Stravaganza-1 Masku pilsēta

Mērija Hofmane

Stravaganza. Masku pilsēta

Edgardo Zaghini, Booktrust

Garas kanālmalas mājas augšstāva istabā sēdēja virs un uz galda, kas bija pārklāts ar melnu zīdu, lika kārtis.

Viņš izveidoja apli no divpadsmit kārtīm, zinoši tās pārlikdams pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam ar attēlu uz augšu, tad, novietojis apļa vidū trīspadsmit nieku, atslīga un pārdomāja.

Dīvaini, vīrs nomurmināja.

Raienonai,

Belecas īstenajai pavalstniecei

Prologs. Nākotnes lasījumi

Garas kanālmalas mājas augšstāva istabā sēdēja vīrs un uz galda, kas bija pārklāts ar melnu zīdu, lika kārtis. Viņš izveidoja apli no divpadsmit kārtīm, zinoši tās pārlikdams pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam ar attēlu uz augšu, tad, novietojis apļa vidū trīspadsmitnieku, atslīga un pārdomāja.

— Dīvaini, vīrs nomurmināja.

Kārts apļa vidū pati svarīgākā bija Zobens, kas vēstīja briesmas. Rodolfo kā seansu gaisotnes autors ar šo zīmi bija apradis. Tāpat nekāds pārsteigums nebija septītajā pozīcijā pa labi no Zobena ieraudzīt Zivju karalieni. Belecas ietekmīgākās sievietes tuvumā bieži plaiksnīja briesmas, un Ūdens karaliene acīmredzot bija pati Hercogiene. Savukārt Zivju princese šoreiz nostājusies pirmās kārts pozīcijā, kreisajā pusē Zobenam, un Rodolfo nekādi netika gudrs, ko tas varētu nozīmēt.

Dīvainākais kāršu izvietojums, kāds jelkad redzēts. Vienīgās kārtis ar cipariem, kas parādījās, bija četrinieki, pa vienai no katra masta Zivīm, Putniem, Salamandrām un Čūskām. Visas pārējās bija no svarīgajiem trumpjiem -Mīlētāji, Burvis, Dieviete, Tornis, Pavasara jaunava un -cik satraucoši Nāve.

Rodolfo krietnu brīdi apsvēra radušos situāciju, tad kārtis uzcēla, kārtīgi sajauca un izlika vēlreiz. Zivju princese, Čūsku četrinieks, Mīlētāji, Burvis… Kad Zobens jau atkal iekrita centrā, Rodolfo roka notrīsēja. Mats matā kā pirmīt.

Rodolfo atkal jo aši savāca kārtis un ietina melnajā zīdā. Tad iestūķēja kokgriezumiem greznota rakstāmgalda atvilktne un no citas izņēma somiņu ar stikla akmentiņiem. Aizvēris acis, Rodolfo iebāza somiņā roku un izvilka riekšavu akmentiņu, kurus viegli uzmeta uz rakstāmgalda, kur tie tagad zaigoja sveču liesmās.

Mirdzošajos tīrradņa akmentiņos Rodolfo ne bez pārsteiguma sazīmēja kroni, lapu, masku un ciparu 16, matu cirtu un grāmatu; ieraugot grāmatu, Rodolfo satrūkās.

Pēc mirkļa viņš piecēlās.

Jau atkal Silvija, — Rodolfo nomurmināja, paceldams gludo purpura stikla gabaliņu, kas ietvēra sudraba kroni. Viņš piegāja pie loga un aplaida acis visriņķī jumta dārzam. Tā vidū rāmi līgoja lukturi, izgaismodami kokus un lapas, bālas bez dienišķās krāsas. Kaut kur tālumā brēca pāvs.

Atgriezies pie rakstāmgalda, Rodolfo izņēma no atvilktnes divus divpadsmitšķautņu metamos kauliņus. Viņš uzmeta sešinieku ar desmitnieku, astotnieku ar astotnieku, septītnieku ar devītnieku saki viens cilvēks, šovakar viscaur sešpadsmit. Tas, tad vēl jaunava un briesmas. Lai ko tas nozīmētu, viss lika domāt par Hercogieni, un tas viņai jāpaziņo. Ciktāl viņš Silviju pazina, tad savus ieskatus par Rodolfo pārdabiskajām izdarībām viņa neatklās, taču brīdinājums ja ne vairāk, tad vismaz ļautu sagatavoties nezināmajām briesmām, kas tuvojas.

Nopūzdamies Rodolfo nolika dievišķo izdarību rīkus un posās pie Hercogienes.

1. nodaļa. Laulības ar jūru

Kalpone atvēra logu slēģus, un uz Hercogienes satina spilvena izlija gaisma.

-Jauka diena, Jūsu Augstība, ierunājās jaunava, sakārtodama sev uz sejas zaļu, sudraba cauraustu masku.

Lagūnā ik diena ir jauka, attrauca Hercogiene un saslējās sēdus, ļaujot kalponei ietīt savus plecus pledā un pasniegt tasīti karstas šokolādes. Hercogiene bija melnā zīda nakts maskā. Šobrīd viņa pētoši skatījās kalponē.

Jauniņā, vai ne?

Jā, Jūsu Augstība. Meitene pietupās reveransā. Un, ja man ļauts izteikties, kāds gods kalpot jums tik lielā dienā!

Tūdaļ viņa sasitīs plaukstas, nodomāja Hercogiene, sūkdama tumšo šokolādi.

Kalpone sajūsmā sasita plaukstas.

Ai, Jūsu Augstība, jūs droši vien pošaties laulībām!

Kā tad citādi, nogurušā balsī attrauca Hercogiene.

Pošos tāpat kā katru gadu.

*

Laiva, kad tajā iekāpa Arianna ar cieši satvertu milzīgu audekla somu rokās, brīdinoši sazvārojās.

Uzmanīgi! norūca 'Ibmaso, no laivas pasniegdams māsai roku. Tevis dēļ apgāzīsimies. Kam tev tā milzu krava?

Meitenēm daudz ko vajag, stingrā balsī noteica Arianna, zinādama, ka Tomaso viss sievišķīgais liekas noslēpumains.

Pat uz vienu dienu? pajautāja Andželo, otrais brālis.

Šī diena solās būt visnotaļ gara, Arianna noteica vēl stingrāk, pielikdama sarunai punktu.

Neizlaizdama somu no rokām, viņa iekārtojās laivas stūrī, tikmēr brāli lēniem, drošiem zvejnieku vēzieniem sāka airēt, kā jau paraduši savās jūras gaitās. Viņi bija atbraukuši no Merlino salas, lai Toronē uzņemtu māsu un tad dotos tālāk uz lagūnas Gada festivālu. Arianna kopš mazas gaismiņas bija nomodā.

Tāpat kā visi pārējie lagūnieši, arī viņa jau no bērna kājas apmeklēja Laulības ar jūru, taču šogad satraukumam bija sevišķi iemesli. Viņai bija savs plāns. Un lietas, kas atradās smagajā somā, bija daļa no šī plāna.

Ai, cik žēl tavu matu, teica Lusjēna māte, iekozdama lūpā un atturēdamās no sev ierastā nomierinošā žesta pārlaist roku pār zēna cirtainajiem matiem. Cirtu vairs nebija, un viņa nezināja, kā dēlu mierināt vai varbūt sevi.

Viss kārtībā, mamm, attrauca Lusjēns. Būšu moderns. Skolā daudzi zēni matus pat noskuj.

Ne vārdiņš netika bilsts, ka zēns vēl nav tiktāl izveseļojies, lai ietu uz skolu. Bet par matiem viņš neko daudz nebēdāja, tas tiesa. Vairāk uztrauca nogurums. Neko tādu agrāk nebija nācies piedzīvot. Tas nelīdzinājās nogurumam, kāds jūtams pēc labas futbola spēles vai piecdesmit distanču peldēšanas. Nu jau krietns laiciņš, kopš Lusjēns nevarēja ne vienu, ne otru.

Likās, ka asiņu vietā ir ķīselis, jau piecelšanās sēdus neizsakāmi nogurdināja. Vienlīdz grūti bija arī izdzert pus-tasīti tējas tikpat kā rāpties Everestā.

— Tādas komplikācijas tik bieži negadās, apgalvoja māsiņa. Lusjēnam nav paveicies. Bet tam nav nekāda sakara ar ārstniecības norisi.

Un tur jau tā nelaime. Juzdamies pagalam iztukšots un izsmelts, Lusjēns nesaprata, vai tā ir ārstēšanas vai slimības vaina, kas liek justies tik draņķīgi. Un skaidrs, ka arī vecāki mokās neziņā. Un tas bija pats šausmīgākais redzēt viņus tik izbiedētus. Mātei, uzlūkojot dēlu, acīs, šķiet, allaž sakāpj asaras.

Un tētis Lusjēna tētis pirms slimības tā pa īstam nekad ar viņu nebija runājies, taču saprasties gan viņi sapratās labi. Viņi mēdza kopā darboties peldēja, gāja uz spēlēm, skatījās TV. Bet tā pa īstam runāt tētis sāka tikai pēc tam, kad kopā darboties vairs nebija iespējas.

Tētis pat nesa Lusjēna guļamistabā bibliotēkas grāmatas un lasīja priekšā, jo Lusjēns pats grāmatu noturēt rokās nespēja. Lusjēnam tas patika. Pēc grāmatām, kas viņam bija labi pazīstamas, kā Hobits vai Toma pusnakts dārzs , nāca tās, kuras tēvs atcerējās no savas bērnības, Mēness flote vai romāni par Džeimsu Bondu.

Lusjēns kāri tvēra katru vārdu. Tētis apguva jaunas prasmes, katram varonim piemeklējot savu balsi. Vienu otru reizi Lusjēnam šķita, ka bija vērts saslimt, lai atklātu jauno, atšķirīgo tēti, kas ar viņu runājas un lasa stāstus. Zēns prātoja: nez vai tad, ja ārstēšanas kūres iedarbosies un slimība atkāpsies, tētis atkal būs tāds kā agrāk. Tādas domas Lusjēnam uzdzina galvassāpes.

Pēc beidzamā ķīmiskās terapijas seansa Lusjēns jutās tik gurdens, ka nespēja parunāt. Rīkle sūrstēja. Tovakar tētis atnesa piezīmju grāmatiņu plānām lapām, brīnumjaukos lāsumainos vākos, tumši sārtie un purpura lāsumi zaigoja tā, ka Lusjēnam bija jāaizver acis.

Smita centrā negadījās nekas prātīgs, tētis skaidroja.

Un tad man uzsmaidīja veiksme. Kādā vecā Veiveliroudas mājā, turpat pie tavas skolas, taisījām lielo tīrīšanu, un brāļameita gribēja, lai visus papīrus sagāžam konteinerā. Tā nu es to pamanīju un izglābu no drošas bojāejas. Neviens tajā nav rakstījis, un man iešāvās prātā, ka grāmatiņa jāatstāj uz tava naktsgaldiņa un ari zīmulis, tad varēsi, ja sāpēs kakls, tur šo to ierakstīt, lai zinām, ko gribi.

Tēta balss dūca pavisam nomierinoši; viņš negaidīja, ka Lusjēns atbildēs. Tētis stāstīja par pilsētu, kur glītā grāmatiņa izgatavota, bet laikam jau Lusjēns šo to palaida gar ausīm, jo īsti nespēja aptvert, kas un kā.

…peld virs ūdens. Tev tas reiz jāredz, Lusjēn. Kati tu šķērso lagūnu un ieraugi neskaitāmus kupolus un smailes virs ūdeņiem, nu, tas ir tikpat kā septītajās debesīs. Vienā zeltā…

Tēta balss skanēja aizvien tālāk un tālāk. Lusjēns nodomāja, ka diez vai bija taktiski pieminēt debesis. Taču stāstījums par noslēpumaino pilsētu gāja pie sirds tā laikam bija Venēcija? Lusjēna acu plakstos ielija smagums un apziņa ievērpās miglā, vēstīdama par kārtējo dziļo miega posmu; pa pusei aizmidzis, zēns juta, kā tēvs ieslidina viņam rokā grāmatiņu.

Un Lusjēns iegrima sapnī par ūdeņos peldošu pilsētu, kanālu cauraustu, kupolos un smailēs slīgstošu.

Arianna procesiju vēroja, sēdēdama brāļu laivā. Abiem bija brīvdiena, tāpat kā visiem lagūnu saliniekiem, izņemot pavārus. Sposalizio dienā nestrādāja neviens, kam tas nebija pienākums, taču milzīgā dzīrotāju armija gribēja ēst.

Klāt esam! pēkšņi iesaucās Tomaso. Redz, kur lkucēn e\i0

Arianna piecēlās laivā, kura atkal salīgojās, un koncentrēja skatienu Lielā kanāla grīvas virzienā. Ciktāl bija redzams, acīs krita tikai spilgtā, sārti sudrabotā Barcone. Arīdzan citi līksmotāji ceremonijas liellaivu bija ievērojuši, un necik ilgi pār ūdeņiem atskanēja saucieni un svilpieni; Hercogiene, stalti izslējusies, devās ceļā uz Laulībām ar jūru. Liellaivu airēja pilsētas labāko mandoljeru komanda, izskatīgi jauni vīrieši, kas stāvēja laivu aizmugurē, stūrēja mandolas apkārt pa kanāliem gandrīz vai gar visām Belecas ielām. Un tieši to Ariannai kārojās redzēt.

Kad Hercogienes liellaiva nostājās līdzās Tomaso un An-dželo laivai, Arianna uzmeta skatienu melnmataino, sprig-acaino mandoljeru muskuļiem un nopūtās. Bet ne jau aiz mīlestības.

Viva la Duchessa\i0 cepurēm mādami, sauca Ariannas brāļi, un meitenes skats pārsviedās no airētājiem uz stāvu, kas sastindzis slējās laivas centrā. Hercogienes siluets bija tiešām iespaidīgs. Stalta, gariem, tumšiem matiem, kas saņemti augšup sarežģītā mezglā un izrotāti baltiem ziediem un dārgakmeņiem. Tērps bija no plāna, tumša tafta, caurausts ar zaļiem un sudraba diegiem, un saules spozmē viņa laistījās kā nāra.

No Hercogienes sejas neko daudz redzēt nevarēja. Kā allaž, to sedza maska. Šodien ar pāva spalvām, tikpat mirgojošām un lāsmainām kā tērps. Hercogienei aiz muguras stāvēja galminieces, visas maskās, tērptas pieticīgāk, ar apmetņiem un dvieļiem rokās.

Brīnums, ierunājās Andželo. Ne dieniņu vecāka. Nu jau divdesmit pieci gadi, kā viņa valda pār mums un gādā par mūsu laimi, bet vēl aizvien iemanījusies saglabāt meitenes augumu.

Arianna iesprauslojās. Vai tad tu zini, kā Hercogiene izskatījās pirms divdesmit pieciem gadiem, viņa iebilda.

Tik senā Laulības ceremonijā taču neesi piedalījies.

Turpat vien būs, attrauca Tomaso. Vecāki mani pirmoreiz paņēma līdzi, kad man bija pieci gadi, tieši pirms divdesmit gadiem. Un toreiz viņa izskatījās mats matā kā tagad, māšelīt. Nudien, neticami.

Tomaso pacēla rokas žestā, ko lagūnieši dēvē par veiksmes zīmi, pieskārās ar labās rokas īkšķi mazajam pirkstiņam un ar vidējiem pirkstiem vispirms pierei un tad krūtīm.

Es šeit pirmoreiz biju divus gadus vēlāk, piemetināja Andželo, uzmetot Ariannai piktu mirkli. Viņš māsā bija pamanījis kaut ko dumpīgu, vērstu pret Hercogieni.

Arianna jau atkal nopūtās. Laulības arīdzan viņa pirmoreiz bija redzējusi sen, piecu gadu vecumā. Desmit gadus vērojusi un gaidījusi. Bet šogad bija citādi. Rīt viņa grasījās iegūt to, ko vēlējās, vai ari riskēja aiziet bojā un tie nebija tukši vārdi.

Liellaiva patlaban slīdēja klāt Svētās Andreas salas krastam, kur baznīcas Augstais Priesteris sagaidīja Hercogieni, lai sniegtu roku un tad vadītu pa oļiem pārsegto sarkano paklāju. Viņa izkāpa viegli kā meitene, dāmu svīta sekoja pa pēdām. No laivas Ariannai un brāļiem pavērās lielisks skats uz slaido zilganzaļo stāvu ar zvaigznēm matos.

Sakarsušie mandoljeri, salīkuši pār airiem, pūtinājās, tikmēr orķestra mūzika no krasta plūstin plūda pāri ūdeņiem. Sudraba tauru skaņām sasniedzot kulmināciju, divi zaļoksni priesteri no īpašas platformas godbijīgi nolaida Hercogieni ūdeni. Rimti grimstot jūrā, tērps ap viņu peldēja; priesteriem, lai ceremonija noritētu nesteidzīgi un cienīgi, aiz sasprindzinājuma izspiedās plecu muskuļi.

Tiklīdz ūdens aizsniedza Hercogienes augšstilbus, visiem vērotājiem izlauzās skaļš kliedziens Sposat. Iedārdējās bungu un tauru skaņas, un, kolīdz Hercogieni izcēla no ūdens pie gaidošajām dāmām, visi sāka māt un gavilēt. Vienu sekundes simtdaļu, mitrajam tērpam cieši piekļaujoties, jaunavīgais siluets atklājās visu acīm. Otrreiz šo tērpu neviens vairs neģērbs.

Skāde, domās nosūkstījās Arianna.

*

Liellaivas Valsts kabīnē Ariannas domai piebalsoja cita sieviete. īstā Hercogiene, jau ieģērbta krāšņā sarkana samta tērpā un sudraba maskā, kā to prasīja Laulību svētki, patlaban staipījās un žāvājās.

Ir gan nelgas tie belecieši! viņa vērsās pie abiem pavadoņiem. Tic, ka man ir meitenes augums, un es pati arīdzan. Kā viņu sauc šai reizē?

Džuliāna, Jūsu Augstība, viens no pavadoņiem atbildēja. Tur jau viņa nāk!

Meiteni, kas nu vairs nemaz nelīdzinājās Hercogienei, notašķījušos un šņukstošu galminieces pusnešus pa kāpnēm stiepa lejā uz kabīni.

Novelciet viņai tos slapjumus, izrīkoja Hercogiene.

Nu jau skats cerīgāks. Pamatīgi norīvējiet ar dvieli. Un jūs izņemiet no matiem briljantus. Hercogiene atglauda savu izsmalcināto frizūru, kas bija mats matā kā izmirkušajai meitenei.

Džuliānas seja, lai arī pietiekami mīlīga, bija pavisam ikdienišķa. Hercogiene zem maskas pasmaidīja: saki viens cilvēks, cik lēti gan ļautiņus aptīt ap pirkstu.

Krietni pastrādāts, Džuliāna, viņa sacīja trīcošajai meitenei, kas lūkoja kniksēt. Jauks personificējums.

MPC

Hercogiene uzmeta aci amuletam ķēdītē ap meitenes kaklu. Plauksta ar trim izstieptiem vidējiem pirkstiem un īkšķi, kas pieskaras mazajam pirkstiņam. Salinieku laimes zīme, manusfortunae — veiksmes roka, cikla nepārtrauktības un dievietes, viņas dzīvesbiedra un dēla tēli, Svētās Lagūnas Trīsvienības simbols. Bet diez vai šis bērns to zina. Hercogiene sarauca degunu ne jau simbolu dēļ, liet par lēto zelta versijas bezgaumību.

Džuliāna, ievīstīta siltā vilnas pledā un saņēmusi sudraba biķerī rubīnsārtu vīnu, drīz vien jutās sasilusi un apžāvējusies. Viņa noņēma masku ar pāva spalvām, kas, tāpat kā sāls plankumiem klātais tērps, tiks nodota glabāšanai Palazzo, kur atdusēsies līdzās pārējiem divdesmit četriem tērpiem.

Pateicos, Jūsu Augstība, meitene tencināja it priecīgi, jo lagūnas ledainais tvēriens no kājām sāka mazpamazām atkāpties.

Barbariska tradīcija, sacīja Hercogiene, tet neko darīt, ļaudīm jāizdabā. Nu, vai noteikumus dzirdēji un iegaumēji?

Jā, Jūsu Augstība.

Atkārto.

Nevienam nedrīkstu teikt, ka esmu bijusi ūdenī Jūsu Augstības vietā.

Bet ja to izdarīsi?

Ja izdarīšu bet es to nedarīšu, kundze, tikšu no Bele-cas izraidīta.

Tu un ģimene. Izraidīti uz mūžiem. Un neviens tam neticēs; tu nespēsi pierādīt.

Hercogienes tēraudpelēko acu skats pievērsās galminie-cēm, kuru dzīve bija nodota tikai un vienīgi Hercogienes rokās.

Un par to, ka klusēsi, un par sava jaunā auguma patapināšanu tev atvēlēšu pūru. Mūžu mūžos jaunava par auguma palienēšanu labdarim saņēmusi tieši šādu algu. Tu esi veiksmīgāka nekā daža laba. Tavs tikums nav cietis -uzbrucis tikai jūras ūdens.

Sievietes pakalpīgi ieķiķinājās, kā jau katru gadu. Džu-liāna nosarka. Vai tik Hercogiene negvelž jēlības, un tik augstai kārtai tā neklājas. Džuliāna ilgojās pēc mājām, pēc ģimenes. Tā gribējās ātrāk padižoties ar naudiņu un pateikt iecerētajam, ka precībām vairs nav šķēršļu. Viena no dāmām, nule tikusi galā ar Džuliānas matiem, patlaban mundri pina tos bizē ap galvu.

*

Tomaso un Andželo airēja turp, kur slīdēja Barcone, lēnītēm pa lagūnu atgriežoties Belecā, lagūnas lielākajā salā. Laivas centrā stāvēja Hercogiene sarkana samta tērpā un melnā apmetni, kas auguma līnijas vērta neskaidras. No sudraba maskas atstarojās rietošās saules stari. Šobrīd Hercogienes tērps saplūda ar Baramas krāsām un veidoja vienotu veselumu ar kuģi un jūru. Kārtējo gadu pilsētas labklājība ir nodrošināta.

Un nu laiks līksmībai. Piazza Maddalena, laukumā milzu katedrāles priekšā, lete rindojās pie letes, un visur našķi. Aromātiskais smārds lika Ariannai nevilšus norīt siekalas. Te varēja iebaudīt visneiedomājamākos makaronus ar mērcēm -piparpikantām un sīpolsaldām. Te smaržoja cepta gaļa un grilēti dārzeņi, olīvas, sieri, koši sārti redīsi, tumšzaļi rūgteni salāti. Mirdzošas zivis ar eļļas un citrona piedevām, sārtas garneles un krabji, un safrāna rīsa un sulīgu meža sēņu kalni. Zupas un sautējumi bez steigas lēni kūpēja milzu katlos, un terakotas bļodas pildīja olīvās grauzdēti, ar jūras sāli un rozmarīna nagliņām nobārstīti kartupeļi.

Rozmarīns jūras roze! aplaizīdams lūpas, izdvesa Andželo. Eima iekost.

Viņš piesēja laivu tā, lai pēc svētkiem to varētu viegli atrast, un jaunieši gāja piebiedroties līksmotājiem laukumā. Bet šobrīd gan neviens vēl nedrīkstēja ēst. Visu skatieni bija vērsti uz balkonu katedrāles augšējā daļā. Pēc mirkļa starp diviem bronzas aunu pāriem bija jāparādās spilgti sarkanam stāvam.

Redz, kur viņa ir! gaisā uzvirmoja sauciens. Un Svētās Madalēnas tornī iedimdējās zvani. Hercogiene māja tautai no balkona, nedzirdēdama mežonīgos kliedzienus, jo ausis tai blīvi nosprostoja vasks. Šī aizsardzība pirmajos Laulības svētkos neizdevās, taču vēlāk viss gāja no rokas.

Lejā, laukumā, sākās svinības. Arianna sēdēja zem arkas, kājas zem sevis pavilkusi, piekrautu šķīvi klēpī un vērīgi lūkojās apkārt. Tomaso un Andželo nesatricināmi rakās cauri ēdamā kalniem, acis no šķīvjiem neatraudami. Šobrīd Ariannai tīri labi patika būt kopā ar brāļiem; bet, kolīdz sāksies uguņošana, viņa nemanāmi pazudīs.

*

Palazzo zālēs viesības ritēja izsmalcinātākas. Hercogiene, kamēr seju klāja sudraba maska, daudz ēst nevēlējās; kārtīgu maltīti viņai vēlāk uznesīs istabā. Bet dzert gan viņa dzēra neminstinādamās, un nu, kad dienas farss jau aiz muguras, viņa jutās līksma. Pa labi sēdēja Remanas vēstnieks, un sarunu atdzīvināšanai vajadzēja krietni daudz bagātīgā Belecas sarkanvīna. Iegūt Vēstnieka labvēlību šovakar Hercogienei pašai vien zināmu iemeslu dēļ bija ārkārtīgi svarīgi.

Beidzot Vēstnieks pievērsās otram kaimiņam un Hercogiene brīvi varēja pamest aci pa kreisi. Rodolfo, tik elegants melnajā samtā, viņai uzsmaidīja. Arī Hercogienes sejā zem maskas atplaiksnīja smaids. Pēc tik daudziem gadiem Rodolfo kalsnie vaibsti, kas atgādināja ērgli, vēl aizvien viņai bija tīkami. Šogad tas Hercogienei sagādāja sevišķu prieku.

Rodolfo, tāpat kā itin bieži agrāk, noprazdams, kas Hercogienei prātā, pacēla glāzi.

Par citu gadu, par citām Laulībām, viņš uzsauca. Vai zini, es bezmaz kļuvu greizsirdīgs uz jūru.

Neraizējies, atmēļoja Hercogiene. Tavu daudzpusību un izmanību tā nepārspēs.

Nu, vismaz jaunie airētāji man jāapskauž, atsaucās RodolfO.

Vienīgais jaunais airētājs, kas man ko nozīmē, esi tu, Rodolfo.

Viņš iesmējās. Cik atceros, tu nemaz nepieļāvi, lai es tāds kļūtu.

Tevī bija kas vairāk par mandoljeru. Universitāte tev bija krietni vien piemērotāka.

Bet mani brāļi, Siļvij, bija gana labi? iebilda Rodolfo, un smiekli viņa balsī apdzisa.

Tas bija delikāts temats, un Hercogiene jutās pārsteigta, ka Rodolfo šim jautājumam pieskāries, jo sevišķi šovakar. Kad Rodolfo brāļi Edžidio un Fiorentino pieteicās mandoljeru Skolā, viņa par Rodolfo esamību vēl nenojauta. Izmantojot savas tiesības, Hercogiene brāļus izvēlējās mācībām. un, kā parasti tas notika ar izskatīgajiem jaunekļiem, tie kļuva par viņas mīļākajiem.

Tikai tad, kad Skolā parādījās jaunākais brālis, Hercogienes sirds ietrīsējās pa īstam. Viņa aizsūtīja Rodolfo uz universitāti Padāvijā un pēc atgriešanās no turienes sarūpēja viņam izmēģinājumiem smalkāko laboratoriju Tā lija. Un tad vini kļuva mīļākie.

Hercogiene pastiepa roku un ar sudrabotajiem pirkstu galiem mirkli pieskārās Rodolfo plaukstas virspusei. Viņš roku satvēra un noskūpstīja.

Man jādodas projām, Hereogien, viņš jau skaļāk sacīja. Laiks uguņot.

1 lercogiene noskatījās, kā Rodolfo slaidais, kalsnais augums šķērso garo banketa zāli. Bijusi viņa parasta sieviete, tad šobrīd labprāt kādam izkratītu sirdi. Taču viņa bija Belecas Hercogiene, tāpēc piecēlās, liekot darīt to pašu arī pārējiem. Viena viņa aizgāja līdz krēslam pie loga, no kurienes pavērās skats uz daļu laukuma un jūru. Debesis bija tumšzili zilgas, un zvaigznes sacentās spožumā.

Pēc brīža Hercogiene pamās Remanas vēstniekam Ri-naldo di Kimiči, lai viņš ieņem vietu tai līdzās. Bet patlaban, uzgriezusi muguru senatoru un padomnieku baram, Hercogiene pacēla masku un paberzēja nogurušās acis. Mirkli viņa augstajā logā gandarīti vēroja savu atspulgu. Matu un uzacu tumšumam un spožumam varbūt vēl kas derētu, bet vijolīšu krāsas acīm gan ne ko pielikt, ne atņemt, arī rievas bālajā ādā tik tikko manāmas. Kaut gan piecus gadus vecāka, Hercogiene vēl aizvien izskatījās jaunāka par Rodolfo, kura mati jau sudraboja un augums bija viegli sakumpis.

*

Laukumā vīns un patīkamā apziņa par trim brīvdienām aizvien straujāk atraisīja pūļa nebēdnīgumu. Beleciešiem un saliniekiem priecāties nebija jāmāca. Saķērušies rokās, viņi viļņojošos apļos dejoja, dziedādami nerātnas dziesmas, tradicionālās pavadones Laulībām ar jūru.

Tuvojās svētku vakara kulminācija. Rodolfo mandola jau bija manīta Lielā kanāla grīvā tuvojamies peldošam, ar kastēm un kārbām piekrautam koka plostam. Ikviens Hercogienes divdesmit piektajā Sposalizio sudrabkāzu gadadienā gaidīja ko īpašu.

Vilties patiešām nevajadzēja. Izrāde sākās ar ierasto krītošo zvaigžņu un raķešu lietu, Remanas brīnumsvecēm un rotējošo ratu. Uguņoto debesu gaisma atstarojās ūdenī, iekrāsojot beleciešu sejas gan zaļas, gan sarkanas, gan zeltainas. Nu Palazzo logā redzamais stāvs sudraba maskā nevienam nebija ne prātā.

Laukuma drūzmā starp citiem saliniekiem stāvēja arī Arianna ar brāļiem.

Paliec tepat, Arianna, brīdināja Tomaso. Man negribētos, lai tu gūzmā pačibētu. Turies Andželo pie rokas.

Arianna pamāja, lai gan nozušana bija tieši tas, ko viņa vēlējās. Meitene satvēra Andželo pastiepto saulē iedegušo un zvejā sarepējušo roku un mīļi to paspieda. Brāļiem, atgriežoties Toronē bez viņas, būs ko turēt.

Necik ilgi, un tumšzilajās debesīs iemirdzējās Rodolfo sarūpētās ugunsbildes. Vispirms zilgumā ielēkšoja varens vērsis, tad uzplauka zilga un zaļgana jūras banga, no kuras izviļās milzu čūska. Tad pār beleciešiem pārlaidās spārnots zirgs, kas, likās, brāzās tieši kanāla ūdeņos, tur ari izgaisdams. Beigās šķita, ka no jūras debesīs uzpeld sudraba auns, izplezdamies masīvs un liels virs vērotāju galvām, un pēc mirkļa izšķīda tūkstoš zvaigznēs.

Andželo atlaida māsas roku, lai pievienotos aplausu jūrai.

Sinjors Rodolfo šogad pārspēja pats sevi, vai ne? viņš sacīja Tomaso, kurš arī aplaudēja. Kā tev šķiet, Arianna? -Taču, pagriezies, lai māsu uzlūkotu, redzēja, ka viņas līdzās vairs nav.

Arianna visu bija smalki izplānojusi. Jāpaliek Belecā pa nakti. Nākamajā dienā pēc Sposaltzio ir pilsētas lielie svētki, kad galvenajā salā drīkst palikt tikai iedzimtie belecieši un neviens cits. Pat pārējiem lagūniešiem no Torones, Merlino un Burleskas pusnaktī jāatgriežas savās salās. Sods par likuma pārkāpšanu, paliekot Belecā, kad iestājusies Giornata Vietata jeb aizliegtā diena, ir nāve, taču neviens neatminējās gadījumu, kad jelkāds šo risku būtu uzņēmies.

Arianna uz laimi nepaļāvās; viņa bija labi izdomājusi, kur slēpties. Pusnaktī Santa Madalēnas zvani dunēs vēlreiz, un, zvanu dimai izdziestot, katram, kas nav belecietis gan saliniekam, gan tūristam jābūt vai nu projām, vai laivā uz ūdeņiem. Tomaso un Andželo nāksies doties ceļā bez viņas. Bet līdz tam brīdim Arianna būs droši noslēpusies.

Viņa ielavījās katedrāles ielokā, kamēr ārpusē visi vēl aizvien dvesa Ai!, raķetēm viļoties augšup, un Ak!, tām izčukstot. Santa Madalēna kvēloja sveču liesmās, bet iekšā nebija neviena. Neviena, kas redzētu slaido meiteni brāžamies augšup pa nodilušajiem, stāvajiem muzeja pakāpieniem.

Šī vietiņa Ariannai bija vismīļākā visā Belecā. Viņa allaž pamanījās te ietikt, arī tad, kad katedrālē valdīja tāda drūzma, ka vajadzēja dirnēt rindā visapkārt laukumam un iekšā bija jāiet grupās kā aitām uz cirpšanu. Diez vai muzejs ar apputējušajām grāmatām un mūzikas partitūrām stikla vitrīnās tūristiem likās uzmanības vērts. Arianna izšāvās cauri istabai ar četriem oriģinālajiem bronzas auniem un nokļuva uz balkona, kur pirms stundas vai divām bija stāvējusi Hercogiene starp diviem aunu kopiju pāriem.

Viņa palūkojās lejā uz laukumu cilvēku biežņā. Tādā drūzmā kādu pazaudēt nav liela māksla. Līgojošo līksmotāju pūlī brāļus ieraudzīt neizdevās, tomēr domas kavējās pie viņiem.

Neesi nu tik mīkstsirdīga, Arianna sevi skarbi aprāja.

Cita ceļa nav.

Meitene sakņupa līdzās bronzas auna kājai, kā meklējot mierinājumu un vienlaikus izbaudot lieliskāko skatu šinjoni Rodolfo izrādes noslēgumā. Nakts solījās būt gara un neomulīga.

*

Sajutis sejā sauli, Lusjēns pamodās. Pirmā doma bija, ka ienākusi māte un atvērusi logu, taču atjēdzies viņš saprata, ka ir ārpus mājas.

F.s noteikti vēl sapņoju, viņš nosprieda, atjauzdams, ka piedzīvojumam nebija ne vainas. Jauks sapnis. Skaidrs, ka viņš ir peldošajā pilsētā. Gaisā virmoja brīnumaini silta, tomēr agra rīta stunda. Glīto piezīmju grāmatiņu, kura vēl aizvien atradās Lusjēna rokā, viņš iebāza pidžamas kabatā.

Lusjēns piecēlās; sapnī tas bija vieglāk par vieglu. Viņš atradās vēsa marmora kolonādē, taču starp kolonnām, kur ieplaiksnīja saule, mirgoja siltas gaismas lāmas, nomierinošas kā karsta vanna. Lusjēns jutās dīvaini; pieskāries galvai, viņš sataustīja matu cirtas. Tas tik tiešām ir sapnis.

Lusjēns gāja uz laukumu. Tur izskatījās kā pēc lieliem svētkiem; nedaudzie cilvēki, ko tur manīja, uzslaucīja un bēra maisos atkritumus ne plastmasas, kā zēns ievēroja, bet drīzāk tādos kā raupjas vadmalas maisos. Lusjēns ieskatījās milzīgajā katedrālē iepretim. Tāda kā redzēta, bet kaut kas tomēr nebija kārtībā.

Pagriezies uz otru pusi, zēns palūkojās pāri ūdeņiem; pavērās visskaistākais skats, kāds jebkad redzēts. Bet vēl jaukāk bija tas, ka viņš šeit var staigāt. Lusjēns bija gandrīz aizmirsis, kā tas ir.

Jau pēc mirkļa sapnis kardināli mainījās. Kāds, pienācis klāt no mugurpuses, sagrāba zēnu aiz rokas un vilka atpakaļ kolonādes tumšajā ēnā. Nadzīgs zēns apmēram Lusjēna gados čukstēja viņam ausī:

Vai traks? Tevi nogalinās!

Lusjēns pārsteigts apmetās riņķī. Roka, kurā zēns bija ieķēries, sāpēja. Tāds grābiens lika satrūkties; aiz sāpēm vai jāiekliedzas. Bet pats galvenais Lusjēns to juta. Tas nepavisam nebija sapnis.

2. nodaļa. Scuola Mandoliera

Nakts bija neomulīga, tieši tāda, kā Arianna bija iztēlojusies. Kaut arī viņa bija ietinusies līdzpaņemtajā siltajā apmetnī, augšā, aunu galerijā, bija stindzinoši auksts. Arianna uzreiz pēc izslīdēšanas no lodžijas pārģērbās zēna drēbēs, patverdamās tumsā un apziņā, ka visu acis pievērstas uguņošanai, kas vēl aizvien spridzēja virs lagūnas.

Pusnakti no torņa atskanēja zvanu duna, sitot stundas un apdullinot Ariannu, taču viņa pārvilka vilnas zvejnieku cepuri pār ausīm un sarāvās mazmazītiņa katedrāles plašumos. Kad zvani mitējās, viņa pagājās uz priekšu un, pārliekusies pār balustrādi, vēroja, kā pūlis plūst uz kanālos atstātajām laivām. Kaut kur drūzmā vilcinoties un atpaliekot soļoja brāļi, kas tagad mājup dodas bez viņas.

Dzirdot, ka vecais mūks, muzeja uzraugs, dodas apgaitā, Arianna ierāvās ēnā. Vistrakāk būs, ja mūks ieslēgs viņu kopā ar bronzas auniem līdz vēlai rīta stundai. Drošības dēļ Arianna ieslidināja kociņu starp stenderi un durvīm, kas veda uz lodžiju, taču visas raizes izrādījās veltīgas. Večuks tikai pacēla augstāk lāpu, lai pārliecinātos, ka uz balkona neviena nav, un, pagrūdis durvis, aizšļūcināja savu ceļu.

Arianna dziļi ievilka elpu un sagatavojās garai naktij kopā ar abiem aunu pāriem. Rādījās, ka auni viņu tā kā sargā, pa diviem katrā pusē: pāris kreisajā pusē ar paceltām kreisajām priekškājām, bet labajā kā spoguļattēls, tomēr gluži par sabiedrību tos saukt nevarēja.

Arlabunakti, auni, teica Arianna, ar roku novilkdama veiksmes zīmi un ievīstīdamās apmetnī.

*

Skaļa klaigāšana pamodināja Ariannu jau mazā gaismiņā; ļaudis bija atnākuši pēc vakardienas līksmības savest kārtībā Piazza. Izstaipījusi nosalušos, stīvos locekļus un izberzējusi no acīm miegu, viņa stīvi aizsnāja līdz balustrādei un pameta acis pāri laukumam uz kolonādi aiz zvanu torņa. Un sastinga.

Tur bija kāds svešinieks, zēns apmēram Ariannas gados, un viņš riskēja ar savu dzīvību. Spriežot pēc apģērba, tas nebija belecietis, pat tālietis ne. Arianna savu mūžu nebija redzējusi tik ārzemnieciskas drēbes, kādas zēnam bija mugurā. Nudien, baltais zvirbulis. Izskatījās, ka viņam par briesmām nav ne jausmas, paskat tik, šitā gozēties saulītē un ar tik muļķīgu sejas izteiksmi kā mēnessērdzīgajam. Varbūt viņam visi nav mājās?

Arianna daudz neprātoja. Paķērusi somu, viņa izslīdēja no lodžijas un tad, reibstot no augstuma, nodicba līdz milzīgās katedrāles apakšstāvam un tālāk pa muzeja pakāpieniem un pāri laukumam.

Ko tu ar to gribi sacīt nogalināt? zēns apstulbis prasīja. Kas tu tāds esi? Un kur es esmu? Viņš bezpalīdzīgi pamāja uz mirdzošo jūm, sudraba kupoliem un rosīgo laukumu.

Tu esi traks, Arianna ne bez gandarījuma konstatēja.

Kā tu vari būt Belecā tieši Giornata Vietata dienā, gada vienīgajā dienā, kad visiem, izņemot vietējos, aizliegts te būt, un nezināt, kur esi? No Mēness nokriti, vai?

Zēns papurināja melno matu cirtas, bet nebilda ne vārda. Arianna acumirklī saprata, kas jādara, lai gan tas nešķita patīkami. Viņa ievilka zēnu zvanu torņa ēnā un sāka raut no sevis nost puišu drēbes, nelikdamās ne zinis par radīto iespaidu.

Zēns apjucis skatījās, kā no zvejnieka cepures izris brūnu matu vilnis un parādās meitene, jāatzīst, mazliet vecmodīgā apakšveļā, un ritina no somas ārā svārkus.

Ašāk, nestāvi kā iemiets, velc manu zēna ģērbu uz savām ērmotajām drānām. Pasteidzies, lai kāds nepamana un neizvelk Belecas Padomes priekšā.

Zēns kā pa miegam paklausīgi vilka raupjās vilnas bikses un vamzi, vēl siltu no neparastās meitenes ķermeņa, tikmēr viņa, runādama bez apstājas, ģērba mugurā kādas citas drānas no somas. Likās, ka meitene ir bezgala sadusmota.

Man vajadzēja gandrīz vai gadu, viņa niknojās, lai dabūtu gatavu visu šo maskarādi, un tu vienā mirklī visu sagrāvi. Nu nāksies gaidīt nākamo gadu. Un tikai tāpēc, lai glābtu tādu pusdulnu svešinieku, starp citu, kā tevi sauc?

Lusjēns, viņš teica, pieķerdamies vienīgajai saprotamajai frāzei.

Lučiano, noteica meitene, likdama vina vārdam ska-nēt tik svešādi, cik sveša rādījās dzīve šai Belecā, kā viņa to nosauca.

Lusjēns nešaubījās ne mirkli, ka pilsētu tā nesauc, tāpat kā zināja, ka viņš nav Lučiano, tomēr nolēma meitenes noteikumus pieņemt. Tāpat šeit nekam nav jēgas.

Un kā sauc tevi? viņš pavaicāja, atsaukdamies rituālam, kas ierastajā dzīvē bija tāds pats.

Arianna, attrauca meitene un, ar mežģīņu šalli siedama atrisušos matus, uzmeta viņam kritisku skatienu. Nu vismaz tik traki nekritīsi acīs. Dieva laime, ka esam viena auguma. Bet ar tevi būs cauri, ja kāds ko pavaicās. Būs vien jāpaliek kopā ar mani.

Bet kāpēc tu izliecies par zēnu? Lusjēns painteresējās.

Arianna smagi nopūtās.

Gari jāstāsta. Ejam. Labāk laižamies no Piazza projām, pastāstīšu pēc tam. Un tu varēsi pastāstīt man, kā šeit gadījies tieši šajā dienā. Biju gatava vai derēt, ka visā pilsētā esmu vienīgā, kas nav no beleciešiem.

Meitene veda Lusjēnu cauri pārejai zem milzīga pulksteņa un tad pa šauru ieliņu labirintu, augšā un lejā pa tiltiņiem, pāri šauriem ūdensceļiem un visu aizmirstiem laukumiņiem. Izskatījās, ka pilsēta vēl nav pamodusies. Lusjēns sekoja, priecīgs, ka var iet neaizelsdamies un turēties līdzi noslēpumainajai, sparīgajai meitenei, just, kā saule glāsta plecus cauri raupjajam kamzolim, un būt tikpat laimīgs kā neatminamās sendienās.

Nu viņi jau bija laukumā ar slēgtu skatuvi, kur tirgotāji miegainām acīm izlika dārzeņus un kāds vīrs vēra vaļā kafejnīcu. Pirms ienirt kafejnīcā, Arianna palēnināja mērķtiecīgo soli un pamatīgi nopētīja vīni. Lusiēns sekoja pa pēdām.

Kafejnīcā brīnumjauki smaržoja, saldi un sīvi viss juku jukām. Strādnieki pie bāra letes malkoja melnu kafiju no mazām tasītēm. Arianna pamāja Lusjēnam, lai sēstas pie galdiņa, tad atnesa divas krūzes ar šokolādi un dažas kraukšķīgas kūciņas.

Nu, noprasīja Arianna, kāds būtu tavs stāsts?

Vispirms pastāsti par sevi, teica Lusjēns. Kādēļ tu esi tik noskaitusies?

Laikam ne tu vien būsi pie vainas, pirmoreiz viņu tikšanās laikā atslābusi, atbildēja Arianna. Diez vai tu gribēji man visu saputrot. Es šo dienu plānoju mēnešiem. Ja nu tev par Belecu tiešām nav ne jausmas, viņas balss pārgāja čukstā, tad tu nemaz nezini, ka šodien ir vienīgā diena gadā, kad, piedraudot ar nāvi, aizliegts te ierasties. Giornata Vietata, nākamā diena pēc Laulībām ar jūru.

Tad, redzēdama, ka Lusjēns nesaprot, Arianna turpināja:

Par Laulībām ar juru tu taču zini?

Labāk uzskati mani par baltu lapu, sacīja Lusjēns.

Tā būs parocīgāk.

Lusjēnam vajadzēja laiku, lai saprastu, kas te īsti notiek, vai vismaz to, kas notiek ar Ariannu.

Katru gadu maijā, viņa sāka skaidrot, Hercogiene tiek laulāta ar jūru. Viņu iegremdē ūdenī, un, kolīdz ūdens sniedzas gandrīz līdz vidum, laulības uzskata par notikušām un pilsētas labklājība nodrošināta vēl uz vienu gadu. Saprotu, tas izklausās traki, taču lagūnieši tam tic. Nākamajā dienā pēc ceremonijas saskaņā ar tradīcijām ikviens, kas grib kļūt par mandoljeru, piesakās Scuola Skolā.

Pagaidi, Lusjēns pārtrauca, mandoljers kas tas tāds?

Protams, tas, kuram uztic mandolu, meitene nepacietīgi skaidroja. Hercogiene izvēlas pašus izskatīgākos jaunekļus, un tad viņu liktenis ir izšķirts. L!n neviens nešaubās, ko viņa ar izskatīgākajiem dara.

Arianna nogaidoši viņu uzlūkoja. Lusjēnam bija skaidrs, ka jau kopš pirmajiem tikšanās mirkļiem viņam nekas nav skaidrs no tā, ko meitene saka.

Un kāds tev ar to sakars? viņš uzmanīgi pavaicāja.

Virti paši piesakās, Arianna teica ar uzsvaru. Visi mandoljeri ir vīrieši. Kā tu domā, vai tas ir gtxlīgi? Esmu tikpat gara un spēcīga kā mana vecuma zēns, stiprāka par tādiem kā tu, uzmetusi nievīgu mirkli Lusjēna augumam, viņa turpināja, un uz mani ir tīkami skatīties, ja tam ir nozīme.

Meitene uz brīdi pieklusa, un šoreiz Lusjēnam vārdi nebija jāmeklē.

Uz tevi skatīties ir patīkami, viņš piebilda.

Arianna sabozās, nebūt nejuzdamās pateicīga par komplimentu, kuru pati bija izprasījusi; viņa tikai gribēja pierādīt savu taisnību. Un galu galā arī pilsētu pārvalda sieviete.

Hercogiene, atsaucās Lusjēns, priecīgs, ka šo to sapratis.

Nūja, Hercogiene, Arianna neiecietīgi pārtrauca. Nelaime tā, ka tieši viņa izgudro visus likumus un, ja iekāro glīto mandoljeru, viņa to arī dabū.

Bet kas notiks, ja tevi pieķers? pajautāja Lusjēns.

Tu gribēji teikt, kas būtu noticis? Arianna rūgti pavīpsnāja, šķaidīdama kūciņu drumstalās. Tagad, ģērbusies kā meitene, es taču vairs pieteikties nevaru. Skaties, ka nenotver un nevelk pie tiesas. Tevi tāpat. Atliek cerēt: neviens nenojautīs, ka neesam belecieši, viņa čukstus piemetināja.

Lusjēns pievērsās savai kūciņai, vismaz to šeit varēja darīt droši. Aizvēris acis, viņš ļāva mandelēm un cukuram kust uz mēles. Jau sen nekas tik gards nebija baudīts.

Vari ņemt arī manējo, ja esi izsalcis, piedāvāja Arianna, pastumdama savu šķīvīti Lusjēnam.

Paldies. Klau, man nudien žēl, ka sagrāvu tavus plānus. Kā jau teicu, es tik tiešām nezināju. IJn paldies, ka izglābi mani, ja tas tiešām tā ir.

Nekādu ja. Bet tagad pastāsti, kas tev te darāms, lai zinu, vai tas bija tā vērts.

Pagāja laiciņš, pirms Lusjēns spēja ko bilst. Ko lai te saka? Apkārt viss svešs cilvēki, valoda, kurā viņi sarunājas: izklausās gandrīz vai pēc itāliešu valodas, šā vai tā, viņš runāto saprata. Naskā, skaistā meitene, kas sēž iepretim, arī, šķiet, ir itāliete, jo Lusjēns viņas teikto saprot. Sievietes, kas ienāca kafejnīcā, bija maskās. Cik ekscentriski!

Taču vissvešākās bija paša izjūtas. Viņš bija vesels, stiprs, lai ko Arianna neteiktu. Zēns jauta, ka tagad pa spēkam kāpt kalnos, peldēt pāri lagūnai, un tomēr viņš nekādi nespēja izskaidrot, kāpēc atrodas šeit, šajā skaistajā, senajā pilsētā, nevis savā gultā Londonā.

Ja tas ir sapnis, tad, lai ko viņš sacītu, viss būs muļķības. Tāds sapnis savu mūžu nav redzēts. Beigu beigās Lusjēns pateica patiesību.

Nespēju izskaidrot, kāpēc esmu šeit, bet esmu no citurienes. No Londonas. Anglijā. Kad esmu tur, esmu ļoti slims. Patiesībā man šķiet, esmu uz nāves gultas. Vēzis un ķīmijas terapija. Visi mati izkrituši. Visu laiku esmu saguris. Laidos miegā ar domu par peldošu pilsētu un, kad pamodos, biju tur, kur tu mani atradi, tin pat mati ir atauguši.

Arianna pastiepa roku un paraustīja Lusjēnu aiz matiem. Jūtot, cik tie asi, meitenei aiz pārsteiguma aizrāvās elpa, un viņa izdarīja žestu piespieda īkšķi mazajam pirkstiņam un tad pieskārās pierei un krūtīm.

Dia, viņa nomurmināja. Taisnība. Daudzus vārdus, ko teici, es nesaprotu, tomēr tev ticu. Tu esi ieradies no lielas pilsētas kaut kur tālu no šejienes, kur biji ļoti slims, un tagad pēkšņi esi šeit un vesels. Bet kā tas var būt?

Abi pārmija skatienus. Tad Arianna neveikli aplaida acis apkārt kafejnīcai. Izskatījās, ka bārmenis viņus ieinteresēti pēta. Šeit pārlieku daudz tautas. Kāds var mani pazīt. Ejam.

Kāpēc visas sievietes ir maskās? pajautāja Lusjēns.

Vai atkal svētki?

Ne jau visas, atbildēja Arianna. Tikai neprecētās. Man pašai arī pēc pāris mēnešiem būs maska, tiklīdz apritēs sešpadsmit. Tas ir vēl viens no Hercogienes likumiem. Ne šīs, jāsaka. Šis likums ir spēkā jau gadu gadiem. Viņai pašai arī jāstaigā maskā.

Tātad viņa nav precējusies? pajautāja Lusjēns, bet Arianna atbildes vietā tikai iespurdzās.

Viņa vilka Lusjēnu projām no laukuma uz pilsētas klusajiem rajoniem. Namiņi tur bija balsināti sārtos, smilškrāsas un dzeltenos toņos, un no dažiem jumtiem vai terasēm sprauktin spraucās mazdārziņi. Debesis bija zilumzilas, šur tur starp mājām manīja pa zvanu tornim, kam apkārt riņķoja putni. Nelieli kanāli šķērsoja ceļu tik bieži, ka nācās līkumot un iet pāri tiltiņiem; nebija ko domāt tikt pa taisnāko ceļu.

Ļoti skaista tā jūsu pilsēta, Lusjēns beigās pateica.

Jā, tāpēc jau tā ir bagāta, — lietišķi attrauca Arianna.

Belecas moto: skaistums ir nauda Belezza ē monēta.

Kurp mēs iedami? pajautāja Lusjēns.

Varētu aizšaut līdz Scuola , Arianna strupi attrauca.

Pa tiltiņu viņi šķērsoja vēl vienu mazu kanālu un nu

atradās uz ietves līdzās daudz lielākam. Akmens tilta otrā pusē stāvēja milzu ēka ar uzrakstu Scuola Mandoliera, tā vīdēja iegravēts akmenī virs ieejas. Kanālā ēkas priekšā šūpojās vairāki melni kuģi, cilvēki grupiņās lietišķi nāca un gāja, it kā te notiktu kas nozīmīgs.

Mandoljeri, ierunājās Lusjēns, ir cilvēki, kas iras ar laivām, vai ne?

Arianna veltīja viņam iznīcinošu skatienu.

Ne iras, bet airē. Un mandolas, nevis laivas. Jo tām ir mandeļu forma mandola. Lai airētu, jāapgūst ne viens vien stiķis.

Vai pati esi mēģinājusi? jautāja Lusjēns, lūkodamies uz slaidajām laivām. Prātā atausa, kā viņi kopā ar tēvoci Grēmu, mātesbrāli, bija stūmušies plakandibena laivā pa upi Kembridžā. Ari tajā laivā bija jāstāv aizmugurē.

Protams, Arianna neiecietīgi attrauca. Arī mūsu salā ir kanāli. Un Toronē no sākta gala esmu stūrējusi mandolas. Abi mani brāļi ir zvejnieki Merlino salā.

Viņa sarauca pieri.

Būšu sarūpējusi viņiem ne mazums nepatikšanu un viss velti! Vecāki raizēdamies būs tikuši pie sirmiem matiem: viņnakt brāļi taču atgriezās bez manis. Es paņēmu pēdu, vai zini. Vecāki pat nenojauš, kur esmu.

Lusjēns neteica ne vārda, vien nodomāja to pašu par saviem vecākiem. “Arianna vismaz zina, kur atrodas,” viņš sprieda. “Drusku labāk nekā manā gadījumā.”

Arianna paķēra Lusjēnu aiz rokas. Tagad noteikti rit atlase, viņa izdvesa, redz, kur Hercogienes laiva.

Lusjēns nevarēja nepamanīt, ka smalki izrotātu laivu pār ūdeņiem veikli airēja ļoti skaisti jauni vīrieši. Laivas centrā bija segts nodalījums, pārklāts ar sudraba brokātu. Mandoljers prasmīgi iebrauca piestātnē, un Skolas ierēdnis krāšņā uniformā palīdzēja izkāpt vispirms galma dāmai, pēc tam kādam stāvam elegantā maskā tā varēja būt tikai 1 Iercogiene.

Aši! sauca Arianna. Ejam iekšā!

Vai tad drīkst? brīnījās Lusjēns. Nepieķers?

Atlase notiek publiski, izaicinoši izmeta Arianna. Un nevienam ne prātā nenāks, ka tiek pārkāpts likums. Tas ir mans trumpis. Viss būs pa pirmo, ja nesāksi ar kādu pļāpāt.

Meitene metās pāri tiltam, un Lusjēnam neatlika nekas cits kā traukties nopakaļ.

Koka vārti zem akmens izkārtnes tiešām stāvēja plaši atvērti, un nākamajā mirklī Lusjēns jau bija pagalmā, kur drūzmējās smalki ģērbti ļaudis. Savā patapinātajā tērpā zēns jutās mazlietiņ noplucis, taču neviens uz viņu pat nepaskatījās. Pagalma vienā pusē slējās paaugstināta platforma. Tieši tobrīd Hercogiene, uzkāpusi augšā, sēdās kokgriezumiem greznotā krēslā. Pulciņš satrauktu jaunekļu drūzmējās rindā pa labi no skatuves.

Arianna bija izlauzusies cauri pūlim jau līdz pirmajai rindai, vairs neraizēdamās, ka viņu pazīs. Kad Lusjēnam izdevās aizspraukties līdz Ariannai, zēns redzēja, ka viņa ir bezgala savaldzināta, violetās acis mirdzēja, un mati bija atrisuši. Tieši to Arianna bija gaidījusi visu gadu, un, pat ja viss notika citādi, nekā cerēts, viņa tomēr bija sajūsmināta par iespēju šeit atrasties.

Uz skatuves notiekošais mazliet atgādināja skaistumkonkursu. Jaunekļus veda pa vienam, lai Hercogiene tos novērtētu. Viņa gan nelika tiem vērt vaļā mutes un neskatījās zobos, tomēr tālu no tā nebija. Pēc katra zēna apskates Hercogiene aprunājās ar Skolas ierēdni, un neveiksmīgie dalībnieki tika vesti no skatuves lejā, bet veiksminieki tika aizmugurē nostādīti rindā gluži kā aitas.

Varēja manīt, kur pūlī stāv zēnu ģimenes: ik lēmumu sveica vaimanas vai līksmas gaviles. Lusjēns nebūt nebija drošs, ka Ariannas plāns būtu izdevies. Rādās, neviens šeit nebija bez līdzjutējiem. Tuvinieku kaislības viļņoja pūli uz priekšu, grūžot arī Lusjēnu un Ariannu arvien tuvāk skatuvei.

Lusjēns nu jau atradās pašā priekšā, pāris pēdu no Hercogienes. Cerību pilno jauno mandoljeru rinda strauji ruka. Lusjēns lēsa, ka abiem pēdējiem, ņemot vērā Hercogienes izvirzītos izvēles principus, nebija cerību: viens par mazu, bet otram kājas riteni. Viņi tika noraidīti tik skubīgi, ka Lusjēns jau pagriezās, lai ietu. Te pēkšņi atskanēja Hercogienes balss:

Tas jaunais cilvēks, rau, tur. Vediet viņu augšā.

Visi pagrieza galvu, arī Lusjēns. Hercogiene rādija ar pirkstu. Tieši uz viņu. Nē, tas ir pārpratums, viņš protestēja. Neesmu šeit, lai kļūtu par mandoljeru.

Taču spēcīgas rokas Lusjēnu jau stūma uz skatuvi. Viņa acis tramīgi meklēja Ariannu. Vienu mirkli meitenes seja pūlī tā kā pavīdēja bezgala nikna. Un tad viņa jau bija projām. Lusjēnu grūda uz Hercogienes pusi, un zēns juta, ka viņas klātbūtne hipnotizē.

Hercogienes acis mirdzēja cauri sudraba taureņa maskai. Tās bija violetas, tāpat kā Ariannai. “Laikam tā šeit parasta lieta,” Lusjēns nosprieda. Balss bija zema un maiga, un smaržot Hercogiene smaržoja neaprakstāmi brīnišķi. Lusjēna māte smaržas tikpat kā nelietoja, un ar meitenēm viņam nekādas pieredzes nebija, un tagad zēns bija tuvu ģībonim.

Hercogiene pastiepa roku, ar tādu labvēlību viņa šodien bija pagodinājusi tikai vienu, varbūt divus kandidātus.

Kā jūs sauc, jauno cilvēk? viņa jautāja.

Lučiano, atbildēja Lusjēns, atcerēdamies Ariannas variantu.

Lučiano, lēnām atkārtoja Hercogiene, izgaršodama zilbes kā īpaši smalku kūku.

Lusjēns juta, ka vaigi svilst. Ko Arianna bija teikusi? Visiem zināms, ko Hercogiene dara ar izskatīgākajiem. Zēns jutās ne savā ādā. Viņš negribēja būt ne mandoljers, ne kāds no Hercogienes favorītiem. Šobrīd Lusjēns vēlējās tikai vienu tikt mājās, lai apkārt viss būtu skaidrs un saprotams. Bet tajā pašā laikā Lusjēns nojauta, ka varētu būt mandoljers; šeit, Belecā, viņš bija pietiekami stiprs, un mandola ir pavisam kas cits nekā plakandibena laiva.

Tu man atsauc atmiņā kādu jaunu cilvēku, kuru izvēlējos pirms daudziem gadiem, sacīja Hercogiene, un pēc balss Lusjēns noprata, ka viņa smaida. — Jā, manuprāt, no tevis izveidosies smalks mandoljers. Esi sveicināts Skolā!

Pūlis pieklusa. Ja Arianna vēl bija šeit, tad, redzēdama Lusjēnu starp veiksmīgajiem kandidātiem kopā ar Hercogieni nokāpjam no skatuves, viņa nebija izdvesusi ne skaņas. Lai cik stiprs Lusjēns šajā sapņu pilsētā jutās, tomēr pārņēma izjūta, ka tā visa viņam ir par daudz.

Mandoljeru kursam atlasītos jaunekļus visi kā viens izskatījās mazliet vecāki par Lusjēnu kā jērus aizveda uz jaunajām mītnēm. Visiem bija tuvinieki, kas apmīļo un, lai arī ar asarām, tomēr lepni pavada. Pat Lusjēnu pāris reižu apmīļoja bezgala sajūsminātas mātes un māsas.

Beidzot viņš bija viens savā istabiņā ar koka gultu, vecmodīgu, kokgriezumiem rotātu lādi, porcelāna krūzi un bļodu. Draudzīgais pavadonis, kas viņu šurp atveda, bija teicis: “Līdz ritam mazā gaismiņā!” un tad aizgājis. Lusjēns sēdēja uz gultas malas, seju paslēpis rokās. Zēns nekādi nespēja aptvert notiekošo, un piepeši viņu pārņēma smags nogurums. Viņš uzmeta kājas uz cietā matrača un nolika galvu uz spilvena. Mēģinādams iekārtoties ērtāk, zēns juta kaut ko duramies sānos un, taustīdamies zem vilnas vamža, izvilka no pidžamas kabatas Venēcijas grāmatiņu.

Gulēdams ar grāmatiņu saujā un pārlikdams, vai jelkad redzēs mājas, Lusjēns pēc brīsniņa ieslīga dziļā miegā.

3. nodaļa. Dārzs gaisā

Atgriešanās paša ķermenī notika ar pēkšņu grūdienu. Lai nu kā, bet tieši tā viņš to izjuta. Acumirklī krūtīm uzgūla bezgalīgs nogurums. Ja Lusjēns jau neatrastos gultā, droši vien tagad nogāztos zemē. Rīkle izkaltusi un jutīga. Viņš pacēla roku, lai aptaustītu matus, bet tur nebija nekā cita kā vien kaila galva. Acīs sariesās asaras; zaudēt matus pa otram lāgam bija vēl jo sāpīgāk.

Tātad tas tomēr bija sapnis. Bet amizants sapnis. Tik ticams. Un kā viņš varēja ne no šā, ne no tā izgudrot Ari-annu un Hercogieni, un visu neticamo pilsētu, kas it kā bija un tomēr nebija Venēcija? Tas viss tik ļoti līdzinājās īstenībai, ka gultai piekaltā dzīve likās kā ļauns murgs, un Lusjēns gandrīz vai sajuta Ariannas vamzi un bikses. Bet nekā. Mugurā bija tikai zilā pidžama, kurā viņš bija aizgādāts uz Belecu.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un ienāca tēvs.

Labrīt, dēls. Tu izskaties mazliet labāk. Vaigos atgriezies sārtums.

Lusjēnu dzirdētais pārsteidza. Viņš likās kā caur elles dzirnām izmalts. Tā vai citādi, kontrasts ar Belecu, kur viņš bija juties tik mundrs un vesels, bija pārāk liels. Un šobrīd, kad viņš ir atkal savā ķermenī, bija varbūt tikai kādu nieku labāk nekā iepriekš. Vai varbūt savā gultā. Vai arī kādā citā ziņā.

Rīkle vēl sāp? līdzjūtīgi apvaicājās tētis. Tu vari rakstīt grāmatiņā, neaizmirsti!

Grāmatiņa! Lusjēns izslidināja to no kabatas un ierakstīja: “Pastāsti man vēl kaut ko par Venēciju.”

Ariannas vecāki spēra vai zemes gaisā, bet meitene nelikās to manām. Pēc tam kad Hercogiene aizsauca Lusjēnu uz skatuvi, Arianna, vaigiem kaistot, pa sānieliņām metās atpakaļ uz Santa Madalēnu, kur pietauvotas stāvēja vairākas laiviņas. Ar Scuola pieteikšanās maksai sakrāto naudu meitene uzpirka laivinieku, lai tas nogādā viņu atpakaļ Toronē.

Nācās krietni papūlēties, lai nākamajā dienā pēc Laulībām ar jūru īstu belecieti pierunātu doties projām no pilsētas. Vīrs burkšķēja vienā laidā līdz pašai salai, bet Arianna nelikās dzirdam. Ar vienu roku ieķērusies laivas malā, ar otru viņa spieda ciet muti, lai izmisumā nebrēktu.

Vai tad tas ir godīgi? Lučiano, tas puika, sagrāva Ariannas plānus tikpat kā kāršu namiņu un tad vēsā mierā iekāpa viņas vietā. Kaut kur saprāta dziļumos Arianna juta, ka zēns tur nav vainojams, Hercogienei acīs taču viņš tīšām nelīda. Tāds vientiesis neko nezināt par Hercogieni, neko par mandolu lietu, pat par Belecu ne.

Bet citā prāta stūrītī gruzdēja mežonīga greizsirdība. Ar tumšajām acīm, cirtainajiem matiem un kautro smaidu Lu-čiano drīz vien airēs tūristus pa Lielo kanālu pretī veiksmei, drošai veiksmei. Par to, ka Hercogiene viņu izvēlēsies arī sev, Arianna nešaubījās ne mirkli. Lusjēns gan izskatās tikai nule kā sasniedzis piecpadsmit gadu slieksni, kā Scuola ziņojusi savos uzņemšanas noteikumos, turklāt tik trauslu augumu, tomēr viņa pievilcība nodrošina vietu Skolā. Turklāt viņš pat nebija belecietis, pat ne tālietis.

Arianna, atslābinājusi roku, iemērca plaukstu ūdenī, tad apslacīja seju. Nu viņi jau kuģoja atklātā lagūnā, tālu prom no sāļajiem kanālu ūdeņiem. Lusjēns teicās esam anglis, tam Arianna ticēja, kaut arī viņš runāja tāliski, bet visam pārējam vairs ne. Kāpēc lai viņa ticētu? Lusjēns ieminējās par slimību, lai gan, skaidrāks par skaidru, bija vesels, teicās esam plikgalvis, kad uh! Pie šīs domas Arianna no-sprauslojās. Melo vienā melošanā. Visam Lusjēna stāstam nav nekādas jēgas. Varbūt viņš arī nav vientiesis, tomēr negants viltnieks gan.

Brīdī, kad laiva sasniedza Torones piestātni, Ariannas ugunīgais niknums bija jau noplacis līdz trulam, rūgtam izmisumam. Sardze, izsūtīta jūrā vērot viņas atpakaļ-braucienu, pēc rokas pacelšanas sveicienam aizbrāzās pa galvenā kanāla krastmalu, bet Arianna vilkās mājup.

Arianna labāk par visiem zināja, kādu satraukumu Toronē izraisījusi viņas prombūtne. Viņa bija Figlia clellt Isola Salas meita. Vienīgais bērns, kas pēdējo divdesmit gadu laikā šeit piedzimis.

Toronē visi bija krietni gados. Ariannai nebija rotaļ-biedru, vienīgi tēvs ar māti un abi daudz vecākie brāļi. Toronē vispār bija maz ģimeņu. Ariannas tēvs Džanfranko, nodzīvojis salā visu mūžu, bija maza katedrāles muzeja kurators. Torones katedrāle bija senākā celtne visā lagūnā, būvēta pirms daudziem gadsimtiem, kad Belecas vietā vēl stiepās purvs. Tūristi brauca šurp no visas pasaules, lai apskatītu katedrāli ar brīnišķīgajām sudraba mozaīkām.

Bet nedz veikalu, nedz ari skolas Toronē nebija. Arianna uz skolu Merlino, lielo salu, kur strādāja un namiņā jūras krastā dzīvoja brāļi, brauca laivā. Tur bija arī tirgus, kurā pārdeva pārtiku un greznumlietas no cietzemes. liet vasarā Toronē ik dienu sabrauca tirgotāji no mazākās Burleskas salas, atveda kūkas un vīnu, mežģīnes un stikla izstrādājumus un pārdeva to visu tūristiem. Turpretim ziemā Toronē bija tikai zivis no Merlino un tas, kas izauga salā. Tieši ziemas mēnešos Arianna visdedzīgāk sapņoja par bēgšanu.

Ariannas māte Valērija izsteidzās no balsinātā namiņa un paskarbi apskāva bēgli, reizē atviegloti raudādama un smiedamās, taču pēc brīža sāka bārties un kaunināt. Sardzes vīri laivā aizšāvās uz katedrāli, lai uzmeklētu Džanfranko un pavēstītu jaunumus.

Kur tu biji? Valērija nebeidza taujāt. Mēs raizējāmies, vai traki palikdami. Tomaso un Andželo nevar atrast sev vietu. Šodien viņi pelnījuši jauku brīvdienu, bet vai zini, ko viņi dara? Izbrauca ar laivu jūrā un tagad mēģina piekļūt Belecai, cik tuvu vien drīkst.

Arianna nomurmināja kaut ko par dabisko vajadzību kārtošanu un tad nomaldīšanos pūlī. Meitene ij necerēja, ka viņai noticēs. Ja nebija iespējams atrast brāļus, tad varēja palūgt vietu jebkurā laivā, kas brauca atpakaļ uz salām. Galvenais taču bija tikt projām no pilsētas.

Arianna tā īsti pat nebija izlēmusi, ko teiks ģimenei, ja Scuola viņu uzņems. Plāns beidzās ar iestāšanos Skolā. Varbūt, uzsākusi mācības, viņa savā blēdībā atzītos un Hercogiene būtu spiesta nākotnē pieļaut arī meiteņu apmācību. Taču, ja pavisam godīgi, diez vai pēc viņas uzdrīkstēšanās Skolu pārplūdinātu meiteņu pieteikumi. Ariannas plāni bija viņas plāni, un tikai.

Bārienu krusa bira un bira, un nenorima augu dienu; mājup atsteidzies, pievienojās arī tētis un brāļi, kas izsalkuši un apjukuši bija atgriezušies pēcpusdienā. Pat kaimiņi iemeta aci, lai redzētu, ka Arianna ir sveika un vesela, un pēc tam, jūtot līdzi vecākiem, purināja galvas par viņas negantību un nepaklausību.

Ariannai jau sen bija līdz kaklam allaž atrasties uzmanības centrā. Viņa ne vienu reizi vien bija vēlējusies, lai To-ronē būtu arī cili bērni, tad viņas nasta nebūtu tik smaga.

…un neviens nezina, cik ilgi tā vēl būs, nobeidza tētis. Ūdens ceļas katru gadu, un, ja netiks būvēti aiz-sargsprosti, pilsēta pazudīs jūras dzelmē tāpat kā Atlantīda.

Beleca tā nevarēja būt. Lusjēns bija drošs, ka sapņu pilsēta negrimst, lai gan pats neapjauta, kā to zina. Beleca nekāda nolemtības pilsēta nebija, tik rosīga, plaukstoša, pašpārliecināta. Turklāt, viņaprāt, Hecogiene, lai cik maz viņš to pazina, tomēr neļautu, lai jūra viņai nolaupa pilsētu.

Vai tevi interesē Venēcija? pajautāja tētis. F.s varētu atnest kādas grāmatas no bibliotēkas.

Lusjēns pamāja un uzrakstīja: “Vai tu kādreiz esi tur bijis?”

Tētis mazliet apjuka.

Vienvienīgu reizīti, viņš atzinās. Pirms iepazinos ar tavu mammu.

Lusjēns acumirklī saprata, ka tētis tur bijis kopā ar jaunības draudzeni.

“Vai tu biji arī kādā no salām?” viņš uzrakstīja.

Tēvs tā dīvaini viņā paskatījās.

No kurienes tev zināms par salām? Manuprāt, es tās pat nepieminēju. Mjā, mēs turp aizbraucām. Gribēju teikt, aizbraucu. Biju tajā, kur pūš stiklu, tad citā, kur visas mājas nokrāsotas dažādos toņos, un vēl kādā tur ir sena katedrāle ar zelta mozaīkām.

“Torone?” uzrakstīja Lusjēns.

Man tur viss likās lipīgi salds, samulsis atzinās tētis.

Bet nosaukums tiešām līdzīgs. Būs labāk, ja iešu un sadabūšu tev tās grāmatas.

Tiklīdz tētis bija projām, mamma ienesa brokastis. Lusjēns pieveica pāris karotes piemirkušu graudu pārslu un pustasīti tējas, tad, spēkus zaudējis, atslīga spilvenos. Viņš vēl dzirdēja noklikšķam durvis, kad mamma ar paplāti devās projām, un tad ieslīga smagā snaudā.

Lusjēns pamodās, sapnī nosvīdis: viņš stāvēja spīdīgas melnas laivas galā un rokā turēja garu airi. Hercogiene bija tālāk, laivas otrā galā, un rakstīja grāmatā piezīmes, kā atzīmēdama viņa veikumu.

-Ja nesasniegsi rekordu, viņa teica, noņemšu masku.

Sapnī tas likās pats drausmīgākais. Lusjēns labprātāk piespieda sevi pamosties nekā aci pret aci tikties ar briesmām, kas, viņaprāt, glūnēja no maskas apakšas. Bet te, sakarsušam un aiz bailēm nosvīdušam, viņam ienāca prātā interesanta doma. Ja šis ir sapnis, tad tas iepriekšējais gan ne. Šis bija parastais šausmeņu gabals no Belecas nakts

vizītei piemītošās loģiskās realitātes. Turpretim pilsēta ar Ariannu un Hercogieni ir reāla; par to viņš nešaubījās. Tagad atliek tikai izdomāt, kā tur atgriezties.

Nākamā diena bija svētdiena, un, lai gan vecāki ar Ariannu vēl aizvien nerunāja, Santa Madalēnas gadskārtējo misi meitai tomēr liegt nevarēja. Visa ģimene jau mazā gaismiņā laivā devās uz Belecu un tur pietauvojās pie Piazetta līdzās daudziem citiem lagūniešiem.

Klusajā katedrālē Ariannas skats aizklīda līdz galerijai, kas veda uz Loggia degli Ārieti , kurā viņa iepriekšējā apmeklējuma laikā bija aizvadījusi neomulīgo nakti starp auniem. Vienā no koka ejām, kas zem paša jumta veidoja labirintu, Ariannas skatu piesaistīja stāvs brūnā talārā. Meitene atcerējās, ka tieši tādu vai arī līdzīgu bija manījusi, kāpdama augšā uz slēptuvi.

Toreiz Arianna, steigšus īstenodama savu nodomu, redzēja viņu pa acu galam, bet patlaban, visapkārt dūcot dievkalpojumam, pietika laika pārdomām. Kāpēc mūks toreiz bija katedrālē, nevis ārā kā visi citi, kas vēroja uguņošanu?

Belecieši, arī priesteri un mūki, vairāk uzmanības pievērsa valsts ceremonijām un svinībām nekā reliģijai. Lagūnā pats galvenais bija tradīcijas. Tradīcijas un māņticība. Tieši tāpēc jau Ariannas ģimene šobrīd te bija, jo pēc tradīcijas, braukdami uz misi Santa Madalēnas bazilikā nākamajā svētdienā pēc Laulībām ar jūru, salinieki ignorēja savu baznīcu, pat Torones dievnamu. Hercogiene patlaban bija apsēdusies redzamā vietā pirmajā rindā, slaida kā zaļoksna līgava, visa baltā, ar sudraba kaķa masku.

Visus savas dzīves piecpadsmit gadus Arianna bija pakļāvusies rituālam, un tajos allaž bija viens un tas pats. liet ne šodien. Tikko izgājuši no katedrāles, vecāki stūrēja uz šaurajām ieliņām centrālā laukuma ziemeļu pusē.

— Apciemosim tanti Leonoru, tas bija viss, ko viņai paskaidroja.

Un tad viņi jau bija Džanfranko brāļasievas mājās, aiz Campo San Salien, kur Ariannai allaž patika ciemoties apbrīnas vērtā dārza un akmens strūklaku dēļ. Ar ūdeni apjoztas pilsētas sirdī ūdens šķita kas neparasts. Bet viens gan šobrīd bija skaidrs: apciemojumā nekādi draudi neslēpjas.

Leonora visus laipni uzņēma un ielēja sarkanvīnu. Tomēr gaisā virmoja spriedze. Ariannas brāļi nervozi dīdījās uz Leonoras garkājaino krēslu malām. Džanfranko no-skremšļojās.

Tā kā tu, Arianna, nepaklausīji ne vien mums, bet arī pilsētas likumiem, viņš iesāka, pakļaudama briesmām sevi un likdama mums uztraukties, palūdzām tanti, lai viņa kādu laiciņu ļauj tev padzīvot šeit. Varbūt tad izmetīsi Belecu no galvas. Varbūt iemācīsies novērtēt mājas, kuras, lai arī nav nekādas jautrās, ir drošas un kurās ir tevi mīloši cilvēki.

Beidzis sev tik neierasti garo runu, tēvs izšņauca degunu. Arianna bija gatava mesties viņam ap kaklu, vienīgi pārsteigumā nespēja pakustēt. Un tas būtu sods? Tikpat labi bērnam, kurš nočiepis marcipānu, varētu piespriest veselu nedēļu saldumu veikalā. Arianna tanti tikpat kā nepazina, zināja tikai, ka viņai nav bērnu, bet tantes vīrs, Džanfranko vecākais brālis, pirms dažiem gadiem aizgājis viņsaulē, atstādams vērā ņemamu bagātību, kurā iedzīvojies, pārdodams tūristiem greznumlietiņas. Māja bija labiekārtota, bet Leonora vēlīga. Turklāt vēl Belecā! Arianna nespēja ticēt, ka tik viegli tikusi cauri.

Bet, kolīdz vecāki un brāļi sāka atvadīties, meitenes acīs neviļus sariesās asaras. Lai gan dzīve Toronē Ariannu garlaikoja ar dažu cilvēku bezgalīgo apnicīgumu un piedzīvojumu trūkumu, tomēr viņa, juzdama ilgas pēc mājām, tagad piekļāvās mātei, lūgdama piedošanu.

*

Lusjēns, pamodies cietajā gultiņā, vēroja saules gaismu, kas plūda pa logu. Palūkojies ārā, viņš ieraudzīja zaļu kanālu zem spoži zilām debesīm.

Lusjēns atkal bija te. Šķiet, Belecā ir jau nākamā diena, lai gan tobrīd, kad viņš atstāja savu pasauli, tur valdīja nakts stunda. Diena Londonā bija bezgala drūma un pagāja gultā, to atdzīvināja vien krāsainie attēli tēta atnestajās bibliotēkas grāmatās par Venēciju.

Lusjēns pieskārās ar roku galvai, gandrīz vai neuzdrīkstēdamies cerēt, bet pirksti ieslīga biezās matu cirtās.

Pie durvīm klusi pieklauvēja, un tad pa tām pabāza galvu ērmīgs vīrelis.

Aši, viņš čukstēja. Mums jāskrien, kamēr neviens neattopas, ka tevis te nav.

Negaidīdams atbildi, vīrs satvēra Lusjēnu aiz elkoņa un veda ārā no istabas, pāri pagalmam, lejā uz Scuola piestātni, kur pietauvota gaidīja spoži melna mandola. Iestūmis Lusjēnu laivā, vīrs to meistarīgi iestūrēja kanāla vidū un tad iespaidīgā ātrumā traucās projām.

Kurp mēs dodamies? vaicāja Lusjēns, nevarēdams saprast, vai tas ir glābiņš vai nolaupīšana. Patlaban lieti noderēja Belecā gūtā pieredze, un Lusjēns, secinājis, ka laiva peld pa straumi, tīksmi atslāba, juzdamies neparastajā gaisotnē gluži vienkārši vesels.

Uz laboratoriju, īsi attrauca mandoljers. Sinjors Rodolfo jūs jau gaida.

Tā kā šis vārds Lusjēnam neko neizteica, viņš apklusa, tikmēr mandola slīdēja uz piestātni, kas noteikti atradās kaut kur netālu, varbūt otrpus lielajam Piazza, kur viņš bijis iepriekšējā dienā. Lusjēns manīja katedrāles sudraba kupolus vīdam turpat virs jumtiem.

Zēna pavadonis taisni no kanāla tagad soļoja augšā pa marmora pakāpieniem, iekšā pa smagām koka durvīm, kas, šķiet, pastāvīgi bija atvērtas. Mājā vai pilī, lai kas tā būtu, valdīja tumsa, un Lusjēns paklupa, jo acis pēc spožās saules gaismas virs kanāla tagad ar grūtībām pielāgojās tumsai.

Augšup un vēl augšup, līdz Lusjēns saprata, ka augstāk vairs nav, kur kāpt. Mandoljers apstājās pie smagām koka durvīm, pieklauvēja un, atvēris tās, stūma Lusjēnu iekšā.

Lusjēns, stāvēdams uz. sliekšņa, mēģināja aptvert, pēc kā telpa izskatās. Darbnīcas, ķīmijas laboratorijas un bibliotēkas mistrojums. No griestiem nokārušos izbāztu aligatoru gan nemanīja, bet tas, bez šaubām, te labi iederētos. Telpa mudžēja no ādas vākos iesietām grāmatām, plauktos rindojās burkas un stikla pudeles ar krāsainiem šķīdumiem un nezināmiem priekšmetiem. Turpat bija redzami milzu globusi, bet stendā vīdēja dīvainu metāla apļu struktūra: Saules sistēmas modelis. Lusjēns nešaubījās, tas kustējās.

Istabas stūrī pie loga ar zemu palodzi sēdēja cilvēks, ģērbies melnā samtā. Tērps izskatījās dārgs, un Lusjēns acumirklī noģida, ka tā ir nozīmīga persona, lai gan to pauda ne tik daudz viņa drānas, cik izturēšanās. Vīram bija sudraboti mati, un pats viņš bija slaids un kalsns. Sakumpis kā ērglis zarā, viņš sēdēja atzveltnes krēslā.

Taču nekā biedējoša šajā cilvēkā nebija, kaut arī no viņa plūda apvaldīts spēks. Cilvēks pateica kalpam Alfredo, lai tas iet, un Lusjēns dzirdēja aiz viņa smagi aizcērtamies durvis.

Sumināts, teica Rodolfo.

Vīra acis sajūsmā mirdzēja. Likās, ka viņš aiz prieka tūlīt sāks berzēt rokas.

Es tevi jau gaidīju.

Cilvēks, kas mani atveda, teica to pašu, Lusjēns apmulsis atsaucās. Bet es nezinu, kā. Gribu teikt, nezinu, kā es šeit nokļuvu. Vai arī kālabad.

Bet tev taču vajadzēja noprast, ka tas ir kaut kā saistīts ar grāmatiņu, teica Rodolfo. Proti, tu to paveici jau divas reizes.

-Jā, bet… Lusjēns apklusa. Kā šis cilvēks zina par grāmatiņu un divām reizēm? Mājās, mēģinot aizmigt ar grāmatiņu rokā, pagāja vesela diena miegs nāca smagi kā pret kalnu. Grāmatiņu, pirms parādījās svešinieks, Lusjēns bija iebāzis atpakaļ kabatā, un tā vēl aizvien bija turpat, lai arī paslēpta zem Ariannas beleciešu viltus zēna tērpa, kas Lusjēnu, redzot to atkal sev mugurā, iepriecināja.

Es nezināju, vai tu esi tas, ko gaidu, Rodolfo teica.

Taču, ieraugot tevi pie Scuola Mandoliera, šaubas izgaisa.

Es jūs tur gan nemanīju, teica Lusjēns.

Mani tur nemaz nevajadzēja manīt, Rodolfo atbilde skanēja vienkārši.

Viņš piecēlās un pamāja, lai Lusjēns seko tumšajā istabas stūrī, kur sienu sedza sudraba brokāta aizkars. Kad Rodolfo to atvilka, Lusjēns acumirklī nespēja aptvert, kas tur atrodas. Izskatījās pēc televīzijas ekrānu pults, kaut gan tas skanēja moderni un atbilda augstāko tehnoloģiju līmenim, bet kā lai netic acīmredzamajam?

Seši miniatūri ovāli spoguļi greznā ierāmējumā, iespējams, ziloņkaulā, rādīja kustīgas ainiņas, dažas Lusjēnam šķita tādas kā redzētas. Scuola un Piazza, kur viņš pirmoreiz ieraudzīja Ariannu, tad vēl varbūt kaut kas līdzīgs lielās katedrāles interjeram un trīs citas vietas, visas bagātīgi greznotas, tās likās neredzētas, tomēr laikam atradās kaut kur tepat Belecā.

Zem spoguļiem rindojās sarežģīta kloķu rinda robainām malām un misiņa svirām dažas līdzinājās zodiaka zīmēm, bet dažas Lusjēns redzēja pirmoreiz. Viņš vairs nepūlējās saprast, kas te notiek. Nudien, vieglāk ļauties domai, ka Beleca ir sapnis.

Rodolfo pamāja uz spoguļa pusi, kurā vīdēja Scuola Mandoliera, un Lusjēns, it kā atgriezies iepriekšējā dienā, palūkojās uz sevi no malas. Gluži kā apburts viņš skatījās, kā ovālajā spogulī ieslīd neliela mandola un no tās vieglā solī izkāpj elegants miniatūrs stāvs, kuru, verdziski klanīdamies, ielenc Skolas ierēdņi.

Vai tā ir Hercogiene? Lusjēns jautāja.

Būs ieradusies pārbaudīt savus jaunos rekrūšus, paskaidroja Rodolfo. Viņa droši vien brīnīsies, kas noticis ar tevi.

Tas spogulis, spogulis uz sienas, iesāka Lusjēns. Bet Rodolfo izlikās nesaprotam. Maģija, piebilda Lusjēns.

Nepavisam, Rodolfo negribīgi atbildēja. Zinātne.

Tad tā jūs mani redzējāt, secināja Lusjēns. Bet kā jūs zinājāt, ka esmu tas, kuru gaidāt? Vai tāpēc, ka nelīdzinos belecietim?

Rodolfo uzmeta Lusjēnam caururbjošu mirkli. Vai tad tu tiešām nesaproti? viņš vaicāja. Nāc nu, paskaties pats.

Rodolfo piegāja pie zemā loga un, atvēris to, pārmeta garās kājas pār palodzi. Arī Lusjēns pārsteigts tuvojās logam, tad ārpusē ieraudzīja tādu kā jumta dārzu. Rodolfo pamāja, un zēns sekoja.

Tā bija oāze pilsētas sirdī. Lusjēns acumirklī noģida, ka dārzs aizņem vairāk vietas, nekā izskatās. Tas pārklāja daudz plašāku laukumu nekā ēkas jumts, uz kura viņi šobrīd stāvēja. Dārzs stiepās tāltālu, un Lusjēnam likās, ka tālumā redzami pāvi.

Milzu podos slējās koki visā augumā, un viscaur ziedēja puķes, pildīdamas gaisu ar smagu aromātu. Jumta dārza vidū darbojās muzikālā strūklaka vēl kaut kas no zinātnes, nosprieda Lusjēns. Zemi gandrīz viscaur klāja ēnas, starp diviem apelsīnu kokiem bija izvilkts šūpuļtīkls, bet cieši klāt balustrādei, kas dārzu ieskāva, pret dakstiņu terasi triecās saules stari.

Rodolfo viņu tur jau gaidīja, gozēdamies saulē. Kad Lusjēns pienāca klāt, Rodolfo saudzīgi apņēma zēnu ap pleciem un mudināja paskatīties lejup.

Ko tu tur redzi? viņš pajautāja.

Pirmajā acumirklī Lusjēns cauri margām aplūkoja neatkārtojamo Belecas daiļumu, pilsētas sudraba smailes un zvanu torņus, kas zilajās debesīs mirdzēt mirdzēja, taču Rodolfo bija domājis ko citu. Viņš norādīja uz dakstiņiem, to sarežģīto, gluži astronomisko rakstu. Dārzs, kādam, pēc mūsu priekšstatiem, jābūt burvja dārzam, nosprieda Lusjēns.

Un tad Lusjēns ieraudzīja to, kas bija jāredz. Pie abu kājām stiepās tikai viena tumša ēna.

Es gaidīju cilvēku bez ēnas.

4. nodaļa. Stravaganti

Laiks jumta dārzā šķita apstājies. Ja ne apstājies, tad vismaz pagausinājis gaitu līdz kūtram solim. Lusjēns nespēja atraut skatu no vietas, kur vajadzēja būt viņa ēnai. Rodolfo, kurš uz mirkli bija atgriezies istabā, jau nāca ar divām glāzēm dzirkstoša, gaiša dzēriena.

Prosecco, viņš sacīja. tu esi šokā.

Lusjēns jau gribēja aizbildināties, ka nedzer, bet tad sajuta mokošas slāpes, turklāt Dievs vien zina, kāds šajā pilsētā ūdens. Vieta, kur viņš tagad stāv, ir viena lieta, bet pavisam cita laiks, kurā viņš iemests, tas nav divdesmit pirmais gadsimts, par to šaubu nav, un galu galā viss pilsētas skaistums nespēj atsvērt no kanāliem plūstošās smakas.

Lusjēns iemalkoja prosecco. dzēriens bija vēss, nedaudz kodīgs un Lusjēnam garšoja lieliski. Alfredo, vecais man-doljers, kas viņu bija atvedis no Scuola, nāca rodolfo pa

pēdām ar pudeli vienā rokā un paplāti, piekrautu nevīžīgām šķiņķa sviestmaizēm, otrā. Lusjēns sajuta vilka izsalkumu. Kad viņš pēdējo reizi bija ēdis? Kūciņas kafejnīcā ar Ariannu? Vai arī mazliet olu kulteņa, ko pirms gulētiešanas izdevās iemānīt tajā otrajā dzīvē?

Lai kā arī būtu, tas likās bezgala sen, un, pirms uzdot Rodolfo kādu no daudzajiem jautājumiem, kas nedeva miera, Lusjēns jau bija notiesājis trīs sviestmaizes un izdzēris divas glāzes dzirkstošā vīna.

Sudrabmatis zinātnieks vai burvis, lai kas viņš bija, pats neēda, tikai, draudzīgi klusēdams, sēdēja, kamēr Lusjēns pabeidza maltīti.

Nu kā, jūties labāk? viņš apvaicājās.

-Jā, paldies, teica Lusjēns. Pašreiz jūtos lieliski.

Viņš nolika glāzi sev blakus uz terases un izstaipījās, apzinādamies izjūtas ik loceklī, ik muskulī. Nekāda noguruma, nekāda vājuma, nekādu sāpju. Varbūt tas vīna dēļ, jo enerģija Lusjēnā kūsāt kūsāja.

Rodolfo pasmaidīja. Pastāsti man par sevi un dzīvi tajā otrajā pasaulē.

Vai tad jūs nezināt? pajautāja Lusjēns; viņam šķita, ka Rodolfo noteikti pieder vareno, viszinošo burvju klanam.

Vien to, no kurienes apmēram tu varētu būt un no kāda laikmeta, atbildēja Rodolfo. Neko nezinu par tevi, pat vārdu ne.

Lusjēns. Šeit tas laikam būs Lučiano. Vismaz tā es teicu Hercogienei, paskaidroja Lusjēns.

Lai tad arī paliek Lučiano, nopietni teica Rodolfo, un viņa sejā parādījās smaida atblāzma.

Nezinu, kas tieši jūs interesē, sacīja Lusjēns. īstajā dzīvē esmu nedziedināmi slims. Es tieku ārstēts cerībā, ka atlabšu, taču pēdējā laikā kļūst sliktāk un sliktāk. Šeit gan jūtos lieliski. Nekāda vaina.

Rodolfo, saliecies uz priekšu, uzmanīgi tvēra katru vārdu. Nākamā stunda pagāja, iztaujājot Lusjēnu vai par katru ikdienišķu sīkumu, arī par gluži ikdienišķām lietām, piemēram, ko ģimene ēd pusdienās un kur iepērkas. Klausoties Lusjēna stāstījumā par pavisam elementārām lietām, kā supermārkets, metro, futbola mači, Rodolfo tumšās acis mirdzēja. Pat pica, kuru, pēc Lusjēna domām, gan vajadzēja zināt, lika apmulsušajam Rodolfo savilkt uzacis.

Apaļas plakanas maizītes ar ceptiem tomātiem un sieru virsū? viņš pārprasīja. Vai tiešām?

Lusjēns pasmaidīja.

Vai arī cāļa tikka, vai ziemassvētku pusdienas, vai pat skotu jēra gaļas sautējums, ciktāl man zināms. Mūsdienās viss ir iespējams.

Rodolfo bija neizpratnē,

Mums Tālijā tā visa, ko pieminēji, nemaz nav. Vai tiešām tas viss ir tik gards?

-Jā šis tas -, bet par picu gan es tā neteiktu, atteica Lusjēns.

Rodolfo atslīga krēslā un, noknikšķinādams locītavas, izstaipījās.

Tagad jūsu kārta, sacīja Lusjēns. Pastāstiet man par Belecu, par Tāliju.

Ko tu vēlies zināt?

Visu. Lusjēns papleta rokas. Man nav saprotams itin nekas. Proti, kāpēc esmu šeit un kāpēc man nav ēnas, un kāpēc jūs gaidījāt tādu kā es?

Rodolfo piecēlās un aizsoļoja līdz akmens margām. Viņš pameta skatienu laukā pāri katedrāles sudraba jumtam. Tad pievērsās Lusjēnam.

Lai atbildētu uz taviem jautājumiem, man jāatgriežas pagātnē. Pirms kāda laika no jūsu pasaules manējā ieradās ceļotājs. Tas, pēc jūsu izpratnes, bija pirms simtiem gadu, pēc manas ne. Viņš bija pirmais, kas atklāja noslēpumu, pirmais no brālības, kurai piederu ari es. Viņš bija pirmais slravagante.

Kas tas tāds?

Ceļotājs. Mūsu izpratnē ceļotājs laikā un telpā. Viņš bija izcils zinātnieks no tavas valsts. Varbūt būsi dzirdējis. Viljams Detridžs. Rodolfo apklusa un cerīgi palūkojās Lusjēnā, bet tas tikai papurināja galvu.

Jau kopš laika, kad Doktors Detridžs veica pirmo ceļojumu, Rodolfo turpināja, stravaganti centās izstrādāt principus šādu ceļojumu veikšanai. Tas ir sarežģīts darbs un dažkārt ari bīstams. Laika gaitā esam atklājuši riska faktorus, kas rodas, pārejot no vienas pasaules citā.

Tikpat kā Stārtrekd, teica lusjēns un acumirklī apķērās, ka jāpaskaidro. Tā ir tāda TV programma par nākotni. Tur nedrīkst bez vajadzības iejaukties laika un telpas ritumā, jo tam var būt drausmīgas sekas. Un nedrīkst iejaukties svešā kultūrā. Tāds ir galvenais noteikums.

Man no tā visa maz kas saprotams, atzinās Rodolfo,

bet būtībā izklausās pareizi. Ik ceļojums starp jūsu un mūsu pasauli ir riska pilns, un nav viegli to uzsākt. To var darīt tikai tie, kas studējuši stravagācijas zinātni, iemācījušies savaldīties un saskatīt lamatas.

Pagaidiet! iesaucās Lusjēns. Es neko tamlīdzīgu neesmu darījis. Es tikai turēju rokā piezīmju grāmatiņu un domāju par pilsētu. Iedomājos Venēciju, kas manā pasaulē, šķiet, līdzinās Belecai.

Ve-nē-cija, domīgi novilka Rodolfo. Nemaz neizklausās pēc tāliešu vārda, bet esmu to dzirdējis. Tieši tā Doktors Detridžs sauca mūsu pilsētu.

Lai kā ari būtu, nekādu mācību kursu neesmu apguvis.

Tomēr tu esi stravagante, paziņoja rodolfo. tādēļ lev šeit draud lielas briesmas.

Kāpēc? brīnījās Lusjēns. Jūs man vēl neesat tā īsti paskaidrojis, kāpēc es šeit vispār esmu.

Tev to tik viegli nesaprast, soļodams pa jumta terasi, teica Rodolfo. Es nebūt neapgalvoju, ka man pašam viss ir skaidrs, kaut gan šo zinātni esmu studējis gadiem. Tu sacīji, ka turēji rokā grāmatiņu. Vai varu to apskatīt?

Mazliet vilcinādamies, Lusjēns izvilka grāmatiņu no zilās pidžamas kabatas, kas viņam vēl aizvien bija zem bele-cieša apģērba, un pasniedza Rodolfo.

Rodolfo to paņēma godbijīgi kā Bībeli un pagrozīja rokās.

Vai zini, no kurienes tā nākusi? viņš pajautāja.

Tētis to nejauši atrada Veiveliroudā, sacīja Lusjēns.

Nē. Lai nu kā, bet no turienes grāmatiņa nav. Tā izgatavota mana brāļa Edžidio darbnīcā šeit Belecā.

Bet kā grāmatiņa nokļuva Londonā, manā pasaulē?

Es pats to tur atstāju.

Lusjēnam aiz pārsteiguma aizcirtās elpa. Jūs esat bijis manā pasaulē?

Saprotams, sacīja Rodolfo. Vai tad es tev neteicu, ka esmu stravagante ?

Iztēlojoties, kā Rodolfo soļo pa Londonu savā melnajā samtā, Lusjēnam gribējās pasmaidīt. Bet, ej nu sazini, varbūt citi noturētu viņu par vecāka gadagājuma hipiju un neviens ij aci nepamirkšķinātu; cilvēki domātu, ka viņš ieklīdis no Hempstedas, nevis no citas dimensijas.

Rodolfo atdeva zaigojošo purpursārto grāmatiņu Lusjēnam.

Glabā to rūpīgi. Nevienam citam nerādi. Atradīsies tādi, kas gribēs tev to atņemt.

Bet kālab? jautāja Lusjēns. Kālab lai viņi to darītu?

Grāmatiņa atklātu ceļošanas noslēpumu uz tavu pasauli. Vēl vairāk to pazaudējis, nemūžam vairs nespēsi tajā atgriezties, — Rodolfo nopietni sacīja.

Ko jūs gribat ar to teikt? prasīja Lusjēns. Vai mani apdraud citi stravagantes?

Stravaganti, izlaboja rodolfo. nē. īsts brālības biedrs nekad neizmantotu svešu talismanu, lai iekļūtu citā pasaulē. Bet mums ir ienaidnieki ļaudis, kuri vēlas izlaupīt jūsu pasauli, ieviešot turienes maģiju šeit.

Maģiju? brīnījās Lusjēns. Manā pasaulē maģijas nemaz nav. Mūsu dzīve ir pavisam ikdienišķa.

Un tomēr jums pa spēkam metāla kastēs pārvietoties apakš zemes, virs zemes un pat gaisā! iebilda Rodolfo.

Jums ir ierīces, ar kurām varat pasūtīt pusdienas, un citas, kas tās pienes klāt. Jūs protat sazināties ar cilvēkiem, kas atrodas jūdzēm tālu, jūs varat lasīt grāmatas citu valstu bibliotēkās. Vai tad tā nav maģija?

Nav gan, Lusjēns nepiekrita. Tomēr es saprotu, kāpēc jums tā šķiet: šeit nav ne lidaparātu, ne interneta, ne mobilo telefonu. Bet tā jau nav maģija tie ir izgudrojumi. Jūs jau pats zināt, tehnoloģija zinātne.

Nelikās, ka Lusjēns būtu viņu pārliecinājis. Zinātne ir tas, ar ko es nodarbojos savā laboratorijā, Rodolfo skaidroja. Bet lai tā būtu. Tieši jūsu zinātne, es to gan sauktu par maģiju, ir ieinteresējusi Kimiči.

Kimiči, atkārtoja Lusjēns. Vai tie ir jūsu ienaidnieki?

Rodolfo pamāja. Viena no senākajām un sazarotākajām dzimtām Tālijā. Mūždien kāds precas un vairo viņu skaitu. Visas pilsētas, izņemot vienu Ziemeļtālijā, pārvalda kāds no viņiem, ne tikai oficiāli. Kimiči šai zemītē valda katrā hercogistē un pilsētā, izņemot mūsu Belecu. Pat Pāvests cēlies no šīs dzimtas.

Pāvests? pārsteigts iesaucās Lusjēns. Jums ir pāvests?

Kā gan citādi, atsaucās Rodolfo. Teorētiski mūsu likumdevēji ir Remorā, taču galvenais lēmējs faktiski ir vecākais brālis Nikolo di Kimiči.

Ko viņi, tikuši manā pasaulē, darītu? pajautāja Lusjēns.

Ja Kimiči izdotos tikt ne tikai jūsu pasaulē, bet arī jūsu laikā, Rodolfo turpināja, viņi atgrieztos ar visvisādu maģiju slimību dziedēšanas līdzekļiem, burvju spējām, kas liek kustēties nedzīviem priekšmetiem, mistiskiem ieročiem, kuri spēj nonāvēt un sakropļot no liela attāluma… Vai man turpināt?

Un stravaganti? lusjēns turpināja. ko dara viņi? Vai viņi arī kaut ko no tā visa neiekāro?

Nē, klusā balsī bilda Rodolfo. Viņi? Es gan teiktu mēs, jo tagad arī tu esi viens no mums, patīk tev tas vai ne, no tavas pasaules uz mūsējo nenesam neko, ja nu vienīgi kaut ko, kas vajadzīgs drošam atpakaļceļam. Esam kļuvuši par šādu ceļojumu noslēpuma sargātājiem. Jau kopš Doktora Detridža pirmā nejaušā ceļojuma mēs saprotam, ka ikviens citas pasaules apmeklējums ir jānovēro.

Lusjēns sarauca pieri. Pagaidiet. Es te kaut ko nesaprotu. Visā visumā it kā skaidrs, bet vai jūs neteicāt, ka Doktors bija gan no manas pasaules, taču daudz senāka gadsimta?

Jā, no sešpadsmitā gadu simteņa, jūsu karalienes Elizabetes laika.

Patlaban mums ir jau cita karaliene, teica Lusjēns,

Elizabete Otrā. Bet, ja jūs neko nezināt par supermārketiem vai metro un esat vecmodīgās drānās, kāds gadsimts ir šeit?

Rodolfo nopūtās. Baidos, ka vēl aizvien sešpadsmitais. Tāpēc jau Kimiči tā kāro dabūt jūsu divdesmitā gadsimta maģiju.

Nu jau divdesmit pirmā, Lusjēns nevērīgi izmeta. Domas drudžaini rosījās. Viņš pamazām sāka kaut ko saprast, lai gan balto plankumu vēl bija daudz. Jūs gribat teikt, ka Kimiči nevēlas gaidīt, kamēr to visu izgudros šeit? Un viņi, tā teikt, grib paātrināt civilizācijas gaitu?

Rodolfo uzmeta I.usjēnam skumju mirkli. Ja nonāvēt daudzus cilvēkus vienā mirklī ir civilizācijas sasniegums, tad jā, tieši to viņi grib.

Bet ne jau viss ir tik drūmi, iebilda Lusjēns. Jūs pats taču pieminējāt zāles slimību ārstēšanai un tā tālāk.

Vai tad tās tiešām būtu nekaitīgas? Vai tad Kimiči apjēgtu, kā likt lietā maģiju, lai kādam kļūtu labāk?

Lusjēna acu priekšā iznira vājprātīgs neģēlis samta tērpā, kas grasās injicēt ķīmisku vielu kādam belecietim, kam ir vēzis, bet varbūt arī nav. Nē. Manuprāt, lai to darītu, jābūt izglītotam divdesmit pirmā gadsimta ārstam.

Un, ja nu viņu rīcībā šīs zāles un prasmes arī būtu, -Rodolfo neatlaidās, tu domā, tās būtu vispārpieejamas? Nē. Kimiči grib palīdzēt tikai otram Kimiči. Viņi nolaupītu jebko, kas spēcinātu, pagarinātu mūžu, ļautu viņu sievietēm viegli laist pasaulē veselus bērnus. Bet par citiem viņiem nospļauties.

Rodolfo soļoja turp un atpakaļ pa terasi nikni un draudīgi. Cik necik apjaušot tās spēles noteikumus, kurā nejauši ierauts, Lusjēns priecājās, ka viņš ir vienā komandā ar Rodolfo. Stravagante kā ienaidnieks būtu tiešām drausmīgs.

Piepeši Rodolfo pieklusa pa logu rausās ārā Alfredo.

Kungs, — viņš elsa. Lejā stāv Remanas vēstnieks. Viņš vēlas audienci pie jums.

To pateicis, kalpotājs aši salieca labās rokas īkšķi un mazo pirkstiņu kopā un ar vidējiem pirkstiem pieskārās uzacīm un krūtīm.

Pasaki, ka manis nav mājās, Rodolfo, saraukdams pieri, teica.

Es jau, kungs, lūkoju, bet viņš sakās redzējis jūsu mandolu pietauvotu lejā, vecais vīrs pūta. Un arī viņa cilvēks šodien neesot manījis jūs izejam ārā.

Viņa cilvēks? saniknots iekliedzās Rodolfo. Tātad man pielikuši spiegus? Gudrais vīrs strauji pagriezās pret Lusjēnu. Aši manā laboratorijā! Ja tas okšķeris tiešām vēro mūsu durvis, tad būs redzējis tevi ienākam. Taču iziet no šejienes var pa vairākiem ceļiem. Mums jādabū tevi projām.

Lusjēns samulsis metās pa pēdām Rodolfo pāri zemajai palodzei. Kā viņš tiks no šejienes projām? Un kas viņam daļas gar Remanas vēstnieku? Bet Rodolfo jau bija pie sienas un satvēra svečturi, kas izskatījās pēc pāva ar asti visā krāšņumā. Skaistākais amatniecības meistardarbs; Lusjēns brīnījās, ka nebija to ievērojis uzreiz, ieejot laboratorijā. Tas bija no sudraba, bet ik spalva klāta ar spožu, atšķirīgas krāsas emalju. Pāva krūtežas zilums un zaļums un astes purpurs istabas tumsā zaigoja kā bāka, vēstot par drošu ostu.

Rodolfo pagrieza pāva galvu, un siena atvirzījās. Lusjēns neticēja savām acīm. Slepena eja! Tikpat kā Cluedo, viņš nomurmināja. Bet Rodolfo, atkal satvēris pāva galvu, steidzināja Lusjēnu pazust ejā. Zēns jau dzirdēja soļus otrpus 1 abc oratori ja s du rv īm.

Ej tikai uz priekšu, Rodolfo pamācīja Lusjēnu. Pa eju tiksi līdz pašai Hercogienes pilij. Nonācis galā, viegli pagrūd durvis, un būsi viņas personīgajos apartamentos.

Lusjēns, to dzirdot, satraukti saminstinājās. Nebija ne mazākās vēlēšanās nokļūt aci pret aci ar Hercogieni viņas personīgajos apartamentos! Tad jau labāk pie tīģerienes krātiņā. Hercogiene neapšaubāmi satrauca viņu vairāk nekā jebkurš, ko viņš jelkad sastapis.

Ūja! Lusjēnam paspruka. Kāpēc man tas būtu jādara?

Rodolfo pieliecās tuvu, tuvu, tumšās acis hiponotizējoši

skatījās tieši Lusjēnā. Tāpēc, ka persona, kas tur nāk pa kāpnēm, ir Rinaldo Kimiči, viņš klusā balsī skaidroja.

Un, ticis tev klāt, tās grāmatiņas dēļ viņš ar prieku tevi nonāvēs. Tagad ej. Un es, kolīdz varēšu, tev sekošu. Paņem šito ugunsakmeni, lai vari izgaismot ceļu.

To sacīdams, Rodolfo parakājās svārku kabatās un tad iesvieda Lusjēnam rokās kaut ko līdzīgu milzu olai.

Pasaki Silvijai, ka es tevi sūtīju.

Lusjēns pat nepaspēja pajautāt, kā to būtu darījis Elizabetes laika dzejnieks: Kas ir Silvija?

Rodolfo iestūma zēnu ejā, siena sakļāvās, un acīm atkal bija jāpielāgojas tumsai. Eja bija piķa melnumā. Lusjēns pacēla olu un sajūsmināts skatījās, kā tā iekvēlojas. Rokās sasilusi, tā jau gailēja koši sarkana. Gaismiņa nebija nekāda spožā, tomēr pietiekama, lai Lusjēns redzētu, ka atrodas šaurā gaitenī ar akmens sienām un nelīdzenu grīdu. Degunā iesitās pelējuma smārds, lai gan mitrumu nejuta. Brīdi ieklausījies, kas notiek aiz smagajām durvīm ar pāva svečturi, un secinājis, ka tām cauri neizkļūst ne skaņa, Lusjēns noskurinājās un pagriezās, lai ietu; ugunsakmens, šūpojoties soļu ritmā, uz sienām plaiksnīja dīvainus ornamentus. Jau atkal likās tik uzkrītoši, ka viņam nav ēnas.

Hercogien, te nu es nāku, Lusjēns nočukstēja.

Vēstniek, ko varu jūsu labā darīt? Rodolfo sveica Rinaldo di Kimiči ledainā pieklājībā, iekšēji vārīdamies dusmās par aristokrātiskā spiega un viņa zemākās kārtas vārtu rūmes okšķera nekaunību.

Senator, uzsāka Kimiči un, acīm šaudoties apkārt, oficiāli paklanījās. Viņš bija saņēmis ziņojumu, ka no Scuola Mandoliera uz sinjora Rodolfo laboratoriju pārvests zēns, un tas intriģēja. Daudz netrūka, lai viņš pajautātu, kur zēns ir.

Nākamnedēļ es Vēstniecībā rīkošu pusdienas par godu Hercogienei, di Kimiči improvizēja, un ceru, ka jūs pievienosieties.

Ar lielāko prieku, atbildēja Rodolfo, taču, ielūdzot mani personīgi, jūs izrādāt man pārāk daudz goda.

Abi teica vienu, bet domāja citu, un tikšanās nebija ilga. Rodolfo atbrīvojās no Vēstnieka tik ātri, cik tas pieklājīgā veidā bija iespējams, taču Lusjēnam pazemes ejā viņš uzreiz vēl nesekoja.

Tā vietā viņš pārbīdīja spoguļus, vienu koncentrēdams uz kanālu ārpusē, kur pa tuvāko tiltu slāja stāvs tumšā apmetnī, acīmredzami dīki vērodams drūmos ūdeņus. Rodolfo čukstus kaut ko nomurmināja, stāvs sarāvās un palūkojās augšup, kā juzdams burvja skatienu. Pēc mirkļa uz tilta vairs neviena nebija. Rodolfo pasmaidīja.

Ar šito ošņu tā kā būtu nokārtots, viņš noteica.

*

Sārtās gaismas apņemts, Lusjēns uzmanīgi taustījās pa slepeno eju. Brīžiem šķita: kaut kur skan tik tikko sadzirdama mūzika. Akmens sienas bija neganti biezas. Beidzot, sasniedzis ejas otru galu, Lusjēns atrada durvis, visai līdzīgas tām, kādas bija laboratorijas pusē. Apstājies viņš iegrima pārdomās.

Silvija noteikti būs tā pati Hercogiene. Kas viņa ir -draugs vai ienaidnieks? Ja jau Rodolfo draudzene, tad jāpieskaita savējiem. liet tik un tā viņa Lusjēnu satrauca vairāk nekā Rodolfo. Varbūt pietiks paslēpties ejā līdz brīdim, kamēr Remanas vēstnieks būs projām.

Iedomājoties par Vēstnieku, prātā atausa Rodolfo teiktais: "Ja viņš reiz tev tiks klāt, tad ar prieku grāmatiņas dēļ nonāvēs.” Lusjēns pēkšņi jutās ne vien nobijies, bet arī neaizsargāts. Dzīve Belecā neapšaubāmi bija krietni interesantāka nekā slimošana gultā, tomēr palikt šeit uz visiem laikiem nebija ne mazākās vēlēšanās, bet, ja grāmatiņu kāds nozagtu, tas notiktu tieši tā. Un kas būs ar to otro Lusjēnu, ja viņu šeit nonāvēs?

Ar to pietika, lai mestos uz durvīm. Lai nu kā, nācās saņemt visu drosmi, un, durvīm atsprāgstot, Lusjēna acis bija aizvērtas.

Nu, kas mums te šodien būtu? jautāja jau pazīstamā balss.

Lusjēns atvēra acis un saminstinājās, apžilbis no pārbagātības, kurā viņš tagad atradās. Iepretim sēdēja Hercogiene, šobrīd bez maskas. Seja nebūt nebija šausminoša; tieši otrādi viņa bija satriecoši daiļa, lai arī ne jauna. Lielās, violetās acis, kad Lusjēns uz Hercogieni paskatījās, urbtin ieurbās viņā, un lūpas, redzot zēna apbrīnā atplesto muti, uzjautrināti savilkās.

Vai tas, ko redzi, tev patīk, zēn? viņa nomierinošā balsī jautāja. Tad, strauji mainījusi toni, piebilda: Vai ir vērts šī mirkļa dēļ mirt?

Tad Hercogiene pasita knipi uz galminieces pusi.

Sauc sardzes vīrus. Saki, ka pie mums notikusi ielaušanās.

Nē, uzgaidiet! stostījās I.usjēns. Mani šurp atsūtīja Rodolfo.

Hercogiene pamāja dāmai, lai uzgaida.

Es jau arī nedomāju, ka slepeno eju tu izmanto bez viņa ziņas. Bet kas tu esi?

Hercogiene piecēlās un saņēma Lusjēna zodu. Zēnam staltajā sievietē nācās lūkoties mazliet no apakšas.

Vai gadījumā neesi viens no maniem jaunajiem mandoljeriem?

Atbildi viņa negaidīja.

Ko gan Rodolfo domā? Viņam taču kā jebkuram zināms, ka svešiniekam, kas mani ierauga bez maskas, draud nāve.

Lusjēns krita panikā. Rādās nāve uzglūn abos ejas galos. Viņš lika skriet šurpu, jo Riņaldo di Kimiči jau nāca augšup pa kāpnēm. Rodolfo teica, lai nāku, jo Kimiči mani nogalēs.

Hercogiene sastinga.

Pietiks, viņa valdonīgi sacīja, sūtīdama projām dāmu.

Vai lai saucu sardzi, Jūsu Augstība? sieviete vilcinādamās pārvaicāja, bet par atbildi saņēma skatienu, kas zemākas kārtas būtni pārvērstu akmenī.

Saki, lai spodrina ieročus, beigās Hercogiene noteica.

Kolīdz sieviete istabu'bija atstājusi, Hercogiene norādīja

uz krēslu sev līdzās,

Ikviens Kimiči naidnieks neapšaubāmi ir Belecas draugs. Un es esmu Beleca. tagad pastāsti, kas esi tu.

5. nodaļa. Lagūnas pilsēta

Lai cik pārsteidzoši tas ari būtu, Arianna garlaikojās. Tiesa, meitene, izrāvusies no salas, vairs nebija noslēgtās sabiedrības ziņkārīgajās acis. Taču šeit, Belecā, viņa bija ne jau kas īpašs, vienīgi jauna meitene. Kad viņa ar grozu rokā līdzās tantei stāvēja rindā pie augļu un dārzeņu letes, neviens viņu vārdā nesauca un neapvaicājās, kā vectēvam ar slimo kāju. Ariannas skatiens klīda ap katedrāli. LIn tas nu bija viss, kurp viņas lielais piedzīvojums atvedis. Tā vietā, lai mandolā vizinātu bagātus tūristus pa lielpilsētas kanāliem, viņa rosījās kā mājsaimniece un viņas izredzes nebija dižākas kā iespēja izvēlēties visspožāko baklažānu.

Arianna nopūtās. Ne jau pirmo reizi viņa sapņoja, kas būtu noticis, paliekot kopā ar Lučiano. Varbūt pateikt, ka viņa ir Lučiano māsa, un pēc Hercogienes aiziešanas ieņemt viņa vietu. Hercogiene! Tas vienkārši nebija taisnīgi, ka vienai sievietei tik liela vara, bet pārējām nekādas.

Pēkšņi rinda saviļņojās, kādai sievietei izbrīvējot ceļu melni tērptam stāvam. “Labs rīts, ser,” “Sveicināti, Senator,” visi murmināja klanīdamies un mādami. Arianna, mazliet ieintriģēta, pacēla skatienu, jo Senators apstājies uzrunāja viņas tanti. Leonora izskatījās gaužām satraukta. Varbūt viņš ir tantes pielūdzējs? Pietiekami izskatīgs un laba partija bagātai atraitnei, bet vai tad nebaumoja, ka Rodolfo ar Hercogieni…?

Tātad šopēcpusdien. Veiksmīgu dienu. Veiksmīgu dienu, kundzes. Un projām viņš bija, aizsoļoja pāri Piazza , atstādams aiz sevis ne vienu vien straujāk pukstošu sirdi.

Kas tur īsti bija? atpakaļceļā uz Leonoras māju Arianna pajautāja. Nemaz nezināju, ka jūs ar sinjoru Rodolfo esat pazīstami.

Tikai pavirši. Reiz viņš izpalīdzēja manam vīram, -paskaidroja tante, zagšus mezdama skatu visriņķī, lai pārliecinātos, vai kāds nenoklausās. Šķiet, ka tā esi tu, kas viņu interesē.

Arianna apjuka.

Es? Kāpēc gan?

Nav ne jausmas. Taču viņš grasās mūs šopēcpusdien apciemot un teica, lai es tev cieši piesaku, ka atnesīs ziņas no kāda tava drauga Lučiano.

Arianna iespurdzās: No kāda drauga!

Vairāk viņa neko neteica, un, tā kā Leonora neko arī nezināja, nākamās pāris stundas aizritēja rūpju pilnās gaidās. Leonora remdēja ziņkārību, tīrot jau tā nevainojamās mājas katru kaktiņu un spodrinot loloto sudraba kafijas kannu. Arianna darīja visu, ko tante teica, taču domas lidinājās citur.

Kolīdz lielajā zvanu tornī nosita trīs, pagalma dārziņā ienāca Senators. Vēl nesasveicinājies ar Leo noru un neapsēdies, viņš pameta atzinīgu skatu visapkārt. Tad caururbjošs mirklis tika Ariannai. Viņa negribot nosarka. Rodolfo bija tik līdzsvarota un izcila personība, ka Ariannu pārņēma dīvaina nojausma, vai tikai Rodolfo nezina itin visu par viņas neveiksmīgo mandoljeres plānu. Gan jau Lučiano būs izstāstījis, negantnieks! Meitenes apmulsums pārvērtās bailēs, kad viņa saprata, ka bija bīstami zināt vien, ko viņa bija mēģinājusi izdarīt.

Kolīdz kafija un kūciņas bija nobaudītas, Rodolfo paliecās uz priekšu un galanti uzrunāja Ariannu:

Manuprāt, jūs esat pazīstami ar manu jauno mācekli Lučiano?

Jūsu mācekli, ser? Manuprāt, viņš grasījās kļūt par mandoljeru. Ariannas balsī nodevīgi ieskanējās rūgtums.

Vai tad Hercogiene viņu neizvēlējās?

Tas tiesa, — apstiprināja Rodolfo. Taču es pārliecināju Hercogieni, ka viņa ir kļūdījusies. Elementāri kļūdījusies, jo uz Scuola viņš pieteikties nenāca. Viņš bija ceļā pie manis.

“Ko Rodolfo te māžojas?” domāja Arianna. “Tam Lučiano, ko viņa pirms dažām dienām izglāba, par senatoru Rodolfo bija tikpat sajēgas kā cūkai no svētdienas. Un kas attiecas uz viņa kļūšanu par mācekli… Lai nu kā, bet ziņa par to, ka viņš nebūs mandoljers, Ariannai sagādāja lielāko prieku pēdējo dienu laikā. Nu beidzot varēs vairs nedusmoties.”

Vai tu negribētu ar viņu satikties? pavaicāja Rodolfo un, acumirklī vērsdamies pie Leonoras, piemetināja: Ja tas jums būtu pieņemami, es gribēju teikt, sinjora. Belecā zēnam nav sava vecuma paziņu, un, manuprāt, jūsu brāļameita būtu viņam piemērota draudzene. Lučiano šajā pilsētā ir nesen, un varbūt Arianna varētu viņu iepazīstināt ar apkārtni?

Pēc stundas Leonora, atvadījusies no ciemiņa, izskatījās domīga. Viņas bažīgais skatiens kavējās pie Ariannas.

Tātad sinjora Rodolfo māceklis nav belecietis un tomēr bija Scuola pasākumā nākamajā dienā pēc Laulībām ar jūru? Iznāk, ka jūs abi aizliegtajā dienā bijāt pilsētā. Vai tu man nepaskaidrotu, kā jūs satikāties?

Lusjēns pamodies redzēja, ka mamma lūkojas viņam sejā. Zēnam tas likās tik dīvaini, ka pagāja mirklis, iekams viņš aptvēra, ka te nav Beleca.

Ak, Lusjēn, mamma teica, kodīdama lūpas. Tu mani tā pārbiedēji. Es nevarēju tevi pamodināt. Kā jūties?

Uz tādu jautājumu atbildēt nebija iespējams. No vienas puses, sajūta bija draņķīga kā allaž pēdējā laikā šai reālajā pasaulē. Tomēr viņš jutās arī mežonīgi pacilāts, un adrenalīns deva spēku. Beleca bija īsta, un Lusjēns bija godam ticis galā ar savu pirmo brīvprātīgo ceļojumu turp un atpakaļ. Viņš praktiski lika lietā stravagāciju, un tas bija tik pārsteidzoši viegli.

Tagad Lusjēns mātei uzsmaidīja. Forši. Patiešām. Gulēju kā lācis. Dziļi tāpēc jau, manuprāt, tevi nedzirdēju.

Zēns izstaipījās un pamatīgi nožāvājās, vērodams, kā baiļu izteiksme mātes sejā nodziest. Viņa atsmaidīja pretī.

Varbūt pabrokastosi?

-Jā, paldies. Vai varētu šķiņķa maizīti?

Mamma līksmi aizspurdza. Jau nedēļām dēls neko tādu nebija lūdzis, un viņa no sirds priecājās izpildīt šādu vēlmi.

Lusjēns atkrita atpakaļ spilvenos, galva gāja riņķi. Kad viņš nonāca aci pret aci ar Hercogieni, viņa dziesmiņa rādījās nodziedāta, bet laimīgā kārtā tūdaļ ieradās Rodolfo un visu viņai izskaidroja. Interesanti, ka Rodolfo klātbūtnē Hercogienes satraukums krielni vien noplaka. Acīmredzot viņi ir seni paziņas, un tikpat acīmredzami, ka Rodolfo no viņas nebaidās.

Trijatā viņi sacerēja Lusjēna dzīvesgājumu. Tagad viņš bija Lučiano, gados jauns Rodolfo brālēns no Padāvijas, kurš ieradies, lai kļūtu par mācekli. Lusjēnam piešķirs be-leciešu drānas atbilstoši sabiedriskajam statusam un istabiņu Rodolfo pa/azzo. drošības labad viņam gan būs jāstudē pie Rodolfo. Un viņš arī nedrīkstēs nevilšus pagaist atpakaļ savā īstajā pasaulē, un nāksies studēt stravagācijas zinātni.

Daudzkas no tā visa Lusjēnam vēl aizvien šķita mīkla. Viņš pats bija izstrādājis plānu, kā no savas pasaules tikt līdz Belecai, un likās, ka tas saistās ar iemigšanu un grāmatiņas turēšanu rokā, un domām par peldošo pilsētu. Pirmajā reizē atpakaļceļš uz mājām bija nejaušs gadījums. Droši vien, zaudējot samaņu, viņš arī atgrieztos savā pasaulē bet tikai tad, ja rokā būtu grāmatiņa.

Vai tas nozīmē, ka Belecā nedrīkstu gulēt? atgriezies kopā ar Rodolfo laboratorijā, viņš pajautāja.

Ja esi saskarē ar grāmatiņu, tad nē, sīki iztaujājis Lusjēnu par agrāko ceļojumu struktūru, teica Rodolfo.

Un šurp varu nokļūt vienīgi, kad savā pasaulē esmu aizmidzis? Lusjēns nelikās mierā. — Esmu novērojis, kad šeit ir diena, tad mājās, šķiet, allaž nakts.

Tā tas varētu būt, atbildēja Rodolfo. Tieši tāpat bija arī Doktora Detridža gadījumā, un arī viņš nespēja to izskaidrot. Mums zināms tikai tas, ka jūspasaules strava-ganti ceļot mūsu pasaulē ir vieglāk nekā mums, vienalga, kurā virzienā. Varbūt tādēļ, ka mūsu brālības pionieris Doktors Detridžs, kas šo ceļu atklāja, bija no jūsu pasaules. Par laika atšķirībām starp abām pasaulēm vēl aizvien trūkst informācijas.

Lai kā tas arī būtu, Lusjēns, turēdams rokā grāmatiņu un koncentrēdams domas uz mājām, spēja atgriezties. Viņš pat uz īsu brīdi to pašu nakti bija atkal ieradies Belecā, lai jauniegūtajam skolotājam ziņotu par ceļojuma norisi. Tas, ka viņš pāris mirkļos atgriezās vietā, no kurienes bija aizceļojis, šķiet, bija likumsakarīgi, turpretim, dodoties prom no savas pasaules, lai iemigtu, pagāja stundas.

Varbūt tāpēc viņš patlaban jutās tik izvārdzis. Bet, kad tika atnesta šķiņķa maizīte, zēns mātei par prieku to notiesāja gandrīz visu. Lusjēns klusībā cerēja, ka Belecas aktivitātes pastaigas, ēšana, normāla dzīve varētu viņu spēcināt arī šejienes ikdienā. Patlaban prātā bija tikai Beleca un vēlēšanās katru nakti doties turp.

Tev Beleca jāiepazīst pilnībā, iedegoties vakara svecēm, Rodolfo teica pirms šķiršanās. Parūpēšos, lai tev visu parāda un paskaidro.

Agrā rīta stundā Lusjēns jau bija mājās. Kā gan, pie joda, nosist laiku šai pasaulē, līdz pienāk nakts?

Arianna nezināja, ko iesākt. Beigu beigās viņa tantei visu izstāstīja. Un, redzot, ka Hercogiene grasās viņu izvēlēties, metos projām, lai atgrieztos mājās, viņa pabeidza.

Leonora staigāja pa pagalmiņu turp un atpakaļ. Man tas nudien nepatīk, viņa teica. Kāpēc vajadzēja kaut ko tādu uzsākt? Baidos, tavu noslēpumu tāpat atklās. Politika allaž saistās ar nepatikšanām ne vien lagūnā, bet visā Tā-lijā. Un, kur vien ir kāds sakars ar Hercogieni, tur neapšaubāmi iejaukta politika. Tomēr Senators Rodolfo ir cienījams cilvēks, un, ja jau viņš paņēmis to dīvaino zēnu savā paspārnē, man nav nekas pretī, ka tu pavadi laiku kopā ar viņu.

Izskatījās, ka Lusjēna piederība citai pasaulei Leonoru uztrauca mazāk nekā iesaistīšanās Hercogienes plānā. Tad Leonora atcerējās visu pārējo.

Bet to risku! Tu taču pilsētā biji aizliegtajā dienā! Ja pieķertu, viņi tevi arestētu un uz mūžu iemestu cietumā! Tavai mātei bija pamats tā raizēties. Būt par mandoljeru -man nav ko teikt! Kaut kas nedzirdēts!

Arianna lūkoja spuroties, bet tad meta mieru. Lai nu kā, Leonora vismaz neliedz tikties ar Lučiano, un nu, kad atklājies, ka Lučiano ir Rodolfo māceklis, ši doma Ariannu fascinēja. “Gan jau viņš ir ari gudrs zinātnē,” meitene sprieda, “citādi Rodolfo nebūtu viņu pie sevis pieņēmis. Rodolfo grib, lai parādu Lučiano pilsētu, un tas nepārprotami sola piedzīvojumus. Vismaz pavērsies iespēja interesantiem notikumiem, tas ir labāk nekā kvernēt, spodrinot sudrabu!”

Kādā pilsētas ziemeļu kvartāla krodziņā cilvēks zilā apmetni tukšoja glāzi pēc glāzes ar Strega. Šķiet, lai atjēgtos pēc notikušā, viņam tas pienākas. Vienu bridi viņš spiegoja pie Senatora Rodolfo mājas bet nākamajā jau atradās Padāvijā. Vajadzēja ne vienu dienu vien, lai aizsoļotu atpakaļ līdz Belecai, un noskaņojums tagad bija zem nulles. Turpmāk būs jāpaģērē kungam brangāka samaksa; ja jau liek okšķerēt ap tādu spēcīgu zinību vīru kā Rodolfo, vismaz lai apmaksā atpakaļbraucienu, ja gadījumā atkal viņu aizburs no pilsētas.

Ancoral vīrs bārmenim uzsauca. Gribējās pamatīgi piedzerties, un tad, kazi, varēs iet ciemā pie līgavas Džuliānas.

*

Tu! iesaucās Lusjēns, kad Rodolfo kalpotājs ieveda laboratorijā Ariannu.

Redzot Lusjēna pārsteigumu, Arianna nespēja apvaldīt smieklus.

Nu jau tu, rādās, būsi Belecā brangi iedzīvojies, plikpauraino zēn, viņa dzēlīgi piezīmēja. Vai zini, viens otrs vietējais dotu nezin ko, lai tiktu tavā ādā? Sinjors Rodolfo ir brīnum ietekmīgs cilvēks, tā gan.

Paldies, iznācis no pustumsas gaismā, sacīja slaidais senators. Priecājos, dzirdot tavu atzinību.

Arianna nokrita ceļos, neveikli taisīdama reveransu un mezdama veiksmes rokas zīmi.

Tas nudien ir lieki, nosodoši teica Rodolfo. Tur, kur ir zinātne, māņticībai nav vietas.

Man pat prātā neienāca, ka būsi mana pavadone, -atzinās Lusjēns. Atļauj paskaidrot, kas īsti notika ar Scuola.

Ij nepūlies skaidrot, kas notika, atbildēja Arianna, un balsī ieskanējās rūgtums. Hercogiene uzmeta tev skatienu, un tu viņai iepatikies. Tā tas Belecā notiek. Laba āriene ir viss. Zinu, tā nebija tava vaina.

Belecā notiek tā: gribu, lai tu skolo Lučiano, sacīja Rodolfo. Mēs tēlojam, ka viņš ieradies no Padāvijas, bet, manuprāt, tev skaidrs, ka tas nemaz nav tā.

Arianna vilcinādamās pamāja un tad vērsās pie Lusjēna.

Tātad tā ir patiesība. Tu esi no citas pasaules?

-Jā, teica Lusjēns. Es esmu stravagante.

Arianna nespēja to nedarīt; saliektu roku viņa zibenīgi pieskārās uzacīm. Lagūnā šis vārds bieži dzirdēts, taču retais zina, ko tas īsti nozīmē. Jaušams vienīgi, ka tas ir spēks un mistērija, un briesmas. Te nu viņai bija piedzīvojums. Ko vēl vairāk vēlēties?

Vai esi ar mieru? noprasīja Rodolfo. Vai izmācīsi Lučiano par belecieti?

*

Nākamās pāris nedēļas Lusjēnam bija laimīgākās visā dzīvē. Dienas tāpat kā agrāk vilkās lēni un mokoši. Turpretim naktīs viņš viegli ieslīdēja atpakaļ belecieša dzīvē. Tad viņš ietērpās samtā, malkoja vīnu, rītus aizvadīja zinātnes stundās (tādu viņa skolā nebija) un katru mīļu pēcpusdienu pavadīja kopā ar Ariannu, pastaigādamies pa brīnišķīgās pilsētas ielām un tiltiem. Vienīgās raizes vairīties no spožas saules gaismas, lai neviens nemana, ka viņam nav ēnas.

Nomoda dzīvē Lusjēns aizgūtnēm lasīja par Venēciju visu, kas pagadījās pa rokai. Tētis jauno interesi uzņēma ar neviltotu prieku un no bibliotēkas un tuvējās grāmatnīcas nesa sējumu pēc sējuma.

Atgriezies skolā, būsi pamatīgs eksperts, tētis priecājās. Zināšanas noderēs vēsturē un ģeogrāfijā.

Taču, jo vairāk Lusjēns uzzināja par Venēciju, jo skaidrāk Lučiano saprata, ka tā atšķiras no Belecas. Kaut vai tas, ka

Belecā augstu vērtēja sudrabu, krietni augstāk nekā zeltu, ko uzskatīja par necilu materiālu. Belecā visi diženās katedrāles kupoli un mozaīkas bija no sudraba. Kad viņš to pateica Ariannai, meitene reaģēja ar sev raksturīgo nosprauslošanos.

Protams, bet kā tad tu domāji? Zelts sūbē. Vai zini, nomelnē. Morte dt oro. vai tad jūsu pasaulē tā nenotiek?

Nē, atteica Lusjēns. Nomelnē sudrabs, ja to netīra. Zeltam nekāda tīrīšana nav vajadzīga.

Šeit mēs sudrabu netīrām, sacīja Arianna. Vienīgi šad tad paspodrinām.

Lusjēns iedomājās, nez kas notiktu, ja viņš paņemtu mazliet zelta, kas Belecā brīvi pieejams un lēts, līdzi uz savu pasauli.

Nu jau tu sāc spriest kā īsts Kimiči, kad Lusjēns par to ieminējās, noteica Rodolfo.

Lusjēnu tas šausmināja, bet, jāatzīst, Rodolfo bija taisnība.

Tātad tas jāievēro, ceļojot abos virzienos? Lusjēns pajautāja. Uz mājām neko no šejienes vest nedrīkst?

Tikai grāmatiņu, kas tev līdzi, atbildēja Rodolfo.

Vēlāk, kad būsi lietpratējs, varbūt iedosim tev vēl kādu talismanu, lietiņu, kas citiem stravaganti no jūsu pasaules nākotnē atvieglotu ceļojumu uz mūsējo.

Līdzīgi kā mana grāmatiņa?

Rodolfo pamāja. Lusjēns nopūtās. Viņš nespēja iztēloties, ka varētu reiz būt tik gudrs kā Rodolfo. Mācību stundas nebija nekādas vieglās. Bezgala daudz par matēriju un ģeoloģiju un kaut kas līdzīgs tam, ko Lusjēns sauktu par zinātni kā tādu. Tomēr visvairāk viņi nodarbojās ar meditāciju. Rodolfo bija ieņēmis galvā, ka jāpilnveido Lusjēna koncentrēšanās spējas.

Atbrīvo prātu līdz galam, viņš nebeidza vien atkārtot, bet Lusjēnam tas likās neiespējami. Tagad sakoncentrējies uz vienu punktu pilsētā. Vizualizē to. Apraksti man. Krāsas, smaržas, skaņas, struktūru.

Šis uzdevumam Lusjēnam, pateicoties pēcpusdienas pastaigām ar Ariannu, padevās aizvien labāk. Pienāca diena, kad Belecas calles un campos, un sotoportegos viņam bija tikpat pazīstamas kā Ziemeļlondonas nostūra ielas, parki un alejas. Tomēr svešatnības izjūta nezuda.

Pilsēta bija kā milzu tīkls. To caurauda simtiem mazu ūdensceļu. Neparastas formas zemes laukumos, kurus savstarpēji vienoja akmens un koka tiltiņu pineklis, blī-vējās garas, šauras mājas, dažas varenumā līdzīgas pilīm, citas pieticīgākas un praktiskākas. Katrā pat nelielā laukumā bija sava aka, dabiska pilsētnieku pulcēšanās vieta. Dzīve salīdzinājumā ar Lusjēna dzimto Londonu šeit daudz lielākā mērā noritēja ārpus četrām sienām.

Lusjēnam nācās atzīt, ka šī pilsēta dzīvo vairāk nekā četrus gadsimtus senā pagātnē. Kanālos nebija motorlaivu, pilsēta nepazina nedz elektrisko apgaismojumu, nedz arī pienācīgas labierīcības. Lusjēns iedzīvojās paradumā ciesties līdz atgriešanās brīdim savā pasaulē, lai nebūtu jāmokās ar beleciešu primitīvo cauruļu sistēmu. Lai cik valdzinoša likās pilsēta, Lusjēns nekad neaizmirsa, ka ir tūrists laikā un telpā.

Bija kaut kas, kas Lusjēnam uzskatāmi pierādīja, cik senā Belecas pagātnē viņš nokļuvis, proti, dažas grāmatās redzētās grandiozās celtnes vēl bija laika zoba neskartas. Pilsētā viscaur tika celti jauni nami; ūdensceļi virmoja, mandolas un baržas rosīgi veda akmens blokus. Ariannas pasaule bija lietišķa, pārpilna jauniem plāniem.

Nestāsti! Arianna parasti izsaucās, kad Lusjēns grasījās vēstīt par savu pasauli. Katrā dzīvojamajā istabā kaste ar kustīgām bildēm? Un taviem vienaudžiem tādas kastes ir arī guļamistabā? Turklāt daudziem ir pat atsevišķas guļamistabas? Tu vari pļāpāt ar draugiem pilsētas otrā galā, neizejot no istabas? Nestāsti!

Dažas lietas tā arī neizdevās ieskaidrot. Piemēram, Game Boys, kas ariannai likās kaut kas mistisks, vai futbols. Jo vairāk Lusjēns klāstīja par noteikumiem un rituāliem, jo smieklīgāki viņam pašam tie šķita.

Bet kamdēļ šie rauj kreklus sev pār galvu? Arianna prasīja, un uz to viņam atbildes nebija.

Jo vairāk viņš izzināja šo pasauli, jo tālāka šķita Londonas dzīve. Arianna stāstīja par daudzajiem pilsētas svētkiem. Par karnevālu viņš, protams, jau bija lasījis grāmatās par Venēciju, par Laulībām ar jūru uzzinājis pirmajā apciemojuma reizē. Bet bija vēl mandolu ātrumsacīkstes, gaismas festivāli, kad man-dolas brauca, lāpu izgaismotas, ui īpašiem tiltiem tika inscenēti cīniņi starp vietējām komandām. Un tas nebūt nebija viss. Izskatījās, ka gandrīz katru nedēļu māņticīgajiem un bezrūpīgajiem pilsētniekiem ir iegansts svinībām. Un ik svētki izvērtās nebeidzamā līksmošanā ar pasakainu uguņošanu.

Tas viss izklausās varen jautri, atzina Lusjēns. Jūs, belecieši, protat priecāties.

Visu laiku jau tā nav, teica Arianna un acumirklī kļuva nopietna.

Šobrīd viņi sēdēja uz koka sola pāris soļu attālumā no Lielā kanāla, tiesādami plūmes. Arianna ar roku rādīja pāri ūdeņiem uz ēku, kuras celtniecība tuvojās noslēgumam.

Šo jauno baznīcu sauc Santa Maria delle Grazie pateicība svētajai marijai.

Pateicība? samulsis pārprasīja Lusjēns. Kam par godu?

Pateicība Svētajai Marijai, Arianna atkārtoja. Pirms divdesmit gadiem, es tad vēl, protams, nebiju dzimusi, pilsētā plosījās mēris. Tas nonāvēja gandrīz trešo dalu no cilvēkiem, kas te dzīvoja.

Drausmīgi, atzina Lusjēns, iedomādamies trešo daļu klasesbiedru vai kaimiņu.

-Jā, piekrita Arianna. Bet varēja būt vēl daudz ļaunāk. Dievnams uzcelts pateicībā par to, ka tā nenotika. Ka pietika ar vienu trešdaļu un divas pārējās trešdaļas palika dzīvas.

Stāstīdama par mēri, Arianna laiku pa laikam pārmeta zīmi, ko Rodolfo dēvēja par manus fortunae , veiksmes roku. rodolfo to uzskatīja vienkārši par māņticību un bāra savu kalpu Alfredo ik reizi, kad pieķēra viņu tā darām. Lusjēns bija novērojis, ka Belecas iedzīvotāji zīmi met nemitīgi, neapzināti, tāpat kā mēs pieskaramies kokam lai mums veiktos, tikai vēl krietni biežāk. Nu viņš Ariannai par to pajautāja.

Viņa uzmeta acis savai plaukstai, pusceļā saminstinā-damās, pati pārsteigta, ka tā dara. Viss notika instinktīvi.

Tas nozīmē, “lai kundze dieviete, viņas karalis dzīvesbiedrs un dēls mums palīdz” un “lai mūsu dzīves loks nepārtrūkst”, viņa teica, kā noskaitīdama skolas pantiņu.

Kundze dieviete? brīnījās Lusjēns. Bet te taču būs dievnams. Manuprāt, jums ir kristīga valsts?

Arianna paraustīja plecus. Tas tiesa. Bet vai tamdēļ jāaizmirst vecās dievības? Vismaz zināšu, kas vēl būs manā pusē, ja atkal uznāks mēris.

Lusjēns atcerējās, ko Rodolfo bija teicis par Kimiči, ka tas varētu pārnest zāles no Lusjēna gadsimta, lai noglabātu saviem ļaudīm. Tas būtu viens solis līdz divdesmit pirmā gadsimta slimības importēšanai analīžu tūbiņās. ī.usjēns iedomājās par AIDS un nošerminājās. Zagšus, uzgriezis Ariannai muguru, viņš pārmeta veiksmes rokas zīmi.

Kad ī.usjēns un Arianna devās tālākā pētniecībā gar Lielo kanālu, viņos cieši noraudzījās vīrs zilā apmetnī. Un tad viņš aizslīdēja abiem nopakaļ.

6. nodaļa. Doktors Nāve

Patlaban Lusjēns jutās jau labāk. Kārtējais dziedināšanas posms bija aiz muguras, un viņam pat sāka likties, ka reiz nostāsies atkal uz savām kājām. Ciemos atnāca Lusjēna labākais draugs Toms nu jau viņš spēja uzņemt pirmo ciemiņu.

Pēc pirmajiem mulsinošajiem mirkļiem, kamēr Toms aprada ar pārmaiņām Lusjēna ārienē, viņi sāka tērzēt tā, it kā šo atšķirtības mēnešu nebūtu bijis. Lusjēns ļāva, lai Toms runā, bet pats aprobežojās ar jautājumiem un atbildēm. Galu galā, kā Tomam zināms, Lusjēns nebija darījis nekā tāda, ko vērts stāstīt, tikai nedēļām valstījies pa gultu.

Tomam savukārt bija vesela gūzma skolas jaunumu -jauns skolotājs ekspeditors, peldēšanas komandas, kurai viņš bija kapteinis, varoņdarbi un klaču klačas, kurš kurā ieķēries. Toms jau no astotās klases nebija vienaldzīgs pret meiteni, vārdā Ketija, un tagad viņš prātuļoja, vai pietiks dūšas semestra beigās uzlūgt viņu uz vienpadsmitās klases diskotēku.

Lusjēns, klausīdamies Tomā, smaidīja. Acu priekšā iznira vīzija: viņš ar Ariannu dodas uz diskotēku. Ar garajām kājām un nepaklausīgajām brūnajām cirtām viņa būtu īstākā Džūlija Robertsa. Iedomājoties, ko teiktu draugi, Lus-jēna smaids atplauka vēl saulaināks. liet tad viņš iztēlojās Ariannas sejas izteiksmi, izdzirdot mūziku, un tūlīt parādījās neskaidrs meitenes tēls, kuras roka met veiksmes zīmi, izsaucoties: “Dia \uc1” diskotēkā viņa būtu kā marsiete. Lusjēns pieķēra sevi irgojamies un tad izlikās kāsējam.

Toms izskatījās tik nelaimīgs.

Piedod, Lusjēn. Tas no manas puses bija nejauki tā kladzināt par diskotēku. Tu jau laikam nebūsi gājējs?

Lusjēns pamāja.

Neņem galvā. Starp citu, kura ar mani nāktu? Būtu jāapvārdo Frankenšteina līgava.

Toms viņam viegli ieknieba rokā.

*

Lusjēna vecāki bija sajūsmā. Zēns tagad cēlās augšā un saģērbies pavadīja laiku vai visu dienu. Viņš jau varēja doties nelielās pastaigās ārpus mājas, lai gan tas vēl nogurdināja. Ne tik labās dienās, kad pastaigu noskaņas nebija, Lusjēns sēdās pie datora un medīja internetā labas mājas lapas par Venēciju.

Vislabāk viņam patika VirtualVenice.com tur varēja ceļot pa kanāliem un pastaigāties pa pilsētu, kas tik ļoti līdzinājās Belecai, ka aizrāvās elpa. Šādi viņš aizvadīja vairākas stundas dienā. Citā lapā, atradis pilsētas ielu shēmas, Lusjēns tās bieži pētīja, meklēdams līdzības un atšķirības vietu nosaukumos, iztēlodamies, kur viņi ar Ariannu klaiņotu ik nakti.

Viendien viņš meklēšanas lodziņā ierakstīja Viljama Detridža vārdu un tika atalgots ar vairāku lapu nosaukumiem. Atmetot neizbēgamos nevajadzīgos faktus mūsdienu muzikologs, kalnu grēda Aļaskā, daži austrāliešu matemātiķi, monētu dīleris, divriteņu veikals Ezerzemē palika trīs lapas, kas tiešām attiecās uz Rodolfo pieminēto Elizabetes laiku doktoru. Tikai tur nekas nebija teikts par stravaganti.

Lai nu kā, Lusjēns informāciju tvēra ar augošu entuziasmu, pat iekopēja savā datorā un izdrukāja. Viņš gan neuzdrošinājās lapas ņemt līdzi uz Belecu, tad būtu pārkāpts viens no Rodolfo likumiem, taču centās iespējami vairāk paturēt prātā.

Pirmā lapa bija akadēmiska www.histdocs.ely.uk/ma-tbematicians/dethridge.html tīrais faktu uzskaitījums:

DETRIDŽS, Viljams (?1523-?1575)

Dzimis: ? 1523. gada 20. aprīlī

Miris: ? 1575. gada novembrī

Datu avots: dati nav pierādīti, trūkst neatkarīga apstiprinājuma

Mūža ilgums: ? 52 gadi

Tautība: anglis, bet daudzus gadus pavadījis, studējot Itālijā.

Izglītība: Oksfordā, 1538-1542, Boloņā, 1543-1546. 1547. gadā matemātikas lektors Vodemas koledžā Oksfordas Universitātē, posteni saglabājis, līdz pats pazudis bez pēdām 1575. gadā.

Reliģija: anglikānis. Bet, tāpat kā Džons Dī, bieži naidīgi uzskatīts par okultisma praktizētāju. 1575. gadā notiesāts par burvju mākslas piekopšanu, viņam piespriests nāves sods sadedzinot, taču nekur nav fiksēts, ka spriedums izpildīts.

Zinātņu disciplīnas: matemātika, kalendārisms, alķīmija, astroloģija.

Ģimenes stāvoklis: precējies, 1548, Džoena Endrūsa. Seši bērni, no kuriem trīs sasnieguši pilngadību: dēli Bruno un Tomass un meita Elizabete.

Papildu informāciju sk. Publikācijas/Bibliogrāfija/Līdzīgas meijas lapas.

Kaut arī stils bija sauss, izkliedētie fakti valdzināja. Tātad Viljams Detridžs tiešām dzīvojis. Pat bijis tāds kā burvis. Saistīts ar Itāliju. Tomēr nedaudz pārsteidzoši, ka matemātiķis. Alķīmiķis un astrologs tas likās loģiskāk, kaut gan, Dievs vien zina, ko darīja tāds kalendārists. Kas gan ar Detridžu beigu beigās notika? Lapā minēts, ka viņš pazudis un ka nav informācijas par viņa sodīšanu, taču miršanas datums, kaut aptuvens, tomēr norādīts.

Nākamā lapa bija neformālāka: wuw.williamdetbridge.org , tā pieteica sevi kā viljama Detridža biedrības oficiālā mājas lapa, bet īstenībā bija dīvains fankluba paveids. Šeit piedāvāja informatīvu biļetenu Magus, čala telpu Meistara sekotājiem un pēc iepriekšējai lapai līdzīga faktu uzskaitījuma plašāku sarakstu ar Neatrisinātajām mistērijām saistībā ar Doktoru Detridžu.

Kad viņš dzimis? detridžs par savu dzimšanas datumu un vietu uzdevis 1523. gada 20. aprīli Bānsberijas ciemā, taču nevienā no tālaika draudzēm šāda informācija nav reģistrēta. Te nu jājautā: kā tas iespējams, vai Viljams Detridžs maz bija mirstīgais?

Kādas mākslas praktizēja? V iņš bija astrologs laikā, kad Karalienei bija savs personīgais Karaliskais astrologs, un tā bija legāla profesija. Ko tieši viņš izdarīja, ja nācās maksāt ar dzīvību? (Ja tā patiešām bija sk. tālāk.)

Kad viņš miris? 1575. gadā elizabete i piesprieda viņam nāves sodu, bet izskatās, ka viņš pazudis, iekams sods tika izpildīts. Kas ar viņu notika? Anglijā Detridžs vairs nav redzēts. Viena hipotēze apgalvo, ka ietekmīgi draugi organizējuši bēgšanu uz Eiropu, tomēr nevienā dokumentā informācija par turpmāk notikušo nav atrodama. Turklāt -uz kurieni viņš devās? Itālija cilvēkam ar tādu reputāciju nebija droša vieta; tolaik raganu sārti tur bija ikdiena. Det-ridža pazušana ir un paliek noslēpums, varbūt kāds izskaidrojums rodams okultismā.

Tas jau bija intriģējošāk. Lusjēns nevarēja vien sagaidīt, kad varēs visu izstāstīt Rodolfo. Trešā mājas lapa bija neprofesionāla, to bija veidojis kāds Pols Evanss, kurš uzrakstījis par Viljamu Detridžu rakstu mazpazīstamam žurnālam Dabas Filozofija. Šī mājas lapa, www.paul-evans.co.uk./ ivillia mdetb ridge, vēstija:

Doktors Nāve: Viljama Detridža dīvainie prombūtnes gadījumi, Pola F.vansa raksts Dabas Filozofijā, 43sējums, 2. izdevums, 2001. gada septembrī. kopsavilkums: vietējie ļaudis Detridža dzimtajā ciemā Bānsberijā iedēvējuši viņu par Doktoru Nāvi, jo ne vienu reizi vien viņš ticis atrasts tādā kā transa stāvoklī, no kura nebijis uzmodināms. Vismaz divas reizes Detridžs aizgādāts līdz apbedītājam. Tur viņš pēkšņi piecēlies zārkā sēdus. Vai tas būtu iegansts viņa apsūdzēšanai burvju mākslā? Autors meklējis pierādījumus tolaik populārajam apgalvojumam, ka Viljams Detridžs bijis saskarsmē ar pašu nelabo.

Lusjēns, to lasīdams, juta pār muguru skrienam skudriņas; vai šie prombūtnes gadījumi tiešām liecinātu, ka

Doktors Detridžs devies ceļojumā uz Tāliju? Bija satraucoši iedomāties, ka Doktoram drausmīgo nāvi lēmuši par to, ko Lusjēns tagad dara ik nakti.

Džuliāna nekur nespēja rast mieru. Nekad iepriekš vēl nebija gadījies darīt kaut ko tik briesmīgu kā tai reizē, kad viņa pieņēma ielūgumu ierasties Hercogienes Palazzo. darbiņš kaulus nelauza, lai gan pēc tam viņa visu nedēļu cieta no drausmīgas saaukstēšanās. Bet saņemtā naudiņa lieti noderēja. Pēc dažām nedēļām viņa apprecēsies ar izskatīgo Enri-ko, un tad viņi varēs atļauties plašāku rocību mājsaimniecībā.

Taču ar to visas nelaimes arī sākās. Viņa jutās lepna, ka plānotajā kopdzīvē var ieguldīt vairāk naudas, nekā varētu gaidīt no nabaga zemniekmeitenes. Un Enriko nelikās mierā, iekams nebija izvilinājis no viņas visu noslēpumu. Uzzinot, ka Hercogiene dažos valstiskos pasākumos iz-manto dubultnieci, Enriko acis iegailējās.

Džuliānai viņš pateica: “Saki nu viens cilvēks, mans mīļumiņš ūdenī! Visi Belecas ļaudis, paši to nezinādami, uzgavilē manai Džuliānai!” Bet pats, kā jau profesionāls okšķeris, to vien prātoja, kā šo informāciju vislabāk izmantot. Kā īstens tālietis Enriko uzrāva mugurā zilo apmetni, sacīdams: “Un, tā kā patiesībā ar jūru laulājies tu, tad tu arī baudīsi labklājības augļus. Šī nauda ir tikai sākums, Džuliān. Mēs tapsim bagāti!”

Tas Džuliānu dzina izmisumā. Viņa lūgtin lūdzās, lai Enriko beidzot atjēdzas un nekādā gadījumā nevienam neko nestāsta, jo visam jāpaliek starp viņiem. Taču, labi pazīdama Enriko, viņa no visas sirds nožēloja izpļāpāšanos.

Lusjēna nākamā apciemojuma laikā atnestā informācija Rodolfo sajūsmināja. Lusjēns sāka ar skaidrojumu par inter-netu, jo tīmekli rodolfo joprojām uztvēra kā kaut ko līdzīgu plašam zirnekļu austam tīklam. Un, ja tā, tad vienkāršāk par vienkāršu iztēloties kādu draudīgu klātbūtni, proti, Kimiči ģimenes locekli, kurš to vien domā, kā ievilināt tādā tīklā nepiesardzīgu lietotāju.

Nē, tas nemaz nav tā, Lusjēns apgalvoja. Tīkls ir neitrāls. Faktiski cilvēki gan sūdzas, ka tas netiek pietiekami kontrolēts. Ikviens var tur iesūtīt jebkādu muļķību. Dejojošas jūrascūciņas, vienalga, ko.

Rodolfo veltīja Lusjēnam vienu no tiem skatieniem, ko zēns bija iesaucis par samulsušo svešzemnieku.

Nesaprotu, kamdēļ kādam kārotos redzēt dejojošas cūciņas, Rodolfo nopietni sacīja, taču, ja jau kuram katram ļauts šai tīklā ielikt muļķības , tad kā tu vari zināt, ka teiktais par Doktoru Detridžu ir patiesība?

Es to nezinu, Lusjēns pacietīgi skaidroja. Bet man likās, ka būsiet ieinteresēts.

Lusjēns pārstāstīja visu, ko vien spēja atcerēties: zinātnisko, universitātes mājas lapu, tad fanu klubu un pašu interesantāko — rakstu par Doktora Nāves regulārajiem transa gadījumiem.

Rodolfo bija bezgala aizrāvies un lika Lusjēnam to atkārtot vēl un vēl. Jo īpaši Rodolfo saistīja mistērija ap Doktora Nāves pazušanas gadījumiem.

Kas, jūsuprāt, ar viņu notika? Lusjēns jautāja.

Nezinu, lēni novilka Rodolfo, taču cerams, ka viņš ir šeit, kaut kur drošā vietiņā Belecā.

Lusjēnam pēkšņi kaut kas iešāvās prātā. Kas tagad par gadu? Proti, šeit, Belecā?

Rodolfo lielās tumšās acis pievērsās Lusjēnam, un, vilcinādamies ar atbildi, viņš beigās pateica: Patlaban mums ir 1577. gads.

Lai gan Lusjēnam jau bija aizdomas, ka tā aptuveni varētu būt, viņš tomēr bija satriekts. Satraukums viņā kūsāt kūsāja.

Tātad Detridžs pazuda tikai pirms diviem gadiem. Pat mazāk, jo tas atgadījās novembrī. Tagad ir jūnijs. Kad jūs viņu pēdējo reizi satikāt?

Pēc nelielas vilcināšanās Rodolfo, šķiet, nolēma visu, ko zināja, izstāstīt Lusjēnam.

Tas bija aptuveni pirms diviem gadiem, viņš iesāka.

Brālībā nospriedām, ka Doktoru Detridžu mēs vairs neredzēsim. Domājām, ka viņš ir miris. Pēdējo reizi tiekoties, Detridžs stāstīja, ka viņam draud briesmas.

Bet kāpēc tad viņš nedevās šurp? brīnījās Lusjēns.

Vai tad nav skaidrs: ja gribēja izbēgt no nāvessoda, tad vajadzēja stravagēt uz belecu?

Nē, sacīja Rodolfo. Šī nebija viņa pilsēta. Viņš nāca un gāja uz Belonu, tās universitāti. Lai gan, protams, šeit ieradies, apceļoja arī citas pilsētas.

Lusjēnam jau bija skaidrs, ka tāliešu nosaukumiem ir atbilstoši varianti viņa pasaulē. Tātad Belonai jābūt Bolo-ņai, viņš nosprieda. Tomēr tas, ka stravagantes ierašanās un aizceļošana aprobežojas tikai ar vienu pilsētu, viņam bija jaunums. Tas ir tikpat kā izmantot tikai vienu lidostu. Belecā Lusjēns ieradās laikam tāpēc, ka no šejienes nāca purpu rsarkanā grā matiņa.

Vai Viljams Detridžs izmantoja kādu kādu talismanu, tādu kā mana grāmatiņa?

Rodolfo piekrītoši pamāja.

Jā, bet, lai to izskaidrotu, man tev jāpastāsta, kādā veidā viņš Tālijā ieradās pirmoreiz. Tu lasīji, ka viņš bija alķīmiķis. Vai zini, kas tas ir?

Kāds, kas mēģina no svina iegūt zeltu?

Jūsu pasaulē, jā. Šeit, protams, mūsu dabas filozofi cenšas radīt sudrabu. Zelta iegūšana ir pavisam elementāra.

Lusjēns atcerējās žurnāla raksta nosaukumu par Doktoru Nāvi.

Vai zinātniekus jūs saucat par dabas filozofiem?

Jā, zinātniekus, tādus kā es. Taču ne jau visi cenšas iegūt sudrabu, tāpat kā ne visi ir stra vaga uti. lai nu kā, doktors detridžs, mēģinādams iegūt zeltu, taču ne no svina, bet zemes un sāls, un minerāliem, bija nokļuvis 15c-lonā, Tālijas Universitātē tā to sauktu jūsu pasaulē. Reiz, nakts vidū savā laboratorijā Albionā jūsu Anglijā veicot vienu no eksperimentiem, notika alķīmisks negadījums -eksplozija, kas ietekmēja laiku un telpu. Kad Doktors Detridžs atguvās, izrādījās, ka viņš sagrābis eksperimentā izmantoto vara šķīvi. Vari iedomāties, cik pārsteigts un samulsis viņš bija, ieraudzīdams, ka šķīvis pārvērties zeltā!

Tātad viņam paveicās! iesaucās Lusjēns.

Gan jā, gan nē, atbildēja Rodolfo. Tas patiešām bija zelts, taču iegūts nevis jūsu pasaulē, kur tam ir vērtība, bet mūsējā, kur tās nav. Kad Detridžs palūkojās apkārt, tad sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka pārcēlies uz Tāliju, Belonu, uz mūsu dižākā zinātnieka Frederiko Bruno laboratoriju. Kopš tās dienas Doktors Detridžs zaudēja interesi par alķīmiju un pilnībā nodevās stravagācijas zinātnei.

Vai viņš nekad nepaņēma zeltu līdzi uz savu pasauli?

Rodolfo pamāja. Mēģināja. To pašu vara šķīvi, taču

pēc atgriešanās mājās šķīvis atkal bija no zemes un sāls.

Detridža laboratorija ugunsgrēkā bija pa pusei sadegusi. Tomēr šķīvis noderēja tas kļuva par talismanu, vērtīgāko mantu, kas pārvietoja viņu turp un atpakaļ no vienas pasaules uz otru. Kopš tā laika zelts vai bagātības iegūšana Detridžu vairs neinteresēja; viņu pilnībā aizrāva strava-gācijas zinātne. tieši doktors Detridžs iedibināja likumu, ka no vienas pasaules uz otru neko nedrīkst ņemt līdzi, vienīgi talismanus.

Talismanus daudzskaitlī? pavaicāja Lusjēns. Vai bez šķīvja viņš uz Tāliju atgādāja vēl kaut ko?

Jā, gadu gaitā, neskaitāmo ceļojumu laikā, pamazām un uzmanīgi viņš sāka ņemt līdzi pa kādai lietiņai, lai citi stravaganti, kurus viņš apmācīja daudzās Tālijas pilsētās, varētu veikt bīstamo pārcelšanos uz jūsu pasauli. Ar laiku Detridžs izvēlējās priekšmetus arī no šejienes, lai atvieglotu ceļojumus pretējā virzienā. Vara trauks, nebūdams no Tālijas, ir vienīgais priekšmets, kas radies vienā pasaulē un pārveidots citā, atnesa stravaganti uz tāliju.

Lusjēns kaut ko atcerējās.

liet ne jau viņš atnesa grāmatiņu uz manu pasauli? Jūs teicāt, ka tas bijāt jūs un ka tas notika jau manā laikā.

Rodolfo nopūtās. Mums vēl ir tik daudz nezināma. Jau kopš Doktora Detridža pirmā ceļojuma divdesmit piecu gadu tālā senatnē, lai kad mūsējie dotos uz jūsu pasauli, jūsējā virzījusies laikā straujāk nekā mūsējā. Tomēr ar Doktoru Detridžu bija citādi, viņš allaž atgriezās savā laikā un telpā. Detridža pavērtie vārti neapšaubāmi ved no jūsu Anglijas uz mūsu Tāliju, tomēr nav skaidrs, kā, ceļojot starp mūsu pasaulēm, mainās laiks. Mēs turpinām pētīt, kā varētu nokļūt paralēlā laikā, tāpat kā paralēlā vietā.

Lusjēnam vajadzēja krietnu brīdi, lai to visu izprastu. Beigās viņš pieķērās vieglākajam izskaidrojumam. Bet, ja Detridžs stravagēļa, lai izvairītos no nāves, kur viņš ir patlaban?

Jautājums vietā, pēkšņi izlēmīgi sacīja Rodolfo.

Tomēr esmu stingri pārliecināts, ka Belonā viņa nav. Mums tur ir spēcīga brālības nodaļa, un ziņa būtu atnākusi arī līdz šejienei. Sameklēt Detridžu ir dzīvības jautājums. Viņš varētu palīdzēt tikt galā ar Kimiči.

Rodolfo piegāja pie burvju spoguļiem un koncentrēja sviras uz vietām, ko Lusjēns vēl nebija redzējis, uz pilsētām mūros un sargtorņos; palazzo un piazza viss te bija tālisks, tomēr tā nebija Beleca.

Tam vajadzīgs laiks, Rodolfo sacīja. Manuprāt, šā-rīta mācības jāatceļ. Vai nevēlies doties pie Ariannas?

*

Kad Lusjēnu ieveda dārzā, Arianna veldzēja rokas tantes Leonoras strūklakā. Ieraugot Lusjēnu, meitenes acis iemirdzējās un viņa atrāvās no akmens raga.

Jauki! Arianna iesaucās. Vai šodien tevi palaida agrāk?

Tā varētu teikt, atbildēja Lusjēns. Rodolfo patlaban ir pārlieku aizņemts, lai mācītu mani. To teikdams, viņš meiteni piesardzīgi uzlūkoja. Nevar zināt, kas īsti Ariannai par viņu zināms.

Tātad mums ir vesela diena? jautāja Arianna. Brīnišķīgi. Ko darīsim?

Vai nevarētu jums ko ieteikt? iestarpināja Leonora. Ja jau tev jāizrāda Lučiano Beleca, tad viņam būtu labāk jāiepazīst lagūna. Kāpēc gan mums ar laivu nedoties uz salām?

Arianna bija sajūsmā. Bet vai vecāki neiebildīs? viņa, pēkšņu šaubu pārņemta, noprasīja. Vecākus Arianna nebija satikusi jau vairākas nedēļas, kopš tie bija atveduši viņu uz Belecu sodīt, un soda noteikumi vēl aizvien bija neskaidri.

Es braukšu kopā ar jums, apņēmīgi teica Leonora.

Sāksim ar Merlino, un, ja atradīsim vienu vai otru brāli, tad apjautāsimies, vai esi Toronē gaidīta.

Lusjēna sirds sažņaudzās. Tantes klātbūtnē nevarēs Ari-annai pastāstīt par saviem atklājumiem. Taču drīz vien Ari-annas entuziasms pielipa arī viņam. Arianna bija noilgojusies pēc dzimtajām salām un gribēja beleciešu kanālu smārda vietā sajust svaigo sālsūdens aromātu. Kamēr tante steidzās sagatavot azaida groziņu, meitene ap viņu lēkāt lēkāja, un tad viņi jau devās uz Piazetta meklēt laivu, kuras īpašnieks piekristu aizvest viņus uz salām.

*

Remanas vēstniecībā Enriko nācās gaidīt, kamēr viņu pieņem. Vēstnieks, padzirdējis, kas sēž priekštelpā, piepeši kļuva brīnum nevaļīgs. Enriko paraustīja plecus; varēja jau pagaidīt. Viņš noģida, ka aizkaitinājis Vēstnieku. Varbūt Kimiči nospriedis, ka Enriko uzteiks darbu, pēc tam kad Rodolfo viņu bija aizbūris jūdzēm tālu. Vēstnieka tonis neapšaubāmi mainītos, ja viņš zinātu, kas spiegam sakāms. Saritinājies uz cietā koka sola iespējami ērtākā pozā tikpat kā dūnu gultā, Enriko ietīstījās zilajā apmetnī un iekārtojās uz gulēšanu.

*

Sārti krāsotajās pils telpās šuvēja, nule kā beigusi laikot Hercogienei jauno tērpu, jau devās uz durvīm ar pilnām rokām violeta satina. Hercogiene pagalam nehercogiski nožāvājās, izstaipījās un tad aizslīdēja līdz logam.

Lejā, katedrāles laukumā, viņa pamanīja Lučiano, kurš stiepa milzu grozu ducīgai cienījama izskata belecietei. Hercogienes skatiens iezīdās lēkājošā, smejošā brūnma-tainā meitenē līdzās viņam. Tai nebūs i sešpadsmit, ja jau bez maskas. Meitene izskatījās neizturami pazīstama.

Tā, izdvesa Hercogiene. Tad nu tā būtu mazā kompanjone, kuru Rodolfo izvēlējies mūsu jaunajam draugam.

Viņa pasauca jaunāko galminieci Barbaru to, kura bija tik sajūsmināta par Laulībām ar jūru.

Vai redzi to pulciņu, kas tur iet pāri laukumam? Sieviete un zēns ar meiteni. Gribu, lai tu viņus izseko. Parūpējies par to nekavējoties. Gribu zināt par meiteni itin visu.

Tikko galma dāma bija aizsteigusies, Hercogiene piespieda pieri vēsajam stiklam. Viņas galva trīcēja. Šobrīd valdniece būtu devusi nezin ko, lai apmainītos vietām ar bezrūpīgo meiteni, kas patlaban aizdejoja lejup pa Piazetta.

7. nodaļa. Kur daiļums nēsā masku

Kolīdz laivinieks ieairējās lagūnas sāļajos viļņos, Ari-annas sirds iedziedājās. Lai kā valdzināja skaistā pilsēta, kurā meitene bērnības nogalē gremdējās kā sapnī, viņa tomēr bija un palika īstena salu meita.

Viņi apbrauca pilsētas dienvidpusi un tad pagriezās uz ziemeļaustrumiem, kur atradās Merlino. Bet vispirms laiva aizslīdēja gar kādu citu cipresēs grimstošu salu, un Arianna pieklusa pirmoreiz, kopš Lusjēns šorīt bija ieradies tantes mājā. Viņš ievēroja, ka meitenes garastāvoklis mainījies.

Kas noticis? Lusjēns čukstus noprasīja.

Atbildēja Leonora:

— Šeit mēs apbedām savus mirušos. Visa sala patlaban ir viena milzu kapsēta. Ne vienmēr bijis tā, taču mēra gadi prasījuši savu. Nu jau salā vairs tikpat kā nav brīvu vietu un sākušās runas par jaunas kapsētas ierīkošanu cietzemē.

Isola de Marti, tā mēs to saucam mirušo sala. Tur atdusas arī mans vīrs.

Visi neviļus nolieca galvu, airētājam rāmi airējot ciprešu aizvējā. Lusjēns ieraudzīja baznīciņu salas centrā un pa kādam milzīgam marmora kapakmenim starp kokiem. Viņš nevilšus nodrebinājās, lai gan sala pati par sevi bija klusa un izstaroja mieru.

Garastāvoklis manāmi uzlabojās, kad grūtsirdīgā sala palika aiz muguras un acu priekšā iznira lielāka sala Mer-lino. Iestūrējis laivu mazajā piestātnē, airētājs priecīgs atvilka elpu. Leonora pavēstīja viņam par saviem plāniem, un airētājs, tiem trim dodoties uz pilsētu, piekrītoši pamāja.

Pirms sameklējam Tomaso un Andželo, varam Lučiano parādīt salu, Leonora ieteica.

Rādījās, ka ekskursijā ieradušies ne viņi vien. Osta mudžēja no laivām, dažas bija tiešām iespaidīgas. Merlino galvenajā ielā valdīja pamatīga burzma, un jau pa gabalu varēja redzēt, ka to rada lagūnas viesi, kaut gan Lusjēns nevarēja izskaidrot, kā viņam tas zināms. Ļaudis bija ģērbušies četrus gadsimtus senās drānās, nevis šortos, arī fotokameras nemanīja, un tomēr viņi neizskatījās pēc šejieniešiem.

Vienbrīd Lusjēnam ienāca prātā: nez vai viņš arī neizskatās tāpat; galu galā viņš bija tālākais tūrists no visiem. Cik labi, ka līdzās ir divi lagūnieši, kas salas pārzina kā savus piecus pirkstus.

Kurp viņi dodas? zēns jautāja.

Uz muzeju, paskaidroja Arianna. Visi brauc skatīties stikla izstrādājumus. Mums arī derētu palūkot.

Lusjēns grāmatās par Venēciju bija lasījis par Murano stiklu, taču tas, ko viņš ieraudzīja Merlino muzejā, bija pavisam kas cits. Krāsains stikls visos varavīksnes toņos, taču visiespaidīgākās bija formas. Pie ielu letēm varēja nopirkt vāzes un rakstāmpreses, arī daudzus rotājumus, bet muzeja eksponāti bija nepārspējami mākslas darbi.

Visjaukāk bija nezināmam piecpadsmitā gadsimta Stikla Meistaram atvēlētajās telpās. Pilis ar tornīšiem, kuģi ar visu takelāžu, spārnoti auni, pāvi un plaši dārzi ar stikla kokiem un puķēm, starp kurām vizēja smalki zirnekļu tīmek-līši un filigrānas rasas lāsītes.

Lusjēns bija jāatrauj ar raušanu.

Nāc, paskaties uz nezvēra masku.

Stikla Meistara galvenās zāles stūrī vīdēja krāšņa vitrīna, kur uz melna samta spilvena zaigoja sarežģīta maska. Tik smalka un skaista, likās neticami, ka tā ir no stikla. Maska spīdēja viegli pērļaini zilā tonī, un tajā jautās īpaša izsmalcinātība. Tomēr arī kas draudīgs. Lusjēnam kļuva neomulīgi.

Vai jūti? pavaicāja Arianna. Pateicoties šai maskai, radās mūsu drausmīgā paraža sievietēm staigāt aizsegtām sejām. Nu, ne jau gluži šai, bet tās līdziniecei. Iziesim laukā, es tev izstāstīšu. Šeit ir par daudz cilvēku.

Ārā pie muzeja Arianna parādīja virs durvīm akmenī iegravēto moto Ove Beltā porta unci Maschera.

Kur daiļums nēsā masku, viņa pārtulkoja no sentā-liešu valodas. Lūk, īstenais beleciešu moto kopš kāda negadījuma ar Hercogieni.

Viņi aizgāja līdz zālainam skvēram kanāla tuvumā jo Merlino, tāpat kā Belecu, veido neskaitāmas saliņas. Leo-nora atdarīja azaida grozu un piesēdās uz akmens sienas, kas ieskāva galveno avotu, tikmēr Lusjēns un Arianna izstiepa kājas zālē. Lusjēns ļāva, lai saule kliedē maskas uzvēdīto saltumu.

Stikla Meistars masku izgatavoja pēc Hercogienes pasūtījuma, iesāka Arianna, košļādama redīsu. Ne jau šīs, protams. Viss notika pirms kādiem simts gadiem. Maska bija meistardarbs, radīts atbilstoši Hercogienes iecerei, un viņa grasījās tajā parādīties Karnevālā.

Diez vai tas bija patīkami, bilda Lusjēns.

Pats galvenais vēl sekos, nospurca Arianna. Hercogiene šajā maskā parādījās lielajā Karnevāla noslēguma ballē Piazza Santa Maddalena, kas atrodas līdzās katedrālei. Viņa bija pārī ar jauno Remoras Princi Fernando di Kimiči. Aizvien straujāk un straujāk viņš to grieza dejā pa laukumu, visiem cilvēkiem noskatoties un priecājoties. Te piepeši Hercogiene paklupa. Paklupa un pakrita, un maska sašķīda drumslās.

Au! iesaucās Lusjēns.

Arianna pamāja. Stāstot viņa izjuta vampīrisku baudu.

Hercogienes spiedzieni teju izraisīja karu. Sardzes vīri bija pārliecināti, ka jaunais Kimiči mēģinājis viņu nogalināt. Izcēlās vispārēja panika un apjukums.

Un kas notika ar viņas seju? pajautāja Lusjēns, īsti nevēlēdamies dzirdēt atbildi.

Neviens to vairs neredzēja, Arianna traģiskā balsī sacīja. Pēc notikušā viņa bez maskas sabiedrībā vairs nerādījās. Tika izsludināts likums, ka visām neprecētajām sievietēm, kas vecākas par sešpadsmit, jāstaigā maskās. Manuprāt, viņa domāja, ka jaunavas un precētās sievas nav nekādas sāncenses. Pirms negadījuma viņa bijusi ārkārtīgi iedomīga. Arī senatoriem un padomniekiem sanāksmju laikā bija jāliek maskas. Kas to lai zina, kāpēc.

Lai argumenti, nevis runasvīru reputācija runātu paši par sevi, klusītēm piebilda Leonora.

Ūja! izsaucās Arianna. Domā, tu nepazītu Senatoru Rodolfo, ja viņam uz lielajām, melnajām acīm būtu maska?

Bet kamdēļ maska ir muzejā? jautāja Lusjēns. Kāpēc Stikla Meistars izgatavoja vēl vienu?

Tāpēc ka Hercogiene viņam to lika darīt, paskaidroja Arianna. Un tad, ieturējusi traģisku pauzi, meitene līksmi piemetināja, viņa to nogalēja!

Bet, Arianna, iebilda Leonora, tas nav pierādīts.

Ariannas acis dusmīgi nodzirkstīja.

Nu labi. Milzu sagadīšanās rezultātā dienu pēc maskas kopijas izlikšanas muzejā Stikla Meistaru sagrāba mežonīgas vēdergraizes, un viss liecināja par saindēšanās pazīmēm. Meistars mira agonijā.

Lai gan Lusjēnam negribējās to atzīt, Ariannas izskaidrojums skanēja pārliecinoši. Vai tikai visas Hercogienes nebija nežēlīgi, egoistiski maniaki; varbūt viņām tādām jābūt.

Kas notika ar jauno Princi? viņš painteresējās.

Arī viņš nomira, — teica Leonora. Drudzī.

Arianna pārsteigta apsviedās.

Es to nemaz nezināju! Varu saderēt, arī tas bija Hercogienes roku darbs.

Iespējams, piekrita Leonora, vai arī pacentās kāds no galminiekiem. Bet varbūt viņam patiešām piemetās drudzis. Beleca tolaik nebija nekāda veselīgā vieta. Būv-vietai mantojumā nāca veci purvi.

Tātad visa tā masku būšana iesākās pirms simts gadiem? jautāja Lusjēns. Un šī ideja nemaz nepieder tagadējai Hercogienei?

Nē, teica Arianna. Pirms negadījuma cilvēki maskās parādījās tikai Karnevālā. Bet šī Hercogiene varētu to atcelt. Tas ir tikai likums, tāpat kā par mandoljeriem, un viņa taču nepārtraukti izdod likumus.

Uzdrošinos iebilst, ka viņai ir savi iemesli, lai to neatceltu, iebilda Leonora. Tu pie maskas pieradīsi ātri, Arianna. Un tu taču zini, ka lagūnā mēs agri izejam pie vīra. Es maskā pastaigāju tikai divus gadus.

Viņi piecēlās un nopurināja no drēbēm drupatas.

Iesim nu meklēt manus brāļus, teica Arianna.

Tad visi trīs gāja gar krastu, oļiem čirkstot zem kājām, līdz nonāca vietā, kur pietauvotas stāvēja zvejnieku laivas. Gaisā virmoja neciešama smaka. Zvejnieki slaistījās apkārt, ieturēdami azaidu. Rīta loms jau bija iztīrīts un pārdots, tālab pēcpusdienu varēja pavadīt, lāpot tīklus vai darot ko citu, kamēr pienāks vakara zvejas laiks.

Lusjēns nespēja atšķirt zvejnieku laivas citu no citas, un pat zvejnieki viņam likās līdzīgi, turpretim Arianna bez šaubīšanās metās klāt diviem vīriem, kuri samīļoja meiteni, satvēruši spēcīgās rokās.

Lusjēns un Leonora iejūtīgi atpalika, līdz Arianna viņiem pamāja un notika iepazīšanās. Lusjēnam no pirmā acu uzmetiena iepatikās saules nobrūninātie un sirsnīgie brāli ar veselīgi spēcīgu rokas spiedienu. Acīmredzot viņi mazajai māšelei pieķērušies un tagad no sirds priecājas, to redzot.

Kas tie par kauliem? ievērojis pa visu krastmalu izmētātas baltas kaudzītes, Lusjēns ziņkāri apvaicājās. Daži zvejnieki ar nazi kaut ko drāza.

Tie ir merlino zivs kauli, ko jūra izskalo krastā, stāstīja Tomaso, pārmezdams veiksmes zīmi. Mums tie ir vērtīgāki par jebkuru noķertu dzīvu zivi.

No tiem mēs gatavojam dunčus, papildināja An-dželo un, izvilcis šausminošu asmeni no maksts pie jostas, pasniedza Lučiano, lai izmēģina. Belecā tie ir ļoti pieprasīti. Laiku starp lomu vilkšanu aizpildām, trīdami asmeņus, kurus pēc tam laivās sūtām uz cietzemi, kur tiem piestiprina rokturus.

Par tiem maksā bargu naudu, piemetināja Arianna, ne bez skaudības aplūkodama dunci.

Mēs to nevarētu atļauties, ja paši ar to nenodarbotos, -teica Tomaso.

Un, vai zināt, ķircināja Andželo, tādu nevienam neuztic, kamēr nav sešpadsmit.

Arianna uzmeta lūpu.

Duncis un maska, nočukstēja Lusjēns, tad jau pēc dažiem mēnešiem tu kļūsi vēl bīstamāka.

Arianna pasmaidīja. Leonora iztaujāja brāļus par to, cik gaidīti atbraucēji būtu Toronē. Lusjēns un Arianna devās pa piekrasti uz priekšu, lai attālinātos no bezgala uzmācīgās zivju smakas.

Tiešām bēdīgi, noteica Arianna. Duncis, kas nonāks manās rokās, iespējams, būs viens no pēdējiem. Tomēr tieši tālab tas būs jo vērtīgāks.

Kāpēc tā? pajautāja Lusjēns.

Izskatās, ka merlino zivs ir uz izmiršanas robežas, vina skaidroja. Vai, pareizāk sakot, kaulu krājumi iet uz beigām. Dzīva merlino zivs nav redzēta jau gadiem. Zvejnieki domā, ka visas ir jau izmirušas. Žēl, jo mani brāļi ar merlino asmeņu tirdzniecību nopelna vairāk nekā ar zveju.

Kas asmeņus pērk? jautāja Lusjēns.

Tūristi, attrauca Arianna. Un, protams, slepkavas, -viņa piemetināja.

*

Remanas vēstnieks bija ieinteresēts vairāk, nekā vēlējās to izrādīt. Ja Hercogiene Valsts svinībās izmanto dubultnieci, tad visievainojamākā un neaizsargātākā viņa ir pašas tēla personificešanas laikā. Taču skrandainajam spiegam viņš ticēt negrasījās.

Atved pie manis meiteni, viņš teica. Gribu to visu dzirdēt no viņas mutes.

*

Leonora lūdza airētāju braukt nevis uz Toroni, bet uz kaimiņu Burlesku. Gan Tomaso, gan Andželo domāja, ka būs labāk, ja tikšanās notiks ģimenes lokā, un ieteica bele-ciešu kompānijai pavadīt laiku šajā salā, pirms brāļi nav beiguši darbu Merlino.

Tad jau mēs vispirms apciemosim Nonnu, Arianna sasita plaukstas. Dieviņ tētīt! Mēs baudīsim Nonnas kūkas! Mēs braucam pie maniem vecvecākiem, viņa paskaidroja Lusjēnam. Tie ir mammas vecāki, un viņi dzīvo jocīgākajā namiņā Burleskā. Pats redzēsi.

Laivai tuvojoties krastam, Lusjēns ieraudzīja, ka tur valda īsts krāsu dumpis. Kolīdz viņi piebrauca tik tuvu, ka varēja izšķirt mājas, zēns ievēroja, ka katra ir savā krāsā, -koši zilas un sārtas, oranžas un dzeltenas tās spiestin spiedās cita pie citas. Londonas piepilsētā tas būtu atbaidoši, bet šeit, zem zilajām lagūnas debesīm, izskatījās nevainojami.

Skaties, tur viņu namiņš! sauca Arianna, kad laiva bija pietauvota. Vai nav jocīgs?

Lusjēnam uzreiz bija skaidrs, ko viņa ar to grib teikt. Visu zaļo un tirkīza, un purpura toņu vidū stāvēja viena pilnīgi balta mājiņa. No visām pārējām tā atšķīrās tikpat kā balta šokolāde asorti kārbā. Tūristi garāmiedami palēnināja soli, lai to aplūkotu, un Lusjēns noģida, ka viņa pasaulē šī māja būtu iecienītāko pastkaršu motīvs.

Ārpusē pie durvīm sēdēja večiņa, tērpusies melnā. Viņai bija pilnīgi balti mati un klēpī uz melna spilventiņa klājās sniegbaltas mežģīnes. Ar savilktajiem pirkstiem viņa darbojās tik aši, ka mežģīnes šķita saplūstam, vienā laidā viņa apsveicinājās ar garāmgājējiem un čaloja ar kaimiņiem, kas bija iegrimuši līdzīgā nodarbē. Darbiņam viņa ne acu neuzmeta.

Nonna! iesaucās Arianna un nometās līdzās večiņai, kuras seja, ieraugot mazmeitu, atplauka.

"Cik gan viņas līdzīgas,” nodomāja Lusjēns. Večiņai acīs dejoja velniņš, kas jaunākam cilvēkam izskatītos pēc nebēdnības, bet melnais tērps viņai piešķīra cienīgumu.

Arianna! Cik jauki tevi redzēt! Un tavu tanti Leonoru arī. Bet kas ir šis jaunais cilvēks?

Čalodama bez mitas, večiņa nolika mežģīnes mala un veda ciemiņus iekšā. Lusjēns uz brīdi piestāja, lai apskatītu darbiņu. Droši vien top galdauts vai kas tamlīdzīgs. Vidū krāšņi atplestu asti dižojās pāvs, atsaukdams atmiņā Stikla Meistara smalkāko darbu. Visapkārt malai iestrādāts lapu un liliju motīvs.

Stikls un mežģīnes, atskanēja blakus, tikpat kā viņa domu atbalss. Bez tā salas nav iedomājamas.

Lusjēns pacēla galvu un ieraudzīja Ariannas vecmāmiņu, kas bija atgriezusies pasaukt Lusjēnu. Acīs jautās dziļa gudrība. Pēkšņi Lusjēns saprata, ka večiņa redz viņam cauri, un asi apzinājās, ka viņam nav ēnas.

Skaistas, viņš nosarkdams teica. Un acumirklī, iedomājoties, ka nekad nedrīkstēs tādas jaukas mežģīnes paņemt līdzi uz mājām mammai, zēnu pārņēma asas sāpes.

Skaistas un praktiskas arīdzan, pamādama piebilda večiņa. Vai zini, tām ir sava valoda.

Viņš jau pavēra muti, lai pajautātu, ko tas nozīmē, kad atgriezās Arianna un viņiem pamāja.

Lieciet mierā mežģīnes! viņa teica. Kā būs ar kūkām?

Tad Ariannas vecmāmiņa aizsūtīja mazmeitu uz kūku

veikaliņu, kur strādāja vectētiņš.

Pasaki, lai nāk mājās un pievienojas mums, viņa uzsauca. Tāpat jau pusdienas pārtraukums teju vai klāt.

Arianna drīz vien bija atpakaļ kopā ar grumbainu, brūni iedegušu vecīti. Viņš gāja ar ķuzīti, un Arianna cilpoja blakus, balansēdama milzu paplāti ar kūkām.

Lučiano, tas ir mans vectēvs, viņa teica. Viņš cep gardākās kūkas salā. Dažas receptes mūsu dzimtā gājušas no paaudzes paaudzē un tiek turētas lielā slepenībā, vai tā ir, Nonna? Man tās tiks mantojumā, vai ne?

Rādās, tu grasies kļūt par kūku meistaru, vai tā? atjautāja vecmāmiņa. Es gan dzirdēju, ka par mandoljeru.

Nu bija Ariannas kārta sarkt, un vienu mirkli viņa bija pavisam klusa. Meitene jutās neomulīgi, jo Leonora acīmredzot izpļāpājusi visai ģimenei par viņas piedzīvojumu aizliegtajā dienā. Interesanti, kas viņiem zināms par Lučiano?

Bet ne jau viņa vien jutās neomulīgi. Visi bija sasēduši ap lielu akmens galdu vectētiņa pagalma dārzā, kas dižot dižojās ar sarkanām puķēm un lekniem zaļumiem terakotas podos. Uz balto sienu fona tas veidoja brīnišķu ainu. I.usjēns varēja vai saderēt, ka Ariannas vectēvs, ja dzīvotu Merlino, kur visas mājas baltas, savējo nokrāsotu spilgti sārtu. Viņš bija no tādiem cilvēkiem. Vectēvs bija neliela auguma, un klibā kāja viņu darīja vēl mazāku, tomēr ar spurainajām, baltajām uzacīm viņš izskatījās iespaidīgi. Un viņš cepa gardākās kūkas.

Pamēģini šīs, vectēvs tagad vedināja Lučiano, rādīdams uz trauslām, cukurotām kūciņām pusmēness formā.

Es tām lieku klāt citronu.

Kūkas, dažas no tām gan drīzāk biskvīti, tika pasniegtas ar glāzi prosecco. lusjēns, izstiepis kājas, piedzēra kodīgo vīnu pie saldajām kūkām un baudīja dārza aromātu un pēcpusdienas saules siltumu. Viņš neatminējās, kad vēl bijis tik ļoti laimīgs.

*

Džuliāna krita izmisumā.

Tu mani iegrūdīsi nelaimē, Enriko! Ne vien mani, bet visu ģimeni. Es taču devu solījumu. Un Hercogiene vārdus velti nemētā. Uzzinājusi, ka esmu kādam izstāstījusi, padzīs mūs no pilsētas.

Velti raizējies, mana cara, līgavainis lūkoja mierināt, atglauzdams no meitenes pieres tumšos matus. Hercogiene ir veca sieviete. Saules mūžu nedzīvos. Un kā gan aizgājusi viņa varēs tevi sāpināt?

Džuliāna tomēr nebija pārliecināma. Pat maska nenoslēpa viņas satraukumu. Hercogiene nemaz tik veca nebija, tādēļ meitenei radās aizdomas, ka Enriko runas par valdnieces iespējamo nāvi nav nejaušas. Džuliānai no laika gala nebija īstas skaidrības, kā iecerētais pelna iztiku. Izmācījies par zirgu puisi, viņš ieradās Belecā, kur zirgi pirms divsimt gadiem aizliegti. Džuliāna gan zināja, ka Enriko ir kaut kāds darbs pie Kimiči ģimenes, tāpēc jau viņš tik bieži ir projām, taču nezināja, ko īsti viņš tur dara, un tagad meiteni māca bailes.

Vēstniecības ierēdņi šoreiz bija krietni apsviedīgāki nekā iepriekšējās Enriko vizītes laikā. Nu viņa vārds

Vēstniekam kaut ko izteica, un nav peļami, ka viņš ieradies ar jaunu daiļa auguma sievieti.

Ak, mīļā! izsaucās Vēstnieks, kad Fnriko iepazīstināja ar līgavu. Cik jauki, ka atnācāt! Varbūt vīnu? Viņš ielēja tiem vīnu dārgākajos sudraba biķeros. Un tagad es vēlētos, lai pastāstāt man visu, ko atceraties no šāgada Laulībām ar jūru.

*

Torone lielā mērā bija pretstats abām iepriekš apmeklētajām salām. Tur kūsāja dzīve un rosība, bet mazākajā salā klusums un rāmums. Arīdzan te bija tūristi, kā viscaur lagūnā, un dažas tirdzniecības vietas, kur tiem pārdeva ēdamo un dzeramo, arī mežģīnes un stiklu vai pat pa kādam merlino duncim. Taču lielākā ļaužu plūsma virzījās lejup pa taku gar kanālmalu baznīcas virzienā. Tā ir īsta katedrāle, Arianna teica Lusjēnam, bet nav lielāka par baznīcu.

Visa meitenes dižošanās bija pagaisusi, un tagad viņa vairs nerāvās pa taku citiem priekšā, bet gan atpalika, nevēlēdamās nonākt aci pret aci ar ģimeni. Priekšgalā gāja brāļi, čalodami ar Leonoru un atstādami aiz sevis zivju smārdu. Beidzot viņi apstājās pie spodri nobalsināta namiņa, un durvis atvēra omulīga pusmūža sieviete zaļā kleitā.

Acumirklī viņa bija pie Ariannas un apkampa to abām rokām. Lusjēnā uzvirmoja ilgas pēc mājām, un viņš novērsās. Kas gan viņam meklējams šeit, simtiem jūdžu projām un simtiem gadu tālā senatnē, un kas gan spētu pateikt, cik tālu viņš ir no savas ģimenes?

Bet Valērija, Ariannas māte, apsveica arī viņu. Uzzinājusi, ka zēns ir senatora Rodolfo aizsardzībā, viņa izjuta tādu kā godbijību, bet tāpēc jau viesmīlības viņai netrūka.

Aizskrien nu pēc tēva, Tomaso, viņa teica. — Viņš teju, teju slēgs muzeju.

Bet, mamm, man gribētos, lai Lučiano apskata mūsu katedrāli, iespraucās Arianna, atgriezusies savā vecajā ādā, jo māte, viņu redzot, neapšaubāmi priecājās.

Labi. Ejiet abi viņam līdzi, un es ķeršos pie ēst gatavošanas. Jūs taču paliksiet pie mums uz maltīti?

Lusjēns, Arianna un Tomaso brāzās pa taku uz leju, cilvēki šad tad piestāja, lai ar salas meitu sasveicinātos. viņas izlēciens, ja ne aizmirsts, tad vismaz piedots bija, un ik salinieks vēlējās viņu noskūpstīt vai papliķēt pa muguru. Arianna jutās kā zivs ūdenī. Lusjēns ievēroja, kā viņa kļūst aizvien pašapzinīgāka. Ik cilvēks šajā salā uzskatīja Ari-annu par kaut ko īpašu un izrādīja par viņu interesi. Vienīgie jaunieši, ko Lusjēns redzēja, bija tūristi, kas maltin malās pie miniatūrās katedrāles durvīm.

Vispirms viņi devās uz muzeju, kur rāms vīrs pelēkām acīm viņus sveicināja, apskaudams Ariannu mīļāk par visiem citiem saliniekiem. Džanfranko, viņus ieraugot, nopriecājās un pats vēlējās parādīt Lusjēnam katedrāli. Tā kā darba diena jau bija turpat galā, viņi pagaidīja, līdz pēdējie tūristi aiziet, un tad, Džanfranko, milzīgā, smagā riņķī savērtajām atslēgām žvadzot, iegāja katedrālē.

Tur bija vēss un kluss, par spīti dzīves paisumam, kas brāzās tai cauri katru dienu. Altāra priekšā stāvēja marmora plāksne ar iegravētiem putniem un ziediem, tikpat smalkiem kā vecmāmiņas Paolas mežģīnes. Aiz altāra vīdēja milzu mozaīka ar sudraba sievieti zilos toņos, un tā sniedzās līdz pat celtnes kupolam.

Dievmāte, čukstēja Arianna, pārmezdama veiksmes zīmi.

Marija? pajautāja Lusjēns.

Ja tev tā labpatīk, viņa paraustīja plecus. Vai dieviete. Nav svarīgi. Viņa ir un paliek Lagūnas Māte, un tūristi nāk viņu skatīt. Ne tikai tūristi. Visi lagūnieši nāk, lai nebaltos brīžos lūgtu Dievmātei palīdzību.

Lusjēna acīm pavērās vesela degošu sveču plejāde mozaīkas tēla priekšā. Līdzās postamentam bija noliktas puķes un krelles, un dažādas greznumlietiņas.

Vai redzi to akmens plāksni aiz altāra? Džanfranko Lusjēnam pamāja. Tur apakšā guļ pūķa kauli. Stāsta, ka Madalēna, lagūnas svētā patronese, nogalējusi to ar vienu asaras pieskārienu. Varenais svētais spēks licis tam sarauties čokurā.

Pēc ekskursijas katedrālē Lusjēns bija pavisam samulsis. No vienas puses, te bija baznīca un viss, viņaprāt, ritēja, kā pienākas. No otras puses, lagūniešus, kā rādās, īpaši valdzināja stāsti par dievietēm un pūķiem, kas, šķiet, piederēja senajiem pagānu laikiem.

Viņi devās atpakaļ uz Ariannas mājām, kur Valērija jau bija sagatavojusi dēlu atvestās zivis un varenu pastas maltīti ar zālītēm un olīvām, un ķiplokiem. Kaut kas pavisam cits nekā Ziemeļlondonas itāliešu restorānos baudītais.

Pēc maltītes mazā, vīnogulājiem aizaugušā terasē Valērija piedāvāja kafiju. Leonora laivinieku bija atlaidusi jau Bur-leskā, tādēļ brāļi piedāvājās viņus aizvest savā laivā.

Pēc kafijas mums jādodas projām, mamm, sacīja An-dželo. Zvejniekiem darbs sākas agrā rīta stundā, viņš Lusjēnam paskaidroja.

Tikai tagad Lusjēns pamanīja, ka metas jau tumšs un ir parādījušās pirmās zvaigznes. Šausmīgās izbailēs viņš aptvēra, ka tur, viņa pasaulē, jau būs rīts.

8. nodaļa. Krūka ar varavīksnēm

Šoreiz Lusjēna atgriešanās noritēja daudz smagāk. Ne tikai māte vien norūpējusies raudzījās viņa sejā; ari ģimenes ārste Dr. Kenedija noliekusies turēja stetoskopu uz Lusjēna krūtīm. Kad zēna acis trīsēdamas pavērās, māte nevaldāmi ieraudājās. Redzēdams viņu tik satrauktu, Lus-jēns jutās draņķīgi.

Viss kārtībā, misis Malholenda, pārbaudījusi pulsu un iespīdinājusi Lusjēna acīs gaismu, teica Dr. Kenedija.

Cik vien labi var būt šai ārstēšanas posmā.

Mammu, piedod man, teica Lusjēns. Negribēju nevienu biedēt. Sapnī grasījos pirkt tev burvīgas mežģīnes. Un laikam jau nespēju no sapņa aiziet.

Lusjēns meloja, taču bija tik neizturami redzēt mātes satraukumu, un patiesībai viņa tāpat neticētu. Lusjēns mēģināja dabūt ārsti savā pusē.

Tā nav pirmā reize. Miegs, šķiet, man tagad ir daudz dziļāks nekā agrāk. Varbūt slimības dēļ vai ari ķīmijas radītā noguruma pēdas? Tās dēļ es mūždien jutos savārdzis.

Grūti pateikt, atbildēja ārste, nedaudz saraukdama uzacis. Varētu būt dziedināšanas sekas, lai gan agrāk neko tādu neesmu novērojusi. Tā vai citādi, rādās, tu spurojies pretī slimībai. Vienīgā nelaime neliela pārgulēšanās. Taču viņš nav pirmais pusaudzis, kam tā gadās, jūs jau zināt, -ārste vērsās pie Lusjēna mātes, kurai nu jau izdevās izmocīt smaidu.

Piedodiet, ka velti jūs izsaucu, māte atvainojās. Taču, nespēdama viņu uzmodināt, drausmīgi nobijos. Viņreiz tas ilga dažas minūtes, bet šorīt, kā jau sacīju, vairāk kā pusstundu.

Kad ārste bija projām, Lusjēns piecēlās un saģērbās, visiem spēkiem cenšoties turēties mundri, lai gan īstenībā bija noguris pēc suņa. Viņš jutās tikpat nejauki kā ķīmijas terapijas laikā, un tāds visaptverošs pagurums bija gandrīz jau piemirsies. Pēdējās nedēļās viss bija noritējis puslīdz gludi. Kolīdz māte, nospriedusi, ka dēls atžirdzis tiktāl, lai varētu atstāt viņu vienu, devās uz supermārketu, Lusjēns acumirklī ielikās atpakaļ gultā.

Bet ne jau, lai gulētu. Sagrābis saujā grāmatiņu, viņš ieslīga nesamaņā, vēlēdamies nokļūt Tālijā, tikt laivā, no kuras iepriekšējā naktī tik pēkšņi bija pazudis.

Aptvēris, ka stunda tik vēla, Lusjēns pavilka Ariannu sāņus.

Es došos atpakaļ. Manā pasaulē jau ir diena, un, ja es tur nepamodīšos, sacelsies pamatīgas izbailes. Tā jau ir gadījies. Man nekavējoties jāstravagē projām.

Arianna neticīgi viņu uzlūkoja.

Tu taču nevari tā uz līdzenas vietas izčibēt! Ko teikšu citiem?

Ja viss notiks kā parasti, būšu projām minūti, divas -acumirkli, Lusjēns mierināja.

Vai esi par to pārliecināts? Arianna šaubīdamās jautāja.

Lusjēns saminstinājās.

Nu, ne visai. Iepriekš to darīju tikai Belecā, Rodolfo laboratorijā. Jānogaida, kad būsim laivā. Metas tumšs, un tu varēsi mani piesegt novērst no manis uzmanību.

Ģimene izlēma, ka Ariannai jāatgriežas Belecā un vēl kāds laiciņš jāpaliek pie tantes Leonoras, taču neviens to vairs nepieminēja kā sodu. Arianna juta, ka viņai piedots un tagad viņa varēs baudīt brīvdienas pilsētā. Vienīgās rūpes bija par Lusjēnu.

Kolīdz izskanēja atvadu vārdi, kas Lusjēnam šķita ilgstam mūžību, un brāļi iebrauca laivu lagūnas selgā, viņš deva zīmi Ariannai, ka ir gatavs. Izdevība rādījās nudien laba. Viņu laiva gan ūdeņos nebija vienīgā. Tā vai citādi, tuvākā bija pietiekami atstatu, lai tumsā neko nemanītu.

Kas tad tur? pēkšņi satraukta iesaucās Arianna, pamādama pilsētas virzienā. Visi kā viens izstiepa kaklus, lai redzētu, ko viņa pamanījusi. Lusjēns acumirklī pagaisa. Arianna grasījās sadzejot ko nebūt par krītošu zvaigzni vai lidojošu zivi, taču pēkšņā apziņa par Lusjēna prombūtni sastindzināja vārdus kaklā. Pirms mirkļa meitene juta Lusjēna ķermeņa siltumu sev līdzās, vieglu pieskaršanos, bet nu viņš jau bija projām. Ariannai pārskrēja trīsas.

Kas?

Kur?

Laimīgā kārtā kaut kas jau tur bija. virs katedrāles naksnīgajās debesīs uzšāvās gaismas raķete, šķiezdama sarkanu dzirksteļu lietu, kas izgaismoja neapstrīdami pazīstamo jumta smaiļu siluetu. Tieši tobrīd Arianna jau atkal sev blakus sajuta Lusjēnu. Viņai izlauzās nopūta.

Tev, brāļameit, īsts ērgļa skatiens, piezīmēja Leo-nora. Kā var kaut ko redzēt, pirms uguņošana vēl nav sākusies?

Vai tad nebija jauki? bilda Tomaso.

Droši vien sinjors Rodolfo pošas nākamajai izrādei, -noteica Andželo. Tuvojas Madalēnas diena.

Nezin vai senators būtu tik aušīgs, kā tev šķiet, Lu-čiano? piemetināja Leonora.

Noteikti nē, Lusjēns nodrebinādamies piekrita. Bet gan jau viss notiek ar viņa ziņu.

Arianna neteica neko. Kļuvusi par stravagācijas aculiecinieci, viņa bija tik satriekta, ka līdz ceļojuma beigām nebilda ne pušplēsta vārdiņa.

Viņi atgriezās Belecā, un Lusjēns, pavadījis Leonoru un Ariannu līdz mājām, traucās uz Rodolfo palazzo. bija tik tumšs, ka vai acī dur, un zēns pat nemanīja, ka tumsā viņu novēro ne vairs viena, bet veselas divas ēnas.

Zēnu ielaida Alfredo, un Lusjēns skriešus metās augšup pa kāpnēm, izlaizdams katru otro pakāpienu. Laboratorijas durvis atvērās, pirms Lusjēns paguva pieklauvēt, un viņš elsdams iegāzās istabā.

Nevaru palikt… jāatgriežas, pirms mamma… supermārkets… paliku salās par ilgu… liels milzu…

Lusjēns iezvēlās krēslā, un Rodolfo viņu nopietni uzlūkoja.

Spoguļos es redzēju to pašu. Jā, es atliku rīta nodarbības, taču tāpēc jau nebija jāpazūd uz visu dienu, turklāt aizmirstot par atgriešanos dzimtajā pasaulē. Man jau likās, ka esi vēl šeit. Tāpēc arī sūtīju signālraķeti.

Es raķeti neredzēju, bet dzirdēju to pieminam, teica Lusjēns. Bet laikam jau nevajag tik daudz uztraukties. Vai mirstu, kā kārojas uzdot jums visdažādākos jautājumus -par doktoru Detridžu, Ariannas vecmāmuļu un par merlino zivi, un stikla masku, bet neko darīt, laiks pazust. Šonakt būšu atpakaļ tas ir, rīt no rīta.

Paķēris grāmatiņu, Lusjēns iegrima meditācijā. Virmojošās domas norima un slāņojās kā nogulsnes glāzē, un viņš līdzi tām, projām no laboratorijas, no Belecas, no Tālijas.

Rodolfo stāvēja, ilgu laiku nespēdams atraut acis no tukšā krēsla, un tad nopūtās.

Iespaidīgi, neticami iespaidīgi.

*

Abas ēnas ielā pie Rodolfo palazzo tagad naigoja projām, stūrēdamas uz tuvāko krodziņu. Viena no tām bija zilā apmetnī un grīļojās. Otra bija raupjās strādnieka drānās. Abi, izkāpuši no laivām Piazetta piestātnē, atklāja, ka sekojuši pa pēdām vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Nu bija īstais laiks kādai glāzītei strega un operatīvai apspriedei.

Lusjēns, dzirdot māti slēdzam ārdurvis, pamodās. Tagad zēns brāzās lejup pa kāpnēm gandrīz tikpat aši kā Belecā, lai satiktu viņu priekšnamā.

Ļauj, lai palīdzu tev izkravāties, viņš piedāvājās.

Nu jau tu izskaties pavisam labi, māte teica, un viņas saulainais izskats Lusjēnu veldzēja.

Tomēr somu izcelšana no mašīnas un pirkumu salikšana plauktiņos leduskapī un saldētavā nokausēja ne pa jokam. Juzdams, ka nu drīkst riskēt, Lusjēns, pamatīgi nožāvājies, ierunājās: Tā kā velk uz miegu. Vai tev nebūs nekas pretī, ja es uz brīsniņu atkritīšu?

Nē, māte bez mazākās aizdomu ēnas sacīja. Ej vien, nosnaudies. Es pēc stundiņas ienesīšu tev tēju. Tu taču negribēsi, ilgi guļot, sabojāt sev naktsmieru.

Šobrīd Lusjēnam visvairāk pietrūka atpūtas. Katra nakts tika pavadīta nomodā citā pasaulē. Nepārtrauktā darbošanās un veselīgais ēdiens zināmā mērā gāja labumā. Tagadējā pasaulē Lusjēns bija pieņēmies svarā, arī muskuļi maz-pamazām atguva veco formu. Uz galvas jau sāka dīgt melnas pūciņas. Tomēr zēns jutās bezgala noguris. Patlaban viņš izņēma no kabatas loloto grāmatiņu un rūpīgi nolika uz naktsgaldiņa. Šoreiz derētu kārtīgi izgulēties.

Gvido Parola aiz izmisuma vai matus plēsa. Laiks braukt uz universitāti Padāvijā, bet naudas nav. Vecākais brālis, nodzēries un nospēlējis visu ģimenes bagātību, bija nozudis. Tēvs smagi sasirdzis, un nav naudas, ko maksāt ne ārstam, lai tas viņu dziedina, ne sievietei, kas palīdzētu slimo apkopt. Gvido māte bija mirusi, viņam pavisam mazam esot.

Bija aizkustinoši redzēt, kā izstīdzējušais, rudmatainais zēns tik maigi rūpējas par tēvu. Maciņā tik vien bija kā pāris slaido, taču, lai tēvu uzturētu pie dzīvības, vajadzēja labu ēdienu. Gvido atkal bija tirgū, un tur kāds no studiju biedriem viņu uzrunāja. Jau pēc dažām minūtēm abi sēdēja vietējā krodziņā, un Gvido, dzerdams drauga izmaksāto reibinošo Belecas sarkanvīnu, izkratīja sirdi.

Šodien mums paredzēti uguņošanas priekšdarbi! kad nākamajā dienā pēc liktenīgā salu ceļojuma Lusjēns atgriezās, paziņoja Rodolfo. Vērojot laboratorijā plūstošo saules gaismu, Lusjēns iedomājās, vai tik Rodolfo nespēj pārvērst nakti dienā. Varbūt tas viņam tik tiešām ir pa spēkam. Lusjēns vēl aizvien nezināja Rodolfo spēju robežas. Lai nu kā, šodien viņi posās uguņošanai.

Uguņošana par godu Madalēnai, skaidroja Rodolfo.

Madalēnas diena ir divdesmit otrajā jūlijā, un, tā kā viņa ir lagūnas patronese, man allaž jāizdomā kas nebijis. Šogad jābūt kaut kam sevišķam, jo Svētki sakrīt ar jaunās baznīcas atklāšanas dienu, tā celta pateicībā par atkopšanos no mēra.

Arianna stāstīja, ka jūsu izrāde Laulībās ar jūru bijusi kas grandiozs, atcerējās Lusjēns. Kaut jel es būtu to redzējis!

Tu, Lučiano, nevarēsi redzēt manu uguņošanu, Rodolfo klusi sacīja. Dienā tā nav rādāma. Ir lietas, kam vajadzīga tumsa.

Šie vārdi sarūgtināja un mazliet aptumšoja uguņošanas priekšdarbu prieku, bet, austot rītam, Lusjēns jau darbā bija iedziļinājies ne pa jokam. Daudzkas šeit līdzinājās tam, ko arī Lusjēna pasaulē sauktu par zinātni, piemēram, pulvera sajaukšana ar visādām ķīmiskām vielām, kas sadegot rada dažādas krāsās. Bet palaikam Rodolfo darīja ko tādu, kas, Lusjēnaprāt, līdzinājās maģijai.

Uz darbgalda rindojās stikla krūkas ar neiedomājamām mirgojošām vielām pārdabiskās krāsās un īpatnēji priekšmeti, kādi varētu būt rodami vienīgi burvja krājumos. Lusjēns pārsteigts vēroja, kā Rodolfo atkorķē krūku ar miniatūra pūķa skeletu iekšā un kaut ko virs tās nomurmina. Skelets acumirklī sabirza smalkā zaļā pulverī, un Rodolfo to sapresēja uguņošanas čaulā, kuru viņi patlaban gatavoja, tad pievienoja kaut kādu sarkanzeltaini mirdzošu virpuli, kas, to lejot no trauka, ieslīdēja Rodolfo rokās.

Rodolfo uzmeta mirkli Lusjēna pārsteigtajai sejai. Lēts efekts, bet pūlim allaž pa prātam, viņš paskaidroja. Nu, pirms ķeramies pie nākamā darbiņa, mazs pārtraukums.

Lusjēns atrāvās no domām par nakts pasaules sprādzieniem un uguni debesis.

Vai uzzinājāt ko nebūt par Doktoru Detridžu? abiem izejot jumta dārzā, Lusjēns pajautāja.

Pagaidām neko, teica Rodolfo. Nosūtīju ziņu saviem stravaganti kolēģiem belonā, remorā, Džiljā, uz visām lielākajām pilsētām. Tā pagāja visa vakardiena. Gribējās, lai pa rokai būtu jūsu vadu maģija, par kuru man stāstīji. Bet tā vietā nācās iztikt ar spoguļzinātni, un tas ir nogurdinošs pasākums. Visi patlaban medī liecības par cilvēku bez ēnas, taču līdz šim nekādas jaunas ziņas nav ienākušas.

Rodolfo, Lusjēns pēkšņi pajautāja, kādēļ jūs mani uz šejieni atvedāt?

Rodolfo rādījās pārsteigts. Ne jau es tevi šurp atvedu, Lučiano. Es tikai atstāju talismanu. Man nebija ne jausmas, kam tas tiks rokās. Talismaniem piemīt īpašība atrast īstos cilvēkus.

Bet kāpēc?

Ik mēnesi pilnmēness naktī es izmēģinu dažādas pareģošanas metodes. Pirms vairākiem mēnešiem lasīju kārtīs un metu akmeņus, lai pārliecinātos, ka spēju ielūkoties nākotnē, un toreiz atklājās man pašam nesaprotama shēma. Parādījās Hercogiene un briesmas, un jaunava. Arīdzan grāmatiņa, un es taču to jau biju izvēlējies par nākamo talismanu. Rādījās, ka pienācis īstais laiks to nogādāt jūsu pasaulē.

Nāves kārti Rodolfo nepieminēja.

Bet kāpēc jūs grāmatiņu nogādājāt tieši tur, līdzās vietai, kur es dzīvoju un eju skolā?

Tobrīd es par tevi vēl neko nezināju. Devos turp, kur bija mitis Doktors Detridžs, uz Bānsberiju. Viņa laikā tur bija lauku ciems. Patlaban, šķiet, Ziemeļlondonas kvartāls. Detridža mājas un laboratorijas atrašanās vieta nav vairs sazīmējama. Ieraudzīju lielu ēku, pilnu cilvēkiem, kas, cik tagad noprotu, noteikti ir tava skola, bet toreiz es to vēl nezināju. Tāpēc atstāju talismanu blakusmājā, cerēdams, ka tā būs īstā vieta.

Kā jūs grāmatiņu iedabūjāt mājā? Lusjēns nerimās.

Iegrūdu pa taisnstūrveida spraugu ārdurvīs, teica Rodolfo.

Un tomēr man vēl aizvien nav skaidrs, kāpēc jūs nesat talismanus uz manu pasauli, teica Lusjēns. Vai tālab, lai vairotu stravaganti rindas?

Zināmā mērā jā, gausi atbildēja Rodolfo. Tieši tā Doktors Detridžs pirmajos gados rīkojās. Taču pēc viņa no jūs-pasaules ieradušies vien pāris ciemiņu. Un izskatās, ka tikai viena iemesla pēc, proti, lai palīdzētu mums krīzes situācijās.

Vai daudz šādu krīžu bijis? Lusjēns ziņkāroja.

Rodolfo nopūtās.

Bez sava gala. Kimiči tīko sagrābt visu Tāliju. Ak, šobrīd viņi to sauc par Republiku, bet vari būt drošs, tiklīdz viss nonāks viņu nagos, Republika pārvērtīsies karalistē vai pat impērijā, tāpat kā sendienās, kad Remora valdīja pār visu Vidusjūru un vēl tālāk. Taču Beleca spurojas pretī.

Viņi grib, lai pievienojaties?

Viņi grib, lai Hercogiene paraksta dokumentu, kas apstiprina Belecas pievienošanos Republikai, skaidroja Ro-dolfo. Viņi pūlas ar viltu vai varu iegūt lagūnu jau gandrīz simt gadus.

Bet karastāvoklī taču neesat? Citādi Remanas vēstnieks nebūtu šeit, un viņš ir kimiči, sprieda lusjēns.

Karastāvoklī nē, teica Rodolfo. Starp Kimiči un Be-lecu pastāv savstarpējs naids jau kopš stikla maskas nakts -manuprāt, būsi par to jau dzirdējis. Bet šajā ziņā mēs gan esam trakoti civilizēti. Nav izslēgts, ka bijuši noindēšanas, aizdomīgi noduršanas gadījumi. Taču ne atklāts karš. Kimiči klanam tas viss nav pa prātam. Nostiprināties Tālijā viņiem palīdz intrigas, politiskas laulības un zaglīgums.

Vai taisnība, ka Hercogiene noindējusi Stikla Meistaru un tad nogalējusi Remanas Princi? pavaicāja Lusjēns.

Rodolfo paraustīja plecus. Iespējams. Hercogiene tik tiešām varētu tā rīkoties. Hercogienes kā ienaidnieki ir drausmīgas. Viņas nikni aizstāv savu pilsētu. Silvija nežēlotu nevienu, kas mēģinātu viņai atņemt Belecu.

Bet Princis ar viņu dejoja, un tikai, protestēja Lusjēns. Es domāju to iepriekšējo Hercogieni.

Bet varbūt arī paklupināja ar visu stikla masku? papildināja Rodolfo.

Un Stikla Meistars? Viņš taču Hercogienei pāri darīt negribēja maska tika veidota pēc viņas pasūtījuma, vai ne? Kāpēc viņa noindēja Meistaru?

Viņa darinājums izpostīja valdnieces daiļumu. Un viņa bija Bellezzcf. tas bija tikpat kā uzspridzināt katedrāli, -skaidroja Rodolfo. Visi belecieši domā tāpat. Viņus notikušais nemaz nepārsteidza.

* Skaistule. Tulk. no itāliešu vai.)

Bet jūs taču šādu rīcību neattaisnojat? pavaicāja Lus-jēns.

Faktiski nē, sacīja Rodolfo. Zini, viņš ir viens no maniem priekštečiem. Ne vienai vien uguņošanai iedvesmu esmu smēlies viņa stikla rakstos. Un tagad atpakaļ pie Madalēnas svētku galvenās daļas.

*

Rinaldo di Kimiči pacietības mērs beidzot bija pilns. Mēnešiem ilgi viņš brauca uz Belecu, un tas bija tik nogurdinoši. Ik ceļojums sagādāja neērtības ekipāža jāatstāj uz cietzemes beleciešu dīvainā zirgu likuma dēļ, tad jāņem laiva, kurā viņam metas nelaba dūša.

Vēstnieka apartamenti bija grezni, taču pietika pabūt pilsētā, lai viņš justos pagalam slims. Gandrīz visu laiku kanālu ūdeņu smakas dēļ deguns jāspiež iesmaržinātā mutautiņā, pirms katras maltītes ēdiens kādam jānogaršo. Hercogienei Vēstnieks neuzticējās. Un, viņaprāt, ar pārliecināšanu te virsroku negūt.

Tāpēc viņš visai negribīgi sūtīja pēc slaida sarkanmataina jaunekļa ar merlino nazi zem apmetņa.

Kāpēc viņa negrib parakstīt? Vēstnieks, skaļi domādams, žēlojās. Viņš mēģināja attaisnot savas darbības jauno virzienu. Hercogiene galu galā bija sieviete. Kas gan tāds šajā purviem aizaugušajā ciemā slēpjas, ka viņa tā iestājas par neatkarību?

Gvido Parola klusēja. Ja viņš darīs to, ko viņam liks, Remora maksās. Bet Hercogiene bija Bellezza, un beleca bija viņa pilsēta. lai pierunātu Gvido sagraut savu pilsētu, vajadzētu siekiem naudas, bet kritizēt ne par kādu naudu, tā būtu nodevība.

Tātad noteikumi skaidri. Madalēnas svētki. Nepievērs uzmanību tai Hercogienei, kurai aplaudē pūlis. īstā būs Valsts mandolā. Miesassargiem tur vietas nepietiks labi, ja vienai vai divām galma dāmām. Spriežot pēc iegūtās informācijas, senators Rodolfo, kas parasti no viņas neatkāpjas ne soli, tobrīd būs aizņemts ar uguņošanu.

Parola pamāja. Vai nevarēja būt divas Hercogienes? Tad darbiņš būtu vieglāks un vieglāk būtu pārliecināt sevi, ka īstā Hercogiene ir uz laivu tilta, bet mandolā tikai parasta pusmūža sieviete.

*

Tagad pastrādāsim kopā, teica Rodolfo. Rīt varēsi sagatavot vēl kādas Remanas brīnumsveces un raķetes.

Viņš atsedza milzīgu vadu sistēmu laboratorijas stūrī. Tai bija sievietes siluets un gari mati.

Te nu viņa ir, norādīja Rodolfo, mūsu patronese un svētā. Pats galvenais ir mati. Tev taču zināms, kā viņa iesvaidīja Kunga kājas un pēc tam ar saviem garajiem matiem tās nosusināja?

Es zinu, ko Marija Magdalēna darījusi manā pasaulē, -teica Lusjēns. Vismaz tik daudz, ka Bībelē ir tāds stāsts. -Lusjēnam vēl aizvien nebija skaidrības, kam īsti belecieši tic. Baznīcas šķita savāds kristietības un senākās pagānu reliģijas mistrojums.

Marija Madalēna, pamāja Rodolfo. Tas ir tas pats stāsts. Mūsu svētā reiz bija grēciniece un kalpoja Kungam. Grēki tika atlaisti, un viņa pie Vidusjūras kļuva gandrīz tikpat nozīmīga kā mūsu Dievmāte. Vai esi dzirdējis, kā viņa iznīcināja pūķi ar savām asarām? Tagad pasniedz man to krūku.

Visu pārējo rīta cēlienu viņi nostrādāja, draudzīgi klusēdami. Līdz azaida laikam figūra bija apaudzēta ar sprāgstvielām un minerāliem, kas to dramatiski izgaismos debesīs.

Bet tagad ķersimies klāt matiem, teica Rodolfo.

Lusjēns kaut ko atcerējās. — Mūsu pasaulē Magdalēnai,

manuprāt, ir zelta mati, bet jums Belecā zelts jau nav nekas.

Rodolfo izskatījās manāmi pārsteigts.

Tālijā zelta mati vispār ir kaut kas neparasts, taču kāpēc gan ne galu galā tas nav būtiski. Tomēr Madalēnai nederēs. Mūsu patronesei vienmēr ir bijuši melni mati, -viņš sacīja. Bet tev taisnība, te slēpjas problēma. Melni mati naksnīgajās debesīs neizcelsies.

Rodolfo piegāja pie augsta plaukta un nocēla plakanu stikla krūku, kura līdz šim stāvēja neaizskarta. Rodolfo rokās tā zaigoja, izstarodama prizmveida krāsu kūļus, kas žilbināt žilbināja laboratoriju. Lusjēnam bija jāaizsedz acis.

Atguvis redzes asumu, viņš ievēroja, ka krūka ir pilna ar varavīksnēm. Rodolfo, redzot mācekļa samulsumu, pasmaidīja.

Ievīsim viņai matos mēness starus, paskaidroja Rodolfo. Madalēnas svētki iekrīt pilnmēness naktī, un sudraba gaisma mirgos ik krāsu lokā. Un ikviens pilnasinīgs belecietis katra loka galā nirs kanālā pēc poda ar īstu sudrabu.

Tieši tobrīd Lusjēns nolēma Rodolfo uguņošanas laikā palikt Tālijā, lai ko tas maksātu.

9. nodaļa. Divpadsmit torņi

Rita cēlienu Hercogiene aizvadīja Padomes vadītājas krēslā. Divsimt četrdesmit padomniekiem bija grūti rast vienošanos septiņās viņiem iesniegtajās kriminālapsūdzības lietās, savukārt Hercogienei vēl grūtāk nācās apvaldīt žāvas.

Varbūt jāizgudro kāda īpaši liela maska Padomes sēdēm, viņa prātoja, tāda, kas aizklātu gan muti, gan acis. Tik nozīmīgiem kriminālgadījumiem viņa dubultnieci izmantot nevarēja, jo pašai dažkārt bija jāizšķir balsojums un vienmēr jāpasludina spriedums.

Šodien pāri Bēdu tiltam uz cietumu tika aizvests vien-vienīgs notiesāts kriminālnoziedznieks.

Uz vecumu laikam kļūstu žēlsirdīga, viņa, nevienu īpaši neuzrunādama, konstatēja.

Noteikti nē, Jūsu Augstība, atsaucās jaunākā no gal-miniecēm, aši aizklādama ar roku muti, nobijusies par savu nepieklājību. Es nedomāju, milēdij, ka esat veca, nedz arī to, ka neesat žēlsirdīga, es domāju…

Hercogiene izšķīrās pārvērst visu jokā. Kā tevi sauc, bērns?

Barbara, mana kundze, sacīja jaunā sieviete, izdarīdama reveransu.

Labi, Barbara, vai tu biji tā, kuru sūtīju uzzināt par meiteni, kas gāja pār Piazza ? vai kaut ko uzzināji?

Jā, kundze. Lejā uz audienci gaida kāds vīrs.

Kāpēc tad viņu nesūta augšā?

Kundze, šuvēja gaida pēdējo uzlaikošanu jūsu Mada-lēnas svētku tērpam, paziņoja cita dāma. Mūsuprāt, to jūs nevēlēsieties atlikt.

Hercogiene brīdi apdomājās. Ļoti labi. Nosūtiet kādu lejā, lai pakavē laiku ziņotājam, es viņu pieņemšu, kolīdz aizies šuvēja. Cerams, viņa būs tikusi galā ar abiem tērpiem.

*

Arianna nevarēja vien sagaidīt, kad atkal tiksies ar Lusjēnu. Kopš gadījuma laivā viņa vai mira aiz vēlmes izrunāties. Tiklīdz abi, izstaigājuši Belecas mazās ieliņas, palika divatā, meitene jautāja:

Kas notika? Vai tev bija sarežģījumi?

Gandrīz, atbildēja Lusjēns. Daudz netrūka.

Turpmāk neko tādu nedrīkstam atļauties, nopietni teica Arianna. Mums taču palaimējās, ka bijām laivā lagūnas vidū, kur līdzās gandrīz neviena nebija. Citādi tas būtu ārkārtējs notikums, ko uzzinātu arī Kimiči.

Lusjēns, brīdi vilcinājies, tomēr nolēma atklāt savu noslēpumu.

Protams, nedrīkst pieļaut, ka tas notiek pēkšņi. Taču es apzināti grasos pamēģināt palikt šeit visu nakti.

Arianna piestājusi viņu uzlūkoja.

Kā tu to varēsi? Un kāpēc?

Pierunāšu vecākus, lai todien atstāj mani vienu. Vēlos būt šeit. Negribu, lai svētki man iet secen. Viss rīts pagāja, sagatavojot uguņošanu.

Vai Rodolfo zina? pajautāja Arianna.

Es viņam nemaz neteikšu, rāmi bilda Lusjēns, lai gan, pieņemdams šo lēmumu, nebūt nejutās omulīgi. Kas notiks, ja Rodolfo, tāpat kā iepriekšējā reizē, atklās viņa klātbūtni Belecā? Lusjēns nešaubījās, ka burvis par to nepriecāsies.

*

To, ka jādarina divi tērpi, šuvēja aizmirsusi nebija, lai gan nenojauta, ka viens domāts dubultniecei, kurai Hercogiene Madalēnas svētkos liks parādīties sabiedrībā. Viņa, tāpat kā visas Belecas šuvējas, uzskatīja, ka Hercogiene ir neaptverami iedomīga. Otrais tērps, tāpat kā citi svētku apģērbi, noteikti tiks nolikts tautai atvērtajā Palazzo. Šuvēja saprata, ka kleitas viduklim jābūt šmaugam, taču gurnos tai jākrīt brīvi. Viņa pati svētkos nekad nepiedalījās, tāpēc neredzēs, cik jaunavīga Hercogiene būs, viegli pārkāpjot no laivas uz laivu pa improvizēto laivu tiltu, kas vienos Lielo kanālu ar jauno dievnamu.

Gan kleita, gan tās īpašniece bija vienlīdz daiļas. Hercogienes tērps bija likai vienu izmēru lielāks nekā dubultniecei, lai gan pēc meitenes viņa vairs neizskatījās. Dubultnieci Hercogiene izmantoja ne jau iedomības dēļ, lai gan arī tās viņai bija atliku likām. Šādi rīkoties viņa sāka pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem pašai zināmu iemeslu dēļ. Nu jau Hercogiene apjauta, ka bīstamā spēle sagādā prieku.

Silvija pēdējā laikā nevarēja rast mieru. Jau divarpus dekādes viņa bija Hercogiene un ilgojās savas pilsētas labā darboties pa īstam, nevis tikai valkājot greznus tērpus, jo īpaši tagad, kad pilsētai atkal draudēja briesmas no Kimiči. Tomēr smalkais tērps iepriecināja, violetais satīns piestāvēja acīm, kuras mirdzēja zem kreimeņu maskas, ko gar maliņām greznoja sudraba vizuļi un purpura spalvas, šī maska viņu rotās arī svētkos. Patlaban Hercogiene, dižodamās spoguļa priekšā, līdzinājās eksotiskam putnam.

Lieliska nudien! Tomēr palīdzi noģērbt. Esmu norūpējusies par nākamo tikšanos.

Šuvēju aizraidīja diezgan skubīgi, bet gandarījumu viņa guva priekštelpā, saņemot kūkas ar vīnu. Vērojot nākamo raupjās darba drēbēs ģērbto apmeklētāju ieejam Hercogienes privātajos apartamentos, šuvēja iedegās ziņkārē. Ne pēc masku meistara, nedz friziera vai kāda cita no duča, kam uzticēta Hercogienes skaistumkopšana un rotāšana, viņš neizskatījās.

Nāciet nu, teica Hercogiene, sakārtodama savu dienišķo zaļi sudrabaino masku, kas bija nomainījusi Valsts masku, tiklīdz šuvēja aizgāja. Pastāstiet man par to meiteni.

Kāpēc gan jūs ar tēti nevarētu atgriezties parastajā dzīves ritmā? Lusjēns ierosināja. Šobrīd man jau krietni labāk. Tu varētu atkal mācīt skolā, mamm.

Vikija Malholenda bija vijoļspēles skolotāja. Viņa strādāja vairākās skolās pilsētā un pēc stundām un brīvdienās mācīja skolēnus arī mājās. Taču Lusjēns visu semestri bija tik nevesels, tāpēc māte uz. darbu tikpat kā negāja.

Nezinu gan, viņa tagad šaubījās. Vai nav drusku par agru atstāt tevi vienu?

Nemāžojies, Vikij, iebilda tēvs. Varbūt Lusjēns vēlas mums pavisam taktiski pavēstīt, ka grib kādu laiku pavadīt vienatnē vai ar draugiem. Uz rokām, kā tev zināms, viņš taču nav jānēsā.

Lusjēns jutās pateicīgs. Agrāk tētis savu mūžu neko tādu neiedomātos.

Faktiski esmu nodomājis vairāk pabūt kopā ar Tomu, -Lusjēns teica. Mums vēl daudzkas pārrunājams. Bet nav ne vainas arī vienatnē. Zinu, par skolu vēl nav ko domāt, bet tepat jau brīvdienas, un nedēļu, divas varu pabaudīt arī vienatnē.

Labi, bet tikai ar norunu, ka ielāgosi mana mobilā telefona numuru un, kolīdz jutīsies sliktāk, zvanīsi, teica Vikija.

Mamm! aizkaitinātā balsī iesaucās Lusjēns, vienlaikus izjuzdams arī sirdsapziņas pārmetumus par ieplānoto blēdību. Tu taču zini, ka neesmu no stikla. Pēdējās analīzes uzrāda stabilitāti, un audzējs ir atkāpies. Ārsts pat teica, ka pēc brīvdienām varēšu atsākt skolas gailas. Vai tad nedrīkstu padzīvoties pa māju un bezrūpīgi pavaļoties?

Mamma nopūtās. Tev taisnība. Es pārlieku raizējos, zinu.

Viņa pasmaidīja un pārlaida roku dēla pūkainajam pakausim.

Un tomēr uz mūsu ziņojumu dēļa sava mobilā numuru atstāšu.

Kad Lusjēns ieradās Belecā, Rodolfo bija kā spārnos, izskatījās, ka uguņošanas darbi viņam vairs nav ne prātā.

Šobrīd Rodolfo bija ceļotāja ģērbā, ādas zābakos un apmetnī, tāds pats ietērps gaidīja arī Lusjēnu.

Labi, ka tu tik ātri. Mums priekšā krietns divu stundu brauciens, tiklīdz Lusjēns laboratorijā bija materializējies, Rodolfo paziņoja. Dosimies uz Montemurato šķiet, Doktors Detridžs mums tikpat kā rokā.

Jautājumiem laika nebija. Alfredo airēja Rodolfo man-dolu augšup pa kanālu un garām Scuola Mancloliera, līdz pat tālajam salas stūrim, kur viņus gaidīja laiva, lai nogādātu cietzemē. Mandolai šķeļot ūdeņus, Rodolfo informēja Lusjēnu par notikumu attīstību.

Viens no brālības manījis Doktoru Detridžu Belonā aptuveni pirms diviem gadiem, un tas varētu būt jau pēc tam, kad viņu redzēju es. Taču kopš tā laika viņš ne ar vienu citu stravagante nav sazinājies. tomēr vienu no mūsējiem Remorā sasniegusi vēsts par Montemurato dzīvojošu angli. Ir vērts papētīt.

Un kur tas būtu? pajautāja Lusjēns, dīvainajos zābakos alktin alkdams piedzīvojumu.

Būs savas pāris stundas jāšus pa cietzemi, teica Rodolfo.

Lusjēns norija siekalas. Zirga mugurā viņš savu mūžu nebija.sēdējis. Bet atzīties taču nevarēja. Tomēr, izkāpjot no laivas un ieraugot lielo dzīvnieku, kas ostā jau gaidīja, Lusjēna sirds vai pamira. Zuda jebkura cerība notēlot, ka uz tāda var jāt.

Kad pienāca zirgu puisis ar koka paliktni uzkāpšanai, Lusjēns jau pavēra muti, bet Rodolfo viņu apsteidza.

F.s uzkāpšu pirmais, un tad tu varēsi iekārtoties man priekšā. Šis zvērs spēs nest mūs abus. Tikai turies segliem priekšpusē, un tu būsi drošībā pat ja nebūs pārāk ērti.

Lusjēnam kā akmens no sirds novēlās, bailes pazuda kā nebijušas, lai gan Rodolfo jāja mežonīgi ātri. Zirgs bija brīnum spēcīgs, un tomēr Lusjēnam šķita, ka pirms došanās ceļā Rodolfo iečukst zirgam ausī burvju vārdiņus. Neviens parasts zirgs tik ātri pārvietoties nevarētu viņiem jājot, ainava visapkārt pilnīgi saplūda.

Tad palēnām vien apkārtne šķita pierimstam un skaidrojamies. Lusjēns pamanīja tālumā kalnu un ar mūriem apjoztu pilsētu tā virsotnē. Piejājot tuvāk, varēja redzēt, ka sienu vidū slejas tornis pie torņa.

Montemurato, teica Rodolfo, iegrožodams kūpošo zirgu līdz lēnam riksim. Kalns mūros. Pilsētu ieslēdz pavisam divpadsmit torņi. Visi kā viens sargtorņi pasakaini droša vieta, ja jāslēpjas no nāves sprieduma. Kā tu domā?

Novērošanas torņi acīmredzot bija apdzīvoti, jo pēkšņi pie tuvākā vārtiem parādījās sargi. Rodolfo viegli nolēca no zirga, palīdzēdams tikt lejā no zirga stīvajam un viscaur sāpju pārņemtajam Lusjēnam. Viņa pienākums bija paturēt grožus, kamēr Rodolfo pilsētas sargiem skaidroja ierašanās nolūkus.

Mēs meklējam angli, viņš sacīja. Mācītu vīru, zinātnieku, ar baltu bārdu. Man nav zināms, kā viņš sevi dēvēja. Varbūt Guljemo, uzvārds varētu sākties ar D.

Ar tādu vārdu un ārieni neviens te nav manīts, sargs paraustīja plecus. Bet, ja jums meklējams zinātnieks, tad labāk ejiet uz universitāti.

Sargs kaut ko uzšņāpa uz pergamenta strēmeles un pasniedza Rodolfo. Te ir atļauja jums un ceļabiedram palikt Montemurato līdz saulrietam. Ilgāka uzturēšanās būs likuma pārkāpums.

Paldies, Rodolfo pateicās, iedrošinoši uzlūkodams Lusjēnu. Līdz saulrietam jau būsim gabalā. Nu derētu stallis un apkopšana manam zirgam.

Sargs norādīja, kurp doties, un ceļotāji pa stāvo, bruģēto ielu iesoļoja pilsētā. Te viņi apstājās, lai veikaliņā nopirktu blašķi vīna, maizi, olīvas un zirņus. Piesēduši zem dateļkoka universitātes durvju priekšā, viņi ieturēja azaidu.

Zinību vīri talāros nāca un gāja, dažs labs eleganti ģērbies, cits vienos ielāpos un nevīžīgs. Vienam vai diviem bija balta bārda, taču dienvidus pilngaismā visiem kā vienam bija skaidri izteikta ēna. Lusjēns ierāvās dziļāk dateļkoka paēnā, kārtējo reizi juzdamies uzkrītošs. Rodolfo sarauca pieri.

Liekas, neesam uz īstā ceļa, viņš secināja. Diez vai vinu šeit atradīsim.

>

Varbūt ielūkosimies iekštelpās? Lusjēns pajautāja.

Viņš varētu lasīt lekcijas vai vadīt kādu eksperimentu.

Pilnīgi iespējams, klusā balsī atbildēja Rodolfo.

Taču mēs, stravaganti, kā likums, jūtam, ja tuvumā ir kāds no mūsējiem. Mēs savstarpēji pievelkamies, tāpat kā mans spogulis pievilka tevi. Iespējams, tu pats būtu atradis ceļu pie manis, ja es nesūtītu Alfredo tev pakaļ. Klau, tu taču pats esi stravagante vai nejūti blakus savējo?

Lusjēnam nācās atzīt, ka nejūt gan. Kamēr zēns mēģināja, Rodolfo te piecēlās, te apsēdās, pulkstenis pa tam nosita pirmo stundu. Ap šo laiku Lusjēnam parasti beidzās rīta mācības.

Arianna! viņam piepeši ienāca prātā, ka nokavējis.

Viņa mani gaidīs!

Neraizējies, mierināja Rodolfo. Aizsūtīju vēsti tantei, ka šodien mūs aizsauca. Dosimies tālāk, medījums meklējams citviet.

Ejot cauri pilsētai, Lusjēns smaidīja. Nav grūti iztēloties, cik satriekta būs Arianna, uzzinot, ka šī izjāde viņai gājusi secen. Lai kā meitenei patika Beleca, vairāk par visu viņu valdzināja ceļošana, un lagūnas meitenēm tāda iespēja tik bieži vis negadījās.

Montemurato Lusjēnam šķita kā filmas epizode. Ielas viscaur bruģētas, mājas garas un izlocītas, pilsētas gaisotni noteica vērienīgā divpadsmit torņu virkne, kas to apjoza. Šeit viegli varēja iztēloties zobenu cīņas, slepkavības mijkrēslī, nodevību, bruņiniekus un intrigas. Lusjēns ievēroja, ka ik mājai ir pa divām durvīm: vienas masīvas, koka, ar metāla eņģēm un klauvējamo riņķi, otras mazākas un jaunākas, ierīkotas augstāk sienā, apmēram trīs kvadrātpēdu lielas.

Mazākās ir nāves durvis, lietišķi paskaidroja Ro-dolfo. Pirms divdesmit gadiem lielā mēra laikā daudzi cilvēki tādas iekārtoja. Zārku iznešanai.

Lusjēns siltajā saulē nodrebinājās. Kāds laikam iet pār manu kapavietu, viņš nodomāja. Šeit, sešpadsmitajā gadsimtā, cilvēki nāvi uztvēra visai praktiski. Viņa pasaulē par to runāt izvairījās. Doktoru Detridžu meklējot, Lusjēns centās no drūmajām domām atbrīvoties.

Viņi ielūkojās universitātes bibliotēkā, muzejā, daudzās baznīcās un mazā observatorijā kāda torņa smailē. Neviens par cilvēku, kas līdzinātos viņu stravagante , nebija pat dzirdējis. Laiks skrēja, un Rodolfo negribīgi griezās uz torņa pusi, pa kura vārtiem viņi bija ienākuši.

Piedod, Lusjēn, Rodolfo teica. Izskatās, esmu tevi atvedis uz tukšiem medību laukiem.

Viss kārtībā, atbildēja Lusjēns. Man nekas nav pretī. Nudien interesanti.

Kad viņi jau devās pēc zirga, Rodolfo pēkšņi satvēra Lusjēnu aiz pleca. Tas ir viņš, Rodolfo čukstus paziņoja.

Gludi skuvies vīrs baltiem matiem, draudzīgi svilpodams, apmīļoja no staļļa izvestu zirgu. Lusjēnam viņš nemaz nelikās vecs, varbūt kādu nieku vecāks par Lusjēna vecākiem, taču salīcis, un zobi viņam bija greizi un zaudējuši krāsu.

Nevar būt, ka tas ir viņš, Lusjēns atčukstēja. Paskatieties! zēns norādīja uz staļļa durvīm. Pēcpusdienas saule slīpi apspīdēja pagalmu, skaidri iezīmēdama salmos un bruģī zirga un vīra ēnas. Tomēr Rodolfo nevilcinādamies devās zirgkopim klāt.

Dottore, lusjēns dzirdēja viņu klusi sakām. Vīrs pārsteigumā ļāva izslīdēt no rokām sukai. Mirkli vēlāk abi jau apkampās, un Doktors berzēja acis sava nepavisam ne tīrā krekla piedurknē.

Kāpēc jūs esat šeit? Rodolfo pajautāja. Mēs jūs meklējām universitātē.

Detridžs, jo laikam tas tiešām bija viņš, uzmeta bažīgu skatu Lusjēnam.

Pavei, kas tur man aiz kamiešiem, viņš dīvainā, senlaicīgi skanošā valodā jautāja, skaidri neizrunādams r skaņu.

Rodolfo strauji apsviedās, lai pārliecinātos, ka tuvumā neviena nav.

Par zēnu neraizējies; viņš ir savējais. Nāc, Lusjēn, nostājies saules gaismā! Paskaties!

Lusjēns sakaunējies panāca uz priekšu. Viņš dzirdēja, kā anglis pūš, un, stāvēdams saulē bez ēnas, jutās nepatīkami atkailināts tikpat kā izģērbts svešinieka klātbūtnē.

Detridžs svinīgi paspieda Lusjēnam roku. Topi sumināts, jaunekli. Un laipni lūgtum mūsu saimē! Man šķitās, ka nevienu pietuvenu sev vairs nesastapšu.

I Iercogiene pēc ziņām bija kā izslāpusi, lai gan to, ko stāstīja vīrs raupjajās drānās, viņa jau apmēram zināja. Par meitenes ģimenes apstākļiem Hercogiene bija nopratusi pati un tagad vēlējās tikai pārbaudīt, vai Arianna tiešām ir tā, par ko Silvija viņu uzskata.

Jūs teicāt, devās uz salām? Viņai esot brāļi Merlino, vecvecāki Burleskā un tēvs ir Torones muzeja kurators? Vai šīs ziņas ir drošas?

Pilnīgi drošas, vīrs apgalvoja. lin šeit, Belecā, viņa uzturas pie tantes namiņā ar strūklaku, aiz campo San Sulien.

Leonora, Hercogiene pārlika. Tā noteikti ir Džan-franko brāļa atraitne.

Sinjora Gasparini, si apstiprināja hercogienes ziņotājs.

Iestājās klusuma brīdis.

Kundze? viņš vilcinādamies pavaicāja. Vai man turpināt vai censties uzzināt vēl kaut ko?

Hercogiene sakārtoja domas. Nē. Paldies. Viss, kas vajadzīgs, man tagad zināms. Jūsu palīdzība lieti noderēja.

Viņa pasniedza vīram maku, pilnu sudraba.

Izskatās, Hercogiene pie sevis noteica, kad ziņotājs bija projām, ka spēlē iesaistījusies jauna figūra. Tā, kuru gaidu jau kopš tās nakts, kad Rodolfo ieradās ar saviem dīvainajiem lasījumiem. Bandinieks vai karaliene? Paskatīsimies.

*

Rodolfo, Lusjēns un Doktors Detridžs sēdēja krodziņā. Daudz laika runāšanai nebija, jo Lusjēnam bija jāstravagē mājās, un kurš gan to saprastu labāk par veco Elizabetes laika vīru? Bet uz Belecu gan viņš tiem līdzi braukt nevarēja.

Tas nestāv manos spēkos, Detridžs teica. Jo samā pilsēta mani gandari un dāvā manim drošu pajumti.

Dīvaini gan: Lusjēns bija pārliecināts, ka Detridžs runās tāliski tāpat kā visi pārējie šajā pasaulē sastaptie ļaudis un saprast veco vīru viņam nebūs grūtāk kā klausīties Ro-dolfo un Ariannā. Taču Detridžs neapšaubāmi runāja kā cilvēks četrsimt gadu tālā senatnē, par spīti tam, ka dzīvoja laikā, kurā Lusjēns tagad bija ieradies. Ieklausījies uzmanīgāk, zēns aptvēra, ka Detridžs nerunā tāliski, bet senajā angļu mēlē. Lusjēns papurināja galvu; visu to analizēt nebija nemaz tik viegli. Patlaban pilnībā jākoncentrējas uz to, ko abi vīri runā.

Pastāstiet, kas īsti notika! Rodolfo taujāja. Kā jūs kļuvāt Tālijas pavalstnieks?

Detridžu acumirklī sagrāba bailes. Pirms sāka klusā balsī stāstīt, viņš pameta acis sev pār plecu. Man lēma iznīcību sārtā. Viņējie apzvērēja, ka es krāmējies ar peste-ļošanu un vērpis valodas ar nešķīsto. Nebija, kur sprukt, un es stravagēju uz belonu. kas gadījies ar manu zemes augumu, man nav tapis zināms.

Trīcošu roku viņš iedzēra malku vīna.

Man nācās meklēt patvēri pilsētā. Nebij skanošā, un bij jāpelna esībai. Tad nu atlaivoju šurpu un ietiku zemākās kārtas dienestā, un slapstījos, lai nevienam netop redzama mana esamība. Tad atgriezās mana ēnava. Todien sapratu, ka esmu no vecā auguma aizgājis un pārtapis šeitan uz visiem laikiem.

Viņš palūkojās Lusjēnā.

Tev veicas, puiškan. Tu vari nākt un iet starp pasaulēm pa ceļu, ko iestaigāju es. Bet pašam man vairs nav lemts. Mana vienīgā pasaule tagad ir šeitan.

10. nodaļa. Laivu tilts

Tikšanās ar Viljamu Detridžu Lusjēnam bija vissatraucošākais notikums no visa Tālijā piedzīvotā. Līdz šim viņš katru mīļu brīdi varēja sev pateikt, ka Belecā aizvadītais laiks ir fantāzijas auglis tāds kā sapnis nomodā. Lai gan abas dzīves bija tik ļoti atšķirīgas, tomēr pāriešana no vienas otrā izdevās bez aizķeršanās un nesagādāja ne mazākās grūtības. Taču satikt citu stravagante, kas ceļojis tajā pašā virzienā, bija tiešām pārsteidzoši. Turklāt ne jau parastu stravagante, bet cilvēku, kas šo plūsmu izveidojis senāk nekā pirms četriem gadu simteņiem. Un nu šis cilvēks visu atlikušo mūžu bija kā izmests uz sēkļa svešajā pasaulē.

Laiks pirms Madalēnas svētkiem abās pasaulēs skrēja vienlīdz ātri. Lučiano gatavoja uguņošanu, kā apsēsts tērzēja ar Rodolfo par Doktoru Detridžu un turpināja pēcpusdienas pastaigas ar Ariannu, kura Montemurato ceļojuma dēļ aiz skaudības vai plīsa. Atlikušo enerģiju Lusjēns izmantoja, iespējami labāk tēlojot savu veco es, lai liktenīgajā dienā vecāki atstātu viņu vienu.

Bet arī Tālijā brieda sarežģījumi. Lusjēns nešaubījās, ka tiek izsekots. Kopā ar Ariannu iepazīstot Belecu, viņš ne vienu reizi vien tuvumā bija manījis vīru zilā apmetnī, taču sākotnēji tas viņu īpaši neuztrauca. Tomēr, kad vīrs bija manīts arī Montemurato, Lusjēns kļuva uzmanīgāks.

Šobrīd tas vēl neko daudz nekaitināja, lai gan justies izsekotam ir tas pats, kā kad tev mutē būtu čūla: tā, nemitīgi sūrstēdama, par sevi atgādina. Lusjēns prātoja, vai stāstīt to Rodolfo un kad. Savu nodomu palikt Belecā pa svētkiem viņš vēl nebija atklājis.

Madalēnas dienā Lusjēns pamodās saguris, naktī viņš bija palīdzējis Rodolfo uz plosta Lielā kanāla grīvā veikt uguņošanas sagatavošanu. Lielākie tēli, kā pati Madalēna, no laboratorijas tika atgādāti gan ar maģijas palīdzību, gan ar smagu fizisku piepūli. Rodolfo tos bija samazinājis, lai izdabūtu pa laboratorijas durvīm un lejā pa kāpnēm. Tomēr uz dežūrbaržas tiem atkal bija oriģinālais monumentālais izmērs.

Lusjēns bija sarunājis ar Ariannu, ka atnāks uz tantes māju, tiklīdz būs atstājis Rodolfo un stravagējis uz savu pasauli un atpakaļ, lai pārliecinātos, kā diena aizritējusi tur. Leonora neliedza jauniešiem iet uz svētkiem. Lai gan viņai bija stāstīts, ka Lusjēns pieder citai pasaulei, viņa to nekad nepieminēja un uzskatīja zēnu par krietnu brāļameitas biedru. Lusjēna pasaulē tagad bija svētdiena, un viņš raizējās, ka vecāki varētu palikt mājās, tomēr beigās zēnam izdevās viņus pierunāt doties uz dārza namiņu. Nu Lusjēns par varītēm pūlējās turēt acis vaļā un visu

brokastlaiku vieba možu smaidu, kamēr viņi vai veselu mūžību tiesāja greipfrūtus un radziņus un pat lasīja avīzi. Beidzot vecāki aizgāja un Lusjēns ieritinājās gultā, lai stundiņu nosnaustos. Lai pārliecinātu mammu, ka visu dienu nebūs viens, viņš bija sazvanījies ar Tomu un lūdzis, lai draugs pēc mirkļa lita pusē atnāk.

Remanas vēstnieks nervozēja. Viņa pienākums bija pavadīt Hercogieni pāri laivu tiltam uz Chiessa delle Greizie , nu jau skaidri zinot, ka silfīda zem viņa rokas ir daiļa auguma zemniece. Uguņošanas blīkšķu dēļ nekāda saruna nesanāks, tā būs vieglāk nedomāt par Valsts mandolā notiekošo.

Kad Enriko ieradās Vēstniecībā, lai sniegtu kārtējo ziņojumu, Kimiči trakoti nopriecājās. Pašam spiegam gan tas nebija jāzina, taču Enriko nudien bija lietaskoks; bez viņa šīs nakts intriga nebūtu iedomājama.

Vēstnieks saprata, ka vīrs atnesis informāciju, kas pašam likās sudraba vērta. Vīrelis bija piepūties kā tītars.

Labs ir, cilvēk, spļauj ārā. Redzu, ka tev kas sakāms, -Vēstnieks teica.

Tas ir sakarā ar puiku, Ekselence, Senatora mācekli. Pēc jūsu rīkojuma sekoju zēnam jau kopš tās dienas, kad redzēju viņu ieejam sinjora Rodolfo palazzo. te notiek pavisam neizskaidrojamas lietas. *

Apsēdies un pastāsti sīkāk, teica Vēstnieks, ieliedams Enriko pamatīgu biķeri vīna.

Nu, viņi grib iestāstīt, ka šis esot no Padāvijas, brālēns vai kas tamlīdzīgs. Taču Rosi ģimenē neviens par viņu nav

pat dzirdējis. Pats pārbaudīju. Un vēl puika nekad nav redzēts krēslas stundā, tikai dienā.

Šīs lietas, pieļauju, ir mēreni interesantas, Vēstnieks vēsi attrauca, taču izskaidrojamas. Zēns, domājams, agri liekas gultā. Senators Rodolfo noteikti ir stingrs skolotājs.

Un ko jūs teiksiet par šito? turpināja Enriko. Sekoju, kopš viņš ar draudzenīti devās uz laivu. Abi brauca uz salām, apskatīja stikla muzeju, pamēļoja ar vienu otru zvejnieku, apmeklēja katedrāli Toronē…

Brīnišķīgi, teica Vēstnieks, taču es nesaprotu…

Visu cieņu, Ekselence, — neatlaidās Enriko, bet ļaujiet man pateikt līdz galam. Tas bija toreiz, kad viņi atgriezās no Torones. Visapkārt bija tumšs, un kaut kas ar to puiku nebija lāgā. Tā bija pirmā reize, kad redzēju viņu vakarpusē, un tamdēļ skatījos jo uzmanīgāk. Te pēkšņi viņa vairs nekur nebija. Viens mazs mirklītis, un viņš uz vietas izčibēja. Un tad viņš jau atkal sēdēja laivā, it kā nekas nebūtu noticis.

Vēstnieks rādīja garlaikotu ģīmi.

Un tas būtu viss? Jāsaka, izklausās gana interesanti, bet jūs droši vien izjokoja gaismēnas. Diez cik tuvu taču nebijāt, kā nekā citā laivā. Un pats teicāt, tumsa.

Var jau būt, piekrita Enriko. Un varbūt kaut ko arī palaidu garām. Bet ir vēl kas savāds ar to puiku. Viņam nav ēnas.

Tas uz Vēstnieku atstāja bumbas sprādzienam līdzīgu iespaidu. Nometis vienaldzības masku, viņš pielēca no krēsla un dzelžaini sagrāba Enriko aiz rīkles.

Kā tu teici? Vēstnieks šņāca. Gribi ar mani dzīt jokus?

Enriko cīnījās pēc elpas.

Lūdzu… Ekselence… nekādus jokus… taisnība… nekādas ēnas…

Vēstnieks palaida vīru vaļā.

Ar tādām lietām nejoko, viņš teica, ieliedams abiem jau krietnāku porciju vīna. Enriko dzēra alkaini, braucīdams cietušo rīkli. Taču, lai kā sāpēja kakls, klusībā viņš gavilēja. Tas viss solīja brangu žūksni.

Kad pie durvīm zvanīja Toms, Lusjēns vēl bija pusaiz-midzis. Lejā pa kāpnēm viņš nāca, berzēdams acis, bet sajuta vismaz bija cilvēciska.

Hei! uzsauca Toms. Ceru, ka jūties labāk.

Patiešām, goda vārds, atbildēja Lusjēns, lai gan šobrīd viņu grauza sirdsapziņa par to, ko viņš grasījās nodarīt Tomam. Nekas, pāris stundu viņiem būs. Toms atnesa lērumu CD un dažas fotogrāfijas no diskotēkas. Draugs bija visai pļāpīgs, jo bija uzlūdzis uz deju Ketiju, un par abiem tagad skolā trina mēles. Labi, ka Lusjēnam nevajadzēja daudz runāt, viņš domās vēl aizvien, apcerot nakts piedzīvojumus, kavējās Belecā.

Ja kāds viņam pirms gada būtu pavaicājis, kas ir aizrau-jošāk diskotēka vai uguņošana ar daudziem pieaugušajiem maskās -, viņš nešaubītos ne mirkli. Un arī tagad nebija jāšaubās.

Vēstnieks, pagalam satraukts, soļoja pa istabu. Beidzot viss bija viņam rokās Beleca, Karaliste un tagad arī pati

mistērijas atslēga, kuru Kimiči dzimta medījusi gadiem. Nu viņš, Rinaldo, būs viens no ievērojamākajiem savā ģimenē. Varbūt pat galva? Rinaldo godkārei nebija robežu. Acu priekšā peldēja vīzija ar sudraba kroni.

*

Kura nu būs šai reizē? vaicāja Hercogiene, taču acumirklī zaudēja interesi. Nē, varat nestāstīt. Pietiks, ka ieģērbsiet kleitā, saposīsiet un sūtīsiet pāri laivām.

Hercogiene sakārtoja sudraboto kreimeņu masku un devās uz vislietišķāko audienču zāli tikties ar Remanas vēstnieku. Zāles sienas klāja stikls un spoguļi, viss kalpoja apmeklētāju mulsināšanai. Arī Rinaldo di Kimiči redzēja sevi klanāmies krāšņas violetas vīzijas spoguļattēlam.

Esmu šeit, izsmejoši uzsauca Hercogiene. Vēstnieks šādas attieksmes dēļ acumirklī aizsvilās tik nikns, ka Hercogienes liktenis viņam kļuva vienaldzīgs. Jau vakara noslēgumā Beleca būs viņa rokās, un pa tvērienam ir vēl brangāks kumoss.

Hercogienes svīta nogāja mazo gabaliņu līdz Piazetta , kur pietauvota stāvēja melni sudrabotā Valsts mandola, aiz tās vīdēja cita, mazliet vienkāršāk greznota. Di Kimiči, kā paredzēts, ieveda Hercogieni pirmajā laivā, kur viņa acumirklī iegrima sudraba brokāta brāzmā, kas bija cieši savilkta ap kabīni mandolas centrā. Vēstnieks iekāpa otrajā mandolā, un abas laivas aizslīdēja Lielā kanāla grīvas virzienā.

Lusjēns un Arianna atradās pie paša kanāla, gaidīdami uguņošanu. Hercogienei bija jāuzkāpj laivu tiltā, tad Vēstnieka pavadībā jānoiet līdz jaunajai baznīcai, lai paziņotu, ka tā ir atklāta. Tieši tobrīd vajadzēja sākties uguņošanai. Iesvētīšanas dievkalpojuma laikā, ko vadīs Belecas bīskaps,

Valsts mandolai jāslīd pāri kanālam, jāsagaida Hercogiene, lai atvestu to atpakaļ pilslaukumā. Hercogienes Palazzo viņu jau gaidīs valsts un baznīcas aristokrātijai rīkota balle. Tikmēr Piazza laukumā visi līksmos lagūniešiem ierastā veidā.

Nevaru vien sagaidīt, kad sāksies uguņošana! satraucās Arianna. Vai nav aizraujoši, iedomājoties, ka arī tu tur esi pielicis roku? Kurš numurs būs vislabākais?

Tas ir noslēpums, teica Lusjēns. Pacieties un tad jau redzēsi.

Viņš bija norūpējies kā kaķene par kaķēniem. Galvā pastāvīgi riņķoja doma, vai tikai Rodolfo neaptvers, ka māceklis nav stravagējis uz savu pasauli, un lieliem soļiem nenāks cauri drūzmai trenkt viņu mājās. Turklāt Lusjēns nešaubījās, ka turpat pūlī, kas drūzmējās kanālmalā, manījis vīru zilajā apmetnī.

Uguņošanas secība Lusjēnam bija zināma, un, tiklīdz numurs ar Madalēnas varavīkšņu matiem būs galā, viņš noteikti pazudīs. Vēl aizvien Lusjēnu mocīja sirdsapziņa, jo viņš Tomam sameloja, ka jūtas pārlieku saguris, lai paliktu kopā pēc azaida. Šķiet, Toma seju, viņam promejot, Lusjēns tik drīz neaizmirsīs pa pusei vīlusies, pa pusei… Saprotoša? Lusjēns jutās drausmīgi, iedomājoties, ka tikpat labi Toms varēja just arī atvieglojumu.

Šo domu Lusjēns aizstūma tālākos prāta apcirkņos. Redzot Ariannas priecīgo seju, viņš pasmaidīja. Zēns nolēma, ka atlikušo vakara daļu uzvedīsies kā īstens belecietis un dzīvos mirklim.

Valsts mandolas iekšpuse valdīja dmzma. Hercogiene, viņas dubultniece un kāda kalpotāja bija saspiestas telpā, kur bija vieta labi ja diviem. Otrā “Hercogiene” bija acīmredzamās šausmās, par to liecināja ieplestās acis aiz maskas, īstā bija tikai garlaikota, kā tas pēdējā laikā itin bieži gadījās.

Kopš dienas, kad viņa laukumā bija ieraudzījusi brūn-mataino meiteni, kļuva aizvien sliktāk. Hercogienē bija ieperinājies nemiers un neapmierinātība ar dzīvi. īstas mocības sēdēt te ar kalponi un muļķa zemniekmeiteni, kas spējīga uz blēdībām sudraba riekšavas dēļ.

Kas zina, cik vēl šādu kumēdiņu spēšu izturēt, Hercogiene nodomāja. Labi, ka vismaz nav jāstāv blakus šaur-pierim Vēstniekam ar viņa nebeidzamajām runām par līgumu un neciešami sasmaržināto mutautu. Nudien, vai tad di Kimiči nevarētu atļauties vērtīgākas smaržas, kaut vai no Džiljas, tiem tur bija izstrādāta augstvērtīga parfimērija.

Un tad Vēstnieks jau bija pie kabīnes aizsega un Hercogienei trīcošo krāpnieci nācās stumšus izstumt, tik ļoti viņa bija pārbijusies.

Jaunavas uztraukums lāpu mirguļojošajā gaismā pārāk uzkrītošs nelikās, un Rinaldo di Kimiči vien ar lielu piespiešanos spēja noticēt, ka līdzās nav īstās Hercogienes, kuru viņš tagad uzmanīgi ved no laivas uz laivu. Lēni un precīzi viņi spēra soli pēc soļa no laivas uz laivai, ķīļiem šūpojoties virs ūdens. Pārvietoties varēja, tikai īpaši uzmanoties. Solis sāņus abus iegrūstu smirdīgajos kanāla ūdeņos. To iedomājoties vien, Vēstnieks mežģīņoto mutautu spieda pie deguna ciešāk. Pūlis abpus kanālam mežonīgi auroja. Ļaudis savu Hercogieni mīlēja, un ik reizi, kad valdniece parādījās sabiedrībā, viņa tiem likās aizvien jaukāka un jaunāka. Pietika Hercogieni ieraudzīt, lai visi ticētu, ka šī pilsēta valstī ir pati drošākā, svarīgākā un greznākā.

Kolīdz spožais pāris sasniedza laivu tilta vidū, gaisā uzšāvās pirmā raķete, eksplodēdama turpat abiem virs galvas, izgaismodama viņus un visu pūli ar violetu un sudraba zvaigžņu lietu.

īstā Hercogiene, raudzīdamās pa brokāta aizkara spraugu, smaidīja. Rodolfo neaizmirsa ne mazāko sīkumu. Gatavojot uguņošanu, viņš allaž uzzināja, kāds tērps viņai būs Valsts pasākumā.

Netālu no Valsts mandolas lepni dižojās Lusjēns.

Manējā! viņš uzsauca Ariannai, cenšoties pārkliegt pūļa rēkoņu. Meitene viņam uzsmaidīja, violetās acis mirdzēja tāpat kā ugunis, kas liesmoja viņai virs galvas. Arianna viegli saspieda Lusjēna roku, un viņš paspieda pretī.

Cauri pūlim mandolas virzienā slīdēja gara ēna. Neviens neredzēja, kurp tā dodas. Visu acis bija pieplakušas procesijai uz laivu tilta un gaismu un krāsu plejādei, kas, izceļot majestātisko pāri, iezīmēja tam ceļu.

Debesīm pārlaidās sudraba putnu kāsis. Tad pāvs izplēta krāšņi zilu, purpura un zaļu asti, līdz tā aizklāja apvārsni. Fēnikss izdēja zelta olu, pats no zelta pārkvēlojās sārtā un tad zvaigžņu šaltī izzuda. Ola karājās gaisā, kamēr no tās izšķīlās jauns fēnikss jaunā sārtā un zelta krāšņumā. Aizsmakušu beleciešu izsaucienu pavadīts, melnajā naktī aizsoļoja sudraba auns.

Izrādes kulminācijas brīdī debesīs iezīmējās zaļš pūķis. Virs tā naktī uzliesmoja Madalēnas veidols. Milzu kristāla asara ritēja no acs un uzkrita pūķim, kas sašķīda miljons sarkanās un zelta zvaigznītēs. Tieši tobrīd no mākoņa izslīdēja pilnmēness, apspīdēdams Svētās matus.

Lusjēnam šķita, ka sirds stājas. Pūlim viļņojot sajūsmā par efektiem, ko viņš bija palīdzējis radīt, Lusjēns neredzēja ne Valsts mandolu aizslīdam pa ūdeņiem, nedz tumšo ēnu, kas pieplakusi mandoljeram pretējā laivas galā. Viņš redzēja tikai to, ka Rodolfo bija taisnība. Tiklīdz pēdējās žilbinošās varavīksnes cirtas šķita iekrītam ūdeņos, belecieši cits pēc cita metās kanālā.

Lusjēns kļuva kā bez prāta. Viņš zināja, ka nespēs paņemt sudrabu uz savu pasauli, pat ja to atrastu. Viņš zināja arī to, ka tūdaļ jādodas projām, jāstravagējas , pirms sākas svētki. bet tieši šobrīd zēns bija caur un cauri belecietis. Acumirklī, ievērojis, kur pazūd Svētās daudzkrāsaino matu cirta, arīdzan viņš metās kanālā.

*

Izsmalcināti, nomurmināja Hercogiene, juzdama sakustamies mandolu, kad uzliesmoja Svētā Madalēna, ietinot mēnesnīcas applūdināto pilsētu sudrabā un pilsoņus vienā no regulārajām trakuma lēkmēm. Hercogiene vairs negarlaikojās. Viņas sirdi pildīja kvēls maigums pret naivi lojālajiem, patriotiskajiem pavalstniekiem. Viņai ar tiem bija kas kopējs kaisle pret savu pilsētu. Hercogiene zem maskas centās apslāpēt asaras. Masku notraipīt nedrīkstēja.

Te pēkšņi sudraba aizkars tika atrauts un slaids, sarkanmatains jaunietis pielika dunci viņai pie rīkles.

*

Lusjēns sprauslādams uznira, sagrābis kanālā kaut kādu priekšmetu. Ūdens bija pretīgs, turklāt ledaini auksts, un tas lika atjēgties. Ar šausmām viņš iedomājās, ka grāmatiņa būs izmirkusi, un kas zina, vai ar piemirkušu talismanu stravagācija maz iespējama. vēl lielāks satraukums pārņēma, kad viņš, atmetis matus no acīm, ieraudzīja, ka iepeldējis kanāla vidū. Vienīgā doma bija tikt ārā no ūdens, un, ieraudzījis garām peldošu mandolu, Lusjēns, sakopojis pēdējos spēkus, ieķērās tai sānā un iezvēlās laivā.

Hercogiene saprata, ka jāmirst. Tūkstošiem nožēlu izskrēja cauri viņas smadzenēm, bet ne jau par personīgo drošību; visas saistījās ar pilsētu, Rodolfo un brūnmati meiteni.

Kabīnes iekšienē valdīja klusums. Slepkava neteica ne vārda, un galma dāma šausmās bija pārakmeņojusies. Mandoljers acīmredzot neko nebija manījis, jo vienā mierā airēja pāri kanāla grīvai uz jauno baznīcu, lai tur gaidītu, kā viņš domāja, Hercogieni iznākam no dievkalpojuma.

Slepkava, pielicis dunča asmeni Hercogienes baltajam kaklam, vilcinājās.

Un tad pēkšņi viss gāja juku jukām, un, mandolai draudīgi sasveroties, jau tā pārpildītajā kabīnē iemetās pagalam izmircis zēns. Lusjēns acumirklī aptvēra, ka atrodas Valsts mandolā kopā ar Hercogieni. Virsroku guva intuīcija. Viņš zināja, ka Hercogienei te nav jābūt; visi taču redzēja to ejam pa laivu tillu. Un tomēr viņa bija šeil. Viņš pazina violetās acis un debešķīgās smaržas. Turpat bija ari kāds nepazīstams vīrs ar dunci rokā.

Sekundes simtdaļā Lusjēns aptvēra, ka viņš varētu mirt šeit, Belecas Lielajā kanālā. Tajā pašā laikā viņš apzinājās, ka Hercogienes dēļ ir vērts to darīt. Zēns metās virsū pārsteigtajam slepkavam un, likdams tam zaudēt līdzsvaru, izrāva no rokas dunci.

11. nodaļa. Veiksmes roka

Mandola mežonīgi zvalstījās ūdenī. Tajā bija par daudz cilvēku. Hercogienes dāma visai saprātīgi pabāza galvu iz sudraba aizkariem un uzsauca mandoljeram. Viņš piestāja, lūkodams laivu līdzsvarot, un kā sastindzis skatījās jezgā. Ieraugot Hercogieni, viņa acis iepletās, to Silvija acumirklī ieskaitīja viņam par labu. Acīmredzot sazvērnieks viņš nebija.

Mandoljers palīdzēja Lusjēnam sasiet slepkavu ar sudraba auklām, kas bija kalpojušas brokāta aizkaru saturēšanai. Merlino nazi Lusjēns aizbāza aiz jostas. Tiklīdz slepkava bija droši sasiets, Hercogiene pārņēma vadību.

Tu esi Marko, vai tā? viņa uzrunāja mandoljeru.

Jā, Jūsu Augstība, laivinieks teica, nejuzdamies pārliecināts par personu, ko uzrunā, bet drošs paliek drošs.

Tu šonakt man izdarīji lielu pakalpojumu un tiksi apbalvots. Bet par to visu tu nevienam nedrīksti teikt ne

vārda, kamēr netiksi aicināts kā liecinieks Padomē, kas tiesās šo nožēlojamo nodevēju un viņa saimniekus, lai kas tie būtu. Vai saprati?

Sapratu, kundze.

Labi. Bet tagad mums jānogādā nelietis un šis jaunais varonis, kurš izglāba man dzīvību, atpakaļ Palazzo. vai tu varētu to visu nokārtot un palīdzēt mums iespējami slepeni nokļūt līdz maniem apartamentiem?

-Jā, kundze, — teica mandoljers, nu Hercogienes identitāti vairs neapšaubīdams. Tad viņš saminstinājās. Bet kas būs ar to otro dāmu, kundze? To, kas gāja pāri laivām?

Hercogienes mute zem maskas nicīgi saviebās. Lai Re-manas vēstnieks ved viņu atpakaļ savā mandolā. Nebrīnīšos, ja viņš par šīs nakts notikumiem manā laivā jau šo to zina.

Marko atgriezās Valsts laivas galā un veda dārgo dzīvību atpakaļ uz Piazetta. neviens neievēroja melno mandolu slīdam kanāla ūdeņos, izņemot staltu stāvu uz uguņošanas platformas, kurš zināja, ka laivai bez 1 iercogienes vēl nav jāatgriežas šai krastā. Rodolfo nekavējoties lika Alfredo vest atpakaļceļā arī viņu.

*

Hercogienes aizstājēja maiznieka meita, vārdā Simo-neta, diez cik labi nejutās. Dievkalpojumam nebija ne vainas, ja nu vienīgi par garu. Mezdamās ceļos un atkal celdamās, meitene bija krietni izkustējusies, un tas nemaz nebija slikti, jo nekāda lielā baznīcā gājēja viņa vis nebija.

Taču pēc iziešanas no dievnama viss sagriezās krustām šķērsām. Pūļa gaviles meitenei tīri labi gāja pie sirds, tāpat arī pastaiga pāri visām tām laivām, bet kur tad bija Valsts mandola? Maksas saņemšana, atgriežoties mandolā, bija galvenais iemesls, kas viņai šajā blēdībā deva drosmi.

Vēstnieks acumirklī bija pie Simonetas sāna. Slāpēdams prieku un bažas, ko viņš juta par sazvērestības acīmredzamo veiksmi, Kimiči ieveda viltus Hercogieni savā mandolā. Atgriezīsimies ar manējo, mīļā, viņš dūdoja daudz intīmāk, nekā būtu atļāvies ar īsto Hercogieni.

Atrodoties kabīnē, jaunavas izbailes un samulsums pieauga. Kaut kam tādam viņa nebija sagatavota. Un ja nu Vēstnieks sadomā ar viņu runāt?

Taču uztraukumi izrādījās veltīgi. Rinaldo di Kimiči bija tā pārņemts ar savām domām, ka saruna neraisījās.

*

Daļa no Hercogienes personīgās gvardes gaidīja pie Piazetta un rādīja visai pārsteigtu vaigu, redzot Valsts man-dolu atgriežamies tik ātri. Taču, ieraugot sasaistīto slepkavu un līdz pēdējai vīlītei izmirkušo Lusjēnu, viņi steidza darīt, kas jādara. Nelieti aizveda taisnā ceļā uz cietuma celli, bet Hercogieni un Lusjēnu galma dāma steidzināja iekšā Pa-lazzo. laimīgā kārtā uz laukuma tikpat kā neviena nebija. Visi drūzmējās kanālmalā, gaidīdami atgriežamies Hercogieni, taču īstā valdniece viņiem aizgāja secen.

Tikko līdzdalībnieki bija Hercogienes privāta pa rtamentu drošībā, visapkārt sāka rosīties nu jau vairākas dāmas. Kamēr Lusjēnam tika gatavota karsta vanna, dažas dāmas taustīja dubļu pēdas, kuras viņš, cīnoties ar slepkavu, bija atstājis uz Hercogienes satīna tērpa.

Novelciet tās slapjās drānas, izrīkoja Hercogiene.

Lusjēns, kanāla ūdenim pilot, stāvēja uz Hercogienes nenovērtējamā paklāja un juta vaigos sakāpjam sārtumu.

Ak, Dieva dēļ! Padodiet jel viņam dvieli! Vai tad es tevi apēdīšu, zēn? Vīnu, lūdzu, un aši!

Ietinies dvielī un lieliem malkiem rijot Belecas sarkanvīnu, Lusjēns jutās omulīgāk. Viņš nebija ļāvis galma dāmām atņemt ne dunci, ne grāmatiņu, kas bija tikai mazliet pievilgusi. Dāmas gan bija ķiķinājušas par Lusjēna pidžamu, taču viņš lika apsolīt, ka izžuvusi tā tiks viņam atdota.

Ari pati Hercogiene iedzēra vairāk nekā parasti. Ja tik pēkšņi nebūtu uzradies Lusjēns, kas zina, kāds būtu šī vakara iznākums.

Mandolas dāma pacēla pilošu slapju maišeli.

Ko darīt ar šo, kundze?

Lusjēns atcerējās. Ieniris pēc varavīksnēm, viņš bija sataustījis audekla maišeļa aizsieto galu, pēc tam visu uzmanību koncentrējis uz atgriešanos krastā un cenšanos pār mēru nesadzerties kanālūdeni. Nu Lusjēns nosprieda, ka, rāpjoties Hercogienes mandolā, maišeli būs nejauši pārsviedis pār laivas malu. Tobrīd viņš vēl nezināja, kas tā par mandolu, tālab bija caurcaurēm samulsis, ieraugot tur Hercogieni, jo pirms mirkļa bija to redzējis ejam pār laivu tiltu.

Tātad, uzmezdama aci maišelim, sacīja Hercogiene,

tu biji viens no sudrabnirējiem. Man prieks, ka baumas par manu dāsnumu gājušas plašumā, lai gan, cerams, par ikgadēju tradīciju tas nekļūs. Šis ir tāds īpašs gads, vai zini, Chiessci delle Greizie būvniecība noslēgta. Tāpat arī mans divdesmit piecu gadu valdīšanas posms. Ko gaidi, ņem. Esi nopelnījis.

Lusjēns parāva aiz mitrās auklas, ar ko maišelis bija aizsiets, un ieraudzīja mirdzošu sudrabu.

Jūsu Augstībai taču zināms, ka uz mājām to līdzi paņemt nevaru? Lusjēns samulsa.

Man vienalga, kur tu to glabāsi, atbildēja Hercogiene, urbjoši viņā vērdamās. Par pakalpojumu, ko man šovakar izdarīji, saņemsi piecdesmitkārt vairāk nekā šai maisiņā. Lai Rodolfo parūpējas par glabāšanu, redzot, ka Lusjēns grasās protestēt, viņa piemetināja.

Bet tagad atstājiet mūs vienus, Hercogiene pavēlēja galma dāmai.

Lusjēns, palicis divatā ar Hercogieni, pat nepaspēja sabīties, jo Hercogienei aiz muguras pēkšņi atsprāga vaļā slepenās ejas durvis ar pūķa svečturi un pa tām ienāca Rodolfo.

Kas noticis? viņš prasīja, bažīgi uzlūkodams Lusjēnu, kuram mugurā, izņemot dvieli, nekā nebija un kurš vēl aizvien rokā turēja pilošo maišeli. Ko šajā nakts stundā Belecā dari tu?

Ari Hercogiene pievērsās Lu’sjēnam.

Ak, ej taču vannā, kamēr tā nav vēl atdzisusi! Tur tā starpsiena, redzi? Man par notikušo jāpastāsta Rodolfo.

Lusjēns atrada starpsienu, izrotātu ar ērmoti smalki izšūtu zīda panno, un, pateicības jūtu pārņemts, iegremdējās karstajā, iesmaržinātajā ūdenī. Likās, kanāla smaka paliks viņa degunā uz mūžiem, tāpat arī dubļu garša mutē. Viņš ienira ūdenī, lai saziepētu matus. Nomazgājies Lusjēns kavējās vannā, līdz ūdens gandrīz atdzisa, jo nebija, ko vilkt mugurā, vienīgi dvielis, un viņš izmisīgi cerēja, ka Hercogiene nepiedāvās nevienu no saviem rītatērpiem.

Lusjēns dzirdēja, kā Hercogiene ar Rodolfo satraukti sačukstas, un, pabāzis galvu gar aizslietņa malu, ieraudzīja Rodolfo izbailēs nobālušu. Pamanījis mācekli, Rodolfo pienāca klāt.

Tu izglābi Silviju, tālab esmu tev mūžīgs parādnieks, arī visa Beleca tāpat, bet sīkāk paskaidrot nedrīkstu.

Apklusis viņš pavērās Lusjēnā.

Kur tavas drēbes?

Dāmas savāca. Un neesmu drošs, vai tikšu mājās, grāmatiņa samirkusi. Paskatieties!

Rodolfo, kļuvis domīgs, paņēma grāmatiņu rokās.

Kaut ko lietas labā var darīt, viņš teica. Bet, pirms tu stravagē, tev man viss jāizstāsta.

Rodolfo bija skrējis visu ceļu no Piazetta un tad tālāk uz savu palazzo, mugurā viņam vēl aizvien bija melnais samta apmetnis, kuru viņš tagad noģērba un kurā ietina Lusjēnu. Tad viņš piegāja pie izdzisušā kamīna un ielika tajā ugunsakmeni. Drīz vien istaba pildījās ar siltumu.

Hercogiene pastīvi piecēlās kājās un pazvanīja sudraba zvārgulīti.

Kāpēc gan tev, Rodolfo, nepaņemt viņu atkal pie sevis? Es šeit palikt nevaru. Jāiet glābt tas nabaga bērns, kas šonakt svētkos personificēja mani. Aiz bailēm būs pārakmeņojusies.

Beidzot Lusjēnam viss kļuva skaidrs. Hercogiene izmantoja dubultnieci! Un, spriežot pēc Rodolfo sejas izteiksmes, arī viņam tas bija jaunums.

*

Arianna nesaprata, kas viņā gūst virsroku raizes vai dusmas. Pēc Lusjēna impulsīvās ieniršanas viņa to uz cietzemes vairs nebija redzējusi. Izmeklējās pa kanālmalu un vēlāk Piazza Maddalena, bet tādā pūlī kādu atrast nebija iespējams. Beigu beigās meitenei bija jāatgriežas pie tantes, cerot, ka Lusjēnam izdevies stravagēt uz dzimto pasauli, pirms vecāki pārradušies mājās. Pagaidām viņai, kā mēdza teikt tante, jāsaglabā vēss miers un ar to ariannai nekādi neveicās.

Simoneta soļoja pār Piazza, ieķērusies vēstnieka elkonī, tas bija kā sapnī. Belecieši sveicinādami veidoja dzīvu ķēdi gar ceļa gabaliņu līdz sārti nokrāsotajai Hercogienes Palazzo, un simonetai tīri labi padevās tiem graciozi atmāt, taču iekšēji viņa trīsēja. Kaut kas nebija kārtībā; Hercogienes galvenā dāma detalizēti bija izklāstījusi veicamo uzdevumu, un visam jau pirms pusstundas bija jābūt galā.

Cik gan atvieglota Simoneta jutās, ieraugot to pašu dāmu Palazzo vārtos! pienākusī sieviete droši veda viņu projām no Vēstnieka.

— Atvainojiet, Ekselence, dāma sacīja, Viņas Augstībai pirms svētkiem dažas minūtes jāveltī skaistumkopšanai. Lūdzu, uzgaidiet pieņemšanas zālē.

Vēstnieks pamāja. To, ka šī galma dāma bijusi Valsts mandolā, viņš nezināja. Vēstnieks bija pavēlējis Hercogie-nes pavadoņus, lai kas tie būtu, nogalināt, ieskaitot man-doljeru, ja rastos nepieciešamība. Šobrīd viņš tikai ar pūlēm valdīja prieku. Paies krietns laiciņš, iekams atradīsies peldošā līķu mandola, un slepkava tikmēr būs gabalā. Ri-naldo di Kimiči, paņēmis piedāvāto kausu vīna, ar baudu iedzēra. “Par Belecas, pēdējās pilsētvalsts, pievienošanu Republikai,” viņš domās uzsauca tostu.

Lusjēns, pamodies savā gultā, nomierinājās. Pulkstenis rādīja pieci, un mājā valdīja klusums. Vecāki vēl nebija atgriezušies. Zēns uzmeta bažīgu skatu apģērbam. Mugurā tas pats, kas šorīt, dodoties uz Belecu, trūka vienīgi

apakšbikšu, kas tagad žāvējās kur nebūt Hercogienes Palazzo. merlino dunci un maišeli ar sudrabu viņš bija atdevis glabāšanā Rodolfo. Grāmatiņa pēc izpeldēšanās kanālā neko daudz cietusi nebija, vienīgi no vākiem mazliet nolupusi krāsa. Rodolfo to kamīna siltumā virs gailošā ugunsakmens bija rūpīgi izžāvējis.

Tomēr grāmatiņa viņu mājās bija nogādājusi. Tagad viņš to uzmanīgi apošņāja. Paldies Dievam, pēc kanāla nesma-koja. Rūpīgi novietojis grāmatiņu uz naktsgaldiņa, viņš iekrita dziļā dabiskā miegā.

Hercogiene kāpa lejup pa Palazzo marmora kāpnēm, krāšņa savā violetajā satīnā. Ausīs un ap kaklu zaigoja briljanti, bet tumšajos matos briljanta tiāra. Svētku viesi, kas pirms došanās uz banketu zāli gaidīja ierodamies Hercogieni, viņai uzgavilēja. Bet viņas acis meklēja vienvienīgu personu Rinaldo di Kimiči.

Viņa bija gandarīta, redzot, ka Vēstnieks satrūkstas un aizrijas ar vīnu.

Vēstniek, Hercogiene līdzjūtīgi uzsauca savā neatkārtojami skanīgajā balsī. Vai jums gadījumā kaut kas nekaiš? Mēs nedrīkstam viesiem likt gaidīt.

Di Kimiči pienāca viņai klāt kā cilvēks, kas ne vien ieraudzījis spoku, bet arī saņēmis rīkojumu vest to pusdienās. Viņam acumirklī bija skaidrs, ka tā tik tiešām ir Hercogiene. Acīmredzot kaut kas nogājis greizi. Bet kas? Un vai Hercogiene par ieplānoto atentātu zina? Kad viņa tam blakus slīdēja uz banketu zāli, Vēstnieks saprata, ka vairākas stundas tiks pakļauts izsmalcinātai spīdzināšanai.

Hercogiene domāja tieši to pašu. Bija vērts piedzīvot visas šīvakara šausmas, lai redzētu Vēstnieka apjukumu, un viņa nebūt neplānoja tik viegli no tā atstāties. Ja jau Vēstnieks bija uzpircis slepkavu, kam viņa jānogalē, tad viņa savā svētku banketā liks tam mocīties neziņā un bailēs par savu dzīvību.

Tā bija jauka diena. Paldies, ka pamudināji braukt, -pēc stundas pārrodoties mājās, mamma sacīja Lusjēnam.

Dieviņ tētīt, cik pulkstenis? Tu droši vien esi izsalcis kā vilks. Laidiet nu mani uz virtuvi ko nebūt sačabināt.

Nekādā gadījumā, iebilda tētis. Varu saderēt, ka Lusjēns ar Tomu augu dienu dzīvojuši uz pāris sviestmaizēm. Iebaudīsim no ķīniešu restorāna atnestos gardumus.

Lusjēns, dzirdot slēdzam ārdurvis, bija izberzējis miegu no acīm. Izskatās, ka šodien būs jāiztiek ar nieka snaudu, bet viņš zināja, ka uz Belecu jādodas, kolīdz, neradīdams aizdomas, varēs likties gultā.

Maltītes laikā vecāki stāstīja par brīvdienu un laimīgā kārtā neko daudz neiztaujāja Lusjēnu. Ik pa brīdim abi sazvērnieciski saskatījās, taču Lusjēns bija pārāk noguris, lai pajautātu, ko tas nozīmē. Acis pašas krita ciet.

Šodien drusku pārstrādājies, vai ne? tētis, maigi izņemdams Lusjēnam no rokas dakšiņu, sacīja.

Tā varētu teikt, Zēns žāvādamies piekrita. Viņš bija redzējis uguņošanu, kur pats bija pielicis roku, bija niris smirdošā kanālā un atklājis bagātības, un tad novērsis atentāta mēģinājumu pret valsts absolūto valdnieci. Bet balsī viņš noteica: Kas to būtu domājis, ka video skatīšanās un popkorna graušana var uzdzīt tādu miegu?

Tad laidies tik uz gultu, mamma stingri sacīja. Rīt tev jābūt spirgtam. Mums ir tev kas sakāms.

Ja viss būtu kā parasti, Lusjēns uz šādas ēsmas būtu uzķēries. Bet ne šovakar. Viņš aizsteberēja līdz gultai un, kad roka satvēra grāmatiņu, novaidējās vien. Ko tik viņš nedotu par vienu kārtīgu nakts miegu!

Lagūnas viļņus šķēla pavisam parasta airu laiva. Pie airiem sēdēja visai izskatīgs jauns cilvēks, viņš veda vienu pasažieri pieticīgi ģērbtu sievieti, glītu, bet ne vairs jaunu. Acīmredzot precētu sievu, jo bez maskas. Sieviete klusēdama vēroja salas. Patlaban viņi tuvojās Burleskas daudzkrāsainajiem namiem.

Airētājs, pietauvojis laivu, piedāvājās pasažieri pavadīt, taču viņa no palīdzības atteicās. Tad viņš, padodams grozu, palīdzēja sievietei izkāpt no laivas, un viņa devās uz pilsētiņas vienīgo balto namiņu. Glītais laivinieks, paraustījis plecus, devās meklēt kaut ko ēdamu.

Paola Bellini, slaucīdama rokas priekšautā, atvēra durvis, bet, ieraugot ciemiņu, pārsteigumā aizšāva mutei priekšā roku.

Vai drīkstu ienākt, māt? sieviete klusā balsī pavaicāja. Man ar tevi jārunā.

*

Kad Lusjēns nākamrīt pēc Madalēnas svētkiem materializējās Rodolfo laboratorijā, viņš bija pārsteigts, cik sirsnīgi skolotājs to sagaidīja. Zēnam likās, ka par nakts izturēšanos Rodolfo būs sadusmojies, bet nekā tamlīdzīga -gudrais zintnieks pirmo reizi pa visiem laikiem mācekli mīļi apkampa.

Vai ar tevi viss kārtībā? Rodolfo jautāja, pētoši uzlūkodams Lusjēnu. Vai ar vecākiem nekādu sarežģījumu nebija?

Nē, viss pa pirmo, mazliet samulsis, atbildēja Lus-jēns. Viņnakt abi necik neparunājās, jo Rodolfo svētkos vēlējās būt līdzās Hercogienei, lai nodrošinātu kārtīgu aizsardzību. Tagad Lūsjēns juta, ka pēdējais laiks paskaidrot, kāpēc viņš palika Belecā.

Zinu, ka nevajadzēja riskēt, viņš iesāka, bet man tā gribējās redzēt uguņošanu.

Teiktais izklausījās bērnišķīgi un patmīlīgi.

Nu, un kā, tavuprāt, bija? Rodolfo nopietni pajautāja.

Spīdoši, teica Lusjēns. Pat labāk, nekā biju iztēlojies. Taču zinu, ka esmu rīkojies nepareizi. Atvainojiet.

Neatvainojies, atbildēja Rodolfo. Nebijis te tevis, Silvija būtu nonāvēta. Rodolfo nodrebinājās. Iespējams, tieši tādēļ tev šeit bija jāierodas tāpēc talismans atrada ceļu pie tevis un neviena cita.

Rodolfo noņēma sev no jostas merlino dunci un svinīgi sniedza to Lusjēnam. Piesēdies līdzās, viņš pirmo reizi pa visiem laikiem Lusjēna klātbūtnē pārmeta veiksmes zīmi.

Vai saproti? Pateicoties dievietes, viņas dzīvesbiedra un dēla spēkam, Silvijas dzīves loks palika nepārrauts.

Ne visai, atbildēja Lusjēns, kautri pasvārstīdams rokās dunci un atcerēdamies, kam tas paredzēts. Kas ir dieviete un tie pārējie? IJn kāds tam sakars ar mani?

Tā ir mūsu senā ticība, paskaidroja Rodolfo, tā, kas bija pirms kristietības. Vidusjūras austrumu krastā viscaur ticēja dievietei un viņas dzīvesbiedram.

-Jādomā, ka ari viņ.š bija dievs? teica Lusjēns.

Jā, bet ne tik spēcīgs kā dieviete. Ari dēls bija par viņu spēcīgāks. Daži tic, ka dzīvesbiedrs sākotnēji bija dievietes dēls un tikai vēlāk, kad incests kļuva tabu, tika izgudrots arī vīrs, un tāpēc viņš palicis ēnā. Dēls no sākta gala celts gandrīz tādā pašā godā kā māte. Kad ieviesās kristietība, visām pagāniskajām dievietes un viņas dēla statujām atļāva palikt savā vietā. Vienīgi tagad tos sauc par Dievmāti un jauno Kungu.

Rodolfo jautājoši uzlūkoja Lusjēnu.

Piedodiet, teica Lusjēns. Mums ir Anglijas Baznīca. Tāpēc neko daudz nezinu, Dievmāte zināt, vairāk raksturīga katoļiem.

Rodolfo pacēla uzacis. Kas tā par Anglijas Baznīcu? Un katoļi?

Lusjēns jutās pārsteigts. Zināt, Henrijs Astotais un viss, kas ar to saistīts. Viņš gribēja precēt Annu Boleinu, taču Pāvests nešķīra iepriekšējo laulību, tad nu Henrijs izveidoja savu Baznīcu.

Nu bija Rodolfo kārta brīnīties.

Doktors Detridžs neko tādu man nav stāstījis. Šajā pasaulē zināms, ka jūsu Anglijā, mēs to saucam par Albionu, ir tā pati ticība, kas Tālijā, un baznīcas priekšgalā ir Pāvests.

Nu, piebilda Lusjēns, — Doktora Detridža laikā tas bija bīstams temats. Kad nomira Henrijs un pēc tam arī viņa dēli, meita Mērija lika nogalināt karaļa jaunās ticības piekritējus. Savukārt Detridža laikos karaliene Elizabete pavēlēja nogalināt par sekošanu tai otrajai ticībai katolicismam.

Vai par katoļiem jūs saucat cilvēkus, kas tic senajai kristietībai?

Jā, par Romas katoļiem, manuprāt, tāpēc, ka Pāvests ir Romā.

Apbrīnojami, Rodolfo domīgi novilka. Šeit Pāvests ir Remorā, Republikas galvaspilsētā. Kādudien man būs tev jāpastāsta, kā Rems nodibināja Remoru pēc tam, kad bija nogalējis brāli Romulu. Bet nu, kad esam atkal atraduši Doktoru Detridžu un viņš kļuvis Tālijas pavalstnieks, būs jāprasa, lai viņš pastāsta par savu Angliju un tās reliģiju.

Un tomēr, Lusjēns neatlaidās, atgriezīsimies pie dievietes.

Lagūnieši ir vieni no pēdējiem Vidusjūras krastos, kas cieši pieķērušies vecajai ticībai, turpināja Rodolfo. Kristietību šeit uzspieda ar varu. Kā būsi ievērojis, jau tiek celtas baznīcas un ļaudis iet uz misi. Un tomēr sirdī tic dievietei, kas par viņiem gādā, tāpat arī par Belecu. Tādēļ jau mūsu valdniece allaž ir sieviete. Hercogiene. Belecieši sirds dziļumos nekad nav pieņēmuši vīriešu kārtas dievu vai vīrieti pestītāju, ja jau esam līdz tam aizrunājušies. Un mazāk par visiem valdnieku vīrieti.

Šķiet, ka visi dievina Hercogieni, teica Lusjēns, atcerēdamies fanātisko pūli iepriekšējā naktī un lipīgo apsēstību, kas viņam pašam lika mesties kanālā.

Tas tiešām tā ir, Rodolfo nevilcinoties atzina. Hercogiene ir salinieku dievietes idejas personificējums. Tieši tāpēc viņas labklājība tiem ir svarīga.

Un tāpēc, jūsuprāt, slepkava nevarētu būt belecietis? -painteresējās Lusjēns.

Nezinu, neesmu viņu vēl redzējis, drūmi atbildēja Rodolfo. Taču, ja cilvēki uzzinātu, ka esi izglābis Hercogienei dzīvību, viņi nešaubīdamies ticētu, ka esi pašas dievietes sūtīts.

Viņnakt jūs teicāt, ka neviens par to nedrīkst uzzināt, -teica Lusjēns. Tas ir forši, gribēju teikt, es visu darīju automātiski un nevēlos būt varonis vai vēl kaut kas. Bet vai jums nešķiet, ka cilvēkiem tomēr būtu jāzina, ka Hercogieni kāds grib nogalināt?

Neviens nedrīkst uzzināt, ka dāma, kas atklāja baznīcu, nebija viņa, un, kā nojaušu, arī Laulībās ar jūru bija tāpat. Lagūnieši ir bezgala māņticīgi; viņi nospriestu, ka pilsētas labklājība ir briesmās.

Bet kāds par dubultnieci tomēr zināja, lēnām sacīja Lusjēns. Citādi slepkava uz mandolas klāja neatrastos.

Tev taisnība, piekrita Rodolfo. Un, manuprāt, Silvijas spīdzinātāji, kamēr mēs te runājam, cenšas izdibināt, kas viņš tāds ir.

12. nodaļa. Divi brāļi

Spīdzināšana nemaz nebija vajadzīga. Gvido Parola pats bija ar mieru visā atzīties. Jau iekāpjot Valsts mandolā, viņš kļuva cits cilvēks. Nonācis aci pret aci ar Hercogieni, Gvido saprata, ka nespēs valdnieci nogalēt pat par sudrabu, kas varētu dziedināt tēvu. Vēl dziļāku kaunu viņā izraisīja Lusjēna impulsīvā Hercogienes aizstāvēšana. Visas belecieša jūtas bija izlauzušās virspusē, un viņš bija gatavs visu atklāt. Un pēc tam mirt.

Varat iedomāties, cik samulsis Parola jutās, kad nākamajā dienā, saņēmis tīru, mīkstu gultas veļu, pietiekami daudz silta ūdens, lai nomazgātos, un vairākas lieliskas maltītes, viņš saņēma ziņu par pašas Hercogienes ierašanos cellē. Nokritis valdniecei pie kājām, Parola lūdza piedošanu.

Celieties augšā, Hercogiene vēsi sacīja. Nē, nepiedāvājiet sava matrača malu. Kā redzat, miesassargs atnesis man krēslu.

Viņa apsēdās, sakārtodama kuplos svārkus, bet muskuļotais miesassargs, nostājies aiz krēsla, skatījās nožēlojamajā jauneklī, kas tās priekšā zemojās. Ieslodzītais bija izcili gara auguma, lielām, tumšām acīm, kas rudmatim visai neparasti.

Galvenais Inkvizitors man pavēstīja, ka jūs esot bele-cietis, Hercogiene iesāka.

Tā ir, Jūsu Augstība, Parola apstiprināja.

Un gribējāt savu pilsētu par naudu nodot?

Parola pamāja, ne vārda nebilzdams. Viņam nebija, ar ko aizstāvēties.

Kā jums šķiet, kāds sods par šādu noziegumu pienākas? pajautāja Hercogiene.

Nāve! jauneklis dedzīgi, acīm mirdzot, iesaucās.

Par to, ko mēģināju jums nodarīt, esmu pelnījis nāvi, kundze. Man ir tikai viens lūgums noklausieties manu stāstu un, pirms mirstu, piedodiet man. Es no visas sirds nožēloju. Rudmatim sāka birt patiesas nožēlas asaras.

Viņš Hercogienei izstāstīja par mātes nāvi, par uzdzīvotāju brāli, par tēva slimību, par tikšanos ar skolasbiedru, kurš nejauši zinājis kādu, kas labi maksā cilvēkam, kurš, izmisuma dzīts, gatavs uz visu.

Jūs nebijāt nekas vairāk kā rīks, jau laipnāk sacīja Hercogiene. Tieši tāds pats kā ierocis jūsu rokās, un jūs vadīja kāds cits. Nu jūs Inkvizitoram esat pateicis tā cilvēka vārdu, kurš jūs nolīga.

Parola pamājis jau grasījās to nosaukt, bet Hercogiene viņu atturēja.

Nevajag izrunāt šo vārdu skaļi. Es zinu, kurš tas ir. Esmu ieinteresēta, lai publiskā tiesa, kas jūs apsūdzētu un notiesātu, nemaz nenotiek. Būs labāk, ja es jūs notiesāšu un spriedumu nolasīšu tepat uz vietas.

-Jā, kundze, nočukstēja Parola, pārliecināts, ka situsi pēdēja stundiņa un miesassargs ar zobenu viņu tūdaļ aizraidīs uz viņpasauli. Pirms mirstu, vien pasakiet, ka esat man piedevusi, un ļaujiet nosūtīt atvadu vārdus tēvam. Pirms sprieduma izpildīšanas atļaujiet man izsūdzēt grēkus priesterim.

Es jums piedodu, paziņoja Hercogiene, zem maskas viegli smaidīdama. Taču nav pieņemts, ka pirms Scuola Mandoliera kāds sūdzētu grēkus. Ieejot dižciltīgo kārtā, tā, vai zināt, neklājas.

Parola samulsis pacēla acis. Vai jūs, kundze, dāvājat man brīvību?

Ne gluži, atbildēja Hercogiene. Es paturu jūs savā dienestā. Jūsu mācību vieta būs Scuola Mandoliera , kur kļūsiet par vienu no maniem mandoljeriem vairāk nekā divdesmit pieci jums taču nebūs?

Parola papurināja galvu. Deviņpadsmit, viņš atzinās.

Tad pēdējais laiks pievērsties cienījamam amatam, -teica Hercogiene. Nevar taču dienišķo maizi pelnīt, durstot cilvēkus.

Lusjēna vecāki vēl aizvien izturējās noslēpumaini. Dodoties uz darbu, tēvs, viņu samīļodams, piemiedza aci un teica: Līdz vakaram.

Vārdi un apskāviens bija pašsaprotami; pamirkšķināšana ne. Mātei stundas bija visu dienu. Tomēr brokastlaikā viņa paziņoja: Lai gan man darba pilnas rokas, taču pie pusdienu galda parunāsimies.

Lusjēns prātoja: parunāsimies, jā, bet par ko. Viņam patika iegūtā brīvība varēja gan izprātoties, gan nosnausties.

Māte gandrīz visu dienu būs ārpus mājām, taču atgriezties Belecā, lai paskatītos, kas tur šonakt notiks, Lusjēnam nemaz negribējās.

Nakts vizītes pilsētā viņā sāka viest neomullbu. Briesmas varēja kļūt arī draudīgākas. Tikai laimīgas nejaušības un pārsteiguma mirkļa dēļ Lusjēns atentāta mēģinājuma laikā pārvērtās varonī, nevis kādā no upuriem. Viņš mēģināja iztēloties, kas būtu noticis ar ķermeni šeit, paša pasaulē, ja viņu Belecā būtu nodūruši. Vai mamma ar tēti, ieejot Lusjēna istabā, atrastu dēlu asiņainos palagos mirušu?

Lusjēna iztēles ainas kļuva aizvien šaušalīgākas. Ja nu viņi Londonā sāktu medīt slepkavu? Nevienu neatrastu, un viss tiktu iekļauts statistikā: vēl viena no daudzajām neatklātajām slepkavībām. Un kas notiktu ar līķi Belecā? Vai tas gluži vienkārši izgaistu? Ja slepkavības mēģinājums izrādītos veiksmīgs, vai kāds maz uzzinātu, ka Lusjēns miris, aizstāvot Hercogieni?

Uz šiem jautājumiem atbildes nebija, tāpēc Lusjēns pirms azaida iekrita dziļā miegā, sapnī viņš redzēja tiesu, kurā Belecas slepkava, vēl aizvien neaprēķināmi turēdams mer-lino dunci, stāvēja liecinieka ložā, kas izskatījās tieši kā divdesmit pirmajā gadsimtā, un teica:

-Jums nav pierādījumu, ka es viņu nogalināju. Kur tad ir ķermenis?

No dunča pilēja asinis pa visu tiesas zāles grīdu, un sapnī Lusjēns zināja, ka tās ir viņa asinis.

Pilsētas ziemeļdaļā stiepās neliels kanāls, kur zaļknābji mandoljeri apguva prasmes. Nedz apmeklētāji, nedz tūristi klusajos ūdeņos neiegriezās. Kanāls bija tik šaurs, ka mājas abpus tam blīvējās cita pie citas. Divas no tām savienoja privāts tilts, saistot augšējos stāvus; nami piederēja Edžidio un Fiorentino, Rodolfo vecākajiem brāļiem.

Abi vēl aizvien bija izskatīgi, lai gan Edžidio savos četrdesmit piecos gados beleciešu izpratnē bija pavecs. Kad brāļi bija vienās vai otrās mājās vai pastaigājās kanālmalā, vai arī nostājās uz tiltiņa, kas tos savienoja, viņi bieži izklaidējās, vērodami jaunizcepto mandoljeru pūliņus.

Savlaik brāļi bija labākie mandoljeri Belecā, arīdzan paši izskatīgākie. Viņi bija ne vien airējuši Barcone laulībās ar jūru, bet arī pelnījuši skaistu naudiņu, vizinādami tūristus augšup lejup pa Lielo kanālu. Kad brāļi sasniedza divdesmit piecu gadu vecumu, Hercogiene viņus dāsni atalgoja un aizvadīja pelnītā atpūtā. Ja ne par ko citu, tad vismaz par to viņi Hercogienei bija pateicīgi.

Edžidio bija atvēris veikaliņu, kur pārdeva papīru, piezīmju grāmatiņas un zīmuļus ar tikpat virpuļojošiem rakstiem kā Lusjēna talismanam. Gadiem ejot, Rodolfo iekārtoja savu laboratoriju un palīdzēja vecākajam brālim. Viņa veidotā apdare un prasme cēla Edžidio preču reputāciju tiktāl, ka to apskauda visā Eiropā. Edžidio veikaliņš mazajā calle katedrāles tuvumā allaž bija tūristu pārpilns.

Savukārt Fiorentino bija ķēriens uz pavārmākslu, un, Hercogienes piešķirtajai naudai piepalīdzot, viņš atvēra kafejnīcu pie Piazza Maddalena. sākums bija pieticīgs, taču darījumi zēla; viņš nopirka veikalus abpus kanālam, un necik ilgi tur jau dižojās dārgs restorāns. Belecas Fiorentino vidusjūras baseinā kļuva par sinonīmu smalkai pavārmākslai. Abiem brāļiem kopš mandoljeru gaitu noslēgšanās dzīve bija gājusi uz augšu, taču ne viens, ne otrs nebija apprecējies. Izskatījās, ka nevienu, kas reiz gozējies

Hercogienes labvēlībā, citas sievietes vairs neinteresē. Viņi vēl aizvien jutās kā Hercogienes uzticīgie kalpi, gatavi darīt visu, lai ko viņa lūgtu. Un, ja brāļi ari izjuta greizsirdību pret pastarīti, kurš no Hercogienes neatkāpās ne soli jau turpat duci gadu, tad viņi nekad lo neizrādīja.

Todien brāļi baudīja glāzi vīna Edžidio mājas terasē. Abi vēroja kādu jauniņo, kurš mācījās pagriezt mandolu kanāla vidū, un lietpratīgi izvērtēja pārpildītās laivas ar tūristiem, kas patiesībā bija Scuola eksaminētāji. ikvienam mandoljeram bija jāiztur eksāmens vēsturē, mūzikā, literatūrā un mākslā, tāpat arī jānokārto pārbaude izveicības prasmē uz ūdeņiem.

Šim jauneklim, kurš nenoliedzami bija izskatīgs, nepavisam neveicās. Brāļi sita sev pa gurniem un auroja smieklos, kad jauniņais pazaudēja airi un eksaminētāju bars lika tam smaiļot atpakaļ, lai atgūtu zaudēto. Te Fiorentīno pamanīja kādu citu mandolu, prasmīgi airētu, šķērsojam kanālu un apstājamies piestātnē līdzās Edžidio mājai.

Diet iesaucās edžidio. tā taču Silvija!

Tā nebija Valsts mandola, vienīgi melnā krāsā, taču kabīnes lodziņos vīdēja aizkari, un tas vēstīja par svarīgu personu. Brāļi negaidīja, kas iznāks no kabīnes, bet noskrēja pa kāpnēm tik žigli kā jaunības dienās. Piestātnē slaids, rudmatains jaunietis sniedza roku sievietei maskā. Viņš acīm redzami nervozēja. Melnajām piestātnes paneļ-durvīm aizveroties, jaunietis pavadīja Hercogieni līdz abiem cienījamā izskata un vecuma vīriem, kuri to sirsnīgi sveicināja. Visa nelielā sabiedrība nu atgriezās terasē, kur Hercogiene neatteicās no glāzes prosecco un kūciņām.

Tas ir Gvido, viņa teica. Es vēlos, lai viņu uzņem Scuola Mandoliera.

Vai nav tā kā nokavēts? pajautāja Edžidio. Jaunuzņemtie trenējas jau nedēļām.

Skola man ir vienu mandoljeru parādā, klusā balsī noteica Hercogiene. Turklāt Gvido ir īpašs gadījums. Viņš grasījās mani nogalināt.

Gvido nokāra galvu un juta asinis sakāpjam vaigos. Viņš vēlējās, kaut Hercogiene to nebūtu teikusi, taču samierinājās sods jāizcieš pilnībā. Abi brāļi nevilšus ķēra pie merlino dunču maksts sev pie jostas. Gvido, būdams sava veida eksperts, tos uzreiz bija ievērojis un tagad apbrīnoja amatnieku mākslu.

Nemuļķojieties, zēni, redzēdama brāļu nopietni savilktās pieres, teica Hercogiene. Viņš tagad ir pavisam cits cilvēks. Es gribu, lai viņš uz kādu brīdi paliktu kluss un nemanāms. Teiksim, tas atbilst manām interesēm. Scuola nebūs tā vieta, kur viņam pievērsīs uzmanību, -jums jāatzīst, viņš tur iederēsies.

Kamēr visi trīs vērtēja Gvido izskatu, viņš diez cik omulīgi nejutās. Jauneklis sarka līdz pat savu sarkano matu galiņiem, un tādi Tālijā bija pietiekami neparasti, lai viņu ieskaitītu izskatīgajos, pat ja nebūtu slaikā auguma un klasisko sejas vaibstu.

Nu, nu, Fiorentino, nekļūsti greizsirdīgs. Tu taču zini, ka vecos stiķus esmu atmetusi, smēja Hercogiene. bez tam, manuprāt, slepkavības mēģinājums nav nekas seksuāli valdzinošs.

Ko jūs vēlaties no mums? Edžidio tieši noprasīja.

Lai izmitināt viņu pie sevis, atbildēja Hercogiene. Vai nu vienās mājās, vai otrās. Un iemācāt mandoljeru mākslas pamatus, lai viņš mācībās tiktu līdzi citiem. Un pasargājat no jebkuras nevēlamas uzmanības, jo īpaši no Remanas puses.

-Jūsu dēļ, Silvij, ja tiešām to vēlaties, jūs jau zināt, mēs to izdarīsim, nopietni apliecināja Edžidio.

Bet nu ļaujiet man nobaudīt vēl kādu no kūciņām, -teica Silvija. Vai tās no jūsu restorāna, Fiorentino?

Ne gluži, viņš atsaucās. Tās man cep kolēģis Bur-leskā Bellini, šķiet, tā viņu sauc.

Interesanti gan, domīgi teica Hercogiene, smalki nolaizīdama cukuru no pirkstgaliem. Garša pavisam pazīstama.

Arianna pūlējās vaiga sviedros, lai uzzinātu, ko Lusjēns iepriekšējā naktī piedzīvojis. Klausoties stāstā par atentāta mēģinājumu, viņa ziņkārē vai dega. Arianna gan bija sev iestāstījusi, ka Hercogiene viņai derdzas, tomēr, iedomājoties cilvēku ar merlino dunci, meiteni pārņēma šausmas.

Un viņa visu laiku bija mandolā? Arianna jautāja.

Un uz tilta dubultniece? Man jau sen likās aizdomīgi, kad visi apgalvoja, ka Hercogiene izskatās nemainīgi jauna.

Kad Lusjēns Ariannai parādīja merlino nazi, viņai vai acis izsprāga.

Dievmāte tev dāvājusi laimi! viņa skaudīgi teica, vilkdama dunci ārā no futrāļa.

Tikšanos aci pret aci ar slepkavu tu sauc par laimi? -Lusjēns smaidot pavaicāja.

Kad Lusjēns jau kuro reizi bija pārstāstījis katru sazvērestības sīkumu, viņš pārsteidza Ariannu ar notikumiem iz savas otrās dzīves.

Ko? viņa neticīgi pārjautāja. Tevi vedīs uz Belecu?

Nu, ne jau uz Belecu, teica Lusjēns. Tu jau zini, mūspasaulē to sauc par Venēciju vismaz angļi.

Vecāki bija tik priecīgi, sagādājot dēlam pārsteigumu. Acīmredzot viņi domāja, ka Lusjēns būs sajūsmā, un tā arī bija. Trijatā viņi brauks uz Venēciju, un visai drīz. Slimnīcā Lusjēnam jāparādās augusta beigās un līdz tam laikam jā-būt atpakaļ.

Man bija saruna ar ārsti Kenediju, mamma bija paziņojusi, un viņai liekas, ka tu esi pietiekami spēcīgs, lai brauktu, tad nu mēs pasūtījām biļetes.

Lieliski! Lusjēns bija atsaucies. Tagad viņš nevarēja vien sagaidīt, kad savā pasaulē skatīs burvīgo pilsētu, lai redzētu, vai tā līdzinās Belecai, kuru viņš tik labi pazīst.

Lusjēns gan vēl nebija to stāstījis Rodolfo. Nezin kāpēc zēnam likās, ka, būdams citos apstākļos, viņš Belecā vairs nespēs atgriezties. Un viņš jau arī nezināja, vai maz būs tur vajadzīgs. Rodolfo acīmredzot arī uzskatīja, ka situācija kļūst bīstama, jo lūdza, lai Lusjēns pirms stravagēšanas uz mājām vienmēr atgriežas palazzo.

Tu par to tikpat kā nerunā, piezīmēja Arianna. Es labprāt aizceļotu uz citu valsti, kaut vai uz tavai Albionu.

Varbūt kādudien aizceļosi arī, teica Lusjēns. Vai uz citu pasauli. Varbūt kļūsi stravagante un atceļosi uz manējo. nesaprotu, kāpēc visiem stravaganti jābūt vīriešiem.

Ariannas acis iedegās.

Tev taisnība! Izskatās, ka tagad par mandoljeru vairs nevarēšu kļūt, bet, esmu gatava saderēt, stravagante no manis sanāktu. varbūt pajautāšu par to sinjoram Rodolfo.

Patlaban viņi sēdēja tajā pašā kafejnīcā līdzās nožogotajam laukumiņam, kur bija malkojuši karstu šokolādi Lus-jēna pirmajā BelecaS dienā. Pārdevējs aiz letes viņus vērīgi pētīja. Kolīdz abi gatavojās iet projām, viņš pamāja vīram zilajā apmetnī, kas kafejnīcas stūrī ēda aprikožu torti. Vīrs norija kumosu, paķēra zilo apmetni un piegāja pie letes, lai parunātos ar jauno draugu.

*

Rinaldo di Kimiči cieta velnišķīgas mokas. Kopš Mada-lēnas svētku nakts nolīgtais slepkava bija kā ūdenī iekritis. Vai šis būtu aizbēdzis ar saņemto atalgojuma pusi? Hercogienes izturēšanās pret Vēstnieku nebija mainījusies, varbūt viņas dzīvība toreiz nemaz netika apdraudēta, taču viņa bija tik slīpēta un izveicīga pretiniece, ka nekad neko nevarēja zināt.

Svētku nakts notikums un neziņa bija mokoša. Beigu beigās Vēstnieks nolēma visu atklāt Enriko.

Okšķeris jutās gan glaimots, gan pagodināts. Viņš bija zaudējis daudz laika, pielicis milzu pūles, lai iegūtu Vēstnieka uzticību, un tagad viņš aiz lepnuma piepūtās. Sirdī pret di Kimiči lempīgo mēģinājumu novākt Hercogieni Enriko nejuta neko citu kā vienīgi nicinājumu. Viņš zināja, mazākais, pusduci vīru, kas šo uzdevumu paveiktu godam. Par īstu atalgojumu viņš to izdarītu arī pats.

Lai kā arī būtu, Enriko tagad berzēja rokas, paskat tik. tieši viņa piegādātās ziņas īstenoja slepkavības plānu, un viņš acumirklī nolēma atklāt nule uzzināto.

Ir vēl kāda iespēja, Ekselence, kā piekļūt Viņas Augstībai, Enriko teica.

Di Kimiči pamāja, lai turpina.

Vai zināt puiku, sinjora Rodolfo mācekli?

Vēstnieks pamāja.

Tālāk.

Nu, izskatās, ka Senatoram puika ir visai mīļš. Un mēs zinām, ka Viņas Augstībai dikti mīļš ir Senators, vai ne?

Enriko glūnigā sejas izteiksme lika di Kimiči nodrebināties. Vēstnieks savā ziņā bija visai izsmalcināts, un tas, ka jāizmanto šī odiozā vīreļa savāktās ziņas, likās derdzīgi. Taču lepnību atļauties nevarēja. Viņš pamāja, lai Enriko turpina.

Un vai jums nešķiet, ka kundze būtu satraukta, ja viņas sapņu vīrieša mīlulim draudētu nāvessods?

Neapšaubāmi, teica di Kimiči, bet kā lai to nokārto?

Enriko paberzēja degunu. Paļaujieties uz mani. Man ir plāns. Mums zināms, ka puika nav no Padāvijas. Acīmredzot viņš nav arī no Belecas.

Nu un tad? jautāja di Kimiči, kam pēkšņi iešāvās prātā, ka Lusjēns nav ne no vienas spiegam zināmās vietas.

Nu un kā būtu ar aizliegto dienu? iejautājās Enriko.

Puika bija Belecā nākamajā dienā pēc Laulībām ar jūru. Man ir liecinieks. Ja viņš nav dzimis Belecā, ar viņu ir cauri.

I \par*

Kad kļuva skaidrs, ka Lusjēns ir drošībā un satraukums par slepkavības mēģinājumu bija norimis, Arianna saprata, ka tiešām uz viņu dusmojas.

Vai zini, tevis dēļ es raizējos, vai slima palikdama, -viņa sacīja, abiem atgriežoties pie Rodolfo. Bet tu tikmēr kavējies vienos piedzīvojumos. Varu saderēt, Hercogienes acīs tu esi varonis un arī dabūji visu to sudrabu. Un mer-lino nazi, viņa, skaudīgi pamezdama skatu uz dunci pie Lusjēna jostas, piemetināja. Tikmēr man bija vienai jādodas mājās un jāsaka tantei, ka tu mani pavadīji līdz durvīm.

Viss notika neatkarīgi no manis, Lusjēns aizkaitināts sacīja. Uguņošanas noslēgumā mani apsēda tāds kā trakums, un, kad nonācu viņas mandolā, domāšanai laika nebija. Nekāda prieka tur nebija, to gan es tev varu pateikt.

Tik tuvu īstam strīdam viņi vēl nekad nebija tikuši, un atlikušo ceļa gabalu abi gāja klusēdami.

*

Gvido Parola iekārtojās Edžidio mājā; Hercogiene pie viņa tēva bija aizsūtījusi medmāsu. Jauneklim kā akmens no sirds novēlās; šeit viņš jutās drošībā. Maz ticams, ka Scuola Mandoliera telpās vai brāļu mājās canaletto malā viņš ieskries krūtīs Remanas vēstniekam. Todien Gvido kļuva pilntiesīgs Scuola students, un edžidio ar fiorentino galvoja par viņu. Nu viņam bija divi neparasti krusttēvi. Pēc Hercogienes aiziešanas iestājās neveikls klusums, jo Edžidio nepārprotami pateica, kas ar jaunekli notiks, ja viņš atkal sadomās pacelt roku pret Hercogieni. Bet pēc tam viņi pamazām iedraudzējās.

Un nu bija pienākusi pirmā mācību stunda uz ūdens, pirms satumst.

Tev ir nags! teica Fiorentino savā mandolā pēc tam, kad Gvido stundu bija noairējis. Bez šaubām, jāapgūst visi knifi, bet, manuprāt, mandoljers no tevis iznāks.

Edžidio piekrītoši pamāja. Un tagad dosimies uz tavu restorānu, brāl, ieturēt pusdienas.

*

Viens no Rodolfo spoguļiem tagad bija pavērsts uz Mon-temurato. Galvenais novērojamais bija Viljams Detridžs un viņa gaitas mūru pilsētā. Kopš tika apdraudēta Silvijas dzīve, Rodolfo bija bezgala norūpējies par viņas drošību, un, viņaprāt, vecais stravagante varētu dot vērtīgus padomus.

Taču Detridžs baidījās, ka, tikko izbēdzis no nāves par burvestībām savā pasaulē, viņš varētu kļūt par tādu pašu aizspriedumu upuri Tālijā. Tagad, kad Detridžs laimīgi bija atguvis savu ēnu, šķita, ka viņš nolēmis darboties iespējami neuzkrītoši.

Dodamies projām no Montemurato, Rodolfo bija atstājis Viljamam Detridžam mazu spogulīti. Elizabetietis to pieņēma nelabprāt, taču maz ticams, ka, atrodot to vecā angļa mantās, kāds saskatītu te ko noziedzīgu, kaut arī tas bija netipiski večukam bez slieksmes uz iedomību. Rodolfo nu mēģināja ar Detridžu nodibināt sakarus.

Viņš stāvēja, vērdamies Montemurato spogulī, murminādams formulas, līdz tajā parādījās peldoša Detridža seja.

Meistar Rodolfo, dvesa večuks. Paldies Dieviņam. Jums man jāpalīdz!

Kas atgadījies? jautāja Rodolfo, Detridža acīmredzamo izbaiļu satraukts.

j

Viņi stata sārtu, Detridžs teica. Un baidos, ka priekš manim!

13. nodaļa. Naves spriedums

Venēcijas ceļojums nāca arvien tuvāk; Lusjēnam bija vairs tikai dažas dienas, lai noskaņotos un sagatavotu Rodolfo savai prombūtnei. Zēns no sirds priecājās par iespēju redzēt īsto pilsētu un, ja godīgi, gribēja mazliet atpūsties no nakts piedzīvojumiem. Nu jau labu laiku, pirms stravagēšanas iemiegot, murgos viņu allaž vajāja vīrs ar dunci Hercogienes mandolā.

Lusjēns neticēja savām ausīm, kad Rodolfo pateica, ka slepkava atlaists brīvībā un tagad ir Scuola Mandoliera audzēknis.

Bet kā tad tā? Vai tad viņš nav bīstams?

Vairs ne, teica Rodolfo. Ēd Silvijai no rokas.

Bet vai tad viņu nesodīs? Un kas notiks ar tiem, kuri viņu nolīga? Tā noteikti ir di Kimiči dzimta, vai ne? Lusjēnam likās, ka paša varoņdarbam, lai arī tas bija gadījums, lemts izčūkstēt.

Manuprāt, Parola jau ir sodīts, teica rodolfo. ja viņš patiesi nožēlo, tad kas gan var būt ļaunāk kā dzīvot kopā ar savu nodevību? Kas attiecas uz di Kimiči, Silvija grasījās sarīkot publisku tiesu, taču es viņu pārliecināju, ka ir daudz izsmalcinātāki paņēmieni, kā atriebties ienaidniekiem. Un vēl viņa ar mani bija vienisprātis, ka tauta nedrīkst uzzināt par dubultniecēm.

Tātad jūs uzskatāt, ka patlaban Hercogienei briesmas nedraud? pajautāja Lusjēns.

Es tā neteiktu vis, drūmi teica Rodolfo, bet varbūt tuvākajā laikā ne.

Redziet, iesāka Lusjēns, sākot ar rītdienu, es kādu laiciņu, kā rādās, nespēšu Belecā ierasties. Vecāki brīvdienās ņem mani līdzi uz ārzemēm. Kolīdz būšu ārpus Anglijas, Tālijā nokļūt nespēšu, vai ne? Lusjēns ieprasījās.

Rodolfo viņu cieši uzlūkoja.

Tātad tev savā pasaulē sāk iet uz labo pusi? viņš jautāja.

Tā izskatās, apstiprināja Lusjēns.

Un kurp jūs braucat?

Uz Venēciju, atbildēja Lusjēns.

Rodolfo pasmaidīja.

Tad jau tu, var teikt, bez pārtraukuma būsi Belecā. Kad atgriezīsies, varēsi man pastāstīt, vai mūsu pilsēta tavā laikā vēl aizvien ir tikpat skaista.

#

Viljams Detridžs atstāja zirgu krastā un iesēdās laivā, kas veda uz Belecu. No Montemurato viņš izbrauca pusnaktī, vēl aizvien baidīdamies par savu apdraudēto dzīvību. Tagad viņš grasījās doties pie māstera Rodolfo, kur,

\parviņaprāt, būs drošāk. Lai gan pagājis jau pusotra gada, Detridžs vēl aizvien nespēja šķirt Tāliju šajā dimensijā no Itālijas savējā.

Itālijā, tāpat kā Elizabetes laiku Anglijā, pret jebkuru zint-niecību izturējās ar naidu un neuzticēšanos. Tomēr pašai karalienei ari bija astrologs, kurš viņas kronēšanas dienu bija izvēlējies atbilstoši zvaigžņu stāvoklim. Patlaban neizzinātais bija tas pats, kas nelikumīgais, un ikviens, kas saistīts ar Itāliju, tāpat kā viņš, automātiski tika pakļauts aizdomām. Tieši tur dzīvoja dižie okultās mākslas meistari -kaut kas kopējs valstīm abās dimensijās.

Detridžs paļāvās uz Rodolfo un ticēja, ka tas ir varenākais stravagante tālijā. ja tālija, padodoties di Kimiči spiedienam, no maģijas novērsīsies, tad sadarbība ar Rodolfo varētu kļūt bīstama, taču Detridžs labprātāk uzticējās Rodolfo, nevis palika vienatnē mūru pilsētā. Lai kur viņš ietu, visur dzirdēja vārdu strega, viņš zināja, ka šis vārds nozīmē tiklab burvi, kā stipru dzērienu. Un pilsētas laukumā tika sliets sārts.

Bailes tikt sadedzinātam dzīvam viņā bija iestrēgušas kopš izbēgšanas no nāves savā pasaulē. Kaut gan, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi Tālijā, ēna bija atgriezusies, nemiers auga. Nepanesami bija domāt par sievu un bērniem, kurus viņš nekad vairs neredzēs, tāpat Detridžs nekādi nespēja noticēt, ka vajāšana ir galā. Ieraugot gatavojam sārtu, viņš acumirklī nosprieda, ka Montemurato kāds zina, kas viņš ir, vai arī kas viņš bijis.

Rītausmā, laivai tuvojoties sudraba pilsētai, Detridžs pirmo reizi daudzu dienu laikā atviegloti uzelpoja. Negribējās ticēt, ka tik skaistā vietā kā šī var būt arī bīstami.

Enriko pie vienas vai divām iecienītā liķiera glāzītēm nostiprināja draudzību ar Hercogienes spiegu Džuzepi. Kopš nakts, kad pienākumi abus atveda līdz Leonoras Gasparini nama durvīm, lai iegūtu vienu un to pašu informāciju, viņi bija tikušies ne vienu reizi vien. Patlaban vīri bāriņā pie nožogotā laukumiņa stiprinājās ar stregu. vakara gaitā viņi tapa aizvien draudzīgāki ne vien savā starpā, bet arī pret parasti drūmo vīru aiz letes.

Ancom! nosvepstēja enriko. vēl vienu man. Un arī tev, manu pudeles brāl. Un sev pašam ar.

Belecā neviens nekad neteica: “Kā tu domā, vai nepietiks?” Šeit nebija automašīnu, kurām iereibušie pavalstnieki varētu sēsties pie stūres, pat ne zirgu pajūgu. Tāpēc apdraudēts nebija neviens, vienīgi paši dzērāji. Sliktākais, kas ar žūpu belecieti varēja notikt, bija iezvelties kanālā, un, ja nu tā arī sanāca, tad deviņos gadījumos no desmit pietika ar šoku ledainajā ūdenī, lai atžirgtu.

Pa reizei tā bija noticis arī ar Enriko. Šoreiz gan tik apdzēries, kā varētu domāt, viņš nemaz nebija. Viņam vajadzēja ziņas, kuras varēja iegūt tikai no Džuzepes un bārmeņa, un viņš bija pārāk slīpēts, lai, okšķeris būdams, palaistu garām izdevību.

Vai atceries to zelli, par kuru viņdien runājām, viņš vērsās pie saimnieka, nospriedis, ka īstais brīdis ir klāt.

To, kuru sakies redzējis Giornata Vietata dienā, enriko pārslēdzās uz klusāku toni.

Kas ir ar viņu? atsaucās saimnieks, tramīgi pārlaizdams acis telpai. Šāda saruna bija bīstama.

Un meiteni, kas abas reizes ar viņu bija kopā?

To skaistulīti? pārjautāja saimnieks. Jā, es viņu zinu. Dzīvo kopā ar tanti netālu no San Salien.

Enriko uzvaroši paraudzījās jaunajā draugā. Iet vieglāk, nekā viņš bija domājis. Vai saproti, Вере, tas ir tas pats. Tas, kuram tu sekoji līdzi uz salām. Tagad pastāsti mūsu draugam, ko tur atklāji.

Pie tantes meitene dzīvo tikai vasarā, klāstīja Džu-zepe. Dzimusi Toronē. Vecāki tur vēl aizvien dzīvo.

Saproti? Enriko čukstēja. Viņa ari ir nodevēja! Abi aizliegtajā dienā bija pilsētā!

Saimniekam sametās neomulīgi. Zēns bija viena lieta; tikpat kā vīrietis. Bet maiga, jauna meitene, un tik skaista kā šī smagi pat domāt.

Jūs abi taču būsiet ar mieru liecināt Padomes priekšā? -apjautājās Enriko un izvilka maku, lai maksātu par šīvakara dzērieniem. Abi vīri redzēja, ka tas ir pilns ar sudrabu. Tie paši noteikumi, kas ar puiku, viņš saimniekam teica. Puse tagad un otra pēc liecības sniegšanas.

Saimnieks aplaizīja lūpas. Galu galā ļaut jaunajiem par tādu zaimošanu tikt cauri sveikā nebija pareizi. Ikviens Belecā zināja likumu par aizliegto dienu. Saimnieks tikai viegli pamāja, bet Enriko neko vairāk nevajadzēja.

Ancora! viņš iesaucās pilnā balsī. Nu viņam bija veseli divi liecinieki, un tas pieliks punktu Rodolfo mācekļa un viņa draudzenītes liktenim. Un labākais, ka Hercogiene, vadīdama Padomi, būs spiesta pati nolasīt nāves-spriedumu. Attaisnot viņus varētu tikai tad, ja Beleca pievienotos Republikai. Federālais likums atspēkotu pašas Belecas vārgos likumiņus.

Hercogienes lielākais draugs un pielūdzējs tad puikas dēļ nostātos di Kimiči pusē un censtos pierunāt, lai viņa paraksta līgumu un lai puika tiek cauri ar veselu ādu. Un tas mēģinātu pārliecināt Rodolfo meitenes labad. Skaidrāks par skaidru. Rit viņš pateiks Džuliānai, lai pasuta kāzu kleitu un visu pārējo.

*

Arianna bija pavisam noskumusi. Vairs tikai dažas pēcpusdienas varēs būt kopā ar Lusjēnu, un tagad, kad abi sastrīdējušies, nevarēja zināt, kā būs ar tām pašām. Protams, viņš būs projām tikai vienu nedēļu, taču Arianna bija pārliecināta, ka pēc zēna atgriešanās viss būs mainījies. Vasara ies uz beigām, un viņai būs jāatgriežas Torones dzīvē.

Ariannai nebija ne jausmas, kā viņa dzīvos tālāk. Kolīdz būs sešpadsmit, viņu spiedīs precēties, un nebija ne jausmas, kas pēc draudzības ar melnmataino zēnu no citas pasaules viņai Tālijā derētu.

Arianna smagi nopūtās, tad saņēmās. Belecieši tā nedara. Jādzīvo mirklim. Jābauda diena. Kad Lusjēns ieradās pie strūklakas, meitene viņu sagaidīja ar parasto dzirksti acīs, ne ēnas no nomāktības. Ieraugot zēnu, Arianna jutās tik atvieglota, ka par strīdu pat neieminējās.

Šodien mums paredzēts kaut kas īpašs, viņa uzreiz teica un veda Lusjēnu ārā no dārza cauri calle labirintam lejā uz vietu, kur varēja noķert prāmi. Ceļojums ar prāmi bija lētāks nekā ar mandolu, gluži tāpat kā Lusjēna pasaules Venēcijā. Tie slīdēja krustām šķērsām pa Lielo kanālu kā kustīgi tilti.

Tikuši Lielā kanāla tālajā galā, Lusjēns ar Ariannu neapstājās, lai pētītu apkārtni. Viņi naigi soļoja tālāk un, sasnieguši cita kanāla malu, šķērsoja akmens tiltu. Otrā krastā bija laivu laukums, kur no ūdens tika vilkts dučiem melnu mandolu.

Kas tā par vietu? pajautāja Lusjēns.

Scļuero di Florio e Lauro , atbildēja arianna. divi svētie. Rau, tā milzu baznīca celta par godu viņiem.

Kas viņi tādi bija? pajautāja Lusjēns. Par svētajiem viņš neko daudz nezināja un par šiem nepavisam.

Ak, tikai dvīņu pāris, Arianna izklaidīgi izmeta. Ļaudis tic, ka viņi ar lūgšanām paglābuši salu no iebrucējiem. Daži gan domā, ka viņi bijuši Lielie Dvīņi, tu jau zini, (iemuti , tie, kas debesīs.

Un viņi ir mandolu svētie patroni vai dievi? taujāja Lusjēns, kas jau mazpamazām sāka izprast beleciešu savdabīgās attiecības ar reliģiju.

Arianna paraustīja plecus.

Nedomāju vis. Scņiero viņu vārdu ieguvis tikai tāpēc, ka atrodas tuvu baznīcai.

Mandolām te noberzēja ķīļus un iedrīvēja spraugas. Bet tālāk Lusjēns redzēja būvējam jaunu mandolu. Tā bija skaistākā no visām laivām. Melna, tāpat kā pārējās, taču skaidrajā veidolā bija kas īpašs. Lusjēnam pēkšņi sagribējās kāpt laivas pakaļgalā un vadīt to cauri Belecas ūdeņiem. Pagriezies viņš saprata, ka Arianna domā to pašu. Meitene pasmīnēja un tad atsmaidīja. Kas zina? Varbūt kādudien viņam Belecā būs sava mandola, tieši šī vai arī kāda ļoti līdzīga.

*

Kad Lusjēns pirms Venēcijas ceļojuma ieradās pie Rodolfo uz pēdējām nodarbībām, viņš pārsteigts ieraudzīja atzveltnes krēslā sēžam Viljamu Detridžu.

Esi sumināts, jauno Lusjēn, vecais vīrs teica. Vai necerēji manis šeitan ieraudzīt?

Tiešām necerēju, atbildēja Lusjēns, bet priecājos gan, jūs redzot. Nedaudz samulsis, viņš pakratīja Detri-džam roku.

Tavam māceklim piemīt labas manieres, vecais vīrs atzinīgi teica Rodolfo, kas darbojās ap saviem burvju spoguļiem.

Rodolfo, pagriezies pret viņiem, pasmaidīja un tad pamāja.

Man tas ir liels gods, divi stravagante no citas pasaules manā laboratorijā, viņš sacīja.

Nekā, teica Detridžs, no manis vairs nava nekā. Nu vairs tik dabas filozofs.

Vai jums ir gadījies vēl kādreiz atgriezties kā stravagari tem savā pasaulē? pajautāja Rodolfo.

Detridžs nobālēja.

Man nemūžam nenāktu prātā atgriezties tai šausmo-nīgajā pasaulē, kur manim liktu sārtā.

Tā nebūtu vis, nomierinoši teica Rodolfo. Kā stra-vagante no šejienes jūs nonāktu savas vecās pasaules nākotnē. Jūs ierastos Lučiano laikā, paviesotos divdesmit pirmajā gadsimtā. Vajadzīgs tikai talismans, kas radies tajā pasaulē. Pie jums, jādomā, vēl ir vara šķīvis?

Detridžs, pataustījies pa kamzoli, izvilka šķīvi. Tik ikdienišķs priekšmets tomēr spēja uzsākt visu stravagācijas kustību, nodomāja lusjēns. Elizabetietis to tagad uzlūkoja kā vērtīgāko priekšmetu, kas jebkad redzēts.

Tencinu jums, māster Rodolfo. Jums pateicoties, esmu atdabūjis cerību izbēgt, ja gadījienā lietas šeitan pavērstos man par sliktu. Jaunā Lusjēna laikos pesteļus taču sārtā neliek?

Neliek gan, Lusjēns apstiprināja. TV dienas šovos esmu redzējis cilvēkus, kas sakās esam burvji.

Abi vīri paskatījās Lusjēnā, kā kad viņš runātu par noslēpumainu mistēriju.

Bet pagaidām jāsaglabā miers, teica Rodolfo. Manuprāt, jūsu izbaiļu cēlonis Montemurato man jau rokā, Dottore.

Viņš pamāja, lai abi pienāk tuvāk, un tad norādīja uz divpadsmit torņu pilsētu pagriezto spoguli. Acis piesaistīja milzu ugunskurs pilsētas laukumā. Viljams Detridžs, to ieraugot, sarāvās. Nu viņi vēroja, kā mazi cilvēciņi sprunguļu grēdas galotnē slej tādu kā salmiem piestūķētu put-nubiedēkli.

Lusjēnam tikpat kā zvīņas no acīm nokrita.

Lelle! viņš iesaucās. Viņi grasās dedzināt lelli, Doktor Detridž, nevis cilvēku. Zināt, tieši tāpat, kā mēs to Gaja Foksa naktī darām Anglijā, tad rīkojam arī uguņošanu -Rodolfo meistardarbiem tas viss gan nestāv ne tuvu.

Lusjēns pacēla galvu un ieraudzīja divas apjukušas sejas. Stravagācijas dēļ tagad tika pārbaudītas Lusjēna zināšanas vēsturē.

Manuprāt, toreiz, kad jūs atstājāt Angliju, Gaja Foksa nakts vēl nebija iedibināta, viņš vērsās pie Doktora Det-ridža. Gajs gribēja spridzināt Parlamenta ēkas. Cik atceros, tā bija katoļu sazvērestība.

Detridžs izskatījās manāmi pārsteigts.

Ak jā, teica Rodolfo. Es ar jums tieši par to gribēju parunāt, Dottore. bet, ja atgriežamies pie Montemurato, tad sārtā tiešām ir burvja tēls, kā Dottore to apjauta. Šajos svētkos gan nav nekā vardarbīga Festa della Strega ap šo laiku tie allaž montemurato tiek svētīti. Tur ir saistība ar raganu, strega pirms simt gadiem, laizdamās virs mūriem, uzlikusi pilsētai lāstu. Pilsētnieki no tā cenšas izvairīties, reizi gadā dedzinādami raganu un arī iztukšodami kausiem liķiera Strega. jūs, Dottore, montemurato noteikti ieradāties tūlīt pēc iepriekšējās Festa, tāpēc neko tādu nebijāt pieredzējis.

Detridžs atviegloti uzelpoja.

Tātad Tālijā cilvēkus par pesteļošanu sārtā neliek?

Rodolfo atbildēja tikai pēc brīža. Acīmredzot viņš negribēja veco viru satraukt.

Kādreiz dedzinājām, Rodolfo beidzot atzinās. Bet tad viss pagriezās uz labo pusi. To, ko savā pasaulē dēvējat par burvestībām, mēs bieži vien saucam par zinātni. Taču di Kimiči cenšas uzpūst baiļu un naida vilni pret to, ko es daru šeit. Manuprāt, viņi drīz vien metīsies vajāt stravaganti kaut vai tāpēc vien, lai izdabūtu noslēpumus. Bet patlaban ir pāragri baidīties.

Ejam ka nenokavējam lidmašīnu, teica tētis, kad mamma jau padsmito reizi pārbaudīja pases, biļetes un naudu. Lusjēns ilgu laiku šaubījās, vai ņemt līdzi grāmatiņu, taču atstāt to šeit likās riskanti. Gribējās, lai grāmatiņa ir allaž pa rokai.

Beidzot viņi brauca uz lidostu. Lusjēns lielāko lidojuma laiku pavadīja snaužot. Iepriekšējā šejienes nakts bija aizvadīta kā rosīga diena Belecā, studējot kopā ar abiem meistariem stravagācijas principus, pa vienam no katras pārceļošanas puses, un pēcpusdienā viņš kopā ar Ariannu pētīja pilsētas dienvidu daļu, vēl paspējot laikus nokļūt laboratorijā, lai atgrieztos savā pasaulē.

Lidosta, kurā viņi nolaidās, bija ievērojami mazāka par Hītrovu, un, sekodami mammas ceļveža padomiem, viņi nokļuva Venēcijā ar vairākiem transporta līdzekļiem.

Braukdams autobusā, Lusjēns atcerējās laivu braucienus ar Rodolfo Montemurato ceļojuma laikā. Braukt pa sauszemi bija krietni vieglāk.

Redz, kur vaporettd mamma uzvaroši iesaucās. Viņa godam bija izpildījusi mājasdarbu un tagad veda savējos uz piestātni, lai noķertu Nr. 82. Tas mūs nogādās pa Lielo kanālu uz Piazza San Marco, viņa pašapzinīgi pavēstīja. Un tā tas arī notika.

Lusjēnam ūdens ceļojuma laikā runāt negribējās. Likās, ka sirds kāpj pa muti laukā. Tā bija un reizē ari nebija viņa pilsēta. Kanālā mudžēt mudžēja vaporetti, baržas un motorlaivas, un, lai ieraudzītu gondolas, vajadzēja krietni ieskatīties. Bet tur jau tās bija, melnas un spīdīgas. Visu uzmanību koncentrējot tikai uz tām, likās, ka tik tiešām esi Belecā. Vienīgi .•*

vairums gondoljeru tur būtu par vecu, par resnu un Hercogieni neapmierinātu. Šī doma Lusjēnam lika skaļi iesmieties.

Kas te tik jocīgs? pajautāja tētis.

Lusjēns tikai plati pasmaidīja.

Vecāki apmierināti saskatījās. Viņi nevarēja iedomāties, par ko Lusjēns smejas, taču redzēja viņu starojam laimē.

Lusjēns ieraudzīja savu ēnu uz vaporetto dēļiem un varen nopriecājās.

Klauvējiens pie durvīm bija skaļš un nepacietīgs. Kalpone gāja atvērt un tika rupji atgrūsta sāņus. Divi pilsētas kārtībnieki steigšus metās viņai garām uz dārzu ar strūklaku, kur sēdēja Leonora, mēģinādama brāļameitai ierādīt, kā izšujamas zemeņlapu maliņas. Arianna, ieraugot sargus, jutās gandrīz vai atvieglota, kad viens no tiem pateica:

Mums ir pavēle par Ariannas Gasparini arestu, viņa tiek apsūdzēta nodevībā.

Leonorai izšuvuma rāmītis izkrita no rokām.

Kas tā par nejēdzību? viņa pieprasīja paskaidrojumus. Manai brāļameitai vēl nav ne sešpadsmit. Kādā veidā gan viņa var apdraudēt hercogisti?

Neievērojot vienu no tās vissenākajiem likumiem, nopietni teica sargs. Ir pierādījumi, ka viņa Giornata Vietata dienā bijusi pilsētā, nebūdama Belecas pavalstniece.

Tante Leonora nobālēja, tad piesarka un aizšāva mutei priekšā roku. Bet Arianna palika nekustīgi stāvam. Toreiz, pirms trīs mēnešiem, nolemdama patverties Madalēnā, viņa pilnībā bija apzinājusies briesmas. Nu jāstājas pretī savas darbības sekām.

*

Divi citi kārtības sargi zvetēja pa Rodolfo laboratorijas durvīm.

Atveriet! Belecas pilsētas sardzes vārdā! Mums ir arestēšanas pavēle!

Kad Rodolfo atvēra durvis, kārtībnieki gāšus iegāzās iekšā. Aplūkoja telpu, cerēdami ieraudzīt zēnu, bet tā vietā atrada sakritušos vecu vīru.

Kur ir zēns? pieprasīja virssargs. Mums ir orderis kāda Lučiano arestam, uzvārds nav zināms, viņš tiek apsūdzēts nodevībā.

Jaunais Lusjēns! brīnījās vecais vīrs, krēslā iztaisnodamies. Kādu nodevību tad jauneklis pastrādājis? Droši vien te ir kāds misēklis.

Nekāda misēkļa, vecais, teica otrais sargs. — Senator, vai esat par jaunekli uzņēmies atbildību?

Viņš ir mans māceklis, jā, apstiprināja Rodolfo.

Kur tad viņš ir? Vai viņam nebija jābūt šeit mācību stundā?

Būs kaut kur pilsētā, visai ticami paskaidroja Rodolfo. Parādiet man pavēli.

Rodolfo uzmeta acis pergamenta strēmelei, un, ieraugot vārdus Giornata Vietata, viņa sirds sarāvās, taču ārēji viņš saglabāja mieru.

Pēcpusdienās mums stundu nav, viņš, atdodams rīkojumu, teica. Šeit jūs palikt nevarat.

Varam gan, teica pirmais kārtībnieks.

Tādā gadījumā iesim mēs, Rodolfo klusi paziņoja.

-Jūs to nevarat darīt, noskaldīja otrais kārtībnieks.

Ak tā? Rodolfo, savilkdams uzacis, attrauca. Vai jums būtu dokuments arī par manu arestu? Un tāpat arī par izcilo angļu Dottore guljemo krinamorte?

Detridžs uzmeta Rodolfo šķelmīgu mirkli, tomēr piecēlās un sekoja viņam līdzi uz durvīm.

Alfredo, teica Rodolfo savam kalpotājam, kas bija turpat aizdurvē. Lūdzu, parūpējies par viesiem. Viņi te kādu laiciņu uzkavēsies, tad nu skaties, lai viņiem nekā netrūktu. Lūdzu, Dottore , jums priekšroka.

Abi stravaganti atstāja istabu.

Tikai kāpņu lejā Rodolfo noteica:

Es pats airēšu laivu. Iespējami drīz jāsameklē Silvija. Paldies Dievam, ka zēns nav Tālijā.

Malholendi apmetās viesnīciņā līdzās Calle Specchieri. lifts bija tik mazītiņš, ka tajā varēja iekāpt vien trīs cilvēki.

Ģimenei jau nu vietas pietika, bet viesnīcas zēns sarkanajā žaketē ar visu bagāžu rikšoja pa kāpnēm. Istabas bija līdzās, otrajā stāvā. Tētis iedeva kalpotājam brangu dzeramnaudu.

Zēns pēc brīža bija atpakaļ, nesdams paplāti ar trijām augstām glāzēm un pudeli spainītī ar ledu. Lusjēns, iegājis vecāku istabā, pavēra slēģus, lai redzētu, kāds skats viņiem paveras.

Es neko nepasūtīju, teica tētis. — Droši vien kāds pārpratums.

Offerto dalla casa, zēns šķelmīgi teica.

Prosecco, teica Lusjēns. Mazliet līdzīgs šampanietim. IJn, manuprāt, viņš teica, ka tas ir šomāju cienasts.

Šo aju, st, teica zēns.Salutē /

Un projām bija. Tētis paraustīja plecus un ar paukšķi atvēra pudeli. Ielējis trijās glāzēs vēso vīnu, viņš mazāko pasniedza Lusjēnam.

Redzu, ka šeit tu būsi visnotaļ noderīgs. Uz tavu veselību!

Priekā! Lusjēns atsaucās.

Tālijā, kādā no Hercogienes cietuma cellēm, aizcirtās durvis. Arianna pagaidīja, kamēr sarga soļi noklust, un tad, nokritusi uz salmu kaudzes, izplūda asarās.

14. nodaļa. Nopūtu tilts

Pirmajā Venēcijas rītā, nolēmuši apsteigt tūristu barus Piazza San Marco , malholendi piecēlās mazā gaismiņā. Kā vieni no pirmajiem tikuši iekšā Bazilikā, viņi kādu laiciņu pavadīja tās ēnainajās telpās. Mozaīkas Lusjēnu nesa-viļņoja tik ļoti kā vecākus. Viņš bija pieradis pie mozaīku vēsās sudraba apdares Belecas Madalēnas bazilikā, un šeit redzamās viņam zelta dēļ šķita uzkrītošas.

Stāvajās, ne visai drošajās kāpnēs ar zeltītajiem bronzas zirgiem, kas veda uz muzeju, Lusjēns drīz vien atpalika, lai uzkāptu lodžijā, kur bija izvietotas kopijas. Tur viņš apskatīja laukumu no vietas, kas Belecā Ariannai bija kalpojusi par slēptuvi. Aizraujoši. Debesis neticamā pastkaršu zilgmē virs laukuma strauji šķeļ baložu bari, un virs lagūnas slaidus lokus met baltas kaijas. Elegantas melnas gondolas šūpojas ūdeņos pie Piazella. kāds svētais augstā kolonnā un spārnots lauva otrā, sargājot pilsētu.

Un tomēr. Lusjēns vairs nespēja pieņemt, ka šī pilsēta ir reāla, bet Beleca alternatīva. Venēcija bija satriecoši skaista un ievērojami tīrāka par Tālijas pilsētu, taču Lus-jēnu vajāja doma, ka viņš mākslas galerijā aplūko gleznu un tad mēģina to salīdzināt ar oriģinālu. Likās neticami, ka ūdens tik tiešām plūst, putni lido un pa laukumu maļas tūristu bari.

Katedrāles vārtos viņš jau bija kopā ar vecākiem. Mātei rokās zibēja ceļvedis.

-Jauki. Tagad iesim apskatīt Dodža pili.

Viņi devās uz ūdens pusi, šķirdami ceļu starp citiem tūristiem un baložiem sev pie kājām, vairīdamies no kioskiem ar kliedzošajām ākstu micēm un zeltu apslacinātajām plastmasas gondolām. Sārti krāsotā pils līdzās Piazetta pievilināja savu tiesu tūristu, un tur tagad veidojās rinda.

Ekskursijas kulminācija bija soļošana pa slēgtam tunelim līdzīgo Nopūtu tiltu līdz Dodža apakšzemes cietumam, atkārtojot izmisuma pilno ieslodzīto ceļu. Lai to redzētu, cilvēki tagad mīcījās rindās. Jau kopš brīža, kad viņi iegāja pilī, Lusjēns jutās neomulīgi. Oficiālās telpas ar paneļotu koku un milzīgiem, laika gaitā nomelnējušiem gleznojumiem izskatījās visnotaļ tumšas un drūmas. Pat Dodža privātie apartamenti ne tuvu nestāvēja Hercogienes mājoklim. Spoguļzāles šeit nebija vispār, un istabas ar pāva sveci un slepeno eju arīdzan. Patiesībā Lusjēns jau no ārpuses manīja, ka te nav nevienas ēkas, kas atbilstu Rodolfo pa-lazzo. atšķirība starp abām pilsētām Lusjēnam sagādāja īstas galvassāpes.

Bet vecāki jau stāvēja rindā uz Nopūtu tiltu, un viņam neatlika nekas cits kā sekot. Tilta vidū spiedošās galvassāpes kļuva neciešamas, bet starp viņu un vecākiem jau bija iespraukušies sveši cilvēki. Pūlis rāva līdzi ar raušanu. Otrpus tiltam vīdēja zemas kameras. Patlaban tās pildīja apmeklētāji T krekliņos un šortos, bezkaislīgi iztēlodamies iepriekšējos iemītniekus.

Lusjēns nesaprata, kas ar viņu notiek. Sajūta bija citāda nekā visā slimības laikā. Trūka elpas, un galva dunēja. Lusjēnu stumšus iestūma vienā no kamerām, viņam acumirklī sametās pagalam nelabi. Izbīļa un briesmu izjūta pilnīgi pārņēma savā varā. Tepat līdzās viļņoja tāda cilvēka bailes, kurš te reiz bijis ieslodzīts, pirms mirt šaušalīgā nāvē.

Ei jūs tur! sauca kāds amerikānis. Kas ar to sīko? Izskatās, ka viņš ģībst.

Dzirdētais lika mammai un tētim zibenīgi mesties Lus-jēna virzienā. Pēc mirkļa visapkārt jau valdīja kņada, cilvēki sauca: “Pakāpieties atpakaļ,” un: “Lai viņam tiek gaiss,” tas bija tikpat kā filmā. Vecāki aizveda Lusjēnu atpakaļ otrpus tiltam. Jo tālāk aiz muguras palika cietuma kameras, jo labāk viņš jutās.

Ar mani viss kārtībā, patiešām, Lusjēns mierināja vecākus, kas čukstēja kaut ko par ārstu.

Pie visa vainīga šīs vietas gaisotne, teica amerikānis, kurš, Lusjēnam krītot ģībonī, bija viņu uztvēris un tagad kopā ar viņiem nāca pār tiltu. Simtiem cilvēku te gājuši nāvē. Kaut kas tāds noteikti atstāj pēdas. Es teiktu, jūsu zēns ir jūtīgāks par citiem.

Jaunā sieviete laivā devās uz Burlesku, sirds viņai bija tikpat pilna kā naudas maciņš. Mājās viens otrs apšaubīja, vai Enriko jelkad nosauks dienu; saderināšanās bija ieilgusi.

Bet tagad ar Hercogienes doto naudu un sudrabu, ko bija atvēlējis līgavainis, viņa varēja atļauties pasūtīt kāzu tērpu. Un kurp gan lagūnā doties pēc baltām mežģīnēm, ja ne uz Burlesku?

Bija kāda večiņa, kuras izstrādājumi bija tik viegli un smalki, ka slava par viņu skanēja tālu aiz salas robežām. Varbūt Paola Bellini prasīs vairāk nekā citas Burleskas mežģīņu darinātājas, taču viņa būs visprasmīgākā. Džuli-ānas draugi bija izstāstījuši, kā atrast mežģīņu mākslinieci.

Meklē baltu namiņu, viņi pamācīja. Otra tāda tur nav.

*

Rodolfo skubīgi airēja laivu, kurā sēdēja arī Detridžs, cauri līča ūdeņiem uz klosteri pilsētas ziemeļos, kur Hercogiene šobrīd dāvināja sudrabu bāriņu aprūpei. Izgājusi ārā un ieraudzījusi laivas aizmugurē Rodolfo, Hercogiene acis vien iepleta. Ilgi nedomādama, viņa atlaida mandol-jeru un iekāpa nevis savā, bet Senatora mandolā. Hercogiene ziņkāri noskatījās uz baltmataino vīru, kas jau sēdēja kabīnē. Vīrs pacēla platmali un stādījās priekšā kā Gul-jemo Krinamorte, lai gan mēle, izrunājot paša vārdu, viņam mežģījās.

Rodolfo, ievedis mandolu šķērskanālā un piesējis stabam, nolēca lejā kabīnē.

Kādēļ visa šī noslēpumainība? Hercogiene jautāja.

Un kas ir tavs ceļabiedrs? Taču, ieskatoties Rodolfo sejā, smaids viņas lūpās nodzisa.

Ne tik bieži apgrūtinu tevi ar tādiem stāstiem, taču šoreiz tas ir dzīvības un nāves jautājums, iesāka Rodolfo.

Vai tev zināms, ka izdots rīkojums saistībā ar pilsētā redzētu svešinieku Giornata Vietata dienā?

Hercogiena pamāja. Jā, es tādu šorīt parakstīju. Visai neparasti, vai ne? Domājams, tas beigās izrādīsies pārpratums.

Es ceru, teica Rodolfo. Vai zini, kurš tiek apsūdzēts?

Nē, atbildēja Hercogiene. Tu taču zini, cik daudz papīru man katru dienu jāparaksta. Vārdu nepaskatījos -tikai ievēroju apsūdzību.

Lučiano, teica Rodolfo. Hercogienes reakcija bija pārsteidzoša. Seja zaudēja krāsu, un viņa ķēra pie kakla, kā nespēdama atgūt elpu.

Viss būs labi, teica Detridžs, pliķēdams viņai pa otru roku. Jauneklis nava šeit. Viņš aizgājis savā pasaulē un kādu strēķi šeitan nerādīsies.

Bet es kaut ko atcerējos, vēl aizvien satraukta, iesaucās Hercogiene. Es parakstīju divus rīkojumus. pavisam skaidri atceros Sardzes komandieri sakām, ka tur bija arī meitene. Vārdam, kā parasti, nepievērsu uzmanību, bet vai tā nebija nākamā diena pēc Laulībām ar jūru, kad Lučiano pirmoreiz uzradās Belecā? Un vai tieši tad viņš nesatika to meiteni Ariannu?

Rodolfo apjuka. Viņš Hercogienei nebija pat ieminējies, kas Lučiano izrāda pilsētu. Savukārt viņam pašam nebija ne jausmas par Džuzepi un Hercogienes izlūkošanas darbiem.

Mums jābrauc atpakaļ, es došos pie meitenes tantes Leonoras, Rodolfo paziņoja. Tāds drausmīgs liktenis tik jaunai meitenei.

Nē, Rodolfo, tu nesaprati, rūgti teica Hercogiene.

Tā nav parasta meitene. Man tev kaut kas jāpavēsta.

Vecāki aizveda Lusjēnu uz kafijas bāru Dodža pili. Šī vieta bija līdzvērtīga Belecai, no šejienes varēja vērot gar logu slīdošas gondolas un vienā mierā malkot kapučīno. Pirms atgriešanās pie pārējiem amerikāņu tūrists bija viņiem šo vietiņu parādījis.

Kas tev notika? kolīdz viņi bija apsēdušies ar putojošo kafiju un sīkiem, cietiem mandeļu cepumiem, tētis pajautāja.

Manuprāt, vainojams karstums un visa tā drūzma, -I.usjēns iesāka. Man pēkšņi piemetās klaustrofobija. Lai gan pašam bija skaidrs, ka ne tas vien. Zēnam likās, ka pagaidām vajadzēja pārliecināt vecākus, ka ar viņu viss ir pilnīgā kārtībā un tūlīt viesnīcā nav jāatgriežas.

I.usjēns prātoja, cik ilgi gan, ja izdotos atkopties no ragainā, vecāki turpinātu viņu lutināt kā Merlino stikla gabaliņu. Vai tiešām viņi allaž bažīsies un, kolīdz Lusjēns nošķaudīsies vai nožāvāsies, rādīs izbiedētu vaigu? L'n kas būs tad, ja viņš neatlabs? Dažkārt Lusjēnam tīri labi patika būt vienīgajam bērnam, taču šobrīd viņš sailgojās pēc brāļa vai māsas, kuri saņemtu daļiņu vecāku mīlas spiediena, kas tagad vēršas uz vienīgo lolojumu. “Saprotu, kā jūtas Arianna,” Lusjēns nodomāja.

Baltā namiņā Burleskas salā veca sieviņa jaunai izrādīja lērumu mežģīņu. Topošā līgava, izvēloties materiālu kleitai, plīvuram un medusmēneša apakšsvārkiem, tāpat arī mežģīņu apmales jau vecāku mājās ciedru lādē ielocītajai veļai, bija līksma un čalojoša. Vecā mežģīņu darinātāja kāroja uzzināt, kā gan šī visumā patīkamā un pievilcīgā, tomēr izteikti mazizglītotā meiča var atļauties tik greznu Correda dulla Sposa.

Tā kā, izvēloties un sakārtojot tādu lērumu mantas, laiks gāja, dienas gaitā Džuliāna kļuva aizvien runātīgāka. Būdama tik tuvu savu centienu piepildījumam, viņa kļuva neuzmanīga un izmeta tik daudz mājienu, ka aizpildīt robus Paolai nenācās grūti. Turklāt večiņai nepavisam nepatika Enriko un viņa bagātā saimnieka Kimiči pieminēšana.

Kaut arī Džuliānu pārsteidza večiņas ieteikto nepieciešamo uzlaikošanu skaits, viņa to neizrādīja. Viņai tīri labi patiktu vēl kāda tamlīdzīga diena: kas vainas sēdēt putojošu mežģīņu viļņos un tērzēt ar saprotošu būtni par savām kāzām?

Ariannai gribējās būt pie mātes. Līdz šim pret viņu izturējās diezgan laipni, tomēr apmeklētājus klāt nelaida. Viņu mocīja smacējoša neziņa. Vai Lusjēns arī apcietināts? Vai varbūt tomēr paguvis stravagēt mājup, pirms ieradušies sargi? Lai nu kā, viņš vismaz būs bijis ar Rodolfo, kam salīdzinājumā ar tanti Leonoru ir daudz lielāka ietekme.

Vissliktāk kamerā bija naktī. Tumšs, daudz tumšāks nekā guļamistabā Toronē vai Leonoras mājās, jo te sveču nebija un gaiteņos nebija lāpu. Vismaz salmi guļvietā bija tīri, taču čaboņas dēļ visa nakts pagāja nomodā, baidoties no žurkām.

Uz. glābiņu nebija ne mazāko cerību. Noziegumu, kurā viņu apsūdzēja, meitene bija izdarījusi. Ja jau ir liecinieki, tad viss pagalam. Protams, Arianna zināja par sodu noķeršanas gadījumā. Kaļot plānus, pieķeršanas iespēju viņa nepieļāva. Ja Arianna kļūtu par mandoljeru, ar laiku droši vien atklātos, ka viņa ir meitene, un visa uzmanība būtu pievērsta tieši tam, nevis iestāšanās dienai skolā. Un likuma, kas aizliegtu cita dzimuma tēlošanu, nebija.

Nu jāskatās patiesībai acīs. Sods par izdarīto noziegumu bija kategorisks nāve sadedzinot. Ciktāl bija iespējams atcerēties, neviens par nepaklausību Giornata Vietata likumam līdz šim apsūdzēts nebija, tomēr nevienam ne prātā nenāca šaubīties, kas notiktu, ja kāds to būtu izdarījis.

Ariannas īsās dzīves laikā dedzināšana uz sārta bija notikusi par citiem noziegumiem, piemēram, par valsts nodevību. Viņa zināja, ka sārtu ierīko starp diviem pīlāriem, uz viena ir Madalēna, uz otra spārnots auns, kas stāv pie pilsētas vārtiem un sargā to no ūdens. Sadedzināšana uz sārta ir publika izrāde, belecieši ticēja, ka itin neviens, kas nodevis pilsētu, nav pelnījis žēlsirdību vai līdzjūtību.

Arianna neko tādu redzējusi nebija; vecāki viņu uz tik baisām izrādēm līdzi neņēma. Taču pēc sārta šis tas palika, un Ariannai piemita dzīva iztēle. Šeit, Hercogienes cietumā, ainu ar liesmām iedomāties bija vieglāk par vieglu savas miesas svilšanu, drausmīgo agoniju. Arianna vairs nespēja -viņa skaļi iekliedzās. Bet nebija neviena, kas to dzirdētu.

Piepeši notika kas negaidīts. Meitene redzēja vīziju -kamerā stāvēja Lusjēns, viņam apkārt drūzmējās dīvaini ģērbti ļaudis. Zēns skatījās tieši Ariannā ar tādu sāpju izteiksmi sejā, ka viņa aizmirsa par savām ciešanām. Parādība ilga vienvienīgu mirkli un tad pagaisa, taču tagad meitene jutās daudz mierīgāk. Viņa tik tiešām bija briesmās, bet arī Lusjēns, un viņš bija pavisam bez vainas.

Lusjēns taču nezināja likumu un nezināja, ka to pārkāpj. Tomēr patiesība neglābs, jo kurš tad viņam ticēs? Arianna jutās līdzatbildīga. Ja viņa nebūtu vedusi Lusjēnu projām no vietas, kur viņš tobrīd stāvēja, varbūt zēns savā laikā un savā pasaulē būtu atgriezies ātrāk?

Domādama, kā viņa tam varētu palīdzēt, un cerēdama sagaidīt vēsti no Rodolfo, Arianna iekrita nemierīgā miegā.

Lusjēns jutās jau krietni labāk. Bija vēl kāds brīdis, kad ceļā uz vaporetto piestātni, nonākot starp diviem pīlāriem, viņam sametās pagalam sāji, bet tas drīz vien pārgāja. Pametis skatu atpakaļ, viņš ievēroja, ka caur šo spraugu gāja tikai tūristi; visi vietējie pīlārus apgāja arī tad, ja nācās mest līkumu. Lusjēns nolēma to paturēt prātā, varēs pēc tam pārbaudīt mammas ceļvedī.

Šeit rakstīts, mamma ierunājās, ka var nopirkt vaporetto sezonas karti. izdarīsim tā, Deivid. Paņemsim trīs nedēļu kaites un kā īsteni venēcieši uz visām vietām dosimies pa ūdensceļiem.

Lusjēns pasmaidīja par viņas entuziasmu, un viņa atsmaidīja rūpes par dēla veselību uz laiku bija pavirzījušās malā. Tas bija tik mīļi no vecāku puses aizvest viņu šajās brīnišķīgajās brīvdienās, un Lusjēns nolēma visu baudīt ar pilnu krūti. Varbūt brīvdienām kopā ar vecākiem Lusjēns ir tā kā par vecu, taču kā vienīgais bērns viņš ar tiem sapratās labi un to sabiedrībā jutās lieliski.

Patlaban Lusjēns stāvēja San Marco kuģu piestātnē un skatījās pāri uz milzīgo Salutē baznīcas kupolu, atrazdamies apmēram tajā vietā, kur Tālijā bija Chiesa delle Grazie. tieši šeit laivu tilts bija uzņēmis viltus Hercogieni, lai viņa tiktu uz baznīcu, tikmēr īsto apdraudēja slepkava, bet Lusjēns nira smirdīgajā kanālā pēc dārgumiem.

Pienāca vaporetto, un viņi nobrauca piecas pieturas līdz Rialto, šurpu turpu šķērsodami kanālu. Venēcija bija ievērojami trokšņaināka par Belecu, un tamdēļ Tālija dažkārt aizmirsās pat uz vairākām stundām. Jo īpaši tas tā bija Rialto , kur lētas, tūristiem domātas greznumlietiņas zibēja jukjukām ar neiedomājami dārgām zelta rotām.

Vienīgais, kas šeit atgādināja Belecu, bija maskas, veikals pēc veikala un lete aiz letes ar maskām. Daudzas venēciešu maskas bija tādas, kas aizklāj visu seju, turamas aiz zeltīta spieķīša sejai priekšā. Bet bija arī līdzīgas Hercogienes vai citu sieviešu maskām, kuras Lusjēns bija tur redzējis. Tās sedza tikai acis un deguna kumpi; Venēcijā maskas saturēja ieverama gumija, kurpretī Belecā samta vai satīna lentes.

Vai tu nevēlētos kādu sev? apjautājās tētis, redzēdams Lusjēnu kavējamies pie maskām.

Nē, paldies, tēt. Kādu masku gribētos gan. taču līdz šim neesmu redzējis nevienu, kas man tiešām patiktu.

Šeit to netrūkst, vai ne? piemetināja mamma. Varu saderēt, ka simtiem venēciešu masku rotā mājokļus visā pasaulē, daudz vairāk, nekā jebkad nēsāts šejienes karnevālos.

Kas tā par masku ar knābjveida degunu, kas rēgojas visos veikalos? painteresējās tētis.

Mamma ieskatījās ceļvedī. Mēra Ārsta maska. Acīmredzot sešpadsmitajā gadsimtā šeit plosījās negants mēris un ārsti vilkuši knābaino masku, lai pasargātos no mikrobiem.

Bet sešpadsmitajā gadsimtā par mikrobiem taču neviens nezināja, iebilda tētis, un abi sāka savas garās diskusijas, no kurām Lusjēns, pateicoties krietnai pieredzei, varēja atslēgties. Atgriežoties pa sānieliņām San Marco virzienā, lusjēnam ienāca prātā mēris, kas bija aizslaucījis trešdaļu no visiem beleciešiem, īsi pirms piedzima Ari-anna. Pats par sevi saprotams, ka tik daudz dzīvību nebūtībā neaizietu, ja ārsti zinātu, kā mēris izplatās.

Neticami! mamma pēkšņi spalgā balsī iesaucās, it kā pati nupat būtu atklājusi mikrobus. Pretīgi!

Lusjēns paskatījās, uz ko viņa rāda. Laukuma stūrī slējās Makdonalds. māte brēca kā aizkauta. Viņa bija slavena ar pretošanos visam, ko pati sauca par amerikāņu sārņu ķēdi Eiropas skaistākajās pilsētās.

Kā būtu ar burgeriem un čipsiem, Lusjēn? aci piemiegdams, apvaicājās tētis.

Nekaitini viņu, atsmēja Lusjēns. Varbūt labāk paķeram šķēli picas?

Atraduši leti, kur pārdod picu, focaccia sviestmaizes un kārbas ar vēsu dzērienu, visi trīs piesēda uz strūklakas akmens apmales laukuma vidū un, vērodami garāmgājējus, tiesāja azaidu, Lusjēna mātei viebtin viebjoties par tiem, kas gremoja burgerus. Tad viņi turpināja pastaigu, sekojot spilgti dzeltenajām norādēm ar mulsinoši izliektām melnām bultām, kas rādīja ceļu atpakaļ uz Piazza San Marco.

Skat, Lusjēn, pēkšņi piestādams, sacīja tētis. Šeit pārdod piezīmju grāmatiņas, līdzīgas tai, ko tev reiz atnesu. Vai atceries to, kuras dēļ tu sāki interesēties par Venēciju?

Viņi iegāja veikaliņā. Tā bija īsta Aladina burvju pasaule ar lāsumotu papīru un skaistām piezīmju grāmatiņām, sākot ar kabatas izmēru un beidzot ar tādām, kas liekamas uz priekšnieka rakstāmgalda. Cenas astronomiskas. Tētis bija vīlies, iekams Lusjēns neuzgāja zīmuli, rotātu mats matā tādiem pašiem purpursārtiem virpuļiem kā viņa

lolotā piezīmju grāmatiņa. Zēns izņēma no kabatas savu jau mazliet pabružāto grāmatiņu, lai salīdzinātu.

Vai tiešām tas ir viss, ko gribi? pajautāja tētis. Tev taisnība, labi der kopā. Pat tā kā papildina veco grāmatiņu, vai ne? Ko tu ar to esi darījis, rakstīji, sēdēdams vannā, vai?

Blakus kancelejas precēm bija masku veikals. Tur Lus-jēns pamanīja sudraba masku kaķa ģīmja formā, kas viņam atgādināja Belecu. Tā tur gan bija daudz meistarīgāk veidota nekā Rialto kioskos redzamās, bet tētis ar mammu bija priecīgi, ka var to viņam nopirkt. Tad viņi uzgāja kios-kiņu, kur pārdeva rakstainu samtu, un nopirka zaļu šalli mammai un pāri sarkanu čību tētim. Viesnīcā trijotne atgriezās vienreizējā noskaņojumā.

*

Hercogiene pārslīdēja pāri Bēdu tiltam, tērpam švīkstot pa akmens plāksnēm. Tikko sargs atvēra kameru, viņa to atlaida. Kad vīrs tomēr vilcinājās, viņa neiecietīgi pamāja.

Neticu, ka meitene ir bīstama. Jūs taču pats pārbaudījāt, vai viņai nav klāt ieroču? Ja nu viņa tiešām sadomā mani noslāpēt salmu matracī, apsolos jūs pasaukt.

Sargs iededza lāpu kameras stūrī, tad pagriezās un aizsoļoja atpakaļ pār tiltu.

Meitene bija aizmigusi. Viņa izskatījās pagalam nomocījusies, mati savēlušies un pilni salmu stiebriem. Hercogiene klusītēm pievēra aiz sevis durvis. Taču ar to pietika, lai meitene pamostos, viņa pielēca kājās un tagad skatījās atnācējā. Tad vīlusies atkal saļima.

Ak, viņa nopūtās. Man likās, ka mamma.

Hercogiene satrūkās, taču runāja sev ierastajā dzedrajā

tonī:

Vai tiešām ar valdnieci jārunā tā? Nav brīnums, ka esi šeit par nodevīgu rīcību.

Arianna atkal pielēca kājās.

Jūsu Augstība, viņa stostījās. Atvainojiet. Jūs mani pārsteidzāt nesagatavotu. Es negribēju būt nepieklājīga.

Lai ko meitene gaidīja, tikai ne to, kas notika nākamajā mirklī. Arianna Hercogieni bija nīdusi tik ilgi, ka vairs neuzskatīja par reālu cilvēku. Un patlaban šī dižā kundze, kuras rokās bija Ariannas dzīvība, paspēra soli uz priekšu un ieskatījās meitenei tieši acīs. Violetās acis aiz maskas mirdzēja. Un tad viņa saņēma Ariannu rokās un samīļoja.

15. nodaļa. Mežģīņu valoda

Rinaldo di Kimiči ārdījās. Tikai puse no viņa plāniem bija izdevusies, un ne jau svarīgākā. Meitēns nu bija drošībā, cietumā, un viņš nešaubījās, ka, uzklausot lieciniekus, viņu notiesās un viņai piespriedīs nāvi. liet vai Senators Rodolfo maz uztrauksies par meiteni, ja zēns paliek brīvībā? Un izskatījās, ka zēns gluži vienkārši izkūpējis gaisā. Senatora mājās zēna nebija, un neviens nebija redzējis viņu no tās izejam.

Di Kimiči rīcībā bija vēl divi pilnas slodzes spiegi, kuri novēroja Palazzo apkārtni, un, kolīdz puika atgrieztos, tie mestos viņam virsū, turpretim Enriko bija paredzēts svarīgākiem uzdevumiem. Taču šobrīd Vēstnieks bažījās, vai tik Rodolfo nezina, kur zēns ir, un vai nav to brīdinājis, bet tagad jauc pēdas. Un, ja nu zēns tiešām izrādās tas, par ko bija aizdomas, tad viņam ir, kur paslēpties, un di Kimiči okškeru rokas tur nesniedzas.

Tiesa nebija aiz kalniem; belecieši tik svarīgas lietas kā ši novilcināt nemēdza. Pēc dažām dienām jāsanāk Padomei, tad iznākums vairs nebūs ilgi jāgaida. Vēstnieks šaubījās, vai zēns maz atgriezīsies, ja meitene būs nogalināta.

Mums zēns jāatrod! di Kimiči gaudās spiegam En-riko. Ja ne, nevarēšu ietekmēt Hercogieni, līgums viņai būs jāparaksta.

*

Vēstnieks justos laimīgāks, ja redzētu Rodolfo, kurš visu nakti nemierīgi staigāja turp atpakaļ pa jumta dārzu. Senators rosīgi smadzeņoja, cenšoties izdomāt, kā nosūtīt vēsti Lusjēnam, lai atturētu viņu no nepiesardzīgas atgriešanās Belecā un drošas iekrišanas slazdā. Lusjēns gan parasti stravagēja tieši uz laboratoriju, taču Rodolfo nezināja, kā zēnu ietekmējusi vesela prombūtnes nedēļa ārpus ierastās vides. Ja viņš stravagētu savas nakts vidū, tad varbūt nokļūtu taisni pie Ariannas.

Kopš dienas, kad Rodolfo bija atvedis Lusjēnu no Scuola Mandoliera uz laboratoriju, zēns nebija kavējis nevienu rīta nodarbību, iekams vecāki viņu neaizveda projām no Anglijas. Kā Rodolfo bija sapratis, naktis zēna pasaulē atbilda dienas stundām Belecā, tieši tāpat kā Viljama Detridža gadījumā. Ja Lusjēns stravagēja turp vai atpakaļ biežāk nekā reizi dienas gaismas laikā vai nakts tumsā, vienalga, no kuras pasaules, otrajā pasaulē viņš ierastos tikai dažus mirkļus vēlāk, nekā to atstājis. Bet, ja stravagēšanu atliktu uz nākamo nakti, belecā būtu pagājusi vesela diena.

Taču nedēļas pārtraukums Lusjēna regulārajā izceļošanā no savas pasaules bija radījis bezprecedenta prombūtni Tālijā, un Rodolfo nebija ne jausmas, cik ilgi tas tā varētu turpināties. Viņi ar Lusjēnu un Viljamu Detridžu bija stundām ilgi diskutējuši par Lusjēna Anglijas un viņu Tālijas laiku atšķirībām.

Detridžs apgalvoja, ka viņa pirmā nejaušā stravagācija dienā, kad viņš lūkojis iegūt zeltu, bija 1552. gadā, saskaņā ar beleciešu vēsturi pirms 25 gadiem. Taču tas notika četrsimt divdesmit piecus gadus pirms Lusjēna laika. Gadījumā, ja vārti starp pasaulēm darbotos regulāri, viens gads Tālijā atbilstu gandrīz septiņpadsmit gadiem Lusjēna pasaulē. Bet tur jau bija tā nelaime: vārti darbojās neregulāri. Lusjēna apciemojumu laikā datumi abās pasaulēs sakrita, taču citos periodos atšķirības nepārprotami pieaugušas, un nebija nekādas iespējas paredzēt, kad tas atkal tā varētu notikt.

Pat gadījumā, ja, aizbraucis uz nedēļu, nevarēšu ierasties Belecā, Lusjēns bija prātojis, būšu šeit, vēlākais, pēc nedēļas.

Taču ne viens, ne otrs nezināja, vai tiešām tā būs. Det-ridžs, sakot Hercogienei, ka Lusjēns būs projām kādu brīdi, domāja, ka neredzēs Lusjēnu veselu nedēļu. Tagad, atgriezies laboratorijā, Rodolfo bažījās, vai tik laiks Lusjēna pasaulē nav atkal uzņēmis straujākus apgriezienus un ka Lusjēna atgriešanās varētu būt tikai pāris stundu jautājums. Tagad viņi kalkulēja, vai, stravagējot lusjēna laikā, rodolfo vai Detridžs varētu ar zēnu sazināties.

Es labprāt turp dotos, teica Detridžs, ja tik varētu puikam līdzēt.

Paldies, Rodolfo pateicās. Tas no jūsu puses ir jauki. Bet nedomāju, ka tas ko mainīs. Jums divdesmit pirmā gadsimta pasaule liktos mulsinoša un sarežģīta. Man divdesmit pirmajā gadsimtā tik tiešām tā bija. Turklāt laiks, kurā jūs ierastos, būtu jau pēc Lusjēna nākamās strava-gācijas, tāpēc jūs vairs nepaspētu viņu brīdināt.

Tad mums jāatron kāds nebūt cits ceļš, īsi secināja Detridžs.

Nenojauzdams, ka tik daudzi prāti Belecā koncentrēti uz viņu, Lusjēns turpināja izzināt Venēciju. Vecākus viņa zināšanas par pilsētu sajūsmināja, lai gan vienu otro reizi gadījās arī tā, ka Belecas pieredzes iespaidā viņš tos aizveda turp, kur Venēcijā nekā īpaša nebija, vai arī objekts atradās pavisam citā vietā. Tomēr Lusjēns ar šīm neatbil-stībām tika galā aizvien veiksmīgāk un par pilsētu un tās tradīcijām demonstrēja lielākoties iespaidīgas zināšanas.

Lasīšana tev nudien gājusi labumā, atzina tētis.

Šodien ģimenīte devās laivu braucienā uz salām, un Lusjēnam bija jāuzmanās ar salu nosaukumiem. Merlino te saucās Murano, Burleska Burano un Torone Torčello. Vispirms viņus laivā aizveda līdz Murano ar neskaitāmiem stikla preču veikaliņiem, kas uzbāzīgi aicināja tūristus un vilināt vilināja uz ražotnēs notiekošajiem stikla pūšanas priekšnesumiem.

Ingresso libero, tētis uz kādām durvīm izlasīja. Vai tas nenozīnē Ieeja par brīvu ? kāpēc lai būtu citādi? Veikalu, paldies Dieviņam, te netrūkst!

Spilgti krāsotais un pārmērīgi dārgais stikls viņiem diez ko nepatika, bet Lusjēns tomēr nopirka necilu stikla aunu bez spārniem. Viņam tā gribējās pastāstīt vecākiem, kāds ir īstais lagūnas stikls. Muzejs ne mazdrusciņ nelīdzinājās Merlino muzejam. Stikla Meistara tur nebija, nedz arī liktenīgās maskas. Vecāki interesējās par senām saplaisājušajām bļodām un krūkām, bet Lusjēnam drīz vien sametās garlaicīgi, un viņš gāja apsēsties vēsumā klostera dārzā, kur garajā zālē rotaļājās pusmežonlgi kaķi.

Pats labākais no visa Murano pieredzētā bija azaids restorānā pie kanāla, nelielā terasē ar skatu uz ūdeņiem. Otrpus kanālam slējās sena baznīca, kur saskaņā ar mammas ceļvedi atdusējās pūķa kauli, ko bija nogalējis svētā spļāviens.

Burano Tālijas Burleskai līdzinājās vairāk, vienīgi tur nebija neviena balta namiņa, lai kā Lusjēns meklēja.

Ai, paskatieties uz šīm mežģīnēm! iesaucās mamma. Lusjēns bija satriekts, ieraugot baltmati večiņu turpat ārpus namdurvīm darinām mežģīnes. Māja bija zilā krāsā, un rokdarbs nebija tik smalks kā Paolai, bet skaists mudžinā-jums gan. Lusjēns bija saviļņots, ka mamma to redz. Viņš par varītēm gribēja nopirkt mammai galdautu, lai gan bija jāiztērē gandrīz visa viņa uz Venēciju paņemtā nauda.

Nē, Lusjēn, tu taču nevari to atļauties, viņa protestēja, bet Lusjēns neparko nebija atrunājams.

Vai atminies manu sapni, viņš atgādināja, par mežģīnēm toreiz, kad nevarēji mani uzmodināt? Man tiešām gribas, lai tās tev būtu.

Arianna bija pārsteigta. Hercogiene ar pūlēm atguva nosvērtību un tad pastāstīja kaut ko tādu, kas Ariannai šķita ar prātu neaptverams.

Tu domā, ka esi Valērijas un Džanfranko Gasparini bērns, vai ne? Hercogiene pajautāja.

Domāju? Nedomāju, es zinu, ka esmu, attrauca Ari-anna.

-Jā, man par to ir stāstīts, teica Hercogiene. Figlia dēli Isola, vienīgais Toronē daudzu gadu laikā dzimušais bērns. Tikai tu nemaz tā neesi.

Neesmu kas?

Dzimusi Toronē. Tu piedzimi šeit, Belecā, šajā pašā pilī, un tiki slepus aizvesta uz salu, kad tev bija pāris gadiņu.

Es jums neticu, iebilda Arianna. Kā jūs to zināt?

Es biju klāt, kad tu piedzimi, teica Hercogiene ar sev raksturīgo humora pieskaņu balsī. Patiesībā biju iesaistīta ne pa jokam. Vai vari iedomāties, kā?

Arianna mēģināja iztēloties Hercogieni vecmātes lomā, taču nespēja.

Es pati tev dāvāju dzīvību, maigā balsī teica Hercogiene. Tu esi mana meita Arianna, un tevi uzaudzināja mana vecākā māsa Valērija ar vīru.

Ariannai sareiba galva. Valērija un Džanfranko nav viņas vecāki? Tad jau varētu apgalvot, ka Beleca nav pilsēta. Kā lai to saprot? Un Hercogiene viņas māte? Viss, ko Arianna līdz šim bija par sevi zinājusi, tagad šķita nepatiess. Satraukto izjūtu vidū virpuļoja viena doma, viens teikums dega smadzenēs: ja jau viņa dzimusi Belecā, tad nekādā noziegumā Giornata Vietata dienā nav vainojama! Viņu nesadedzinās. Pieķērusies šai domai, viņa tagad cieši pie tās turējās.

Ko tu domā? pajautāja Hercogiene.

Visu ko, attrauca Arianna. Bet, ja tas, ko jūs teicāt, tik tiešām ir patiesība, tad man šajā kamerā nav jāpaliek ne mirkli ilgāk.

Hercogiene nopūtās.

Tā tas ir, tomēr man labpatiktu, lai tu šeit paliktu pēc brīvas gribas līdz tiesai, kas būs pēc dažām dienām. Es sniegšu pietiekami daudz pierādījumu, lai pārliecinātu Padomi, ka tiešām esi dzimusi beleciete, taču man labpatiktu, lai faktu par vecākiem tu paturi noslēpumā vēl kādu laiciņu, jo tas mūs abas var pazudināt.

Ariannai apjukušajā prātā uzvilnīja vēl kāda doma.

-Ja jau Džanfranko nav mans tēvs, kurš tad tas ir?

Torčello izrādījās pilnīgi tāda pati kā Torone Lusjēna atmiņā, izņemot mozaīku miniatūrajā katedrālē: šeit sudraba vietā bija zelts. Balti balsinātās mājas kanālmalā, kur dzīvoja Arianna, tirgotavas, kur pārdeva mežģīnes un stiklu (merlino asmeņus tur gan nemanīja), zāļains laukums pie katedrāles tas viss Lusjēnam likās tuvāks nekā jebkas cits no ceļojumā redzētā, lai gan Tordnē viņš pabija vienvie-nīgu reizi.

Soļodams gar kanālu atpakaļ uz piestātni, lai noķertu prāmi uz pilsētu, Lusjēns jutās saguris, taču laimīgs. Tomēr, ejot gar, viņaprāt, Ariannas māju, Lusjēnam atgadījās vēl kāds dīvains pārdzīvojums. Tik slikti kā Dodža cietumā šoreiz nebija. Briesmu sajūta izpalika. Tomēr jautās tāds kā draudīgums, kas šoreiz, šķiet, attiecās tieši uz viņu.

Aizvedis Hercogieni atpakaļ uz pili, Rodolfo izlaida Det-ridžu pie savas laboratorijas, kur abi kārtībnieki, kas bija uzrādījuši pavēli, vēl aizvien nīka kāpņu galā.

Ja atgriežas Lusjēns, čukstēja Rodolfo, vediet viņu pa slepeno eju drošībā pie Hercogienes, un es tur pie viņa aiziešu. Tagad man nekavējoties jādodas pie Ariannas tantes.

Leonora jutās drausmīgi. Tas, ka Arianna apcietināta tieši tagad, kad brāļameita atradās viņas uzraudzībā, bija prātam neaptverami. Leonora nevarēja un nevarēja vien saņemties, lai paziņotu Ariannas vecākiem, kas ar meiteni noticis, kad uz Toroni nevilcinādamies piedāvājās aizbraukt Rodolfo.

Palieciet šeit, varbūt no Palazzo pienāk kāda vēsts, -viņš sacīja. Neraizējieties, Leonora. Varu jums apsolīt, ka Ariannai ne matiņš no galvas nenokritīs. Es atsūtīšu pie jums savu draugu Dottore krinamorti, tiklīdz viņš man nebūs vairs nepieciešams.

Ceļojums laivā līdz Toronei norisa ātri, un Rodolfo bez apstājas prātoja par Hercogienes teikto. Par meitenes tēvu viņš nepajautāja, taču jutās dziļi aizvainots, saprotot, ka bērns radīts, kad viņi ar Silviju bijuši, viņaprāt, vistuvāk. Tas noticis, kad viņš daudz laika pavadīja Padāvijā un bieži atradās ārpus Belecas. Un viņš vienmēr bija pārliecināts, ka Silvija ir uzticīga.

Tagad viņš šķendējās par naivo jaunekli, kāds viņš toreiz bija, pats sev vaicādams, vai tiešām visus šos gadus dzīvojis ilūzijās. Ariannas tēvs kurš gan tas varētu būt? Taču ne Edžidio vai Eiorentino? Silvija vienmēr apgalvoja, ka vecos niķus atmetusi, kad Scuola gaitenī pirmoreiz noskatījusi rodolfo. Bet varbūt viņš, tai ticēdams, bijis apaļš muļķis? Varbūt Silvija viņu nemaz nemīl? Un vēl… šīgada Laulības ar jūru? Silvija viņam bija uzskatāmi pierādījusi, ka abu mīlestība ir stiprāka nekā jebkad.

Rodolfo piespieda sevi par to vairs nedomāt un tagad koncentrēja uzmanību uz meiteni. Patlaban, visu labi apdomājis, viņš aptvēra, ka Arianna ir Silvijas jaunības atspulgs. Acis tās pašas, tas pats smaids.

Platiem soļiem viņš devās prom no kanāla Gasparini mājas virzienā, prātodams par Ariannu un to, kādā veidā Silvija, glābdama meitu, varētu atklāt patiesību, nepakļaujot jauniem draudiem pati sevi. Pēkšņi Rodolfo sastinga pussolī. Turpat pie tauvām pavisam negaidīti uzplaiksnīja Lusjēna tēls. Rodolfo neapstājās, lai pētītu, kas un kā. Viņš tikai sasprindzināja prātu, lai noraidītu Lusjēnam ziņu, ka viņa dzīvība ir briesmās. Vīzija pagaisa, un Rodolfo nācās iet pie Ariannas audžuvecākiem, lai pastāstītu, kas ar meiteni noticis.

*

Enriko strauji izvirzījās par Rinaldo di Kimiči galveno rokaspuisi. Viņa ietekmē Vēstnieks aizvien nepacietīgāk kāroja piespiest Belecu, lai tā pievienojas Republikai.

Aizmirstiet puiku, ieteica Enriko. Vai vismaz ķerieties pie jauna plāna. Nesaprotu, kāda vaina sazvērestībai, ja jau esat iecerējis citu Hercogieni — tādu, kas līgumu parakstīs.

Ja viss ies gludi, kandidāte atradīsies, teica di Kimiči. — Mūsu pašu dzimtā mana māsīca. Frančeska di Kimiči no Belonas.

Bet, lai iegūtu Hercogienes titulu, viņai jābūt Belecas pavalstniecei, iebilda Enriko.

Visu var nokārtot, teica Vēstnieks. Viņai tikai jāapprecas ar Belecas pavalstnieku. Mūsu dzimtai ar viņas pūra apmēriem tas nekādas grūtības nesagādās.

Jādomā, jūsu dzimtas nauda spēs nopirkt arī vēlēšanu rezultātus? pavaicāja Enriko.

Enriko familiārais tonis Vēstniekam nepavisam nepatika.

Esmu pārliecināts, ka Belecas pilsoņu kopums manu māsīcu uzskatīs par vērtīgu kandidāti, viņš stingri attrauca.

Tad nav ko lieki ķēpāties ar puiku. Atzīstu, tā tik tiešām bija mana ideja, bet tagad, manuprāt, mums tikai jāvirzās uz priekšu un kundze jānovāc.

Pēdējais pasākums diez ko neizdevās, ledainā tonī attrauca di Kimiči.

Enriko pasita knipi gaisā. Tāpēc, ka jūs iztikāt bez manis. Jūsu nolīgtais pienapuika bija belecietis neuzticiet šo darbu nevienam, kas nāk no šīs pilsētas. Ikviens galu galā jūt sentimentu pret kundzi.

Vai jūs piedāvājat man savus pakalpojumus?

Nu, teica Enriko, par zināmu samaksu, protams.

Protams, atsaucās Vēstnieks. Tomēr gribu dabūt rokā zēnu. Pie viņa ir kaut kas tāds, kas man ļoti vajadzīgs.

Ak, būs viņš jums, būs, pašapzinīgi atbildēja Enriko.

Un arī Beleca. Tikai uzticieties man.

Džuliānai patika pielaikošanas Burleskā. Večiņa bija laipna un arī saprotoša klausītāja. Lai tiktu galā ar darbiem, Paola bija dabūjusi palīgos jaunāku sievieti, un nu visas trijatā vadīja dienas pie līgavas pūra, kuru Džuliāna kopā ar jauno šuvēju uz laiku bija atvedusi šurp, lai nevajadzētu tik bieži ceļot turp atpakaļ pāri ūdeņiem.

Uzlaikošana ritēja Džuliānas tuvīno kāzu gaisotnē. “Enriko to” un “mans līgavainis tā” skanēja augu dienu, un izskatījās, ka abām sievietēm nekas nav iebilstams pret to, ka viņa par iecerēto tā mēļo.

Šobrīd viņam tik svarīgs darbs, Džuliāna stāstīja.

Taču nedrīkstu jums atklāt, kāds, jo tas ir pavisam

slepeni. Varu pateikt vienīgi, ja viņš ar visu tiks galā, mums būs tik daudz sudraba, ka spēsim nopirkt sev māju! Iedomājieties tik man pašai patiktos kāda no skaisti krāsainajām šeit, Bur Ieskā, bet Enriko teic, mēs, iespējams, drīz no lagūnas aizceļošot kad darbs, par ko jums nedrīkstu stāstīt, būs galā.

Izklausās gana riskanti, dārgumiņ, maigi bilda Pa-ola. Ceru, ka nekas nelikumīgs tas nav.

Džuliāna vientiesīgi pasmaidīja.

Nu. teiksim tā, kad viss būs galā, mums, iespējams, labāk dzīvot Remorā. Tur mūs pateicīgi sagaidīs.

Paolas spoži melnās acis, katrā pielaikošanas reizē mēģinot no pasūtītājas iegūt vēl vairāk informācijas, runāja pretī viņas rāmajai valodai. Dienas beigās Paola zināja visu, kas viņai bija vajadzīgs.

Tovakar Paola, izcēlusi mežģīņu darināšanas rāmīti, strādāja sveces gaismā līdz vēlai naktij, ilgi pēc tam, kad vīrs Džentile bija licies uz auss.

*

Ariannu no pretīgās, šaurās kameras izlaida jau tonakt, kad ciemos ieradās Hercogiene. Jaunā kamera bija plašāka, akmens plāksnes klāja grīdsega, un tur nebija tik auksti. Salmu vietā Ariannai tagad gulēšanai bija mīksts matracis. Taču jau atkal viņa nespēja ne acu aizdarīt, pārdomādama dzirdēto. Iesākumā likās, ka Hercogiene zaudējusi prātu. Taču viss, ko viņa bija teikusi, dīvaini saistījās kopā. Ariannas brāļi bija par māsu krietni vecāki, un salā viņa nekad nebija jutusies kā mājās. Jau no sākta gala Ariannu vilktin vilka uz Belecu; tā bija viņas mīļā sapņu pilsēta. Taču kāda cita prāta daļiņa izmisīgi pieķērās visam labi pazīstamajam un atteicās pamest mīļos vecākus jaunas un bīstamas mātes un nezināma tēva dēļ.

Nākamdien rīta agrumā atvērās durvis un atkal ienāca Hercogiene, šoreiz kalpi atnesa mēbeles. Kad beidzot viss bija sakārtots Hercogienei pa prātam, viņa, visus atlaidusi, pamāja Ariannai, lai sēstas līdzās uz dīvāna. Meitene apsēdās, vilkdama no matiem pēdējos salmu stiebrus. Viņa bija nolēmusi, ka pirmā sarunu nesāks.

Tu uz mani dusmojies, klusi bilda Hercogiene.

Ko citu jūs gaidījāt? Arianna rūgti atjautāja. Jūs aizdevāt mani projām un aizmirsāt uz vairāk nekā piecpadsmit gadiem. Nezinu, kāpēc tagad pēkšņi nolēmāt man to atklāt, ja nu vienīgi, lai glābtu manu dzīvību.

Protams, arī tāpēc, teica Hercogiene. Un patlaban viss pakļauts pārmaiņām. Jau dažus mēnešus man zināms, ka manām un arī pilsētas gaitām tuvojas krīze.

Kā? Kas par krīzi? Neko nesaprotu, iesaucās Arianna.

Ļauj man paskaidrot, teica Hercogiene. Varbūt tev būs vieglāk, ja es pilnībā atklāšu seju.

Hercogiene, atraisījusi sudraba lenti, noņēma zilgano zīda masku, ko bija nēsājusi. Tad viņa cieši ieskatījās Ariannai acīs, un meitenes sirds salēcās. Ja viss dzirdētais tik tiešām taisnība, tad viņa pirmoreiz redz mātes seju. Apziņas stūrītī klusa balstiņa vēl čukstēja, ka viņa skatās arī pilsētas absolūtās valdnieces, pašas varenākās personas, kādu viņa jebkad sastapusi, neaizklātajā sejā. Tas bija par daudz. Ariannai bija jānovēršas, bet tikai tad, kad viņa saprata, ka abas ar Hercogieni ir neticami līdzīgas.

Kad uzzināju, ka man būs bērns, Hercogiene turpināja, runādama Ariannai pakausī, man bija bail gan par sevi, gan tevi. Mani ienaidnieki, zinādami, ka man ir kaut kas tik dārgs, to varētu izmantot kā drausmīgu ieroci. Es jau no sākta gala biju nolēmusi, ka neprecēšos un ka man nebūs bērnu. Mana ģimene bija mana pilsēta, un ar to pietika. Bet tad es tomēr izšķīros varbūt alodamās, un tu būsi mans soģis -, ka bērns man būs un to audzinās kāds, kam uzticos un kas mani nenodos. Mana miesīgā māsa. Kad sūtīju pēc Valērijas, viņa piekrita pēc abiem dēliem balvā saņemt meitu, ko sen bija vēlējusies.

Bet kā jums tas viss izdevās? jautāja Arianna, iedzimtā ziņkāre bija ņēmusi virsroku. Proti, vai tiešām neviens nepamanīja, ka jūs kļuvāt, nu, aizvien dūšīgāka? Un manai mammai, tas ir, jūsu māsai, kā gāja viņai?

Hercogiene pasmaidīja.

Viegli jau nebija. Man ir kalpone, kurai uzticos vairāk par visiem. Zuzanna, tā viņu sauc, un viņai viss bija zināms. Bez Zuzannas mana blēdība neizdotos. Ilgāku laiciņu nevienam nebija ne mazāko aizdomu, bet, bērnam augot, sāku nēsāt brīvākus tērpus, un vienlaikus izplatījās baumas par kuņģa problēmām, kas mani nomoka, un tā tas gāja vairākus mēnešus. Tikmēr Valērija savā apakšveļā iestrādāja polsterus un stāstīja draudzenēm, ka atkal ir cerībās. Visi bija pārsteigti.

-Jā, novilka Arianna. Man vienmēr ir teikuši, kas par pārsteigumu bijis Toronē, kad ļaudis uzzināja, ka esmu ceļā.

Tas bija pats grūtākais, atzina Hercogiene. Toro-nes sievām laiks bērnu laišanai pasaulē sen bija aiz muguras, un nu par gaidāmo mazuli viņām bija īpaša interese. Protams, viņas gribēja būt pie bērna sagaidīšanas. Bet Džanfranko pateica, ka vecmāti vedīs no pilsētas, jo tāda te salā daudzus gadus nebija ne redzēta.

Un, kad vecmāte ieradās, viņai līdzi biju es, vai ne? -teica Arianna.

Tieši tā. Kad man savs augums vairs nebija jāslēpj, ar dublierēm biju jau apradusi. Trīs Ķēniņu svinībās manā vietā bija parādījusies jauna sieviete valdnieces krāšņajā tērpā, tikmēr es gulēju augšstāva istabā kopā ar Zuzannu un vecmāti, kura palīdzēja nākt tev pasaulē.

Kamerā iestājās klusums.

Vai tev nerūpēja tas, ka atdevi mani projām?

Hercogiene saņēma Ariannas roku.

Biju tā izlēmusi. Man nedrīkstēja rūpēt. Laižot tevi pasaulē, neizdvesu ne skaņu un, arī aizdodama tevi projām, nebildu ne vārdiņa. Biju jau izdomājusi tev vārdu, un tas bija viss, ko toreiz tavā labā varēju darīt. No visas sirds ticēju, ka tev būs vislabāk, ja augsi pie manas māsas.

Bet vai nevarējāt vismaz izlikties par manu tanti? Līdz pat vakardienai es taču nezināju, ka manai… ka Valērijai vispār ir māsa, nemaz nerunājot, ka tā esat jūs.

Arī tas bija lietas labā. Protams, kad mani ievēlēja, cilvēki zināja, ka esmu saliniece, lai gan dzimusi Belecā, kā tas Hercogienei pieklājas. Tava vecmāmiņa Paola bija pilsētā iepirkties, un todien es piedzimu. Tāpat kā tu, es steidzos uz šo pasauli un ierados pirms noteiktā laika. Taču atmiņa ļaudīm šeit ir īsa, un, pat ja viņi arī atcerējās, ka mani vecāki dzīvo Burleskā, tad māsas pēdas Toronē varētu dzīt tikai neatlaidīgs ienaidnieks. Un, ja tas tā arī noliktu, nevienam nebūtu nekāda iemesla apšaubīt, ka tu esi viņas bērns.

Bet, ja tas tā bijis visu šo laiku, kāpēc tagad kas jāmaina? Arianna, atraudama roku, noprasīja.

Hercogiene nopūtās.

Pirms dažiem mēnešiem atnāca Rodolfo un pavēstīja man ko neparastu. Kā katru pilnmēness nakti, viņš bija nodarbojies ar nākotnes vīzijām un vairākkārt izlicis kārtis tā, ka pats nespēja atšifrēt. Vienalga, ko Rodolfo bija darījis, licis kārtis vai metis spēļu kauliņus, viņam allaž rādījās svarīgs vēstījums, bet, lai to izskaidrotu, trūka viena informācijas posma. Viņš toreiz nezināja par tevi.

Un par ko tas vēstījums bija? pavaicāja Arianna.

Par jaunu meiteni un briesmām, par zintniekiem un jaunu cilvēku, par talismanu un jaunu stravaganti no citas puses, par hercogisti un ciparu sešpadsmit. Kolīdz viņš man to izstāstīja, es zināju, ka tas attiecas uz tevi un tavu nākamo dzimšanas dienu un ka man steidzīgi jārīkojas, lai tava nākotne būtu drošībā. Nosūtījusi vēstis māsai un mātei, es nogaidīju, lai izpētītu, kāds naidnieku plāns pakļaus briesmām tevi vai caur tevi mani.

Arianna brīdi klusēja.

Vai mans tēvs ir Rodolfo? viņa tikko dzirdami pavaicāja.

Hercogiene piecēlās, manāmi aizkaitināta, un aizsoļoja līdz pretējai sienai.

Vai jums nešķiet, ka esat man parādā arī šo patiesību? -Arianna neatlaidās.

Viņnakt es tev jau sacīju, ka tavam tēvam par tevi neko neesmu teikusi, izmeta Hercogiene. Tas, tevi slēpjot, bija būtiski. Kad uzskatīšu par nepieciešamu viņam to pateikt, uzzināsi arī tu. Līdz tam jo mazāk tev zināms, jo drošāk mums visiem.

Balss skanēja skarbi, un Arianna saprata, ka patlaban, iztaujādama par šo tematu, necik tālu netiks, tāpēc ķērās klāt citam pavedienam.

Un vai tas, ka visus šos gadus par mani neko nezinājāt, jūs apmierināja?

Kāpēc tev liekas, ka neko par tevi nezinu? noprasīja Hercogiene, pagriezdamās un acīm metot zibšņus. Zinu, kad tev izšķīlās pirmais zobiņš, kad izteici pirmo vārdiņu -ja atmiņa mani neviļ, tas bija nē -, kad spēri pirmo soli. zinu, kad sāki iet skolā un cik vīzdegunīga biji pret skolotājiem, zinu, ka brāļi un Džanfranko tevi lutināja bez jēgas un ka esi visas salas mīlule. Zināju visu, izņemot to, kā tu izskaties. Kopš reizes, kad ieraudzīju tevi kopā ar Lučiano, sāku tevi izsekot, un mana nojauta apstiprinājās. Taču es ne iedomāties nevarēju, ka tu aizliegtajā dienā biji Belecā. Lai kādu likteni paredzēju, taču man ij prātā nenāca, ka tu pati ieskriesi briesmās!

Arianna nespēja pieļaut, ka Hercogienei pieder pēdējais vārds. Viņa pielēca kājās, domādama sastapt valdnieces dusmīgo skatienu, uz lūpām jau dega sevi attaisnojoši vārdi. Bet tad viņa ieraudzīja, ka Hercogienei acīs, tāpat kā viņai pašai, spoži mirdz asaras.

Venēcijas nedēļa bija galā. Lusjēns bija darījis visu, kā iecerējis. Atpakaļceļā, braucot laivā no Torčello, kas iegriezās Lido un tad pāri lagūnai devās uz piazetta, viņš nodomāja, ka no ūdeņiem redzētā pilsēta viņa atmiņā paliks uz mūžu. Tā šķita peldam ūdenī, zelta smailes un kupoli un zeltītie torņi, saulei rietot, mirdzēja.

Tas atsauca atmiņā pēdējo braucienu laivā, kopā ar Ari-annu atgriežoties no Torones, kad viņš impulsīvi strava-gēļās mājup. toreiz pilsēta gan bija sudrabaina, taču abas vienlīdz burvīgas.

Pēdējā vakarā tētis noīrēja gondolu ar lākturiem, un viņiem skanēja serenāde saldējuma reklāmas klipa manierē.

Par dziesmām jāmaksā papildus, čukstēja tētis. Interesanti, cik jāpiemaksā, lai viņš apklustu?

Lusjēns par godu Hercogienei izvēlējās gondolu ar visglītāko gondoljeru, kuram gan, jāsaka, bija vairāk nekā divdesmit pieci.

Tu nu gan esi joks, Lusjēn, teica mamma. Kāda nozīme cilvēka izskatam?

Manuprāt, Venēcijā visam jābūt nevainojamam, teica Lusjēns, un neglīts gondoljers šeit nemaz neiederas.

Nomierinošajā vakara gaisā viņi laiski slīdēja augšup pa Lielo kanālu un pēc četrdesmit piecām minūtēm jau bija atpakaļ Piazza San Marina. lusjēns atkal ievēroja, ka starp kolonnām ar statujām galā iet tikai tūristi. Viņš labi zināja, ka arī pats nejūt vēlmi tām tuvoties.

Mamm, kas par tām kolonnām ir tavā ceļvedī? viņš pavaicāja.

Mamma sameklēja.

San Marca un San Teodora kolonnas, viņa lasīja,

te bijusi baismu izrāžu vieta. Līdz pat astoņpadsmitajam gadsimtam tur notikusi noziedznieku sodīšana. Vēl šodien māņticīgie venēcieši tās apiet ar līkumu.

Lai gan bija silta vasaras pievakare, Lusjēns nodrebinājās.

Ak vai, teica tētis. Iebaudīsim vēl kādu dzērienu.

Viņi iegāja vienā no dārgajām kafejnīcām ar vasaras

galdiņiem Piazza. par godu pēdējam vakaram tētis pasūtīja Bellini— kokteili no prosecco ar gaišo persiku sulu.

Vai varētu arī saldējumu? palūdza Lusjēns.

Paņemsim visi, teica tētis. īstu itāliešu saldējumu tik drīz vis nebaudīsim.

Hercogiene sēdēja audienču spoguļzālē, gaidīdama Vēstnieku. Stiklus viņa bija pasūtījusi uzreiz pēc savas ievēlēšanas, un arī tagad, gandrīz divdesmit piecus gadus vēlāk, tie viņai sniedza gandarījumu, ik sienu greznoja rakstains Merlino spoguļstikls. Taču katrs fragments bija iegādāts atsevišķi, un tikai Hercogiene un amatnieks zināja noslēpumu, kā tie izvietoti, lai kopā veidotos maldinoši atspulgi.

Zāles sienas 1 lercogienei deva spēku visās oficiālajās sarunās, mulsinot partneri un laupot viņam drosmi. Neviens nekad nejutās drošs, vai redz īsto Hercogieni. Tas Silvijai bija parocīgi, sevišķi garu, nogurdinošu audienču laikā, kas viņai šai telpā bija jāaizvada ar Remanas vēstnieku. Iedomājot, ka priekšā vēl viena, viņa smagi nopūtās.

Pie durvīm pieklauvēja, un ienāca kalpotājs ar nelielu sainīti.

Atvainojiet, kundze, viņš teica. Man zināms, ka gaidāt Vēstnieku, taču atnācējs visai neatlaidīgi uzstāja, lai nododu jums šo bez kavēšanās. Viņš teica, tur esot mežģīnes, kuras pasūtījāt Burleskā, un tas esot steidzami.

Tieši tā, piekrita Hercogiene, kura nekādas mežģīnes pasūtījusi nebija. Paldies, jūs rīkojāties pareizi.

Viņa atlaida kalpotāju un tad atvēra sainīti. Mežģīņu pa-raudziņš bija sarežģīts un smalks. Hercogiene pielika to tuvāk acīm, kā lasīdama grāmatu. Rotājums viņai tiešām bija lasāms. Hercogienes māte, vecā mežģīņu meistare, abām meitām bērnībā bija iemācījusi savu, tā teikt, mežģīņu valodu.

Jau pirms mātes apciemošanas salā Hercogiene zināja par nestundas tuvošanos. Viņas bērns ilgi noslēpumā nepaliks. Un tagad, pateicoties laimīgai nejaušībai, Paola bija ieguvusi ziņas, kas meitai var glābt dzīvību. Paola visu, ko bija uzzinājusi par di Kimiči sazvērestību, tagad izklāstīja mežģīņu gabaliņā, un, pirms Vēstnieks bija ieradies, Hercogiene jau zināja, kas tā par sazvērestību.

Labi, viņa pie sevis noteica. Paslēpšu tērpā un nēsāšu pie sevis, tiekoties ar to kvadrātpieri. Lai atņemtu man Belecu, ar Rinaldo di Kimiči un viņa duļķaino rokaspuisi būs par maz.

16. nodaļa. Spoguļzale

Lusjēns, pavadīdams nedēļu Venēcijā, bija vairākkārtējs ieguvējs. Pirmām kārtām, visas naktis bez izņēmuma viņš gulēja kā nosists, atgūdams mēnešiem zaudēto. Turklāt Venēcija bija pilsēta, kas prasīja daudz staigāšanas, kaut arī ūdensceļi bija ērti. Pastaigas nāca par labu viņa veselībai. Arī apstākļu maiņa pati par sevi bija brīnišķīga. Jau tas vien, ka varēja tikt laukā no mājām un pēc mēnešu ieslodzījuma redzēt citu vietu, bija ko vērts. Ja turklāt šī vieta bija Venēcija…

Un tomēr kopš brīža Torčello krastmalā pie tauvām Lusjēnu urdīja neskaidras bažas. Būdams ilgstoši un nopietni slims un pārciezdams ārstniecības kursu, Lusjēns zināja, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, taču jaunā izjūta bija kaut kas pavisam cits. Zēns nešaubījās, ka draudu saknes meklējamas Belecā, un nevarēja vien sagaidīt, kad, nokļuvis Tālijā, atklās, kas tur īsti slēpjas.

Hercogienes cietumsargs neko tādu līdz šim nebija pieredzējis. Vispirms tik laba izturēšanās pret acīmredzamu ļaundari, kuru pēc tam izlaiž brīvībā nesodītu, un tagad ieslodzīto meiteni, apcietinātu par drausmīgāko pārkāpumu Belecā, lutina kā cienījamu viesi. Hercogiene bija norīkojusi, lai meiteni pārvieto uz plašāku, greznāku telpu ar atsevišķu garderobi. Un tad vēl tās mēbeles! Sarkans samta dīvāns, atzveltnes krēsls, rakstāmais galdiņš un kaudze grāmatu.

Apcietinātajai bija pašai sava eļļas lampiņa un sveces, un paklājs, ar ko pārsegt akmens plāksnes. Viņas kamera tagad bija omulīgāka un mājīgāka nekā paša cietumsarga dzīvoklis. Sargs meiteni varētu pat apskaust. Viņa bija tiešām pievilcīga mazulīte, un sargs bija nonācis pie slēdziena, ka noteikti bez vainas. Viņš cerēja, ka tas tiešām tā arī ir, ja ne meiteni gaida šaušalīgs liktenis. Taču, ja nav vainīga, kāpēc viņam tā jātur ieslēgta?

Īstenībā Arianna cietumā jutās pat atvieglota. Bija tik daudz, ko pārdomāt, un meitene nevēlējās, lai kāds viņu traucē. Pēc otrās tikšanās ar Hercogieni Rodolfo atveda vecākus, un Ariannai, tos ieraugot, uznāca raudiens. Viņa piekļāvās te vienam, te otram, lūgdamās, lai pasaka, ka tas nav tiesa. Vecāki, dzirdot, ka viņa zina savu dzimšanas noslēpumu, bija pārsteigti, tomēr neko nenoliedza. Viņi tikai nopietni uzlūkoja meiteni, vienlaikus atviegloti nopūzdamies, ka pats noslēpums tagad glābs Ariannai dzīvību.

Un tad jau viņi turēja Ariannu ciešos apkampienos, lejot gaužas asaras un solot, ka allaž mīlēs viņu kā pašu bērnu. Bet Arianna šņukstēja arvien nevaldāmāk, saprazdama, ka tagad viņi vairs nekad nejutīsies kā īsti savējie.

Pēc liktenīgās reizes Hercogiene ieradās vēl, nesdama nelielas dāvaniņas, ēdamo vai drēbes. Vienreiz viņa pat atsūtīja kalponi, lai izmazgā un ieveido meitenes matus. Arianna visiem mazajiem uzmanības apliecinājumiem ļāvās kā pa sapņiem. Kad Hercogiene pirmajā reizē bija tik atklāta, Arianna varen sadusmojās. Viņa allaž bija jutusi riebumu pret despotiskiem valdniekiem, un, satiekot Hercogieni aci pret aci, radās jauns iemesls to nīst. Taču Arianna to nespēja, pēc tam kad bija redzējusi Hercogienes aizkustinājumu vairs ne. Ariannai šķita, ka viņa ir sašķelta divās daļās.

Bija jāsamierinās, ka vecāki ir tante un tēvocis, brāļi -brālēni. Vienīgais, kas nemainās, vecvecāki. Viņi bija kā klints, kam pieķerties bangojošās nenoteiktības jūrā. Bet pat šai klintij bija asa un nepatīkama šķautne: Paola ar Džentili, tāpat kā Valērija ar Džanfranko bija viņu maldinājuši.

Nelika mieru doma, ka viņas māte ir varena un haris-mātiska personība, pati Hercogiene. Tas Ariannai lika paskatīties uz sevi pavisam citām acīm. Viņa vairs nebija rāmu, padzīvojušu vecāku, mājsaimnieces un muzeja kuratora, bērns. Viņa bija meita pašai varenākajai Belecas personībai, vienīgajai Valsts galvai, kas spēj noturēties pret di Kimiči, politisko intrigu un sazvērestību plānošanas centru. Un pats sliktākais, ka, par spīti visam, šī doma Ari-annu sajūsmināja.

Jau no mazām dienām viņa bija sapņojusi par piedzīvojumiem un notikumiem, un tagad to bija tik daudz, ka vairs netikt nekādā galā. Nebūs jābaidās tikt izprecētai kādam garlaicības pūznim. Ja gribēs, varēs vispār neprecēties; Hercogiene taču tā varēja. Taču tas uzvilnīja nākamo domu virkni. Kas ir viņas tēvs?

Kas nekait Hercogienei teikt: jo mazāk zināsi, jo drošāk. Arianna vēl aizvien cerēja, ka tēvs ir Rodolfo, kaut arī meitenei no viņa bija mazliet bail. Arianna, tāpat kā citi Belecā, bija dzirdējusi baumas par Rodolfo attiecībām ar Hercogieni. Taču, atvedot vecākus tanti un tēvoci viņš izskatījās tik drūms un nepieejams, ka diez vai būs viņas tēvs. Un. lai gan vēl aizvien kārojās Hercogienei to pajautāt, Ariannai bija jāklusē, jo tagad valdnieci vienmēr pavadīja galminiece, lai kad viņa nāktu.

Tiesa Padomē paredzēta rītdien, un Arianna vairs nebaidījās no sprieduma. Taču viņa bažījās par Lusjēnu. Rodolfo gan apgalvoja, ka no Lusjēna vēl aizvien neesot ne ziņas, ne miņas un ka neesot zināms, kad viņš atgriezīsies.

Tiklīdz Malholendi, pārbraukuši Londonas mājās, izkravāja mantas, Lusjēns, aizbildinājies ar nogurumu, agri devās gulēt. Viņš nocēla virs gultas karājušos spoguli un uzkāra uz nagliņas sudraba masku; tā tagad tur tīri labi iederējās. Spoguli viņš atstutēja pret sienu gultas kājgalī. Tad nolika uz naktsgaldiņa zīmuli un pidžamas kabatā piezīmju grāmatiņu. Iekārtojies gultā, Lusjēns ilgāku laiku tumsā knosījās, taustīdams grāmatiņu un gaidīdams miegu, kas viņu aiznesīs uz Belecu.

Viljams Detridžs rokas klēpī neturēja. Laiciņš pagāja, mierinot Leonoru, kura vēl aizvien, neskatoties uz Rodolfo solījumiem, nespēja atgūties. Patlaban anglis lūkoja atrast metodi, kas ļautu sazināties ar Lusjēnu, tas būtu drošāk nekā stravagēšanās nezināmā laikā. rodolfo bija parādījis, kā darbojas spoguļi, un Detridžs tagad mēģināja nodibināt saikni ar pasauli, kurā viņš bija dzīvojis un kurā tagad dzīvo Lusjēns. Kombinēt savas okultās zinības no vienas pasaules ar Rodolfo zinātni no otras bija grūti izpildāms uzdevums, tomēr panākumi neizpalika.

Vienā no spoguļiem patlaban veidojās aina, ko viņš nekādi nevarēja izskaidrot. Iesākumā likās, ka tas ir kaut kur tepat Belecā, jo pavīdēja sudraba maska. Bet zem tās bija zēna galva uz spilvena. Detridžs tik tikko bija aptvēris, ka tas ir jaunais draugs, kad seja uz spilvena aizvēra acis un laboratorijā parādījās pats Lusjēns.

Māster Lusjēn! vecais vīrs iesaucās. Esmu patiesi priecīgs, ka jūs ieraugu! Bet šeit jūs nevarat palikt. Jūsu dzīvība ir briesmās. Jums jādodas pa pāva eju un jāgaida māsters Rodolfo. Viņš jums visu apskaidros.

Detridžs neļāva neko sev jautāt; viņš acumirklī virzīja Lusjēnu uz sienu un jau satvēra svečturi. Pēc mirkļa Lusjēns atradās pilnīgā tumsā slepenajā ejā. Bet tas nekas. Eju zēns bija izmantojis vairākkārt un tagad pārzināja to tik labi, ka tumsā varēja tikt līdz Hercogienes istabām. Drošības izjūtu vairoja apziņa, ka pie jostas vēl aizvien ir mer-lino duncis: kas zina, kas viņu gaida ejas galā.

Nonācis galā, Lusjēns izdzirda balsis otrpus durvīm un bridi vilcinājās, līdz vienā no runātājiem pazina Rodolfo. Uzmanīgi viņš pagrūda durvis un pēkšņi atradās uzmanības centrā.

Rodolfo, viņu ieraugot, neviltoti nopriecājās. Lai gan skolotājs smaidīja, zēnam šķita, ka Rodolfo pamatīgi novecojis. Izskatījās, ka Lusjēna īsās prombūtnes laikā raižu bijis bez sava gala. Arī Hercogiene Lusjēnu uzņēma laipni. Un viņiem bija tik daudz ko stāstīt, ka zēns apstulba.

Arianna apcietināta? viņš iesaucās. Vai drīkstu viņu apciemot?

Kāpēc gan ne? smiedamās attrauca Hercogiene.

Mana cietuma kamera būs pēdējā vieta, kur pilsētas kārtībnieki tevi meklēs. Arī Ariannai būs tev ko pastāstīt.

Es tevi aizvedīšu, teica Rodolfo. Varam iziet cauri Padomes zālei un tad pāri Bēdu tiltam. Bet ilgi tur nepaliec, mums vēl jāpadomā, kā pasargāt tevi no tiesas.

*

Māster Rodolfo, teica Detridžs, kad stravagante bija atgriezies laboratorijā. man domāt, esmu uzgājis savu seno pasauli.

Viņš parādīja Rodolfo spogulī redzamo, un abi stra-vaganti ielūkojās lusjēna guļamistabā. Pagāja brīdis, pirms viņi saprata, kas tas īsti ir, jo istaba nelīdzinājās ne Rodolfo Tālijas, nedz arī Detridža Anglijas istabai, taču guļošo zēnu viņi pazina. Klusēdami abi vērās, kā tēls viegli elpo, gandrīz vai nepakustēdamies.

Droši vien, stravagējot šurpu, es izskatījos tāpatās, -secināja Detridžs. Vai brīnums, ka mani ne vienu reizi vien ieskaitīja aizgājējos. Pagāja labs strēķis, kamēr man pašam pielēca, ka jāceļo naktī.

Satriecoši! noelsās Rodolfo. Un uzsita vecajam vīram uz pleca. Krieni pastrādāts, Duttore, jūs paveicāt kaut ko vienreizēju un mūsu Brālībai tas var lieti noderēt.

*

Belecas Padome ātri tika galā ar izskatāmajiem mazajiem likumpārkāpumiem. Visi dedzīgi vēlējās ķerties pie dienas galvenā jautājuma. Padomes darbs publikas acīm un ausīm nebija paredzēts, tāpēc Rodolfo tur nebija. Nebija arī Rinaldo di Kimiči, taču Vēstnieks bija uzpircis kādu padomnieku, kas spiegoja viņa labā.

Ieveda apcietināto, un, lai gan viņa bija vairākas dienas pavadījusi ieslēgta kamerā, cietumniece izskatījās uzkrītoši svaiga un daiļa. Pret viņu vērsta liecība parādījās neliela bāra saimnieka izskatā.

|ā, aizliegtajā dienā es viņu redzēju, vīrs negribīgi teica. Viņa ienāca manā bārā ar vēl vienu personu, zēnu, un dzēra karstu šokolādi.

Jūsu Augstība, zēns nav atradies, paziņoja prokurors.

Ļoti labi, par zēnu vairs nerunāsim, teica Hercogiene. Jau labu laiku Padomes sēdes viņai nesagādāja nekādu prieku.

Tagad uzrādīšu pierādījumus, ka meitene nav Belecas pavalstniece, teica prokurors. Iesauciet Džanfranko Gasparini.

Gasparini ienāca un nodeva zvērestu.

Sinjor Gasparini, iesāka prokurors. Pastāstiet Padomei, kur jūs dzīvojat.

Toronē, atbildēja Džanfranko. Esmu tur katedrāles muzeja kurators.

Un vai apsūdzēto jūs pazīstat? jautāja prokurors.

Jā, teica Džanfranko. Viņa ir mana audžumeita.

Arianna tik tikko valdīja asaras. Arī tagad, to dzirdot,

viņa izjuta skumjas. Padomes zālei izskrēja cauri murdoņa.

Audžumeita? atkārtoja prokurors, pāršķirstīdams savus pierakstus. Vai gribat teikt, ka neesat meitenes miesīgais tēvs?

Tieši tā, atbildēja Džanfranko. Mēs ar sievu viņu uzaudzinājām, taču viņa nav mūsu bērns.

Bet man kļuvis zināms, turpināja prokurors, ka Toronē viņa bijusi plaši pazīstama kā Figlia delli Isola, vienīgais daudzu gadu laikā dzimušais bērns.

Džanfranko pamāja.

Vienīgi viņa nav tur dzimusi.

Dzirdētais Padomē radīja sensāciju.

Un kur tad viņa dzimusi? taujāja prokurors, lai gan viņam pēkšņi uzmācās baisas aizdomas, ka atbilde jau skaidra.

Šeit, Belecā, atbildēja Džanfranko.

Jūsu Augstība, pamazām zaudēdams pamatu zem kājām, teica prokurors, — šī informācija ir kas jauns. Lieciniekam jāuzrāda pierādījums. Citādi jebkurš šādā noziegumā apsūdzētais apgalvos, ka dzimis Belecā.

Patiešām, piebalsoja Hercogiene. Vai jums ir pierādījumi, sinjor Gasparini?

Ja Jūsu Augstība ļautu iesaukt vēl vienu liecinieku, kādu sinjoru Landini, varētu palūgt pierādījumus viņai.

Hercogiene pamāja, lai iesauc liecinieci. Ariannai nebija ne jausmas, kas tā tāda ir, tāpat arī, tas bija skaidri redzams, prokuroram.

Lūdzu, nosauciet savu vārdu, sinjora, viņš uzrunāja ienācēju.

Marija Madalēna Landini, ducīgā apmēram sešdesmit gadus vecā sieviete atbildēja.

Un kā jūs esat saistīta ar apcietināto?

Es biju vecmāte, kas viņu pieņēma, vecā sieviete teica.

Un kur tas notika?

Šeit, ser, Belecā.

Un kas bija māte?

Hercogiene aiz maskas bija gluži apātiska. Vecā sieviete skatījās taisni uz priekšu.

Domāju, ka uz šo jautājumu man nav jāatbild.

-Jūsu Augstība? lūdza prokurors.

Bērna vecāki uz lietu neattiecas, norādīja Hercogiene. Vienīgi dzimšanas vieta. Ja tā ir Beleca, tad lieta tiek pārtraukta.

Kas notika pēc tam, kad bērns piedzima? prokurors turpināja.

Es parādīju mazuli mātei, kas bija augstdzimusi dāma, -sinjora Landini skaidroja, un viņa man lūdza, vai nevarot to aizvest kādam pārim Toronē, kas piekrituši bērnu audzināt.

Un vai tas ir tas, ko izdarījāt? jautāja prokurors, juzdams lietu izslīdam caur pirkstiem.

Jā, es to izdarīju, atbildēja sinjora. Tajā pašā naktī es mazuli aizvedu laivā kādai ģimenei Toronē, viņu uzvārds ir Gasparini. Māte man dāsni samaksāja, un ar to arī viss beidzās.

Tad iejaucās Hercogiene.

Manuprāt, visiem skaidrs, ka noticis pārpratums. Noziegumam nav pamatojuma. Atbrīvojiet apcietināto un nododiet audžutēvam.

No tiesas sēdes Hercogiene atgriezās manāmi pacilāta. Lusjēns un Rodolfo viņas apartamentos gaidīja, līdz Padomes apspriede būs galā.

Kas ar Ariannu? jautāja Lusjēns. Apmeklēt meiteni pils cietumā bija sāpīgi, lai gan izskatījās, ka viņa tur jūtas tīri labi.

Brīva un laimīga, es tā ceru, atbildēja Hercogiene.

Džanfranko, manuprāt, būs viņu jau aizvedis pie tantes.

Vai varu viņu apciemot? Lusjēns turpināja.

Iet uz ielas, kad tur vēl patrulē, nebūtu prāta darbs, -iebilda Rodolfo.

Sardzi es atsaukšu, teica Hercogiene. Pateikšu, ka vienas lietas izbeigšana rada šaubas par otras likumību. Dodies atpakaļ pa eju pie Rodolfo, un, kolīdz draudi būs garām, nosūtīšu vēsti Ariannai. Tad viņa bez bailēm varēs ierasties pie tevis.

Bet neaizmirsti, ka pirms došanās mājās tev jāatgriežas laboratorijā, piekodināja Rodolfo.

Lusjēns juta tikpat kā akmeni noveļamies no sirds. Ari Hercogienē viņš tagad lūkojās citām acīm. Zinot, ka viņa ir Ariannas māte, gribējās meklēt līdzības. Un Hercogiene, kad viņai bija labs prāts, līdzinājās meitai, viņa bija tikpat jestra, un tas bija lipīgi.

Nu tad ejiet, jūs abi, Hercogiene noteica. Man kārtojami arī citi smagi jautājumi.

*

Enriko, slādams gar kanālmalu, svilpoja. Viņš bija ticis pie ļoti noderīgām ziņām. Draugam Džuzepem, Hercogienes spiegam, bija vēl cits draugs Merlino salā, kas pazina amatnieku, kurš bija montējis Spoguļzāli. Izmantojot šo ķēdes posmu, vienā virzienā bija ceļojis sudrabs, un tas, ejot no vienām rokām citās, dila, turpretim informācija atgriezās, no mutes mutē augdama aizvien lielāka.

Patlaban Enriko rokās bija uzmetums, kādā veidā zāle samontēta. Viņš lēsa lielo lomu.

Džuliānu atkārtoti lūdza iemiesoties Hercogienes tēlā. Protams, viņai ne prātā nenāca teikt uē. mīlestība uz sudrabu jau sāka aizēnot pat mīlestību pret Enriko. Šoreiz viņa grasījās peļņu paturēt sev, tāpēc par jauno darījumu līgavainim nemaz neteica. Šai reizē viņai sabiedrībā nebija jāparādās, tikai Hercogienes audienču telpā jāuzklausa lūdzēji. Jārunā viņai nebūs; galma dāma paskaidros, ka Hercogienei sāp kakls. Jāuzģērbj Hercogienes tērps un jāparādās, lai uzklausītu dažus lūgumus, un pēc tam jāziņo Hercogienei. Valdnieces lēmumi tiks lūdzējiem nosūtīti vēlāk.

Džuliāna jutās pārsteigta, uzzinot, ka Hercogiene arī nelielas saslimšanas gadījumā izmanto dubultnieci; viņa bija domājusi, ka tas notiek tikai Valsts pasākumos, taču bija ar mieru turpināt krāpšanu. Patlaban viņa pārcilāja augošo skaisto drēbju kaudzi ciedru lādē. Nu jau knapi varēja aizvērt vāku. Džuliānas alkas pēc grezniem tērpiem un rotām, un mājas, kura tai reiz būs, jau sāka pārmākt jūtas pret Enriko. Dažkārt viņš likās tikai neizbēgams ļaunums, pagrieziens ceļā uz labāku dzīvi.

*

Lusjēns atrada Ariannu vārda tiešā nozīmē dejojam ap strūklaku. Bija jau par vēlu, lai kaut kur kopā ietu. Teju, teju jāstravagē mājās. bet arī pastaigāt pa ielām, nejūtot trulas bailes, kas dienām nomāca Lusjēnu, bija ko vērts.

Vai tu savas mācības turpināsi? jautāja Arianna. Un vai mums būs arī kopējas pēcpusdienas?

Kāpēc lai nebūtu? atjautāja Lusjēns. Par strava-gāciju un par belecu man vēl jāmācās un jāmācās.

Par savām jaunajām bažām viņš Ariannai neteica. Kas notiks ar dzīvi Belecā, kad septembrī būs jāatgriežas skolā?

Nebūs viegli iedzīt visu iekavēto un atkal pilnu krūti mesties skolas dzīvē, ja nakti no nakts jāzaudē miegs.

Šobrīd jābauda atlikušais brīvlaiks, taču gaisā jautās pārmaiņu tuvums, un Lusjēnam tas nebūt nepatika.

*

Lūdzu, vēl vīnu, Dottore, piedāvāja leonora.

Tencinu jūsiem, pateicās Detridžs. Jūs ir pati laipnība. Bet kur patlaban ir jaunie?

Kaut kur pilsētā, cenšas kopā labi izbaudīt atvēlēto laiku, atbildēja Leonora. Metas jau tumšs. Lučiano jāatgriežas Rodolfo laboratorijā un tad jāsteidz mājup.

Tad jums zināms, kas viņš ir? doktors pajautāja.

Bet kā tad citādi, Leonora klusā balsī sacīja. Zināju jau no paša sākuma. Taču viņš ir krietns zēns, un vai nav vienalga, no kādas pasaules nācis?

Detridžs kļuva domīgs.

Vai jūs iedomātu, ka arī es biju tāds pats kā viņš?

Leonora viņu uzlūkoja.

Nē, bet jūs teicāt biju. kas galu galā notika?

Detridžs izteiksmīgi nopūtās.

Mani piemeklēja briesmas un negadījums. Tas stāsts šim brīdim par garu. Viendien, kazi, jums pavēstīšu. Taču jūtos gana gandarīts, ka vairs neesmu tāds kā māsters Lu-čians. Tagad esmu šeitan un tas ir uz labu.

Leonora pieliekusies papliķēja viņam roku.

Priecājos, to dzirdot, viņa teica.

*

Rinaido di Kimiči ārdījās dusmās par Padomes tiesas iznākumu un kļuva vēl negantāks, uzzinot par Lusjēna meklēšanas atsaukumu.

Enriko tikai paraustīja plecus.

Vienreiz kaut kas iegūts, citreiz kaut kas zaudēts, -viņš noskaitīja. Kāda gan tam būs nozīme rītdien, kad Hercogicne būs mirusi?

Di Kimiči neviļus nodrebēja. Enriko asinskāre biedēja. Izmantot viņu sava mērķa sasniegšanai bija tikpat kā ēst izsmalcinātu ēdienu ar netīru dakšiņu. Māsīca Frančeska jau bija Belecā, gaidot uz savu lomu sazvērestībā. Viņai padomā bija viens otrs Belecas aristokrāts, kuru sazvērestības veiksmes gadījumā varētu precēt.

Bet puiku, ja gribat, varam mierīgi dabūt rokā, solīja Enriko. Kad mums būs jauna Hercogiene un mēs kļūsim par Republikas sastāvdaļu, varēsim uz viņu attiecināt jūsu jauno burvestību likumu. Kaut kas viņā neapšaubāmi ir pretdabisks.

Di Kimiči nopūtās. Zēns viņam bija vajadzīgs. Patiesībā līdz Frančeskas ievēlēšanai nemaz nav jāgaida. Kāpēc neizraut no Enriko rokām netīro ieroci un pašam nenolaupīt zēnu? Bet pagaidām jānogaida, kas sekos rītdienai.

*

Reizi mēnesī katrs belecietis varēja nākt pie Hercogienes ar sūdzību. Ja tas nebija nekas liels, Padomē to nemaz neiesniedza; Hercogiene pati varēja nokārtot nesaskaņas starp kaimiņiem, mantojuma tiesību jautājumus ģimenes lokā, saimnieka un īrnieka strīdu.

Parasti tas Silvijai patika kas vainas tā sēdēt Spo-guļzālē, kura citkārt paredzēta tikai ietekmīgiem vēstniecību darbiniekiem. Viņa tīri labi saprata, ka belecieši, kas bija ieguvuši bēdīgu slavu sava ķildīguma pēc, bieži pie viņas ieradās ar nelielu ieganstu, lai tikai savām acīm paskatītos uz lielo dāmu un nedaudz ar viņu parunātos. Tā bija viena no paražām, kas pavalstniekiem lika ar sirdi un dvēseli pieķerties valdniecei.

Mājup tie devās, juzdami vēl lielāku godbijību pret viņas varenību un samulsuši par redzēto. Spoguļzāle bija tieši līdzās Hercogienes privātajām telpām. Slīdošas durvis ļāva viņai ieiet tieši audienču zālē. Taču šodien Hercogienes stikla tronī sēdēja dubultniece.

Telpa uzdzina Džuliānai reibinošu sajūtu. Viņa neuzdrīkstējās nokāpt no troņa, baidījās paspert pat divus soļus. Viss šeit bija ilūzija un krāpšana; kurš lai izšķir, kas te īsts un kur atspulgs. Džuliāna nodrebinājās; telpā virmoja kaut kas rēgains. Vienīgi Hercogiene spēja kaut ko tādu izfantazēt.

Klausoties pirmos trīs lūdzējus, Džuliāna sīkumos neiedziļinājās. Skatiens zem sarkanās spalvu maskas šaudījās visriņķī neparastajai telpai, kas viņu atspoguļoja, un, spoguļoto paneļu labirintos sašķelts un sagriezts, atgriezās pie viņas atkal un atkal. Viņai iesāpējās galva.

Ceturtais lūdzējs Džuliānas sapņainību izgaisināja. En-riko! Protams, uzrunāt līgavaini nevarēja, taču seja zem maskas pietvīka, pieskaņojoties tās tonim. Ko gan viņš grasījās lūgt? Džuliāna bija gandrīz vai pārliecināta, ka tas būs kaut kas par kāzām.

Taču Enriko neteica ne vārda. Varbūt viņu mulsināja telpa, tāpat kā citus cilvēkus? Bet nē. Enriko skatījās tieši Džuliānā, spoguļstikls viņu nebūt nemulsināja. Piepeši Enriko tā kā pamāja, pieliecās un, šķiet, pameta kaut ko līdzīgu bumbai viņai zem krēsla. Tad apmetās apkārt un steigšus atstāja zāli.

Sprādzienu Rodolfo dzirdēja, atrazdamies laboratorijā. Lusjēns nule kā bija ieradies uz rīta nodarbībām. Pēkšņi nogranda apdullinošs blīkšķis, kam sekoja plīstoša un džinkstoša stikla skaņas.

Rodolfo zināja, kur todien un tobrīd Hercogienei jābūt, viņš to zināja vienmēr. Vienā spogulī nepārtraukti bija redzama audienču zāle. Tagad viņš, šausmu pārņemts, skatījās stiklu un asins sajaukumā. Maz ticams, ka Hercogiene bīis palikusi dzīva. Taču šobrīd Rodolfo bija gatavs kailām rokām mesties stiklos, lai viņu meklētu.

Ātrākais ceļš līdz Hercogienei bija slepenā eja. Atstājis Detridžu un Lusjēnu sev aiz muguras, Rodolfo metās pagriezt svečturi un, negaidīdams, līdz iedegas ugunsak-mens, ieskrēja tumsā. Ausīs dunēja paša elpa, kas spalgi šķēla akmens gaiteni. Kāda balss vaimanāja:

Lūdzu, Dieva dēļ, nē! Rodolfo pat neapzinājās, ka tā ir paša balss.

17. nodaļa. Hercogienes nāve

Enriko gāja lejup pa Hercogienes pils kāpnēm un tad soļoja pāri laukumam, cik lēni un rāmi vien varēdams. Bet, tikko iejucis ikdienišķajā tūristu burzmā un izdzirdis sprādzienu, viņš metās uz mājām, ko kājas nes. Ar di Kimiči bija norunāts, ka Enriko viņu nemeklēs. Palazzo viņš bija uzdevis svešu vārdu un tagad pāris dienas centīsies pazust no visu acīm. Kolīdz Vēstnieks atsūtīs naudu, Enriko paņems Džuliānu un abi laidīsies projām uz Re-moru. Tas skaidrs pat muļķim.

Arī Rinaldo di Kimiči dzirdēja sprādzienu savās mājās Lielā kanāla malā. Pēc tā iestājās klusums, šķita, ka visa Beleca aizturējusi elpu. LIn tad kliedzieni. Vieni skrēja uz pili, bet sargi centās viņus aizturēt un nelaist ēkā, citi savukārt lauzās cauri Spoguļzāļes gruvešiem.

Di Kimiči par varītēm centās izturēties normāli. Kā gan Remanas vēstniekam, saistītam ar asinspirti Palazzo, būtu jāizturas? Viņš prātoja. Jāparādās sabiedrībā, jāizrāda pārsteigums, pat bēdas, ja ne, var rasties aizdomas, ka viņš tur iejaukts. Di Kimiči paskandināja zvaniņu, lai pasauktu kalpotāju un ievāktu ziņas, tomēr uzzināja vienīgi to, ka Piazza Maddalena pusē notikusi eksplozija. viņš kāpa lejā uz piestātni pie savas mandolas.

Laivai šķeļot ūdeņus, Vēstnieks redzēja daudzus satiksmes līdzekļus traucamies tajā pašā virzienā. Laukums bija pilns cilvēkiem kā svētkos. Taču melnie dūmi, kas cēlās no Palazzo jumta, karnevāla gaisotnē neiederējās. Bele-ciešu ugunsdzēsēju komanda sūknēja ūdeni no lagūnas uz Palazzo, cik sparīgi vien spēdami.

Vēstniekam, Piazetta piestātnē izlecot no mandolas, ausīs iegriezās pirmais kliedziens: Bellezza e morta! ar to viņam pietika. pēc neveiksmes Madalēnas svētku laikā viņš nespēja ticēt, ka sazvērestība beidzot izdevusies. Tomēr kliedzieni vēstīja tikai vienu: Hercogiene ir mirusi.

*

Rodolfo tumsā uzskrēja kam mīkstam kāds nāca viņam pretī. No sākuma viņš to sagrāba aiz pleciem, lai pagrūstu malā, tomēr kaut kas atturēja. Smarža, aizturētas elsas, tādi kā šņuksti, un tad jau augums bija Rodolfo rokās. Viņam nebija saprotams, kā Hercogiene izglābusies, taču tā tik tiešām bija Silvija, nepārprotami viņa.

Paldies Dievietei! viņš nomurmināja.

Sieviete nopūtās un ievilka dziļu, trīsošu elpu.

Dieviete varbūt palīdzēja, Silvija drebošā balsī teica,

bet es viņai pasniedzu roku.

Šķiet, labu laiciņu viņi tā stāvēja tumšajā tunelī, kamēr sirdspuksti atgriezās parastajā ritmā, un tad abi lēnām virzījās pa eju uz Rodolfo laboratorijas pusi.

Lai slavētas debesis! ieraudzīdams abus parādāmies, Detridžs sauca. Domājām, ka noticis pats ļaunākais.

Daudz netrūka, Dottore, atsaucās hercogiene. bet, lai nogalētu mani , ar di Kimiči vien nepietiek.

Lučiano, sauca Rodolfo. Pasniedz Hercogienei glāzi vīna. Viņa pārcietusi milzu triecienu.

Kas īsti notika? iedams uz skapīti un liedams vīnu Rodolfo lepnākajās sudraba glāzītēs, pajautāja Lusjēns.

Pirms atbildēt, Hercogiene iedzēra krietnu malku. Viņa bija tumši sārtā tērpā un spalvotā maskā, tieši tādu viņi to bija redzējuši spogulī īsi pirms sprādziena. Ja neņēma vērā putekļu pēdas un dažus slepenajā ejā uzķertos zirnekļa tīmekļus, viņas ārējais tēls nebija cietis. Uz krūtīm un ausīs mirdzēja rubīni, un vēdeklis, kuru viņa vēl aizvien turēja cieši sažņaugtu, bija no asinssarkahām mežģīnēm.

Šodien uz publisko audienci nosūtīju dubultnieci, -Hercogiene teica, un viņas klusajā balsī jautās tik tikko manāmas trīsas. Kā rādās, šī ideja atmaksājās.

Lusjēnam pārskrēja šermuļi. Nevainīga sieviete devusies drošā nāvē. Viņš zināja, ka valdnieces dzīve ir briesmu pilna. Vienā atentāta mēģinājumā Lusjēns jau bija viņu izglābis. Pēkšņi zēnam prātā iešāvās drausmīga doma: Hercogiene dubultnieci sūtījusi Spoguļzālē, labi zinādama, ko dara.

Rodolfo acīmredzot domāja to pašu.

Vai tu zināji, ka kaut kas tāds notiks?

Hercogiene pamāja.

Mani brīdināja.

Vai zini, kas tas bija? Rodolfo cieši saspiestiem žokļiem pajautāja.

Ierocis bija parasts blēdis, kas cerēja nogalēt Belecu, bet patiesībā aizsūtīja nāvē savu līgavu, atteica Hercogiene.

īstais slepkava, protams, bija tas pats, kas iepriekšējā reizē, Rinaldo di Kimiči.

Kā jums tas viss tapa zināms? jautāja Lusjēns, vēl aizvien satraukts, ka Hercogiene sūtījusi citu sievieti drošā nāvē, lai arī tā kādā nebūt veidā bija iejaukta sazvērestībā.

Mana māte, Ariannas vecmāmiņa, darina Burleskā mežģīnes, iesāka Hercogiene, atbildēdama uz Lusjēna jautājumu.

Lusjēns nodomāja, ka Hercogiene vēl nav atguvusies.

Zinu, viņš teica. Esam tikušies.

Ak tā, pavisam aizmirsu, teica Hercogiene. Labi, ja jau esi redzējis Paolas darbus, tev jāzina, ka tie ir izcili. Ļaudis, kas vēlas ko īpašu, brauc pie viņas no visas lagūnas. Nesen ieradās jauna sieviete, lai veidotu brīnišķīgu kāzu tērpa ansambli. Viņa lielījusies ar naudu, kuru iecerētais saņemšot par slepenu Rinaldo di Kimiči labā paveiktu darbu.

Kāda sagadīšanās! iesaucās Lusjēns.

Hercogiene paberzēja acis zem maskas.

Es sakritībām neticu, viņa teica. Tas bija Liktenis. Mātei izdevās atsūtīt vēsti tikai man saprotamā formā. Kad es to izlasīju, nolēmu jauno sievieti šodien izmantot par dubultnieci iepriekš viņa bija to jau darījusi.

Bet, ja jau viņa zināja par briesmām, kāpēc piekrita? -Lusjēns neatlaidās.

Šaubos, vai viņa zināja, kad tieši tas notiks. Varbūt tikai pa daļai apjauta tos pavedienus, kurus pati iedeva manai mātei rokās. Meitene izskatījusies pagalam alkatīga un gribējusi iegūt vēl brangāku summu. Viņa bija arī lauzusi vienošanos, kuru mēs noslēdzām pirmās personifikācijas reizē.

Hercogienes skatiens meta izaicinājumu, kā provocēdams apstrīdēt viņas aizbildināšanos. Lusjēns jau atkal nodomāja, ka Hercogiene ir nežēlīgākā persona, kādu jebkad gadījies sastapt. Zēns pateicās labajam liktenim, ka šai bīstamajā un vardarbīgajā Tālijas politikas pasaulē viņš nav Hercogienes pretinieku nometnē.

Kas tagad notiks? pajautāja Rodolfo. Vai lai sūtu tavus gvardus arestēt di Kimiči?

Hercogiene piecēlās un ieskatījās spogulī, kas rādīja zāles postažu.

Nē. Kad atstāju savu istabu, neviena cita tur nebija. Gribējās tikt tālāk no trokšņa un jezgas. Taču tumšajā gaitenī sapratu, ka šo dienu varu vērst sev par labu.

Pagriezusies Hercogiene uzmeta viņiem īsu mirkli un tad lēnām, nesteidzīgi noraisīja tumšsārto masku.

Esmu izlēmusi: Hercogiene ir mirusi.

*

Bēres bija greznākās no visām, ko Beleca pieredzējusi. Tika pasludināta valsts sēru diena. Seši Hercogienes gvardi ienesa katedrālē ziloņkaula zārku ar sudraba inkrustācijām, kur to sagaidīja senatori un padomnieki. Divi no gvardiem, kas pēc sprādziena pirmie bija tikuši Spoguļzālē, zināja, cik maz atlicis no dižās dāmas, ko apbedīt. Sarkana zīda strēmeles un spalvu kušķi, viscaur noklāti tumši sārtiem traipiem, bija vienīgās mirstīgās atliekas, kuras pēc sprādziena izdevās identificēt. Neviens nešaubījās, ka izsmalcinātajā zārkā ir Hercogiene. Tas bija pēdējais Džuliānas personificējums.

Belecas bīskaps sudraba bazilikā vadīja ceremoniju. Senators Rodolfo, sabiedrībā labi pazīstams, ietekmīgs valstsvīrs, privāti tikai populārs nelaiķes Hercogienes mīlulis, bija galvenais sērotājs. Katedrālē viņš iegāja tūlīt aiz zārka ar sastingušu un drūmu seju. Viņam sekoja di Kimiči, kas pārstāvēja Remoru un Pāvestu.

Tie beliecieši, kam katedrālē iekļūt neizdevās, nodurtām galvām stāvēja Piazza , klausīdamies pa sudraba durvīm plūstošajā mūzikā, svinīgajās Rekviēma skaņās, jo durvis visu dievkalpojuma laiku bija plaši atvērtas.

Divas stundas pēc dievkalpojuma seši izcilākie Hercogienes mandoljeri aiznesa zārku uz melnu mandola di morte, kas, vientuļam zvanam dunot tornī, jau gaidīja lagūnā. Bēru mandola bija izdrapēta melnām mežģīnēm, aizkari bija atvilkti, lai pavalstnieki varētu uzmest pēdējo skatu iemīļotās valdnieces zārkam.

Mandoljeri pēc kārtas airēja laivu visa Lielā kanāla garumā un tad tālāk uz ziemeļu galu Isola dei Marti virzienā.

Sēroja visa pilsēta. Ik belecietis, jauns vai vecs, bija pievienojies kanāla malās stāvošajiem tūkstošiem. Abi lielie ūdensceļu tilti bija tik ļaužu pārpilni, ka draudēja iebrukt. Belecieši devās ārpus pilsētas uz Rialto, kur pavadīja visu nakti, lai nodrošinātu vietu pie margām, no kurienes māt Hercogienei ardievas. Tie, kas dzīvoja mājās ar skatu uz kanālu vai kam tur bija draugi, tagad stāvēja balkonos, vērojot svinīgo braucienu.

Nedaudz tālāk aiz Rialto vīdēja kāda ģimenīte, kas savas jūtas nepauda tik klaji kā citi belecieši. Divas pusmūža sievietes, divi vīrieši apmēram tādā pašā vecumā un meitene, kas maskai vēl bija par jaunu. Aizmugurē stāvēja garš, rudmatains cilvēks. Sievietes bija ģērbušās atturīgi, bet pieklājīgi, melnās drānās, tāpat kā pārējie belecieši. Pat meitenes brūnās cirtas slēpa melns mežģīņu plīvurs. Leonora un Arianna bērēs nepiedalījās gluži vienkārša iemesla pēc: nelaiķe stāvēja līdzās. Glītajai sievietei ar violetajām acīm bija mugurā viena no Leonoras kleitām; laimīgā kārtā viņas garderobē atradās vairāki sēru tērpi.

Hercogiene bija izlēmusi turpināt savas nāves mistēriju un tāpēc aizsūtīja Lusjēnu pie Ariannas, lai paziņotu, kas noticis īstenībā, un lai patapinātu necilu tērpu. Hercogienes vecākā galma dāma Zuzanna, kas bija nolīgusi Džu-liānu viņas pēdēja dienā, acīmredzot bija visu sapratusi un metusies uz slepeno eju. Viņa bija to izredzēto vidū, kas zināja par tās esamību. Zuzannas vēlme atrast Hercogieni dzīvu Silviju tā aizkustināja, ka abas nolēma palikt kopā.

Tāpat arī nelielais vīru pulciņš kanālmalā nebija tik satriekts kā belecieši viņiem apkārt. Edžidio un Fiorentino bija vēl divi no nedaudzajiem, kas zināja, ka Hercogienes zārkā nav. Arīdzan Gvido Parola to zināja. Izdzirdis par otrā uzbrukuma izdošanos, viņš bija cietis tik drausmīgas mokas, ka abi brāļi, kuriem patiesību bija pateicis Rodolfo, lūdza, lai Silvija atļauj jauneklim noslēpumu atklāt.

Tagad viņi vēroja, kā bēru mandola lēni slīd pa kanālu, tai seko laiva ar Rodolfo un Remanas vēstnieku, tad vēl viena ar bīskapu un priesteriem, tālāk Barcone ar daudziem padomniekiem un senatoriem uz klāja, kapela tiem līdzās spēlēja sēru mūziku, kuras bangojošie akordi saplūda ar zvanu tornī skanošo monotono motīvu.

Kanāls pildījās ar ziediem, kurus belecieši meta uz zārka. Daži iekrita mandolā, un tās bargi melnais siluets izplūda krāsu pārpilnībā. Tomēr vairums necili sakrita ūdenī un tagad peldēja blakus kortežai līdzās lētiem, Dievietei veltītiem rotājumiem.

Lielais zvans tornī dunēja bez mitas.

Kolīdz mandola ar zārku pabrauca garām nelielajam ģimenes pulciņam, Silvija sāka uzmanīgi vērot pavalstniekus sev blakus. Mandolai braucot garām, visi raudāja, daudzi, nokrituši ceļos, meta krustus vai arī veiksmes zīmi. Citi sauca “Lai Dieviete viņu svētī!” vai “Beleca ir mirusi!” vai arī vienkārši vaimanāja. Veca sieviņa Silvijai līdzās noteica: “Otras tādas Hercogienes mums nekad vairs nebūs -vismaz manā laikā ne!” Silvijai bija jānolaiž plīvurs zemāk, lai apslēptu smaidu sejā un gandarījumu, kuru izjuta. Hercogiene bija līdz sirds dziļumiem aizkustināta.

Patlaban garām slīdēja Valsts mandola. Divkosis, -nočukstēja Silvija. Rinaldo di Kimiči turēja sejai piespiestu mutautu, it kā bēdu sagrauzts.

Viņam nekas cits neatliek, šis necieš kanāla smaku, -Hercogiene nomurmināja.

Rodolfo, kā sastindzis sērās, sēdēja tieši līdzās Vēstniekam. Bet mazajai kompānijai bija skaidrs, ka patiesībā viss notiekošais, kam tagad nācās tēlot līdzi, viņam bija vienaldzīgs. Rodolfo seja gan izskatījās sakritusies, it kā pēdējo dienu notikumu ietekmē viņš būtu novecojis. Cilvēku pūlis juta Rodolfo līdzi, saskatot viņā romantiska vīrieša tēlu, kas nupat zaudējis dzīves mīlu un arī valdnieci, tāpat kā visa pilsēta.

— Nabaga cilvēks! kāds turpat līdzās izsaucās. Dzirdēju, ka šī viņu dancinājusi pēc velna.

Silvija uzmeta niknu mirkli, taču kāds, kam šodien kritika par Hercogieni nebija tīkama, runātāju bija jau apklusinājis.

Nākamajā Lielā kanāla līkumā vērotāju vidū stāvēja Viljams Detridžs un Lusjēns. Zēns pilnībā izjuta izrādes melīgumu, un, bēru mandolai slīdot garām, viņa acis paliks sausas. Taču Viljams Detridžs atklāti šņukstēja par Hercogienes nāvi, lai gan taču zināja, ka viņa dzīva.

Samā bija dižena kundze, Detridžs Lusjēnam teica, un bija skaidrs, ka viņš nebūt netēlo. Ko gan pilsēta bez viņas iesāks?

Negaidīti arī Lusjēns tika ierauts lielajā emociju vilnī. Jā gan. Silvija ir dzīva, taču arī tas, ka Hercogiene mirusi, zināmā mērā bija patiesība. Neviens vairs viņu neredzēs fantastiskajā maskā ar skaistajiem dārgakmeņiem un krāšņā tērpā. Palikusi tikai Silvija Bellini, Belecas pavalstniece, un Lusjēns nevarēja iedomāties, ko viņa iesāks atlikušajā dzīves posmā.

Cilvēku pūļi klusi un stingi stāvēja kā postenī, līdz bēru mandola, bērinieki un Barcone pagriezās uz Isola dei Morti pusi. tur apbedīšanas ceremonija bija īsa un svinīga, un tad mandola pa to pašu ceļu atgriezās. Atpakaļ pa Lielo kanālu tā slīdēja nu jau bez nastas, visapkārt valdīja klusums, ko izretis pārtrauca ātri apslāpēts šņuksts vienā vai otrā krastā. Ziedus neviens vairs nemeta, un muzikanti vairs nespēlēja.

Kolīdz mandola iebrauca molā, zvans mitējās dunēt un šķita, ka visa Beleca izdveš nopūtu. Hercogiene tik tiešām bija aizgājusi.

*

Pilsētas ziemeļdaļā mazs pulciņš baudīja dzīvi. Necik ilgi viņiem pievienojās Lusjēns un Detridžs. Šobrīd Beleca līdzinājās spoku pilsētai. Ielās ne dvēseles. Vēlāk, kad katrs savās mājās veldzēsies ar vīna malku, viss mainīsies.

Ielās atkal manīs pavalstniekus, kas, iespējams, pat uzsāks dziesmu, pēkšņi uzliesmos improvizētas svinības, taču jāpaiet laikam, jāatgūstas no rīta pārdzīvojumiem. Fiorentino mājās bija sapulcējies nepilns ducis cilvēku, kas zināja, ka Hercogiene palikusi dzīva. Pati Silvija, Arianna, Valērija un Džanfranko, Lusjēns, Leonora un Detridžs, kas bija cieši iedraudzējušies, Edžidio, Fiorentino, Gvido Parola un galma dāma Zuzanna. Pēc brīža viņiem piebiedrojās Rodolfo, kas bija atļāvies atstāt bēru svinības. Neviens nebija viņam neko jautājis, saprotot bez vārdiem, ka Rodolfo, bēdu sagrauzts, nespēj uzturēties sabiedrībā.

Nu pulciņš bija pilnā sastāvā, un likās, ka visi kaut ko gaida. Acis pievērstas Silvijai, gaidot kādu uzrunu, taču beigu beigās tas bija Rodolfo, kas pajautāja:

Kas tagad notiks?

Vispirms, teica Silvija, uzdzersim Hercogienes piemiņai tāpat kā pārējie lojālie Belecas pavalstnieki.

Par Hercogieni! cita caur citu skanēja balsis, un pulciņš iemalkoja sarkanvīnu.

Bet tagad, Silvija lūkoja turpināt, taču Rodolfo viņu atturēja.

Pirms saki vēl kaut ko, pieminēsim nelaimīgo sievieti, kuras mirstīgās atliekas atdusas zārkā, un aizlūgsim par viņas dvēseli.

Pirmajā brīdī likās, ka Silvija iebildīs, tomēr arī viņa pacēla glāzi. Par Džuliānu, ģimenes vārds nezināms, lai dus mierā.

Visi atkal iedzēra.

Vai drīkstu turpināt? pajautāja Silvija, uzlūkodama pārējos. Iestājās klusums.

Kā vairums no jums zina, viņa atsāka, kad notika sprādziens, es savā istabā biju viena. Nobijusies no blīkšķa un deguma smakas, aizskrēju pa slepeno eju pie Rodolfo. Man bija jāizdomā, ko darīt tālāk. Biju šīs pilsētas Hercogiene divdesmit piecus gadus, kalpoju tai, kā varēdama. Nolēmu, ka jāizmanto izdevība, lai sāktu dzīvot kā privātpersona.

Lusjēnam vēl aizvien likās dīvaini redzēt Hercogieni bez maskas, taču jāatzīst, tā bija lieliska maskēšanās. Nebūs daudz tādu ārpus šīs istabas, kas redzējuši viņas seju veselu gadsimta ceturksni. Kā uz burvju mājienu viņa bija kļuvusi neredzama.

Taču Remoras un di Kimiči priekšā padoties negrasos, -viņa turpināja. Mainīšu tikai taktiku, darbošos aiz skatuves.

Kur jūs dzīvosiet? pajautāja Fiorentino. Gribu, lai zināt, ka pie manis jums vienmēr būs mājas.

Vai pie manis, pasteidzās piebilst Edžidio.

Vai arī pie manis, piemetināja Leonora.

Rodolfo neteica ne vārda, lai gan Lusjēns redzēja, ka Viljams Detridžs visai uzkrītoši bukņī viņam sānā.

Pateicos jums visiem, teica Silvija. Bet Belecā es nepalikšu. Tas būtu pārlieku bīstami, pat salās. Esmu iecerējusi doties uz Padāviju. Tas ir mazāk nekā vienas dienas attālumā, un, tiklīdz būšu vajadzīga šeit, varēšu viegli atgriezties. Zuzanna krietni papūlējusies manā labā, pa slepeniem ceļiem pārvēršot mani bagātā Belecas atraitnē. Viņa dosies man līdzi, tāpat, cerams, arī jaunais Gvido.

Parola pietvīcis uztrūkās kājās, tad noliecās pār Silviju un noskūpstīja viņai roku. Lusjēns pēkšņi izjuta skaudru greizsirdību. Iepriekšējā reizē, kad viņi tikās, Parola taču grasījās Hercogieni nogalināt, un tagad vai tas maz iespējams? viņš Hercogieni sargāšot. Lusjēnam gan bija teikts, ka tagad slepkava esot pavisam cits cilvēks. Zēns vēlējās piedāvāt savus pakalpojumus, bet ko gan viņš varētu? Kad nav pat īstas pārliecības, vai varēs Tālijā ierasties arī turpmāk.

Un ko ar di Kimiči? pajautāja Fiorentino. Vai atkal palaidīsiet šo ar veselu ādu tāpat kā viņreiz?

Nē, smaidot atbildēja Silvija, taču līdzās likumam ir ne mazums citu iespēju, kā viņu sodīt. Turklāt diez vai es Padomē varētu liecināt pati par savu nāvi, vai ne?

Lusjēns nevarēja nociesties. Man gan nav saprotams, kas tagad būs. Kas būs nākamā Hercogiene? Kas būs ar Belecu? Kā gan var tik vienkārši nolikt ieročus? Di Kimiči taču noteikti iekļaus Belecu savā Republikā?

Nešaubos, ka Rinaldo di Kimiči jau sameklējis sev tīkamu kandidāti, Silvij, Rodolfo piemetināja.

Iespējams, tev taisnība, atbildēja Silvija, vērsdama savu violeto acu skatienu uz viņu. Bet man arī tāda ir.

Kuru esat iecerējusi? pajautāja Lusjēns.

Tev par mūsu politisko sistēmu lielas skaidrības nav, vai ne, Lučiano? attrauca Silvija. Bet varbūt tomēr būsi dzirdējis, ka Hercogienes vietu var ieņemt viņas meita. Protams, viņa jāievēl, taču neviens cits kandidāts nemūžam negūs virsroku pār Hercogienes mantinieci. Un, manuprāt, Arianna būs brīnišķīga Hercogiene!

18. nodaļa. Viva Bellezza!

Lusjēns pamodās pēkšņi. Ausīs mežonīgi džinkstēja modinātājs, un pirmajā acumirklī viņš pat neaptvēra, kāpēc to uzlicis. Tad Lusjēns atguvās: šodien viņa lielā diena pārbaude. Pēc tā, kas pārdzīvots gada sākumā, šķita gandrīz vai neticami, taču, ierauts Belecas notikumos, par spīti tam, ka pavisam nesen bija notikusi skenēšana, Lusjēns par šo dienu daudz nedomāja.

Turpretim mamma ar tēti domāja. Brokastu laikā un pa ceļam uz slimnīcu viņi par varītēm centās slēpt satraukumu. Nezin kādēļ tas satrauca arī Lusjēnu.

Viņš taču zināja, ka pēc ārstēšanās patlaban jūtas krietni labāk. Drausmīgais nogurums bija pagaisis bez pēdām, viņš tagad jutās daudz labāk, lai gan Belecas nakts dzīves dēļ allaž bija miega badā. Jāatzīst, ka atgriešanās no Belecas vairs nebija tik mokoša kā pirmoreiz, toreiz likās, ka jāieģērbjas atpakaļ svina uzvalkā.

Taču pietika ieiet pa kaučuka virpuļdurvīm ambulatoro pacientu telpā, lai vecās bailes atgrieztos. Droši vien smaržu dēļ, Lusjēns nosprieda. Grīdas dezinfekcijas līdzekļi, sārtais Jlibiscrub šķīdums, kurā ārsti mazgā rokas, tāpat arī pārvārītu kāpostu smārds, kas no kaut kurienes te ieplūda. Neloģiski, taču Lusjēna kuņģis savilkās čokurā.

Sēdēdams Onkoloģijas nodaļas uzgaidāmajā telpā un gremdēdamies atmiņās par viņnakts notikumiem Belecā, viņš centās par vizīti nedomāt. Sākumā Arianna uz Hercogieni nešpetni sadusmojās.

Jūs nedrīkstat mani izrīkot turp atpakaļ, kā darāt to ar citiem! Arianna šķīla zibeņus. Jūs vairs neesat Hercogiene, tāpēc neklausīšu. Un nedomājiet, ka tāpēc vien viss mainīsies, ja esat mana miesīgā māte. Jūs no manis atteicāties. īstā māte ir tā, kas mani uzaudzināja. Un viņai ne prātā nenāktu paziņot par mani lēmumus, ar mani iepriekš neaprunājoties!

Dzirdot šādu jūtu izvirdumu, visi apjuka, tikai ne Silvija. Hercogiene vispirms atļāva visam iet savu gaitu, kamēr Arianna šņukstēdama un nomocījusies sabruka Valērijai klēpī. Valērijas un Hercogienes acis virs sajukušajām brūnajām cirtām sastapās.

Un ko tad tu darīsi, Arianna? Hercogiene pajautāja, pēc Lusjēna domām, sev neraksturīgi maigi. Beleca bez valdnieces nedrīkst palikt. Un tai jābūt neatkarīgai no Re-moras. Tam tu taču piekrīti?

Cirtainā galva Valērijas klēpī pamāja.

Bet kurš cits tad to darīs? Nevienu troņmantnieci neesmu sev audzinājusi. Tikai pavisam nesen izšķīros atkāpties. Un atentāta mēģinājumi mani līdz galam pārliecināja, ka vairāk spēšu paveikt, būdama aizkulisēs. Tev noteikti būs reģents; lai valdītu pati, esi vēl par jaunu. Un tas varētu būt Rodolfo. Ari es pati būšu pāris jūdžu attālumā, Padāvijā, allaž gatava tev palīdzēt, kad vien tas būs vajadzīgs. Man vienmēr gribējies tikai to, lai tev, Arianna, klātos labi, tāpēc jau tevi audzināja slepenībā. Tu būtu ideāla ķīlniece di Kimiči rokās, lai piespiestu mani parakstīt līgumu vai izpildīt jebkuru citu viņu vēlmi. Belecā būs savi cilvēki, kas pārzina reālo situāciju. Tie, kas ir šajā istabā, un tavi vecvecāki. Tu nebūsi viena.

Tieši šie vārdi atausa Lusjēna atmiņā, kad viņš izdzirda saucam savu vārdu. Lusjēns uzmeta vecākiem zibenīgu pateicības mirkli. Priecājos, ka esat kopā ar mani, zēns nočukstēja, viņiem trijatā ejot pa konsultāciju kabineta durvīm.

Džuliānas tēva apciemojums nāca pār Enriko galvu kā zibens spēriens. Vitorio Massi bija liela auguma vīrs platiem pleciem un šobrīd pavisam nelāgā omā. Viņš ielauzās Enriko miteklī, paģērēdams: Kur viņa ir? Šiem vārdiem sekoja grūti izprotami draudi kaut kas par zirga pāta-gošanu, paša meitas nolamāšanu par slampu un vēl viens otrs mazāk glaimojošs vārdiņš.

Enriko apstulba. Vai jūs domājat Džuliānu? viņš teica. Neesmu viņu redzējis vairākas dienas. Jau kopš Hercogienes nāves, lai viņai vieglas smiltis.

Vitorio automātiski pārkrustījās un visādam gadījumam pārmeta veiksmes zīmi, bet nomierināties gan nenomie-rinājās. Mēs tāpat, viņš sacīja. Torīt viņa teicās braucam uz Burlesku, uz kāzu kārtas uzlaikošanu, taču no šuvējas pienāca vēsts ar jautājumu, kāpēc Džuliānas tur nav un vai nav sasirgusi. Tad nu man ienāca prātā, ka viņa varētu būt pie tevis. Lai gan kauns visai ģimenei, ja viņa ir tāda nekauņa, kad līdz kāzām nieka desmit dieniņas!

Vitorio ārdījās pa istabu, lai gan bija skaidrs, ka jaunās sievietes te nav un arī paslēpties viņa te nevarēja. Enriko pārņēma gruzdošas bailes. Ja nu Džuliāna aizbēgusi ar visu sudrabu?

Vai viņa paņēmusi kaut ko sev līdzi? jauneklis painteresējās.

Atnāc pats un apskaties, atteica Vitorio. Cik noprotu, viss savā vietā.

Vitorio, kam nākamais znots nekad īsti nebija paticis, maz-pamazām sāka noģist, ka Enriko tik tiešām par Džuliānu neko nezina. Viņš tā kā pierima. Un tad atkal sāka bažīties. Ja nu meita nebija kopā ar līgavaini, tad kur lagūnā viņa lai būtu?

*

Tīrīšanas darbi Palazzo turpinājās vēl ilgi pēc bērēm. Spoguļzāle, protams, bija pilnībā sagrauta, taču ik šķembu vajadzēja izsijāt, pirmkārt, lai veiktu šausminošo Hercogienes mirstīgo atlieku identificēšanas darbu, otrkārt, lai sameklētu sazvērestības pavedienus, beidzot, lai secinātu, vai kāds no vērtīgajiem spoguļa fragmentiem nav glābjams, labojams vai restaurējams. Un tikai pēc tam nevajadzīgos gruvešus varēja vest projām.

Arīdzan telpas blakus audienču zālei bija ievērojami cietušas. Hercogienes privātā istaba, Padomes zāle, karšu telpa ar diviem milzīgiem globusiem viens Zemes, otrs debesu viss prasīja remontu un atjaunošanu. Taču, pirms netika nosaukta jaunā Hercogiene, nekādus lēmumus pieņemt nedrīkstēja.

Šobrīd neviens neveltīja ne mazāko uzmanību Zuzannai, kas klusītēm kravājās pa mantām un nesa projām kundzes personīgās lietas. Izskatījās, ka viņa vienkārši seko priekšrakstiem nogādāt šo to pēc piederības Hercogienes mantiniekiem, lai kas tie būtu. Šķirstiņi ar dārglietām un sudrabu, smalka apakšveļa un naktsveļa, grāmatas un papīri, un vērtīgs Mišela Gamberi portrets, taču itin neviens no smalkajiem tērpiem un maskām, kas Silviju jaunajā dzīvē varētu tikai atmaskot.

Misters Laski, konsultējošais ārsts, skatījās uz Lusjēna piebildušo slimības vēsturi, kas bija nolikta viņa priekšā uz rakstāmgalda. Apsveicinājies dakteris kādu mirkli iedziļinājās slimības vēsturē. Lusjēns skaidri redzēja, ka šie daži mirkļi viņa vecākiem ilgst veselu mūžību, bet pats jutās tālu prom no tā visa. Viņa liktenis nebija mistera Laski rokās; tas bija jau izlemts. Misters Laski bija tikai ziņas nesējs.

Baidos, ka nespēšu jūs iepriecināt, ārsts sacīja. Medicīniskā skenēšana rāda, ka audzējs atgriežas.

Lusjēns juta asinis sastingstam dzīslās un vēsu prātu apjauta, ka tas tik tiešām tā notiks; tie šoreiz nebūs tukši vārdi. Viņš dzirdēja māti elsojam.

Ko tas īsti nozīmē? pajautāja tētis. Vai pastāv iespēja atkal no tā atbrīvoties?

Piecdesmit pret piecdesmit, teica misters Laski. Pacienti allaž grib dzirdēt konkrētu atbildi, bet es gluži vienkārši nespēju atbildēt. Protams, mēs atsāksim ārstēšanas kursu, un, cerams, slimība tomēr atkāpsies, taču mans pienākums ir brīdināt, ka simptomu atkalparādīšanās neko labu nevēsta.

Kamēr viņi centās samierināties ar ziņu, istabā valdīja klusums. Lusjēns noguris domāja par papildu ķīmijas terapiju, papildu nogurumu, jauko pūciņu atkalpazaudēšanu. Kaut varētu tāpat kā Hercogiene izmantot ķermeņa aizstājēju, viņš nodomāja. Taču šeit bija Londona, nevis Beleca, un Lusjēnam bija skaidrs, ka ārstniecības kurss jāpārdzīvo pašam.

Vai ir vēl kas, ko jūs vēlētos pajautāt? misters Laski klusi pavaicāja. Bija dienas, kad viņš savu darbu ienīda.

Pēdējā laikā vairākkārt bijis tā, ka, ieejot no rīta pie Lusjēna, nekādi nespēju viņu uzmodināt, teica mamma, runādama ātri, mēģinot slēpt satraukumu. Ar to es negribu sacīt, ka viņš bija cieši iemidzis. Pirmajā reizē tas ilga pāris minūtes. Bet otrreiz gandrīz pusstundu, un man bija jāsauc ģimenes ārste. Pēc tam viņš modās kā parasti.

Ak, mamm! iesaucās Lusjēns. Kāda gan tam vairs nozīme?

Taču misters Laski izrādīja dziļu interesi, uzdodot daudzus jautājumus un ar nelielu lukturīti ielūkojoties Lusjēnam acīs.

Nespēšu neko konkrētu pateikt, viņš beigu beigās novilka, taču lūgtu jūs zēnu pavērot un, ja tas atkārtojas, atvest viņu atkal. Varat pie sekretāres pierakstīties uz steidzamo vizīti. Gribētu pārbaudīt Lusjēnu tieši tajā dienā, kad kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies. Šobrīd parakstīšu norīkojumu uz iespējami ātru ķīmiskās terapijas atsākšanu.

Vairāk, šķiet, nekā sakāma nebija, viņi sarokojās un devās projām.

Ariannas galva gāja riņķī. Dažu dienu laikā viņa, vienkārša salu meitene, bija iekūlusies briesmās un tad nonākusi iespējamās Hercogienes godā. Kad Hercogiene pavēstīja par viņas dzimšanu, neticība Ariannā jaucās ar dusmām un satraukumu. Tagad viņa apcerēja, kā tas ir pārvaldīt pilsētu, ko mīli, un nepavisam nespēja to iztēloties.

Pret Hercogieni Ariannas jūtas nebija mainījušās. Meitene neparko nespēja viņu iedomāties kā māti. Mātes vietā allaž nostājās Valērijas mīkstā, siltā klātbūtne, smaržojoša pēc svaigas maizes un dārzeņiem, šīs izjūtas bijušas kopā ar Ariannu visu mūžu. Hercogiene bija nežēlīga, egoistiska, stūrgalvīga, valdonīga sieviete, kurai negribējās sevi apgrūtināt ar pašas bērna audzināšanu.

Bet, dienām ejot, Arianna apjauta, ka viņu ar miesīgo māti kaut kas tomēr saista. Doma, ka viņa pati kļūs Hercogiene īsi pirms savas sešpadsmitās dzimšanas dienas, Ariannu šausmināja, un izredzes, ka Rodolfo būs padomdevējs, neko daudz nenomierināja, tomēr pats spožums sāka tā kā valdzināt.

Līdzīgi meitene jutās, kad atklājās viņas dzimšanas noslēpums: sākotnēji bija tāds kā lūzums, tad sekoja jūsma par dzīvi, tik atšķirīgu no iepriekšējās nolemtības. Likās, pagājis jau tik daudz laika kopš viņas karstākās vēlēšanās mācīties par mandoljeri.

Pirms izšķirošās atbildes Arianna lūdza atļauju atgriezties Toronē, lai kādu laiciņu pabūtu ar, viņasprāt, īsto ģimeni. Meitene ieklausīsies ģimenes padomos un ņems. tos vērā.

Neliedziet viņai to darīt, teica Hercogiene, kad Leo-nora bija izstāstījusi par Ariannas vēlmēm. Viņa ir mana meita atgriezīsies.

*

Pirms jaunās Hercogienes ievēlēšanas Belecai desmit dienas bija jāaizvada sērās. Pēc tam pilsētā sāka parādīties plakāti ar skubīgi uzrakstītu Frančeskas di Kimiči vārdu.

Pavalstnieki klusītēm ņēmās apspriest nākotni. Visa pilsēta vēl aizvien slīga apātijā, un tas nepavisam neizskatījās pēc lagūnas ļaudīm. Dzīvot depresijā un drūmē tas nebija viņu dabā. Taču nekas tik ļauns kā valdnieces nogalināšana pilsētā līdz šim vēl nebija gadījies. Jau kopš stikla maskas nakts pirms simts gadiem tāds trieciens nebija piedzīvots.

Neviens par di Kimiči klana valdnieci, kas pieliktu punktu beleciešu neatkarībai, nejūsmoja, taču citu kandidātu, kā rādās, nemaz nebija. Pie tā, ka nebija nokārtots valdnieces pēcteces jautājums, bija vainojama Hercogienes mītiskā nemirstība. Nebija daudz tādu, kas atcerētos viņas, toreiz jaunas divdesmitgadīgas sievietes, ievēlēšanu. Neviens neatcerējās arī viņas ģimenes vārdu vai izcelšanos.

Tolaik Silvija bija tikai spoža politiķe un oratore, ieguvusi vietu Padomē jau padsmitnieces gados. Iepriekšējai Hercogienei Beatrisei, pusmūža sievietei bez bērniem, jaunā meitene, dzimusi Belecā, bet uzaugusi Burleskas salā, bija ļoti iepatikusies, un viņa to audzināja sev par pēcteci. Mēra epidēmijas dēļ viss notika ātrāk, nekā domāts. Mērim goda tituli nebija svarīgi, un vecā Hercogiene bija viens no pirmajiem upuriem.

Ari toreiz Beleca apjuka, taču jaunā Silvija sevi pieteica uzreiz, tiklīdz pilsēta, cietusi zaudējumu, sāka lūkot pēc stingras valdnieces. Tolaik di Kimiči nule bija sākuši nostiprināties valsts rietumos, tāpēc īstas konkurences nebija.

Ja maz pieredzējušajai politiķei, pārņemot valdības grožus, arī bija kāda opozīcija, to neapšaubāmi uzveica viņas daiļums un prāts. Tomēr viss jau sen bija nogrimis aizmirstībā. Nu jau gadiem ļaudis Hercogieni uzskatīja par neaizstājamu.

Laiks pēc Hercogienes bērēm Lusjēnam izvērtās visai dīvains. Arianna joprojām kavējās Toronē, un nebija neviena, ar ko pēcpusdienās paklejot pa pilsētu. Lai gan Ari-annas pietrūka, tomēr Lusjēns, klaiņodams pa Belecas ielām, kas zaudējuma sāpēs bija pieklusušas, izjuta smeldzīgu prieku. Gaisotne lieliski atbilda viņa noskaņojumam. Daudz laika aizgāja domās par perspektīvām paša pasaulē.

Līdz šim brīdim slimība par sevi vēl neatgādināja, taču Lusjēnam bija skaidrs, ka, atsākoties ārstniecības kursam, viss mainīsies. Nezin kāpēc likās, ka šoreiz viņš neizķe-purosies. Lusjēns saprata, ka arī misters Laski domā tāpat. Ko gan lai saka draugiem Belecā? Līdz šim Lusjēns visu paturēja sevī, un tas sagādāja prieku, vismaz skaistajā pilsētā nebija slimības, kas var viņu nogalināt.

Pēc Venēcijas iepazīšanas Beleca sajūsmināja vēl vairāk. Protams, Beleca nebija tik sakopta, tomēr izskatījās tāda kā svaigāka, ēkas jaunākas un viscaur rosījās dzīvība un cerība. Protams, pirms nebija notikusi katastrofa ar Hercogieni.

Lusjēnam jau atkal uzmācās doma, cik ērti būtu izmantot dubultķermeni visos sarežģītajos brīžos, kad pašam negribējās sparoties. Nāve bija kronis visam. Hercogienei tas bija izdevies. Lusjēns pārliecās pār tiltiņa akmens margām un pameta skatu drūmajos ūdeņos, atcerēdamies sarunu ar vecākiem pēc diagnozes uzzināšanas.

Tētis lūkoja visam likt pāri, teikdams mierinājuma vārdus, kuriem pats, Lusjēnaprāt, nemaz īsti neticēja. Bet mammai, sīkai un trauslai, sparu piedeva niknums, tādu mammu Lusjēns vēl nebija redzējis.

Mums viņam jāpalīdz, mamma teica, laizdama roku pār savām melnajām cirtām, tik līdzīgām kā reiz Lusjēnam.

Lusjēn, mums jāparunā par tādu variantu, kad otrreiz nepaveicas.

Zinu, mamm, viņš, cik klusi vien varēdams, teica. Taču viņi neparunāja. Tovakar ne. Sarunu pārcēla uz nākamo dienu, un Lusjēns, aizbildinādamies ar vēlēšanos agri iet gulēt, pie pirmās izdevības metās projām uz Belecu.

Rīts Rodolfo mājās ieguva īpašu gaisotni. Visi trīs stravaganti aizvadīja laiku, spriezdami, vai Arianna piekritīs kāpt Hercogienes tronī. Silvija vēl aizvien bija drošībā pie Leonoras, noslēpusies pašā sirdī pilsētai, kas to uzskatīja par mirušu.

Rodolfo bija pagalam apjucis.

Silvija vēlas, lai daru zināmu, ka Arianna ir viņas bērns. Un tad man jākļūst par reģentu. Rādās, ka Ariannas gadi, ja cilvēki noticētu stāstam par viņas dzimšanu, ievēlēšanas gadījumā varētu būt vienīgais šķērslis.

Un jūs to negribat darīt? pajautāja Lusjēns.

Patlaban visi trīs bija jumta dārzā, gozēdamies vēlīnajā

rudens saulē. Detridžs valstījās šūpuļtīklā, tikmēr Lusjēns un Rodolfo sēdēja uz viena no marmora soliem. Rodolfo tagad nopietni uzlūkoja mācekli.

Man grūti par to runāt, viņš iesāka. īpaši jau manos gados. Tā sacīdams, negribu tevi apvainot, tomēr fakts paliek fakts, esmu ierauts sirdslietās, kas tev tuvākajos gados vēl nedraud. Silvija pat nepajautāja, gribu šo nastu uzņemties vai ne; viņai liekas tik pašsaprotami, ka pakļaujos viņas untumiem. Divdesmit gadus, kopš esam kopā, tas tā ir iegājies, un pēdējā gadā jo īpaši. Viņai arī tīri labi zināms, ka ikviens belecietis darītu visu, ko varētu saukt par kalpošanu pilsētai. Ja tā būtu kāda cita jauna sieviete! Bet uzņemties gādību par cita vīrieša bērnu…

Rodolfo balss aizlūza, un viņš, pielēcis kājās, metās soļot turp atpakaļ pa dakstiņu terasi. Lusjēns atcerējās, ka tieši tā bija noticis pirmajā tikšanās reizē.

Vai manu, tas nu gan ir rūgti, ja tev neuzticīga sieva, -sarunā iejaucās Detridžs. Rodolfo solis aprāvās.

Ne jau tas, ka kundze būtu tāda, steidzīgi piebilda elizabetietis. Bet tava sirds smagme vienalga spiež. Tevim jāizprasa viņai, ko vēlies zināt.

Lusjēns apjuka. Viņš saprata, ka nestāv šiem vīriem ne tuvu, abi bija krietni par viņu vecāki un gudrāki. Un ar savu ne visai garās dzīves pieredzi viņam grūti bija ko jautāt Detridžam. Elizabetietis līdz šim vēl nekad nebija pieminējis sievu, kuru nemūžam vairs nesatiks, nedz arī runājis par bērniem.

Patlaban Lusjēns juta uz sevi vērstu Rodolfo skatienu.

Lučiano! teica skolotājs, pienākdams klāt un saņemdams zēna roku abās savējās. Esmu pielaidis lielu kļūdu. Apmaldījies paša rūpestos, pavisam aizmirsis, ka tev savā pasaulē bijis visai svarīgs notikums. Pasaki, kas notika, kad aizgāji uz slimnīcu.

Lusjēns šo jautājumu bija gaidījis ar bailēm, taču caur puķēm runāt nevarēja.

Ziņas bēdīgas, viņš sacīja. Nākotnes izredzes rādās visai sliktas.

Detridžs izlēca no šūpuļtīkla, un abi tagad viņu klusēdami apkampa. Abiem acīs bija asaras, un Lusjēnā uzbangoja siltas jūtas. Vai nepietiek, ka nāksies atstāt vecākus, ko mīli. Kas zina, vai nav jāteic ardievas arī Belecai un cilvēkiem, kas viņam nozīmē tik daudz.

Rinaldo di Kimiči dzīvoja kā uz naža asmens. Nekas gan neliecināja, ka viņa saistība ar sazvērestību kādam būtu zināma. Jaunā māsīca Frančeska jau bija pilsētā, un mūks bija novadījis laulību ceremoniju ar pavecāku Bele-cas padomnieku, kurš nospēlējis un nodzēris gandrīz visu ģimenes mantojumu. Frančeska tagad bija beleciete un tiesīga kāpt Hercogienes tronī.

Tuvāko dienu laikā vainagosies Vēstnieka cerības izcelties dzimtas vidū. Beleca jebkura di Kimiči acīs būtu smalks dārgakmens Vēstnieka godkārības kronī. Jāiegūst tas, kas ir zēnam. Tāpēc Vēstnieks kārtējo reizi sūtīja pēc Enriko.

Taču uz Vēstnieka namu spiegs nedrīkstēja nākt. Viņi satikās nelielā bārā pie vecā teātra. l)i Kimiči bija satriekts, redzot, kā vīrs izmainījies. No vecās bravūras ne ēnas, uz sejas trīs dienu veci bārdas rugāji.

Ko vajag? vīrs izdvesa, kolīdz viņa patrons bija atnesis lielu glāzi ar strega. mana līgava izčibējusi neviens nezina, kur viņa ir. Un neviens nezina, kur ir sudrabs.

Di Kimiči tīri cilvēciski iedomājās, ka meitene varbūt pārdomājusi un nolēmusi ar tik nepievilcīgu vīru nesaistīties, taču tādu izskaidrojumu piedāvāt nevarēja. Tālab viņš bārstīja mierinājuma vārdus, kādi nu tobrīd iešāvās prātā, tomēr viņš taču nebija nācis pļāpāt par spiega sirdslietām.

Tu esi man vajadzīgs vēl vienam darbiņam, Vēstnieks beigās paziņoja.

Tas jums maksās, Enriko automātiski atteica.

Protams, atsaucās Vēstnieks.

Kas tas par darbu?

Es gribu, lai tu, ē, sagūsti zēnu.

Vai gribi, lai viņu novācu?

Di Kimiči nodrebinājās.

Nav obligāti. Vienīgi, ja pretojas. Gribu, lai tu atņem visu, kas pie viņa ir, un atved pie manis. Visu, liec aiz auss, vienalga, lai cik mazsvarīgs tas liktos.

Enriko iztaisnoja muguru. Izredzes gūt papildu sudrabu viņu atmodināja no letarģiskā miega. Šāds darbiņš kaulus nelauž. Zēna izspiegošana viņam nebija jāmāca.

*

Atgriezusies Belecā, Arianna devās taisni uz tantes māju un dažas stundas palika divatā ar Silviju. Tad abas nosūtīja ziņu uz Rodolfo mājām, un pēc brītiņa visi trīs stravaganti dārzā ar strūklaku piebiedrojās viņām.

Arianna, veltījusi Lusjēnam vienu no saviem saulainajiem smaidiem, tūlīt atkal kļuva nopietna. Lusjēnaprāt, dažu prombūtnē pavadīto dienu laikā meitene tapusi pie-augušāka. Nez vai arī es izskatos vecāks, viņš nodomāja.

Esmu izšķīrusies, Arianna bez aplinkiem pateica.

*

1 Iercogienes vēlēšanu diena bija klāt. Piazza Madda-lena laukumā uzbūvēja koka skatuvi, un pilsētas ierēdnis apsēdās pie galda ar pavalstnieku sarakstu. Viņam priekšā stāvēja divas skalu kārbas ar melniem un baltiem oļiem, un ikvienam pavalstniekam, kam bija vēlēšanu tiesības, proti, kas sasniedzis sešpadsmit gadus, tagad bija jāizvēlas. Balts Frančeskai di Kimiči, melns otrajai kandidātei, kuras vārds vēl nebija paziņots.

Atlasītie akmeņi bija jāliek bļodās, lai pēc tam Padomnieku kambarī tos varētu saskaitīt, un vēlēšanu rezultāti tajā pašā vakarā jādara zināmi atklātībai. Klida baumas, ka otrā kandidāte esot pavisam īsta, taču neviens nezināja teikt, kas viņa tāda ir. Pavalstnieki mazpamazām pulcējās Piazza, un pūlī ņirbēja pirmie satraukuma vilnīši. Palazzo vēl aizvien iežogoja pamatīgi koka stabi. Tūristu bija mazāk kā parasti, bet tos, kas tur bija, gaidīja kas īpašs.

Kolīdz zvanu tornī nosita vienpadsmit, uz skatuves parādījās neliels ļaužu pulciņš Rodolfo, Arianna un sinjora Landini. Frančeska di Kimiči, tagad vīra uzvārdā Albāni, ieradās no citas puses kopā ar saviem atbalstītājiem, jauno vīru un Vēstnieku. Pūlis sāka murdēt. Senators bija pietiekami pazīstama persona, un daži cilvēki atcerējās, ka meitene apsūdzēta nodevībā, bet vecmāti nepazina neviens. Savukārt di Kimiči kandidātei par labu nenāca tas, ka viņa bija kopā ar Vēstnieku, kura misija Belecā bija zināma bez teikšanas.

Vēlēšanu ierēdnis patlaban apspriedās ar Rodolfo un tad piecēlās.

Belecas tauta, viņš uzsauca. Mums ir divas kandidātes. Viena, Frančeska Albini, beleciete pēc laulībām ar šejienes padomnieku. Otrā, Arianna Gasparini, beleciete no dzimšanas. Ar katru kandidāti iepazīstinās viņas atbalstītāji.

Rinaldo di Kimiči piecēlies uzrunāja tautu. Vēstnieka runa bija neizteiksmīga. Tās gatavošanai daudz laika netika atvēlēts, jo, pēc Vēstnieka domām, lai nodrošinātu sev vēlamo iznākumu, beleciešiem pietiekami bija maksāts sudrabā. Di Kimiči uzmanību novērsa arī ziņkāre par otro kandidāti. Kam gan, pie joda, Senators piespēlē? Hercogienes nāve būs izsitusi viņu no sliedēm.

Kad di Kimiči apsēdās, šur tur atskanēja vāji aplausi. Daudz vairāk entuziasma jautās plaukšķināšanā, kad piecēlās Rodolfo. Cilvēki vēlējās dzirdēt, kas viņam sakāms.

Līdzpilsoņi, Rodolfo iesāka. Kopā esam piedzīvojuši sāpes. Pūlī nošalca saprotošs vaids. Esam zaudējuši kādu, ko mīlējām, kādu, kas mums ilgu laiku šķita neaizstājama. Viens otrs varētu teikt, ka šo zaudējumu nav iespējams atgūt. IJn vienā otrā ziņā es piekristu. Taču izmisumā dzimst cerība. Tumsā gail jaunas ausmas stars. Hercogiene nenomira, neatstājusi bērnu.

Rodolfo teiktais radīja sensāciju. l)i Kimiči, uztverot māsīcas nešpetno skatienu, pārklājās sviedriem. Tā kā Rodolfo grasījās turpināt, pūlis pieklusa, kāri tverdams katru vārdu.

Šī jaunā sieviete, kam nav vēl sešpadsmit, lai atspēkotu ļaunu, pret sevi vērstu apsūdzību nodevībā, reiz jau bija spiesta pierādīt, ka dzimusi Belecā. Sinjora Landini šeit, Padomē, zvērēja, ka saņēmusi Ariannu augstdzimušai belecietei un tad nogādājusi Gasparini ģimenē audzināšanai Toronē. Pārējo viņa jums pastāstīs pati.

Padzīvojusi vecmāte uzmeta bažīgu skatu pūlim, kas, pieaugdams ar katru minūti, drūzmējās laukumā.

Bērna māte bija Belecas Hercogiene. Bērnu es pieņēmu šajā Palazzo, viņa teica, rādīdama uz pili, un pēc tam aizvedu pie Hercogienes māsas Valērijas Gasparini uz Torones salu. Šī meitene, kas dzimusi gandrīz pirms sešpadsmit gadiem, ir nelaiķes Hercogienes miesīgā meita!

Pūlis uzsprāga. Kas par to, ka Hercogiene nebija tāda, kādu viņi to iztēlojās, kas par to, ka bērns turēts slepenībā; tagad, kad Arianna stāvēja uz skatuves augsti paceltu galvu, slaidais augums kā mātes atblāzma, violetās acis nesatricināmi veras pilsētā -, viņa bija katra īstena belecieša patiesā izvēle.

Kad Rodolfo tālāk skaidroja, ka Ariannas ievēlēšanas gadījumā viņš darbosies kā reģents, neviens vairs neklausījās.

Visi skrēja pie galda, saukdami savu vārdu un grābdami no kārbas melnos oļus. Daži pilsētnieki, par lielu pārsteigumu di Kimiči, meta viņam priekšā sudraba grašus.

Ap pusdienlaiku vēlēšanu ierēdnim bija jāsūta pēc melnajiem oļiem, savukārt kārba ar baltajiem vēl aizvien bija pilna. Kaudzīte ar sudrabu di Kimiči priekšā augtin auga, bet viņš nelikās to redzam. Kad abas Hercogienes kandidātes balsu skaitīšanas dēļ devās uz Padomes telpām, Vēstnieka māsīca viņam nošņāca: Gādā man šķiršanos!

Bet laukumā sudraba monētas uz galda stāvēja kā stāvējušas. Neviens Belecā vairs negribēja ne atcerēties, ka daudz netrūka, lai būtu nobalsots par kādu citu, nevis Hercogienes meitu.

Brīdī, kad Enriko zagšus slidināja kabatā sudrabu, turpat pie Palazzo atskanēja gaviles. Viva Bellezza! Viva la Duchessa!

Belecai atkal bija valdniece.

19. nodaļa. Starp pasaulēm

Lusjēns, uzzinājis oļu skaitīšanas rezultātus, meta cepuri gaisā un gavilēja līdz ar pārējiem beleciešiem. Viņi ar Det-ridžu šobrīd stāvēja turpat pie Hercogienes pils, un abi ar sirmo stravagante, sadevušies rokās, tagad līdz aizsmakumam sauca:

Viva la Duchessa!

Vēzis Lusjēnam bija pavisam aizmirsies.

Izlauzties līdz draugiem cauri drūzmai, kas tagad virmoja laukumā, nebija nekādu cerību. Rodolfo un Arianna iegāja pilī pa milzu ozolkoka durvīm balto marmora kāpņu galā un tad pazuda skatienam. Di Kimiči ar savu satracināto māsīcu lauzās cauri drūzmai uz pretējo pusi. Lusjēns redzēja viņus nākam un atkāpās ar Detridžu Piazza , kur patlaban gāja vaļā improvizēta balle.

Parādījās koka steķi, pāri laukumam vēlās alus mucas un garām ripoja ričas, piekrautas ar sieru, brangiem šķiņķa gabaliem un plakanajiem Belecas maizes klaipiem dzirnakmens lielumā. Pilsēta jaunās Hercogienes vēlēšanām bija gatavojusies negribīgi, bet iznākums pārspēja visus sapņus, un tagad visiem gribējās to nosvinēt.

Lai iet uz jaunās Hercogienes veselību! iesaucās Detridžs, satraukumā piesarcis, un veda Lusjēnu pie kāda no steķiem, kur koka kausos tirgoja alu. Lusjēns iedzēra malciņu plānā, rūgtā alus un saviebās. Tas ne tuvu nestāvēja prosecco, turpretim detridžs acīmredzot pie tamlīdzīgas dziras bija pieradis un, knaši izrāvis kausu, jau devās pēc nākamā. Viņš sauca tostu pēc tosta, un ari Lusjēna kauss drīz bija tukšs, un tad laukums diez cik stabils zem kājām vairs nelikās.

Aiziet! Uz priekšu, jaunekli, elizabetietis smiedamies sauca. Tu, rādās, drusku pārķēri. Iešu dabūt ko uzkožamu.

Lusjēns laimīgi vērās visapkārt, tikmēr Detridžs lāčoja uz pārtikas tirgotavas pusi. Lusjēns jutās bezgala apmierināts; Arianna ievēlēta par Hercogieni, un tas solīja daudzu piedzīvojumu sākumu. Lusjēns vēl aizvien nezināja, ko liktenis viņam sagatavojis vienā vai otrā pasaulē, taču šobrīd, baudot Belecas tagadni, jutās laimīgs. Viņš bija draugu vidū un līksmos kā īstens belecietis.

Lusjēns pat neievēroja, kurā brīdī viņu pūlī kāds sagrāba aiz rokas; šķita, ka visa Beleca ved viņu projām no laukuma. Kad Detridžs atgriezās, no Lusjēna nebija ne vēsts.

*

Silvija bija sarīkojusi savas privātsvinības Leonoras dārzā. Abas sievietes sēdēja pie strūklakas un malkoja vīnu.

Vai tev nepietrūks visu to ceremoniju un krāšņuma? -abām klausoties no laukuma plūstošajās līksmajās skaņās, pajautāja Leonora.

Silvija uzreiz neatbildēja. Dažreiz jau pietrūks, viņa beidzot noteica, bet šāda cena mani apmierina. Vēlos būt brīvībā. Man apnicis ik nedēļu nīkt Padomē, klausīties virkni noziegumu, kurus mani ļaudis izdarījuši. Man apnicis ik mēnesi klausīties cilvēku mazās sūdzības. Es vēlos pastaigāties pa ielu bez maskas. Negribu paciest drausmīgās Rinaldo di Kimiči runas un viņa sasmaržinātos mutautus. Un vairāk par visu es vēlos, lai mani beidz slepkavot.

Vai labāk, lai tavā vietā nogalē meitu? Leonora klusi pavaicāja.

Tā nebūs, Silvija aši attrauca. Viņiem ar jauno Hercogieni sarunas jāsāk no paša sākuma. Mums politizējot aizgāja gadu gadi, iekams di Kimiči saprata, ka nekad nepadošos un viņu nelietīgo līgumu nemūžam neparakstīšu, un tad viņiem neatlika nekas cits, kā meklēt izeju slepkavībā. Di Kimiči noteikti būs svētā pārliecībā, ka ar jaunu un nepieredzējuši valdnieci viņu izredzes uzlabosies.

Leonora pasmaidīja. Arī tad, ja fonā nebūs tevis, šaubos, vai Arianna viņiem liksies viegli iespaidojama.

*

Hercogienes pilī smalkiem kokgriezumiem rotātā krēslā sēdēja Arianna, apcerēdama, vai atgūs reiz sirdsmieru. Zuzanna ieteica paturēt visas iepriekšējās galma dāmas, kuras pēc sazvērestības bija ļoti nobažījušās par savu nākotni. Dāmas tika ataicinātas un tagad, nostājušās rindā, uzklausīja jaunās Hercogienes vēlmes.

Arianna ievēroja sievieti maskā, daudz jaunāku par citām, kas nebija vecāka par viņu pašu. Dāma izskatījās sevišķi satraukta, un jaunajai Hercogienei acumirklī radās pret viņu simpātijas.

Kā tevi sauc? viņa, pamādama meitenei, noprasīja.

Barbara, kundze, meitene, pietupdamas reveransā, atbildēja.

Man vajag personīgo dāmu, kas mani ģērbs, teica Arianna. Vai tu būtu ar mieru?

Rodolfo paskatījās Ariannā un viegli papurināja galvu.

Es domāju, Arianna jau stingrāk sacīja, tas būs tavs jaunais pienākums.

Paldies, kundze, meitene pateicīgi attrauca.

Visas pārējās turpinās veikt ierastos pienākumus līdz nākamajam rīkojumam, paziņoja Arianna. Pagaidām tas būtu viss.

Beidzot pēc atnākšanas no Piazza viņi ar Rodolfo palika divatā, un abi tagad jutās bezgala noguruši. Arianna nebija droša, vai drīkst uzsākt runas par savu tēvu, bet izskatījās, ka Rodolfo tūlīt aizmigs. Pēkšņi viņš iekliedzās: Lučiano!

Un acumirklī abiem kļuva skaidrs, ka jau vēls.

Ceru, ka tiktāl viņš noballējies nebūs, lai zaudētu sajēgu par laiku, novilka Rodolfo. To pateicis, viņš virzījās uz durvīm. Man tevi, mana dārgā, uz bridi jāatstāj un jāaiziet līdz savai palazzo. Kāpēc lai tu brīsniņu neatpūstos? Vēlāk cilvēki gaidīs tevi parādāmies lodžijā.

Un tā Arianna, mīļotās Belecas jaunā Hercogiene, beidzot bija palikusi viena. Viņa paņēma sveces un devās izlūkot Palazzo. Pils bija neparasti tukša un klusa. Vairums kalpotāju strādāja virtuvēs, gatavodami mielastu nakts dzīrēm. Tā bija pirmā reize, kad viņai radās izdevība paklaiņot pilī uz savu roku. Nomelnējušās Spoguļzāles durvis bija aizzīmogotas, un tām garām viņa aizslīdēja nodrebinādamās.

Arianna kāpa augšup un lejup pa marmora kāpnēm, sveces liesma steidzās pa priekšu, mezdama plīvojošas milzu ēnas. Ai, kā gribētos, lai blakus ir Lučiano, lai šajā dīvainajā naktī viņi būtu kopā! Apakšstāvā Arianna tā kā apjuka un atgrūda smagas durvis, lai paskatītos, kas aiz tām ir. Svečturis gandrīz vai izkrita no rokām. Šķita, ka telpa pilna ar hercogienēm, kas ieģērbtas krāšņos tērpos, un visas tagad skatās tieši uz viņu.

Trīcēdama Arianna mēģināja noturēt sveci. Un tad saprata tā ir galerija ar pēdējās Hercogienes tērpiem, kas ģērbti svarīgos pasākumos. Vitrīna pēc vitrīnas ar manekeniem Silvijas veidolā, visi ieģērbti krāšņos zīdos, satinos un brokātos, sejas paslēptas zem dārgakmeņiem nosētām maskām. Arianna noskurinājās. “Es tā nevarēšu,” viņa nodomāja. “Esmu par jaunu.”

Kāda skaņa turpat aiz muguras lika apmesties riņķī, un karstais vasks nopilēja uz rokas.

Atvainojiet, kundze, atskanēja Barbaras balss. Es jūs meklēju, lai pajautātu, ko šovakar vēlaties ģērbt mugurā. Meitenes skatiens slīdēja līdzi Ariannai uz nelaiķes Hercogienes krāšņajiem tērpiem. Vai nav jauki, kundze? Bet Hercogienes istabā ir vēl daudz vairāk, un, ja jūs kādu gribētu izvēlēties sev, es to jums pēc vajadzības ieņemšu vīlēs. Barbara pietupās reveransā, šaubīdamās, vai tikai nav pārsteigusies.

Es nākšu, teica Arianna, tik tikko kustinādama sastingušās lūpas, bet tad saņēmās. Ja jau jāstājas mātes vietā, tad godam.

*

Kā lai to saprot, pazudis? prasīja Rodolfo, izmisumā laizdams pirkstus cauri saviem sudrabotajiem matiem. Detridžs neapšaubāmi bija pamatīgi piedzēries.

Kas tur liels, murmulēja stravagante. Viņš bija kopā ar citiem dzīrotājiem. Divu domu nav, nu jau būs mājās.

Nē, apstrīdēja Rodolfo. Nebūs vis.

Viņš atstāja Detridžu, stingri piekodinājis, lai aiztur Lus-jēnu laboratorijā, ja zēns tur parādās, tad, pārvarot nogurumu, skriešus metās lejup pa kāpnēm un tādā pašā gaitā līdz Leonoras mājai.

Kā viņai gāja? redzot Rodolfo tik satrauktu, Silvija pajautāja.

Lieliski, viss kārtībā, attrauca Rodolfo. Man jāsteidzas atpakaļ uz jaunās Hercogienes pirmo tikšanos ar tautu. Vairāk uztraucos par Lučiano. Vai viņš šeit nav bijis?

Abas sievietes papurināja galvu, taču ne viena, ne otra nespēja saprast, kāpēc Rodolfo tik satraukts.

Leonora, vai tu, lūdzu, neatstātu mūs uz brīdi vienus? -Silvija ierunājās, un atraitne pazuda mājas durvīs, atstādama abus divatā sēžam sānu pie sāna uz akmens strūklakas pamatnes. Bet, pirms runāt par Lusjēnu, Silvija pievērsās savām lietām.

Man ar tevi jāparunā, viņa iesāka, skatīdamās Rodolfo domīgajā sejā. Tiklīdz di Kimiči pārkārtos spēkus, varbūt jau rīt un noteikti pirms kronēšanas, sāksies iebildumi pret Ariannas likumību. Viņi ķersies pie jebkura salmiņa, lai tikai atceltu vēlēšanu rezultātus un iesēdinātu tronī savu marioneti.

Rodolfo gaidīja, kas sekos tālāk.

Pienācis laiks atklāt patiesību, Silvija turpināja. Tev jāpaziņo, ka viņa ir mana likumīgā meita, tāpēc jāatklāj viss par mūsu laulībām.

Pagāja labs brīdis, iekams Rodolfo aptvēra, ko Silvija viņam saka.

Mūsu laulībai nav nekāda sakara ar Ariannas likumību, Rodolfo pārdomādams sacīja. Ja vien… tu nepateiksi, ka Arianna ir mūsu bērns?

Nesagaidījis atbildi, Rodolfo saņēma Silvijas zodu savos slaidajos pirkstos un pagrieza viņu ar seju pret sevi.

Man tas jāzina, viņš sacīja, cik klusi vien varēdams.

Tas mani padara traku.

*

Alus reibums bija izgaisis, un tagad Lusjēns jutās kā salauzts, galva plīsa vai pušu. Viņš nepārprotami bija ieslēgts kādā istabā pie Lielā kanāla. Ceļabiedrs, vīrs zilajā apmetnī, likās tāds kā redzēts. Kolīdz Piazza bija aiz muguras, viss draudzīgums pagaisa, vīrs sagrāba Lusjēnu aiz rokas, piedraudēdams ar merlino nazi, ja zēns grasītos bēgt. Tiklīdz viņi nonāca sānu alejā, vīrs aizbāza zēnam muti un sasēja rokas, tad aizsēja acis.

Lusjēns steberēja līdzi, caur vīkšķi protestēdams, taču retie garāmgājēji nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību. Lusjēnu uzveda pa kaut kādām kāpnēm un iemeta istabā ar akmens grīdu, tad durvis aizcirtās un tika aizslēgtas. Vēlāk kāds atgriezās, pēc smaržas tas pats vīrs, un rūpīgi Lusjēnu pārmeklēja. Viņš paņēma visu, kas zēnam bija klāt; pretošanās un kliedzieni neko nelīdzēja, kopā ar visu pārējo bija jāatdod arī piezīmju grāmatiņa. Krietni vēlāk sieviete ienesa krūzi alus, ko Lusjēnam gribējās mazāk par visu, un riecienu svaigas maizes. Tomēr rokas neatraisīja. Cauri apsējam Lusjēns manīja, cik tumšs jau metas. Viņš nogūlās uz grīdas un ļāvās izmisumam.

Kad iepīkstējās negadījumu signāls, misters Laski bija savā Hālistrītas konsultāciju kabinetā. Pāris minūšu laikā pārkārtojis pārējās rīta konsultācijas, viņš taksī traucās uz slimnīcu.

Deivids un Vikija Malholendi ar aizkaru nodalītajā kubveida telpā izskatījās bāli un saspringti. Dēls gulēja uz pārbaužu galda, pilnīgi atslābis un acīmredzot cieši aizmidzis. Laski sakopoja visas zināšanas un pieredzi, lai izrādītu līdzjūtību un uzreiz nemestos pie Lusjēna. Viņš dega nepacietībā ātrāk pielikt roku pacientam, taču piespieda sevi noklausīties mātes stāstījumu un uzdot viņai jautājumus.

Šorīt bija vēl ļaunāk nekā abās iepriekšējās reizēs, -trīcošā balsī stāstīja Vikija Malholenda. Nācās saukt ātro palīdzību viņš gluži vienkārši nemodās. Izmēģinājos visādi purināju, kliedzu, mitrināju flaneli. Un tad kritu panikā. Piezvanīju vīram, un viņš teica, lai zvanu 999, un te nu mēs satikāmies.

Runādama viņa žņaudzīja papīra salveti.

Kas īsti notiek? Vai audzējs ietekmē smadzenes?

Pirms neesmu izdarījis pārbaudi, neko nevaru jums pateikt, mierinoši teica misters Laski.

Un tomēr tas nav normāli, vai ne? saspringtā balsī pajautāja Deivids Malholends. Konsultācijā jūs neteicāt, ka sagaidāms kaut kas tāds.

Ļaujiet man viņu izmeklēt, — lūdza konsultējošais ārsts. Mums jāizdara vairākas analīzes.

Belecā Lusjēns bija nomodā, lai gan patlaban bija nakts vidus. Prātā viņš jau kuro reizi centās iztēloties ainu, kas risināsies viņa pasaulē. Bija tik bezgala mokoši iedomāties, ko pārdzīvo vecāki, ka, izdzirdis veramies durvis, Lusjēns jutās gandrīz vai atvieglots, kaut arī baidījās par savu dzīvību.

Acis Lusjēnam vēl aizvien bija aizsietas, līdz ar to pārējās sajūtas saasinājās. Uzvēdīja smagais gūstītāja smārds un tad asa, spēcīga smarža kā pēc skūšanās. Tātad divi, un abi sačukstējās. Cauri raupjajam apsējam Lusjēns juta spožu gaismu, likās, ka sejai tuvina lukturi. Tad gaisma novirzījās mazliet sāņus un kāds dziļi ieelpoja.

Lusjēnam tas likās nepanesami.

Kāpēc esat mani te atveduši? viņš prasīja, un paša balss ausīs skanēja patētiski. Es gribu mājās.

Ak tā, atsaucās pieklājīga balss. Bet kurviet tās mājas ir? Un vai vari turp aiziet? Vai arī tev vajadzīgs kaut kas, ko esam atņēmuši?

Lusjēna sirds gandrīz vai apstājās. Gūstītāji zina, ka viņš ir stravagante\i0 Tie noteikti būs Kimiči. Bet varbūt viņiem nemaz nav skaidrs, kurš no nolaupītajiem priekšmetiem ir talismans? Galu galā grāmatiņa ir no Belecas. Varbūt, lai to uzzinātu, Lusjēnu tagad spīdzinās?

Jums nav nekādu tiesību atņemt manas lietas, Lusjēns teica. Vēlos doties atpakaļ pie sinjora Rodolfo.

Smaržīgais un Smirdošais, tā tagad Lusjēns sauca abus vīrus. Smaržīgais kaut ko, Lusjēns to nesaprata, pateica Smirdošajam, un Smirdošais tagad sacīja: Pats par sevi saprotams, tu vari atgriezties pie Senatora. Mums nekas nav pretī. Mans draugs tevi turp aizvedīs.

Un es gribu dabūt atpakaļ savas mantas, turpināja Lusjēns.

Tās tu dabūsi, teica Smirdošais, piemetinādams: Visas, izņemot, protams, grāmatiņu.

Lusjēns nevilšus sarāvās un uzreiz dzirdēja Smirdošo kaut ko apmierināti noņurdam.

“Lieliski,” Lusjēns nodomāja. “Esmu atklājis, ko viņi gribēja zināt. Vismaz nespīdzinās. Bet varbūt tagad nav jēgas atstāt mani dzīvu?”

Lusjēns iztēlojās, kā Smirdošais viņu pa sānielām aizved līdz Rodolfo un klusītēm iegrūž ribās merlino asmeni. Zināmā mērā Lusjēns to pat vēlējās, jo tādējādi viņš varbūt atgrieztos īstajā ķermenī savā pasaulē. Tikai kā dzīvs vai miris? Varbūt dzīvības būs tik, lai vismaz atvainotos vecākiem.

*

Detridžs bija atžilbis. Rodolfo pirms atgriešanās no Ariannas jaunās Hercogienes sabiedriskās iepazīstināšanas ceremonijas, kas notika Loggia degli Ārieti, bija norīkojis Alfredo, lai aizved veco angli uz jumta dārzu un pabāž viņa galvu zem ūdens strūklas. Izmirkušais un šķīstītais alķīmiķis tagad ķēra pie sāpošajiem deniņiem un mēģināja izdomāt, ko darīt lietas labā.

Varētu iemest aci spieģelī, viņš tagad prātoja. Man domāt, ka spēšu noteikt, ir viņš savā ķermenī vai nav.

Rodolfo pielēca pie spoguļa. Viņš bija pavisam piemirsis par logu, ko Detridžs bija atvēris uz Lusjēna pasauli. Tur vienmēr bija redzama Lusjēna istaba un viņš pats gultā, par spīti tam, ka Lučiano tobrīd bija Belecā. Daži sviru pagriezieni, un spogulī parādījās pazīstamā istaba. Pa logu spīdēja saule, taču gulta bija tukša.

Tas nav nekas slikts, teica Detridžs, vērdamies Ro-dolfo sāpju savilktajā sejā. Gan jau šamais būs dzīvē, tā rādās.

Nē, sarūgtināts iebilda Rodolfo. Viņš nav atgriezies. Es zinu, un tas viss manas vainas dēļ. Vecāki viņa ķermeni kaut kur aiznesuši, varbūt pie daktera. Svētā debess, kaut viņi neuzskatītu zēnu par mirušu.

Ai, nu jau satraukts sacīja Detridžs. Ļaudis, kad es stravagēju, allaž domāja, ka esmu miris. Detridžs bija tik uztraukts, ka izteica to, no kā pats baidījās visvairāk. Varbūt mani ielika šķirstā un es nevarēju paelpot? Un varbūt tieši tamdēļ es šeit nometinājos.

Rodolfo satvēra veco vīru aiz pleca. Mums jāgādā, lai ar Lučiano nekas tāds neatgadās. Viņš jāatrod un jānosūta mājās.

*

Barbarai atverot koka slēģus, jaunās Hercogienes gu-ļamkambarī ielija saule. Arianna modās no dziļa, veselīga miega, pirmajā mirklī īsti neaptverdama, kur atrodas. Tad Arianna atcerējās: viņa ir Hercogiene.

Atmiņā cits pēc cita atausa vakardienas notikumi vēlēšanu drudzis, pilna istaba tērpiem, zila satina kleita, kas sasprausta adatām, lai ieņemtu šaurāku, tad stāvēšana Log-gia degli Ārieti līdzās Senatoram Rodolfo. Tobrīd viņš likās tālāks kā jebkad, bet Arianna ilgot ilgojās kādam pastāstīt par pēdējo reizi, kad viņa uz šī balkona bija, naktī, kad notika Laulības ar jūru.

Man gribētos, lai šeit būtu Lučiano, tas bija vienīgais, ko viņa, graciozi mādama pūlim lejā, pateica. Meitene nosprieda, ka Lusjēns aizstravagējis mājup, žēl gan. ka neatvadījies.

Rodolfo viņu uzlūkoja savām milzīgajām, melnajām acīm, klusā balsi kaut ko noteikdams, un tas izklausījās:

Man negribētos, lai viņš te būtu.

Ariannai nebija iespējas pajautāt, ko Rodolfo īsti grib pateikt. Mazpamazām jāapgūst Belecas I Iercogienes dzīves likumi, proti, viņa nekad nav viena. Allaž ceļā gadās kalpotāji un sargi, un katru mīļu stundiņu jāpieņem simtiem sīku lēmumu. Arianna brīnījās, kā māte veselu gadsimta ceturksni spējusi to izturēt.

Tūlīt atkal viss sāksies no gala, viņai zvilnot gultā un sūcot karstu šokolādi. Barbara pļāpās par tērpiem, kad saucama šuvēja visu Hercogienei nepieciešamo ģērbu sagatavošanai, ieskaitot kronēšanas kleitu.

Bet Ariannu doma par jaunajām kārtām nevaldzināja. Pretēji Silvijai viņa nebija iedomīga. Viss, kas tagad viņai rūpēja, bija valsts pienākumi: Padomes un Senāta sēdes, parādīšanās sabiedrībā, darīšanas ar Remanas vēstnieku. Viņa pasniedza Barbarai savu tasīti un ietuntuļojās atpakaļ gultā. Daudz vieglāk būt par mandoljeru.

Lusjēns bija intensīvās aprūpes palātā. Viņam izdarīja vēl vienu medicīnisko skenēšanu, rentgena uzņēmumu un elektroencefalogrammu. Bija astoņi vakarā, bet Lusjēns vēl nebija pamodies. Patlaban viņš gulēja savā pidžamā slimnīcas gultā, seja bija bāla, bet mierīga, tikmēr māte, satvērusi dēla roku, sēdēja līdzās.

Misters Laski pētīja diagrammas un rādīja nopietnu vaigu.

Audzējs, salīdzinot ar iepriekšējo skenēšanu, ir mazliet palielinājies, viņš sacīja. Taču nesaprotu, no kurienes tā bezsamaņa.

5

Un kādēļ? pajautāja tētis, mēģinādams apspiest paniku, kas viņu bija pārņēmusi.

Misters Laski papurināja galvu. Nudien nezinu. Taču pagaidām vēl nevajadzētu uztraukties. Domāju pakontrolēt elpošanu un smadzeņu aktivitāti divdesmit četru stundu garā posmā un konstatēt, vai nav radušās izmaiņas. Un viņu pārbaudīs arī neirologs. Mēģiniet pārlieku neuztraukties. Mūsu komanda ne vienu reizi vien redzējusi, kā pacients atgūstas no komas.

Komas? pārjautāja misis Malholande. Tātad tiktāl.

Rodolfo gulēšana nebija ne prātā. Viņš palika nomodā augu nakti, ar saviem spoguļiem iztaustīdams visas vietas pēc kārtas Belecā un arīdzan citās Tālijas pilsētās, kur vien Lučiano varētu atrasties. Līdzko atausa diena, Rodolfo, ieturējis steidzīgas brokastis, pa parasto ceļu, nevis slepeno eju devās uz Hercogienes pili. Viņš lēnītēm šķērsoja Piazza, kuru cilvēki patlaban uzkopa pēc vakardienas dzīrošanas. Kā lai paziņo Ariannai, ka Lučiano pazudis? Rodolfo nebija pat pateicis, ka zēns atkal saslimis. Un bija vēl kas svarīgs sakāms. Bet labāk visu pēc kārtas.

Rodolfo piestāja un paberzēja acis. Lai gan di Kimiči neizdevās Silviju nogalināt un jaunā Hercogiene bija pašas Silvijas izvēlēta, šorīt kopš daudziem mēnešiem Rodolfo pirmoreiz juta, ka ienaidnieks gūst virsroku.

Ariannu viņš atrada īso audienču zālē.

Labrīt, Jūsu Augstība. viņš, lietišķi paklanījies, sveicināja.

Labrīt, Senator, atņēma Arianna, bet es tā vēl neesmu, vai ne? Es domāju Jūsu Augstību -, kamēr vēl nav notikusi kronēšana.

Tā jau ir, piekrita Rodolfo. Un viens no jautājumiem, kas mums apspriežams, ir ceremonijas sagatavošanas darbi. Mums jāapsver, cik daudz laika nepieciešams, lai sarūpētu vajadzīgos tērpus un tā tālāk.

Ja Arianna tobrīd negrasītos apsēsties, tad piecirstu kāju.

Jau atkal tērpi! Vai tiešām tas ir viss, kam Hercogiene domāta? Gribu zināt, cik naudas ir manā rīcībā, cik stundu dienā man jāstrādā un kad sākšu izdot likumus. Pretējā gadījumā neesmu pārliecināta, vai maz vēlos tikt kronēta, ievēlēta vai neievēlēta.

Rodolfo, pirms atbildēt, ilgi nolūkojās Ariannā, tad nopūtās un nobraucīja seju.

Jums pilnīga taisnība, viņš beigās sacīja. Neviens jums neprasīja, vai vēlaties kļūt par Hercogieni. Jūs esat gandrīz vēl bērns, un, lai gan esmu pārliecināts, ka būsiet lieliska pilsētas valdniece, paies gadi, līdz varēsiet pieņemt lēmumus bez citu palīdzības. Būs ne mazums apnicīgu pienākumu, un darbs reti kad liksies žilbinošs un iepriecinošs. Tomēr, ja jūs, tāpat kā Silvija un es, ticat, ka di Kimiči dzimtai uzticēties nevar un ka viņu ietekmes palielināšanai mūsu valstī jāpieliek punkts, tad neatliek nekas cits, kā vien turpināt Belecas pretošanos. Un tas iespējams vien tādā gadījumā, ja jūs pieņemsiet kronēšanu.

Rodolfo pieklusis caururbjošām acīm pētīja Ariannas seju. Vai visu esat Toronē apdomājusi? Vai pārrunājāt ar vecākiem?

Audžuvecākiem, izlaboja Arianna. Jā. Mēs par to runājām veselu mūžību. Taču es nedomāju, ka tas būs tik grūti.

Kaut arī Arianna rādīja lielu dūšu, tieši šobrīd Rodolfo redzēja viņā mazu meitenīti. Uz brīdi pagrūdis sāņus bailes par Lusjēnu, viņš izmocīja smaidu.

Ļaujiet man mēģināt atbildēt uz jūsu jautājumiem. Pirmkārt, nauda. Silvija, kā jums jau zināms, paņēmusi līdzi personīgās rotas un dažas mīļas lietas, turpretim atstājusi gandrīz visus krāšņos tērpus, viens otrs, mazliet pielabots, jums varbūt derēs. Un vēl ir arī milzums valsts dārgakmeņu, kurus jūs lietosiet svarīgos gadījumos. Silvija paņēma tik daudz sudraba, lai varētu uzsākt jaunu dzīvi Padāvijā kā bagāta privātpersona. Taču ikvienai jaunai Hercogienei ievērojamu bagātību nodrošina pavalstnieku maksātie nodokli. Tie rūpīgi iegulst valsts naudas lādēs, lai var samaksāt par lietām, kas iepriecina pavalstniekus, tomēr ievērojama summa piederēs jums, un to varēsiet tērēt pēc saviem ieskatiem. Es būšu tepat līdzās ar padomu, kāds vien jums būs vajadzīgs, un jums ir arīdzan valsts mantzinis. Ja runājam par likumiem, tiem jānonāk Senātā jūsu divdesmit četru virspadomnieku priekšā. Taču, nešaubos, lai ko valdošā Hercogiene piedāvās, viss tiks labvēlīgi izskatīts. Vai jums ir kas padomā?

Gribu izveidot likumu, kas ļautu meitenēm mācīties par mandoljeriem, viegli pavīpsnādama, teica Arianna. Tagad, kad uz viņas pleciem gūlās Belecas pārvalde, tas likās tāds nieciņš vien, taču gribējās šo lietu nokārtot uzreiz, pat ja pašai no tā nebūs nekāda ieguvuma.

Uzreiz pēc jūsu kronēšanas noteikti parūpēšos, lai tas tiktu iekļauts pirmās Senāta sēdes apskatāmo jautājumu sarakstā, Rodolfo apsolīja.

Un vēl gribu atbrīvoties no šausmīgās tradīcijas likt jaunām sievietēm staigāt maskās, piemetināja Arianna.

Par to Senātu pārliecināt būs krietni grūtāk, teica Rodolfo. Vai drīkstu jums ieteikt nesteigties un necelt visu uzreiz? Pilsētai vajadzīga nepārtrauktība.

IJn kā ar Palazzā? pajautāja Arianna. Vai drīkstu šeit kaut ko mainīt?

Atkārtoju vēlreiz, uzreiz pēc kronēšanas jūs varat izdarīt jebkādas apspriestas pārmaiņas. Vai ir jau kas padomā?

Es gribu atbrīvoties no Spoguļzāles, notrīsēdama teica Arianna. Tā uzdzen man zosādu.

Labprāt atbalstu, atbildēja Rodolfo. Tad piecēlās un aizsoļoja līdz logam. Nu, ja esmu noklusinājis jūsu dedzīgākās bailes no Hercogienes amata, man jāizstāsta par Lučiano. Un tas ir nopietni.

20. nodaļa. Projām no ēnām

Lusjēns izcieta pirmo pilno gūsta dienu Belecā. Rokas tagad bija brīvas, tā nu viņš varēja noņemt acu apsēju un redzēt, ka atrodas istabiņā ar akmens grīdu un pāris mēbelēm. Te bija krēsls, viņam piešķirtais salmu matracis, uz aizslēgtas koka lādes bļoda un krūze ūdens, ar ko nomazgāties. Stūri stāvēja spainis dabisko vajadzību kārtošanai.

Istabai bija viens augsts logs, un, kolīdz roku locītavās atgriezās dzīvība, Lusjēns, noņēmis bļodu un krūzi, aizstūma lādi līdz logam, lai varētu uzkāpt un palūkoties laukā.

Nekas daudz skatienam neatklājās; apstiprinājās pieņēmums, ka viņš ievietots kādā no augšējiem stāviem, un, pateicoties Belecas baznīcu smaiļu un zvanu torņu pazīšanai, Lusjēns spēja aptuveni noteikt, kur ēka varētu atrasties.

Taču liela labuma no tā nebija. Lusjēns nešaubījās, ka atrodas Remanas vēstnieka apartamentos. Bet galvenais bija nevis tas, kur viņš atrodas, bet gan kā atgūt grāmatiņu. Ja viņš to dabūtu atpakaļ, varētu acumirkli stra-vagēt mājās. Bez grāmatiņas viņš bija nometināts šajā pasaulē tāpat kā Viljams Detridžs.

Laikam apnicigi velkoties, Lusjēns pat apdomāja bēgšanas iespēju pie Rodolfo. Pusdienlaikā, ja vien gaisma caur augsto logu kādu šķēršļu dēļ nemānīja, sieviete atnesa vēl alu un maizi, cietu sieru un olīvas. Bet runāt viņa ar Lusjēnu nerunāja un, nolikusi ēdamo durvju iekšpusē, steigšus metās atpakaļ. Tikusi ārā, viņa uzreiz pagrieza slēdzenē atslēgu.

Lusjēns lādēja pats sevi par āpsi. Viņš taču mierīgi varēja pieveikt sievieti, taču uzbrukt neapbruņotam un nevardarbīgam cilvēkam, kas nes tev ēdamo, nē, pret to sacēlās visa viņa būtne. Tomēr zēns apņēmās, ka nākamreiz, kad viņa atnāks, tā izdarīs.

Šobrīd viņš šo to iekoda un pat mazliet iedzēra alu, tad apgūlās uz salmu matrača un pirmo reizi, kopš tika sagūstīts, iemiga.

*

Es kauč ko atradu! iekliedzās Detridžs, kas pēc Lus-jēna pazušanas gandrīz bez pārtraukuma skatījās laboratorijas burvju spoguļos.

Rodolfo acumirklī bija klāt un ieurbās uz Lusjēna pasauli nostādītajā spogulī. Lusjēna gultā tagad gulēja sieviete, apķērusi spilvenu. Spogulī skaņas nebija, taču bija redzams, ka viņa raud. Rodolfo pamāja Detridžam, lai paiet malā, un tad uzmeta spogulim sudraba pārklāju.

Ko jūs par to spriežat? pajautāja Detridžs. Māmuļa?

Baidos, ka jā, teica Rodolfo, un viņa sejā iegūla bēdas. Viņa cieš, un palīdzēt nav manos spēkos. Varbūt aizstravagēt uz Lučiano pasauli?

Pirms Detridžs spēja ko bilst, pie durvīm parādījās Alfredo, aizelsies no ātrās skriešanas pa kāpnēm.

Kungs, Alfredo sauca, di Kimiči rītdien rīko Tautas senātu. Pilsētā viscaur izlīmēti plakāti.

I Iercogienes Senāts sanāca ik mēnesi pēc i Iercogienes ierosmes, lai izskatītu dažādas civillietas. Taču ikvienam pavalstniekam īpašos gadījumos bija tiesības, ja vien to atbalstīja vienpadsmit līdzpilsoņi, sasaukt Tautas senātu. Tādās reizēs visi divdesmit četri senatori sanāca nevis parastajā Senāta palātā, bet lielajā Padomes zālē. Divpadsmit pavalstnieki, kas Senātu sasaukuši, tad paziņoja savu lietu un sākās sabiedrībai atklāta noklausīšanās. Belecas pilsoņi drūzmējās telpā, kurā parasti sanāca divsimt četrdesmit padomnieki.

Tas notika ļoti retos gadījumos, bet bija pilnīgā saskaņā ar Pamatlikumu. Di Kimiči pats Tautas senātu nesasauca, jo bija Remoras pilsonis, taču viņa vietā to izdarīja divpadsmit uzpirkti belecieši. Tas nenācās grūti, jo tagad, kad vēlēšanu sajūsma bija garām, izskanēja nopietnas šaubas par jauno Hercogieni.

Tovakar Rodolfo laboratorijā notika ārkārtas sanāksme. Alfredo atveda abas sievietes no Leonoras mājas, un Ari-anna, saņēmusi Rodolfo vēsti, pirmoreiz izmantoja slepeno eju. Ienākusi sveču gaismas pielietajā istabā, viņa ieraudzīja visus nopietnām sejām. Šobrīd Arianna no visas sirds vēlējās, kaut Lučiano būtu sveiks un vesels un tagad sēdētu viņai līdzās šo svinīgo pieaugušo vidū.

Kas noticis? viņa pajautāja.

Rinaldo di Kimiči rit organizē Tautas senātu, teica Rodolfo, un mums jāļauj tam notikt.

Un tev vēl nav prezidēšanas tiesību, aši izmeta Silvija, jo pirms kronēšanas neesi apstiprināta par

Hercogieni. Rodolfo kā galvenais senators būs atbildīgs par pasākuma norisi.

Vai man tur jābūt klāt? Arianna, sirdij sažņaudzoties, pajautāja.

Baidos, ka jā, teica Rodolfo. Mums ir aizdomas, ka iesniegtais priekšlikums skars tevi. Di Kimiči centīsies atrast jebkuru iemeslu, lai tavu ievēlēšanu atzītu par nelikumīgu.

Ko viņš var izdarīt? pavaicāja Arianna.

Apstrīdēt tavas tiesības, teica Silvija. Belecieši par to pārāk neuztraucas, taču Pamatlikumā ir paragrāfs, kas aizliedz ievēlēt ārlaulības bērnus. Kad biju pie varas, vajadzēja to atcelt.

Arianna apjuka.

Bet tad jau manu ievēlēšanu tik tiešām atcels'.

Pagaidi, bērns, mierināja Leonora.

Priekšlikumu mēs varam apturēt, Arinnu uzlūkodams, teica Rodolfo, taču mums nav zināms, kas viņiem vēl aiz ādas. Baidos, vai Lučiano pazušana nav Vēstnieka roku darbs. Mani ļaudis izmeklējās pa pilsētu krustām šķērsām, bet Lučiano ir kā ūdenī iekritis. Noteikti kaut kur ieslodzīts. Taču mani uztrauc ne jau tas vien.

Rodolfo sāka staigāt šurpu turpu pa istabu.

Lučiano pastāstīja Doktoram Detridžam un man, ka viņa slimība uzliesmojusi ar jaunu spēku. Ieslodzīts viņš vai ne, tomēr savā pasaulē nav atgriezies. Mēs nekādi nespējam uzzināt, cik daudz laika tur aizritējis, nedz arī to, ko Lučiano vecāki domās par viņa šķietami nedzīvo ķermeni. Pēc Doktora teiktā, Lučiano būs tikpat kā aizmidzis -elpos, bet nesamaņā.

Bet tas taču ir drausmīgi! iesaucās Arianna. Vai viņi nenodomās, ka tas viss slimības dēļ?

Rodolfo ar Detridžu izskatījās bezgala drūmi, un Arianna no tiesas sabijās. Viņa bija tā iegrimusi pati savās lietās, ka negaidītā ziņa par Lusjēna slimību izraisīja šoku. Doma, ka varētu viņu nekad vairs nesatikt, Ariannu plosīt plosīja.

Misteram Laski un neiroloģei misis Beumontai trūka padoma. Jau turpat trīs nedēļas Lusjēns bija komā. Ik pēc pāris stundām viņam pieslēdza barošanas sistēmu. Pēc dažām dienām zēns vairs nespēs elpot un nāksies pieslēgt papildu sistēmas. Patlaban viņš izskatījās pagalam bāls un vājš.

Šodien jāpaziņo vecākiem, teica misis Beumonta.

Smadzenes neuzrāda nekādas aktivitātes pazīmes. Viņš neatveseļosies. Mums neatliek nekas cits kā mest mieru.

Tautas senātam bija jāsākas trijos. Jau pirms pusdienlaika Piazza laukumā rosījās cilvēki, cenzdamies nodrošināt sev sēdvietas. Kad padomnieku vietas bija aizņemtas, cilvēki sāka stāties gar sienām. Padomes zālē kļuva arvien karstāk.

Lusjēnam atkal sasēja rokas un uzlika apsēju acīm. Iepriekšējā naktī ar sirdsapziņu jācīnās nebija, jo ēdamo atnesa ar dunci bruņojies virs. Lusjēns pazina viņā gan Smirdošo, gan vīru zilajā apmetni, kas pilsētā nedēļām bija minis viņam uz papēžiem.

Šorīt vīrs atgriezās un, noņēmis Lusjēnam apsējus no rokām un acīm, veda ārā no istabas un lejā pa kāpnēm. Lusjēna plecus sildīja karstā Belecas saule. Acis bija vaļā, un zēns redzēja, ka atrodas netālu no Piazza. Viņš dziļi ievilka krūtīs svaigo gaisu, pat nemanīdams kanāla dvaku.

Dari, kā tev teikšu, vīrs čukstus piekodināja. Neaizmirsti, ka man ir duncis. Tagad ej kā parasti. Mēs dodamies uz Hercogienes pili.

Bet tas taču ir pārsteidzīgi! nikni protestēja Deivids Malholends. Jūs pats teicāt, ka koma nav vēža vainas dēļ.

Dīvains gadījums, piekrita misters Laski. Bet nu, kad tas vilcies tik ilgi, pamošanās iespēja diemžēl tikpat kā zudusi.

Bet trīs nedēļas taču ir nieks, iebilda nobālusī Vikija Malholenda. Cik nav dzirdēts par gadījumiem, kad cilvēks atgūstas pēc mēnešiem, pat gadiem komā.

Ne jau ar smadzeņu vēzi un tikai tad, ja šajā laikā novērota smadzeņu aktivitāte, klusi iebilda misis Beu-monta. Kā jau teicām, visas pazīmes diemžēl apstiprina, ka cietušas Lusjēna smadzenes. Man atkārtoti jāsaka, ka smadzenes neuzrāda pilnīgi nekādu aktivitāti. Būtībā viņš ir jau miris.

Jūs gribat teikt, ka nav nekādu cerību? Nekādas alternatīvas, tikai sistēmu atslēgšana? pajautāja Deivids Malholends.

Abi konsultējošie ārsti klusēja. Vecāki līdzās zēna ķermenim lauzīja rokas.

Visiem piecelties! iesaucās Senāta ierēdnis, un simtiem beleciešu uztrūkās kājās, tikmēr senatori ieņēma uz

paaugstinājuma rezervētās vietas. Pēc brīža apsēdās arī Arianna un Leonora; Silvija grasījās nākt līdzi, taču viņi par visiem pārliecināja, ka tas būtu pārlieku bīstami. Divpadsmit Senātu sasaukušie belecieši apsēdās līdzās. Kad Rodolfo pasludināja sēdi par atklātu un visi apsēdās, priekšējā rindā bija palikušas dažas brīvas vietas.

Kas šo Senātu sasauc? Rodolfo iesāka ar oficiālu jautājumu, un ierēdnis nolasīja divpadsmit pavalstnieku vārdus, kuri, cits pēc cita sliedamies kājās, pacēla cepuri.

Kāda ir lietas būtība?

Pirmais pilsonis, kāds Džovani Riki, atkal piecēlās, noklepojās, pašļūkāja kājas un iesāka jau iestudētu runu:

Atdodami visu pienācīgo cieņu nelaiķes Hercogienes piemiņai un nesen Hercogienes vietā ievēlētajai meitai, vēlamies izvirzīt jautājumu par jaunās sievietes dzimšanas faktu. Mēs visi dzirdējām sinjoras Landini, vecmātes, sniegto liecību, viņa esot saņēmusi Hercogienes meitu. Bet vai nav paredzēts, ka Belecas Hercogienei noteikti jābūt likumīgi dzimušai?

Riki apsēdās, atvieglots, ka uzdevums galā. Zālē sacēlās murdoņa. Belecieši nebūt nevēlējās, lai viņiem uz līdzenas vietas atņem jauno Hercogieni, taču skaidrību vajadzēja. Ariannai iekrita acīs, ka vienā pirmās rindas krēslā ieslīdējis di Kimiči.

Rodolfo piecēlās, lai uzrunātu Senātu; rokās viņš turēja žūksni papīru.

Belecas senatori un pavalstnieki, viņš iesāka. Sinjo-ram Riki pilnīga taisnība. Esmu ielūkojies Pamatlikumā, un tur ir paragrāfs ar numuru 67c, proti, prasība, lai Hercogienes dzimšana būtu likumīgi apstiprināta, lai viņai būtu nevainojama reputācija un labas attiecības ar līdzpilsoņiem beleciešiem.

Auditorijā atskanēja jau krietni skaļāka murdoņa.

Tātad, turpināja Rodolfo. Jūs, domājams, nebūsiet aizmirsuši, ka Tālijas likumā noteikts arī tas, ka laulība piešķir likumību abu pušu pēctecim. Un man rokās ir dokuments, kurā reģistrēta nelaiķes Hercogienes laulība ar jaunās Hercogienes Ariannas Gasparini tēvu.

Murdoņa pārauga rēkoņā, un di Kimiči, kā tas bija redzams, nodeva ziņu savam runasvīram. Riki piecēlās kājās, to nervozi vārstīdams rokās.

Senator, viņš iesāka. Man, dabiski, prieks to dzirdēt. Bet vai drīkstētu zināt, kas ir šis cilvēks?

Protams, atbildēja Rodolfo. Jums un pārējiem vienpadsmit pilsoņiem, kas sasaukuši Senātu, ļauts sīki izpētīt laulības vēsturi, kuru es vispirms nododu saviem kolēģiem senatoriem. Te rakstīts par laulību starp Viņas Augstību Hercogieni Silviju Izabellu Bellini, un mani, Senatoru Rodolfo Klaudio Rosi, kas noslēgta šogad dienā, kad notika Laulības ar jūru.

Dzirdot šos vārdus, Padomes zāle tikpat kā uzsprāga, bet Ariannai šķita, ka te ir tikai divi viņa un cilvēks, kas mierīgi paziņoja pasaulei, ka ir viņas tēvs. Šobrīd Rodolfo skatījās tieši Ariannā un viņa juta asinis sakāpjam vaigos. Leonora saņēma meitenes roku.

Kāpēc jūs neteicāt, ka viņš ir mans tēvs? Arianna šņāca uz tanti.

Viņa to līdz tavai ievēlēšanai neatklāja, skanēja Leo-noras atbilde. Dievs vien zina, kā viņai izdevās pierunāt Rodolfo uz slepenām laulībām, lai gan viņš tās labā allaž bija gatavs uz visu. Esmu pārliecināta, ka tavai mātei bija savi iemesli vilcināties. Tikai aizvakar viņa atklāja, kas ir tavs tēvs. Šaubos, vai Rodolfo to jau pilnībā aptvēris.

Senatori bija apskatījuši laulības apliecību, un Rodolfo to pasniedza sinjoram Riki. Tas ar biedriem, apliecību sīksīki pētīdami, sarīkoja īstu izrādi, bet Arianna nešaubījās, ka viņiem nav nekādas sajēgas, īsta tā vai ne. Viņai bija aizdomas, vai visi divpadsmit maz prot lasīt.

Rodolfo atvēlēja viņiem dažas minūtes laika un tad paziņoja: Esmu uzaicinājis arī brāli Lodoviko, kurš vadīja ceremoniju Hercogienes privātajā kapelā, lai viņš apstiprina šī dokumenta patiesumu.

LJz paaugstinājuma uzkāpa cilvēks brūnā tērpā, un Arianna atcerējās redzējusi viņu naktī, kad slēpās Loggia degli Atieti. Tas bija tas pats mūks, kuru viņa bija manījusi koka kāpnēs zem paša katedrāles jumta. Tieši tad viņš būs salaulājis viņas vecākus, īsi pēc Silvijas Laulībām ar jūru. Pēkšņi Arianna attapās, ka māte pirmajā ceremonijā droši vien nemaz nepiedalījās. Gan jau viņas vietā bija dubultniece.

Karstums telpā kļuva neciešams; pēdējās stundas dramatiskās atklāsmes lika gaisīgajiem beleciešiem dāsni svīst. Ariannai no karstuma un smārda sametās nelaba dūša. Un tad viņa juta, ka galvā ir pilnīgs tukšums.

Es to nepārdzīvošu, Deivid, teica Lusjēna māte. Laikam sajukšu prātā.

Saprotu, saprotu, bija viss, ko vīrs, Vikiju cieši saņēmis rokās un slēpdams seju viņas matos, spēja pateikt.

Kā lai to iztur, viņš guļ un diltin dilst. Vai tad nepietiek, ka uzzinājām par vēža atjaunošanos, žēlojās Vikija, un tagad pat bez atvadīšanās.

Vikijai likās, ka izraudātas jau visas asaras, taču nekā, tās bija atkal, kad Lusjēna tēvs noteica:

Labi, ka vismaz bijām kopā Venēcijā.

Šodienas atklājumu sakarā, turpināja sinjors Riki, sajūsmināts par savu spēju plašajā Padomes zālē runāt bez ielūkošanās piezīmēs, ceru, ka man ļauts savu līdzpilsoņu vārdā izteikt vispatiesāko līdzjūtību jums, Senator, par sievas, kā mums šodien kļuva zināms, Hercogienes nāvi.

Vārds vietā, atbalsojās zālē, Ariannai atgūstoties ar Leonoras sīvās ožamās sāls palīdzību. Bet, redzot di Kimiči pielēcām kājās un saucam: Ir vēl kāda lieta! Ariannai likās, ka ģībonis atgriežas.

Rodolfo rāmi atbildēja:

Vēstniek, kā Belecas goda pilsonis jūs, protams, drīkstat brīvi apmeklēt mūsu sabiedrisko Senātu un laipni tiekat lūgts to darīt. Taču esmu pārliecināts, ka lietu drīkst iesniegt tikai kāds no mūsu pavalstniekiem.

Protams, apsēzdamies noteica di Kimiči. Piedodiet. Es tikai dzirdēju pilsoņus runājam un atcerējos, ka ir divas lietas. Vēstnieks uzmeta niknu mirkli Riki, kurš šobrīd jau atkal lēca kājās.

Ak, jā, Senator. Satraucies par laulību lietu, gandrīz vai piemirsu, galvenais algotnis turpināja. Mūs satrauc arīdzan apgalvojumi par burvju mākslas piekopšanu jaunās Hercogienes labu draugu vidū.

Burvju māksla? pārjautāja Rodolfo. Vai jūs neizteiktos precīzāk?

Maģija, Riki, neērti juzdamies, teica. Biedrošanās ar gariem.

Rodolfo tikai viegli savilka uzacis.

Viņai ir draugs, Riki lauzās tālāk. īpašs draugs, ar kuru viņa bieži ir kopā, kāds jauns cilvēks.

Varbūt jūs domājat manu mācekli Lučiano? pajautāja Rodolfo.

Tieši tā, viņa vārds ir Lučiano. Mums ir liecība, kas var likties neticama, viņš patiesībā, ē, kā lai to pasaka? Neesot īsti šīs pasaules mirstīgais.

Un kur ir šī liecība? prasīja Rodolfo.

Labi, ar jūsu atļauju, Senator, mēs viņu ievedīsim un to visu nodemonstrēsim.

Kad zālē iesoļoja Enriko, sev pa priekšu grūzdams Lučiano, pūlis uzbangoja ar jaunu spēku.

Lučiano! iesaucās Arianna brīdī, kad Riki teica:

Kā jūs visi tūdaļ savām acīm redzēsiet, zēnam nav ēnas.

Vai esat gatavi? pajautāja misters Laski.

Lusjēna vecāki pamāja. Māte stāvēja dēlam vienā pusē, tēvs otrā, turēdami katrs aiz savās rokas. Uz redzēšanos, mīļais, māte atvadījās.

Saule kādu brīdi slēpās aiz mākoņa, tad atkal parādījās, lai pilnā spožumā iespīdētu augstajos Padomes zāles logos. Logi bija pret rietumiem Lusjēnam tieši aiz muguras, un zēnam kļuva skaidrs, ka tagad kā stravagante, kas tā arī bija, viņš būs kā uz delnas. Viss bija zaudēts. Lusjēns pavērās Ariannā un nodomāja: nez kas ar viņiem tagad būs.

Šajā mirkli Rodolfo iesaucās: Lučiano, ķer! un kaut ko viņam pameta; Lusjēns automātiski pastiepās, lai ķertu, taču rokas vēl aizvien bija saistītas un Enriko varā. Priekšmets, atsities pret delnām, nokrita zemē.

Tobrīd saule jau pavisam spoži ielūkojās logā, un Lusjēns ieraudzīja to, ko Tālijā vēl nekad nebija redzējis, -savu ēnu, kas stiepās viņa priekšā uz grīdas. Zēns atkal juta stingru pamatu zem kājām un, vēl neaptverdams, ko tas nozīmē, ieraudzīja, kā Leonora pieveic di Kimiči, neļaudama pacelt Rodolfo sviesto lietu, kuru viņa tagad mierīgi ielika sev kabatā, un tad Lusjēns dzirdēja Padomes zālē saceļamies smieklu vētru.

Izskatās, ka ēnas trūkums nav konstatēts, teica Rodolfo, ar lielu gribasspēku likdams savai balsij skanēt stingri. -Ja citu lietu nav, pasludinu Tautas senātu par slēgtu.

Ārsts aizvēra Lusjēnam acis.

21. nodaļa. Virs melnā

Lusjēns nekādi nespēja atgūties. Enriko, aši viņu atsvabinājis, laidās lapās. Leonora Lusjēnu aizveda uz savām mājām. Arianna norūpējusies viņu pavadīja. Tante ieveda zēnu nelielā, elegantā viesistabā ar slaikiem krēsliem un papurināja zvaniņu, lai atnes vīnu. Pirms tas bija klāt, pulciņam pievienojās Silvija un pāris minūšu vēlāk ienāca Rodolfo.

Viņš pataustīja uz sarkanā samta dīvāniņa noguldinātajam Lusjēnam pulsu.

Kas īsti notika? Rodolfo pajautāja. Vai tagad jūties normāli?

Lusjēns pamāja. Viņš bija zaudējis valodu, un Leonorai nācās ar grūtībām iespiest viņam starp lūpām pāris lāšu vīna. Sārtais dzēriens iedarbojās kā svaigas asinis, dodamas atkal spēku runāt.

Di Kimiči vīrs, tas zilajā apmetnī, vēlēšanu naktī ar varu aizveda mani no Piazza , Lusjēns iesāka. Sasēja un piedraudēja, un tad ieslēdza kādā istabā. Sākumā, kad viņš ieveda kādu citu mani apskatīt, acis man bija aizsietas, tomēr nešaubos, tas bija Vēstnieks. Viņi pievāca manas lietas līdz pēdējai. Lusjēna balss aizlūza. Paņēma arī grāmatiņu nekādi nespēju aizkavēt.

Lusjēns, lai nomierinātos, iemalkoja mazliet vīna.

Varbūt viņi nemaz nezina, kam tā kalpo? ieminējās Arianna.

Lusjēns papurināja galvu.

Kimiči zina visu. Tas ir tikai laika jautājums, lai šie aptvertu, kā tā darbojas. Viņš pagriezās pret Rodolfo. Es jūs, meistar, pievīlu.

Viss rādījās drūmās krāsās; di Kimiči tagad stravagēs, un sāksies riebīga divdesmit pirmā gadsimta izlaupīšana. IJn neviens to nespēs aizkavēt. Līdzās šīm baigajām izredzēm vīdēja briesmas, ka pats Lusjēns nespēs to visu aizkavēt.

Nē, iebilda Rodolfo, un viņa seja izstaroja sāpes. Nē, tas esmu es, kas tevi pievīla. Nespēju tevi laikus atrast un nosūtīt mājās, un tagad jau ir par vēlu.

Istabā iestājās pilnīgs klusums.

Kas īsti notika Tautas senātā? pajautāja Silvija.

Di Kimiči bija safabricējis otru lietu, stāstīja Rodolfo.

Viņš gribēja, lai izmeklē Ariannas burvestības, jo viņa it kā esot pazīstama ar dēmonu mūsu draugu Lučiano. Di Kimiči kā bazūne dievojās, ka zēnam neesot ēnas.

Silvija nopūtās: Vārdu sakot, viņš ir atklājis, ka Lučiano ir stravagante no citas pasaules?

Leonoras viesistabas logu slēģi, lai nebalotu tapsējums, bija aizvērti. Rodolfo tagad piegāja pie loga un atvēra to plaši vaļā.

Viņš tāds vairs nav, Rodolfo teica. Skatieties, Lučiano ir tikpat viendabīgs kā jūs vai es.

Lusjēns piecēlies aizsoļoja līdz logam; tumša ēna melnēja uz parketa viņam aiz muguras.

Es vairs nespēšu atgriezties, vai ne? viņš pajautāja.

Rodolfo aplika roku zēna pleciem.

Nē, viņš sacīja. Tagad tu esi belecietis gan dienu, gan nakti. Tās pasaules dzīve tev ir beigusies. Rūgts noslēgums, un to es sev nemūžam nepiedošu.

Lusjēns visiem spēkiem valdīja asaras. Tātad tas ir noticis: viņš ir miris.

Pirmajā mirklī, to aptverot, Lusjēnu sagrāba šausmas. Bet tad pamazītēm zēns sev iestāstīja, ka Belecā viņš vēl ir dzīvs. Ja paliktu savā pasaulē, Lusjēnu sagrauztu vēzis, bet te pavērusies iespēja, kuras dēļ daudzi plēstos līdz nāvei. Jūtas pret līdzšinējo dzīvi un vecākiem jānoslēdz aiz septiņām atslēgām, kamēr varēs tās droši izcelt un likt lietā.

Turklāt šobrīd viņu tirdīja vēl kāda degoša problēma -di Kimiči rokās ir nonākusi svarīga zinātnes un strauagā-cijas atslēga.

Un kā ar grāmatiņu, meistar? Lusjēns painteresējās.

Vai mēs varam to atgūt?

Nav nekādas vajadzības, skumji pasmaidīdams, teica Rodolfo. Manuprāt, tā ir pie Leonoras.

Lusjēns pārsteigts skatījās, kā Leonora no apakšsvārku kabatas izņem, par to nebija nekādu šaubu, viņa grāmatiņu talismanu.

Bet kā? Di Kimiči spiegs taču to izvilka man no kabatas tai naktī, kad mani sagūstīja, Lusjēns brīnījās.

Nē, teica Rodolfo. Viņi dabūja grāmatiņas dublikātu, kuru es izgatavoju tūlīt pēc Madalēnas svētkiem.

Tieši tad es sapratu, cik lielām briesmām tu esi pakļauts. Vai atceries, kopš tās reizes es vienmēr lūdzu, lai tu pirms stravagēšanas iegriezies laboratorijā. Pirms tu dotos projām, es izgatavotu vēl vienu grāmatiņas kopiju.

Kādēļ? jautāja Lusjēns. Un kā?

Man kļuva skaidrs, ka viņi grasās tevi sagūstīt un grāmatiņu atņemt, paskaidroja Rodolfo. Turklāt pats izgatavošanas process nemaz nebija grūts. Pie Edžidio sadabūju citu grāmatiņu, izdarīju tajā ierakstus un tad izmērcēju, lai tā būtu mats matā kā tavējā. Tavas piezīmes pārrakstīju tavā rokrakstā, lai gan ne viss man bija saprotams. Sanāca nevainojami.

Un es kā muļķis uzķēros, sarūgtināts teica Lusjēns.

Es pieļāvu kļūdu, taisnojās Rodolfo. Man vajadzēja tev par to pastāstīt. Bet negribējās lieki biedēt. Un vēl, Lu-čiano, viņš maigi piebilda, iznākums galu galā būtu tāds pats. Kimiči tevi noturēja gūstā pārlieku ilgi. Tikai tad, ja es būtu tevi atradis, es varētu tev palīdzēt nokļūt mājās.

Visu acis pievērsās Lusjēnam, un tajās mirdzēja tik daudz līdzjūtības, ka kļuva nepanesami.

Jums taisnība, skarbi sacīja Lusjēns. Arī tad, ja mani nenolaupītu, savā pasaulē biju nolemts nāvei. Un tomēr mani māc bezgalīgs smagums, ka nepaspēju atvadīties no vecākiem.

Saprotu, teica Rodolfo. Centīšos to nokārtot. Bet ir vēl kāda lieta, kas man jāizdara pirmām kārtām. Leonora, vai drīkstu pārmīt dažus vārdus ar Ariannu zem četrām acīm?

Arianna kā aizmigusi sekoja Rodolfo uz dārziņu. Dažas minūtes viņa vispār neko neapjēdza. Prātā blīvējās nule uzzinātais, un nekam citam tur vairs vietas nebija. Arianna tikai atcerējās, ka bija saskaitusies uz Rodolfo, taču arī tas likās tik ļoti tālu. Viņa juta, ka atkal ir tuvu ģībonim.

Rodolfo izskatījās novecojis un pelēks, it kā viņu māktu kāda traģēdija. Arianna nezināja, ko teikt. Bet Rodolfo viņai šīs pūles aiztaupīja.

Zinu, ka jūties aizvainota par to, ko izdarīja Silvija, -Rodolfo iesāka. IJn par to, ko nupat Senātā izdarīju es. Mums abiem šķita, ka tavs neviltotais pārsteigums, uzzinot par vecākiem, pārliecinās cilvēkus par to, ka šo faktu sekmīgi esam slēpuši no visiem, ieskaitot tevi. Pretējā gadījumā ļaudis jau nemaz neticētu. Nevarēju taču pieļaut, lai viņi uzzina, ka par tavu esību man vēstīts tikai pirms nedaudzām dienām un par manis paša lomu vēl vēlāk.

Rodolfo pieklusa. Arianna visiem spēkiem centās saprast.

Vai tiešām jūs nezinājāt, ka Hercogienei ir bērns?

Rodolfo papurināja galvu.

Ja zinātu, vai es, tavuprāt, būtu viņai ļāvis veikt šo velnišķīgo plānu? Vai ļautu viņai nolaupīt savu bērnu? Nē, es pats tevi būtu paņēmis, un mēs abi patvertos kādā tālā zemē un drīzāk netiktos ar viņu vispār, nekā piekristu tādam pretdabiskam plānam.

Arianna pēkšņi juta, ka viņā uzvilni siltas jūtas pret Rodolfo.

Esmu viņu bāris par meliem un neziņu, kādā viņa mani turēja diendienā, viņš, purinot galvu, turpināja.

Neko tamlīdzīgu vairs piedzīvot nevēlos. Taču beigu beigās jāatzīst, ka viņa rīkojās tā, kā pati uzskatīja par pareizu. Bet nekad nedomā, ka tevi negribēja, manu meitiņ.

Viņš saņēma Ariannu aiz abām rokām un maigi noskūpstīja uz pieres. Man tagad jādodas atpakaļ uz pa-lazzo, kaut arī visu vēl neesam izrunājuši. Manas izklaidības un maldu dēļ radušies daži vēl lielāki ļaunumi, kuriem tagad jāskatās acīs. Tomēr ticu, ka nākotnē atradīsies pietiekami daudz laika, lai aprunātos, tāpat arī man pavērsies iespēja salikt pa gabaliņam tavus dzīves gadus, kurus esmu zaudējis.

*

Viljams Detridžs zināja bez teikšanas, ka ar Lusjēnu notikušas pārmaiņas.

Nu, sumināts, jauno cilvēk! viņiem ienākot laboratorijā, vecais vīrs sauca un tad, uzmetis caururbjošu skatienu, piemetināja: Tu nu esi pārveidots un tapis tāds kā es.

Neteikdams vairs ne vārda, vecais vīrs ilgi neizlaida zēnu no saviem apkampieniem un pēc tam nobēga tumšākā stūrī.

Vai zini, ka maestro Krinamorte atvēris logu uz tavu pasauli? Rodolfo pajautāja Lusjēnam, saukdams Detridžu jaunajā tāliešu vārdā.

-Jā, teica Lusjēns, pārlikdams, vai arī viņam tagad būs jauns vārds. Viņš jutās tik nevarīgs kā nekristīts mazulis.

Mēs redzējām kaut ko, kas tevi satrauks, teica Rodolfo. Bet man jāpaskatās vēlreiz. Vai negribi to darīt kopā ar mani?

Lusjēns pamāja. Ieraugot savu guļamistabu, viņš jutās pavisam ērmoti. Ērmoti tas būtu jebkurā gadījumā, taču tagad, zinot, ka nekad vairs tur neatgriezīsies, bija pavisam nepanesami. Vērodams savu istabu, Lusjēns pamanīja, ka spogulī parādās mamma. Viņš bija satriekts: mamma izskatījās daudz vecāka nekā viņa atmiņā, lai gan pēdējā tikšanās taču nevarēja būt pavisam aiz kalniem.

Mamma izskatījās tik trausla un pavisam novājējusi. Varbūt tik uzkrītoši tas likās tāpēc, ka viņa bija melnā kleitā, kuru Lusjēns nekad agrāk nebija redzējis. Spogulī mamma nometās uz ceļiem Lusjēna gultā un pasniedzās pēc venēciešu sudraba maskas, kuru tagad noņēma no sienas.

Vai tev ir kāda skaidrība par to, ko redzi? pajautāja Rodolfo. Ko tas viss nozīmē?

Lusjēns pamāja.

Melnā viņa tērpjas tikai bērēs, lai gan šī kleita ir pavisam jauna. Droši zinu tikai par masku. To dabūju Venēcijā.

Rodolfo nopietni viņā noskatījās.

Tad man jādodas turp, turklāt nekavējoties.

Rodolfo bija pārtraucis stravagēt, kopš Lusjēns sāka

ceļot uz Tāliju.

Rie mums ir pievakare, Rodolfo turpināja. Tātad tavā pasaulē jābūt rītam. Māte piecēlusies agrāk nekā parasti, varbūt nenāk miegs. Pasaki man savu adresi, lai varu atrast māju. Tu teici, ka tuvu skolai Bānsberijā. Maestro, varam doties kopā, ja ir vēlēšanās.

Lusjēns pateica adresi, un visi trīs stravaganti iegāja istabiņā, kurā Rodolfo parasti gulēja. Viņš izņēma no kakla važiņas sudraba gredzenu, kuru uzvilka pirkstā.

Tas, Lučiano, ir mans talismans, Rodolfo sacīja. Doktors Detridžs man to iedeva. Vai pavērosiet mani, kamēr būšu projām?

Tad, ne mirkli nešaubīdamies, viņš ieslīga bezsamaņā.

Kapsētas dežūrmācītājs, uzmetis acis apbedījamo dzīves datiem, saviebās. Viņam nepavisam nepatika izvadīt jaunus cilvēkus. Ne vien traģisma, pretdabiskuma un izmisušo vecāku dēļ: katram priesterim savā draudzē nākas ar kaut ko tādu sastapties. Nē, to jauniešu dēļ, kas nāca uz bērēm. Dažs labs melnā no galvas līdz kājām, lai gan nekāds sirdsdraugs nav bijis, cits atkal lūkoja tērpties līksmi, it kā aizgājējs kaut ko tādu būtu gribējis.

Meitenes allaž izplūda asarās, un ar zēniem nebija daudz labāk. Un sprediķis jānorunā tā, lai ir kam pieķerties, lai viestu visos cerību, pat ateistos un agnostiķos, kas parasti bija vairākumā.

Piemēram, šie atnākušie vecāki. Pateica, ka neesot nekādi baznīcā gājēji.

-Ja arī būtu, tagad vairs neietu, asi izmeta tēvs. Pēc tā, kas noticis ar Lusjēnu, nešaubos, ka Dieva nav.

Kuš, Deivid, teica sieva, bet arī viņa pajautāja, vai ceremonija varētu būt nereliģioza.

Nu, jūs varat iztikt bez lūgšanām un baznīcas dziesmām. mācītājs iespējami laipni attrauca, bēdu dēļ dāvādams viņiem atlaidi. Varat izmantot dzeju vai citus lasījumus pēc savas izvēles un mūziku, kas, jūsuprāt, dēlam piemērota. Bet vai drīkstu ieteikt bēru sprediķa laikā pārlasīt kopējo Lūgšanu grāmatu? Tajā ir ne mazums tiešām jauku rindkopu, un vienu otru tas nomierina, arī neticīgos.

Beigu beigās viņi vienojās par tradicionālo sprediķi ar divām baznīcas dziesmām: Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils un Jeruzaleme. Māte bija izvēlējusies visu pārējo mūziku, lūgusi dēla draugam nolasīt dzejoli un tad kā vilcinādamās piemetinājusi, lai piemin, ka viņi ir neticīgie.

Mācītājs neapvainojās. Ja jau Baznīca nespēj piesaistīt cilvēkus grūtos brīžos, tad kā lai cer uz panākumiem šaubu mirkļos. Viņš tikai noteica: Paļaušos tikai un vienīgi uz savas ticības spēku.

Un tagad viņš kāpa mazajā koka kancelē, lai sniegtu mierinājumu visiem šiem pārbiedētajiem padsmitgad-niekiem. Baznīcas otrā galā pēkšņi atvērās durvis, un pa tām ienāca kāds pavisam dīvains stāvs. Pirmajā acumirkli mācītājs nosprieda, vai nebūs no bezpajumtniekiem, kas lūko šeit patverties no aukstuma, bet tad apķērās: drīzāk jau cienījama izskata džentlmenis sudrabotiem matiem. Saģērbies kā lomai Šekspīra uzvedumā melnās samta biksēs līdz ceļgaliem, mīkstās krokās krītošā baltā kreklā, samta vestē un apmetnī. Kājās zamšādas zābaki, un tie garie mati. Rokās vīrs turēja melna samta cepuri un sprediķi vēroja uzmanīgāk par uzmanīgu.

*

Paldies tev, Tom, Vikija Malholenda pēc dievkalpojuma teica. Tavs lasījums bija tiešām labs. Tik jauki no tavas puses.

Toms pamāja un paspieda roku Lusjēna vecākiem. Pie otras rokas viņam cieši turējās skaista bāla meitene.

Kas tas tāds? jautāja Lusjēna tēvs, rādot uz dīvaino viru melnajā samtā, kas patlaban runājās ar vienu no jaunajiem. Manuprāt, varētu būt no skolas drāmas skolotājiem, atnācis tieši no mēģinājuma.

Nekad agrāk nav redzēts, atsaucās Toms. Taču viņš apjautājās par Lusjēnu. Izklausās pēc lāga čaļa, tāds satraukts, lai arī jocīgā paskatā.

Tagad viņi stāvēja līdzās ziedu jūrai ap plāksnīti ar Lusjēna vārdu. Lusjēna vecāki bija nolikuši baltu rožu pušķi, par tādām senlaicīgām, kas smaržo, nācās maksāt bargu naudu. Vēlāk būs jāatbrauc pēc pelniem, tos viņi izšķīrās vest uz Venēciju un izkaisīt Lielajā kanālā. Pelnus no Lusjēna un sudraba maskas, kuru viņi apbedītājam bija lūguši ielikt zārkā. Patlaban vecāki stāvēja un gaidīja, lai pateiktos bēru viesiem un tad uzlūgtu viņus mājās uz bēru tēju.

Vai viņu aicināsim? nočukstēja Vikija.

Tieši tobrīd vīrs pienāca pie vecākiem. Viņam bija suģestējoši melnas acis, tāpēc, kad viņš saņēma Lusjēna mātes roku, Vikija aizmirsa pavaicāt, no kurienes vīrs ieradies.

Man tik ļoti, ļoti žēl, vīrs neviltotā sirsnībā sacīja.

Kaut jel viss būtu pavērsies citādi.

Paldies jums, teica Vikija. Un tas ir mans dzīvesbiedrs Deivids.

Vīrs sarokojās ar Lusjēna tēvu un tad pateica kaut ko pavisam dīvainu.

Zināt, jūsu dēls ir dzīvs, tikai citā vietā. Un viņš nekad jūs neaizmirsīs. Viņš par jums domās nemitīgi, tāpat kā jūs par viņu. Izaugs spēcīgs un vesels, un kādudien jūs visi atkal satiksieties.

Asaras aizmigloja Vikijai acis, un, kad skats noskaidrojās, dīvainais vīrs jau bija pazudis.

Kāds no aptaurētajiem, Lusjēna tēvs dusmojās. Acīmredzot reliģiski aptaurētais, no tiem, kas vazājas pa bērēm, ļerkšķēdami par nākamo pasauli. Neņem viņu galvā, neuztraucies.

Viņš mani neuztrauca, Deivid, Vikija teica. Un pēc aptaurētā viņš neizskatās. Patiesībā viņš man sniedza mierinājumu.

*

Lusjēns un Detridžs norūpējušies dirnēja pie Rodolfo gultas. Blakus telpā dega sveces un skanēja triju sieviešu balsis, viņas vēl aizvien bija tepat laboratorijā.

Beidzot šķietami aizmigušais augums, izdvesis dziļu nopūtu, atvēra acis. Rodolfo piecēlās gultā sēdus un novilka no pirksta gredzenu.

Vai satikāt viņus? vaicāja Lusjēns. Vai par mani kaut ko pastāstījāt?

Rodolfo pamāja. Un, izņēmis no krekla krokām baltu rozi, klusi pasniedza to zēnam.

Lusjēns izdvesa:

-Jūs to atnesāt no turienes?

Ne jau tāpat vien, atbildēja Rodolfo. Bet tagad, Maestro, ja jūs neiebilstu, man jāparunājas ar Lusjēnu divatā.

*

Pagāja krietns laiciņš, pirms abi atkal izgāja no istabas. Ārā lauzās ausma, un bāli zilganā Belecas gaisma, kurai līdzīgas nav visā pasaulē, ja nu vienīgi Venēcijā, tagad ieplūda laboratorijā. Lusjēns izskatījās neparasti bāls.

Arianna pieskrēja klāt, lai pasniegtu viņam roku. Visu garo nakti viņa bija runājusies ar Silviju un Leonoru, un Detridžu un ieguvusi lielāku skaidrību par notiekošo. Uz māti un tēvu viņa vairs ļaunu prātu neturēja, nebaidīja arī pašas pienākumi; sirdī patlaban kādām citām jūtām nepietika vietas, tikai aizvien pieaugošajām bēdām par draugu.

Lusjēns viņai uzsmaidīja. Zēns jutās līdz nāvei noguris. Tomēr viņš zināja, ka šajā pasaulē ir vesels. Vēzis viņam līdzi uz Belecu nesekoja, un tagad bija skaidrs, ka viņš no tā ir aizbēdzis pavisam. Tomēr šķita, ka jāpaiet ilgam laikam, lai Lusjēns atkal justos dzīvs un laimīgs.

Dažas lietas mums pa visiem vēl jānokārto, teica Rodolfo. Iedzīvojies mūspasaules notikumos, Lučiano ir zaudējis savējo. Mums jādāvā viņam draudzība, sapratne un aizsardzība. Šaubos, vai Lučiano ir pilnīgā drošībā. Un, tā kā zēns vēl nav pilngadīgs, es piedāvāju kļūt par viņa audžutēvu.

Nē, iebilda Detridžs. Puiškanam lon divi vecāki, un, ja to nevar, tad visu cieņu, augsto lēdij, viņš pagriezās pret Silviju, dzīvo vien ar savu likumīgo vīru slepenībā, ja tas vajadzīgs izdzīvošanai.

Lusjēns apjuka. Hercogienes likumīgais vīrs? Rodolfo izskatījās samulsis, un zēns saprata, ka pa viņa gūsta laiku šeit daudz kas noticis.

Bet varbūt Arianna nemaz nevēlēsies viņu par brāli, — negaidīti piemetināja Leonora. Arianna nosarka. Dīvaini, tante allaž zina, ko teikt viņas vietā.

Tad kas mums atliek? noprasīja Hercogiene. Rūpes par Lusjēnu var uzņemties tikai tas, kas zina viņa noslēpumu.

Elementāri, sarunā iespraucās Detridžs. Es piedāvājos, kauc vecs esmu, būt par puiškana papu, un, tā kā šamā laipnā lēdija piekritusi nākt pie manis par sievu, viņa būs tikpat kā māte. Neredzu šai laulībā nekā ļauna, jo vecajā dzīvē esmu miris un pie savas sievas tai pasaulē tāpat atgriezties nevaru.

Tante Leonora! iesaucās Arianna.

Pat Rodolfo izskatījās manāmi pārsteigts. Lusjēns nezināja, ko lai saka.

Lučiano, saproti mūs pareizi, teica Leonora. Mēs negrasāmies ieņemt tavu īsto vecāku vietu. Bet tu vari nākt dzīvot pie mums manā mājā, tā ir tuvu' Palazzo un šai vietai. Rodolfo un Ariannu varēsi satikt, cik bieži vien gribēsi.

Man tiešām to gribētos, piekrita Lusjēns.

Tu man liec nožēlot, ka dzīvošu Padāvijā, teica Silvija ar savu ierasto humoru. Man visi prieki ies secen.

Ne jau prieki vien te būs, brīdināja Rodolfo. Viņš saņēma Silvijas roku un to noskūpstīja; tā bija pirmā reize, kad visi klātesošie redzēja viņu tā darām. Vakar bija skumja diena, bet šodien ir atkal jauna diena. Mums daudz kas atzīmējams. Un, ja Lučiano nevar būt Silvijas un mans audžudēls, mēs vismaz varam sniegt atbalstu viņam jaunajā belecieša dzīvē.

Rodolfo pagriezās pret Lusjēnu.

Mums jāatrod laiks, lai pienācīgi un krietni sagatavotu uguņošanu manas meitas kronēšanai. Tai jābūt sevišķai, labākajai no visām, kādas esmu meistarojis.

Tā bija pirmā reize, kad Arianna dzirdēja viņu, citiem dzirdot, sakām mana meita. Rodolfo saņēma Ariannu aiz rokas, un viņa beidzot jutās kā Rodolfo meita.

Bet tagad sameklēšu Alfredo, lai atnes mums ko nebūt brokastīs, teica Rodolfo.

Pēkšņi Lusjēns jutās izsalcis kā vilks. Pēc maizes rieciena, kuru viņam cietumā ienesa vakar pusdienlaikā, nekas nebija ēsts. Lusjēns uzlūkoja klātesošos. Nu viņam būs audžutēvs un krusttēvs, abi spēcīgi burvji, zinātnieki jeb dabas filozofi. Būs krustmāte, kuru visi uzskata par mirušu Hercogieni, bet kas ir fascinējošākā, gudrākā un nežēlīgākā sieviete no visām, kādas Lusjēns sastapis. Būs audžumāte, laipna un jūtīga, un mātišķa; būs draudzene (redzot, kādām acīm viņa to uzlūko, Lusjēns uzdrošinājās tā cerēt), visietekmīgākā persona pilsētā.

Tomēr vislielāko prieku zēnam sagādāja zem četrām acīm teiktie Rodolfo vārdi:

Tu, Lučiano, joprojām esi stravagante. Nekad to neaizmirsti. Patlaban tev vajadzīgs tikai viens jauns talismans. Grāmatiņu paturi, lai atgādina tev par pagātnes ceļojumiem, bet turp atpakaļ tevi tagad vedīs roze, tiklīdz atkal būsi pietiekami spēcīgs, lai uzņemtos ceļojumu.

Vienīgi tagad tu būsi ciemiņš no šejienes uz turieni. Tev vienmēr jāatgriežas šurp.

Lusjēns noglaudīja rozi, kas bija ietīta smalkā zīdpapīrā, un ielika kabatā. Lai arī šobrīd belecietis, viņš allaž izdomās, kā atgriezties savā pasaulē. Tur palicis kaut kas neizdarīts.

Epilogs Karnevāls

Trīs dienas Belecā valdīja smiekli, mūzika un jautrība. Līksmotāji maskās dejoja ielās vai arī, sadevušies rokās, dižmanīgi pastaigājās. Belecieši taupīja labāko drēbju kārtu gada karnevālam, un nu ikviens parādījās spilgtā zīdā un satīnā vai rakstainā samtā. Arī vīrieši bija maskās, tāpat kā sievietes, gan precētās, gan brīvās, un tas mudināja uz flirtu un nerātnībām.

Visapkārt mudžēja ielu pārdevēji, piedāvādami ēdamo -polenta , sieru un frittata. Jaunekļi, lai nopelnītu pāris skudo, ar laternām rokās vakaros stāvēja un gaismoja pilsētniekiem ceļu līdz mājām vai laivām. Visi mandoljeri bija maskās, un visas mandolas bija no vienas vietas nokārtas lākturiem un krāsainām lentēm. Vai pie katra avota savus stendus bija uzstatījuši astrologi, piedāvādamies izzīlēt jaunām sievietēm nākotni ar izredzētajiem vīriem, tāpat arī mīlas kāriem jauniem vīriešiem, kas alka pēc savu dāmu pieķeršanās.

Virves staigātāji ar līdzsvara kārtīm tekalēja pa virvēm, izvilktām starp divām kolonnām Piazza Maddalena un citās augstās vietās, kur vien tādas bija atrodamas. Pa visiem pilsētas laukumiem brāzās belecieši, vien lai izrādītu neparastos tērpus un vēl eksotiskākās maskas. Bet visiecienītākā izrādīšanās vieta tomēr bija sudraba Bazilikas priekšā.

Krāšņi tērptas sievietes sēdēja balkonos ap laukumu, flirtēdamas ar pielūdzējiem, tikmēr žiglie jaunie cilvēki lūkoja rāpties pie viņām augšā ar puķēm un smaržām pildītām olu čaulām.

Kādam jaunam mandoljeram laiva bija pilna ar smejošiem viesiem. Viņš bija slaids, ar melniem, cirtainiem matiem un sudraba tauriņa masku. Viņa kuģī sēdēja jauna sieviete, tāpat maskā, un divi pusmūža vīri, kam zēna centieni sagādāja ne mazums uzjautrinājuma.

Lučiano! viens no tiem teica. Kurš, tu teici, tevi māca?

Alfredo, atbildēja jaunais mandoljers. Bet pie man-dolas stūres esmu tikai nedēļu. Zēns smaidīja. Viņš par Hercogienes doto sudrabu bija nopircis brīnišķīgu melnu laivu, un Rodolfo kalpotājs viņam tagad ierādīja prasmes.

Manuprāt, tev būs jāatnāk uz mūsu canaletto vēl uz kādu nodarbību, teica Edžidio.

Jā, un tu nebūsi pirmais, ko mēs tur mācām, piebilda Fiorentino.

Neņem galvā, iejaucās meitene maskā. Manuprāt, tev padodas tīri labi kā iesācējam!

Panāc šurp un parādi, kā to darīt labāk, atsaucās Lučiano, ja tev liekas, ka to vari.

Un meitene smiedamās to arī izdarīja, pārņemdama airi un prasmīgi irdamās pa kanālu, tikmēr zēns viņu vēroja un vīri, lepnuma pilni, smaidīja.

Tu esi īsts mandoljers, sauca Edžidio.

Nu, viņai tas ir asinīs, — piebalsoja Fiorentino.

Un Arianna, pateicoties karnevāla dāvātajai anonimitātei un īpašai atļaujai, kļuva arvien pārgalvīgāka; airēdama mandolu pa Lielo kanālu, viņa īstenoja savu seno sapni.

Ieraudzījusi Lusjēnu pirmo reizi, Vikija Malholenda vīram neko neteica. Viņš nospriestu, ka sieva sajukusi prātā. Dievs vien zina, cik reižu viņai pašai pirmajās nedēļās pēc Lusjēna nāves tā likās.

Pirmajā reizē tas ilga tikai vienu mirkli pie skolas, un viņa sev iestāstīja, ka tas ir gaismas triks. Vēlāk, kad Vikija ieraudzīja dēlu otrreiz, viņa neizturēja un pastāstīja Deividam.

Ko? viņš apstulbis teica. Tu saki, redzēji kādu, kas atgādina viņu?

Nē, atbildēja Vikija. Tas tik tiešām bija viņš. Es zinu.

Vīrs viņu apskāva. Vai tu gribi teikt, ka redzēji spoku,

mīļā? viņš ļoti maigi sacīja.

Nē, Vikija, asarām plūstot pār vaigiem, protestēja.

Spoku ne īstu zēnu.

Nu Deivids nezināja, ko lai saka.

Nākamajā reizē Lusjēnu ieraudzīja abi. Ārpusē pie mājas. Dēls neteica ne vārda, bet, pirms pazuda, pasmaidīja un pamāja ar roku.

Mēnešiem un gadiem ritot, vecāki Lusjēnu redzēja ne vienu reizi vien. Ar laiku viņi spēja ar dēlu pat sarunāties

Divi drukni zvejnieki krastmalā kaut ko skaidroja pūlim, bagātīgi žestikulēdami un rādīdami neredzamu lomu. Ļaudis abus uzmundrināja un neskopojās ar vīnu, un zvejnieki kļuva aizvien jautrāki.

un noklausīties viņa stāstījumu. Vecāki visu turēja noslēpumā; tas bija tik dīvaini un satraucoši. Bet nomierinoši.

Ir gan brīnumi, viens vīrs teica. Merlino zivs vēl dzīvo.

Pārticība Merlino salai nodrošināta, papildināja otrs, lai gan vīna apskurbušajai mēlei to pateikt nebija viegli.

Un mums arīdzan, — piebalsoja brālis.

Kas to būtu domājis, brīnījās otrs, turklāt tagad, kad mūsu māsiņa kļuvusi par Hercogieni.

Nu gan man skaidrs, ka muldat, teica viens no skatītājiem pūlī. Merlino zivs atgriežas dzīvē, un mūsu jaunā Hercogiene ir divu piedzērušu zvejnieku māsa!

Bet Andželo un Tomaso nebija samulsināmi. Viņi bija noķēruši merlino savā tīklā un ielaiduši atpakaļ jūrā, kur tai vieta. Abi bija ar mieru gaidīt, kamēr tā nomirst dabiskā nāvē un tad atstāj savus kaulus krastā, kur viņi tos atradīs kaut kad nākotnē. Tā taču bija laba zīme, un viņi, tāpat kā visi lagūnieši, ticēja zīmēm.

*

Piazza Maddalena bija pilna dejotāju. Hercogienes pilī noritēja lielā balle, kur visas svarīgākās personas bija krāšņākajos tērpos un maskās un baudīja smalkākos ēdienus. Bet tas netraucēja parastajiem beleciešiem svinēt laukumā savus svētkus. Un pēdējās trīs dienas tieši tādus ievadīja.

Patlaban visi kā viens bija labākajos tērpos, gatavi dejot augu nakti daudzo spēlētāju, kas pildīja kolonādes ap piazza , mūzikas pavadījumā. Šonakt visi maskās vīri un sievas, veci un jauni, precēti un nesaistīti. Spilgti krāsainu zīdu, satīna un brokāta, mirdzošu cehīnu un dzīvinošu lenšu vidū stampāja melni tērpts stāvs ar knābainu Mēra Ārsta masku.

Tieši šo masku patlaban varēja redzēt steidzamies uz Hercogienes pili, cilvēks bija nokavējis balles sākumu. Maska piestāja, lai apbrīnotu pūļa gaviļu pavadītu jaunieti, kas pa virvi slīdēja lejup no zvanu torņa. Ejot garām ugunskuram divu kolonnu vidū, cilvēks pielika soli. Lai gan viņš zināja, ka lelle ugunī ir no salmiem, tāds skats vēl aizvien uzdzina drebuli. Nu jau vīrs tuvojās Palazzo, kas bija atjaunota iepriekšējā krāšņumā, trūka vienīgi Spoguļzāles, un viņu ielaida pa sudraba kāpņu gala durvīm. Vīrs iegāja plašajā zālē, ar acīm meklēdams draugus, un apstājās pie durvīm, vērdamies pārpildītajā deju zālē. Pirmā pazīstamā persona bija sieviete, kas patlaban pienāca.

Kur tu biji? bezbailīgi tuvodamies šausminošajam ārstam, jautāja staltais stāvs purpura brokātā un sudraba maskā ar melnām spalvām gar malu.

Piedod, sirsniņ, teica Mēra Ārsts. Man bija jāpabeidz eksperiments. Bet nu esmu šeitan un līksmoju. Viņš paķēra no garāmejoša sulaiņa glāzi vīna. Kur mūsu draugi?

Purpura dāma aizveda viņu zāles otrā galā, kur divi vīri tumšzilā samtā un melnās maskās bija aizrāvušies improvizētā cīniņā. Garāka auguma jaunāks sarkanmatis arle-kīna tērpā un baltā grimā abus uzmundrināja.

Fiorentino gūst virsroku! sauca arlekīns, kad sīkākā auguma zilsamtis piespieda otru pie grīdas.

Pieprasu pārspēli, izdvesa smagākais virs, smiedamies zem sava brāļa auguma.

Paskat, viņi pat maskās nemaina tikumus, teica sud-rabmatis melnā samtā un sudraba lapsas maskā, uzsizdams Mēra Ārstam uz pleca.

Sveiks, veco zēn, atsaucās Doktors, draudzīgi atbildēdams ar to pašu. Kur tad jaunie?

Rau, tur, pamāja vīrs melnajā samtā, rādot uz glītu pārīti, kas patlaban grasījās laisties dejā. Tieši tobrīd pie vīra melnajā samtā pienāca dāma zaļā zīda tērpā un zaļā, cehinām rotātā maskā un ar Belecas sievietes pārdrošību pieprasīja deju. Viņš negribīgi piekrita.

Vai jums, Senator, ir skumjš prāts? klusā balsī pavaicāja sieviete, violetajām acīm mirdzot zem maskas.

Silvij! viņš nočukstēja, satverdams viņu ciešāk. Vai nebaidies, ka pazīs?

Karnevālā? viņa izsmējīgi teica. Manuprāt, šeit ir drošāk nekā jebkur. Labās rokas vidējā pirkstā dāmai bija vīrieša sudraba gredzens. Un viņam viņas. Vismaz to viņi savā vēl aizvien slepenajā dzīvē varēja atļauties.

Jaunā Hercogiene bija sudraba taftā, bet maska bija Burleskas vecmāmiņas darinātā sudraba mežģīņu fantāzija. Partneris, slaids jaunietis melnām cirtām pelēkā samta apmetnī un sudraba kaķa maskā, likās kā viņas ēna.

Abi virpuļoja pa zāli, radot ap sevi plašumu, pārējiem atkāpjoties, lai atbrīvotu vietu Hercogienes apjomīgajam, virpuļojošajam tērpam un dejotāju zibošajām kājām.

Vai tik neesi bijis deju kursos! smiedamās un pavisam bez elpas beidzot piestājot, apvaicājās Arianna.

-Jā, elsa Lusjēns. Varu saderēt, tev ne prātā nenāca, ka Doktors Detridžs savā laikā bijis dejas dēmons. Viņš nosprieda, ka šovakar man viņam jādara gods.

Dejot tu dejo labāk nekā airē, zobojās Arianna.

Dod man laiku, attrauca Lusjēns. Man ir ne viens vien skolotājs.

Mēra Ārsts bija aplaudējoša pūļa priekšgalā, kad Hercogiene ar partneri atstāja deju grīdu.

Paņemsim pa saldējumam, ierosināja Arianna. Šajā tērpā ir tik karsti.

Šobrīd viņa Palazzo jutās jau krietni omulīgāk. Kopš brīža, kad viņu sudraba kāpņu galā kronēja un oficiāli iecēla Belecas pilsētas Hercogienes godā, visi bija tik vēlīgi. Nebija nemaz viegli, ja katru mīļu stundiņu apkārt ir kalpotāji, kas nolasa no acīm visu, kas tev vajadzīgs, un nodrošina visu, ko vēlies. Patlaban sulainis ienesa divas stikla glāzes pēc melonēm smaržojoša saldējuma, un, viņiem ejot pie atspirdzinājumu galdiņa, ledus kristāli dzirkstīja gluži kā Merlino salas muzeja dārgumi.

Arianna, graciozi pamājusi partnerim, ieslīdēja galerijā, kas ieskāva Palazzo pagalmu. Lučiano nostājās līdzās un baudīja saldējumu, kas liegi kusa uz mēles un vēsināja kaklu. Viņam salīdzinājumā ar Ariannu jāpierod pie daudz kā vairāk. Pirmajās dienās pēc tā, ko Detridžs bija iedēvējis par pārtulkošanu, Lusjēns bija sastādījis sarakstu gan galvā, gan uz. papīra ar to, ko viņš vairs nekad nepiedzīvos.

It kā sīkumi, bet pēkšņi tas viss šķita tik nozīmīgi. Nekad viņš vairs neies uz futbola maču vai filmu, neēdīs picu un nebaudīs karstu dušu. Nekad neskatīsies TV un negrauzīs popkornu, nedz arī brauks metro vai peldēsies baseinā. Nekad negulēs zem pēļa un nepirks loterijas biļeti vai Game Boys un nekošļās košļeni. Nekad nelidos lidmašīnā un netrauksies ar rolleri, un nevilks džinsus. Nekad neliks skolas eksāmenus, pat neies vēlēt, nedz arī likumīgi iedzers krodziņā. Saraksts kļuva aizvien garāks.

Lusjēns neierakstīja, ka neredzēs draugus vai vecākus, jo prāts vēl aizvien, viņus atceroties, atslēdzās. Taču maz-pamazītēm, piepalīdzot Rodolfo un jaunajiem audžuvecākiem, nāca atklāsme, ka, aizvadot atlikušo dzīvi Belecas pavalstnieka statusā, bija savi plusi. Pats labākais, ka viņam šeit jau ir draugi, labi draugi. Tāpat omulīgas mājas ar Detridžu un tanti Leonoru, kas tagad bija precēts pāris.

Un arī darbs kā Rodolfo māceklim, jāatzīst, bija labāks par jebkuru citu, uz kuru viņš varētu cerēt vecajā dzīvē. Bija spriests par Lusjēna sūtīšanu uz universitāti Padāvijā pēc pāris gadiem. Lusjēns apzinājās, ka ir viens no privileģētākajiem cilvēkiem Belecā, tuvs draugs jaunajai Hercogienei un viņas reģentam. Bet pats labākais, protams, bija tas, ka viņš vispār dzīvoja.

Turklāt viņš bija arī gluži turīgs, viņam piederēja no kanāla izbagarētais sudrabs un atlīdzība no iepriekšējās Hercogienes par viņas izglābšanu sazvērestības laikā. Hercogiene! Lusjēns nešaubījās, ka bija manījis viņu ballē dancojam ar Rodolfo.

Tas bija viņai raksturīgi. Lai gan Silvija ar Zuzannu un Gvido Paroļu, pārdzimušo slepkavu, un saviem uzticamajiem kalpotājiem patlaban dzīvoja Padāvijā, viņa laikpalai-kam tomēr klusiņām atslīdēja līdz Belecai, papilnam izbaudīdama jauniegūto brīvību, klaiņoja pa ielām bez pavadoņiem, uzlasīdama tenkas, kuras varētu noderēt notiekošajā cīņā pret di Kimiči. Un lai tiktos ar Ariannu.

Neparasta ģimene, Lučiano, beigdams ēst saldējumu, prātoja: vecāki nedzīvo kopā ar bērnu, un vīrs dzīvo šķirti no sievas. Taču jāatzīst, ka visi trīs satiek labāk nekā daudzas viņam zināmās ģimenes iepriekšējā pasaulē. Jo ilgāk Arianna pali bija Hercogiene, jo labāk, šķiet, saprata māti.

Un, lai gan no jauniegūtā tēva vēl bija mazliet bail, viņa to cienīja un pilnībā viņam uzticējās.

Brīžos, kad valsts pienākumi kļuva pārlieku smagi, Arianna bēga atpakaļ uz salām. Viņai turp doties nebija ļauts, tāpēc līdzi brauca Lučiano un galma dāma Barbara, bet pa pēdām slīdēja laiva, pilna sargu. Viņi ēda kūkas kopā ar Ariannas vecvecākiem Burleskā un brangas zivju pusdienas Toronē ar Valēriju un Džanfranko, un jaukajiem brāļiem, kas Ariannai bija un palika brāļi.

Dotu nezin ko, lai uzzinātu, ko tu patlaban domā, -Arianna ierunājās.

Ko? Ak jā, maksāšu peniju par tavām domām, tā mēs sakām, atbildēja Lusjēns.

Kas tie tādi mēs? ķircināja Arianna. Tagad tu esi belecietis.

Zinu, atteica Lučiano. Tieši par to es tagad domāju.

Lusjēns pieskārās talismanam, kurš siksniņā karājās

viņam ap kaklu. Balta presēta roze, ielikta sveķos, to viņam bija sameistarojis Rodolfo. Nu jau tā trīskārt palīdzējusi atgriezties bijušajā pasaulē. Taču vecākus satikt izdevās tikai uz īsu mirkli, jo belecietim tagad strava-gēšana bija krietni grūtāka, un vecajā pasaulē varēja uzturēties vien pāris minūtes. Rodolfo solīja, ka drīz būšot vieglāk. Lusjēns nopūtās.

Paklausies! rosināja Arianna.

Zvanu tornim pusnakts klusumā sitot divpadsmito stundu, viņa satvēra Lusjēnu aiz rokas. Pēdējam sitienam nodunot, virs pūļa pacēlās skaļš sauciens un laukumā iedegās milzu ugunskurs: “Klāt, klāt! Kanevāls ir klāt!”

Lučiano? Arianna vaicājoši ierunājās. Vai tev nekas nekaiš?

Lučiano, tagad arī viņš pats sevi tā sauca; Lusjēns piederēja pagātnei, divdesmit pirmā gadsimta zēnam. Tālijā dzīvoja Lučiano. Šeit viņš nosvinēja arī sešpadsmito dzimšanas dienu, dažas nedēļas pēc Ariannas. Atceroties viņas gaviļu dienu, Lučiano pasmaidīja.

Hercogiene pavisam nehercogiski iesprauslojās.

Ar tevi nudien var traks palikt! viņa iesaucās. Kas nu atkal?

Man ienāca prātā tava pirmā maska, atcerējās Lučiano.

Nu bija Ariannas kārta pasmaidīt. Kā Hercogienei viņai pienācās oficiālas dzimšanas dienas svinības, kulminācijas punkts bija balta zīda maska, kuru viņai kā tēvs un Hercogienes reģents uzsēja Rodolfo. Ai, kā maska viņai riebās! Vēlāk viņai, ejot sabiedrībā, būs visvisādas izsmalcinātas maskas.

Vēl aizvien tās Ariannai derdzās, taču pamazām viņa sāka saskatīt to izdevīgumu. Citiem grūti saprast, ko tu zem maskas domā, lai arī acis ir atklātas. Tas nebūt neliecināja, ka Arianna būtu atmetusi nodomu mainīt likumu, viņa tikai ņēma vērā Rodolfo padomu izturēties pret Senātu uzmanīgi. Pietika jau ar to, ka viņi bija pieņēmuši jaunu likumu par meiteņu iespēju kļūt par mandoljerēm.

Pagaidām meitenēm, sākot no sešpadsmit gadiem, bija jāturpina staigāt maskā, līdz viņas apprecējās.

Vai tu sāc pie maskas pierast? pavaicāja Lučiano.

Šī sudraba mežģīņotā, vai zini, nudien ir skaista.

Mmm, atsaucās Arianna. Ne visai. Bet varbūt tam nav nozīmes. Manuprāt, es maskā ilgi nestaigāšu.

Un meitene veltīja Lučiano īstāko Hercogienes smaidu.

Piezīme par stravagaciju

Viljams Detridžs, pirmais stravagante, savu pirmo ceļojumu citā dimensijā veica nejauši, alķīmijas eksperimenta rezultātā, tas ietekmēja laika un telpas likumus. Tas atgadījās 1552. gadā, kad Detridžs oficiāli pasniedza matemātiku Oksfordas Universitātē, tomēr daudz laika veltījot arī privātām alķīmijas studijām.

Vara šķīvis, kuru, mēģinādams pamatmateriālu pārvērst zeltā, viņš turēja rokā, kļuva par talismanu, kas palīdzēja ceļot starp pasaulēm un kļuva par drošu atslēgu gandrīz gadsimta ceturksni ilgušiem ceļojumiem.

Taču. kaut arī Detridžs, ceļojot atpakaļ no Tālijas, allaž atgriezās pats savā laikā, vārti, kurus viņš nejauši bija atvēris, izrādījās visai nestabili. Proti, pēc viņa pirmā ceļojuma citi stravaganti no Tālijas puses allaž ieradās daudz vēlākā laikmetā nekā Detridžs Elizabetes laiku Anglijā.

Piemēram, Rodolfo savu talismanu piezīmju grāmatiņas veidā atstāja divdesmitajā gadsimtenī.

Visi talismani darbojas abos virzienos, taču to izcelsmei jāsakņojas ceļotājam pretējā dimensijā. Tāpēc Lusjēnam pēc nāves savā pasaulē nepieciešams cits talismans. Un šī iemesla dēļ viņa Tālijas piezīmju grāmatiņu di Kimiči patiesībā nemaz nevar izmantot, bet viņi to nezina. Detridža vara šķīvis šajā likumā ir vienīgais izņēmums. Bez šaubām, pēc tam kad Detridžs pārtulkoja.s, proti, viņa ķermenis nomira Anglijā, pēc tam kad viņš bija no vajātājiem aizbēdzis uz Tāliju, viņa ceļojumi uz mūsu pasauli, ja tādi notiktu, arī būtu pakļauti attiecīgām laika svārstībām.

Būdams Tālijā, Lusjēns runā un saprot tāliešu valodu, lai gan savā pasaulē viņš itāliski neprot. Detridža valoda Lusjēna ausīs skan arhaiski, bet tikai viņam, jo abi ir angļi, dzimuši ar 450 gadu lielu starpību. Un tas vēl aizvien ir spēkā, arī tad, kad abi pārtulkoti Tālijā.

Gribēdama saglabāt konsekvenci, esmu Detridža runu veidojusi Elizabetes laika angļu valodā nepārtraukti, arī tad, kad Lusjēna nav klāt.

Piezīme par Tāliju

Valsts Tālijā šīs pasaules Itāliju gan atgādina, gan arī ne. Tā pastāv paralēlā dimensijā un atdalījās no tās Itālijas, kuru pazīstam, pirms simtiem gadu. Izšķirošais brīdis bija brāļu Romula un Rema strīds. Mūsu pasaules vēsturē, kas šajā laikposmā nav pilnīgi nošķirama no mitoloģijas, Ro-muls cīniņā guva virsroku un nodibināja Romas pilsētu. Tālijā uzvarētājs bija Rems, un viņš nodibināja Remoras pilsētu, Remanas impērijas galvaspilsētu, aptuveni tajā vietā, kur mūsu pasaulē atrodas Sjēna.

Viena pārmaiņa rada citas, un Tālijas vēsturē, īpaši saistībā ar Albionu, tā viņi sauc Angliju, iezīmējas posmi, kas atšķiras no Itālijas vēstures. Piemēram, Albiona nekad ne-atšķēlās no Remanas Baznīcas. Albionas karalim Henrijam Astotajam ar sievu Ketrīnu bija dēls, kas kļuva par Ed-vardu Sesto un mira jaunībā, viņam sekoja divas miesīgās māsas IVlērija un Elizabete, abas mira, neatstājušas pēctečus. Tālijā nav Anglijas Baznīcas prototipa.

Tālija vienā otrā ziņā ir progresīvāka par Itāliju, kaut vai tāpēc, ka sešpadsmitajā gadsimtā tur baudīja Stregu un Prosecco , kultivēja kartupeļus un tomātus, tāpat arī importēja kafiju un šokolādi. Tur gan nebija tabakas.

Saturs

Prologs. Nākotnes lasījumi……

1. Laulības ar jūru………..

2. Scuola Mandoliera ………

3. Dārzs gaisā…………..

4. Stravaganti …………..

5. Lagūnas pilsēta………..

6. Doktors Nāve…………

7. Kur daiļums nēsā masku . . . .

8. Krūka ar varavīksnēm……

9. Divpadsmit torņi……….

10. Laivu tilts……………

11. Veiksmes roka…………

12. Divi brāļi…………….

13Nāves spriedums……….

14. Nopūtu tilts…………..

15. Mežģīņu valoda………..

16. Spoguļzāle…………..

17. Hercogienes nāve………

18. Viva Bellezza! ………….

19. Starp pasaulēm………..

20. Projām no ēnām……….

21. Vīrs melnā……………

Epilogs. Karnevāls………..

Piezīme par stravagāciju ……

Piezīme par Tāliju ………..