REJS BREDBERIJS, amerikāņu rakstnieks

SIRĒNA

Saltu viļņu vidū, tālu no cietzemes, katru vakaru gaidījām, kad atvelsies miglas vāli. Tie atvēlās, un mēs — Mak- dans un es — saziedām misiņa lodīšgultņus, ieslēdzām lukturi akmens torņa smailē. Makdans un es — divi putni drūmajā augstienē …

Sarkans stars … balts … atkal sarkans — meklēja miglā vientuļus kuģus. Ja tie nesaskatīs staru, mums ir arī Balss — mūsu Sirēnas spēcīgā, zemā balss; šī apdullinošā Balss lauzās cauri miglas lēveriem, un pārbiedētās kaijas pajuka uz visām pusēm kā gaisā uzsviestas spēļu kārtis, bet viļņu bangas šļāca augstu jo augstu, un to putas šņāca.

— Seit ir vientulīgi, bet ceru, ka esi jau pieradis? — Makdans vaicāja.

— Jā, — es atbildēju. — Paldies dievam, ka esi tik nepārspējams stāstītājs.

— Rītdien tava kārta braukt uz Lielo zemi. — Makdans pasmaidīja. — Dejosi ar meitenēm, dzersi džinu.

— Makdan, pastāsti — ko tu domā, kad paliec šeit viens?

— Domāju par jūras noslēpumiem, — Makdans atbildēja un aizsmēķēja pīpi.

Ceturksnis pāri septiņiem. Auksts novembra vakars, apkure ieslēgta, bākas lukturis raida staru uz visām pusēm, un garajā torņa rīklē rēc Sirēna. Krastā simt jūdžu attālumā neviena ciemata, tikai ceļš, kurā reti iemaldās automobiļi un kurš ved uz jūru cauri tuksnešainam novadam, pēc tam divas jūdzes salta ūdens līdz mūsu klintij, un pēc ilga ilga laika tālumā pavīd kuģis.

— Jūras noslēpumi, — Makdans domīgi atsāka. — Vai tu zini, ka okeāns ir milzīga sniega pārsla, pati lielākā sniega pārsla visā pasaulē? Mūžīgi kustībā, tūkstošiem krāsu un formu un nekad neatkārtojas. Apbrīnojamil Reiz naktī pirms daudziem gadiem sēdēju šeit viens, un tad no dzīlēm uznira visas zivis, visas jūras zivis. Kaut kas viņas bija sadzinis mūsu līcī, šeit viņas apstājās trīcēdamas, laistīdamās visās varavīksnes krāsās, un skatījās, skatījās uz bākas lukturi, sarkana — balta, sarkana — balta gaisma virs viņām, un es redzēju dīvainas acis. Pār muguru pārskrēja auksti drebu|i. Līdz pat pusnaktij jūrā it kā peldēja pāva aste. Pēkšņi — bez skaņas — pazuda, visi šie zivju miljoni ienira dzelmē. Nezinu, varbūt zivis no tālienes bija šeit ieradušās svētceļojumā? Apbrīnojami! Padomā pats, kāds viņām šķita mūsu tornis: septiņdesmit pēdas virs ūdens, zvījo dievišķās ugunīs, vēstī milža balsī. Zivis vairs neatgriezās, bet var taču būt — zivīm šķitis, ka viņas redzējušas kādu zivju dievekli.

Man pār muguru pārskrēja saltas trīsas. Skatījos uz tālo, pelēko jūras klaju, kas pletās līdz nekurienei.

— Jā, jā, jūrā ir viss kas … — Makdans satraukti kūpināja pīpi un bieži bieži, mirkšķināja acis. Visu to dienu Makdanu kaut kas satrauca, bet viņš neteica, kas īsti. — Lai gan mums ir visvisādi mehānismi un tā sauktie submarīni, taču paies vēl desmittūkstoš gadsimtu, iekām varēsim soļot pa zemūdens valstību, ieradīsimies nogrimušajā pasaulē un izjutīsim istas bailes. Padomāsim tikai: tur, dzelmeņos, arvien vēl ir trīssimttūkstošais gads pirms mūsu ēras! Mēs te plātāmies un ālējamies, ņemam nost cits citam zemi, cērtam nost cits citam galvu, bet viņi dzīvo saltajā, dziļdziļajā dzelmē, divpadsmit jūdzes zem okeāna līmeņa, un ir tikpat veci kā komētas aste.

— Tiesa kas tiesa, tur ir sena pasaale.

— Iesim. Man tev kaut kas jāpasaka, tagad ir īstais laiks.

Soļodami, runādamies bez steigas noskaitījām astoņdesmit pakāpienus. Augšā Makdans izslēdza iekšējo apgaismojumu, lai nekas neatspoguļotos biezajos stiklos. Bākas milzīgā acs dūkdama viegli griezās uz ieziestās ass. Ik pēc katrām piecpadsmit sekundēm nenogurdama rēca Sirēna.

— Patiešām, gluži kā zvērs. — Makdans pamāja ar galvu savām domām. — Naktī gaudo liels, vientuļš zvērs. Tup uz kādu desmit miljardu gadu robežas un rēc Dzelmē: «Esmu šeit, esmu šeit, esmu šeit…» Un Dzelme atbild — jā, jā, atbild! Džonij, tu šeit esi jau trīs mēnešus, pienācis laiks tevi brīdināt. Saproti, — Makdans vērīgi raudzījās tumsā un miglā, — šinī gadalaikā pie bākas ierodas ciemiņš.

— Vai zivju bari, par kuriem tu stāstīji?

— Nē, nevis zivis, bet kas cits. Nestāstīju tev tāpēc, ka baidījos — noturēsi mani par prātā jukušu. Taču ilgāk gaidīt nevar: ja pagājušajā gadā kalendārā esmu izdarījis pareizu atzīmi, tad šonakt tas nezvērs būs klāt. Neko sīkāk nestāstīšu — pats redzēsi. Sēdi šeit! Ja gribi, no rīta sakravā savas mantiņas, kāp kuterī un dodies uz Lielo zemi, iesēdies savā mašīnā zemes raga piestātnē, aizlaid uz kādu pilsētiņu, naktīs dedzini gaismu, — neko tev nejautāšu, neko nepārmetīšu. Šeit tas atkārtojas jau trīs gadus, un pirmoreiz es šeit neesmu viens — būs otrs, kas apliecina. Bet tagad skaties un gaidi.

Aizritēja pusstunda, retumis čukstus pārmijām dažus vārdus. Beidzot gaidīdami nogurām, un Makdans uzticēja man savas pārdomas. Par Sirēnu viņam bija vesela teorija.

— Reiz, pirms daudziem gadiem, aukstā, drūmā krastā ieradās cilvēks, apstājās un, klausīdamies okeāna dunoņā, teica: «Mums vajadzīgs balss, kas trauktu pāri ūdeņiem un brīdinātu kuģus; es tādu balsi radīšu. Es radīšu balsi, kas līdzīga balsij, kura skanējusi visos gadsimtos un miglās, kādas jebkad bijušas; šī balss būs kā tukša gulta, kas tev blakus cauru nakti, kā neapdzīvota māja, kad durvis atvērtas, kā koki ar kailiem zariem rudenī. Balss, kas līdzīga putnu balsij, kuri klaigādami lido uz dienvidiem, kas līdzīga novembra vējam un bangotnei pie skarbu, drūmu krastu klintīm. Es radīšu tik vientuļu balsi, ka to nevarēs nesaklausīt, un jebkurš, kas to sadzirdēs, elsodams raudās savā sirdī — pavarda liesmas šķitīs vēl karstākas, un cilvēki tālās pilsētās sacīs: «Labi, ka mēs esam mājās.» Es radīšu balsi, izgatavošu mehānismu, to nosauks par Sirēnu, un ikviens, kas to dzirdēs, izpratīs, cik lielas ir mūžības skumjas un cik īsas dzīves gaitas.»

Sirēna rēca.

— Es šo stāstu izdomāju, — Makdans klusi sacīja, — lai izskaidrotu, kāpēc viņš katru gadu peld uz bāku. Man liekas — viņš ierodas, paklausot bākas balss aicinājumam…

— Bet… — es ierunājos.

— Cssst! — Makdans mani pārtrauca. — Paskaties!

Viņš pamāja turp, kur pletās jūra.

Kaut kas peldēja šurp, uz bāku.

Nakts, kā jau es teicu, bija gadījusies ļoti dzestra, augstajā tornī mēs salām, gaisma uzliesmoja un dzisa, bet Sirēna tikai rēca, rēca cauri miglas mutuļiem. Varējām redzēt slikti un tikai nelielā attālumā, bet, lai nu būtu kā

būdams, lejā bija jūra, jūra, kas slīd pa naksnīgo zemi, plakana, klusa, krāsā pelēkām dūņām līdzīga, te augšā bijām mēs divi, vieni paši garajā tornī, un tur tālē vispirms sīkas ņirbas, pēc tam vilnis, kaupre, milzīgs mutulis, nedaudz putu. Un pēkšņi virs aukstā jūras klaida — galva, liela, melna galva ar milzīgām acīm un kakls. Pēc tam. nē, nevis rumpis, bet atkal kakls, vēl un vēl! Četrdesmit pēdu augstumā virs līmeņa rēgojās galva uz glīta, tieva, melna kakla. Tikai pēc tam no juras bezdibeņa iznira rumpis — gluži ka melnu koraļļu, mīdiju un vēžu saliņa. Sāņus pasitās lokanā aste. Visa nezvēra garums, rēķinot no galvas līdz astes galam, man šķiet, sniedzēs līdz deviņdesmit vai simt pēdām.

Neatceros, ko teicu, bet kaut ko es pasacīju.

— Lēnāk, puis, lēnāk, — Mak- dans čukstēja.

— Tas ir kaut kas neiespējams! — es iesaucos.

— Džonij, tu maldies, mēs neesam iespējami. Viņš arvien vēl ir tāds pats kā pirms desmit miljoniem gadu. Viņš nav pārvērties.

Tikai mēs un viss šis novads ir pārvērties, kļuvis neiespējams. Mēs!

Viņš lēnām, majestātiski peldēja šaipus apvāršņa ledainajā ūdenī. Miglas lēveri slīdēja virs jūras, un nezvēra apveids lāgu lāgiem kļuva neredzams. Briesmoņa acs uztvēra, nelaida vaļā, atspoguļoja mūsu bākas vareno staru, sarkans — balts, sarkans — balts. Šķita, ka augstu paceltais apaļais disks sensenā šifrā raida kādu vēsti. Briesmonis bija tikpat mēms kā migla, cauri kurai tas peldēja.

— Tas ir dinozaurs! — Es pietupos un satvēru margas.

— Jā, kāds no dinozauru ģints.

— Bet dinozauri taču izmiruši!

— Nē, tie vēl mitinās jūru dzelmeņos. Dziļi jo dziļi, dzelmju dzelmēs. Bezdibenī. Džonij, vai nav tiesa, izteiksmīgs vārds — Bezdibenis, cik tajā dziļš saturs! Tanī ir viss pasaules saltums, visa tumsa, visas dzīļu dzīles.

— Ko tagad darīsim?

— Ko darīsim? Mums ir savs darbs, aizbraukt nedrīkstam. Turklāt šeit ir drošāk nekā laivā. Paies laiciņš, kamēr nokļūsim krastā, bet nezvērs ir tikpat garš kā mīnu kuģis un slīd gandrīz tikpat ātri.

— Bet kāpēc, kāpēc viņš ierodas tieši šeit?

Nākamajā mirklī sapratu, kāpēc.

Sirēna sāka rēkt.

Briesmonis atbildēja.

Viņa rēkoņā jautās miljoniem gadu vecā okeāna un miglas balss. Tajā bija tik daudz sāpju un vientulības, ka es sarāvos. Briesmonis kliedza tornim. Sirēna rēca. Briesmonis auroja atkal. Sirēna rēca. Briesmonis pavēra milzīgos, zobainos žokļus, un no viņa rīkles izlauzās skaņa, kas pilnīgi atdarināja Sirēnas balsi. Vientuļa, varena, tāla jo tāla balss. Bezizejas, necaurredzamas tumsas, aukstas nakts, atstumtas būtnes balss. Tāda bija šī skaņa.

— Nu, — Makdans čukstēja, — vai tagad saprati, kāpēc viņš ierodas šeit?

Es pamāju ar galvu.

— Veselu gadu, Džonij, veselu gadu nelaimīgais briesmonis mitinās bezdibenī tūkstošiem jūdžu no krasta, divdesmit jūdžu dziļumā un gaida. Varbūt šis vientuļais dzīvnieks ir miljons gadu vecs. Bet apdomā: gaidīt miljons gadu. Vai tu to spētu? Varbūt šis dzīvnieks ir pēdējais savas sugas pārstāvis. Man nez kāpēc tā liekas. Pirms pieciem gadiem te ieradās cilvēki un uzcēla šo bāku. Uzstādīja savu Sirēnu, un tā rēc, rēc pāri Bezdibenim, kur, padomā, briesmonis ir ieniris, lai gulētu un sapņotu par pasauli, kurā dzīvojuši tūkstošiem tādu pašu kā viņš; bet tagad šis nezvērs ir vientulis, pavisam vientulis mūsdienu pasaulē, kura viņam nav piemērota, kurā vajag slēpties. Taču Sirēnas balss brīžiem aicina, brīžiem apklust, un viņš pamostas Bezdibeņa dūņainajā gultnē, acis atveras gluži kā milzīga fotoaparāta lēcas, un viņš nirst augšup lēni lēnītēm, jo uz viņa pleciem gulstas okeāna lielā nasta, milzīgais ūdeņu smagums. Taču Sirēnas aicinošā balss, vāja un tik pazīstama, lido tūkstošiem jūdžu tālu, šķeļ ūdens blīvu, kurtuve nezvēra kuņģī attīsta tvaiku, un viņš ceļas augšup, ceļas lēni lēnītēm. Aprij veselus mencu un merlanu barus, medūzu pulkus un ceļas arvien augstāk un augstāk visu riideni, mēnesi pēc mēneša: septembrī, kad sākas miglas, oktobrī, kad miglas vēl biezākas, bet Sirēna visu laiku aicina, un novembra beigās, pēc tam kad briesmonis dienu pēc dienas pielāgojies spiedienam, stundā paceldamies par dažām pēdām, viņš jau sasniedzis jūras līmeni sveiks un vesels. Gribot negribot jāuznirst lēnītēm: ja dosies augšup strauji, viss rumpis izšķīdīs gabalu gabalos. Tāpēc aizrit trīs mēneši, kamēr uznirst un vēl tikpat dienās aukstā ūdenī veicams ceļa gabals, kas dinozauru šķir no bākas. Beidzot viņš ir šeit — Džonij, āre, tur, naktī, — vislielākais briesmonis, kāds vien dzīvojis virs Zemes. Ir arī augsta bāka, kas viņu aicinājusi, tikpat garš kakls rēgojas no ūdens, un, viņam liekas, zem bākas ir arī tāds pats rumpis, bet galvenais — bākai gluži tāda pati balss kā nezvēram. Džonij, vai saproti, tagad tu saproti?

Sirēna rēca atkal.

Nezvērs atsaucās.

Es redzēju visu, es sapratu visu: miljoniem gadu pagājuši vientuļās gaidās — kad, kad- atgriezīsies tas, kurš nekādi negrib atgriezties? Miljoniem gadu ilga vientulība jūras dzelmeņos, bezgala daudzi gadsimti Bezdibeni, pie debesīm vairs nav lidojošo zvīņnešu, kontinentos purvi izžuvuši, le- muri un zobenzobu tīģeri nodzīvojuši savu mūžu un iestrēguši asfalta lāmās, pakalnos kā baltas skudras rosās cilvēki.

Sirēnas rēciens.

— Pērngad, — Makdans sacīja, — šis nezvērs visu nakti peldēja pa jūru, apli aiz apļa, apli aiz apļa. Tuvāk nerādījās — laikam šaubījās. Varbūt baidījās. Un dusmojās: tas nav nekāds joks tik tālu atpeldēt! Otrā rītā migla pēkšņi izklīda, uzlēca spoža saule, debess bija zila kā uz bildes. Briesmonis devās projām no siltuma un klusuma, aizpeldēja un neatgriezās. Man šķiet — visu gadu šis dzīvnieks tikai domājis, lauzījis galvu …

Briesmonis atradās tikai savus simt jardus no mums, tas rēca, un rēca arī Sirēna. Kad bākas gaismas strēle skāra dzīvnieka acis, ieplaiksnījās uguns — ledus, uguns — ledus.

— Tāda ir dzīve, — Makdans sacīja. — Mūžam tas pats: viens gaida otru, bet otra nav un nav. Vienmēr kāds mīl vairāk, nekā mīl viņu. Un pienāk brīdis, kad gribas iznīcināt to, kuru mīl, lai viņš vairs ilgāk nemocītu.

Briesmonis drāzās uz bāku.

Sirēna rēca.

— Redzēsim, kas tagad notiks, — Makdans sacīja.

Viņš izslēdza Sirēnu.

Iestājās klusums, tik liels klusums, ka savā stikla būrī dzirdējām pukstam mūsu sirdis, dzirdējām, kā, lēni slīdēdams, griežas bākas starmetis.

Briesmonis apstājās, sastinga. Viņa milzīgās, prožektoriem līdzīgās acis vērās ciet un vaļā. Nejaukā mute atpletās un krāca kā vulkāns. Briesmonis pagrieza galvu uz vienu pusi, uz otru pusi, it kā meklētu miglā pazudušo Sirēnas balsi. Dzīvnieks paskatījās uz bāku. Atkal ierēcās. Pēkšņi acu redzokļi sāka zaigot. Nezvērs paslējās augšup, kuldams ar asti ūdeni, gāzās virsū bākai, un viņa milzīgajās acīs zvīļoja niknums un mokas.

— Makdan! — es iesaucos. — Iedarbini Sirēnu!

Makdans satvēra svirslēdzi. Tanī pašā mirklī, kad viņš to ieslēdza, nezvērs vēlreiz izslējās no jūras. Pazibēja varenās ķetnas un spožais zivs ādas raksts starp pirkstveida izaugumiem, kas grābstījās gar torni. Ciešanu saviebtā purna labajā pusē gailēja milzīga acs gluži kā katls, kurā var noslīkt, aizrijoties pašam ar savu kliedzienu. Tornis sagrīļojās. Sirēna rēca; nezvērs rēca. Tas aptvēra torni un gar stiklu nošņirkstēja zvīņneša zobi; uz mums bira stikla drumslas.

Makdans steigšus sakampa manu roku.

— Lejā! Veicīgāk!

Tornis salīgojās un svērās sāņus. Sirēna un nezvērs rēca. Klupdami krizdami nodrāzāmies lejup pa kāpnēm.

— Ātrāk!

Mēs paspējām — ielīdam pagrabiņā zem kāpnēm tobrīd, kad bāka virs mūsu galvām sāka irt. Tūkstošiem triecienu, lejup bruka akmeņi, Sirēna apklusa. Briesmonis uzgāzās virsū tornim. Tas sadrupa. Stāvējām, neteikdami ne vārda, stāvējām Makdans un es, klausīdamies, kā bojā iet mūsu pasaule.

Pagalam. Tikai melna tumsa, un krāc bangas, sašķīzda- mas pret bākas drupām.

Un vēl…

— Paklausies, — Makdans klusi sacīja. — Paklausies.

Aizritēja īss mirklis, un es kaut ko sadzirdēju. Vispirms

ieelpojamā gaisa švīkstoņu, pēc tam milzīgā dzīvnieka žēlabas, jutu viņa apjukumu, vientulību; šis nezvērs bez spēka gulēja virs mums, mūs šķīra tikai ķieģeļu velve, un briesmoņa miesas izplatīja riebīgu, šķebinošu dvaku. Nezvērs brēca rīstīdamies. Torņa vairs nebija. Gaismas vairs nebija. Balss, kura viņu aicinājusi pāri gadu miljoniem, vairs nebija. Un briesmonis, muti atplētis, rēca, rēca spēcīgās Sirēnas balsī. Kuģu apkalpes, kas tonakt brauca garām, kaut arī neredzēja bākas gaismu, neredzēja itin neko, bet toties dzirdēja rēkoņu un domāja: «Ahā, tā ir Lounsambejas Sirēnas vientujā balss! Viss kārtībā. Esam garam zemes ragam.»

Tā tas turpinājās līdz rītam.

Karsta, dzeltena saules ripa jau slīdēja uz rietumiem, kad glābšanas komanda novāca no pagraba ieejas akmeņu kaudzes.

— Bāka sabruka, tas ir viss, — Makdans drūmi stāstīja glābējiem. — Viļņu bangās tā sāka grīļoties un saira.

Viņš ieknieba man rokā.

Nekādu pēdu. Klusa jūra, zila debess. Tikai sīva ūdensaugu smaka plūda no zaļas žurgas starp torņa drupām un krasta klintīm. Sīca mušas. Tukšā okeāna klaja viļņi plīkšķēdami skalojās gar bākas pamatiem.

Nākamajā gadā uzcēla jaunu bāku, bet es tolaik jau biju iekārtojies darbā pilsētiņā, apprecējies un dzīvoju patīkamā, siltā mājiņā, kuras logi zeltaini spīguļo rudens vakaros, kad durvis aizslēgtas un no skursteņa kūp dūmu strūkla. Makdans kļuvis par uzraugu jaunajā bākā, kura pēc viņa norādījumiem celta no dzelzsbetona.

— Drošs paliek drošs, — viņš man skaidroja.

Jauno bāku beidza būvēt novembrī. Reiz vēlā vakarā viens pats aizbraucu krastā, apturēju mašīnu, raudzījos uz pelēkajiem viļņiem, klausījos jaunās Sirēnas balsī: viens… divi… trīs… četras reizes minūtē, tālu jūrā, pavisam vientuļa…

Bet briesmonis?

Tas vairs neesot atgriezies.

— Pazudis, — Makdans teica. — Pazudis Bezdibenī. Sapratis, ka šinī pasaulē nedrīkst pārāk stipri mīlēt. Pazudis dzelmenī, Bezdibenī, lai gaidītu vēl miljons gadu. Nelaimīgais! Tikai gaidīt, gaidīt un atkal gaidīt… Gaidīt.

Sēdēju mašīnā un klausījos. Neredzēju ne torni, ne gaismas strēli virs Lounsambejas zemes raga. Tikai klausījos Sirēnā, Sirēnā un vēlreiz Sirēnā. Šķita, ka tur rēc nezvērs.

/

Man gribējās kaut ko sacīt, bet ko?

Загрузка...