Svešās planētas sūtņi

3 UZ «KLĪSTOŠA holandieša» borta

(Arheoloģiskās grupas «Apida» bijušā priekšnieka B. Lozovska stāsts)

Kāpēc es tā rīkojos? Tas ir sarežģīts jautājums. Tagad man grūti orientēties savās toreizējās domās un pārdzīvojumos. Šķiet, es gluži vienkārši jutu, ka man jālido, ka nevaru nelidot — un cauri. Es it kā biju vienīgais ķēdes posms, kas saistīja mūs — Zemes cilvēkus — ar Svešinieku Pavēlniekiem.. Uzskatīju, ka šie Saimnieki vieglprātīgi uzticējušies savām mašīnām, kurām trūkst smadzeņu, un man nu bija jāizlabo viņu kļūda. Vai arī līdzīgi apsvērumi. Un, protams, milzīga ziņkāre, kas bija mani pārņēmusi.

Skaidri apzinājos, ka veiksmes iespēja man ir tikai viens pret tūkstoti, varbūt pat miljonu. Daudz ticamāk, ka uz mūžiem zaudēšu sievu un dēliņu, draugus, iemīļoto darbu, zaudēšu visu Zemi. Sevišķi smagi man bija, domājot par sievu. Taču grandiozā uzdevuma izjūta … Nezinu, vai jūs saprotat, ko es gribu teikt, šī niecīgā vienīgā iespēja pilnīgi pārņēma mani, ļāva vaļu iztēlei, tā pavēra man neredzētas, žilbinošas perspektīvas. Es nekad nespētu sev piedot, ja neizmantotu šo izdevību un vaļēju muti noskatītos, kā aizlido citas pasaules zvaigžņu kuģis. Tā būtu bijusi nodevība. Nodevība attiecībā pret Zemi, pret zinātni, pret visu, kam esmu ticējis, kā dēļ dzīvojis un kam sekojis visu mūžu. Domāju, ka manā vietā ikviens izjustu to pašu. Un tomēr — cik grūti bija par to izšķirties!

Kā jums jau zināms, pēdējo ierakstu burtnīcā izdarīju 16. augustā. Bija skaidrs, ka Svešinieki trešo — nule atvesto mašīnu netaisās iekraut kosmosa kuģī — droši vien tāpēc, ka viens tāds gaziks jau bija tur iekšā. Es noliku dienasgrāmatu uz mašīnas aizmugures sēdekļa, nometu zīmuli un paskatījos apkārt. Laukumiņš bija tukšs, vienīgi zem milzīgā blāvi pelēkā zvaigžņu kuģa konusa vēl rosījās divi Svešinieki. Apkārt pacēlās sarkanīgas un dzeltenas klintis, virs galvas mirdzēja koši zilas debesis, tik spožas un zilas, kādas nekad mūžā nebiju redzējis. Taču man vajadzēja sagatavoties. Netālu no šauras aizas iztecēja avotiņš ar tīru, aukstu ūdeni, es piepildīju blašķi un iebāzu to azotē. Manā rīcībā bija šī plakanā pudele, divas zivju konservu kārbas un kabatas lukturītis ar rezerves bateriju. Pamaz gan… Taču es biju nodomājis zvaigžņu kuģī tūlīt sameklēt govīm un aitām ierāditās telpas un tur patverties. Tā kā barību lopiņiem Svešinieki nebija sevišķi daudz paņēmuši līdzi, tad es cerēju: ne vēlāk kā pēc nedēļas mēs būsim jau uz citas planētas. Kā es biju maldījies! Nu, bet par to vēlāk.

Kad piegāju pie trapa, Svešinieki, kas rosījās zem kuģa, sastinga un sāka blenzt uz mani. Tā vismaz likās. Viņiem ir tāds paradums — tiklīdz kāds tuvojas, viņi pārtrauc darbu un sastingst visnejēdzīgākajās pozās. Saudzīgi izsakoties, skats ir diezgan dīvains, un es pie tā nevaru pierast. Arī es apstājos un tāpat blenzu uz viņiem. Nospriedu pie sevis, ka viņi ir nojautuši manu nodomu un tas viņiem nepatīk. Kauns atzīties, bet toreiz izjutu nelielu atvieglojumu. Pārāk silta un mīlīga bija rīta saule, un pārāk sveši — ārkārtīgi sveši — izskatījās šie melnie radījumi ar posmainajām kājām. Un izrakņātā, apsvilusi zeme. Un baismīgā dziļā lūka pelēkajā nezināmajā metālā. Un platais, elastīgais traps — kā īsts ceļš uz citu pasauli…

Tomēr Svešinieki, pēc sirds patikas noskatījušies, atkal ķērās pie darba, atstājot mani paša ziņā. Ceļš bija brīvs, atkāpšanās ar godu vairs nebija iespējama.

Atceros, es mēģināju sev iestāstīt, cik ļoti svarīgi ir atgriezties un paņemt virsjaku, kuru pirms pusstundas biju nometis, kad saule sāka cepināt. Stāvēju, vienu kāju uzlicis uz trapa, un lūkojos apkārt, ar acīm meklēdams jaku. Un, jo rūpīgāk ar skatienu iztaustīju katru grambu laukumā, jo skaidrāk sapratu, ka jaka ir pals nepieciešamākais apģērba gabals un iepazīties ar Svešinieku Pavēlnieku bez jakas, ģērbtam netīrās platās flaneļa biksēs un kūstoša sniega krāsas tīkliņkreklā, gluži vienkārši būs nepieklājīgi. Velns parāvis, kādas tik domas nenāk prātā tādā brīdī! Es stāvēju, muļķīgi skatījos apkārt un apce- reju situāciju. Laukumā valdīja klusums, vienīgi Svešinieki klusītiņām kaut ko čirkstināja un žvadzināja. Gar seju dūkdams aizlidoja aklais dundurs, es atguvos un, žigli cilādams kājas, sāku rāpties augšā.

Traps bija stāvs un ļoti līgans, tā ka pēc dažiem soļiem sajutu nepārvaramu vēlēšanos nomesties uz visām četrām, tomēr nez kāpēc kaunējos to darīt. Varbūt tāpēc, ka maris izskats jau tāpat bija ārkārtīgi muļķīgs (es pats to ļoti labi apzinājos): bikses nošļukušas, sporta krekls atkāries un izspiedies (es biju sabāzis aiz tā konservus un savu pārējo trūcīgo mantību) un trīs dienas neskūtajā fizio- nomijā sastindzis smaids. Jāsaka gan, te nebija neviena, kas novērotu manu uzkāpšanu pa trapu zvaigžņu kuģi, izņemot Svešiniekus, bet viņiem acīmredzot tas bija vienaldzīgi. Saliecies trīs līkumos, aiz sasprindzinājuma trīcošām kājām beidzot pieveicu pēdējos metrus pa trapu un, grabinādams savu uzkabi, ievēlos pa lūku iekšā.

F.s atrados diezgan šaurā gaitenī, kas ieslīpi veda tumsā kuģa iekšienē. Pa lūku te iespiedās izkliedēta dienas gaisma un vāji apgaismoja pelēkās, grubuļainās sienas. Grīda, uz kuras apsēdos, bija auksta un, kā man šķita, viegli vibrēja. Te valdīja pustumsa, bija ļoti klusu un vēsi.

Sakārtoju zem krekliņa savu nesamo, savilku ciešāk bikšu siksnu, izstiepu kaklu un paskatījos ārā. Uz laukuma nekas nebija mainījies. Pamestais gaziks, saules apspīdēts, no tālienes izskatījās kā rotaļlieta. Nodomāju, ka lūka atrodas daudz augstāk, nekā tas bija šķitis lejā.

Pēkšņi ieraudzīju kādu no Svešiniekiem. Gausi virzīdamies uz priekšu, tas tuvojās trapam, apstājās, it kā notēmēja, tad negaidot metās augšā pa kustīgajām kāpnēm un iekrita lūkā. Es piespiedos pie gaiteņa sienas, pievilkdams kājas. No domas vien, ka tūlīt viņš paies man cieši garām, varbūt pat pieskarsies, kļuva nelabi. Taču nekas nenotika. Gaisma lūkā uz mirkli tika aizsegta, man uzvēdīja siltums un dīvaina svaiga smarža, līdzīga ozonam, un Svešinieks pat neapstādamies aizdrāzās garām. Es dzirdēju, kā, klusu sirsinādams un tipinādams sīkiem solīšiem, tumsā viņš attālinās. Sekoju viņam pa pēdām, pie sevis atkārtodams, ka nevajag atskatīties. Ļoti baidījos, ka neizturēšu un metīšos atpakaļ. Bēgšana tagad būtu nepanesams kauns, to es skaidri zināju, un tas mani atturēja. Sākumā gāju saliecies, pēc tam nospriedu, ka tas ir muļķīgi, un iztaisnojos, taču pleci un pakausis atdūrās pret neredzamiem griestiem, tikpat vēsiem un grubuļainiem kā sienas un grīda. Nu es riskēju un pirmo reizi pavēros atpakaļ. Tālu man aiz muguras un nez kāpēc uz augšu zilgmoja gabaliņš debess, tāpēc radās iespaids, ka atrodos dziļā akā. Izvilku kabatas lukturīti, lai paskatitos, kas notiek priekšā. Redzētais mani satrieca. Gaitenis beidzās. Tieši man priekšā pacēlās siena — pelēka, grubuļaina, silta un pilnīgi tukša — bez neviena loga.

Izjutu tādu kā vilšanos, ko jūtami kliedēja patīkamā sajūta par izpildīto pienākumu. Mani pārņēma nepārvarama vēlēšanās paraustīt plecus, pagriezties un ar cēlsirdīga rūgtuma izteiksmi sejā — kā cienījamam cilvēkam, kas ar milzīgu gribasspēku piespiedis sevi sāpoša zoba dēļ aiziet uz poliklīniku, bet uzzinājis, ka zobārsts šodien nepieņem, — bez steigas doties atpakaļ uz Izejas lūku. Taču es biju neziņā, kur palicis Svešinieks, kas pirms brīža aizsteidzās man garām. Vēlreiz laidu lukturīša gaismas staru pār sienu un tūlīt atklāju tās apakšējā daļā lielu, apaļu caurumu. Esmu ar mieru zvērēt, ka pirms mirkļa tā tur nebija, bet tagad caurums eksistēja, un es, apgaismodams ceļu ar lukturīti, rāpus līdu tajā iekšā.

Gaitenī bija dzestri un tumši kā pagrabā, bet te valdīja tāda tumsa kā kapā, taču bija daudz siltāks. Es nostājos uz kājām un pēkšņi jutu, ka varu izslieties visā augumā. Griesti bija nozuduši. Lukturīša gaismas stars virs galvas nogrima tumsā, bet no apkārtējās krēslas pa labi un pa kreisi izrāva kaut kādu dīvainu priekšmetu sablīvējumu. Priekšā bija tukšums. Paspēru vēl dažus soļus un sāku izpētīt apkārtni. Sākumā neko nespēju atšķirt — man šķita, ka pa labi un pa kreisi paceļas milzīgas automašīnu riepu grēdas. Izskatījās, ka es atrastos kādā noliktavā. Lēni gāju pa šauro eju starp šīm kaudzēm un nepārtraukti skatījos apkārt. Tikai pēc laba laika sadūšojos, pastiepu roku un ar pirkstiem aptaustīju tuvāko kaudzi. Tie bija Svešinieki! Pareizāk sakot, nevis pašas zirnekļveidīgās mašīnas, bet vienīgi to plakanie, noapaļotie ķermeņi. Tie gulēja cits uz cita pilnīgi nekustīgi, visai maz līdzinādamies melnajiem mehānismiem, kuri bija pārsteiguši mani ar straujajām kustībām un enerģiju. So mehānismu kājas neredzēju, tātad tās bija vai nu atskrūvē- tas, vai arī ievilktas. Te patiešām bija liela, klusa un tumša noliktava. Grēdu augstums varēja būt vismaz trīs četri metri. No augšas tumsā kā nekustīgas naglas karājās dīvaini asi stieņi.

Kamēr es stāvēju, lūkodamies apkārt un ar luktura gaismas staru taustīdams tumsu, aiz muguras atskanēja metāliski klaudzieni. Pagriezos un ieraudzīju Svešinieku — tas laikam bija pēdējais no vēl palikušajiem —, kas pa gaiteni nāca uz manu pusi. Dažus soļus no manis viņš apstajās, mirkli sastinga gaismas lokā, pēc tam veikli uzrāpās pa kaudzi augšā un izzuda skatienam. Vēl brīdi kaut kas švīkstēja un čirkstēja man virs galvas, pēc tam iestājās pilnīgs klusums, un es gluži instinktīvi jutu, ka visā šajā droši vien milzīgi plašajā telpā, izņemot mani, nav nevienas dzīvas būtnes. Tas ir savādi, tomēr jāatzīst, ka tieši tobrīd pirmo reizi jutos patiesi vientuļš. Es skrēju, burtiski, skrēju atpakaļ un drīz atdūros pret sienu. Drudžaini laidu pār to gaismas staru, pūlēdamies atrast caurumu, pa kuru biju iekļuvis šeit, taču izejas nebija. Šoreiz patiešām nebija. Es iekliedzos. Mana balss drebēdama izskanēja siltajā gaisā un apdzisa tumsā. Tajā pašā mirklī grīda zem manis sašūpojās un cēlās augšup. Ķermenis pielija ar neizturamu smagumu, es sagrīļojos un apsēdos, bet pēc tam nogūlos tieši uz cietās, karstās grīdas.

Nu viss bija galā. Cerības piepildījušās. Kosmosa kuģis cēlās gaisā un aizveda mani nezināmajā izplatījumā. Cik zinu, es biju pirmais cilvēks, kas atrāvies no Zemes un izgājis ārpus atmosfēras robqžām. Atceros, ka, domājot par to, izjutu dīvainu atvieglojumu, jo mans turpmākais liktenis nav vairs atkarīgs no paša gribas. Tomēr drīz domas sāka jukt. Mans svars palielinājās reizes divas (normāli uz Zemes es sveru apmēram deviņdesmit kilogramus), jutos visai nelāgi: man bija karsti un neciešams smagums spieda pie zemes.

Šāds stāvoklis ilga ne mazāk kā ceturtdaļstundu. Es gulēju uz grīdas, izpleties kā saspiesta varde, seju iespiedis plaukstās, un skaitīju. Līdz simtam, tūkstotim, skaits man sajuka, un es sāku atkal no gala. Zem krekla konservu kārbu asās malas sāpīgi griezās miesā, taču man nebija spēka pastumt tās sāņus un iekārtoties ērtāk.

IJn pēkšņi tiku pasviests gaisā. Man šķita, ka krītu, neticamā ātrumā nesos kaut kur tumsā un tukšumā. Acīmredzot kuģis sāka traukties bez paātrinājuma un iestājās bezsvara stāvoklis. Kad to apjautu, man kļuva viegli un labi ap sirdi, šķiet, es pat pasmējos sevī. Galu galā — biju īsts starpzvaigžņu ceļotājs, kas brauc par zaķi, taisni ka raksta romānos, ar bezsvara stāvokli un visu pārējo!

Taču prieks ātri noplaka. Es karājos gaisā metrus divus virs grīdas. Ap mani pacēlās klusējošās izjaukto mašinu grēdas, melnas un bezformīgas, viļņojās karstā tumsa, bet tepat blakus, tikai mazliet, mazliet tālāk, nekā spēja aizsniegt izstieptā roka, peldēja mans lukturītis. Es nekādi nespēju to satvert, lai gan staipījos un locījos tā, ka mani apskaustu jebkurš vingrotājs. Lukturītis spīdēja man tieši sejā, netīkami apžilbinādams un novezdatns līdz ārprātam. Taču es biju bezspēcīgs un neko nespēju darīt. Turklāt man sākās tāda kā jūrasslimība. Acīmredzot bezsvara stāvoklis manam organismam ir kaitīgs tāpat kā divkāršais svars.

Man bija slikta dūša, reiba galva, un galu galā es sāku lamāties; darīju to tikmēr, līdz apjēdzu, ka sēžu uz grīdas un lukturītis atrodas divus soļus no manis. «Esam atbraukuši!» es nodomāju. Lukturītis dega tikpat gaiši kā iepriekš, tātad no starta nav pagājušas vairāk kā divas stundas. Pat ar savām trūcīgajām zināšanām astronomijā es nevarēju iedomāties, ka tas noliks tik ātri.

Taču brīnīties un domāt nebija laika. Tumsa ap mani sāka kustēties. Kaut kas krakšķēja, čirkstināja virs galvas, un, satvēris lukturīti, es tā gaismā ieraudzīju fantastisku ainu: Svešinieki paši samontējās. Manu acu priekšā melnās mašīnas apauga ar posmveida kājām un, ko nagi nes, metās lejā, saskaroties žļarkstēja metāla detaļas. Cits pēc cita tie aizskrēja man garām, piepildīdami telpu ar ozona un karsta gaisa smārdu, un nozuda tumsā. Vispār mašīnu nebija nemaz tik daudz — ne vairāk kā desmit. Pārējās palika lielajās, nekustīgajās kaudzēs. Atkal iestājās klusums, nez no kurienes atplūda asa, nepatīkama smaka. Un tad es iedomājos, ka svešās planētas atmosfēra man, cilvēkam, varētu būt elpošanai nederīga. Tur gan nekas vairs nebija līdzams, tagad bija jāpadomā par gaidāmo tikšanos ar Citas Pasaules Saprātu. Skaidri redzams, ka no manis nav iznācis nekāds starpplanētu ceļotājs, taču es loloju cerību, ka, darbodamies Zemes sūtņa lomā, mūsu planētai kaunu nedarīšu.

Es piecēlos, saraustīju uz augšu bikses, pūlēdamies panākt, lai mans izskats būtu pēc iespējas solīdāks, un sāku gaidīt, kad parādīsies Svešinieku Pavēlnieki. Par viņu ierašanos nemaz nešaubījos. Man bija možs, gandrīz vai svinīgs noskaņojums. Es taču biju Zemes civilizācijas pārstāvis, tas nav nekāds joks! … Pagāja laiks, bet neviens nerādījās. Tāpat kā agrāk, ap mani bija nāves klusums un smacīga tumsa, degunā cirtās asa, nepatīkama smaka. Mazliet sapīcis es nolēmu sameklēt durvis un atstāt kuģi.

Es gāju un gāju, spīdinādams lukturīti gan uz priekšu, gan sev uz kājām, bet sienas vēl arvien nebija. Pēkšņi pamanīju, ka atrodos nevis vairs Svešinieku noliktavā, bet plašā, velvētā tunelī. Tas radīja manī izbrīnu, jo netiku ievērojis, kad metāla kaudzes beidzas. Acīmredzot biju gājis uz otru pusi, lai gan man šķita, ka Svešinieki bija skrējuši tieši uz šejieni un izejas lūkai jābūt kaut kur šeit. Atgriezties nebija nekādas jēgas. Agrāk vai vēlāk, es domāju, vienalga, Svešinieku Pavēlnieki gadīsies man ceļā. Turklāt, pēc maniem aprēķiniem, es jau atrados netālu no kuģa pretējā borta. Pagājis pa tuneli vēl dažus desmitus soļu, beidzot atradu lūku un izlīdu ārā uz nelīdzenajām, slīpajām bruņām.

Biju cerējis ieraudzīt debesis ar nepazīstamiem zvaigznājiem, milzīgu raķetodroinu, dzīvas būtnes, kas sagaida savu automātisko starpzvaigžņu kuģi. Te nebija nekā tamlīdzīga. Ap mani valdīja necaurredzama tumsa, zem kājām silta, grubuļaina virsma. Un vairāk nekā. Es sāku apsvērt, salīdzināt faktus, ja vien visu šo absurdu var saukt par faktiem, un galu galā nācu pie slēdziena, ka visdrīzāk atrodos milzīgā starpzvaigžņu kuģiem paredzētā angārā. Tiesa gan, šāds secinājums gandrīz neko neizskaidroja, bet es taču nevarēju zināt svešās planētas apdzīvotāju raksturu un paradumus. Un, ja Muhameds, kā redzams, netaisās nākt pie kalna, tad vislabāk būs, ja kalns pats sāks kustēties un dosies meklēt Muhamedu.

Kreisajā rokā spiezdams lukturīti un ar labo pieturēdamies, sāku rāpties lejup. Lai cik tas būtu savādi, man vairs nebija ne baiļu, ne satraukuma, ne arī senākās ziņkāres, izjutu vienīgi nepacietīgu un sirdīgu vēlēšanos pēc iespējas ātrāk sastapties ar kādu dzīvu būtni. Cilvēks ir apbrīnojams radījums! Es it kā biju aizmirsis visus pārbaudījumus, to fantastisko situāciju, kādā pašlaik atrados, un izturējos tieši kā nosebojies viesis, kas neapgaismotā priekštelpā apmaldījies starp svešiem mēteļiem. Atceros, es pat pusbalsī pukojos, nosaukdams neviesmīlīgos zvaigžņu kuģa saimniekus par rupjiem, nekulturāliem radījumiem.

Te manas kājas, neatradušas pamatu zem sevis, noslīdēja tukšumā un es pakritu. Labi atcerējos, ka kuģa sāni ir nolaideni, un grūti iedomāties, ka no tiem varētu nokrist. Tomēr es nogāzos, turklāt no prāva augstuma, sāpīgi sadauzīju kājas un, šķindinādams konservu karba>, nokritu uz sāniem, instinktīvi pacēlis uz augšu roku ar nenovērtējami dārgo lukturīti. Gaismas stars slīdēja pa gludo sienu, palēcās augšup un apgaismoja zvaigžņu kuģa grubuļaino apakšu.

«Varēja būt arī sliktāk,» es moži nodomāju un piecēlos. Un pēkšņi ieraudzīju gaismu. Tā bija vāja, tikko saredzama, taču mana sirds salēcās no prieka. Nodzēsu lukturīti un saspringti skatījos ar abām acīm, baidīdamies pazaudēt šo blāvo, zaļgano gaismas plankumiņu. Pēc tam uzmanīgi, bet ātri devos tās virzienā, laiku pa laikam iedegdams lukturīti, lai neiekristu kādā bedrē. Par laimi, grīda «angarā» bija horizontāla un grubuļaina tāpat kā zvaigžņu kuģī, un es ne reizi nepaklupu. Drīz atklājās, ka eju gar augstu, nedaudz slīpu sienu, kurā pēc katriem desmit, piecpadsmit metriem atvērās apaļas un kvadrātveidā lūkas. Labprāt būtu kādā ieskatījies, taču no tām rēgojās ārā Svešinieku kājas, tāpēc uzskatīju par labāku nekavēties, bet doties tālāk pēc iespējas ātrāk. Un tad gaismas plankums tapa spilgtāks un negaidot parādījās zem kājām. Gaisma plūda no augstas, šauras ejas, kas sadalīja sienu. Es iespraucos tajā un aiz pārsteiguma apstājos.

Manā priekšā pavērās garš un plats tunelis, diezgan labi, taču visai neparasti apgaismots. Pirmajā mirklī man šķita, ka gar sienām nepārtrauktā rindā stiepjas raibas veikalu vitrīnas kā Ņcvas prospektā vakarā — dzeltenas, zilas, zaļas, sarkanas… Tuneļa gals bija ietinies fosfo- rescējošā dūmakā, sienas izskatījās caurspīdīgas kā no stikla. Taču diez vai tas bija stikls. Drīzāk gan kāds man nezināms metāls vai plastmasa. Aiz sienām atradās kameras, cita no citas atdalītas ar tādām pašām caurredzamām šķērssienām; katras telpas lielums varēja būt apmēram piecpadsmit metru, bet šajās kamerās…

Tas bija muzejs. Pareizāk sakot, grandioza, neiedomājama zvērnīca. Jau no pirmās kameras atsprāgu atpakaļ kā bērns no bubuļa. Daļēji iegremdējies zaļgansārtās gļotās, tur svinīgi kā uz troņa sēdēja baismīgs radījums, tāds kā krupja un bruņurupuča krustojums govs lielumā. Viņa masīvā, plakanā galva bija pagriezta uz manu pusi, rīkle plati atvērta, zem apakšējā žokļa drudžaini kratījās mitrs ādas maiss. Radījums izskatījās tik derdzīgs, ka man sametās nelabi. Tiesa gan, vēlāk pieradu un skatījos uz viņu bez pretīguma, vienīgi ar ziņkāri.

Šim briesmonim pretējā kamerā atradās kaut kas tāds, ko vispār nav iespējams aprakstīt. Tas aizņēma visu telpu — milzīga, melna, ļumīga masa. Pulsējošs receklis, pārklāts ar gaļigiem, kustīgiem izaugumiem, kas peldēja biezā, blīvā atmosfērā, kura te uzliesmoja ar nevienmērīgu violetu gaismu, te dzisa kā bojāta neona spuldze.

Katrā šī apbrīnojamā tuneļa-zvērnīcas nodaļā knosījās, rāpoja, čāpstināja, pulsēja, svaidījās un valbīja acis kāda būtne. Tur bija ziloņiem līdzīgi bruņām klāti tarakāni, sarkani, neiedomājami gari tūkstoškāji, radījumi ar milzīgām acīm, kuri izskatījās kā zivs-putns automašīnas lielumā, un kaut kas neredzēti krāsains, zobains un spārnots, nenosakāmas formas, iegrimis zaļā puscaurspīdīgā receklī, kas izliets uz grīdas. Dažās kamerās bija tumšs. Tur laiku pa laikam uzliesmoja daudzkrāsainas uguntiņas un kaut kas kustējās. Nezinu, kas šajos sprostos sēdēja. To visu ļoti grūti iedomāties, bet pastāstīt par to un aprakstīt redzēto ir vēl grūtāk, gandrīz neiespējami. Toties samērā viegli jūs varat iztēloties Borisu Lozovski — Valsts Ermitāžas līdzstrādnieku, arheologu, ģimenes cilvēku, kā viņš satriekts, apkārt skatīdamies, gurdi velkas pa tuneli un dažādas krāsasi gaismas atspīdumi krīt uz viņa salīkušo augumu flaneļa biksēs, ar izstaipītu sporta krekliņu mugurā, apgaismo viņa bārdas rugājiem apaugušo fizionomiju un izvelbtās, šaudīgās acis…

Tunelis šķita bezgalīgs. Saskaitīju piecdesmit nodalījumus, pēc tam vairs neskaitīju. Tunelis it kā veidoja spirāli, laiku pa laikam tā sienās vienā un otrā pusē pavērās šauras ejas, kurās ieskatoties redzēju tādas pašas daudzkrāsainu vai tumšu «vitrīnu» rindas. Reizēm garām paskrēja kāds no Svešiniekiem, sastinga manā priekšā, muļķīgi pacēlis uz augšu kājas, nozibsnīja baltu gaismu, tad sirsinādams un klaudzinādams traucās atkal tālāk.

Pēkšņi jutos lidz nāvei noguris. Kājas sāka ķerties, galva no sāpēm plīsa vai pušu. Jau sen tiku sajutis slāpes, bet, lai gan aitas un govis man nebija laimējies atrast, es apņēmos pēc iespējas ilgāk nepieskarties saviem trūcīgajiem valgmes krājumiem. Tagad slāpes tapa gluži nepanesamas. Protams, te bija vainojams gan karstums, gan nelabā smaka — pie kuras, patiesību sakot, kaut kā biju jau pieradis —, gan dažu pēdējo stundu satraukums.

No starta brīža nevarēja būt pagājusi vairāk kā puse diennakts, taču es jutos tik noguris, it kā nebūtu gulējis vismaz trīs naktis pēc kārtas. Un, kad iemaldījos tuneļa «neapdzīvotajā» daļā — tā bija vesela tukšu, sausu un pilnīgi tumšu nodalījumu galerija, kur kameras citu no citas neatdalīja caurspīdīgas šķērssienas, — nolēmu apstāties. Sirdsapziņas nomierināšanai es vairākkārt skaļi paūjināju. Vēl vienmēr dzīvoju pārliecībā, ka Saimnieki mani izdzirdēs. Taču neviens neatsaucās, vienīgi kaut kur tuneli noskanēja Svešinieka sīkie soļi.

Ar lielu baudu izstiepos uz grīdas un izvilku no azotes savus dārgumus. Izņēmu, lukturīša gaismā papriecājos par tiem un … sastingu. Biju aizmirsis nazi jakas kabatā! Tagad šī aizmāršība man nozīmēja īstu katastrofu. Nekad nebiju varējis iedomāties, cik nožēlojams jūtas tāds izsalcis cilvēks, kam gan ir konservi, taču nav ar ko atvērt konservu kārbu. Sākumā pūlējos to attaisīt ar bikšu jostas sprādzi. Sajā mēģinājumā cietis neveiksmi, sāku dauzīt kārbu pret grīdu un pret starpsienas stūri. Kārba zaudēja savu sākotnējo formu, un tajā radās plaisas, kuras ar sprādzi man izdevās palielināt tiktāl, ka saturu no kārbas varēja izspiest sīku piciņu veidā.

Es domīgi sūcu šīs piciņas un negaidot atklāju, ka konservu kārbas atvēršanas jautājums mani nodarbina vairāk nekā Svešinieku Pavēlnieku un «zvērnīcas» noslēpums. Nopūtos, iedzēru dažus malkus no blašķes un aizmigu.

Nākamajā dienā — vai nākamajā naktī, vai tās pašas dienas vakarā, nezinu, kad, — es no jauna sāku meklēt šī kuģa Saimniekus. Turklāt cerēju nokļūt telpās, kur Svešinieki turēja nolaupītās automašīnas. Varēja gadīties, ka tur atrodas arī pārtika, kuru es biju vedis no Pendžikentas uz nometni. Un radiatorā, iespējams, saglabājies ūdens. Man nelaimējās atrast ne automašīnas, ne pārtiku, toties vienā no tuneļiem-zvērnīcām, sev par lielu prieku, uzgāju govis un aitas. Brūnās gotiņas gulēja preli kamerai ar milzīgu skudrulācim līdzīgu radījumu; starp abām kamerām pacēlās bieza, caurspīdīga šķērssiena. Nodalījumā, kas atradās blakus govīm, drūzmējās aitas. Sis atklājums sagādāja man patiesu prieku, pavisam nesavtīgu prieku, jo piekļūt pie šiem «saviešiem» bija absolūti neiespējami. Visi dzīvnieki jutās labi, kaut gan aitām droši vien bija pašauri. Drīz es aptvēru šīs saspiestības īsto iemeslu. Vienā blakusbūrī ieraudzīju milzīgu tīģeri, bet otrā — dzeltenus, bez apstājas skraidošus dzīvniekus, kas stipri vien atgādināja suņus. Tie acīmredzot bija koijoti, stepju vilki. So plēsoņu kamerās uz grīdas bija izmētāti šķietami svaigi kauli un ādas lēveri, kas neapšaubāmi kādreiz piederējuši aitai. No visa redzētā izrietēja (rīs diezgan skaidri secinājumi: pirmkārt, aitas Svešinieki ir salaupījuši tik lielos daudzumos tādēļ, lai plēsoņām no tām pagaidām iznāktu barība; otrkārt, Svešinieku kosmosa kuģis ir bijis ne tikai Tadžikijā, kur, kā zināms, nedzīvo ne koijoti, ne tīģeri. Un, treškārt, zvērnīcā ir pārstāvēta vairāku, iespējams, pat daudzu planētu dzīvnieku pasaule; varbūt te ievietoti arī radījumi, kas nākuši ne iikai no mūsu Saules sistēmas planētām.

Es nolēmu darboties mērķtiecīgi un sāku apstaigāt tuneļus, gaiteņus un ejas, vadoties pēc labās rokas likuma. Šī metode, kas ļoti labi noder, staigājot pa Zemes labirintiem, kā izrādījās, nebija izmantojama debesu labirintā. Debesu labirints bija kustīgs, tas pārvietojās! Jau zināmo gaiteņu vietā es atradu monolītas sienas. Lūkas parādījās un nozuda kā uz burvja mājienu. Es redzēju, ka liela kameru rinda negaidot līgani un klusi aizslīd sāņus un paver eju, no kuras pēc brīža izlēca Svešinieks.

Drīz vien es izdarīju dīvainu atklājumu. Biju pieņēmis šo pasauli, kurā, līdzīgi senajam prātniekam, tagad klīdu ar lākturi rokā, Cilvēka pēdas meklējot, par telpu uz kādas citas planētas, par starpzvaigžņu kuģu angāru, par muzeju, bet galu galā sapratu, ka tā nebūt nav.

Šī pasaule bija nestabila. Es jutu tās kustību izplatījumā. Reizēm mana ķermeņa svars negaidot strauji palielinājās, grīda zem kājām aizslīdēja, pats tiku parauts sāņus un mests pret sienu. Brīžam nonācu bezsvara stāvokli. Nedroši sperdams soļus, es pēkšņi pacēlos gaisā un tā tirinājos, mocīdamies ar nelabuma sajūtu, līdz atkal sajutu zem kājām stingru pamatu. Tādās reizēs zvērnīcas kamerās bija vērojamas gan smieklīgas, gan drausmīgas ainas.

Iedomājieties govi, parastu brūnaļu, kas peld pa gaisu ar kājām uz augšu! Satriecošs skats! Jāteic, ka aitas un govis tādā situācijā izturējās diezgan mierīgi, bet tīģeris! … Gaisā tas locījās un staipījās, pūlēdamies ar ķe- pām aizķerties aiz kaut kā stabila. Un milzīgais krupis, kas peldēja gaisā starp grīdu un griestiem, izskatījās vairāk kā murgains rēgs, nevis objektīva realitāte! Taču vispār bezsvara stāvoklis dzīvniekus acīmredzot sevišķi neietekmēja. Tikko tie atguva savu svaru, kamerās viss atkal normalizējās.

Dažus nezvērus bezsvara stāvoklis satracināja. Es biju liecinieks, kā savā krātiņā dumpojās kāds grandiozs, čūskai līdzīgs radījums. Tas savilkās ciešā kamolā un iztaisnodamies spēcīgi cirta ar ragveida vielas izaugumiem klāto asti pa blakuskameras sienu. So sitienu dārdus dzirdēju gaiteņa otrā galā. Tas bija reizē baismīgi un skaisti: zilgi mirgojošā miglā savīdamies un iztaisnodamies locījās gigantisks pūķis. No spēcīgajiem astes triecieniem gr;da drebēja zem kājām. Manu acu priekšā siena vibrēja un pārklājās ar garām līčloču plaisām. Es redzēju, ka blakuskamerā, kur tupēja divi lieli, melni radījumi, līdzīgi milzu baravikām ar acīm, uzradās zilu dūmu mākoņi 1111 «baravikas» sāka raustīties, drudžaini un bezpalīdzīgi lēkāt pa kameru. Pēkšņi dumpinieka nodalījumā nodzisa zilais mirgojums, un šajā pustumsā, smagi viļņodamies, sāka nosēsties bālgani tvaika mutuļi. Smagie sitieni uzreiz apklusa. Dumpis bija beidzies. Pēc tam redzēju šo rāpuli vēlreiz. Viņš bija ievietots citā sprostā, kur tagad sēdēja pavisam klusu un pieklājīgi. Taču abas acainās «baravikas» es vairs netiku redzējis. Viņu kamera bija tukša, gaisma tajā apdzisusi. Tur ieskatījies, es pamanīju žiglas, šaudīgas ēnas. Manuprāt, tie. bija Svešinieki. Viņi laikam laboja sienu.

Taču es esmu novirzījies 110 tēmas. Vārdu sakot, diezgan ātri apjautu, ka esmu nokļuvis grandiozā starpplanētu kuģī, kas traucas izplatījumā. Pavisam skaidrs tas kļuva, kad reiz tiku aizmests pa gaiteni uz priekšu un nolidoju metrus divdesmit, rokas vicinādams un pulēdamies atgūt līdzsvaru, līdz paklupu pret kādu priekšmetu un aizkūleņoju pa nelīdzeno grīdu. Šis notikums man atgādināja līdzīgu gadījumu Ļeņingradas autobusā, kur es tieši tāpat lidoju pa eju starp sēdekļiem, notraukdams pasažieriem no galvas cepures. Analoģija bija acīm redzama. Izrādījās, ka priekšmets, pret kuru biju paklupis, ir Svešinieks. Viņam izdevās noturēties kājās, lai gan līdz pat šim brīdim es nesaprotu, kā tas bija iespējams.

Pavadījis ar skatienu Svešinieku, kas mundri aizlēkšoja pa gaiteni, un aptaustījis savus nobrāzumus, es apsēdos Būdas pozā un sāku domāt. Situācija nebija iepriecinoša.

Ja šī t<;lpa būtu zvaigžņu kuģu angārs, kā es biju domājis sākumā, vai zvēru muzejs, kā pie sevis nospriedu vēlāk, tad beigu beigās man izdotos izkļūt ārā no šejienes un nonākt zem svešas planētas debesīm. Bet šis bija kosmosa kuģis, kas traucās uz priekšu, kuģis, kas nepārtraukti mainīja lidojuma režīmu, kuģis ar kustīgu iekšējās telpas plānojumu, kuru es nepratu izskaidrot. Aiz kuģa borta varēja būt vienīgi tukšums.

Vēl atlika divi neskaidri jautājumi: vai uz kuģa ir kādas domājošas būtnes, un cik ilgi šis starpzvaigžņu klejotājs (tas ir, kuģis) grasās lidināties izplatījumā? Abi jautājumi, protams, palika bez atbildes.

Man vēl bija atlikusi ceturtdaļblašķe ūdens un pēdējā konservu kārba. Vajadzēja vienīgi izdomāt, kā šo kārbu atvērt, bet ūdens jau bija sācis bojāties. Vismaz no blašķes nāca purva rāvas un kurkuļu smaka. Sakrustojis kājas, sēdēju tuneļa vidū, pa labi no manis pustumšā sprostā fantastiskām uguntiņām mirguļoja kāds briesmonis, bet kreisajā pusē govs ar dumjām acīm domīgi laizīja sava byra caurspīdīgo sienu.

Visapkārt valdīja ārkārtīgs klusums. Gaiteņa otrs gals bija iegrimis tumsā, bet uz grīdas nekustīgi sastinguši daudzkrāsaini gaismas atspulgi. Tikai tagad pamanīju, ka gaiteņa griesti arī ir caurspīdīgi, vienā vietā tos krustoja gaismas josla, un es paguvu ieraudzīt kāda Svešinieka plakano ēnu, kas slīdēja šķērsām pāri šai gaišajai joslai. Mēģināju iztēloties šo ārkārtīgi grandiozo Saprāta veidojumu — zvaigžņu kuģi, ko vada mehāniskās smadzenes, kuģi, kas pilns visādām ļoti sarežģītām ierīcēm un kas stiepjas simtiem metru no manis uz augšu un uz leju, pa labi un pa kreisi. «Vai tiešām te nav neviena dzīva domātāja?» es gudroju. «Nevar būt. Tūkstošiem tonnu caurspīdīga metāla, simtiem zirnekļveida mašīnu — un neviena Cilvēka?» Iedomāties to gan varēja, bet noticēt bija ļoti grūti. Pirms dienām desmit es būtu varējis iedomāties tādu milzīgu kosmosa kuģi, taču neparko nebūtu ticējis, ka tāds eksistē. Tagad savām acīm skatīju bezgalīgi garos gaiteņus un aizskāru ar roku grubuļaino, mazliet silto grīdu, es noticēju savai rokai, bet mans prāts atsacījās pieņemt to, ka bez manis te varbūt nav neviena Cilvēka.

No šīs domas mani novirzīja govs, kas pēkšņi pārstāja laizīt sienu, aizgāja kamerā tālāk no gaiteņa un sāka sūkt no caurspīdīgas vanniņas. Tagad jo sevišķi jutu paša izkaltušo rīkli un tukšumu vēderā. Un tad pār mani nāca apskaidrība. Pielēcu kājās un sāku skriet pa gaiteni, skaļā balsī lamādamies. Saukāju pats sevi par stulbeni un kre- tinu. Man par to būtu vajadzējis iedomāties agrāk, daudz, daudz agrāk. Tagad man nepieciešams Svešinieks. Vienalga, kāds. Un pēc iespējas ātrāk: man vairs nebija pacietības gaidīt.

Svešinieku es drīz vien atradu. «Zirneklis» stāvēja krēslainā telpā pie sienas un ar priekšējām ekstremitātēm rakņājās pa tumšu, šauru spraugu. Viņš man nepievērsa ne mazāko uzmanību un izskatījās ļoti aizņemts un nelaipns, tomēr es viņu pasaucu. Kad tas nelīdzēja, uzšāvu viņam ar plaukstu pa muguru un apdedzināju roku. Svešinieks pacēla divas kājas un ieņēma savu parasto stāvokli, taču nepārtrauca rakāšanos pa tmnšo caurumu, kurā laiku pa laikam uzliesmoja un apdzisa garas, zilas dzirkstis. Absolūti nebija iespējams noteikt, kur viņam ir priekšējās un kur pakaļējās kājas, un, īsu brīdi šaubījies, es tomēr sadūšojos. Iebāzu roku azotē, izvilku konservu kārbu un noliku uz grīdas. Tad teicu:

— Se, ņem, draudziņ, un stiep uz noliktavu.

Biju cerējis, ka Svešinieks aiznesīs kārbu un pievienos to pie pārējām lietām, kas paņemtas no Zemes, bet es skriešu viņam pa pēdām kaut vai pa visu kuģi un tomēr atradīšu šo noliktavu; un turpmākais jau būs vieglāk un vienkāršāk. Taču Svešinieks kādu mirkli stāvēja kā sastindzis, pēc tam paņēma kārbu, pagrozīja to un atkal nolika zemē. Es biju vilies.

— Kāpēc tu tā? — es jautāju.

Svešais cieta klusu.

— Nu kā tad būs? — es neatlaidos.

«Zirneklis» skaņi noklakšķināja, aizcirta kādas durtiņas un nepagriezdamies aizgāja. Paņēmu kārbu un ieraudzīju, ka tā ir vaļā. Tā bija pārgriezta uz pusēm, un, knd es paņēmu kārbas augšējo daļu, apakšējā palika uz grīdas. Gaisu piepildīja laša gaļas burvīgais aromāts, un es neizturēju. Paņēmu pusi kārbas un to iztukšoju. Pēc tam iedzēru sasmakušo ūdeni no blašķes un jutos pats apmierinātākais cilvēks Visumā. Tagad varēja atkal ķerties pie apkārtnes izpētes.

Sāku ar to, ka nolēmu virzīties uz priekšu gar sienu, jo galu galā man bija vienalga, kurp iet, un drīz vien uzdūros kādam Svešiniekam, kā man likās, tam pašam, kas bija atvēris konservu kārbu. Vismaz šis tāpat rakņājās pa caurumu sienā, no kura šāvās ārā zilganas dzirksteles. Es piegāju pie viņa un teicu: «Paldies.» Teicu to pavisam nopietni, lai gan vairāk man būtu paticis, ja viņš man palīdzētu atrast noliktavu. Pēc tam notupos viņam līdzās un sāku viņu novērot. Svešinieks klikšķināja, uzliesmoja, un es lūkoju saprast, ko viņš dara, tomēr nesekmīgi. Svešinieks darbu beidza, un mēs paskatījāmies viens uz otru, tas ir, es paskatījos uz viņu. Kur skatījās viņš — to bija grūti saprast. Un tad es sāku ar viņu tērzēt. Runāju tā, kā garlaicības mākts cilvēks mēdz pļāpāt ar suni. Sākumā vienkārši gvelzu niekus: kāds tu, brālīt, esi gudrs, cik tu paklausīgs, un kā tad tevi sauc… un tā tālāk. Svešinieks negāja prom, un es, pēkšņas iedvesmas pārņemts, sāku viņam stāstīt par Zemi un cilvēkiem, par sevi un arheologiem. Runāju ilgi, un viņš stāvēja un klausījās, nekustīgs kā piemineklis, un pēkšņi pamanīju, ka Јq> mani salasījušies vēl kādi desmit Svešinieki.

Tad es sapratu. Viņi klausījās un fiksēja manu runu. Es piecēlos kājās un koncentrējos. Biju lasījis lekcijas ne vienu vien reizi, taču šādu priekšlasījumu sniedzu pirmoreiz. Pirmo reizi pēc vairākām dienām jutu, ka daru kaut ko patiešām vajadzīgu. Ar Svešinieku palīdzību es taču uzrunāju visu šo mašīnu nezināmos Pavēlniekus. Stāstīju par Zemi un cilvēkiem, par kariem un revolūcijām, par mākslu un arheoloģiju, par lielajām celtnēm un grandiozajiem plāniem. Būtu varējis stāstīt arī par mūsu eksakto zinātņu sasniegumiem, taču baidījos, ka šī lekcijas daļa iznāktu mazliet izplūdusi. Un es nespēju sevi piespiest, lai pastāstītu par atombumbām un ūdeņraža bumbām, un indīgajām gāzēm. Mani nez kādēļ pārņēma kauns … Par visu pārējo izklāstīju sīki un ar entuziasmu. Es domāju, ja Svešinieku Saimnieki atšifrēs šo ierakstu — un par to nav jāšaubās —, viņi būs apmierināti. Viņi tad vismaz zinās, ka viņu mašīnas ir sastapušās ar saprāta ziņā radniecīgām būtnēm.

Kad es beidzu un noteicu: «Tas ir viss,» — Svešinieki vēl brīdi pastāvēja, tad visi reizē iekvēlojās, un, kamēr izberzēju acis, tie visi kā viens bija nozuduši.

Pēc tam kādu laiku staigāju pa gaiteņiem šī notikuma iespaidā. Jutos ļoti lepns un uz Svešiniekiem vairs neskatījos ar bailēm. Manās acīs tie tagad bija kaut kas līdzīgs pastkastītēm, kam esmu uzticējis savu vēstījumu citām civilizācijām. Tas, protams, nenozīmēja, ka es vairs ne- sajūsminājos par šiem lieliskajiem mehānismiem. Gluži vienkārši — tagad es pēkšņi pavisam skaidri apzinājos, ka tie ir tikai mehānismi. Ļoti sarežģīti, smalki izdomāti, tomēr aprobežoti, kā jau visi mehānismi. Savas misijas izpildīšana, protams, neatviegloja manu stāvokli. Es izstaigāju, pēc manām domām, visu stāvu un neatradu nekā jauna. Nekur nesaskatīju pat iespēju nok|Qt kaut kur augstāk. Toties es noēdu visus konservus un drīz vien sāku just īstu izsalkumu.

Es klaiņoju gar Zemes dzīvnieku sprostiem, ilgāku laiku stāvēju to priekšā un kāri noskatījos, kā koijoti saplosa kādu sārtu barības gabalu un lok ūdeni. Jā, uz zvaigžņu kuģa bija gan barība, gan ūdens. Sprostā skraidīja tikai trīs aitas, tās droši vien bija nolemts saglabāt, un tagad plēsīgie zvēri pārtika no kādas citas barības, varbūt tā bija mākslīgā — sintētiskā. Barība un ūdens uz kuģa bija, to zināju skaidri.

Reiz nokļuvu platā un zemā gaiteni, zemā spraugā, pa kuru bija iespējams pārvietoties tikai salikušā stāvoklī. Es pa to aizrāpoju diezgan tālu, un pēkšņi kaut kur priekšā atskanēja pazīstamā sirsināšana un metāla žva- dzoņa. Man pretī skrēja divi Svešinieki. Parasti viņi gāja pa vienam, taču mani pārsteidza kas cits. Viņi stiepa kādu garu un palsu priekšmetu, līdzīgu aptēstam baļķim. Un šis baļķis smaržoja — nezinu, kā aprakstīt šo smaržu, un tagad es to arī vairs neatceros — smaržoja pēc barības. Svešinieki nesa barību. Un, kad bālganais, smaržīgais priekšmets atradās man līdzās, es uzlēcu uz tā. Rāvu to sev klāt, gumzīju, spaidīju, uzvēlos uz tā ar visu svaru. Svešinieki joprojām skrēja uz priekšu, nepievērsdami man uzmanību, un aizvilka mani metrus desmit uz priekšu. Pēc tam es nokritu. Man rokās palika prāvs gabals mīkstas, aromātiskas vielas, un es turpat uz vietas to notie sāju. Šķiet, tas bija ļoti garšīgs.

Vēlāk līdzīgu laupīšanu es izdarīju vairākas reizes. Svešinieki to laikam nepamanīja. Pāris reižu pieēdos līdz kaklam, bet pēc tam gadījās tāds draņķis… Nebija šaubu, ka tas nav domāts Zemes iedzīvotājam. Smirdēja pēc ožamā spirta un vēl pēc kaut kā naftai līdzīga. Lai būtu kā būdams, sevišķi lielu badu nejutu. Bet slāpes…

Kā acuraugu es sargāju pēdējās ūdens lāses. Taču pienāca bridis, kad vairs nejaudāju izturēt un izdzēru savu pudeli sausu. Pēc tam aizsviedu to prom tumsā. Pudele droši vien vēl tagad tur atrodas. Pēc mana aprēķina, tas notika desmitajā vai vienpadsmitajā dienā. Man palika vienīgi kabatas lukturītis ar pēdējo, daļēji jau izlietoto bateriju un gabals sintētiskās barības, ko biju nolaupījis Svešiniekiem.

Visai drīz man kļuva gaužām slikti. Aiz slāpēm beidzos vai nost. Turklāt sintētiskā barība nebija sevišķi labas kvalitātes. Vismaz tā, kura smirdēja pēc naftas, man negāja pie sirds. Vārdu sakot, notika tā, ka man saļodzījās kājas, noreiba galva un es nogāzos zemē tieši gaiteņa vidū.

Un tad notika dīvaina pārvērtība. Jau pašā sākumā nevarēju saprast, kāpēc Svešinieki, kas mani sagrāba paugura virsotnē, vairs nepievērsa man nekādu uzmanību pēc tam, kad biju pamatīgāk aplūkots. Helikopters bija mani saķēris un aiznesis toreiz, kad es uz visām četrām rāpos pa stāvo nogāzi. Tad es nepaguvu lāgā attapties: pēkšņi sāka rēkt motori, sekoja grūdiens mugurā, cietas spīles, kas saspiež man sānus, pēc tam tumsa. Es tikai paguvu iebrēkties nelabā balsī un sajust ozona smaku, un pēc tam — atkal gaisma, bet es jau atrodos Svešinieku nosēšanās laukumā.

Šeit, uz milzīgā kuģa, uz kura nebija dzīvības, es tiku pie kādas skaidrības. Acīmredzot Svešinieki bija ieprogrammēti, ja tā var izteikties, tikai uz nesaprātīgām būtnēm, uz tām, kas rāpo, lien, raušas, skrien uz četrām kājām. Citādi es neprotu izskaidrot, kāpēc Svešinieki, kuri mani absolūti ignorēja tik ilgi, kamēr es spēju turēties stāvus, pēkšņi kļuva tik ārkārtīgi aktīvi, tikko aiz nespēka nometos rāpus. Ausīs man zvanīja, tomēr es saklausīju «zirnekļu» kāju dipoņu un sirsināšanu, lukturīša gaismā ieraudzīju, ka tie salasījušies nelielā grupiņā un pēkšņi metas man virsū. Svešinieki sagrāba mani aiz sāniem un kaut kur stiepa. Viņi dedzināja kā nokaitēta krāsns, bet no ozona smakas man kļuva labāk, es mēģināju izrauties no viņu tvēriena un piecelties. Tas man izdevās, un, tikko izslējos stāvus, nostājos uz abām kājām un sāku ar viņiem runāt (neatceros vairs, ko tieši sacīju, šķiet: «Zēni, ko jūs darāt!»), viņi mani tūlīt palaida vaļā un sastājās riņķī, dzīvi čirkstinādami. Tajā brīdī sāku kaut ko apjēgt. Kamēr turējos kājās, es biju Pavēlnieks, Ilomo Sapiens Erectus, radījums, kas nav viņiem pakļauts, Visas Dzīvās Radības Valdnieks. Bet, nolaidies uz visām četrām, es tajā pašā mirklī pārvērtos par dzīvnieku, kas jāgrābj ciet, jāiesloga sprostā, jāizpēta un … jābaro un jāpadzirda. Pēdējais apsvērums lika man kļūt domīgam.

Tomēr uz to es neielaidos. Man briesmīgi gribējās dzert, es biju izsalcis, novārdzis un tomēr tik zemu nebiju kritis. Tupēt līdzās govīm, ēst, dzert un aptaukoties,,. Lai cik vilinoša šķita šī doma, tā tomēr iedvesa manī riebumu un šausmas. Šajā mirkli sevišķi stipri — tik spēcīgi kā vēl nekad — es jutu, ka esmu Cilvēks. Izslējos taisni, izliešu krūtis un uzbrēcu Svešiniekiem. Uzkliedzu viņiem, lai vācas prom. Un viņi to arī darīja. Pagrozījās, pačirkstināja un aizgāja.

Šlāpes, nervu pārpūle, riebīgā smaka un nāvīgais nogurums darīja savu. Šķiet, es jau sāku murgot. Pēkšņi iedomājos, ka atrodos uz gigantiska starpplanētu «Klīstošā holandieša» borta, ka Svešinieki ir mehāniski spoki, dvēseles, kas palikušas no saviem sen mirušajiem Saimniekiem, kuri kādreiz nolādēti par kādiem briesmīgiem noziegumiem, un kaut kur kuģī slēpjas viņu kapteiņa marsiešu van Stratena vai van der Dekena gars, kas par nezināmiem grēkiem nolemts mūžīgai klaiņošanai bezgalīgajos kosmosa plašumos. Šādas domas mani pārņēma pēdējās dienās. Un tieši šajās beidzamajās dienās es izdarīju visievērojamākos atklājumus.

Savos nesekmīgajos klaiņojumos, meklējot Cilvēku, es ieklīdu vienā no tukšajām kamerām. Atceros, tā atradās kadā no tuneļiem, kurā nebija gluži nekādas dzīvības. Tur valdīja tumsa un karstums. Lukturīša gaismas stars slīdēja pa sienu, un pēkšņi es saņēmu it kā strāvas triecienu. Man šķita, ka nu esmu pavisam sajucis prātā. Uz sienas ieraudzīju neskaidru liela putna atveidu, spārni tam bija izplesti, un blakus vīdēja īss uzraksts. Tas sastāvēja tikai no septiņām rakstu zīmēm, kas šķībi greizi saliktas vienā rindiņā. Putns bija uztriepts ar nez kādu biezu sažuvušu krāsu un skaidri izcēlās uz pelēkās sienas, burti šķita ieskrāpēti ar asu priekšmetu. Vai varat iedomāties, ko es izjutu? Pa galvu pa kaklu metos prom. Skrēju pa gaiteņiem. Ar jauniem spēkiem un jaunu cerību atkal sāku meklēt sev līdzīgu būtni. Pats nezinu, kāpēc, taču biju pārliecināts, ka atradīšu viņu, lai gan zīmējums un paraksts varēja būt radies tūkstošiem gadu tālā pagātnē. 1,.oti drīz spēki bija galā — un es nokritu bez samaņas zemē, bet, kad atžirgu, vairs nevarēju atrast to kameru. Mani it kā vilktin vilka uz turieni, bet… Jā, mani gaidīja vēl viens atklājums, arī visai svarīgs un dīvains.

Neatceros, kā biju nokļuvis zemā, garā tunelī, pa kuru iznācu līdz akai — īstai, bezdibenīgi dziļai aizai. Es gulēju uz tās malas un ar trulu ziņkāri ieskatījos melnajā dziļumā, no kura viļņiem vien cēlās smirdoņa un karstums. Man šķita, ka tur, lejā, kustas uguntiņas, uzliesmo žilbinoši baltas dzirkstis. Iekārtojos pēc iespējas ērtāk, izpletu elkoņus uz sāniem un atspiedu zodu pret dūrēs savilktām rokām. Pēkšņi mans elkonis iegrima kaut kādā mīkstā masā. Ar pūlēm piecēlos un uzspīdināju tajā vietā kabatas lukturīti. Man blakus gulēja liķis! Pareizāk sakot, mūmija — izžuvis, nomelnējis cilvēka ķermenis. Sarāvies čokurā, pievilcis ceļgalus pie zoda, tas gulēja uz pašas bezdibeņa malas. Maziņš, izkaltis, apdedzis…

Ilgi blenzu uz to un pūlējos tikt skaidrībā, vai tā ir īstenība vai murgi. Tad sasparojos un aiz nespēka drebošu pirkstu pieskāros miroņa rokai. Tā sabirza putekļos, un zem melno pīšļu čupiņas pamirdzēja metāls: savāds amulets, maza, smaga platīna statuete, cilvēciņš ar trini pirkstiem. Es to paņēmu, rūpīgi notīrīju un iebāzu azotē. Tajā brīdī statuete mani neinteresēja. Sēdēju un skatījos uz melno mūmiju, un redzēju savu likteni. Sapratu, ka man vairs nav uz ko cerēt. Domās skatīju šo mazo cilvēciņu vēl dzīvu, spēka un patiesas cilvēciskas ziņkāres pilnu, kad viņš, tāpat kā es, bija mēģinājis atklāt svešā zvaigžņu kuģa noslēpumu. Tas droši vien noticis ļoti sen. Kad? Kas viņš bija? Ko viņš toreiz redzēja? Kas bija tie, kuri nesagaidīja viņa atgriešanos? …

Par pēdējām dienām vai stundām, ko pavadīju uz zvaigžņu kuģa, man saglabājušās tikai ļoti neskaidras atmiņas. Iespējams, ka jau toreiz biju slims. Un varbūt tas, ko es jums tagad stāstu, man ir tikai rādījies.

Šķiet, es sēdēju milzīgi lielā zālē, kas bija pieblīvēta ar kādām komplicētām, mirdzošām mašīnām. Mani bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Es dzirdēju balsis un skaļu, neritmisku mūziku. Un jutu, ka kaul kas skatās man acīs. Neprotu to izskaidrot: es jutu skatienu, bet neredzēju acis. Pats nezinu, kāpēc es tās neredzēju: varbūt tās atradās neskaitāmu miljonu kilometru tālumā no manis, varbūt to vispār nebija… Taču skatiens noteikti bija, tas lūkojās manī vērīgi, saspringti un izbrīnīti. Neatceros vairs, cik ilgi tā turpinājās. Ieradās Svešinieki un uzmanīgi pacēla mani. Es pakļāvos. Jutos šausmīgi vārgs un tik tikko turējos kājās. Tiku kaut kur stiepts prom. Pēc tam iestājās tumsa, bezsvara stāvoklis, atskanēja motoru rēkoņa — un tad svaigā, pazīstamā, neizsakāmi mīļā Zemes vēja elpa sejā.

Sajā mirklī es īsu brīdi biju atguvis samaņu un sapratu, instinktīvi apjautu, kas notiek. Sapratu, ka tieku atvests atpaka] uz Zemes. Svešinieki pēc savu Pavēlnieku rīkojuma' atveda atpakaļ uz Zemi divkājainu saprātīgu radījumu, kas, nenovērtēdams savus spēkus un iespējas, bija nokļuvis pie viņiem bez atļaujas. Es redzēju, ka visi mani plāni un nodomi, viss, ko biju panācis, tagad izput. Tāpēc sāku pretoties. Oho, kā es atgaiņājos! Kliedzu, lūdzu, lai ļauj man atgriezties uz kuģa, lai parāda mani kuģa Pavēlniekiem… Pēdējais, ko vēl atceros, — tā bija Helikoptera motora rēkoņa, žilbinošs uzliesmojums un pēc tam jūtams aukstums un mitrums.

Tālākie notikumi jums jau zināmi. Mani pacēla karavīri, kas nejauši bija gadījušies tuvumā, un aizsūtīja uz hospitāli. To es uzzināju tikai vēlāk, kad biju jau atžirdzis. Bez samaņas nogulēju gandrīz pusgadu. Ārsti konstatēja, ka man ir stipri novājināts organisms, abpusējs plaušu iekaisums un vēl kaut kas. So slimību ārsti neprata diagnosticēt. Man šķiet, ka esmu to dabūjis uz kuģa. Taču es izveseļojos. Izveseļojos un atcerējos, kad man kaut ko izstāstīja. Tas arī ir viss.

Mani piedzīvojumi tomēr nebija bijuši velti. Stāsta, ka es esot ļoti palīdzējis Staļinabadas komisijai. Turklāt pārliecinājos, ka sieva mani mīl, draugi ciena, bet mašīnas nesaprot. Domāju, ka iegūtā pieredze man turpmāk noderēs … ja palaimēsies atkal nonākt saskarē ar Svešiniekiem. Jāpiebilst, ka tagad es nekad nešķiros no konservu atveramā naža. Velnišķīgi derīga lietiņa! Ar to visai ērti atgriezt arī grāmatas.

Cik žēl, ka tās bija tikai mašīnas!

Izraksts no Staļinabadas komisijas noslēguma sēdes protokola

… Nav iemesla šaubīties, ka tā saucamie Svešinieki sūtīti uz Zemi tīri pētnieciskā nolūkā. Melnie Helikopteri un zirnekļveida mašīnas vai nu vispār nebija apbruņotas, vai arī ieročus nelietoja. Svešinieki pret cilvēkiem izturējās ārkārtīgi uzmanīgi. Nav tādu gadījumu, kad ļaudis būtu ievainoti vai sakropļoti. Reālie zaudējumi, ko nodarījuši Svešinieki, nav lieli, un dažu automobiļu, govju un aitu nolaupīšanu nebūtu saprātīgi uzskatīt par naidīgu darbību.

Svešinieki atradušies uz Zemes trīs dienas: 19… gada četrpadsmitajā, piecpadsmitajā un sešpadsmitajā augustā, turklāt «zirnekļus» redzējuši nedaudzi cilvēki. Melnie Helikopteri parādījušies virs visām lielajām apdzīvotajām vietām simt piecdesmit, divsimt kilometru rādiusā no nosēšanās laukuma. Vienu no tiem pārtvērušas mūsu lidmašīnas netālu no Afganistānas robežas. Uzaicinājumam lidot uz aerodromu tas, protams, nav atbildējis, un lidotāji bijuši spiesti to apšaudīt. Viņi savām acīm redzējuši bruņusitēju šāviņu uzliesmojumus helikoptera melnajā korpusā. Pēc īsa brīža tas pēkšņi ar neticamu ātrumu pagriezies sāņus un kā akmens iekritis kādā aizā, kas tinusies blīvos mākoņos. Lidotāji bijuši pārliecināti, ka helikopters ir sašķidis, taču no Lozovska piezīmēm kļuvis zināms, ka helikopteram izdevies laimīgi atgriezties pie zvaigžņu kuģa. Tā bija vienīgā bruņotā sadursme ar Svešiniekiem, turklāt uguni atklāja cilvēki…

Naktī no četrpadsmitā uz piecpadsmito augustu Vidusāzijas un Ziemeļafganistānas teritorijā vairākas stundas nav darbojušies radiosakari. Tās, bez šaubām, ir Svešinieku darbības sekas naktī, ko aprakstījis Lozovskis…

Acīmredzot zirnekļveida mašīnas ir tā saucamie ULMNP — universālās loģiskās mašīnas ar neierobežotu programmu, tas ir, kibernētiski mehānismi, kas jebkurā situācijā spēj veikt darbibu, kura ir visloģiskākā un lietderīgākā no viņu paniatprogrammas viedokļa. Hipotēzi par tādu mašīnu radīšanas iespējām nesen izvirzīja PSRS Zinātņu Akadēmijas Informācijas teorijas institūts. Daudz kas palicis neskaidrs. Nav saprotams, kādus enerģijas avotus viņi izmanto, kāda ir viņu principiālā shēma. Nav zināms, kādā veidā viņiem izdevies apvienot tik augstu sarežģītības pakāpi un tādas jaudas ar tik maziem gabarītiem. Par tik pilnīgiem mehānismiem mēs pagaidām varam tikai sapņot…

Jānoraida pieņēmums, ka Svešinieku Pavēlnieki zirnekļveida mašīnas konstruējuši pēc sava ģīmja un līdzības. Vadoties pēc pašiem vispārīgākiem apsvērumiem, kā arī pēc tā, kā šīs mašīnas reaģē uz cilvēku, jādomā, ka šo mehānismu Pavēlnieki pārāk neatšķiras no cilvēkiem…

Uzmanību saista tā vieta piezīmēs, kur aprakstīts Svešinieks, kam bijušas acis. Lai kādam nolūkam būtu domātas šīs ierīces, divām melnajām «acīm» vajadzēja būt ultravioletā krāsā, kas cilvēka acij izskatās melna. Iespējams, ka Pavēlnieki izšķir piecas krāsas, no kurām mēs, cilvēki, redzam tikai trīs…

Jāatzīst, ka zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu konstruktori tehnikas un kibernētikas teorijas jomā mūs ir stipri apsteiguši…

Lozovska piezīmes liek mums domāt par gigantisku kosmisku laboratoriju, ko nezin kas palaidis izplatījumā, un tas izdarīts nezin kādā laikā. Sajā laboratorijā nedzīvo neviena saprātīga būtne, tā apgādāta ar ļoti sarežģītām kibernētiskām ierīcēm un darbojas pēc ārkārtīgi komplicētas un sīki izstrādātas programmas. Laboratorija cpļo no vienas zvaigznes pie otras, nosaka tās fizikālos lielumus un, ja zvaigznei ir planētu sistēma, izpēta katru planētu, nometot uz tās virsmas automātiskos izlūkus-kuģus ar zirnekļveida mašīnām, lai savāktu materiālus — atmosfēras un augsnes, kā arī floras, faunas un minerālu paraugus. Lai izpildītu šo uzdevumu, laboratorija uz laiku kļūst par planētas pavadoni un griežas ap to tik ilgi, kamēr savāktas visas programmā paredzētās ziņas. Ja planētu apdzīvo saprātīgas būtnes, tiek ņemti arī darbarīku, tehnikas un kultūras paraugi, taču nekad neaiztiek pašus saprātīgos planētas apdzīvotājus. Nav zināms, kā mašīnas atšķir saprātīgās būtnes no citām dzīvnieku sugām. Varbūt Lozovska domas šajā jautājumā varēs ieviest kādu skaidrību, tomēr arī tās nebūs pārliecinošas…

Izmeklējot radioinetriski Svešinieku nosēšanās laukumu, nav atklātas nekādas paaugstinātas radioaktivitātes pazīmes. Acīmredzot zvaigžņu kuģa-zondes dzinēju darbības pamatā ir nevis kodola dalīšanās vai kodola sintēze, bet kāds cits princips. Kā liecina daudzas pazīmes, Pavēlnieki izmanto tādus enerģijas veidus, kas Zemes civilizācijai vēl nav zināmi…

Tas, ka kosmiskajā laboratorijā eksistē smaguma spēki, liek domāt vai nu par pašas laboratorijas griešanos, vai par prasmi radīt mākslīgu gravitācijas lauku…

Tas, ka zvaigžņu kuģis bijis apgādāts ar tādām lieliskām mašīnām, liecina, ka Svešinieki ieradušies no tālienes, visticamāk, no citas galaktikas. Iespējams, Svešiniekus ir atsūtījusi kāda no tuvākajām zvaigznēm, lai gan tāpat iespējams, ka milzīgā laboratorija ceļo kosmosā tūkstošiem vai pat desmitiem tūkstošu gadu un palaista no kāda ļoti tāla Visuma nostūra. Šādai hipotēzei par labu liecina bagātīgais un visai dažādais floras un faunas paraugu skaits ..,

Pagaidām nav zināms, kopš kura laika un cik ilgi kosmiskā laboratorija ir Zemes pavadonis un vai tā būs mūsu planētas pavadonis arī turpmāk. Nav izslēgts, ka tā bija iieši šī laboratorija, kuru pirms vairākiem gadiem Oriona zvaigznājā atklāja Atēnu observatorijas astronomi. Gandrīz droši var apgalvot, ka to novēroja Ter-Marukjana — Simeizas observatorijas jaunā darbiniece. Objekts bija ļoti vāji saskatāms — kā devītā lieluma zvaigzne, bija redzams tikai vienu nakti un ieguva pravietisku nosaukumu — Melnais pavadonis. Ter-Marukjana nosprieda, ka tā ir daļa no amerikāņu nesējraķetes, kura maijā eksplodēja stratosfēras augstākajos slāņos. Novērojumu rezultāti deva iespēju noteikt, ka šī objekta orbīta ir stipri i/.stiepta, attālums līdz perigejam bija apmēram desmit tūkstošu, apogejam — miljons kilometru, apgriešanās periods — apmēram četrdesmit diennaktis. Tomēr nākamajā naktī to neizdevās atrast aprēķinātajā orbītā.

Kosmisku laboratoriju grūti novērot tāpēc, ka tā, pirmkārt, acīmredzot laiku pa laikam maina ātrumu un, otrkārt, ir nokrāsota pelēkā vai melnā krāsā. Turklāt materiāls, no kā gatavots tās apvalks (tāpat kā izlūka-zondes apvalks), noteikti absorbē radioviļņus, un šis apstāklis ļoti apgrūtina laboratorijas novērošanu ar radioastronomijas un radiolokācijas līdzekļiem.

Nav noskaidrots, kāpēc uz kuģa ir atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no gaisa. Tā glāba Lozovski, bet mehāniskajiem Svešiniekiem tā acīmredzot nav vajadzīga. Varbūt kibernētiskās smadzenes, kuras vada kuģi, programmā bija paredzējušas saprātīgas būtnes parādīšanos uz kuģa? …

Kas tas bija par līķi, ko Lozovskis atrada laboratorijā? Kad, kā un no kurienes laboratorijā nokļuvis cilvēks ar amuletu? Kad un kur ņemtas dīvainās būtnes, kas dzīvo «zvērnīcā»? Kādām vajadzībām tās nepieciešamas Svešiniekiem? Kurp dosies laboratorija pēc tam, kad būs atstājusi Zemi (ja tā vēl tagad griežas ap Zemi)? Vai tā nav asprātīgi uzbūvēts izlūks, kosmiska lote, kam sekos Citas Civilizācijas Saprāta apciemojums?

Interesi izraisa Lozovska pēdējās vīzijas, kuras viņš pats uzskata par murgiem. Ievērojot zvaigžņu kuģa un zirnekļveida mašīnu ārkārtīgi augsto tehnikas līmeni, komisija uzskata: nav izslēgts, ka Svešinieku Pavēlnieku rīcībā ir komunikācijas līdzekļi, kuru principi mums pagaidām nav zināmi. Varbūt tieši tāpēc Saprātīgie Svešinieku Pavēlnieki atklāja Lozovska atrašanās vietu uz kuģa un nosūtīja viņu atpakaļ uz Zemi…

Pamatojoties uz iepriekšminētajiem faktiem, Staļinabadas komisija rekomendē visam pasaules astronomiskajām observatorijām un galvenokārt visām PSRS observatorijām nekavējoties organizēt regulāru Svešā Zemes pavadoņa meklēšanu ar patrulējošiem optiskiem un radio- astronomiskiem līdzekļiem …

Lozovska varonīgais mēģinājums vienoties ar mašīnām bez to Pavēlnieku klātbūtnes, protams, jau sākumā bija lemts neveiksmei. Taču viņš ir paveicis grandiozu darbu: viņš ir uzzinājis un pastāstījis to citiem. Tas neapšaubāmi ir liels padomju zinātnieka un Cilvēces pārstāvja cienīgs varoņdarbs…