj roku. Ministram ir stingrs, labs rokasspiediens.

- Ej nu, draugs. - Pulkvedis uzsit viņam uz pleca. Martins no tumsas pasmaida. Viņš jau pieradis pie pulkveža un uzticas viņam.

Durvis aizcirtās, tagad jānospiež poga. Viņam piekodināja: "nesteidzies. Nedari to, kamēr neesi iekšēji sagatavojies. Vari nogaidīt stundu vai divas. Ja sajūti bailes, atgriezies. Neviens tev neko nepārmetīs".

Viņš nospiež pogu.

Nodārd motors un lifts dodas lejup. Lifts, kas pārvērties par cilvēces kara mašīnu. Ārā kaut kas dārd. Šeit ir mīnas, daudz mīnu. Ja tās eksplodēs, ēka uzlidos gaisā.

***

Kabīne lēnām nolaižas, pieskaroties saliektajai armatūrai.

"Bet sapieri zvērēja, ka ceļš ir brīvs. Patiesībā viss ir savādāk. Kas notiks, ja lifts iestrēgs? Ko lai dara tad? Acīmredzot viņu izvilks ārā. Pulkvedis teiks: "neko nevar darīt, ej mājās, Martin". Pie velna, nē! Lai tādā gadījumā nolaiž pa virvi ..."

Lifta vagons pieskaras grīdai, saceļot betona putekļus. Martinam iekņudas deguns, viņš sekundi novaldās, tad apdullinoši nošķauda. Pirmais solis kaujas laukā. Zem kājām kraukšķ betona drumslas. Šeit eksplodēja granātas, plosījās uguns, plūda ūdens, bet radības atvairīja karsto gāzu viesuļvētru un tērauda šķembu krusu ...

Martins lēnām virzās uz priekšu, turot karabīni šaušanas gatavībā. Jā, nelīdzena grīda: tajā ir izrauti caurumi, aiz kājām ķeras armatūra. Visapkārt pilnīgs klusums. Viņam šķiet, ka viņš tuvojas gludai necaurlaidīgai sienai. Kreiso roku izstiepis uz priekšu, viņš tausta telpu sev priekšā, instinkts viņam saka, ka siena no viņa atrodas metra vai divu attālumā. Priekšnojauta pārvēršas pārliecībā: viņa priekšā viņu uzbūvētā siena. Aiz tās viņi gatavo savu nāvējošo uzbrukumu. Vēl viens solis. Viņš ar pirkstu galiem sajūt šo sienu.

Šajā brīdī kaut kas izmainījās, sejā iesitas briesmīga smirdoņa. Būtnes viņam atvērušas un gaida. Šeit grīda ir gluda. Martins šķērso robežu, kas atdala cilvēku pasauli no Būtņu pasaules.

Vēl divi soļi. Sejā uzplūst dīvains karstums, stiprs, bet ne apdedzinošs. Viņš saprot. Būtnes skatās uz viņu, ieurbjas skatieniem viņa sejā. Šim nolūkam viņi jau arī atvēra, lai nekavējoties pārvērstu viņu par savu sabiedroto, par vēl vienu Būtni.

Kreisajā pusē kaut kas nočab. Viņš nospiež sprūdu. Ta-ta-ta - atskan šāvieni. Un - mīksts kritiena troksnis. Viens no viņiem? Noteikti šeit neviena cita nav. Viņa sirds palecas no prieka, bet viņš uzreiz par to sevi ienīst. "Slepkavības ierocis. Ierocis? Nē, es esmu tikai antibiotika, kas iznīcina lipīgu slimību. Vai penicilīns izjūt žēlsirdību?"

Karstums, ko viņš jūt uz aklo acu plakstiņiem, ir tik dzīvnieciska naida pārņemts, ka viņam pat nedaudz sareibst galva. Bet viņš pārliecinoši turpina kustēties. Atceras krēslu izvietojumu, monitoru atrašanās vietas ... Ta-ta-ta, atkal un atkal... jaunu aptveri, ātrāk! ātrāk!..

Būtnes jau ir sapratušas briesmas, kādas tām draud. Martins varēja apzvērēt, ka viņš trāpījis piecas reizes. Tātad palikuši divi.

Ātri soļi, dipoņa, gaisa kustība. Atlekt malā! Šāviens. Garām! Būtne ir ļoti tuvu. Martins nokrīt uz ceļiem, atkal nospiež sprūdu. Uz viņu lēnām krīt smags ķermenis, viņš atripo malā, ta-ta-ta, kāda briesmīga smirdoņa, var mirt no riebuma, ja vien varētu nomirt no riebuma! Vēl viens šāviens. Smagais ķermenis kļūst nekustīgs, kļūst viegls, ir dzirdama miltu šalkoņa, kas izplūst no pārplēsta miltu maisa. Martins sajūt apkārtējo telpu. Viņš guļ uz sausu putekļu kaudzes. Bez piepūles pieceļas. Tas nozīmē, ka tas bija sestais. Kaut kur viņa akluma tumsā slēpjas septītais, pēdējais ienaidnieks. Viņš nomaskējis sevi ar klusumu un nekustīgumu, saprotot, kur viņaglābiņš. Kamēr viņš nekustēsies, Martins nezinās, kur viņšatrodas. Gribētu izmisumā kliegt: ienaidnieks ir blakus, bet kur?

Būtne ir ļoti tuvu. Martins jūt baigo smaku, pie kuras viņam tomēr jau izdevies pierast. Ausīs puksē asinis. Vai Būtnēm ir asinis? Maz ticams, jo pēc nāves tās sadalās putekļos, sausu putekļu kaudzē. Bet cilvēkā ir divas trešdaļas ūdens. Būtnes nav cilvēki, nē!

Turot karabīni zemu, Martins lēnām griež galvu no vienas puses uz otru. Kā radars. Sejā plūst karstums. Būtne uz viņu skatās no visa spēka. Kas būs, ja ... tas viņam atdos redzi? Doma uzklūp pēkšņi, kā lūsis no koka. Saļodzās ceļgali. Kāpēc tas nebūtu iespējams? Martinam nav saistaudu, nervu galu. Ārsti šeit ir bezspēcīgi, bet Būtnes nav ārsti.

Vāja šalkoņa. Pa kreisi? Pa kreisi! Tur ir vadības panelis. Septītā būtne sēž pie pults. Bet kur? Martins prot gaidīt. Jo šī māksla jāapgūst aklajam, lai izdzīvotu gaismas pasaulē.

Vājš slēdža klikšķis.

Ta-ta-ta! - viņš šauj parliecināti.

Pēc sekundes starp Martina pirkstiem krīt sausi putekļi.

Šis bija septītais. Pēdējais.

Martins apsēžas uz grīdas, noliek karabīnu sev blakus. Ieklausās. Bunkurā nav nevienas dzīvas dvēseles. Izņemot viņu - Martinu, kurš uzvarējis šajā dīvainajā karā, jo viņa tēvam cits karš atņēmis acis...

Bet kas tad tas? Viņš paceļ galvu. Ausis sasniedz vājš čuksts. It kā vējiņš šķirsta jauno bērzu lapotni, it kā, strautiņš urdz starp akmeņiem, kaut ko murmina bērns, murrā kaķis, līkumos čīkst tramvajs. Magnetofona ieraksts. Atpakaļgaitā. TJULILIHUM AAUHUM. Kas tā par mūziku? Ko nozīmē šīs dīvainās skaņas? Bet nav vajadzības velti piepūlēt smadzenes. Esmu uzdevumu izpildījis.

Nāciet šurp, ļaudis, infekcijas vairs nav, mēs uzcelsim piemiņas mēra stabu par godu uzvarai, kā kādreiz, sen, cilvēki to darīja, kad beidzās mēris. Martins pieceļas un dodas uz izeju. Aiz muguras skan dīvaina mūzika.

Viņš ietriecas gludajā, necaurlaidīgajā sienā. Tātad, kad viņš šeit ienāca, Būtnes atkal aizvērušas savu aizsardzības valni.

Bet kas par to? Viņi jau ir izspēlējuši savu nāves spēli! Pat ja viņiem izdevies aizvērt slazdu, viņi paši pārvērtušiess par septiņām nožēlojamām pelnu kaudzēm!

Viņš noņem plecu somu un ar roku sniedzas iekšpusē. Tur ir rācija. Viņš nospiež pogu.

- Martin! - Pulkvedis Jarolimeks priecājas. - Tu esi dzīvs?

Martins pārvar savu satraukumu:

- Jā, tas ir beidzies. Nāciet…

Aiz sienas klaudz metāls. Tehniķi paceļ lifta vagonu. Šeit gatavojas parādīties cilvēki.

"Tjulilihum aauhum" ... Dīvaina mūzika.

- Es tevi redzu, Martin, bet vēl nav iespējams pie tevis nokļūt! - pulkvedis Jarolimeks kliedz.

- Šeit ir kaut kāda siena! - Martins atbild.

- Turies, Martin, tūlīt mēs to sagrausim!

"Tjulilihum aauhum". Ko tas nozīmē?

"Es gribētu zināt, ko viņi tur dara." Tā pulkvedis teica ceļā uz šejieni.

Viņu ierocis ir ģenētiskais kods, viņš stāstīja Martinam, kad viņi tikās pirmo reizi. Ar redzes orgānu palīdzību tie iekļūst nervu sistēmā. Pietiek, ja vismaz viena šūna saņem "instrukciju". Inficētā šūna pārkārtos blakus esošās šūnas. Un lūk, to jau ir simtiem, tūkstošiem, miljoniem. Cik ātrs ir process? Zinātnieki saka - sekundes. Tam ir kaut kāds sakars ar gaismas ātrumu ...

Bet dzirde un oža arī ir informācijas kanāls. Acs saņem informāciju daudzkārt labāk un daudz ātrāk. Tas ir laika jautājums. Redzes orgāniem bija nepieciešamas videopārraides divas minūtes. Ausīm ...

"Tjulilihum aauhum". Martins grīļodamies atkāpās pie vadības paneļa. Bērna čuksti un kaķa murrāšana? Kāds nepareizi ielādējis lentu? Tieši šeit es trāpīju pēdējam, viņš nodomāja, savācot sauju sauso putekļu. Kas tas bija? Transformētais Misaržs? Nē, visticamāk, tā bija Dana Mrazkova. Drosmīgā meitene, kas informēja cilvēkus par gaidāmajām briesmām un cīnījās līdz galam. Kad viņa kļuva par Būtni, viņa upurēja sevi, kā vārdā ... Ko? Ja Būtne nebūtu noklakšķinājusi slēdzi, es to nekad nebūtu atradis. Varēja nogaidīt, kamēr nonāku izstieptas rokas attālumā. Tiklīdz es novērstu uzmanību, tas varēja mani atbruņot, izsist karabīni no rokām. Bet tā neriskēja. Tikai ieslēdza magnetofonu un mierīgi saņēma nāvi ...

Viņš metas pie pults. Kur ir slēdzis? Ar rokām taustās pa informācijas paneli.

"Tjulilihum aauhum".

- Ko tu dari, Martin? - kliedz pulkvedis Jarolimeks, jau tik tuvu, bet tagad tik bezgala tālu, - Tūlīt mēs tevi izlaidīsim, nomierinies!

Martins skrien no vienas sekcijas pie nākamās. "Tjulilihum aauhum" ...

Ir!

Viņš pieskaras gludi slīdošajiem diskiem. Karstās dusmas atradušas izeju. Viņš izrauj lenti, nomet to uz grīdas, ar kājām sabradā. Tad iesmējas. Kam tas viss? Atnāks cilvēki un izdzēsīs visas pēdas no kaut kāda "tjulilihum aauhum".

Viņš pēkšņi jūt, ka viņam ir jānoslēpjas.

- Kurp tu ej, Martin? - sauc pulkvedis Jarolimeks.

Viņš nevar atbildēt un nezina, kāpēc. Nedrošiem soļiem viņš iet pie noliktavas durvīm, kur pēdējo kauju izkaroja Dana Mrazkova. "Viņiem nevajag tagad mani redzēt. Bet kāpēc kāpēc?"

Streipuļojot, viņš ieklūp istabā, atspiežas pret sienu un lēnām noslīd uz vēsās grīdas. Īpašā šķebinošā smaka atkal skar nāsis.

"Tjulilihum aauhum".

- Kāpēc es visu laiku domāju par šo negantību? - Viņš skaļi jautā sev.

Un tad kaut kas notiek.

Martins Danešs pirmo reizi mūžā ierauga gaismu.

Viņš iekliedzās no šausmām un iepriekš nepazīta prieka. Mūžīgā tumsa izklīdusi. No tumsas izcēlās krāsainas formas, sagriezās apziņā. Dīvaini savijumi, pulsējošas daudzkrāsainas svēdras ... "Tā nav tikai gaisma", saprata Martins. "Tā ir Būtnes acs".

Es drīz pārvērtīšos par Būtni, esmu inficējies. Bet es turpinu pretoties, caur dzirdi tas neiet tik ātri. Lēnāk, nekā jūs vēlētos, vai ne? Kas jūs šurp atsūtīja? Arī kāds labi noskuvies, nomazgājies un sātīgi paēdis brokastis?

Viņš savāca pēdējo gribu, cenšoties neievērot pulsējošo zeltaino liesmu, kas aprija viņa dārgās, cilvēciskās tumsas paliekas, un pielika pie krūtīm karabīnes stobru. Pavilka sprūdu brīdī, kad zeltaainā liesma iznīcināja pēdējās tumsas druskas, tā arī nesapratis, ka skatās pasaulē ar vienu aci.

***

Vairāk nekā gadu gaidīja Būtnes uz Kuģa.

No Trešās planētas signāla nebija. Būtņu pacietība bija neizsmeļama: dažreiz planētas iekarošana ilgst ilgu, ļoti ilgu laiku. Un dažreiz tas vispār neizdodas. Viņiem bija liela pieredze.

Un tad Kuģa jūtīgie detektori uztvēra uzmanīgus, izsekojošus starus. Tālās novērošanas ekrānos parādījās neregulāras formas mākonis, kas tuvojās Kuģim. Rūpīgāk izpētot, izrādījās, ka tas sastāv no vairākiem tūkstošiem primitīvu kosmosa raķešu ar kodollādiņiem.

Trešā planēta atbildēja ar pretuzbrukumu.

Kuģa komandieris vērsās pie borta datora ar jautājumu: vai ir jēga turpināt operāciju?

Ilgu laiku dators apsvēra visus par un pret. Tad deva noteiktu atbildi: "NĒ".

Pēc kāda brīža Būtnes aizlidoja. Dīvainas sakritības dēļ arī viņi bija kārtīgi nomazgājušies un ieturējuši sātīgas brokastis.

Viņi nebija skuvušies, jo viņiem nebija ko skūt.