Pikniks ceļa malā

— Gribēju mūžīgo jaunību — pigu dabūju, — viņš murmināja. — Naudas vietā — pigu. Bet veselību gan. Un bērni rnan ir labi. Un pats esmu dzīvs. Tev pat sapņos nav rādījies, kur esmu bijis. Un tomēr dzīvs. — Viņš aplaizīja lūpas. — Es tai lūdzu tikai vienu: ļauj dzīvot un dod veselību un lai bērni būtu…

— Aizveries! — Redriks beidzot vairs neizturēja. — Ko tu pļāpā kā sievišķis. Ja varēšu — izvilkšu. Man žēl tavas Dinas — paliks par ieleni.

— Dinai — Bārbridžs nosēca. — Mans bērniņš. Daiļa- viņa. Viņi man ir izlutināti, Rudais. Nekas viņiem nelika liegts. Aizies bojā. Artūrs. Mans Arčijs. Tu taču pazīsti viņu, Rudais. Kur tu vēl tādus esi redzējis?

— Teicu jau: ja varēšu — izvilkšu.

— Nē, — Bārbridžs ietiepīgi uzstāja. — Tu mani katrā ziņā izvilksi. Zelta lode. Gribi — pateikšu, kur tā ir!

— Nu pasaki.

Bārbridžs ievaidējās un sakustējās.

— Manas kājas… — viņš sēca. — Pačamdi, kā tur ir.

Redriks pastiepa roku un taustīdams vilka ar plaukstu

pa Bārbridža kāju no ceļgala uz leju.

— Kauli… Vai kauli vēl ir? — guļošais stenēja.

— Ir, ir, — Redriks meloja. — Neknosies.

Patiesībā bija sataustāms tikai ceļgala skriemelis. Zemāk, līdz pašai pēdai, kāja bija kā mīksta gumijas šļūtene, ko varētu sasiet mezglā.

— Melo, — Bārbridžs noteica. — Kāpēc tu melo? Vai tad es nezinu, nekad neesmu redzējis?

— Celis ir vesels.

— Droši vien tu melo, — Bārbridžs drūmi sacīja. — Nu labi. Tikai izvelc mani. Es tev visu atdošu. Zelta lodi. Uzzīmēšu karti. Norādišu visas lamatas. Visu izstāstīšu …

Bārbridžs runāja un runāja, apsolīdams vēl nezin ko, bet Redriks vairs neklausījās. Viņš skatījās uz šosejas pusi. Prožektoru šaulras tagad neslīdēja pa krūmiem, tās krustojoties bija sastingušas uz tā paša marmora obeliska, un spilgtajā, zilgajā gaismā Redriks pavisam skaidri ieraudzīja salīkušu, melnu stāvu, kas klīda starp krustiem. Sī figūra kustējās kā akla, uz labu laimi, tieši uz prožektoru. Redriks redzēja, ka tā uzskrēja virsū milzīgam krustam, atsprāga atpakaļ, tad vēlreiz atsitās pret to un tikai pēc tam apgāja krustam apkārt un slīdēja tālāk, izstiepusi uz priekšu garās rokas ar izplestiem pirkstiem. Pēc tam noslēpumainais stāvs pēkšņi nozuda, it kā būtu zemē iekritis, un pēc brīža parādījās atkal gabaliņu tālāk un vairāk pa labi, soļodams ar dzīvam cilvēkam neraksturīgu iecirtlbu, kā uzvilkts mehānisms.

Pēkšņi prožektori nodzisa. Nošņirkstēja sajūgs, mežonīgi ierēcās dzinējs, starp krūmiem pazibēja sarkanās un zilās signālugunis, un patruļas mašīna izkustējās no cietas, tad, strauji uzņemdama ātrumu, aiztraucās pilsētas virzienā un nozuda aiz kapsētas mūra. Redriks krampjaini norija siekalas un atvēra kombinezona rāvējslēdzēju.

— Tomēr aizbrauca… — Bārbridžs drudžaini murmināja. — Rudais, sāc… sāc ātrāk! — Viņš sāka nemierīgi grozīties, gramstījās ar rokām pa zemi, satvēra maisu ar laupījumu un mēģināja piecelties. — Nu sāc, ko gaidi!

Redriks vēl skatījās uz šosejas pusi. Tagad tur valdīja tumsa, nekas nebija redzams, bet kaut kur tur atradās Tas — soļoja kā uzvilkts mehānisms, kāpās atpakaļ, pakrita, uzgrūžoties krustiem, sapinās krūmos.

— Labi, — Redriks balsī noteica. — Ejam.

Viņš pacēla Bārbridžu. Vecais ar kreiso roku kā spīlēs sagrāba viņa kaklu, un Redriks, nespēdams izslieties stāvus, rāpus uz visām četrām izvilka viņu pa caurumu kapsētas mūrī, ķerdamies ar rokām aiz slapjās zāles.

— Uz priekšu, uz priekšu!… — Bārbridžs sēca. — Neuztraucies, laupījumu es turu, no rokām neizlaidīšu… Uz priekšu!

Taciņa bija pazīstama, bet mitrā zāle slidena, pīlādžu zari cirtās sejā; veča augums bija neticami smags, gluži kā mironim, turklāt vēl maiss ar laupījumu šķindot un žvadzot nemitīgi aizķērās aiz neredzamiem šķēršļiem, un Redrikam bija bailes uzdurties Tam, kurš varbūt vēl arvien maldījās te pa tumsu.

Kad viņi izkļuva uz šosejas, bija vēl pavisam tumšs, taču varēja manīt, ka rīts vairs nav tālu. Mežiņā otrpus šosejas miegaini un nedroši jau sāka sasaukties putni, bel virs pilsētas tālās nomales tumšajām mājām, virs retajiem, dzeltenajiem lukturiem nakts melnums jau vērtās zilgans, un no turienes vilka dzestrs, mitrs vējiņš. Redriks nolika Bārbridžu ceļa malā, apskatījās apkārt un kā liels, melns zirneklis aši pārskrēja pār ceļu. Viņš ātri sameklēja lendroveru, nometa no tā zarus, ar kuriem mašīna bija nomaskēta, sēdās pie stūres un uzmanīgi, neiededzot prožektorus, izbrauca uz asfalta. Bārbridžs sēdēja, turēdamies pie maisa ar laupījumu un aptaustīdams kājas.

— Ātri! — viņš gārdza. — Atri uz priekšu! Ceļgali, man vēl ir veseli ceļgali… Jāglābj ceļi!

Redriks viņu pacēla un, sasprindzinājumā zobus sakodis, pārvēla pār bortu mašīnā. Ar blīkšķi Bārbridžs nokrita pakaļējā sēdeklī un ievaidējās. Maisu viņš tomēr neizlaida no rokām. Redriks pacēla 110 zemes mēteli un uzmeta viņam virsū. To Bārbridžs bija pamanījies atstiept līdzi.

Redriks sameklēja kabatas lukturīti un ar to pastaigāja pa ceļmalu uz priekšu un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka nepaliek nekādas pēdas. Pēdu vispār nebija. Izbraucot uz šosejas, lendrovers bija pieplacinājis pie zemes garo, biezo zāli, bet pēc pāris stundām tā atkal uzcelsies. Ap to vielu, kur bija stāvējusi patruļas mašīna, mētājās ļoti daudz izsmēķu. Redriks atcerējās, ka viņu sen moka velēšanās pīpēt, izvilka cigareti un aizsmēķēja, kaut gan pašlaik viņam vispār gribējās ielēkt mašīnā un triekt un triekt to pēc iespējas ātrāk prom no šejienes. Bet pagai- dām to vēl nedrīkstēja darīt. Bija jārīkojas lēni un ar apdomu.

— Ko tu dari? — raudulīgā balsī Bārbridžs ierunājās. — Ūdeni neizlēji, visi zvejas rīki sausi… Noslēp laupījumu!

— Aizveries! — Redriks uzsauca. — Netraucē mani! — Viņš ievilka dūmu. — Nogriezīsimies uz dienvidu nomali.

— Kāpēc uz nomali?! Ko vēl ne! Tā tu pazudināsi manus ceļgalus…

Redriks vēlreiz ievilka dūmu un paslēpa izsmēķi sērkociņu kārbiņā.

— Nefleitē, Maitu Ērgli. Taisni caur pilsētu nevar. Tur ir trīs posteņi, vismaz vienā apturēs.

— Lai aptur!

— Paskatīsies uz tavām pleznām — būs vāks.

— Lai skatās! Apdullinājām zivis, man trāpīja pa kājām — un beigta balle!

— Un ja nu kāds patausta?

— Patausta… Tad es tā bļaušu, ka šie aizmirsīs, kā taustīt.

Taču Redriks jau bija izšķīries. Viņš pacēla vadītāja sēdekli, apgaismoja ar lukturīti un atvēra slepenu vāku.

— Dod šurp laupījumu!

Benzīna tvertne zem sēdekļa nebija īsta. Redriks saņēma maisu un iestūma to slēptuvē; to darot, viņš dzirdēja, ka maisā kas žvadz un šķind.

— Es nedrīkstu riskēt. Man nav tiesību to darīt.

Viņš nolika vāku vietā, nobārstīja ar gružiem, virsū uzmeta lupatu un nolaida sēdekli. Bārbridžs stenēja un pukstēja, žēlabaini prasīdams pasteigties, atkal sāka solīt

Zelta lodi, pats visu laiku grozīdamies sēdeklī un bažīgi raudzīdamies gaistošajā tumsā, kas ar katru bridi kļuva blāvāka. Redriks nepievērsa vecim nekādu uzmanību. Viņš atvēra ar ūdeni piepildītu plastikāta balonu, kurā bija zivis, ūdeni uzlēja uz zvejas rīkiem, kas gulēja nomesti kravas kastes apakšā, bet zivis, kuras locīdamās sitās cita pret citu, sabēra brezenta maisiņā. Plastikāta balonu viņš pārlocīja un iebāza kombinezona kabatā. Tagad viss bija kārtībā: zvejnieki atgriezās 110 zvejas, kas nav bijusi sevišķi veiksmīga. Viņš sēdās pie stūres un sāka braukt.

Līdz pašam pagriezienam Redriks brauca ar neieslēgtiem lukturiem. Pa kreisi stiepās varena, trīs metrus augsta siena, kas norobežoja Zonu, bet labajā pusē bija krūmi, skrajas birztaliņas, reizēm pagadījās pamestas kotedžas ar aiznaglotiem logiem un aplupušām sienām. Redriks tumsā labi redzēja, un tumsa jau arī vairs nebija tik necaurredzama, turklāt viņš zināja, kas tagad notiks, tāpēc, kad priekšā parādījās salīkusi figūra, kas vienmērīgā solī kustējās pa ceļu, viņš pat nesamazināja ātrumu, vienīgi noliecās zemāk pie stūres. Tas soļoja taisni pa šosejas vidu un, tāpat kā Tie visi, devās uz pilsētu. Redriks To apdzina, nogriezis mašīnu pašā ceļa kreisajā malā, un apdzenot stiprāk nospieda akseleratoru.

— Žēlīgais dievs! Rudais, vai tu redzēji?

— Jā.

— Ak kungs!… Tā vien mums vēl trūka!… — Bārbridžs nomurmināja un pēkšņi sāka skaļi skaitīt lūgšanu.

— Aizveries! — Redriks uzsauca.

Tepat kaut kur bija jābūt pagriezienam. Redriks samazināja ātrumu, vērīgi ieskatīdamies sašķiebušos mājiņu un žogu rindā, kas stiepās labajā pusē. Veca transformatora būda… Stabs ar balstu… satrunējis tiltiņš pār grāvi… Redriks pagrieza stūri. Grambās mašīna tika pasviesta sāņus.

— Kur tu brauc!? — Bārbridžs mežonīgi iebļāvās. — Kājas man nomaitāsi, nelieti!

Redriks pagriezās un atvēzējies iegāza vecim pa seju, ar plaukstas virspusi sajuzdams saraino vaigu. Bārbridžs saguma un apklusa. Mašīna svaidījās, laiku pa laikam riteņi buksēja mīkstajos, nakts lietū radušos dubļos. Redriks ieslēdza priekšējos lukturus. Balta, lēkājoša gaisma apspīdēja ar zāli apaugušās vecās, iebrauktās sliedes, pamatīgās peļķes, satrunējušos, sašķiebtos žogus gar ceļa malām. Bārbridžs šņaukādamies raudāja. Viņš vairs neko nesolīja, viņš žēlojās un draudēja, taču ļoti klusu un neskaidri, tā ka Redriks dzirdēja tikai atsevišķus vārdus. Kaut ko par kājām, ceļgaliem, skaistuli Arčiju,,, Pēc tam viņš apklusa.

Pamestais ceļš stiepās gar pilsētas rietumu nomali. Kādreiz šeit bija vasarnīcas, sakņu un augļu dārzi, pilsētas priekšnieku un rūpnīcu administrācijas vasaras rezidences. Zaļas, dzīvespriecīgas vietiņas, mazi ezeri ar tīru smilšu krastiem, skrajas, caurredzamas bērzu birzis, dīķi, kuros audzēja karpas. Rūpnīcu darba troksnis un smacīgie dūmi līdz šejienei nekad nenonāca, tāpat arī pilsētas kanalizācija. Tagad te viss bija pamests, atstāts novārtā, un visā brauciena laikā viņi redzēja tikai vienu apdzīvotu māju — dzeltena gaisma aiz nolaistiem aizkariem, uz auklas lietū samirkusi izkārtā veļa un milzīgs suns, kas izlēca no kādas šķērsielas un, niknumā aizelsdamies, kādu laiku dzinās pakaļ mašīnai, nepievērsdams uzmanību ūdenim un dubļu pikām, kuras šļācās no mašīnas riteņu apakšas.

Redriks uzmanīgi pārbrauca pāri vēl vienam vecam, pussabrukušam tiltiņam un, kad priekšā bija saskatāms pagrieziens uz Rietumu šoseju, apturēja lendroveru un izslēdza dzinēju. Tad viņš izrausās no mašīnas uz ceļa un, pat nepagriezies pret Bārbridžu, gāja uz priekšu, salīgi sabāzis rokas kombinezona mitrajās kabatās. Bija jau pavisam gaišs, visa apkārtne slapja un miegaina, valdīja dziļš klusums. Viņš aizgāja līdz šosejai un uzmanīgi paskatījās caur krūmiem. Policijas postenis no šejienes bija labi redzams: maza būdiņa uz riteņiem, trīs apgaismoti logi; patruļas mašīna stāvēja ceļa malā, tajā neviena nebija. Labu laiku Redriks stāvēja un vēroja. Postenī nemanīja nekādas dzīvības pazīmes, acīmredzot patruļnieki, naktī izvārguši un nosaluši, tagad sildījās namiņā, snauzdami ar cigareti lūpu kaktiņā. — Krupji, — Redriks klusu pie sevis noteica. Viņš sataustīja kabatā kasteti, sabāza pirkstus ovālajos caurumos, sažņaudza saujā auksto metālu un, salīgi drebinādamies, neizņēmis rokas no kabatām, devās atpakaļ pie mašīnas. Lendrovers, mazliet sašķiebies uz sāniem, stāvēja starp krūmiem. Vieta bija nomaļa, pamesta, te laikam neviens nebija kāju spēris jau gadus desmit.

Kad Redriks piegāja pie mašīnas, Bārbridžs saslējās taisnāk un, muti pavēris, blenza uz viņu. Sinī mirklī viņš izskatijās pat vecāks par saviem gadiem — grumbains plikpauris, apaudzis asiem bārdas rugājiem, izdrupušiem zobiem. Kādu brīdi viņi klusēdami lūkojās viens uz otru, un pēkšņi Bārbridžs neskaidri sacīja:

— Iedošu karti… visas lamatas, visas… Pats atradīsi, nenožēlosi…

Redriks stāvēja nekustīgi un klausījās, tad atbrīvoja pirkstus, ielaida kasteti no rokas kabatā un teica:

— Labi. Tavs uzdevums — gulēt bezsamaņā, skaidrs? Vaidi un neļauj nevienam sev pieskarties.

Viņš apsēdās pie stūres, iedarbināja dzinēju un sāka braukt.

Viss noritēja gods godam. No posteņa mājiņas neviens neiznāca, kad lendrovers akurāti, atbilstoši ceļa zīmju un rādītāju prasībām, lēni pabrauca tai garām, pēc tam mašīna, strauji palielinot ātrumu, drāzās uz pilsētu caur dienvidu nomali. Pulkstenis bija seši no rīta, ielās vēl nemanīja nekādas kustības, asfalts no nesenā lietus tumši spīdēja, automātiskie luksofori krustojumos vienveidīgi un nevienam nevajadzīgi mirkšķināja. Viņi pabrauca garām maizes ceptuvei ar augstiem, spilgti apgaismotiem logiem, un Redriku apņēma silts, neparasti garšīgas smaržas vilnis.

_— Derētu kaut ko iekost, — Redriks teica un, izvingri- nādams no sasprindzinājuma sastingušos locekļus, izstaipījās, atspiezdamies ar rokām pret stūri.

— Ko? — Bārbridžs bailīgi jautāja.

— Saku, ka vajadzētu ko iekost… Kur tevi aizvest? Uz mājām vai tiešā ceļā pie Miesnieka?

— Pie Miesnieka, brauc pie Miesnieka! — steidzīgi nomurmināja Bārbridžs, tramīgi saliecies uz priekšu, un drudžaini pūta karstu elpu Redrikam pakausī. — Tieši pie viņa! Brauc tieši! Viņš man vēl ir parādā septiņsimt monētu … Brauc taču, brauc ātrāk, ko rāpo kā uts pa slapju vietu! — Un pēkšņi bezspēcīgi un nikni sāka lamāties rupjiem, negantiem vārdiem, šķiezdams siekalas, aizrīdamies negaidītās klepus lēkmēs.

Redriks neatbildēja. Nebija ne laika, ne spēka nomierināt satracināto Maitu Ērgli. So braucienu un visu pārējo, kas ar to saistīts, vajadzēja ātrāk beigt un kaut stundiņu vai vismaz pusstundu pagulēt pirms tikšanās «Metropolē». Viņš izgrieza mašīnu uz Sešpadsmitās ielas, nobrauca divus kvartālus un apstājās pelēkas divstāvu savrupmājas priekšā.

Miesnieks pats atvēra Redrikam durvis — acīmredzot tikko bija piecēlies un gatavojās doties uz vannasistabu. Viņš bija ģērbies greznā halātā ar zelta pušķiem, rokā glāze ar mākslīgajiem zobiem. Mati bija izspūruši, zem duļķainajām acīm nokārušies tumši maisiņi.

— A, Rudais! Ko teiksi?

— Ieliec zobus — un iesim! — Redriks pavēlēja.

— Aha, — Miesnieks atsaucās un uzaicinādams pameta ar galvu uz halles otru galu, bet pats, šļūkādams persiešu tupelītēs ieautās kājas un apbrīnojami veikli kustēdamies, devās uz vannasistabu.

— Kurš? — viņš jautāja no turienes.

— Bārbridžs.

— Kas viņam noticis?

— Kājas.

Bija dzirdams, ka vannasistabā tek ūdens, atskanēja sprauslāšana, šļaksti, kaut kas nokrita un aizvēlās pa grīdas flīzēm. Redriks noguris atlaidās krēslā, izņēma cigareti un, apkārt skatīdamies, aizpīpēja. Jā, halle bija tā nekas. Miesnieks naudu nebija žēlojis. Viņš bija ļoti pieredzējis un ļoti mūsdienīgs ķirurgs, zinātnes spīdeklis ne tikai pilsētā, bet arī štatā, un ar stalkeriem viņš ielaidās, protams, ne jau naudas dēļ. Arī viņš guva savu daļu no Zonas: ņēma graudā dažādu laupījumu veidā, kuru izmantoja savā medicīnas nozarē; ņēma zināšanu veidā, izmantodams sakropļotos stalkerus, lai pētītu agrāk nezināmas slimības, cilvēka organisma kropļojumus un bojājumus; guva slavas veidā, jo bija planētas pirmais speciālists cilvēku slimībās, kas saslimuši ar «necilvēciskām» slimībām. Un — nav ko noliegt — viņš labprāt ņēma ari naudu.

— Kas konkrēti noticis ar kājām? — viņš vaicāja, iznākdams no vannasistabas ar lielu dvieli uz pleciem. Ar tā galu viņš uzmanīgi slaucīja slaidos, jutīgos pirkstus.

— Iestidzis «receklī», — Redriks paskaidroja.

Miesnieks iesvilpās.

— Nu, tad Bārbridžam ir beigas, — viņš nomurmināja. — Zēl gan, bija labs stalkers.

— Nekas, — Redriks noteica, zvilnēdams krēslā. — Tu viņam uztaisīsi protēzes, un viņš ar tām vēl lēkās pa Zonu.

— Nu labi, — Miesnieks novilka. Sejas izteiksme kļuva lietišķa. — Pagaidi, es tūlīt saposīšos.

Kamēr ķirurgs ģērbās, kamēr kaut kur zvanīja — droši vien uz savu klīniku, lai viss tiek sagatavots operācijai, — Redriks kā sastindzis pusguļus zvilnēja krēslā un pīpēja. Viņš sakustējās tikai vienu reizi, lai izvilktu blašķi. Redriks dzēra maziem malciņiem, tāpēc ka dzēriens pudelē bija atlicis vairs pašā dibenā, un centās neko nedomāt. Viņš gluži vienkārši gaidīja.

Pēc tam viņi abi izgāja pie mašīnas. Redriks apsēdās pie stūres, Miesnieks atlaidās viņam blakus un tūlīt, pārliecies pār sēdekļa atzveltni, ņēmās aptaustīt Bārbridža kājas. Vecais stalkers, apklusis un sarāvies, kaut ko žēlabaini murmināja, zvērēja apzeltīt, atkal un atkal pieminēja bērnus un nelaiķi sievu un lūdza glābt viņam vismaz ceļgalus.

Kad viņi piebrauca pie klīnikas, Miesnieks nolamājās, jo pie ieejas nebija sanitāru, viņš izlēca no mašīnas, pirms tā bija apstājusies, un nozuda aiz klīnikas durvīm. Redriks atkal aizpīpēja, bet Bārbridžs negaidot sacīja skaidri un saprotami, it kā pavisam nomierinājies:

— Tu gribēji mani nozūmēt. To es neaizmirsīšu.

— Nenozūmēju taču, — Redriks vienaldzīgi iebilda.

— Jā, nepiebeidzi gan… — Bārbridžs apklusa, tad turpināja: — Arī to neaizmirsīšu.

— Neaizmirsti, neaizmirsti. Mani tu, protams, nesāktu galēt nost… — Redriks pagriezās un paskatījās uz Bārbridžu. Vecais pašķobīja muti, kustinādams apkaltušās lūpas. — Tu mani gluži vienkārši pamestu, — Redriks teica. — Atstātu Zonā — un gali ūdeni. Kā Briļļaino.

— Briļļainais pats nomira, — Bārbridžs drūmā balsī iebilda. — Man ar viņu nav nekāda sakara. Viņš vairs netika ne no vietas, palika kā pielīmēts.

— Tu esi nelietis, — novērsies Redriks vienaldzīgi teica. — īsts Maitu Ērglis.

No klīnikas izskrēja samiegojušies, izspūruši sanitāri un, pa ceļam sakārtodami nestuves, rikšoja pie mašīnas. Laiku pa laikam ievilkdams dūmu, Redriks skatījās, cik veikli tie izvilka Bārbridžu no mašīnas, noguldīja uz nestuvēm un aizstiepa uz klīnikas durvīm. Vecis gulēja nekustīgi, salicis rokas uz krūtīm, un stingi vērās debesīs. Viņa lielās pēdas, ko «receklis» bija nežēlīgi sakropļojis, izskatījās dīvaini un nedabiski izgrieztas uz āru. Bārbridžs bija pēdējais no vecajiem stalkerieni, no tiem, kuri sāka meklēt negaidītos dārgumus tūlīt pēc citplanētiešu Apmeklējuma, kad Zonu vēl neviens nesauca par Zonu, kad vēl nebija ne institūta, ne mūra, ne ANO policijas, kad pilsētu bija paralizējušas bailes, bet pasaule smējās par avīžnieku izdomājumiem. Redrikatn toreiz bija desmit gadu, bet Bārbridžs vēl bija spēcīgs un veikls virs — viņam patika iedzert uz citu rēķina, izkauties, iespiest kaklā kādu aiz- sapņojušos meiču. Paša bērni viņu toreiz nemaz neinteresēja, bet savu sīkā nelieša dabu viņš parādīja jau tajos laikos, jo iereibis ar neģēlīgu patiku piekāva savu sievu — ar lielu troksni, visiem redzot. Viņš to sadauzīja līdz nāvei.

Redriks apgrieza Iendroveru un, nepievērsdams uzmanību luksoforiem, trieca to tieši uz savu māju, rēcoši signalizēdams retajiem gājējiem un ar lielu ātrumu krustojumos nogriezdamies ap stūri.

Viņš apstājās garāžas priekšā, bet, izrausies no mašīnas, ieraudzīja pārvaldnieku, kas viņam tuvojās no skvē- riņa puses. Kā parasti, pārvaldnieks bija sliktā omā, viņa krunkainā sejiņa ar aiztūkušajām acīm pauda tādu riebumu, it kā viņš ietu nevis pa zemi, bet pa mēsliem.

— Labrīt! — Redriks viņu pieklājīgi sveicināja.

Pārvaldnieks, apstājies divu soļu attālumā no viņa, bakstīja ar pirkstu sev pār plecu.

— Vai tas ir jūsu darbs? — viņš uzdeva nesaprotamu jautājumu. Bija redzams, ka kopš vakardienas tie ir viņa pirmie vārdi.

— Par ko jūs runājat?

— Tās šūpoles… Vai jūs tās uzkārāt?

— Es.

— Kādai vajadzībai?

Redriks neatbildējis piegāja pie garāžas durvīm un sāka slēgt tās vaļā. Pārvaldnieks viņam sekoja un nostājās aiz muguras.

— Es jautāju — kādai vajadzībai jūs uzkārāt šūpoles? Kas jūs lūdza?

— Meita lūdza, — Redriks ļoti mierīgi teica un atvēra garāžas durvis.

— Es jums nejautāju par meitu! — Pārvaldnieks pacēla balsi. — Par meitu būs īpaša saruna. Es jautāju: kas jums atļāva? Kas jums atļāvis skvērā saimniekot?

Redriks pagriezās pret viņu, laiciņu stāvēja nekustīgi un, acis nenovērsis, skatījās uz viņa bālo, sīkām dzīsliņām klāto virsdeguni. Pārvaldnieks soli atkāpās un mierīgākā balsī turpināja:

— Arī balkonu neesat pārkrāsojis. Cik reižu es jums…

— Velti pūlaties. Vienalga, es no šejienes prom nebraukšu.

Redriks atgriezās pie mašīnas un iedarbināja dzinēju. Likdams rokas uz stūres, viņš ar acs kaktiņu pamanīja, ka pirkstu kauliņi kļuvuši pavisam balti. Tad viņš izliecās ārā 110 mašīnas un, vairs nevaldīdams pār sevi, uzsauca:

— Bet, ja man tomēr būs jāaizbrauc, tad sargies, odze!

Redriks iedzina mašīnu garāžā, ieslēdza tur gaismu un aizvēra durvis. Tad viņš izvilka no neīstās benzīntvertnes maisu ar laupījumu, sakārtoja mašīnu, iebāza maisu vecā, pītā grozā, virsū uzlika zvejasrīkus, vēl slapjus, ar pielipušu zāli un lapām, bet visam pāri sabēra nobeigušās zivis, kuras vakarvakarā Bārbridžs bija nopircis kādā bodītē pilsētas nomalē. Pēc tam viņš vēlreiz apskatīja mašīnu 110 visām pusēm — tāpat vien aiz ieraduma. Pakaļējam labās puses protektoram bija pielipusi saplacināta cigarcle. Redriks to atrāva — izrādījās, ka tā ir zviedru cigarete. Viņš padomāja un iebāza to sērkociņu kastītē. Tajā jau atradās trīs izsmēķi.

Uz kāpnēm Redriks nevienu nesatika. Viņš apstājās pie sava dzīvokļa durvīm, un tās atvērās, iekams viņš paguva izņemt no kabatas atslēgu. Viņš iespraucās sāniski iekšā, turot smago grozu padusē, un viņu apņēma savas mājas pazīstamā siltuma un smaržu pasaule, bet Gūta, apķērusies viņam ap kaklu, piespiedās ar seju pie krūtīm un sastinga. Pat cauri kombinezonam un siltajam kreklam viņš sajuta, cik mežonīgi dauzās viņas sirds. Viņš neatstūma Gutu, bet pacietīgi stāvēja un gaidīja, kamēr viņa nomierinās, kaut gan tieši šajā mirklī juta, cik ļoti ir nomocījies un zaudējis spēkus.

— Nu labi, — viņa beidzot ierunājās zemā, aizsmakušā balsī, palaida Redriku vaļā un iededza priekštelpā gaismu, bet pati neatskatīdamās gāja uz virtuvi. — Es tev tagad uzvārīšu kafiju… — viņa teica 110 turienes.

— Es te atstiepu zivis, — viņš sacīja māksloti mundrā balsī. — Izcep, sagatavo visas uzreiz, briesmīgi gribas kaut ko ierit — nemaz vairs nav spēka!

Viņa atgriezās, slēpdama seju vaļā palaistajos matos; viņš nolika grozu uz grīdas, palīdzēja viņai izņemt tīklu ar zivīm, un viņi kopā aiznesa to uz virtuvi, kur iegāza zivis skalojamā traukā.

— Ej mazgāties, — Gūta teica. — Kamēr tu tiksi galā, viss būs sagatavots.

— Kā Pērtiķens? — Redriks jautāja, apsēzdamies un vilkdams nost zābakus.

— Visu vakaru p|āpāja, — Gūta atsaucās. — Ar pūlēm noliku gulēt. Bez mitas uzmācās ar jautājumiem: kur tētis, kur tētis? Lai tur plīst vai lūst, bet dod viņai tēti…

Viņa veikli un bez trokšņa rīkojās pa virtuvi; drīz katliņā uz plīts jau vārījās ūdens, zvīņas šķīda uz visām pusēm, vislielākajā pannā čurkstēja ej Ja, un brīnumjauki iesmaržojās tikko uzvārīta kafija.

Redriks piecēlās, basām kājām atgriezās priekštelpā, paņēma grozu un aiznesa to uz pieliekamo. Pec tam viņš ieskatījās guļamistabā. Pērtiķens nemierīgi grozījās, sega nospārdīta un nokarājās uz grīdas, krekliņš uzrāvies uz augšu — tāda viņa tur bija redzama kā uz delnas — mazs, šņācošs zvērēns. Redriks nenovaldījās un paglaudīja viņai muguru, ko klāja mīksta, zeltaina vilniņa, un vai tūkstošo reizi bija pārsteigts, cik šie matiņi zīdaini un gari. Viņam ļoti gribējās paņemt Pērtiķēnu rokās, bet viņš baidījās to pamodināt, turklāt pats bija netīrs kā velns, piesūcies ar Zonu un nāvi. Tāpēc Redriks atgriezās virtuvē, atkal apsēdās pie galda un palūdza:

— Ielej man tasīti kafijas. Mazgāšos pēc tam.

Uz galdiņa atradās žūksnis vakardienas preses izdevumu: «Hārmontas Avīze», žurnāli «Atlēts» un «Plaij- boy» — vesela kaudze žurnālu — un biezais rakstu krājums «Starptautiskā ārpuszemes kultūru institūta ziņojumi» — 56. laidiens pelēkos vākos. Redriks saņēma no Gūtas tasīti kūpošas kafijas un pievilka sev tuvāk «Ziņojumus». Kaut kādi līkumiņi, nozīmītes, rasējumi… fotogrāfijās — pazīstami priekšmeti dīvainos rakursos. Vēl viens Kirila raksts, iznācis pēc viņa nāves: «Par kādu negaidītu 77 B tipa magnētisko slazdu īpašību». Uzvārds «Panovs» iespiests melnā rāmītī, zem tā piezīme petitā: «19… gada aprīlī doktors Kirils A. Panovs, PSRS, traģiski gājis bojā eksperimenta laikā.» Redriks aizmeta žurnālu, apdedzinādams lūpas, iedzēra kafiju un vaicāja Gūtai:

— Vai kāds bija atnācis?

— Gutalīns, — mazliet vilcinādamās, viņa atbildēja. Gūta stāvēja pie plīts un skatījās uz vīru. — Bija piesūcies kā ods, es viņam parādīju durvis.

— Bet kā tad Pērtiķēns?

— Protams, negribēja laist viņu prom. Taisījās bimbāt. Bet es viņai paskaidroju, ka tēvocis Gutalīns slikti jūtas. Un viņa man saprotoši atbild: «Atkal Gutalīns piesūcies!»

Redriks pasmīnēja un iedzēra vēl vienu malku. Tad jautāja:

— Ko kaimiņi?

Pirms atbildes Gūta atkal brīdi vilcinājās:

— Kā vienmēr.

— Labi, nestāsti ar.

— Ak, ko tur runāt! — Riebumā viņa atmeta ar roku. — Šonakt pie durvīm dauzījās tā sieva no apakšstāva. Acis ieplestas, siekalas šķīst uz visām pusēm. Ko mēs nakts vidū zāģējot vannasistabā!.,.

— Maita! — Redriks izgrūda caur zobiem. — Paklau, varbūt tomēr brauksim prom? Nopirksim māju kādā nomalē, kur neviens nedzīvo, kādu pamestu vasarnīcu…

— Bet Pērtiķēns?

— Ak dievsl — Redriks iesaucās. — Vai tiešām mēs abi nevaram panākt, lai viņai būtu labi?

Gūta pakratīja galvu.

— Viņa mīl bērnus. Un tie mīl viņu. Bērni nav vainīgi, ka…

— Jā, tie, protams, nav vainīgi, — Redriks noteica.

— Tur nav ko runāt! Tev viens zvanīja. Vārdu nenosauca. Es sacīju, ka tu esi aizbraucis zvejot.

Redriks nolika tasīti uz galda un piecēlās.

— Labi, — viņš teica. — Iešu tomēr nomazgāties. Man vēl vesels lērums darīšanu.

Redriks ieslēdzās vannasistabā, iemeta apģērbu ūdens- tvertnē, bet kasteti, atlikušos uzgriežņus, cigaretes un pārējos sīkumus uzlika uz plauktiņa. Viņš ilgi grozījās zem karstas, gandrīz verdošas dušas, stenēja un pūta, berzdams ķermeni ar asu sūkli, kamēr miesa k|uva tumšsarkana, tad izslēdza dušu, apsēdās uz vannas malas un aizpīpēja. Vados guldzēja ūdens. Virtuvē Gūta šķindināja traukus, vannasistabā ieplūda ceptu zivju smarža; pēc tam viņa pieklauvēja pie durvīm un pabāza tīru ve|u.

— Ģērbies ātrāk! Zivis atdziest.

Gūta tagad bija jau atguvusies un atkal sāka komandēt. Pavīpsnājis Redriks apģērbās, tas ir, uzstīvēja krekliņu un sporta bikses, un tādā izskatā atgriezās virtuvē.

— Nu tagad var arī paēst, — apsēzdamies viņš teica.

— Vai ve|u saliki tvertnē?

— Aha, — ar pilnu muti Redriks atbildēja. — Laba zivtiņa!

— Ūdeni uzlēji?

— Nē-ē… pardon, vainīgs, tas vairs neatkārtosies, madam… Nu izbeidz, gan pagūsi, tagad pasēdi! — Viņš satvēra Gutu aiz rokas un mēģināja viņu novilkt sev klēpī, bet viņa izvairījās un nosēdās galda otrā pusē.

— Tu smādē vīru, — Redriks noteica, atkal piebāzis pilnu muti. — Tātad riebjas.

— Kas tu tagad par vīru! Tukšs maiss, nevis vīrs. Tevi vispirms vajag piepildīt.

— Un ja nu pēkšņi? Pasaulē taču notiek arī brīnumi!

— Kaut kā neesmu manījusi, ka tu darītu brīnumus. Varbūt iedzersi?

Redriks šaubās pagrozīja dakšiņu.

— Tomēr ne-ē, — viņš noteica un, paskatījies pulkstenī, piecēlās. — Es tagad iešu. Sagatavo man parādes uzvalku. «A» klases: lai būtu krekls, kaklasaite…

Ar patiku šļūkādams tīrām, basām kājām pa vēso grīdu, viņš iegāja pieliekamajā un aizšāva aizbīdni. Tad uzlika gumijas priekšautu, uzvilka garus gumijas pirkstaiņus un ķērās pie maisa, izkraujot uz galda visu tā saturu. Divi «mānekļi». Kastīte ar «kniepadatām». Deviņas «baterijas». Trīs «aproces». Un viena tāda kā stīpa — arī kaut kas līdzīgs «aprocei», taču no baltmetāla, vieglāka un ar lielāku diametru, ap trīsdesmit milimetru. Sešpadsmit «melnās lāses» polietilēna sainī. Divi pilnīgi veseli «sūkļi» dūres lielumā. Trīs «niezekļi». «Gāzētā māla» kārba. Maisā vēl palika smags porcelāna konteiners, rūpīgi iesaiņots stikla tarā, taču Redriks to neaiztika. Viņš izvilka cigareti un aizpīpēja, apskatīdams mantību, kas bija salikta uz galda.

Pēc tam atvēra atvilktni, izņēma papīra lapu, zīmuļa galiņu un skaitīkļus. Iespiedis cigareti mutes kaktiņā, miegdams acis no dūmiem, viņš rakstīja skaitli pēc skaitļa, kārtodams visu trīs stabiņos, pēc tam pirmos divus saskaitīja. Summas bija iespaidīgas. Redriks nospieda iz- smēķi pelnutraukā, uzmanīgi atvēra kārbu un izbēra «kniepadatas» uz papīra. Elektriskajā gaismā tās zilgi lāsmoja un tikai retumis pēkšņi uzziedēja tīrās spektra krāsās — dzeltenā, sarkanā un zaļā. Viņš paņēma vienu «kniepadatu» un, lai nesadurtos, uzmanīgi saspieda starp īkšķi un rādītāju. Pēc tam izslēdza gaismu un brītiņu pagaidīja, kamēr acis pierod pie tumsas. Taču «kniepadata» klusēja. Redriks nolika lo sāņus, sataustīja citu un atkal iespieda starp pirkstiem. Atkal nekā. Viņš paspieda stiprāk, riskēdams sadurt pirkstus, un tad «kniepadata» atdzīvojās: pa to sāka skraidīt vāji sārtas gaismas zibšņi, kurus pēkšņi nomainīja retāki za|i uzliesmojumi. Kādu brīdi Redriks tīksminājās par savādo zibšņu spēli, kurai, kā viņš bija izlasījis «Ziņojumos», noteikti bija kāda nozīme, varbūt tā signalizēja par ko |oti svarīgu, ļoti nopietnu; pēc tam nolika «kniepadatu» sāņus, atsevišķi no citām, un paņēma jaunu …

Kopa bija septiņdesmit trīs «kniepadatas», no tām divpadsmit «runāja», pārējās klusēja. Patiesībā arī tām vajadzēja runāt, bet ar pirkstiem vien te nepietika, bija nepieciešama speciāla mašīna galda lielumā. Redriks iededza gaismu un pie uzrakstītajiem skaitļiem pierakstīja vēl divus. Un tikai pēc tam viņš bija sadūšojies nākamajam solim.

Redriks iebāza abas rokas maisā un, elpu aizturējis, izvilka un uzlika uz galda mīkstu vīstokli. Labu brīdi viņš skatījās uz to, domīgi berzēdams zodu ar delnas virspusi. Pēc tam tomēr paņēma zīmuli, pagrozīja to neveiklajos pirkstos, kas bija ievilkti gumijas cimdos, un atkal nometa. Izvilka vēl vienu cigareti un, neatraudams acis no vīstokļa, izpīpēja to līdz galam.

— Kāda velna pēc! — Redriks skaļi noteica, apņēmīgi satvēra vīstokli un iebāza atpakaļ maisā. — Viss. Un pietiek.

Viņš ātri sameta «kniepadatas» atpakaļ kārbā un piecēlās. Bija laiks iet. Varbūt pusstundu varētu pagulēt, lai galva kļūtu skaidrāka, taču, no otras puses, daudz derīgāk ierasties uz tikšanos pirms laika un paskatīties, kas un kā. Viņš nometa cimdus, pakāra priekšautu un, neizslēdzis gaisinu, izgāja no pieliekamā.

Uzvalks jau bija nolikts uz gultas, un Redriks sāka ģērbties. Spoguļa priekšā viņš patlaban sasēja kaklasaiti, kad viņam aiz muguras klusu iečīkstējās grīdas dēļi, atskanēja sparīga šņākuļošana, un viņš savaikstija seju īgnā grimasē, lai nesāktu smieties.

— O-ū! — pēkšņi viņam blakus iekliedzās sīka bal- stiņa, un kaut kas satvēra viņu aiz kājas.

— Ai-ai-ai! — Redriks izsaucās un «bezsamaņā» iekrita gultā.

Pērtiķēns smiedamās un spiegdama nekavējoties uzrāpās viņam virsū. Meitene Redriku bradāja ar kājām, raus

tīja aiz matiem un applūdināja ar daždažādas informācijas plūdiem. Kaimiņu Villijs atrāvis lellei kāju. Trešajā stāvā uzradies balts kaķēns ar sarkanām acīm — droši vien nav klausījis mammu un gājis Zonā. Vakariņās bijusi biezputra ar Ievārījumu. Tēvocis Gutalīns atkal piesūcies un bijis slims, viņš pat raudājis. Kāpēc zivis neslīkst, ja viņas ir ūdenī? Kāpēc mamma naktī negul? Kāpēc ir pieci pirksti, bet rokas divas un deguns tikai viens?… Red- riks saudzīgi apkampa silto radījumu, kas rāpoja pa viņa vēderu un krūtīm, ieskatījās milzīgajās, viscaur tumšajās — bez baltumiem — acīs, piespieda seju pie apaļā, ar zeltainu, mīkstu pūku apaugušā vaidziņa un čukstēja:

— Pērtiķēn… ak, tu Pērtiķēn, manu Pērtiķēn…

Pie auss asi iezvanījās telefons. Redriks pastiepa roku un nonēma klausuli.

— Hallo!

Neviens neatsaucās. Pec tam klausulē noknakšķēja un atskanēja īsi signāli. Redriks piecēlās, nolaida Pērtiķēnu zemē un, vairs viņā neklausīdamies, uzvilka bikses un žaketi. Bērns bez mitas tarkšķēja, taču viņš izklaidīgi pasmaidīja vienīgi ar muti, tā ka beidzot viņam lika paziņots, ka tētis laikam ir ar zobiem sakodis un norijis mēli, un tad viņu atstāja mierā.

Redriks iegāja pieliekamajā, salika portfelī visu, kas atradās uz galda, ieskrēja vannasistabā pēc kastetes, vēlreiz atgriezās pieliekamajā, vienā rokā paņēma portfeli, otrā — grozu ar maisu, izgāja, rūpīgi aizslēdza durvis un uzsauca Gūtai:

— Es aizeju!

— Kad būsi mājās? — viņa jautāja, iznākdama no virtuves. Viņa jau bija sakārtojusi matus un nokrāsojusies, un viņai mugurā bija nevis rītasvārki, bet mājas kleita, tā, kas viņam vislabāk patika, — koši zila ar dziļu izgriezumu.

— Es piezvanīšu, — Redriks atbildēja, skatīdamies uz sievu, tad piegāja pie viņas un noliecies noskūpstīja uz kakla izgriezumā.

— Jel ej, — Gūta klusu teica.

— Un es? Un mani? — Pērtiķēns spiedza, spraukdamās starp viņiem.

Vajadzēja noliekties vēl zemāk. Gūta skatījās viņā stingu skatienu.

— Sīkums. Neuztraucies. Es piezvanīšu.

Stāvu zemāk uz kāpņu laukumiņa Redriks ieraudzīja korpulentu cilvēku svītrainā pidžamā, kurš ņēmās ap savu durvju atslēgu. No dzīvokļa nāca silta, skābena smaka. Redriks apstājās un sveicināja:

— Labrīt!

Resnais vīrs bažīgi paskatījās uz Redriku pār spēcīgo plecu un kaut ko noņurdēja.

— Jūsu laulātā draudzenē naktī ieradās pie mums, — Redriks teica. — Mēs it kā kaut ko zāģējot. Tas ir pārpratums.

— Kas man par daļu! — resnais vīrs pidžamā norūca.

— Vakar sieva mazgāja veļu, — Redriks turpināja.

— Ja mēs traucējam jūs, lūdzu, atvainojiet.

— Es neko neesmu teicis, — resnais paskaidroja.

— Lūdzu…

— Nu, ļoti priecājos, — Redriks sacīja.

Viņš nokāpa lejā, iegāja garāžā, nolika grozu ar maisu kaktā, uzcēla tam virsū veco automašīnas sēdekli, beigās visu rūpīgi apskatīja un izgāja uz ielas.

Tālu nebija jāiet — divi kvartāli līdz laukumam, tad cauri parkam un vēl viens kvartāls līdz Centrālajam prospektam. «Metropoles» priekšā, kā parasti, mirdzēja vesela rinda niķelētu un lakotu dažādas krāsas mašīnu, sulaiņi aveņkrāsas livrejās stiepa uz ieejas durvīm čemodānus, uz marmora kāpnēm solīdi ārzemnieciska izskata cilvēki, kūpinādami cigārus, apspriedās grupiņās pa divi, pa trīs. Redriks nolēma pagaidām tur neiet. Viņš iekārtojās pie galdiņa zem sauljuma kādā mazā kafejnīciņā, kas atradās «AAetropolei» ielas pretējā pusē, palūdza kafiju un aizpīpēja. Dažus soļus no viņa pie cita galdiņa sēdēja trīs starptautiskās policijas darbinieki civilos tērpos, viņi klusēdami steigšus ēda hārmontiešu gaumē sagatavotus ceptus cīsiņus un dzēra tumšo alu no dziļām stikla krūzītēm. Otrā pusē, soļus desmit no viņa, kāds seržants, saņēmis dakšiņu saujā, drūmā noskaņojumā rija ceptus kartupeļus. Zilā ķivere ar dibenu uz augšu gulēja uz grīdas blakus viņa krēslam, siksna ar revolvera maksti karājās, pārsviesta pār atzveltni. Vairāk apmeklētāju kafejnīcā nebija. Oficiante, nepazīstama sieviete jau gados, stāvēja maliņā un laiku pa laikam nožāvājās, ar roku delikāti aizsegdama nokrāsotās lūpas. Pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm deviņi.

Redriks ieraudzīja, ka no viesnīcas iznāk Ričards Nunans, pa ceļam kaut ko gremodams un likdams galvā mīkstu platmali. Viņš mundri tipināja pa kāpnēm — maziņš, resns, sārts, omulīgs, tikko mazgājies, droši pārliecināts, ka diena nenesīs viņam nekādas nepatikšanas. Viņš pamāja kādam ar roku, pārmeta salocīto putekļu mēteli pār labo plecu un piegāja pie sava peugeot. Arī mašīna Dikam bija īsa, ieapaļas formas, tikko nomazgāta un arī it kā droša, ka šodien tai nedraud nekādas briesmas.

Aizsedzis seju ar plaukstu, Redriks vēroja, kā Nunans rosīgi un lietišķi iekārtojas pie stūres, pārliek kaut ko no priekšējā sēdekļa uz pakaļējā, pēc kaut kā noliecas, pagroza atpakaļskata spoguli. Tad mazā mašīnīte izgrūda zilu dūmu mākulīšus, pasignalizēja kādam afrikānim apmetnī un žirgti izripoja uz ielas. Spriežot pēc visa, Nunans devās uz institūtu, tātad viņam bija jāapbrauc apkārt strūklakai un jāstūrē garām kafejnīcai. Piecelties un aiziet bija jau par vēlu, tāpēc Redriks aizklāja seju ar plaukstu un sakņupa pār savu kafijas tasīti. Tomēr tas nelīdzēja. Peugeot nopīpināja pie pašas auss, nočīkstēja bremzes, un Nunana rnožā balss sauca:

— Ei, Suhart! Red!

Klusi pie sevis nolamājies, Redriks pacēla galvu. Nunans jau naski soļoja uz viņa pusi, pa ceļam stiepdams pretī roku. Viņš staroja laipnībā.

— Ko tu te dari tādā agrumā? — pienākdams klāt, Ričards jautāja. — Pateicos, madarn, — viņš izmeta oficiantei, — neko nevajag… — Un atkal Redrikam: — Simt gadu neesmu tevi redzējis. Kur tu biji pazudis? Ar ko nodarbojies?

— Tā neko… — Redriks negribīgi norūca. — Ar sīkumiem.

Viņš skatījās, kā Nunans ar tam raksturīgo rosību un pamatīgumu iekārtojas krēslā viņam pretī, ar tuklajām roķelēm pastumj glāzi ar salvetēm uz vienu pusi, sviestmaižu šķīvi uz otru, un klausījās Nunana draudzīgajā

pļāpāšanā.

— Tu izskaties tāds ne dzīvs, ne miris, vai neizgulies, vai? Zini, arī es pēdējā laikā esmu nomocījies ar jauno tehniku, bet vai tāpēc lai es negulētu — nē, brālīt, miegs man ir pirmajā vietā, un automātika var iet ratāl… — Viņš pēkšņi apskatījās apkārt. — Pardon, varbūt tu kādu gaidi? Vai es netraucēju?

— Ne jau, ne… — Redriks gurdi teica. — Gluži vienkārši iegadījies brīvs brītiņš, domāju, iedzeršu kafiju.

— Nu, es tevi ilgi neaizkavēšu, — Diks mierināja un paskatījās pulkstenī. — Paklau, Red, met tu savus sīkumus pie malas un atgriezies institūtā. Pats zini, tur tevi saņemtu atplestām rokām jebkurā laikā. Gribi atkal pie krieva! Nesen ieradās.

Redriks pakratija galvu.

— Nē, — viņš noteica. — Otrs Kirils vēl nav piedzimis… Man jūsu institūtā nav ko darīt. Jums tur tagad ir automātika, roboti staigā pa Zonu, jādomā, prēmijas arī saņem roboti… Bet par laboranta grašiem… tur man neiznāk pat smēķiem.

— Nepļāpā niekus, to visu varētu nokārtot, — Nunans iebilda.

— Neciešu, ka man ko nokārto, — Redriks paskaidroja. — Savu mūžu esmu visu nokārtojis pats un arī turpmāk rīkošos tāpat.

— Lepns esi kļuvis… — Nunans nosodoši teica.

— Nemaz ne. Man tikai nepatīk, ka jāskaita katrs grasis.

— Jā, tev taisnība, — Nunans izklaidīgi noteica. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz portfeli, kas atradās blakus Redrikam, ar pirkstu paberzēja plāksnīti, kurā bija iegravēti slāvu burti. — Viss pareizi: nauda cilvēkam vajadzīga tādēļ, lai par to nekad nebūtu jādomā… Vai Kirils uzdāvināja? — viņš jautāja, pamādams ar galvu uz portfeli.

— Saņēmu mantojumā, — Redriks paskaidroja.

— Kāpēc tu vairs nerādies «Boržčā»? — Nunans gribēja zināt. — Es gan tur gandrīz katru dienu pusdienoju. Seit, «Metropolē», par katru kotleti tik briesmīgi plēš… Paklau, — viņš pēkšņi ierunājās citā tonī, — kā tev pašlaik ar finansēm?

— Vai gribi aizņemties?

— Nē, gluži otrādi.

— Tātad gribi aizdot…

— Ir darbiņš, — Nunans paskaidroja.

— Ak dievs! — Redriks iesaucās. — Arī tu par to pašu!

— Un kurš tad vēl? — Nunans tūlīt gribēja zināt.

— Daudz ir tādu… darba devēju.

Nunans iesmējās, it kā tikai nupat būtu sapratis viņu.

— Nē, tas nebūtu pēc tavas galvenās profesijas.

— Pēc kuras tad?

Nunans atkal paskatījās pulkstenī.

— Zini ko, — viņš teica pieceldamies. — Atnāc uz «Boržču» pusdienās, tā ap pulksten diviem. Tad parunāsim.

— Uz diviem es nepagūšu.

— Nu tad vakarā ap sešiem. Labi?

— Paskatīsimies, — Redriks teica un arī paskatījās pulkstenī. Bija bez piecām minūtēm deviņi.

Nunans pamāja ar rociņu un aizvēlās pie sava peugeot. Redriks noskatījās viņam pakaļ, pasauca viesmīli, palūdza «Lucktj strike», samaksāja un, paņēmis portfeli, nesteidzīgi gāja pār ielu uz viesnīcu. Saule jau pamatīgi cepināja, gaiss bija smacīgi mitrs. Redrikam sūrstēja acis. Viņš tās stipri sainiedza, nožēlodams, ka pietrūcis laika kaut stundiņu pagulēt pirms svarīgā pasākuma. Un tad pēkšņi ar viņu kaut kas notika.

Tā ar viņu ārpus Zonas nekad nebija gadījies un arī Zonā nolika tikai divas trīs reizes. Viņš pēkšņi it kā nokļuva citā pasaulē. Miljoniem smaržu plūda pār viņu — asas, saldas, metāliskas, maigas, bīstamas, satraucošas, milzīgas kā māja, sīkas kā puteklīši, raupjas kā akmeņi, smalkas un sarežģītas kā pulksteņmehānisms. Gaiss kļuva ciets, taustāms, tajā parādījās šķautnes, virsmas, leņķi, it kā izplatījums butu piepildījies ar milzīgām, nelīdzenām, grumbuļainām lodēm, glumām piramīdām, milzīgiem, asiem kristāliem, un viņam bija jāspiežas tam visam cauri — kā sapnī cauri vecu krāmu tirgotāja bodītei, kas piekrauta ar senām kroplīgas formas mēbelēm. Tas ilga tikai īsu mirkli. Viņš atvēra acis, un viss izgaisa. Tā nebija cita pasaule, bet gan tā pati agrākā zināmā pasaule, kas pagriezusi pret viņu otru — nepazīstamo pusi, šī puse atklājās viņam uz īsu mirkli un atkal cieši aizvērās, pirms viņš paguva ko apjaust…

Pie auss saniknoti rēca kādas mašīnas signāls. Redriks sāka iet ātrāk, pec tam metās skriešus un apstājās tikai pie «Metropoles» sienas. Sirds neganti dauzījās, viņš nolika portfeli uz asfalta, steigā atplēsa cigarešu paciņu, aizpīpēja un dziļi ievilka dūmu, atpūzdamies kā pēc kautiņa, un dežurējošais policists, apstājies blakus, norūpējies vaicāja:

— Vai palīdzēt jums, mister?

— N-nē, — Redriks izdvesa un noklepojās. — Smacīgi …

— Varbūt pavadīt?

Redriks noliecās un pacēla portfeli.

— Paldies, draugs. Viss kārtībā.

Viņš ātri devās uz ieeju, uzskrēja pa kāpnēm un iegāja vestibilā. Te bija vēsi un krēslaini. Vajadzētu pasēdēt kādā no šiem milzīgajiem, ar ādu apvilktajiem krēsliem, atgūties, atvilkt elpu, bet nebija laika, Redriks jau tāpat bija nokavējies. Viņš atļāvās tikai izpīpēt cigareti, no nolaisto plakstu apakšas aplūkodams cilvēkus, kuri drūzmējās vestibilā. Kaulainais jau bija klāt — nervozi rakņājās pa žurnāliem pie preses izdevumu letes. Redriks iemeta izsmēķi urnā un iegāja lifta kabīnē.

Viņš nepaguva aizvērt durvis, un aiz viņa tur iespraucās kāds astmatisks, drukns resnītis, pamatīgi sasmaržojusies dārniņa un sadrūmis puika, kas sūkāja šokolādi, kā arī liela auguma vecene ar slikti noskūtu zodu. Redriks tika iespiests kaktā. Viņš aizvēra acis, lai neredzētu puiku, kam pār zodu tecēja brūnas siekalas, bet sejiņa bija svaiga, tīra, bez neviena matiņa, — un nebūtu jāskatās uz puikas māmiņu, kuras plakanās krūtis greznoja liela, sudrabā iestrādātā «melno lāšu» virkne, un lai neredzētu resnīša izvalbītos sklerotisko acu baltumus un atbaidošās kārpas uz vecenes uztūkušā snuķa. Resnītis mēģināja aizpīpēt, taču vecene viņu traucēja un darīja to līdz piektajam stāvam, kur izvēlās ārā no lifta; līdzko viņa bija prom, resnītis aizpīpēja ar tādu izskatu, it kā aizstāvētu savu pilsoņa brīvību, tūlīt gan sāka klepot uri cīnīties ar elpas trūkumu — sēkdams un krekšķēdams, kā kamielis izstiepdams lūpas un bakstīdams ar elkoni Redrikam sānos …

Astotajā stāvā Redriks izkāpa un soļoja pa mīksto gaiteņa paklāju, te bija mājīga, patīkama gaisma, ko deva neredzamas spuldzes. Šeit vējoja Parīzes smaržas un dārgas tabakas smārds, te smaržoja pēc cieši piebāztu naudasmaku ādas, pēc elegantām dāmiņām, kurām maksāja piecsimt monētas par vienu nakti, pēc masīviem zelta portsigāriem — pēc visas tās lētās mantas riebīgā pelējuma, kas bija izaudzis no Zonas; te sūca, rija, kampa no Zonas, aptaukojās no tās labumiem, bet šai sabiedrībai bija gluži vienalga, kas te notiek un it sevišķi kas notiks vēlāk, pēc tam kad tā būs sagrābusies visu pēc sirds patikas, pierijusies līdz kaklam un kad viss, kas bijis Zonā, atradīsies ārpusē un izjauks pasaules līdzsvaru … Redriks bez klauvēšanas pagrūda astoņsimt septiņdesmit ceturtā numura durvis.

Krekšķis, sēdēdams uz galda pie loga, tiūrās ap cigāru. Viņš bija ģerbies pidžamā, retie mati vēl mitri, bet jau rūpīgi sasukati, celiņš pa vidu, neveselīgā, uzburbusī seja gludi noskūta.

— Abā, — viņš noteica, acis nepaceldams. — Precizitāte ir karaliska īpašība. Esiet sveicināts, manu zēni

Beidzot viņš bija apgriezis cigāra galu, saņēma to abām rokām, pacēla pie lupām un pavilka degunu gar to gan uz vienu, gan otru pusi.

— Kur tad ir mūsu vecais, labais Bārbridžs? — viņš jautāja, paceldams acis. Tās bija dzidri zilas kā eņģelim.

Redriks nolika portfeli uz dīvāna, pats apsēdās un izvilka cigareti.

— Bārbridžs neatnāks, — viņš paziņoja.

— Vecais, labais Bārbridžs, — Krekšķis vēlreiz atkārtoja, pārlika cigāru pirkstos un uzmanīgi iebāza to mutē.

— Vecajam Bārbridžam uzdod nervi…

Viņš vēl vienmēr skatījās uz Redriku skaidrām, zilām acīm, ne reizi tās nepamirkšķinādams. Viņš nekad tās nemirkšķināja. Durvis pavērās, un istabā iespraucās Kaulainais.

— Kas tas bija par cilvēku, ar kuru jūs sarunājāties? — viņš jautāja jau uz sliekšņa.

— Ā-ā, sveicināts! — Redriks viņam laipni atsaucās, nokratīdams pelnus uz grīdas.

Kaulainais sabāza rokas kabatās un tuvojās Redrikam, plati likdams uz iekšu vērstās pēdas.

— Mēs esam jums simtreiz teikuši: pirms tikšanās nedrīkst būt nekādu kontaktu ar svešiem cilvēkiem. Bet ko jūs darāt? — viņš pārmetoši vaicāja.

— Es sasveicinos, — Redriks atbildēja. — Bet jūs?

Krekšķis iesmējās, un Kaulainais aizkaitināts iesaucās;

— Sveiki, sveiki… — Viņš vairs neurbās Redrikā ar pārmetošu skatienu un nokrita tam blakus uz dīvāna.

— Tā nedrīkst darīt. Vai saprotat? Nedrīksti

— Tad nozīmējiet tikšanos tādā vietā, kur man nav paziņu, — Redriks atcirta.

— Zēnam taisnība, — Krekšķis viņu aizstāvēja. — Mēs esam nošāvuši greizi… Kas tas bija par cilvēku?

— Ričards Nunans, — Redriks paskaidroja. — Viņš pārstāv kaut kādu firmu, kas piegādā institūtam mašīnas. Dzīvo šeit, viesnīcā.

— Redz, cik vienkārši! — Krekšķis teica Kaulainajam, paņēma no galda interesantas šķiltavas, kas bija izveidotas Brīvības statujas veidā, aizdomīgi paskatījās uz tām un nolika atpakaļ.

— Kur tad ir Bārbridžs? — Kaulainais jautāja jau pavisam draudzīgi.

— Bārbridžs iegāzies, — Redriks paskaidroja.

Tie abi ātri saskatījās.

— Miers viņa pīšļiem, — Krekšķis noteica, uzmanīgi vērdamies Redrikā. — Vai varbūt viņš arestēts?

Krietnu brīdi Redriks klusēja un, lēni vilkdams dūmus, izsmēķēja cigareti. Tad viņš nometa izsmēķi uz grīdas un sacīja:

— Nebaidieties, viss ir ar glanci. Viņš atrodas slimnīcā.

— Nav ko teikt — ar glanci! — Kaulainais nervozi uzlēca kājās un piegāja pie loga. — Kurā slimnīcā?

— Nebaidieties, — Redriks atkārtoja. — Viņš ir tajā, kur jābūt. Ķersimies pie lietas, man nāk miegs.

— Konkrēti kurā slimnīcā? — Kaulainais jau aizkaitināts jautāja.

— Es taču jums teicu! — Redriks atcirta un paņēma portfeli. — Vai mēs šodien ko darīsim vai ne?

— Darīsim, darīsim, manu zēn, — Krekšķis žirgti atsaucās.

Negaidīti viegli viņš nolēca uz grīdas, ātri piestūma žurnālu galdiņu pie Redrika, ar vienu vēzienu noslaucīja uz paklāja žurnālu un avīžu kaudzi un pats apsēdās iepretī, atbalstījis pret ceļiem sārtās, spalvainās rokas.

— Rādiet nu šurp! — viņš uzaicināja.

Redriks atvēra portfeli, izvilka cenu sarakstu un nolika uz galdiņa Krckšķim priekšā. Tas paskatījās un ar nagu pastūma sarakstu sāņus. Kaulainais, nostājies Krekšķini aiz muguras, viņam pār plecu blenza sarakstā.

— Tas ir rēķins, — Redriks paskaidroja.

— Redzu jau, redzu, — Krekšķis atsaucās. — Rādiet šurp mantu!

— Naudu! •— Redriks pieprasīja.

— Kas tas par «gredzenu»? — Kaulainais aizdomīgi vaicāja, pār Krekšķa plecu bakstīdams ar pirkstu sarakstā.

Redriks neatbildēja. Aizvērto portfeli viņš turēja uz ceļiem un neatraudamies skatījās zilajās eņģeļa acīs. Krekšķis beidzot pavīpsnāja.

— Par ko gan es jūs tā mīlu, manu zēn? — viņš novilka. — Un vēl runā, ka inilestiba no pirmā acu uzmetiena nemēdzot būt!

Krekšķis teatrāli nopūtās. — Fil, draudziņ, kā pie viņiem te pieņemts izteikties? Noskaiti viņam to šmeli, at- grūd zaļos… un pasniedz man beidzot sērkociņuI Tu taču redzi… — Un viņš patirināja cigāru, ko vēl arvien turēja starp diviem pirkstiem.

Kaulainais Fils noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pasvieda viņam kastīti, bet pats iegāja blakusistabā pa durvīm, ko aizsedza portjeras. Bija dzirdams, ka viņš tur piktā balsī ar kādu sarunājas, kaut ko par kaķi maisā, bet Krekšķis, beidzot aizdedzinājis savu cigāru, vēl arvien skatījās tieši uz Redriku ar sastingušu smaidu plānajās, bālajās lūpās un it kā kaut ko pārdomāja, un Redriks, atspiedis zodu uz portfeļa, tāpat skatījās viņam sejā un arī centās nemirkšķināt, lai gan plaksti neganti sūrstēja un acīs sariesās asaras. Tad Kaulainais atgriezās, nometa uz galdiņa divas banknošu paciņas un sapūties nosēdās blakus Redrikam. Tas laiski pastiepās pēc naudas, taču Krekšķis ar rokas mājienu viņu apturēja, norāva no paciņām bandroles un iebāza tās sev pidžamas kabatā.

— Tagad lūdzu, — viņš teica.

Redriks paņēma naudu un neskaitīdams sastūķēja visu žaketes iekškabatās. Pēc tam sāka ņemt laupījumu ārā no portfeļa. Viņš to darīja lēnām, dodams tiem abiem iespēju apskatīt katru priekšmetu atsevišķi un salīdzināt ar sarakstu. Istabā valdīja klusums, bija dzirdama vienīgi Krekšķa sēcošā, skaļā elpa, un aiz portjerām skanēja klusa šķindoņa, it kā pret glāzes malu sistos karotīte.

Kad Redriks beidzot aizvēra portfeli un noknakšķināja slēdžus, Krekšķis pacēla acis uz viņu un prasīja:

— Nu bet kā ar pašu galveno?

— Nekā, — Redriks atbildēja. Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: — Pagaidām.

— Man patīk šis «pagaidām», ~ Krekšķis mīlīgā balsī teica. — Bet tev, Fil?

— Suhart, tu mūs muļķo, pūt miglu acīs. Paceļas jautājums: kāpēc tu tā dari? — Kaulainais īgni pārmeta.

— Tāda specialitāte: viss miglā tīts, tumšas lietiņas, — Reds paskaidroja. — Mums visiem tāda grūta specialitāte.

— Nu labi, — Krekšķis nokrekšķināja. — Bet kur fotoaparāts?

— Velns parāvis! — Redrikam izlauzās. Viņš ar pirkstiem paberzēja vaigu, juzdams, ka sejā saplūst asinis. — Esmu vainīgs. Pavisam aizmirsu.

— Tur? — Krekšķis prasīja, ar cigāru izdarīdams gaisā nenoteiktu kustību.

— Neatceros… Droši vien tur.., — Redriks aizvēra acis un atlaidās pret divāna atzveltni. — Nē, esmu pilnīgi aizmirsis.

— Zēl, — Krekšķis noteica. — Bet jūs, vai jūs vismaz pats redzējāt to lietiņu?

— Nē, taču, — Redriks īgni izgrūda. — Tur jau ir tas suns aprakts. Mēs nemaz neaizgājām līdz kauperiein. Bārbridžs iestiga «recekli», un man tūlīt vajadzēja griezt ilksis uz otru pusi… Varat būt pārliecināti — ja es to būtu ieraudzījis, noteikti nebūtu aizmirsis …

— Paskaties, liju, skatiesl — pēkšņi Kaulainais pārbijies čukstēja. — Kas tas ir?

Viņš sēdēja, saspringti izstiepis sev priekšā labās rokas rādītājpirkstu. Ap to griezās Redrika atnestā baltā metāla stīpa, un Kaulainais, acis izvalbījis, skatījās uz riņķojošo priekšmetu.

— Tā neapstājas! — viņš skaļi sacija, bolīdams acis no stīpas uz Krekšķi un atkal uz stīpu.

— Ko nozīmē — neapstājas? — Krekšķis bažīgi jautāja un pavirzījās mazliet sāņus.

— Es uzliku to uz pirksta un pāris reižu pagriezu… tāpat vien… bet tagad tā griežas jau veselu minūti un neapstājas!

Kaulainais pēkšņi pielēca kājās un, turot pirkstu izstieptu sev priekšā, aizskrēja aiz portjerām. Stīpa, sudrabaini vizēdama, kā lidmašīnas propelleris griezās viņa priekšā.

— Ko jūs esat mums atnesis? — Krekšķis jautāja.

— Velns to zina! — Redriks izsaucās. — Es pats nezināju… Ja būtu zinājis, noplēstu vairāk…

Krekšķis labu bridi skatījās uz viņu, pēc tam piecēlās un arī nozuda aiz portjerām. No turienes atskanēja čukstošas balsis. Redriks izvilka cigareti, aizpīpēja, pacēla no grīdas kādu žurnālu un izklaidīgi sāka to šķirstīt. Žurnālā papilnam bija apburošu skaistuļu, bet pašlaik viņam riebās uz tām skatīties. Redriks aizmeta protn žurnālu un pārlaida acis istabai, meklēdams, vai nav ko iedzert. Tad viņš izvilka no žaketes iekškabatas naudas paciņu un pārskaitīja banknotes. Viss bija pareizi, bet, lai atvairītu miegu, kas mācās virsū kā mākonis, viņš pārskaitīja arī otru paciņu. Kad nauda atkal bija noslēpta kabatā, atgriezās Krekšķis.

— Jums ir laimējies, manu zēn, — viņš pavēstīja, no jauna nosēzdamies pretī Redrikam. — Vai zināt, kas ir perpetuum mobile?

— Nē, — Redriks atbildēja. — To mēs skolā neesam mācījušies.

— Un nevajag arī, — Krekšķis noteica. Viņš izvilka vēl vienu naudas paciņu un, noteikdams: — Tā ir maksa par pirmo eksemplāru, — noplēsa bandroli 110 paciņas. — Par katru jaunu šādas stīpas eksemplāru jūs saņemsiet divas (adas paciņas. Vai sapratāt, manu zēn? Divas! Bet ar noteikumu, ka, izņemot jūs, Redrik, un mūs ar Filu, neviens nekad par šīm stīpām neko neuzzinās. Norunāts?

Redriks klusēdams iebāza naudu kabatā un piecēlās.

— Es aizeju. Kad un kur būs nākamā tikšanās?

Krekšķis arī piecēlās.

— Tad jums piezvanīs, — viņš teica. — Gaidiet zvanu katru piektdienu no deviņiem līdz deviņiem trīsdesmit rīta. Jums nodos sveicienus no Fila Hjū un paziņos par tikšanos.

Rrdriks pamāja un devās uz durvīm. Krekšķis sekoja, uzlicis roku viņam uz pleca.

— Es gribu, lai jūs saprastu, — Krekšķis turpināja. — Tas viss ir labi, ļoti miji un tā tālāk, taču «gredzens», šī stipa — tas gluži vienkārši ir brīnums, bet vispirms mums vajadzīgas divas lietas: fotogrāfijas un pilns konteiners. Atdodiet mums mūsu fotoaparātu, bet ar izfotografētu filmu un mūsu porcelāna konteineru, taču nevis tukšu, bet pilnu — un jums nekad vairs nevajadzēs iet uz Zonu …

Redriks, paraustījis plecu, nokratīja Krekšķa roku, atvēra durvis un izgāja. Atpaka| nepaskatīdamies, viņš soļoja pa mīksto paklāju un visu laiku juta pakausī zilo eņģeļacu skatienu. Liftu viņš negaidīja un kājām noskrēja pa kāpnēm no astotā stāva.

Iznācis no «Metropoles», Redriks iekāpa taksometrā un aizbrauca uz otru pilsētas malu. Šoferis bija svešs, viens 110 jaunajiem, zeņķis ar prāvu degunu un piņņainu seju, no tiem, kādu pēdējos gados Hārmontā saradies papilnam, meklējot asinis stindzinošus piedzīvojumus, pasakainu peļņu, pasaules slavu, kādu īpašu reliģisku novirzienu; tadi saplūda bariem vien, bet tā arī palika taksometru šoferi, oficianti, būvstrādnieki un ārā sviedēji krogos, neapdāvināti, alkatīgi, neskaidru vēlmju nomocīti, ar visu neapmierināti, briesmīgi vīlušies un pārliecināti, ka arī šeit viņi tiks piekrāpti. Puse no viņiem, nopūlējušies pāris mēnešu, lādēdamies atgriezās mājās, stāstīdami par savu vilšanos gandrīz vai visās pasaules zemēs; pavisam nedaudzi kļuva stalkeri un drīz vien gāja bojā, tā arī netikuši skaidrībā par notiekošo. Bet pārējie augus vakarus sēdēja krodziņos, izkāvās, ja radās domstarpības, ari meiču dēļ vai tāpat vien dzērumā, satracinādami pilsētas policiju, komandantūru un vietējos iedzīvotājus līdz ārprātam.

No piņņainā šofera jau pa gabalu smirdēja pēc degvīna, acis viņam bija sarkanas kā trusim, viņš bija briesmīgi uzbudināts un pa ceļam sāka Redrikam stāstīt, kā šorīt viņu ielā uzradies kāds nelaiķis no kapsētas. Tas tātad ienācis savā mājā — bet māja jau kuro gadu stāv aiznaglota, no turienes aizbraukuši visi: gan viņa atraitne, večiņa, gan meita ar vīru, gan mazbērni. Sis nelaiķis pats, kā stāsta kaimiņi, miris pirms gadiem trīsdesmit, jau pirms citplanētiešu ierašanās, bet tagad — še tevi — atvilcies šurp. Pastaigājis, pastaigājis ap māju, pagrabinājies, pēc tam apsēdies pie sētas un sēž. Ļaudis saskrējuši no visa kvartāla, skatās, bet pieiet klāt, protams, baidās. Tad kādam ienācis prātā, ka jāatlauž vaļā viņa mājas durvis. Un ko jūs domājat? Viņš piecēlies, iegājis iekšā un aiztaisījis durvis. Man vajadzēja skriet uz darbu, nezinu, ar ko tas beidzās, dzirdēju tikai, ka taisījās zvanīt uz institūtu, lai aizvāc viņu no mums ātrāk pie velna …

— Stop! — Redriks uzsauca. — Apstājies šeit!

Viņš pataustījās pa kabatu. Sīknaudas nebija, vajadzēja mainīt jaunu banknoti. Pēc tam viņš pastāvēja pie vārtiem tin pagaidīja, kamēr taksometrs aizbrauc. Maitu Ērgļa kotedža bija jauka celtne: divi stāvi, stiklota piebūve ar biljarda istabu, kopts dārziņš, oranžērija, starp ābelēm balta lapene. Un visam apkārt kaltu metāla mežģīņu seta, kas nokrāsota ar gaiši zaļu eļļas krāsu. Redriks pāris reižu nospieda zvana pogu, vārtiņi, viegli čīkstēdami, atvērās, un Redriks lēnām gāja pa smiltīm nobērto celiņu, kas abās pusēs bija apstādits ar rožu krūmiem. Uz mājas lieveņa jau stāvēja Susliks — sarkanmelns, sarāvies, drebošs no vēlēšanās pakalpot. Nepacietīgi viņš sagriezās sāņus, nolaida no pakāpiena vienu kāju, kas drudžaini taustījās pēc atbalsta, tad sāka stiept uz nākamo pakāpienu otru kāju un visu laiku kratīja uz Redrika pusi ar veselo roku, sak, tūlīt, tūlīt…

— Ei, Rudaisl — no dārza atskanēja sievietes balss.

Redriks pagrieza galvu un ieraudzīja starp zaļajiem

krūmiem blakus baltajai, gleznajai lapenei kailus, brūnus plecus, koši sarkanu muti un roku, kas viņu aicināja pie sevis. Viņš pamāja Suslikam, nogriezās no celiņa un šķērsām pāri mīkstajai, zaļajai zālei devās uz lapeni.

Zālienā bija izklāts milzīgs, sarkans paklājs, bet uz tā kā uz troņa ar glāzi rokā sēdēja Dina Bārbridža ļoti inaza, gandrīz nesaskatāmā peldkostīmā; blakus viņai bija nomesta grāmata raibos vākos, un turpat ēnā zem krūma stāvēja mirdzošs spainītis ar ledu, bet no tā rēgojās šaurs, garš pudeles kakls.

— Sveiks, Rudais! — Dina uzsauca, ar glāzi pamādama viņam sveicienu. — Kur tad mans sencis? Vai tiešām atkal iegāzies?

Redriks piegāja un, saņēmis rokas ar portfeli aiz muguras, apstājās, raudzīdamies viņā no augšas. Jā, bērnus Maitu Ērglis Zonā bija izdiedelējis labu labos. Dinas āda vizēja kā atlass, augums bija slaids, vingrs, nevienas liekas tauku krociņas — pusotra simta mārciņu divdesmit gadu vecas meitenes kārdinošās miesas —, un smaragda acis, kas izstaroja gaiimu, liela, valga mute un balti, līdzeni zobi, un mati kraukļa spārna melnumā, saulē mirdzoši, nevērīgi pārlaisti pār vienu plecu. Uz viņas ķermeņa rotājās saules stari, slīdēdami no pleciem uz vēdera un gurniem, viss augums mirdzošas gaismas pārliets, ēna vienīgi starp gandrīz kailajām krūtīm. Viņš stāvēja meitenei blakus un no augšas bez kautrēšanās viņu apskatīja, bet viņa lūkojās uz Redriku no apakšas, saprotoši smīnēdama, tad pielika glāzi pie lūpām un iedzēra dažus malkus.

— Gribi? — viņa teica, aplaizīdama lūpas, un pagaidīja tieši tik ilgi, lai divdomīgais jautājums aizietu līdz viņa apziņai, tad pastiepa viņam glāzi.

Viņš novērsās, pārlaida acis krūmiem un, ieraudzījis ēnā guļamkrēslu, apsēdās tajā un izstiepa kājas.

— Bārbridžs ir slimnīcā, viņam vajadzēs nogriezt kājas.

Joprojām smaidīdama, Dina skatījās uz viņu ar vienu

aci, otru aizsedza blīvs matu vilnis, kas krita uz pleca, bet smaids tagad bija sastindzis, nedzīvs — balti, atņirgti zobi tumši iedegušajā sejā. Tad viņa mehāniski paskalināja glāzi, it kā ieklausīdamās ledus gabaliņu džinkstēšanā pret glāzes malām, un vaicāja:

— Abas kājas?

— Abas. Varbūt līdz ceļiem, bet varbūt arī augstāk.

Viņa nolika glāzi un atglauda matus no sejas. Smaids

bija nozudis.

— Zēl. Bet tu tātad… — viņa iesāka.

Tieši viņai, Dinai Bārbridžai, viņš varētu sīki pastas- tīt, kā tas viss bija un kas tur notika. Droši vien varētu pastāstīt pat to, kā viņš atgriezās pie mašīnas, turēdams kasteti gatavība, un kā Bārbridžs lūdzās — ne par sevi, bet par bērniem: par Dinu un Arčiju — un solīja Zelta lodi. Taču Redriks neko nestāstīja. Klusēdams viņš iebāza roku azotē, izvilka asignāciju paciņu un nometa to uz sarkanā paklāja tieši pie viņas slaidajām, kailajām kājām. Banknotes pašķīda kā daudzkrāsains vēdeklis. Dina izklaidīgi paņēma dažas naudaszīmes un aplūkoja, it kā redzētu tās pirmo reizi, taču bija jūtams, ka viņas domas ir citur.

— Tātad pēdējā izmaksa, — viņa domīgi teica.

Redriks no atpūtas krēsla pasniedzās ar roku lidz spainītim un, izvilcis pudeli, apskatīja etiķeti. Pa tumšo stiklu notecēja ūdens, un Redriks pastiepa pudeli sāņus, lai slapjums nepilētu uz biksēm. Viņam nepatika dārgais viskijs, bet šobrīd varēja iemalkot arī to. Viņš jau gatavojās ieraut tieši no kakliņa, bet viņu atturēja neskaidras protestējošas skaņas, kas nāca no aizmugures. Atskatījies Redriks ieraudzīja, ka pār zālienu, ar mokām cilādams līkās kājas, cik ātri spēdams, steidzas Susliks, turēdams abās rokās sev priekšā slaidu glāzi ar dzidru šķidrumu. No piepūles sviedri straumēm plūda pār tumšsarkano seju, asinīm pieplūdušās acis līda vai laukā no dobumiem, un, pamanījis, ka Redriks skatās uz viņu, Susliks gandrīz izmisīgi pastiepa uz priekšu glāzi, atkal tā kā ieīdējās, kā iesmilkstējās, plati atvēris bezzobaino muti.

— Gaidu, gaidul — Redriks viņam uzsauca un atlika pudeli atpakaļ spainītī ar ledu.

Beidzot Susliks pietenterēja klāt, padeva Redrikam glāzi un ar nedrošu familiaritāti paplikšķināja pa plecu ar vēža spīlēm līdzīgo plaukstu.

— Pateicos, Dikson, — Redriks nopietni sacīja. — Tas ir tieši tas, kas man pašlaik visvairāk vajadzīgs. Tu, kā vienmēr, esi uzdevuma augstumos.

Un, kamēr Susliks apmulsis un apmierināts kratīja galvu un ar veselo roku drudžaini sita sev pa gurnu, Redriks svinīgi pacēla glāzi, pamāja viņam ar galvu un vienā rāvienā izdzēra pusi dzidrā šķidruma. Tad viņš paskatījās uz Dinu.

— Gribi? — viņš vaicāja, rādīdams viņai uz glāzi.

Dina neatbildēja. Viņa locija naudaszīmi uz pusēm,

vēlreiz uz pusēm un vēlreiz uz pusēm.

— Izbeidz, — Redriks uzsauca. — Jūs nepazudīsiet. Tavam papucītim…

Dina pārtrauca:

— Tātad tu viņu vilki… — Viņa to nejautāja, tikai konstatēja. — Stiepi kā muļķis cauri visai Zonai, rudais kretīns, stiepi uz muguras to pretīgo nelieti. Palaidi garām tādu izdevību …

Aizmirsis glāzi, Redriks skatijās uz Dinu, bet viņa piecēlās un, likdama kājas uz izmētātajām banknotēm, pienāca klāt, apstājās viņa priekšā un, iespiezdama dūres gludajos sānos, aizsedza viņam visu pasauli ar savu lielisko augumu, kas smaržoja pēc saldiem sviedriem un dārgas parfimērijas.

— Tā viņš visus jūs, idiotus, vazāja aiz deguna… staigāja pa jūsu kauliņiem, jūsu tukšajiem pauriem… Pagaidi, pagaidi, gan viņš vēl ar kruķiem lēkās pa jūsu galvaskausiem, parādīs jums brālīgo draudzību un žēlsirdību! — Tagad viņa jau gandrīz kliedza: — Droši vien apsolīja tev Zelta lodi, vai ne? Kartes, slazdus, vai ne* Stulbenis! Kretīns! Pēc tava raibā purna redzu, ka apsolīja… Pagaidi vien, viņš tev vēl iedos tādu karti, ak dievs, esi žēlīgs rudā idiota Redrika Suharta stulbajai dvēselei…

Redriks lēni cēlās kājās un atvēzējies iecirta viņai pliķi, viņa apklusa pusvārdā, kā nopļauta sabruka zālē un paslēpa seju plaukstās.

— Rudais muļķis… — viņa neskaidri atkārtoja. — Palaist garām tadu izdevību … tādu gadījumu …

Redriks, no augšas skatīdamies uz Dinu, izdzēra glāzi un nepagriezies iegrūda to Suslikam. Te vairs nebija ko teikt. Labus bērniņus gan Maitu Ērglis izdiedelējis no Zonas! Mīlošus un godbijīgus!

Viņš izgāja uz ielas, noķēra taksometru un lika braukt uz «Boržču». So lietu vajadzēja ātrāk beigt, neizturami gribējās gulēt, acu priekšā viss grīļojās un griezās, un tā viņš arī aizmiga, ar visu augumu pārkritis pār port- fell, un pamodās tikai, kad šoferis viņu purināja aiz pleca.

— Mister, esam klāt…

— Kur mēs atrodamies? — Redriks jautāja, vel pusmiegā raudzīdamies apkārt. — Es taču tev teicu — uz banku.

— Nebūt ne, mister, — šoferis plati pasmaidīja. — Jūs teicāt uz «Boržču». Esam atbraukuši, kā teikts.

— Labi jau, labi, — Redriks noburkšķēja. — Redzēju kaut kādu sapni…

Viņš samaksāja un izrausās no mašīnas, ar pūlēm kustinādams notirpušās kājas. Asfalts saulē bija nokaitis, uz ielas valdīja joti liels karstums. Redriks juta, ka ir nosvīdis cauri slapjš, mutē bija riebīga garša, acis asaroja. Pie viesnīcas ieejas viņš apskatījās visapkārt. Iela, kā parasti šajā laikā, «Boržča» priekšā bija tukša. Iestādes vēl bija slēgtas, un arī pats «Boržčs» nebija atvērts, taču Ernests jau atradās savā vietā — slaucīja glāzes, no letes īgni lūkodamies uz trim tipiem, kas pie stūra galdiņa laka alu. No pārējiem galdiņiem vēl nebija nocelti apgāztie krēsli, nepazīstams nēģeris baltā virsjaka ar slotu berza grīdu, otrs nēģeris stīvējās ar alus pudeļu kastēm Ernestam aiz muguras. Redriks piegāja pie letes, nolika uz tās portfeli un apsveicinājās. Par atbildi Ernests kaut ko neskaidru noburkšķēja.

— Ielej alu, — Redriks teica, krampjaini nožāvādamies.

Ernests ar blīkšķi nometa uz letes tukšu kausu, izrāva no ledusskapja pudeli, atkorķēja un nolieca virs kausa. Redriks, aizsedzis muti ar plaukstu, skatījās uz viņa roku. Tā drebēja. Pudeles kakls vairākas reizes atsitās pret kausa malu. Redriks ieskatījās Ernestam sejā. Smagie plaksti bija nolaisti, mazā mute sašķobīta, gaļī«je vaigi atkārušies. Nēģeris berza grīdu Redrikam turpat pie kājām; tipi pie stūra galdiņa aizrautīgi un nikni strīdējās par skriešanās sacīkstēm; puisis, kas staipīja kastes, ar dibenu tik stipri pagrūda Ernestu, ka tas sagrīļojās. Vainīgais nomurmināja dažus atvainošanās vārdus. Ernests klusinātā balsī jautāja:

— Atnesi?

— Ko atnesu? — Redriks pār plecu atskatījās atpakaļ.

Viens no tipiem piecēlās, aizgāja līdz izejai un, iestājies durvīs, aizpīpēja cigareti.

— Ejam parunāt, — Ernests uzaicināja.

Nēģeris ar slotu tagad ari bija nostājies starp Red- riku un durvīm. Zaļoksnējs vīrietis, līdzīgs Gutalīnam, tikai divreiz platāks.

— Ejam, — Redriks piekrita un paņēma portfeli. Miegs viņam vairs nebija ne prātā.

Viņš aizgāja aiz letes un aizspraucās garām nēģerim ar alus kastēm. Tas, acīmredzot saspiedis pirkstu, sūkāja nagu un caur pieri skatījās uz Redriku. Arī šis bija pamatīgs puisietis ar ielauztu degunu un pie galvas pieplacinātām ausīm. Ernests iegaja dibenistabā, un Redriks viņam sekoja, tāpēc ka tagad visi trīs tipi stāvēja pie izejas, bet nēģeris ar slotu atradās pie kulisēm, kas veda uz noliktavu.

Istabā Ernests atkāpās sāņus un sakumpis atkrita krēslā pie sienas, pie galda sēdošais kapteinis Kvoter- blads piecēlās, bet kreisajā pusē nez no kurienes uzradās milzīga auguma ANO policists līdz acīm uzmauktu ķiveri galvā un ar lielajām plaukstām ātri pārvilka Redrikam pa sāniem, aptaustidams kabatas. Pie labās sānkabatas viņa roka mirkli apstājās, izvilka kasteti un viegli pagrūda Redriku uz kapteiņa pusi. Redriks piegāja pie galda un nolika portfeli kapteiņa Kvoterblada priekšā.

— Maita! — tas bija teikts Ernestam.

Ernests grūtsirdīgi sarāva uzacis un paraustīja vienu plecu. Viss tāpat bija skaidrs. Durvīs smīnēdami jau stāvēja abi nēģeri, un otras izejas nebija, bet logi bija ciet un 110 ārpuses nodrošināti ar pamatīgām restēm.

Kapteinis Kvoterblads, pretīgumā viebdamies, ar abām rokām rakājās portfelī un izlika visu uz galda: divus mazos «mānekļus», deviņas «baterijas», sešpadsmit dažāda lieluma «melnās lāses» polietilēna iesaiņojumā, divus pilnīgi veselus «sūkļus», vienu kārbu ar «gāzēto mālu»…

— Vai kabatās kaut kas ir? — kapteinis Kvoterblads klusu jautāja. — Izņemiet visu ārā …

— Riebekļi! — Redriks nošņāca. — Maitas!

Viņš iebāza roku azotē un nometa uz galda paciņu naudas. Banknotes pajuka uz visām pusēm.

— Oho! — kapteinis iesaucās. — Vēl?

— Smirdošie krupji! — Redriks ieaurojās, izrāva 110 kabatas otru paciņu un atvēzējies nosvieda to sev pie kājām. — Ņemiet un aizrijieties!

— Ļoti interesanti, — kapteinis Kvoterblads mierīgi teica. — Bet tagad savāc to visu.

— Nc prātā nenāk!— Redriks atcirta, salikdams rokas aiz muguras. — Tavi roklaižas savāks. Pats savāksi!

— Pacel naudu, stalker, — kapteinis Kvoterblads teica, balsi nepaaugstinādams, atbalstījies ar rokām pret galdu un ar visu augumu paliecies uz priekšu.

Dažus mirkļus viņi klusēdami skatījās viens otram acis, tad Redriks purpinādams, klusu lādēdamies, nopūtās un negribīgi sāka vakt kopa naudu. Nēģeri aiz muguras ķiķinājas, bet policists ļauni iespurdzās.

— Nav ko sprauslāt, — Redriks nošņācās. — Puņķi var iztecēt!

Savakdams pa vienai naudaszīmes, viņš jau rāpoja uz ceļiem un arvien vairāk tuvojās tumšajam vara riņķim, kas neuzkrītoši gulēja netīrumiem piekaltušā grīdas padziļinājuma, pagriezdamies tā, lai būtu ērtāk; bez mitas viņš gānījās, likdams lietā visus lamuvārdus, kādi vien viņam bija krājumā, un izdomādams arvien jaunus, bet, kad pienāca īstais brīdis, viņš apklusa, sasprindzināja spēkus, sagrāba riņķi un no visa spēka rāva uz augšu, un paceltais lūkas vāks vēl nebija atsities pret grīdu, bet viņš jau ienira caurumā ar galvu uz leju, izstiepis rokas uz priekšu miklajā, aukstajā vīna pagraba tumsā.

Redriks nokrita uz rokām, pārmeta kūleni, tūdaļ pielēca kājās un saliecies traucās uz priekšu šaurajā ejā starp kastu grēdām, neko neredzēdams, paļaudamies tikai uz atmiņu un veiksmi, pa ceļam grūstīdams un sagāzdams kastes, viņš dzirdēja, ka tie aurodami ar būkšķi iegāžas viņam pakaļ pagrabā; kājām slīdot, viņš uzskrēja pa neredzamiem pakāpieniem, ar visu ķermeni metās pret durvīm, apsistām ar sarūsējušu skārdu, izgāza tās un atradās Ernesta garāžā. Viņš trīcēja un smagi elpoja, acu priekšā peldēja sarkani plankumi, sirds smagi, sāpīgi dauzījās pašā kaklā, taču viņš neapstājās ne mirkli. Redriks tūlīt metās uz tālāko kaktu un, nobrāzdams rokas, ņēmās izsvaidīt grabažu kaudzi, aiz kuras garāžas sienā bija izlauzti vairāki dēļi. Pēc tam viņš nolikās guļus uz vēdera un izlīda pa šo caurumu, juzdams, ka stirkšķē- dama plīst žakete, bet viņš jau atradās pagalmā, šaurā kā akā, pietupās starp atkritumu konteineriem, savilka ciešāk žaketi, norāva un aizsvieda kaklasaiti, ātri apskatīja sevi, nopurināja gružus no biksēm, izslējās taisni un, pārskrējis pāri pagalmam, ienira zemā, smirdošā tunelī, kas izgāja uz otru tādu pašu sētu. Skrienot viņš ieklausījās, taču pagaidām nedzirdēja patruļas sirēnas gaudošanu un skrēja vēl ātrāk, pārbiedēdams bērneļus, saliekdamies zem izkārtas veļas, līzdams pa satrunējušu žogu caurumiem, pūlēdamies pēc iespējas ātrāk izkļūt no šī kvartāla, iekams kapteinis Kvoterblads nav paguvis izsaukt palīgspēkus un to ielenkt. Redriks ļoti labi pazina šīs vietas. Visos šajos pagalmos, pagrabos, pamestajās veļas mazgātavās un ogļu noliktavās viņš, zēns būdams, bija spēlējies, šeit visur viņam bija paziņas un pat draugi, un citādos apstākļos viņam nebūtu nekādu grūtību šeit noslēpties un nosēdēt kaut vai veselu nedēļu, bet ne jau tādēļ viņš bija pārdroši izbēdzis no aresta, aizlaidies kapteinim Kvoterbladain no paša degungala, ar to izpelnīdamies sev uzreiz liekus divpadsmit mēnešus.

Redrikam uzsmaidīja laime. Pa Septīto ielu, klaigādama un putekļus saceldama, virzījās kādas līgas kārtējā procesija, cilvēku divsimt, tādi paši apdriskāti un netīri kā viņš, pat vēl bēdīgākā izskatā, it kā arī viņi visi nupat būtu spraukušies cauri sētas spraugām, apgāžot atkritumu tvertnes, turklāt vēl pārlaiduši vētrainu nakti ogļu noliktavā. Viņš iznira no kādas pavārtes, pievienojās procesijai, iejuka pūlī un grūstīdamies, mīdams citiem uz kājām, saņemdams dunkas un pats nepalikdams parādā, šķērsoja ielu un iespruka citā vārtu velvē tieši tajā brīdī, kad priekšā atskanēja pazīstamā, pretīgā patruļas mašinu gaudošana, un procesija apstājās, saspiezdamās kā ermoņikas. Bet viņš jau bija citā kvartālā, un kapteinis Kvoterblads nevarēja zināt, tieši kurā.

Redriks pienāca pie savas garāžas no tās puses, kur atradās radiopreču noliktava, un viņam vajadzēja pagaidīt, kamēr strādnieki piekrauj autokāru ar milzīgām kartona kastēm, kurās bija televizori. Viņš iekārtojās nīkulīgos ceriņkrūmos pie blakusmājas aklās sienas, mazliet atvilka elpu un izpīpēja cigareti. Redriks kāri smēķēja, pictupies, ar muguru atspiedies pret cieto mūra apmetumu, laiku pa laikam pielika roku pie vaiga, lai apturētu nervozo raustīšanos, un domāja, un domāja, bet, kad autokārs ar strādniekiem rūkdams aizripoja, viņš iesmējās un paklusām noteica: «Paldies jums, zēni, aizturējāt muļķi… ļāvāt padomāt.» No šī brīža viņš sāka rīkoties ātri, bet bez steigas, veikli, pārdomāti, it kā strādātu Zonā.

Redriks Iekļuva savā garāžā pa slepenu caurumu, bez trokšņa noņēma veco sēdekli, ar roku pataustīja grozā, uzmanīgi izvilka no maisa sainīti un iebāza to azotē. Tad viņš noņēma no naglas veco, nodilušo ādas jaku, kaktā sameklēja ar eļļām notraipītu žokejcepuri un ar abām rokām uzmauca to zemu uz pieres. Caur durvju spraugām garāžas pustumsā krita šauras saules gaismas strēles, kurās mirgoja puteklīšu miriādes, ārā līksmi klaigāja bērni, un, jau gatavodamies aiziet, viņš pēkšņi izdzirda savas meitas balsi. Redriks pieplaka ar aci pie pašas platākās spraugas un labu laiku skatījās, kā Pērtiķēns, vicinādama divus gaisa balonus, skrien apkārt jaunajām šūpolēm, bet trīs kaimiņu vecenītes ar adīkļiem rokās sēž turpat uz soliņa, sačukstas un skatās uz viņu, naidīgi sakniebušas lūpas. Izsaka cita citai savas draņķīgās domas, vecās bekas. Bet bērni neko — visi spēlējas ar Pērtiķēnu, it kā nekas nebūtu bijis, ne velti viņš bija tiem pielīdis kā prazdams — uztaisījis dēļu slidkalniņus un leļļu namiņus, un šūpoles… un šo soliņu, uz kura sasēdušās vecās bekas, arī viņš sameistarojis. «Labi,» Redriks noteica bez skaņas, ar lūpām vien un atrāvās no šķirbas, pēdējo reizi pārlaida acis garāžai un izlīda pa caurumu ārā.

Pilsētas dienvidrietumu nomalē, pie pamestās degvielu uzpildes stacijas Kalnraču ielas galā, atradās telefona automāta kabīne. Dievs vien zina kas tagad to izmantoja, jo visapkārt bija tikai pamestas mājas, bet tālāk uz dienvidiem pletās nepārskatāmi plaša bijusī pilsētas atkritumu izgāztuve. Redriks apsēdās telefona būdiņas ēnā tieši uz zemes un iebāza roku spraugā zem būdiņas. Viņš sataustīja eļļainu, ar smiltīm aplipušu papīru un pistoli, kas tajā bija ietīta; cinkotā kārba ar patronām arī atradās turpat un maisiņš ar «aprocēm», un vecais kabatas portfelis ar viltotiem dokumentiem — slēptuve bija kir- tībā. Tad viņš novilka ādas jaku, noņēma žokejnīcu un iebāza roku azotē. Brīdi Reds sēdēja, svārstīdams plaukstā porcelāna balonu ar drošu un nenovēršamu nāvi iekša. Un tad viņš juta, ka vaigs sāk atkal raustīties.

— Suhart, — viņš murmināja, nedzirdēdams pats savu balsi. — Ko tu, maita, dari? Ar šo mantiņu viņi mūs visus nobendēs… — Ar pirkstiem Redriks paspaidīja vaigu, kas raustījās, bet tas nepalīdzēja. — Draņķi tādi, — viņš teica par strādniekiem, kas bija iekrāvuši televizorus autokārā. — Jūs taču esat gadījušies man ceļā… Es aiznestu to, maitu, atpakaļ, Zonā, un ne gailis vairs paka] nedziedātu.

Ar skumjām Redriks skatījās apkārt. Virs sasprēgājuša asfalta vibrēja karstais gaiss, drūmi raudzījās aiznaglotie logi, pa tuksnesīgo izgāztuvi klaiņoja putekļu virpuļi. Viņš bija viens.

— Labi, — Redriks apņēmīgi noteica. — Katrs par sevi, dievs par visiem. Mūsu mūžam pietiks.

Steigšus, lai atkal nepārdomātu, viņš iebāza balonu žo- kejcepurē, bet cepuri ietina ādas jakā. Tad nometās ceļos, piespiezdams mazliet sašķieba telefona kabīni. Prāvais sainis iegūla bedrē, un vēl palika daudz brīvas vietas. Viņš uzmanīgi nolaida kabīnes malu atkal uz zemes, pašūpoja to abām rokām un, plaukstas tīrīdams, piecēlās stāvus.

— Viss, — Redriks noteica. — Un bastal

Viņš iegāja karstajā, smacīgajā kabīnē, iemeta monētu automātā un uzgrieza numuru.

— Gūta, — Redriks teica klausulē. — Tu, lūdzama, neuztraucies. Es atkal iekritu. — Viņš dzirdēja viņas drudžaino nopūtu un steidzīgi turpināja: — Tas viss ir sīkums, ne vairāk kā mēnesi seši, astoņi… un ar tikšanos… Pārcietīsim arī to. Bez naudas tu nepaliksi, naudu tev aizsūtīs… — Viņa vēl arvien klusēja. — Rīt no rīta tevi izsauks uz komandantūru, tur redzēsimies. Atved Pērtiķēnu.

— Vai kratīšana nebūs? — viņa dobji jautāja.

— Un ja arī būtu. Mājās viss ir tīrs. Nekas, galvu augšā… Ja esi apprecējusi stalkeru, tad nav ko žēloties. Nu, lidz rītam… Iegaumē, es neesmu tev zvanījis. Skūpstu.

Redriks strauji pakāra klausuli un brītiņu stāvēja, cieši samiedzis acis un sakodis zobus tā, ka ausīs sāka zvanīt. Tad viņš atkal iemeta monētu automātā un uzgrieza citu numuru.

— Klausos, — atsaucās Krekšķis.

— Runā Suharts, — Redriks teica. — Klausieties labi uzmanīgi un nepārtrauciet mani…

— Suharts? — Krekšķis ļoti dabiski brīnījās. — Kāds Suharts?

— Nepārtrauciet mani! Es iekritu, tad izbēgu, bel tagad eju pieteikties. Man iedos gadus divus ar pusi vai visus trīs. Sieva paliek bez naudas. Jūs viņu apgādājiet. Lai viņai nekā netrūktu, skaidrs? Vai skaidrs, es jautāju?

— Turpiniet, — Krekšķis teica.

— Netālu no tās vietas, kur mēs tikāmies pirmo reizi, ir telefona automāta būda. Tur viena vien ir, sajaukt nav iespējams. Porcelāns atrodas zem šīs būdas. Ja gribat — ņemat, ja ne — ne, bet lai manai sievai nekā netrūktu. Mums vēl ilgi būs kopā jāstrādā. Bet ja es atgriezies uzzināšu, ka jūs esat spēlējis negodīgu spēli… Neieteicu spēlēt negodīgi. Skaidrs?

— Es visu sapratu, — Krekšķis teica. — Paldies. — Tad, mazliet pavilcinājies, jautāja: — Varbūt advokātu?

— Nē, — Redriks noteica. — Visu naudu līdz pēdējai monētai atdodiet sievai. Nu, visu labu!

Redriks pakāra klausuli, paskatījās apkārt, sabāza rokas dziļi bikšu kabatās un bez steigas sāka iet augšup pa Kalnraču ielu starp tukšajam, aiznaglotajām mājām.

Ričards H. Nunans sēdēja pie galda savā kabinetā un zīmēja velniņus milzīgā bloknotā, kas bija paredzēts lietišķām piezīmēm. Viņš līdzjūtīgi smaidīja, māja ar pliko pauri un neklausījās apmeklētājā. Nunans gluži vienkārši gaidīja telefona zvanu, bet apmeklētājs doktors Pilmans laiski viņu norāja. Vai ari iedomājās, ka rāj viņu. Vai vismaz pats gribēja noticēt, ka izsaka viņam rājienu.

— Alēs to visu ņemsim vērā, — beidzot teica Nunans, pabeidzis desmito velniņu, lai būtu apaļš skaits, un aizcirta bloknotu. — Patiešām, kāda bezjēdzība…

Valentīns pastiepa kalsno roku un uzmanīgi nokratīja cigareti pelnutraukā.

— Ko konkrēti jūs ņemsiet vērā? — viņš pieklājīgi pavaicāja.

— Visu, ko jūs teicāt, — Nunans līksmi atbildēja, atlaizdamies pret atzveltni. — Visu līdz pēdējam vārdam.

— Bet ko tad es teicu?

— Tas nav svarīgi, — Nunans attrauca. — Lai arī ko jūs teiktu, viss tiks ņemts vērā.

Valentīns (doktors Valentīns Pilmans, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk) sēdēja viņa priekšā dziļā krēslā — maziņš, elegants, akurāts, uz zamšādas virsjakas ne puteklīša, ceļos uz augšu sarautajām biksēm nevienas krunciņas; žilbinošs krekls, vienkrāsaina, atturīga kaklasaite, spīdoši nospodrinātas kurpes; uz plānajām, bālganajām

lūpām dzēlīgs smīniņš, milzīgas, tumšas brilles aizslēpa acis, virs platās, zemās pieres — ezītī apgriezti melni, cieti mati.

— Manuprāt, jums velti maksā fantastisko algu, — viņš teica. — Turklāt, man šķiet, jūs esat arī sabotieris, Dik.

— Cs-s-stl — Nunans čukstus klusinaja. — Dieva dēj, nerunājiet tik skaļi!

— Patiešām, es jau diezgan sen vēroju jūs, — Valentīns turpināja. — Manuprāt, jūs nemaz nestrādājat…

— Atvainojiet! — Nunans viņu pārtrauca un pameta ar sārto, tuklo pirkstu. — Ko nozīmē — es nestrādāju? Vai tad kāda reklamācija palikusi bez ievērības?

— Nezinu, — Valentīns teica un atkal nokratīja pelnus. — Pienāk laba iekārta, pienāk slikta iekārta. Labā pienāk biežāk, bet es nezinu, kāds tam sakars ar jums.

— Ja nebūtu manis, — Nunans iebilda, — labā iekārta pienāktu retāk. Turklāt jūs, zinātnieki, nepārtraukti sabojājat labās iekārtas, bet vēlāk rakstāt reklamācijas, un kas tad apmierina jūsu prasības? Kaut vai piemēram…

Ieskanējās telefons, un Nunans, uzreiz aizmirsis Valentīnu, satvēra klausuli.

— Mister Nunan? — sekretāre vaicāja. — Jūs atkal prasa Lemhena kungs.

— Savienojiet!

Valentīns piecēlās, nolika apdzisušo izsmēķi pelnu- traukā, atvadoties izteiksmīgi pagrozīja divus pirkstus sev pie deniņiem un izgāja.

— Misters Nunans? — klausulē atskanēja pazīstamā gausā balss.

— Klausos.

— Nav viegli jūs sastapt darbavietā, mister Nunan.

— Pienācis jauns iekārtas sūtījums…

— Jā, es jau zinu. Mister Nunan, esmu atbraucis uz neilgu laiku. Ir vairāki jautājumi, kuri apspriežami, tikai personiski tiekoties ar jums. Ar to es domāju pēdējos

— Esmu jūsu rīcībā.

— Ja jums nekas nav pretī, tad pēc minūtēm trīsdesmit mūsu nodaļas kantorī. Vai tas jūs apmierina?

— Pilnīgi. Pēc trīsdesmit minūtēm.

Ričards Nunans nolika klausuli, piecēlās un, berzēdams tuklās rokas, pagājās pa kabinetu uz priekšu un atpakaļ.

Viņš pat uzsāka kādu modernu dziesmiņu, bet jau sākumā nenoturēja meldiju un pats labsirdīgi pasmējās par sevi. Tad Nunans paņēma platmali, pārmeta putekļu mēteli pār roku un iegaja pieņemamajā istabā.

— Bērniņ, — viņš uzrunāja sekretāri. — Man jāsteidzas pie klientiem. Palieciet un komandējiet garnizonu, kā saka, 1111 aizstāviet cietoksni, bet es jums atnesišu šokolādi.

Sekretāre atplauka. Nunans sūtīja viņai gaisa skūpstu un aizsteidzās pa institūta gaiteņiem. Vairākas reizes viņu kāds mēģināja satvert aiz stērbeles, taču viņš izgrozījās, atjokoja, lūdza aizstavēt pozīcijas bez viņa, saudzēt aknas un nervus un, beigu beigās ticis vaļā no visiem, izvēlās no institūta, novicinājis caurlaidi neatvērtā veidā dežurējošam seržantam gar degunu.

Virs pilsētas bija savilkušies zemi mākoņi, gaiss tveicīgs, pirmās, retās piles kā melnas zvaigznītes izplūda uz asfalta. Uzmetis mēteli uz galvas un pleciem, Nunans aizrikšoja gar mašīnu rindu pie sava peugeot, ielīda tajā un, norāvis mēteli no galvas, aizmeta to pakaļējā sēdeklī. No žaketes sānkabatas viņš izvilka melnu apaļu nūjiņu — «puļķi», iebāza to akumulatora kontaktligzdā un ar īkšķi aizbīdīja līdz galam. Tad, patrinies ar dibenu uz sēdekļa, iekārtojās ērtāk pie stūres un nospieda pedāli. Mašīna klusu izripoja ielas vidū un aizslīdēja uz Priekšzonas izeju.

Pēkšņi sāka gāzt lietus, it kā debesīs būtu atvērušās slūžas. Ielas braucamā daļa kļuva slidena, pagriezienos mašīna tika nesta sāņus. Nunans iedarbināja stikla tīrītājus un samazināja ātrumu. Tātad ziņojums pieņemts, viņš domāja. Tagad mūs slavēs. Labi, es esmu par to. Man patīk, ka mani slavē. It sevišķi, ja to dara pats Lem- liena kungs. Savādi gan, kāpēc mums patīk, ja mūs slavē? Naudasmaks no tā nekļūst biezāks. Slava? Kāda nu mums var būt slava? «Viņš kļuva slavens; tagad par viņu zināja trīs cilvēki.» Nu, teiksim, četri, ja pieskaita Beilisu. Cilvēks gan ir jocīgs radījums!… Izskatās, ka mums patīk slava pati par sevi. Kā bērniem saldējums. Ļoti muļķīgi. Kā lai paceļos pats savās acīs? Vai tad es sevi nepazīstu? Veco resnīti Ričardu H. Nunanu? Jā, ko tad nozimē šis «H»? Še tev nu bija! Un nav neviena, kam pajautāt… Nevar taču prasīt Lemhena kungam… A-ā, atcerējos gan! Herberts. Ričards Herberts Nunans. Cik pamatīgi gāž!

Viņš izbrauca uz Centrālā prospekta un pēkšņi nodomāja, ka pilsētiņa pēdējos gados ir stipri vien izaugusi. Kādi debesskrāpji sabūvēti… Te ceļ vēl vienu. Nez kas tad tas būs? A, izpriecu un izklaidēšanās komplekss — pasaules labākie džezi, varietē un tā tālāk — viss mūsu varonīgajam garnizonam un mūsu drosmīgajiem tūristiem, it sevišķi gados vecākiem ļaudīm, un cildenajiem zinātnes spīdekļiem… Bet pilsētas nomales kļūst tukšas.

Jā, interesanti, kā tas viss beigsies. Atklāti sakot, pirms desmit gadiem es pavisam skaidri zināju, kā tam jābeidzas. Nepārvarami kordoni. Piecdesmit kilometru plata tukša josla. Tikai zinātnieki un kareivji, vairāk neviena. Briesmīga čūla planētas miesā, cieši jo cieši nobloķēta… Un cik savādi, tā it kā domāja visi, ne es viens. Kādi tik likumprojekti tika paredzēti!… Bet tagad pat lāgā vairs nevar atcerēties, kā šī dzelžainā apņēmība pēkšņi pagaisa. «No vienas puses — nevar neatzīt, bet no otras puses — nevar nepiekrist.» Tas, šķiet, sākās toreiz, kad stalkeri iznesa no Zonas pirmos «puļķus». «Baterijas»… Jā, laikam gan ar to arī sākās. It sevišķi, kad atklājās, ka tās vairojas. Izrādījās, ka čūla nav nemaz tik briesmīga, ka vispār tā nav čūla, bet kaut kas līdzīgs dārgumu krātuvei… Un tagad neviens pat nezina, kas Zona īsti ir — čūla, dārgumu krātuve, elles kārdinājums, Pandoras lādīte, velns, sātans… Pamazām vien tā tiek izmantota. Divdesmit gadus Činkst, miljardus iztērējuši, bet organizētu laupīšanu tā arī nav varējuši sarīkot. Katrs taisa savu mazo biznesu, bet mācītie vīri ar svarīgu sejas izteiksmi paziņo: no vienas puses — nevar neatzīt, bet no otras puses — nevar nepiekrist, tā kā tāds un tāds objekts, apstarots ar rentgenu astoņpadsmit grādu leņķī, izstaro kvazisiltuma elektronus divdesmit divu grādu leņķī… Pie velna! Tik un tā līdz beigām nenodzīvošu …

Mašīna ripoja garām Maitu Ērgļa Bārbridža savrupmājai. Spēcīgās lietusgāzes dēļ visos logos dega gaisma — bija redzams, ka otrā stāvā, skaistās Dinas apartamentos, kustas dejotāju pāri. Nevar zināt, vai sākuši jau agri no rīla vai vēl nav beiguši vakardienas dzīres. Tagad visu pilsētu pārņēmusi tāda mode — caurām dienām līksmoties. Esam izaudzinājuši stiprus jauniešus — izturīgus un nopietnus savos centienos …

Nunans apturēja mašīnu pie neizskatīgas celtnes ar neuzkrītošu izkārtni — «Koršs, Korša un Saimaka juridiskais kantoris». Viņš izņēma un noslēpa kabatā «puļķi», atkal uzmeta uz galvas mēteli, paķēra platmali un klupdams krizdams metās iekšā pa parādes durvīm, garām šveicaram, kas bija iedziļinājies avīzē, augšā pa kāpnēm, izklātām ar nodilušu grīdceliņu, ar papēžiem norībināja pa otrā stāva gaiteni, kas bija piesūcies ar specifisku smārdu, kura izcelsmi viņš kādreiz velti bija mēģinājis noskaidrot, plaši atvēra durvis gaiteņa galā un iegaja uzgaidāmajā istabā. Sekretāres vietā sēdēja nepazīstams jauns cilvēks ļoti tumsnēju seju. Viņš rakņājās pa kādas sarežģītas elektroniskas ierīces «iekšām»; šī ierīce atradās uz galdiņa rakstāmmašīnas vietā. Ričards Nunans pakāra mēteli un cepuri uz nagliņas, ar abām rokām pieglauda nedaudzos matus aiz ausīm un jautājoši paskatījās uz jauno cilvēku. Tas pamāja. Tad Nunans atvēra kabineta durvis.

Lemhena kungs, viņam ienākot, smagnēji piecēlās no liela ādas krēsla, kas stāvēja pie aizvilktām portjerām. Ģenerāļa stūrainā seja savilkās neskaitāmās krunkās, kas varēja nozīmēt gan laipnu smaidu, gan nepatiku sliktā laika dēļ, bet varbūt viņš ar pūlēm apslāpēja vēlēšanos nošķaudīties.

— Te nu mēs esam, — viņš gausi teica. — Ienāciet, iekārtojieties.

Nunans skatījās, kur viņš varētu iekārtoties, taču neredzēja nekā piemērota, vienīgi cietu krēslu ar taisnu atzveltni, bet tas bija noslēpts aiz galda. Tad viņš nosēdās uz galda stūra. Viņa līksmais noskaņojums sāka gaist, viņš pats nesaprata — kādēļ. Pēkšņi Nunanarn bija skaidrs, ka viņu neviens neslavēs. Drizāk notiks pretējais. Dusmu diena, viņš filozofiski nodomāja un sagatavojās uz visļaunāko.

— Varat pīpēt, — Lemhena kungs teica, no jauna atlaizdamies krēslā.

— Pateicos, es nepīpēju.

Lemhena kungs pagrozīja galvu ar tādu izskatu, it kā būtu apstiprinājies viņa visjaunākais paredzējums, tad savienoja abu roku pirkstu galus un kādu brīdi uztnanigi apskatīja izveidoto figūru.

— Domāju, ka firmas «Mitsubishi» juridiskos jautājumus mēs neapspriedīsim, — viņš beidzot ierunājās.

Tas bija joks. Ričards Nunans atsaucīgi pasmaidīja un teica:

— Kā vēlatiesl

Sēdēt uz galda bija sasodīti neērti, kājas neaizsniedza grīdu.

— Diemžēl man jums jāziņo, Ričard, — Lemhena kungs sacīja, — ka jūsu ziņojums tur augšā radīja ārkārtīgi patīkamu iespaidu.

— Hm… — Nunans novilka. Sākas, viņš nodomāja.

— Bija pat ierosinājums pasniegt jums ordeni, — Lemhena kungs turpināja, — bet es ieteicu vēl pagaidīt. Un pareizi darīju. — Beidzot viņš atrāvās no sava des- mitpirkstu veidojuma apceres un caur pieri paskatījās uz Nunanu. — Jūs jautāsiet, kāpēc esmu bijis tik pārmērīgi piesardzīgs…

— Jums droši vien bija pamats tā rīkoties, — Nunans sadrūmis atteica.

— Jā, bija gan. Par ko liecināja jūsu ziņojums, Ričard? Grupa «Metropole» likvidēta. Ar jūsu pūliņiem. Grupa «Zaļais ziediņš» notverta nozieguma vietā pilnā sastāvā. Spīdoši veikts darbs. Arī jūsējais. Grupa «Varra», «Kva- zimodo», «Ce|ojošie muzikanti» un citas, es neatceros visus nosaukums, likvidējušās pašas, sapratušas — ja ne šodien, tad rīt tās notvers. Tā viss patiešām arī bija, to apstiprina informācija, ko devusi nopratināšana. Kaujas lauks iztīrīts. Tas palicis jums, Ričard. Pretinieks panikā atkāpies un cietis lielus zaudējumus. Vai es pareizi atspoguļoju situāciju?

— Nu, vismaz pēdējos trīs mēnešos, — Nunans piesardzīgi teica, — materiālu aizplūde no Zonas caur Hār- montu ir beigusies… vismaz pēc manā rīcībā esošajām ziņām, — viņš piebilda.

— Pretinieks ir atkāpies, vai ne?

— Nu, ja jūs katrā ziņā vēlaties palikt pie šādas terminoloģijas … Jā, tā ir.

— Tā navi — Lemhena kungs atcirta. — Pretinieks neatkāpsies nekad. To es zinu skaidri. Ričard, pirms laika rakstīdams savu uzvaras raportu, jūs atklājāt, ka neesat vēl nobriedis. Tieši tāpēc es ierosināju atturēties un pagaidām neieteikt jūs apbalvošanai.

Lai velns rauj visus tavus apbalvojumus, Nunans domāja, šūpodams kāju un drūmi lūkodamies uz kurpes purngalu. Bēniņos pie zirnekļiem es tos pakārtu! Atradies moralizētājs, audzinātājs! Pats zinu, ar ko man darīšana, te nav ko morāli lasīt, kādi man pretinieki. Saki skaidri un gaiši: kur, kā un kad esmu nošāvis greizi… kādus jokus šie nelieši vēl pastrādājuši… kur, kā un kāda ir noplūde, mūsu vājā vieta… un bez gara ievada, es tev neesmu nekāds nopuņķojies pirmziemnieks, man jau pussimts aiz muguras, es te nesēžu tavu ordeņu dēļ.

— Ko esat dzirdējis par Zelta lodi? — pēkšņi vaicāja Lemhena kungs.

Ak dievs, Nunans aizkaitināts nodomāja, kādā sakarībā te Zelta lode? Kaut tu izputētu ar savu runāšanu…

— Zelta lode ir leģenda, — īgnā balsī viņš atteica.

— Mītisks priekšmets Zonā, kam it kā esot zelta lodes forma un izskats un kas it kā izpildot jebkuru cilvēka vēlēšanos.

— Jebkuru?

— Pēc leģendas kanoniem — jebkuru. Tomēr ir arī varianti …

— Tā, tā… — Lemhena kungs novilka. — Bet ko jūs esat dzirdējis par «nāves lukturi»?

— Pirms astoņiem gadiem, — Nunans sadrūmis sāka skaidrot, — kāds stalkers, vārdā Stefans Normans, pēc iesaukas Briļļainais, iznesa no Zonas kaut kādu ierīci, kas, spriežot pēc baumām, bija it kā izstarotāju sistēma, un tā nāvējoši iedarbojas uz mūsu planētas dzīvajiem organismiem. Minētais Briļļainais šo agregātu piedāvāja institūtam. Par cenu viņi vienojās. Briļļainais devās uz Zonu un vairs neatgriezās. Kur agregāts atrodas patlaban — tas nav zināms. Vīri institūtā vēl līdz šim laikam plēš sev matus. Tas pats jums zināmais Hjū no «Metropoles» par šo agregātu piedāvāja summu, kāda vien ietilpināma čeku gramatiņas lapā.

— Un tas ir viss? — Lemhena kungs jautāja.

— Viss. — Nunans demonstratīvi aplūkoja istabu. Tā bija neinteresanta, nekas te nepiesaistīja skatienu.

— Tā, tā… — Lemhens atkal novilka. — Bet ko esat dzirdējis par «vēža aci»?

— Par kādu aci?

— Par vēža. Vēzis. Zināt tādu radījumu? — Lemhena kungs ar diviem pirkstiem kā šķērēm sagrieza gaisu.

— Ar spīlēm.

— Pirmo reizi dzirdu, — saraucis pieri, Nunans paskaidroja.

— Un ko jūs zināt par «sprāgstošajām salvetēm»?

Nunans noslīdēja no galda un, sabāzis rokas kabatās,

nostājās Lemhena priekšā.

— Neko nezinu, — viņš teica. — Bet jūs?

— Diemžēl arī es neko nezinu ne par «vēža aci», ne arī par «sprāgstošajām salvetēm». Minētie priekšmeti tomēr eksistē.

— Vai manā Zoriā? — Nunans gribēja zināt.

— Apsēdieties, — Lemhens uzaicināja un pamāja ar roku. — Mūsu saruna tikko sākusies. Apsēdietiesl

Nunans apgāja apkārt galdam un apsēdās uz cietā krēsla ar augsto atzveltni.

Kur Lemhens temē? Kas tie par jaunumiem? — viņš drudžaini domāja. Droši vien kaut ko atraduši citās Zonās, bet mani gluži vienkārši ķer uz muļķi, lops tāds. Nekad es viņam, vecajam velnam, neesmu paticis, nevar aizmirst to pantiņu …

— Turpināsim mūsu nelielo eksāmenu, — Lemhens atkal ierunājās, pacēla aizkaru un paskatījās ārā pa logu.

— Gāž kā no spaiņa, — viņš pavēstīja. — Man patīk. — Viņš atkal nolaida aizkaru, iekārtojās krēslā ērtāk un, raudzīdamies griestos, jautāja:

— Kā jūtas vecais Bārbridžs?

— Bārbridžs? Maitu Ērglis Bārbridžs tiek novērots. Kropls, līdzekļu šim netrūkst. Ar Zonu nav saistīts. Tam pieder četri bāri ar ekstraklases dejotājām, pats organizē piknikus garnizona virsniekiem un tūristiem. Meita Dina dzīvo dīku dzīvi. Dēls Artūrs tikko beidza juridisko koledžu.

Lemhena kungs apmierināts pamāja ar galvu.

— Skaidri un gaiši, — viņЈ uzslavēja. — Bet Kreons Maltietis?

— Viens no nedaudzajiem stalkeriem, kas vēl darbojas. Bija saistīts ar grupu «Kvazimodo». Tagad pārdod laupījumu institūtam ar manu starpniecību. Es turu viņu brīvībā: varbūt kādreiz kāds uzķersies. Tiesa gan, pēdējā laikā viņš stipri dzer, baidos, ka drīz notirinās kājas.

— Vai viņam ir kontakti ar Bārbridžu?

— Lakstojas ap Dinu, bet bez panākumiem.

— Loti labi. — Lemhena kungs bija apmierināts.

— Un kas dzirdams par Rudo Suhartu?

— Pirms mēneša iznāca no cietuma. Eksistences līdzekļu netrūkst. Mēģināja emigrēt, bet viņam… — Nunans mirkli vilcinājās. — Vārdu sakot, viņam ģimenē ir nepatikšanas. Tagad Zona viņam nav prātā.

— Viss?

— Viss.

— Nav daudz, — Lemhena kungs konstatēja. — Kā sastāv ar Laimes Lutekli Kārteru?

— Viņš jau sen vairs nav stalkers. Tirgojas ar lietotām automašīnām. Turklāt viņam ir darbnīca, kur automobiļus pārbūvē barošanai ar «puļķi». Četri bērni, sieva pirms gada mirusi. Sievasmāte.

Lemhens pamāja.

— Kuru no vecajiem esmu piemirsis?. viņš labsirdīgi vaicāja.

— Jūs aizmirsāt Džonatanu Mailzlu, pēc iesaukas Kaktusu. Viņš pašlaik atrodas slimnīcā, saslimis ar vēzi, drīz mirs. Un jūs esat aizmirsis Gutalīnu…

— Jā, jā, ko dara Gutalīns?

— Gutalīns ir tāds pats kā agrāk. Viņam ir tris cilvēku liela grupa. Nedēļām ilgi nozūd Zonā. Visu, ko atrod, iznicina uz vietas. Bet viņa Karojošo Eņģeļu biedrība izjuka.

— Kāpēc?

— Kā atceraties, viņi nodarbojas ar to, ka uzpirka laupījumu, un Gutalīns aiznesa to atpakaļ Zonā. Velnam velna tiesa. Tagad vairs nebija ko uzpirkt, turklāt jaunais filiāles direktors uzlaida tiem policiju.

— Saprotu, — Lemhena kungs teica. — Nu bet jaunie?

— Ko nu jaunie… tie nāk un iet. Ir pieci seši cilvēki, kuriem ir kaut kāda pieredze, bet pēdējā laikā viņiem nav kam pārdot laupījumu, un viņi ir apjukuši. Es viņus pamazām pieradinu… Domāju, šef, ka stalkeru darbība manā Zonā praktiski ir izbeigusies. Vecie aizgājuši, jaunie neko neprot; turklāt arī amata prestižs nav vairs agrākais. Zonā darbojas tehnika, stalkeri-automāti.

— Jā, jā, esmu par to dzirdējis. Tomēr pagaidām šie automāti sevi neattaisno, jo nesedz izdevumus par enerģiju, ko tie patērē. Vai varbūt es kļūdos?

— Tas ir tikai laika jautājums. Drīz sāks atmaksāties.

— Cik drīz?

— Pēc gadiem pieciem sešiem…

Lemhena kungs atkal pamāja ar galvu.

— Jā, starp citu, jūs droši vien vēl nezināt, ka arī pretinieks sācis izmantot automātiskos stalkerus.

—Manā Zonā? — Nunans jautāja, sākdams ausīties.

— Ari jūsu Zonā. Pie jums viņi bāzējas Reksopolē, iekārtu ar helikopteriem pārved pār kalniem uz Čūsku aizu, Melno ezeru Boldera smailes pakājē…

— Tā taču ir perifērija, — Nunans neticīgi teica. — Tur ir tukšums, ko viņi var atrast?

— Maz, ļoti maz jau atrod, tomēr atrod. Bet tas nu tā — izziņai, tas uz jums neattiecas… Tātad rezumēsim. Profesionālo stalkeru Hārmontā gandrīz vairs nav. Tiein, kuri vēl atlikuši, vairs nav nekāda sakara ar Zonu. Jaunieši ir apjukuši un atrodas pieradināšanas stadijā. Pretinieks sakauts, atsists atpakaļ, kaut kur noslēpies un dziedē brūces. Laupījuma nav, bet, kad tas parādīsies, nebūs neviena, kam pārdot. Nelikumīgā materiālu aiz- plūde no Hārmontas Zonas jau pirms trim mēnešiem izbeigusies. Pareizi, vai ne?

Nunans klusēja un prātoja: tagad viņš man iegriezīs. Bet kur esmu pieļāvis kļūdu? Un, kā redzams, pamatīgu. Nu, nu, klāj tik vaļā, vecais bumbieri! Nevelc garumā…

— Nedzirdu atbildi, — Lemhena kungs teica, aizlicis plaukstu aiz krunkainās, spalvam apaugušās auss.

— Labi, šef, — Nunans nomākti atsaucās. — Pietiks. Jūs esat mani jau pietiekami ilgi spīdzinājis, tagad atkla- jiet savas kārtis …

Lemhena kungs pasmīnēja.

— Jums pat nav ko teikt, — viņš negaidīti dedzīgi ierunājās. — Jūs klapējat ar ausīm priekšniecības priekšā, bet kā man bija ap dūšu aizvakar, kad… — Viņš pēkšņi aprāvās, piecēlās un aizvilkās pie seifa. — īsāk sakot, pēdējos divos mēnešos, pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām vien, pretinieka apvienības guvušas vairāk nekā seštūkstoš dažādu materiālu no vairākām Zonām. — Lemhena kungs apstājās līdzās seifam, noglāstīja tā krāsoto sānu un tad strauji pagriezās pret Nunanu. — Nelolojiet nekādas ilūzijas! — viņš ieaurojās. — Bārbridža pirkstu nospiedumi! Maltieša pirkstu nospiedumi! Lieldeguņa Ben Galevi pirkstu nospiedumi; šo vīru jūs neuzskatījāt par vajadzīgu pat pieminēt! Gereša un Pundurīša Cmiga pirkstu nospiedumi! Tā jūs pieradināt mūsu jauniešus! «Aproces»! «Adatiņas»! «Baltās virpuļotājvaboles»! Un ar to vien vēl nepietiek — kaut kādas «vēža acis», kaut kādi «grabuļi», «sprāgstošās salvetes», kaut tās velns parautu! — Viņš apklusa, atgriezās un apsēdās krēslā, atkal savienoja pirkstus un pieklājīgi jautāja:

— Ko jūs par to domājat, Ričard?

Nunans izvilka mutautiņu un noslaucīja kaklu un pakausi.

— Neko nedomāju, — viņš godīgi nosēca. — Piedodiet, šef, es pašlaik vispār… Ļaujiet atvilkt elpu… Bārbridžs! Bārbridžam nav nekāda sakara ar Zonu! Man ir zināms ikviens viņa solis. Viņš rīko iedzeršanas un piknikus uz ūdeņiem, viņš iesit krietnu žūksni naudas, viņam gluži vienkārši nav vajadzīgs… Piedodiet, es, protams, gvelžu muļķības, bet galvoju jums, ka Bārbridžu neizlaižu 110 acim kopš tā laika, kad viņš iznāca no slimnīcas…

— Ilgāk es jūs vairs neaizkavēju, — Lemhena kungs viņu pārtrauca. — Dodu nedēju laika. Padomājiet, kādā veidā materiāli no jūsu Zonas nokļūst Bārbridža rokās… un visu pārējo. Uz redzēšanos!

Nunans piecēlās, neveikli pamāja Lemhena kunga profilam un, ar lakatiņu slaucīdams nemitīgi svīstošo kaklu, izklunkuroja pieņemamajā istabā. Jaunais melnīgsnējais cilvēks pīpēja, domīgi raudzīdamies izjauktās elektronikas dzīlēs. Viņš pašķielēja uz Nunana pusi — viņa acis bija bez izteiksmes, skatiens it kā vērsts sevī.

Ričards Nunans šā tā uzmauca platmali, paķēra lietusmēteli padusē un izmetās ārā no istabas. Neko tādu es vēl nekad neesmu piedzīvojis, viņš juceklīgi domāja. Paskat tik. Lieldegunis Ben Galevi! Pat iesauku sev izpelnījies… Pa kuru laiku? Šitāds puika, pār lūpu nevar pārspļaut… Nē, tas nav tas… Ak, tu riebīgais bezkāji! Maitu Ērglis! Kā tu man iegriezi! Bez biksēm palaidu, kā mazu bērnu… Kā tas varēja notikt? Tas nemaz nebija iespējams! Taisni tāpat kā toreiz Singapūrā — ar purnu pret galdu, ar pakausi pret sienu.

Nunans iesēdās automobilī un kādu brīdi, nespēdams neko apjēgt, grābstījās pa priekšējo paneli, meklēdams aizdedzes atslēgu. No platmales tecēja ūdens uz kājām, viņš to noņēma un neskatīdamies aizsvieda uz aizmuguri. Lietus sitās pret priekšējo stiklu, un Ričardam Nunanam šķita, ka tieši tāpēc viņš nekādi nevar apjēgt, kas tagad būtu darāms. Viņš ar dūri iebelza sev pa pliko pauri. Tas palīdzēja. Uzreiz atcerējās, ka aizdedzes atslēgas nav un nevar arī būt, bet kabatā ir «puļķis». Mūžīgais akumulators. Tas jāizvelk no kabatas — kaut tu izčibētu! — un jāiebāž kontaktligzdā, tad vismaz varēs kaut kur aizbraukt — tālāk no šīs mājas, kur pa logu viņu droši vien novēro vecais sakārnis…

Nunana roka ar «puļķi» sastinga pusceļā. Tā. Tagad es vismaz zinu, ar kuru sākt. Ar viņu arī sākšu. Ak, kā es to darīšu! Neviens tā nemūžam nebūs sācis, kā es tūlīt sākšu ar viņu. Un ar kādu patiku! Viņš ieslēdza stikla tīrītājus un trieca mašīnu pa bulvāri, gandrīz neko neredzēdams sev priekšā, bet pamazām nomierinādamies. Nekas. Lai notiek kā Singapūrā. Galu galā Singapūrā viss beidzās labi… Padomā tik, kas tur liels, reizīti ar purnu pret galdu! Varēja būt arī sliktāk. Varēja būt, ka nevis ar purnu un nevis pret galdu, bet pret kaut ko nag- lainu… Labi, nenovirzīsimies sāņus. Kur te atrodas tā mana iestāde? Ne velna neredz… Alia, tur jau tā ir.

Kaut arī darba laiks vēl nebija sācies, iestāde «Five minutes» jau laistījās ugunīs kā «Metropole». Nopurinājies kā no ūdens iznācis suns, Ričards Nunans iegāja spilgti apgaismotajā ballē, kur vēdīja tabakas, parfimērijas un saskābuša šampanieša smārds. Vecais Bennijs vēl bez livrejas sēdēja aiz letes iepretī ieejai un, satvēris dakšiņu saujā, kaut ko rija. Viņam pretī, atbalstījusi varenās krūtis pret leti starp tukšajiem kausiem, majestātiski sēdēja Madama un skumji noskatījās, kā Bennijs ēd. Šorīt halle vēl nebija pat uzkopta. Kad Nunans ienāca, Madama tūlīt pagrieza uz viņa pusi plato, izkrāsoto seju, kura pirmajā mirklī pauda neapmierinātību, bet tad izplūda platā profesionālā smaidā.

— Ilo-ho! — viņa noducināja. — Neviens cits kā pats Nunana kungs! Vai esat noilgojies pēc meitenēm?

Bennijs — kurlausis nelaimīgais — joprojām gremoja.

— Sveika, vecenīti — Nunans atsaucās, tuvodamies letei. — Priekš kā man meitenes, ja redzu īstu sievieti!

Beidzot Bennijs pamanīja viņu. Briesmīgā maska — zilganu un tumšsarkanu rētu klātā seja — ar piepūli savilkās laipnā smaidā.

— Sveicināts, saimniek! — viņš nosēca. — Vai ienācāt apžāvēties?

Par atbildi Nunans pasmaidīja un pamāja ar roku. Viņam bija netīkami sarunāties ar Benniju, jo vajadzēja kliegt pilnā kaklā.

— Kur mans pārvaldnieks, draugi? — viņš vaicāja.

— Savā kabinetā, — Madama atbildēja. — Rīt jāmaksā nodokļi.

— Ak vai, šie nodokļi! — Nunans izsaucās. — Labi, Madam, lūdzu, sagatavojiet manu iemīļoto dzērienu, es drīz atgriezīšos.

Klusu soļodams pa biezo sintētisko paklāju, viņš pa gaiteni pagāja garām nišām, ko aizsedza portjeras — uz sienas līdzās katrai nišai bija uzkrāsots kāds ziediņš —, nogriezās nelielā, klusā gaitenītī un bez klauvēšanas atvēra ar ādu apsistās durvis.

Krurnslis Katjuša cēli sēdēja pie galda un spogulīti pētīja baismīgu augoni uz deguna. Viņu nemaz neinteresēja, ka rit jāsamaksā nodokļi. Uz tukšā galda viņa priekšā atradās kārbiņa ar dzīvsudraba ziedi un glāze dzidra šķidruma. Krurnslis Katjuša pacēla pret Nunanu asinīm pieplūdušas acis un pielēca kājās, nomezdams zemē spogulīti. Nunans neteica ne vārda un atlaidās krēslā tam pretī, kādu laiku klusēdams skatījās uz šo nelieti un klausījās, kā tas kaut ko nesakarīgu purpina par nolādēto lietusgāzi un reimatismu. Tad viņš teica:

— Aizslēdz nu durvis, dārgumiņ!

Ar lielo kāju plakanajām pēdām būkšķinādams pa grīdu, Krurnslis pieskrēja pie durvīm, noklakšķināja atslēgu un atgriezās pie galda. Kā pinkains kalns viņš pa- cēlas virs Nunana, uzticīgi raudzīdamies saimniekam mutē. Nunans ar piemiegtām acīm vēl arvien lūkojās uz pārvaldnieku. Nez kāpēc viņam pēkšņi ienāca prātā, ka Krutnšļa Katjušas īstais vārds ir Rafaels. Par Krumsli viņš tika iesaukts briesmīgo kaulaino ķepu dēļ: biezie sari, kas klāja viņa rokas, pie zilgansarkanajām, plikajām ķepām izskatījās gluži kā aproces. Par Katjušu viņš sevi bija iesaucis pats, būdams pilnīgā pārliecībā, ka tas ir tradicionāls lielo mongoļu valdnieku vārds. Rafaels. Nu labi, Rafael, sāksim.

— Kā klājas? — Nunans jautāja laipnā balsī.

— Viss kartībā, bos, — Rafaels Krurnslis steidzīgi attrauca.

— To skandālu komandantūrā nokārtoji?

— Liku galdā simt piecdesmit monētas. Visi ir apmierināti.

— Tie simt piecdesmit lai iet no tavas kabatas. Tā bija tava vaina, dārgumiņ. Vajadzēja pasekot.

Krurnslis savaikstīja nelaimīgu seju un pazemīgi noplātīja milzīgās ķepas.

— Hallē vajadzētu ielikt jaunu parketu, — Nunans turpināja.

— Tiks izdarīts.

Nunans, lūpas izstiepis, brīdi klusēja.

— Laupījums ir? — viņš jautāja, pieklusinājis balsi.

— Mazliet ir, — Krurnslis atteica, arī pazeminādams balsi.

— Parādi.

Rafaels metās pie seifa, izņēma no tā sainīti, nolika uz galda Nunanam priekšā un attina vaļā. Saimnieks ar vienu pirkstu parakņājās «melno lāšu» kaudzē, paņēma «aproci», apskatīja to no visām pusēm un nolika atpakaļ.

— Tas ir viss?

— Neviens nenes, — Rafaels vainīgi paskaidroja.

— Nenes… — Nunans atkārtoja.

Viņš rūpīgi notēmēja un no visa spēka ar zābaka purngalu iespēra Rafaelam pa stilbu. Tas iekunkstējās, it kā gribēja noliekties, lai paberzētu sadauzīto vietu, bet tūlīt atkal iztaisnojās un nostiepa rokas gar sāniem. Tad Nunans pielēca kājās, atgrūda krēslu, satvēra Rafaelu aiz krekla apkakles un spiedās viņam tuvāk, spārdīdamies ar kājām, bolīdams acis un čukstēdams niknus lamuvārdus. Rafaels kunkstēdams un stenēdams, izslējis galvu kā izbiedēts zirgs, kapās atpakaļ, lidz atdūrās pret dīvānu un sabruka uz tā.

— Tātad tu šiverē uz divām pusēm, nelieti? — Nunans šņāca tieši viņam acīs, kas bija aiz bailēm izvalbītas. — Maitu Ērglis dzīvo Zonas mantās kā niere taukos, bet tu pasniedz man krellītes papīriņā!… — Viņš atvēzējās un iesita Rafaelam pa seju, cenzdamies trāpīt pa augoni uz deguna. — Sapūdēšu cietumā! Dzīvosi mēslos… Grauzīsi sausiņus… Nolādēsi to dienu, kad esi nācis pasaulē! — Atvēzējies viņš atkal ar dūri iegāza pa augoni. — Kur Bārbridžs ņem laupījumu? Kāpēc viņam nes, bet tev ne? Kas ne^? Kāpēc es neko nezinu? Kā labā tu strādā, sarainais cūka? Runā!

Krumslis bez skaņas vārstīja muti. Nunans palaida viņu vaļā, atgriezās pie sava krēsla un saslēja kājas uz galda.

— Nu? — viņš jautāja.

Rafaels ar troksni ievilka asinis degunā un teica:

— Goda vārds, bos… Ko jūs! Kāds gan Maitu Ērglim var būt laupījums? Viņam nav nekāda laupījuma. Tagad nevienam nav laupījuma…

— Vai tu taisies strīdēties ar mani? — Nunans rāmi vaicāja un nocēla kājas no galda.

— Nē, nē, bos… Goda vārds… — Rafaels steidzīgi bēra vārdus. — Kaut jupis mani parautu! Ko nu runāt par strīdēšanos! Pat prātā nav nācis…

— Es tevi izmetīšu ārā, — Nunans drūmi teica. — Nemāki strādāt. Kāda velna pēc tu esi man vajadzīgs? Tādus kā tu par kvartu es varu desmitiem dabūt. Darbā man vajadzīgs īsts cilvēks.

— Pagaidiet, bos, — Rafaels prātīgi ierunājās, iz- triepdams asinis pa visu seju. — Ko jūs tā uzreiz, ar joni?… Noskaidrosim tomēr… — Uzmanīgi ar pirkstgalu viņš pieskārās augonim. — Jūs sakāt, ka Bārbri- džam ir daudz laupījuma? Nezinu. Lūdzu piedošanu, bet to jums kāds būs samelojis. Pašlaik nevienam nav laupījuma. Zonā tagad taču iet tikai pienapuikas, un viņi ari vairs neatgriežas. Nē, bos, to jums kāds būs samuldējis …

Nunans iesānis vēroja viņu. Izskatījās, ka Rafaels patiešām neko nezina. Turklāt viņam arī nebija izdevīgi melot — no Maitu Ērgļa daudz nenopelnīsi!

— Vai pikniki… vai tie ir ienesīgi? — viņš jautāja.

— Pikniki? Nevarētu teikt, ka ļoti. Ar riekšavām naudu nav iespējams grābt… Tagad pilsētā izdevīgu darījumu vairs nav…

— Kur tos piknikus rīko?

— Kur rīko? Dažādās vietās. Gan pie Baltā kalna, gan pie Karstajiem avotiem, gan Varavīksnes ezera…

— Un kāda tur klientūra?

— Kāda klientūra? — Rafaels nošņaukājās, samirkšķināja acis un konfidenciāli teica: — Ja jūs, bos, pats gribat ķerties pie šīs lietas, es jums gan neieteiktu to darit. Cīņā pret Bārbridžu jums nav izredžu.

— Kāpēc?

— Maitu Ērglim ir klientūra: pirmkārt, zilās ķiveres, — viņš nolieca vienu pirkstu, — otrkārt, virsnieki no komandantūras, treškārt, tūristi no «Metropoles», no «Baltās lilijas», no «Citplanētiešiem»… Goda vārds, bos, nav vērts ar to ķēpāties. Par meičām viņš mums maksā — nevarētu gan teikt, ka bagātīgi…

— Vai arī vietējie iet pie viņa?

— Galvenokārt jaunie.

— Un ko tādos piknikos dara?

— Ko dara? Braucam turp ar autobusiem. Tur jau ir teltis, bufetīte, mūzika… Katrs izklaidējas, kā grib. Virsnieki vairāk ar meičām, tūristi laužas, lai paskatītos uz Zonu — ja pikniks notiek pie Karstajiem avotiem, tad Zona tikpat kā ar roku aizsniedzama, tieši aiz Sēra aizas… Maitu Ērglis tur izsvaidījis zirgu kaulus, tāpēc viņi arī skalās ar binokļiem …

— Bet vietējie?

— Vietējie? Vietējos tas, protams, neinteresē. Tie izklaidējas … kā kurš prot,,.

— Bet Bārbridžs?

— Ko Bārbridžs? Viņš dara to pašu, ko citi…

— Bet tu?

— Ko es? Kā citi, tā arī es. Skatos, lai meičām nedara pāri… un … nu tur… Nu, vispār kā visi.

— Un cik ilgi tas turpinās?

— Kā kuru reizi. Dažkārt trīs dienas, bet reizēm visu nedēļu.

— Un cik tas prieks izmaksā? — Nunans jautāja, domādams pavisam ko citu.

Rafaels kaut ko atbildēja. Nunans viņā neklausījās. Tad lūk, kur tas suns aprakts. Vairākas dienas… vairākas naktis. Sādoš apstākļos gluži vienkārši nav iespējams izsekot Bārbridžu, pat ja tev ir dots šāds uzdevums. Un tomēr ļoti savādi. Viņam taču nav kāju, bet tur priekšā aiza … Nē, tomēr kaut kas nav, kā vajag…

— Kuri no vietējiem tur brauc pastāvīgi?

— No vietējiem? Es jums jau teicu — vairāk jaunieši. Galevi, Ražba… Cālēns Capfa… Cmiga… Mēdz būt arī Maltietis. Lustīga kompānija. Viņi šo būšanu sauc par «svētdienas skolu». Sak, vai apmeklēsim «svētdienas skolu»? Viņi tur brauc galvenokārt jau padzīvojušo tūristu dāmu dēļ. Nopelna tīri labi. Ierodas no Eiropas kāda vecene …

— «Svētdienas skola», — Nunans domīgi atkārtoja.

Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda dīvaina doma. Skola.

Viņš piecēlās.

— Labi, — Nunans noteica. — Dievs ar visiem šiem piknikiem. Tie nav domāti mums. Tomēr tev jāzina: Maitu Ērglim ir laupījums, bet tas jau attiecas uz mums, dārgumiņ. To mēs tā vienkārši atstāt nevaram. Meklē, Krum- sli, meklē, citādi es tevi patriekšu pie velna. Kur viņš ņem laupījumu, kas viņam to piegādā — noskaidro visu un dod divdesmit procentu vairāk nekā viņš. Skaidrs?

— Skaidrs, bos. — Krumslis arī jau stāvēja kājās — rokas nostieptas gar sāniem, nosmulētajā sejā padevīga izteiksme.

— Esi taču apsviedīgāks! Palauzi galvu, stulbeni! — Nunans pēkšņi uzkliedza un izgāja no istabas.

Hallē pie letes viņš bez steigas izdzēra savu aperitīvu, papļāpāja ar Madamu par morālo pagrimumu, lika manīt, ka tuvākajā laikā paredzējis iestādi paplašināt un, baisi pieklusinājis, lai izklausītos svarīgāk, apvaicājās, ko darīt ar Benniju: puisietis kļuvis vecs, nedzird, nav vairs agrākās reakcijas, nespēj tik daudz padarīt kā senāk… Pulkstenis bija jau seši, gribējās ēst, bet smadzenēs visu laiku rosījās un nedeva mieru pēkšņa doma, šķietami nesakarīga, ne ar ko nesaistīta, bet tāda, kas daudz ko izskaidroja. Jā, jau tāpat kaut kas bija noskaidrojies, nozudis satraucošās un biedējošās mistikas piejaukums, palikušas vienīgi dusmas uz sevi, ka agrāk nebija ienākusi prātā tāda iespēja, taču tas nebija pats galvenais — svarīgākais bija šī doma, kura urbās smadzenēs un nedeva mieru.

Atvadījies no Madamas un paspiedis roku Bennijam, Nunans tiešā ceļā devās uz «Boržču». Visa nelaime ir tā, ka mēs nemanām, kā paiet gadi. Nospļauties par gadiem — mēs nemanām, ka viss mainās, daudzkārt savām acīm esam redzējuši, kā viss mainās, un tajā pašā laikā nespējam noķert to brīdi, kad notiek pārmaiņas, vai arī meklējam tās citā vietā, nevis tur, kur vajadzētu. Pa šo laiku jau parādījušies jauni stalkeri, kas apgādāti ar kibernētiku. Vecais stalkers bija netīrs, īgns cilvēks, kas stūrgalvīgi kā zvērs milimetru pēc milimetra līda uz vēdera pa Zonu, nopelnīdams sev krietnu žūksni naudas. Jaunais stalkers ir frants ar kaklasaiti, inženieris, kas sēž kaut kur kilometra attālumā no Zonas, ar cigareti zobos un atspirdzinoša dzēriena glāzi blakus — sēž un skatās ekrānā. Algots džentlmenis. Ļoti loģiska aina. Tik ārkārtīgi loģiska, ka citas iespējas nemaz neienāk prātā. Bet ir taču arī citas iespējas, piemēram, «svētdienas skola».

Un pēkšņi it kā ne no šā, ne no tā Nunanu pārņēma izmisums. Tas viss bija nevajadzīgi, viss bija lieki. Ak dievs, viņš nodomāja, mums taču nekas neiznāks! Nekas nav noturams. Nekāds spēks vairs nenoturēs pudelē šo džinu, viņš ar šausmām domāja. Nevis tāpēc, ka mēs slikti strādājam, ne arī tāpēc, ka viņi ir viltīgāki un veiklāki par mums. Gluži vienkārši tāpēc, ka mūsu pasaule ir tāda. Un cilvēks mūsu pasaulē ir tāds. Ja nebūtu noticis citplanētiešu Apmeklējums, būtu gadijies kas cits. Cūka paliek cūka — izpeldējusies tā no jauna vārtās dubļos…

«Boržčs» laistījās vienās ugunīs, un no turienes plūda kārdinošas smaržas. Arī «Boržčs» bija pārvērties — ne vairs deju, ne līksmības. Gutalīns uz šejieni nenāk, nicina šo iestādi. Droši vien arī Redriks Šuharts, pabāzis te savu vasarraibumaino degunu, saviebjas un aiziet. Ernests vēl vienmēr sēž cietumā, visu pārzina viņa vecene: te ir sava pastāvīgā solīdā klientūra, viss institūts nāk uz šejieni pusdienot, arī vecākie virsnieki — mājīgas ka- bīnītcs, ēdiens garšīgs, ne visai dārgs, alus vienmēr svaigs. Vecs, labs traktieris.

Vienā no kabīnītēm Nunans ieraudzīja Valentīnu Pil- manu. Laureāts sēdēja pie kafijas tasītes un lasīja uz pusēm pārlocītu žurnālu. Nunans piegāja pie galdiņa.

— Vai atļausiet piebiedroties? — viņš jautāja.

Valentīns pacēla pret viņu tumšos aceņu stiklus.

— Ā, — viņš noteica. — Lūdzu.

— Tūlīt, nomazgāšu tikai rokas, — Nunans atsaucās, pēkšņi atcerējies Krumšļa augoni.

Te viņu labi pazina. Kad viņš atgriezās un apsēdās Valentīnam pretī, uz galda jau stāvēja maza ogļu panniņa ar kūpošu šurasko un liels kauss ar alu — ne pārāk aukstu un ne siltu — tieši ar tādu, kāds viņam garšoja. Valentīns nolika žurnālu un pacēla pie lūpām kafijas tasi.

— Paklausieties, Valentīn, — Nunans ierunājās, nogriezdams gabaliņu gaļas. — Kā jūs domājat — ar ko tas viss beigsies?

— Par ko jūs runājat?

— Citplanētiešu Apmeklējums, Zonas, stalkeri, militāri rūpnieciskie kompleksi — visa ši putra.. Kā tas var beigties?

Valentīns ilgi lūkojās viņā ar aklajiem, melnajiem stikliem. Pēc tam aizpīpēja cigareti.

— Runājiet konkrētāk: kurus jūs domājat?

— Nu, teiksim, tā planētas daļa, kurā dzīvojam mēs.

— Tas atkarīgs no tā, vai mums veiksies vai ne. Tagad jau zinām, ka planētas daļai, kurā mītam mēs, citplanētiešu Apmeklējums visā visumā ir pagājis bez sekām. Protams, nav izslēgts, ka, svešām rokām grābjot karstas ogles, mēs galu galā neizraušam arī ko tādu, kā dēļ dzīve ne tikai pie mums, bet uz visas planētas kļūs neiespējama. Tā būtu neveiksme. Tomēr jums jāatzīst, ka tādas neveiksmes cilvēcei ir draudējušas vienmēr. — Viņš ar plaukstu izgaiņāja cigaretes dūmus un pasmīnēja. — Zināt, es jau sen esmu atradinājies runāt par cilvēci kā vienotu veselumu. Cilvēce kopumā — tā ir pārāk stacionāra sistēma, tai ir bieza āda …

— Jūs tā domājat? — Nunans apbēdināts jautāja. — Jā, var jau būt…

— Sakiet atklāti, Ričard, — Valentīns vaicāja, acīm redzami uzjautrināts. — Kas jūsu — kā veikalnieka — dzīvē ir mainījies kopš citplanētiešu Apmeklējuma? Jūs uzzinājāt, ka kosmosā līdzās mūsu civilizācijai eksistē vēl vismaz viena veida saprātīgas būtnes. Un ko jūs no tā secinājāt?

— Kā lai jums pasaka.,. — Nunans nomurmināja. Viņš jau nožēloja, ka iesācis šo sarunu. Te nebija ko runāt. — Kas manā dzīvē mainījies?… Piemēram, jau daudzus gadus es izjūtu visādas neērtības… Labi, viņi atnāca un tūlīt aizgāja. Bet ja nu viņi ierodas vēlreiz un sadomā te palikt? Man, veikalniekam, ziniet, tie nav tukši jautājumi: kas viņi ir, kā viņi dzīvo, kas viņiem vajadzīgs?… Visprimitīvākajā veidā esmu spiests domāt, kā pārkārtot ražošanu. Man jābūt uz to gatavam. Un ja nu izrādīsies, ka es vispār viņu sistēmā neesmu vajadzīgs! — Viņš atdzīvojās. — Bet ja nu mēs neviens nebūsim vajadzīgi? Ja jau esam sākuši par to runāt, sakiet, Valentīn, — vai uz šiem jautājumiem ir kāda atbilde? Kas viņi ir, ko viņiem vajadzēja, un vai viņi vēl atgriezīsies?…

— Atbildes ir, — pasmīnēdams atteica Valentīns. — To ir pat ļoti daudz, varat izvēlēties jebkuru.

— Bet kā jūs pats domājat?

— Atklāti sakot, nekad neesmu atļāvies domāt par to nopietni. Es uzskatu, ka šis Apmeklējums pirmām kārtām ir unikāls notikums, kas var dot iespēju pārlēkt uzreiz vairākiem pakāpieniem izziņas procesā. Kaut kas līdzīgs ceļojumam tehnoloģijas nākotnē, apmēram tāda situācija, kāda izveidotos, ja Izaka Ņūtona laboratorijā būtu nokļuvis moderns kvantu ģenerators…

— Ņūtons neko nebūtu sapratis.

— Velti jūs tā domājat! Ņūtons bija ļoti vērīgs cilvēks.

— Jā? Nu labi, dievs ar Ņūtonu. Tomēr — kā jūs izskaidrojat šo Apmeklējumu? Kaut vai nenopietni…

— Labi, es jums pateikšu. Tomēr man jūs, Ričard, jābrīdina, ka jūsu jautājums ir pseidozinālnes kompetence; šo zinātni sauc par ksenoloģiju. Tā ir zinātniskās fantastikas un formālās loģikas nedabisks hibrīds, mistrojums. Tās pamatā ir nepareizs pieņēmums, ka citplanētiešu saprātam piemīt mūsu — Zemes cilvēku — psiholoģija.

— Kāpēc nepareizs? — Nunans gribēja zināt.

— Tāpēc, ka biologi jau kādreiz apdedzinājās, kad cilvēka psiholoģiju mēģināja piedēvēt dzīvniekiem! Ņemiet vērā: mūsu pašu planētas Zemes dzīvniekiem.

— Atvainojiet, bet tas ir pavisam kas cits. Mēs taču runājam par saprātīgu būtņu psiholoģiju …

— Jā gan. Un viss būtu ļoti labi, ja mēs zinātu, kas ir saprāts.

— Vai tad mēs to nezinām? — Nunans brīnījās.

— Iedomājieties: nē! Parasti atsaucamies uz ļoti vienpusīgu definējumu: saprāts ir cilvēkam raksturīga īpašība, kas atšķir viņa rīcību no dzīvnieka rīcības. Vai zināt, tas ir mēģinājums novilkt robežu starp saimnieku un viņa suni, kurš it kā visu saprot, tikai nespēj neko pateikt. Starp citu, no šī vienpusīgā definējuma izriet citi — asprātīgāki. Tie pamatojas uz bēdīgiem novērojumiem par jau minēto cilvēka rīcību. Kaut vai, piemēram, tāds: saprāts ir dzīvas būtnes spēja izdarīt kaut ko nemērķtiecīgu un nedabisku.

— Jā, tas ir par mums: par mani, par tādiem kā es, — Nunans skumīgi piekrita.

— Diemžēl. Vai ari, teiksim, definējums — hipotēze. Saprāts ir komplicēts instinkts, kas vēl nav paguvis izveidoties. Jāpatur prātā, ka instinktīva rīcība vienmēr ir mērķtiecīga un dabiska. Paies miljons gadu, instinkts izveidosies pilnīgi, un mēs vairs nedarīsim kļūdas, kuras droši vien ir saprāta neatņemama īpašība. Un, ja tad Visumā kaut kas mainīsies, mēs laimīgi izmirsim — atkal tieši tāpēc, ka vairs nemācēsim darīt kļūdas, tas ir, izmēģināt dažādus variantus, kas pēc stingras programmas nav paredzēti.

— Jums viss iznāk… pazemojoši.

— Lūdzu, varu sniegt vēl vienu definējumu — ļoti cēlu un augstsirdīgu: saprāts ir spēja izmantot apkārtējās pasaules spēkus, nesagraujot šo pasauli.

Nunans saviebās un pakratīja galvu.

— Nē, — viņš teica. — Tas nav par mums… Nu, bet kā attiecībā uz to, ka cilvēks atšķirībā no dzīvnieka ir būtne, kas izjūt nepārvaramu prasību pēc zināšanām? Es kaut kur esmu par to lasījis.

— Es arī, — Valentīns pievienojās. — Bet visa nelaime tā, ka cilvēks, vismaz vidusmēra cilvēks — tas, kuru jūs domājat, kad sakāt «par mums» vai «ne par mums», — šis cilvēks ļoti viegli pārvar savu «nepārvaramo» prasību pēc zināšanām. Manuprāt, tādas prasības nemaz nav. īr vajadzība saprast, bet tur zināšanas nav vajadzīgas. Hipotēze par dievu, piemēram, dod kolosālu iespēju absolūti visu saprast, pilnīgi neko neizzinot… Dodiet cilvē- l

— Pagaidiet, — Nunans pārtrauca Valentīnu. Viņš izdzēra alu un ar troksni nolika tukšo kausu uz galda. — Nenovirzieties no temata. Turpiniet tomēr šādā plāksnē: cilvēks sastopas ar būtni no citas planētas. Kā viņi uzzinās viens par otru, ka abi ir saprātīgi?

— Nav ne jausmas, — Valentīns uzjautrināts atbildēja. — Viss, ko šajā sakarībā esmu lasījis, veido apburto loku. Ja viņi spēj ar mums kontaktēties, tātad viņi ir saprātīgi. Un otrādi: ja viņi ir saprātīgi, viņi spēj ar mums kontaktēties. Un vispār: ja citas planētas būtnei ir tas gods būt apveltītai ar cilvēka psiholoģiju, tad tā ir saprātīga. Lūk, tā!

— Se tev nu bija… — Nunans novilka. — Bet es domāju, ka jums jau viss salikts pa plauktiņiem…

— Salikt pa plauktiņiem var arī pērtiķis, — Valentīns iebilda.

— Nē, pagaidiet! — Nunans pārtrauca. Viņš nez kāpēc jutās piekrāpts. — Ja jūs nezināt tik vienkāršas lietas… Labi, dievs ar visu saprātu. Acīmredzot te pats velns netiks gudrs. Nu, bet ar citplanētiešu Apmeklējumu? Ko jūs domājat par to?

— Lūdzu, — Valentīns iesāka. — Iedomājieties pikniku …

Nunans sarāvās.

— Kā jūs teicāt?

— Pikniku. Iedomājieties: mežs, lauku ceļš, pļaviņa. No ceļa uz pļaviņu nogriežas mašīna, no tās izlec jauni cilvēki un meitenes, tiek izkrautas pudeles, grozi ar proviantu, tranzistori, fotoaparāti un kinoaparāti… Tiek sakurts ugunskurs, uzceltas teltis, ieslēgta mūzika. Bet no rīta viņi aizbrauc. Zvēri, putni un kukaiņi, kuri visu nakti ar šausmām vērojuši notiekošo, izlien no savām slēptuvēm. Un ko viņi ierauga? Zālē no mašīnas iztecējusi eļļa, izlaistīts benzīns, izsvaidītas nederīgās sveces un eļļas filtri. Mētājas visāda draza, izdegušas spuldzītes… No protektoriem palikušas dubļu pikas, kuras saplūdušas kopā un izskatās kā purvs… nu, un pats saprotat, ugunskura atliekas, apgrauzti āboli, konfekšu papīri, konservu kārbas, kabatas nazis, vecas, saplēstas avīzes, novītušas puķes no citām norām…

— Jā, es sapratu. Pikniks ceļa malā, — Nunans viņu pārtrauca.

— Tieši tā. Pikniks kāda liela, kosmiska ceļa malā. Bet jtis vēl jautājat, vai viņi atgriezīsies vai ne!

— Dodiet man cigareti! Kaut velns parautu jūsu psei- dozinātni! Es gan to visu biju iedomājies citādi.

— Jums ir tādas tiesības, — Valentīns piekrita.

— Tātad iznāk, ka viņi mūs nav pat pamanījuši?

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Vismaz nav pievērsuši mums nekādu uzmanību.

— Zināt ko, jūsu vietā es gan par to neskumtu, — Valentīns ieteica.

Nunans ievilka dūmu, sāka klepot un aizmeta cigareti.

— Vienalga, — viņš ietiepīgi palika pie sava. — Nevar būt… Kaut velns jūs, zinātniekus, parautu! Kur jums radusies tāda necieņa pret cilvēku? Kāpēc jūs visu laiku cenšaties viņu pazemot?…

— Pagaidiet, — Valentīns viņu pārtrauca. — Paklanieties šādu citātu: «Jūs vaicājat man: kas ir cilvēka lielums? Vai tas, ka viņš radīja otru dabu? Ka lika darboties gandrīz vai kosmiskiem spēkiem? Ka ļoti īsā laikā ir apguvis planētu un izcirtis logu uz Visumu? Nēl Viņa lielums ir tas, ka, par spīti visam, viņš ir saglabājies, palicis neskarts un nodomājis tāds palikt arī turpmāk.»

Iestājās klusums. Nunans domāja.

— Var jau būt… — viņš nedroši teica. — Protams, no šāda viedokļa raugoties…

— Neskumstiet, — Valentīns labsirdīgi mierināja. — Pikniks — tā taču ir tikai mana hipotēze. Pat ne hipotēze, bet glezna… Tā saucamie nopietnie ksenologi mēģina pamatot daudz solīdākas versijas, kas glaimo cilvēka patmīlībai. Kaut vai, piemēram: nekāda citplanētiešu Apmeklējuma nav bijis, tāds vēl tikai būs. Kaut kāds augsti attīstīts saprāts nometis mums uz Zemes konteinerus ar savas materiālās kultūras paraugiem. Tas gaida, ka mēs izpētīsim šos paraugus, pie mums notiks lēciens uz priekšu tehnoloģiskajā attīstībā un mēs spēsim nosūtīt atbildes signālu, kas patiesībā nozīmēs, ka reāli Zeme ir gatava kontaktiem ar šo svešo saprātu. Nu, kā jums patīk šāda versija?

— Tā jau ir daudz labāka, — Nunans atzina. — Kā redzu, arī zinātnieku vidū gadās godprātīgi cilvēki.

— Un vēl kāds viedoklis: citplanētiešu Apmeklējums patiešām noticis, bet tas vēl nepavisam nav beidzies. Faktiski mēs pašlaik esam kontakta stāvoklī, tikai paši to nezinām, neapzināmies. Svešie atnācēji iemitinājušies Zonās un rūpīgi pēta mūs, vienlaikus sagatavojot «nākamības nežēlīgajiem brīnumiem».

— Lūk, to es saprotu! — Nunans iesaucās. — Tad vismaz ir skaidrs, kas par noslēpumainu jandāliņu notiek rūpnīcas drupās. Jāpiebilst, ka mūsu pikniks šo kņadu nekādi nespēj izskaidrot.

— I<ā nu neizskaidro! — Valentīns iebilda. — Galu galā kāda meitenīte varēja aizmirst pļaviņā savu iemīļoto uzvelkamo lācīti…

— Nerunājiet muļķības, — Nunans noteikti pārtrauca Valentīnu. — Tas tik ir rotaļu lācītis — zeme dreb… Lai gan, protams, varētu būt arī lācītis… Vai alu dzersiet? Rozālija! Divus alus ksenologu kungiem!… Ar jums tomēr ir patīkami patērzēt, — viņš atzinīgi teica. — Sāda smadzeņu skalošana iedarbojas tāpat kā smadzeņpodā iebērts angļu sāls. Bet tā tu, cilvēks, strādā, strādā un nezini, kāpēc, kādēļ, kas būs, kas nebūs, kas nomierinās sirdi…

Viņiem atnesa alu. Nunans iedzēra malciņu, pāri putu cepurei skatīdamies, kā Valentīns nicīgi un ar aizdomām apskata savu kausu.

— Nepatīk, vai? — viņš jautāja, aplaizīdams lūpas.

— Jā-ā, patiesību sakot, es nedzeru, — Valentīns teica ne visai drošā un pārliecinošā tonī.

— Vai tiešām? — Nunans brīnījās.

— Velns parāvis! — Valentīns iesaucās un noteikti atstūma alus kausu. — Labāk pasūtiet man konjaku.

— Rozālija! — Nunans tūlīt ieaurojās; beidzot arī viņam kļuva jautri.

Kad konjaks bija atnests, viņš teica:

— Un tomēr tā nevar. Es nemaz nerunāju par jūsu pikniku — tā vispār ir cūcība, bet, pat ja pieņemam versiju, ka tā, teiksim, ir prelūdija kontaktam, vienalga, tas nav labi. Es saprotu — «aproces», «mānekļi»… Bet kāpēc «raganu receklis», «odu kaupre», tās pretīgās pūkas? …

— Piedodiet, — Valentīns pārtrauca, izraudzīdamies citrona šķēlīti. — Es ne visai labi saprotu jūsu terminoloģiju. Kādas, piedodiet, kaupres?

Nunans iesmējās.

— Tā ir folklora, — viņš paskaidroja. — Stalkeru darba žargons. Par «odu kauprēm» sauc vietas ar paaugstinātu gravitāciju.

— A-ā, gravikoncentrāti… Paaugstināta gravitācija. Par to es labprāt parunātu, bet jūs nekā nesapratīsiet.

— Kāpēc es nesapratīšu? Kā nekā esmu inženieris…

— Tāpēc, ka es pats nesaprotu, — Valentīns atzinās. — Man ir vienādojumu sistēmas, bet nav ne jausmas, kā tās izskaidrot… Un «raganu receklis» droši vien ir koloidālās gāzes, vai ne?

— Tās pašas vien ir. Vai esat dzirdējis par katastrofu Kariganovu laboratorijās?

— Kaut ko esmu dzirdējis, — Valentīns negribīgi teica.

— Tie idioti ievietoja porcelāna konteineru ar «recekli» speciālā, pilnīgi izolētā kamerā… tas ir, viņi paši domāja, ka kamera ir pilnīgi izolēta… bet, kad viņi ar manipulatoriem atvēra konteineru, «receklis» izgāja caur metālu un plastmasu kā ūdens caur dzēšlapu, izplūda ārā, un viss, ar ko tas saskarās, ari pārvērtās tādā pašā receklī. Trīsdesmit pieci cilvēki gāja bojā, vairāk nekā simt sakropļoti, un visa laboratorijas ēka vairs nav izmantojama. Vai jūs tur kādreiz esat bijis? Lieliska celtne, bet tagad receklis saplūdis pagrabos un apakšējos stāvos… Še tev kontaktu prelūdija!

Valentīns saviebās.

— Jā, es to visu zinu, — viņš teica. — Tomēr jums, Ričard, jāpiekrīt, ka citplanētieši šajā gadījumā nav vainīgi. Kā viņi varēja zināt, ka mums eksistē militārās rūpniecības kompleksi?

— Bet vajadzēja zināt! — Nunans pamācoši atteica.

— Viņi droši vien teiktu: militārās rūpniecības kompleksus jau sen vajadzēja iznīcināt.

— Arī tas ir pareizi, — Nunans piekrita. — Ja jau viņi ir tik vareni, tad būtu ķērušies klāt.

— Tātad jūs ierosināt, lai viņi iejaucas Zemes cilvēku iekšējās lietās?

— Hm-m, — Nunans novilka. — Tā mēs varam aiziet ļoti tālu. Nerunāsim vairs par to. Labāk atgriezīsimies pie mūsu sarunas sākuma. Ar ko tas viss beigsies? Teiksim, jūs, zinātnieki, — vai jūs cerat iegūt no Zonas kaut ko fundamentālu, kaut ko tādu, kas patiešām izraisītu radikālu pagriezienu zinātnē, tehnoloģijā un mūsu dzīvesveidā? …

Valentīns paraustīja plecus.

— Ričard, es neesmu īstais cilvēks, kam jūs varat to jautāt. Man nepatīk fantazēt pa tukšo. Ja runa ir par tik nopietniem jautājumiem, es uzskatu par labāku piesardzīgu skepsi. Pamatojoties uz to, ko esam jau saņēmuši, domāju, ka priekšā ir vēl vesela buķete visādu iespēju, tāpēc nekā noteikta nevar pateikt.

— Nu labi, pamēģināsim no otra gala. Kā jūs domājat — ko mēs jau esam saņēmuši?

— Lai cik tas būtu jocīgi, esam ieguvuši diezgan maz. Esam atklājuši daudz brīnumu. Dažos gadījumos esam pat iemācījušies izmantot tos savam vajadzībām. Esam pieraduši pie tiem… Pērtiķis nospiež sarkano pogu un saņem banānu, nospiež balto — saņem apelsīnu, bet viņš nezina, kā iegūt banānus un apelsīnus bez pogu spaidīšanas. Tāpat viņš nesaprot, kāds sakars ir starp pogu un apelsīnu vai banānu. Kaut vai, piemēram, tie paii «puļķi». Mēs esam iemācījušies tos izmantot, atklājām pat apstākļus, kādos tie daloties vairojas. Bet vēl līdz šai dienai mēs neprotam paši pagatavot nevienu «puļķi», nezinām, kāda ir to uzbūve, un, kā liecina līdzšinējā pieredze, tik drīz arī netiksim galā ar šo uzdevumu… Es teiktu tā: ir objekti, kurus mēs esam iemācījušies izmantot. Mēs tos izmantojam, kaut gan droši vien daram to pavisam citādi nekā paši citplanētieši. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vairumā gadījumu mēs naglas iedzenam ar mikroskopu. Lin tomēr ir lietas, ko mēs izmantojam: «puļķi», «aproces», kas stimulē dzīvības procesus… dažādie kvazibioloģisko masu tipi, kuri radījuši tādu apvērsumu medicīnā… Esam saņēmuši jaunus trankvili- zatorus, jauna veida minerālmēslus, apvērsums agronomijā… Bet ko es jums visti to stāstu! Jūs pats to zināt tikpat labi kā es — redzu, ka pats nēsājat aprocīti… Sauksim tos par derīgajiem objektiem. Var teikt, ka cilvēce zināmā mērā ar tiem ir aplaimota, lai gan nevienu mirkli nedrīkstam aizmirst, ka mūsu eiklīdajā pasaulē ikvienai nūjai ir divi gali…

— Vai jūs runājat par to, ka ir nozares, kur šo objektu izmantošana nav vēlama? — Nunans jautāja.

— Tieši tā. Teiksim, «puļķu» izmantošana kara rūpniecībā… Nē, es gribēju teikt ko citu. Katra derīgā objekta iedarbību vai ietekmi mēs daudzmaz esam izpētījuši un daudzmaz izskaidrojuši. Tagad jāķeras pie tehnoloģijas, bet pēc gadiem piecdesmit mēs paši iemācīsimies pagata vot šos karaļa zīmogus un tad tiku tikām dauzīsim ar tiein riekstus. Sarežģītāk ir ar citu objektu grupu — sarežģītāk tieši tāpēc, ka mēs nevaram vai neprotam tos nekādi izmantot, bet šo objektu īpašības pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem ir absolūti neizskaidrojamas. Kaut vai, piemēram, dažāda tipa magnētiskie slazdi. Mēs saprotam, ka tie ir magnētiskie slazdi. Panovs to pieradīja ļoti asprātīgi. Bet mēs nesaprotam, kur atrodas tik spēcīga magnētiskā lauka avots, kur slēpjas tā super- stabilitātes cēlonis… neko nesaprotam. Mēs varam tikai izteikt fantastiskas hipotēzes par tādām telpas īpašībām, par kurām mums agrāk nebija ne jausmas. Vai K-23… Kā jūs saucat tās skaistās, melnās lodītes, kuras izmanto rotaslietām?

— «Melnās lāses», — Nunans paskaidroja.

— Pareizi, «melnās lāses»… Labs nosaukums… Jus jau zināt, kādas ir to īpašības. Ja uz šādu lodīti laiž gaismas staru, tas neiziet lai cauri uzreiz, bet aizkavējas, un šī aizkavēšanās atkarīga no lodītes svara, lieluma un vēl dažiem citiem parametriem, un iznākošās gaismas frekvence vienmēr ir mazāka par ieejošās gaismas frekvenci … Ko tas nozīmē? Kāpēc tā notiek? Pastāv neprātīga ideja, ka šīs jūsu «melnās lāses» patiesībā ir gigantiski telpiski veidojumi, kam piemīt citādas īpašības nekā mums zināmajai telpai un kas šādu «satītu» formu ieguvuši mūsu telpas iedarbībā… — Valentīns izvilka cigareti un aizsmēķēja. — Ar vārdu sakot, šīs grupas objekti pašreizējā cilvēces praksē ir pilnīgi nederīgi, lai gan no tiri zinātniskā viedokļa tiem ir fundamentāla nozīme. Tās ir no debesim nokritušas atbildes uz jautājumiem, kurus mēs vēl neprotam uzdot. Minētais sers Izaks varbūt neorientētos lāzerā, bet viņš vismaz saprastu, ka tāda lieta ir iespējama, un šis apstāklis stipri ietekmētu viņa zinātnisko pasaules uzskatu. Es nerunāšu par to sīkāk, bet, tā kā eksistē tādi objekti kā magnētiskie slazdi, K-23, «baltais riņķis», tad līdz ar to uzreiz ir pārvilkta svītra veselai virknei nesen radušos teoriju un dzimušas pilnīgi jaunas idejas. Un ir vēl arī trešā grupa…

— Ja, — Nunans piekrita. — «Raganu receklis» un citi jaukumi.

— Nē, nē. Tie visi pieskaitāmi vai nu pie pirmās, vai otrās grupas. Es domāju tos objektus, par kuriem nezinām neko vai arī zinām tikai pēc nostāstiem, objekti, kurus nekad neesam turējuši rokās. Tos, ko stalkeri mums aizstiepuši no degungala, kas pārdoti nezin kam, kas paslēpti. Tos, par kuriem viņi klusē. Leģendas un pus- leģendas: «mašīna, kas izpilda vēlēšanos», «klaidonis Diks», «jautrie spoki»…

— Pag, pag, — Nunans viņu pārtrauca. — Kas tie tādi ir? «Mašīna, kas izpilda vēlēšanos» — to es saprotu …

Valentīns iesmējās.

— Redzat nu, arī mums ir savs darba žargons. «Klaidonis Diks» ir tas pats hipotētiskais uzvelkamais lācītis, kurš ālējas rūpnīcas drupās. Bet «jautrie spoki» ir kaut kāda bīstama turbulenta plūsma, kura manīta dažos Zonas rajonos.

— Pirmo reizi par to dzirdu, — Nunans atzinās.

— Vai saprotat, Ričard, — Valentīns dedzīgi runāja, — mēs rakājamies pa Zonu jau divus gadu desmitus, taču nezinām pat tūkstošo daļu no tā, kas Zonā atrodas. Bet runājot par Zonas ietekmi uz cilvēku… Jā, mūsu klasifikācijā vajadzēs izveidot vēl vienu — ceturto grupu. Pie šīs grupas pieskaitīsim nevis objektus, bet iedarbību. Sī grupa ir izpētīta pavisam maz, lai gan faktu, manuprāt, sakrājies vairāk, nekā vajag. Vai zināt, Ričard, man reizēm tirpas skrien pār muguru, domājot par šiem faktiem.

— Dzīvie miroņi… — Nunans nomurmināja.

— Ko? A-ā… Nē, tas ir mīklaini — un nekas vairāk. Kā lai jums to pasaka… Tas ir noģidums, šķitums… Bet kad pēkšņi ap cilvēku ne no šā, ne no tā sāk veidoties ārkārtējas fizikālas, ārkārtējas bioloģiskas parādības …

— A-ā, jūs domājat emigrantus…

— Jā, tieši viņus. Vai zināt, matemātiskā statistika ir ļoti precīza zinātne, kaut gan arī te ir sastopami gadi- juma lielumi. Un tomēr tā ir ļoti daiļrunīga zinātne, ļoti uzskatāma…

Valentīns acīmredzot bija viegli iereibis. Viņa balss kļuva skaļāka, vaigi bija sasārluši, bet uzacis saraukušās augstu virs tumšajām acenēm, piere sagrumbota kā ermoņikas.

— Man patīk tie, kas nedzer, — Nunans ironiski teica.

— Nenovirzieties no temata! — Valentīns viņam stingri uzsauca. — Klausieties, ko jums stāsta! Tas ir ļoti savādi. — Viņš pacēla glāzīti, vienā rāvienā izdzēra pusi un turpināja: — Mēs nezinām, kas notika ar nabaga hār- montiešiem pašā Apmeklējuma laikā. Bet viens no viņiem nolēma emigrēt. Kāds ļoti parasts pilsonis. Frizieris. Friziera dēls un friziera mazdēls. Viņš aizbrauc, teiksim, uz Detroitu. Atver savu frizētavu, un sākas velnišķīgi murgi. Vairāk nekā deviņdesmit procentu viņa klientu gada laikā nomirst: aiziet bojā autokatastrofās, izkrīt pa logu, daļu nogalina gangsteri un huligāni, daļa noslīkst seklās vietās — un tā tālāk, un tā joprojām. Detroitā un tās apkārtnē pieaug dabas katastrofu skaits. Nez no kurienes uzrodas virpuļvētras un taifūni, kuri šajās vietās nav bijuši no tūkstoš septiņi simti nez kāda gada. Un tā tālāk tādā pašā garā. Līdzīgas kataklizmas notiek jebkurā pilsētā, jebkurā vietā, kur apmetas emigranti no Zonas rajona, un šo kataklizmu skaits ir tieši proporcionāls to emigrantu skaitam, kuri apmetušies tajā vietā. Iegaumējiet: tāda iedarbība ir tikai tiem emigrantiem, kuri piedzīvojuši pašu Apmeklējuma mirkli. Tie, kas dzimuši pēc Apmeklējuma, nekādi neietekmē nelaimes gadījumu statistiku. Jūs esat nodzīvojis šeit desmit gadu, bet pārcēlāties uz šejieni pēc Apmeklējuma, un jūs droši var pārvietot kaut vai uz Vatikānu. Ar ko tas izskaidrojams? No kā jāatsakās — no statistikas? Vai no veselā saprāta? — Valentīns sagrāba glāzīti un vienā rāvienā to izdzēra.

Ričards Nunans pakasīja aiz auss.

— M-jā, — viņš novilka. — Vispār es esmu dzirdējis par to, bet, atklāti sakot, vienmēr domājis, ka cilvēki mazliet pārspīlē… Patiešām, raugoties no mūsu varenās pozitīvistiskās zinātnes viedokļa …

— Vai arī, piemēram, Zonas mutagēnā iedarbība, — Valentīns pārtrauca Nunanu. Viņš noņēma acenes un ieurbās Ričardā ar savām melnajām, tuvredzīgajām acīm.

— Visos cilvēkos, kuri pietiekami ilgi bijuši saskarē ar Zonu, notiek kā fenotipiskās, tā arī genolipiskās pārmaiņas. Jūs taču zināt, kādi bērni dzimst stalkeriem, zināt, kas notiek ar viņiem pašiem. Kāpēc? Kur mutagēnais faktors? Radiācijas Zonā nav nekādas. Gaisa un augsnes ķīmiskajam sastāvam Zonā gan ir savas specifiskas īpašības, taču tiem nepiemīt nekāda mutagēna bīstamība. Vai man tādā situācijā jāsāk ticēt pesteļiem? Ļaunai acij?…

— Jūtu jums līdzi lielajās šaubās, — Nunans teica.

— Taču, patiesību sakot, man personiski augšāmcēlušies miroņi krīt uz nerviem daudz vairāk nekā statistikas dati.

It sevišķi tāpēc, ka šos datus es nekad neesmu redzējis, bet miroņus skatījis un apostījis vairāk, nekā vajag..,

Valentīns bezbēdīgi atmeta ar roku.

— Ak šie mūsu miroņi… — viņš novilka. — Klausieties, Ričard, vai jums nemaz nav kauna? Kā nekā tomēr esat izglītots cilvēks. Pirmkārt, tie nav nekādi miroņi. Tie ir atlējuini… rekonstrukcijas pēc skeleta… izbāžņi. Turklāt galvoju jums: no fundamentālu principu viedokļa šie jūsu veidojumi nemaz nav vairāk apbrīnojami kā mūžīgie akumulatori. Tikai «puļķi» pārkāpj pirmo termodinamikas likumu, bet atlējumi — otro, tur ir tā atšķirība. Savā ziņā mēs visi esam tādi kā alu cilvēki — neko briesmīgāku par rēgu vai vampīru nevaram iedomāties. Bet kauzalitātes principu neievērošana ir daudz briesmīgāka nekā vesels bars rēgu… un visādu Rubin- šteina — vai Vallenšteina? — briesmoņu.

— Frankenšteina.

— Jā, protams, Frankenšteina briesmoņi. Sellija kundze. Dzejnieka laulātā draudzene. Vai meita. — Viņš pēkšņi iesmējās. — Jūsu atlējumiem ir viena interesanta īpašība — autonomā dzīvotspēja. Tiem var nogriezt kādu ķermeņa daļu, un šī daļa dzīvos. Atsevišķi, pati par sevi. Bez kādiem fizioloģiskiem šķīdumiem… Nesen uz institūtu tika atvests viens tāds… Man stāstīja laborants Boida … — Valentīns sāka skaļi smieties.

— Vai mums nebūtu laiks doties uz mājām, Valen- tīn? — Nunans jautāja, raudzīdamies pulkstenī. —• Man vēl kārtojama viena svarīga lieta.

— Ejam, — Valentīns piekrita, veltīgi pūlēdamies iebāzt degunu briļļu rāmjos, un beidzot, paņēmis brilles ar abām rokām, rūpīgi uzstatīja tās uz deguna. — Vai jūs esat ar mašīnu?

— Jā, es jūs aizvedīšu.

Viņi samaksāja un devās uz izeju. Valentīns ik pa brīdim slaidi piemeta roku pie deniņiem, sveicinādams pazīstamus laborantus, kuri ziņkāri vēroja pasaulslaveno fizikas spīdekli. Pie pašām durvīm, atvadīdamies no šveicara, kurš smaidīja pār visu seju kā maijmēness, Valentīns nejauši nogrūda sev brilles, un visi trīs metās tās ķert.

— Rīt man ir eksperiments. Zināt, visai interesanta lieta… — viņš skaidroja, rāpdamies Nunana mašīnā.

Un viņš ņēmās stāstīt par rītdienas eksperimentu. Nunans aizveda viņu uz zinātnes pilsētiņu.

Arī zinātnieki baidās, Ričards domāja, atkal sēzdamies savā mašīnā. Baidās, gudrās galvas… Bet tā tam ari jābūt. Viņiem vajadzētu baidīties pat vairāk nekā mums, vienkāršajiem pilsoņiem, visiem kopā. Mēs taču neko nesaprotam, bet viņi vismaz saprot, cik maz viņi saprot. Skatās bezdibenī un zina, ka viņiem noteikti tur ir jānolaižas — sirds pamirst, tomēr jālaižas vien lejā… bet kā tikt tur zemē, kas atrodas apakšā, un, galvenais, vai pēc tam varēs izkļūt no turienes ārā?… Mēs, grēcīgie, skatāmies uz otru pusi. Varbūt tā arī vajag? Lai viss iet savu gaitu, gan jau kaut kā nodzīvosim. Viņš pareizi teica: pats varonīgākais cilvēces solis ir tas, ka esam izdzīvojuši un nolēmuši izdzīvot arī turpmāk… Un tomēr — kaut velns jūs parautu, viņš teica atnācējiem cit- planētiešiem. Vai nevarējāt sarīkot savus piknikus citā vietā? Kaut vai uz Mēness… Vai uz Marsa… Jūs esat tādi paši vienaldzīgi draņķi kā visi citi, kaut arī esat iemācījušies «satīt» telpu. Iedomājieties, sarīkojuši pikniku! Pikniks…

Kā man labāk tikt galā ar saviem piknikiem? — viņš domāja, lēni vadīdams mašīnu pa spilgti apgaismotajām mitrajām ielām. Kā veiklāk to visu izgrozīt? Pēc principa: minimāli maz darbības. Kā mehānikā. Kāda velna pēc man kabatā ir šāds tāds inženiera diploms, ja nevaru izdomāt, kā veiklāk izzoridēt šo bezkājaino nelieti…

Nunans apturēja mašīnu pie mājas, kurā dzīvoja Redriks Suharts, brītiņu pasēdēja pie stūres, prātā pārlikdams, kā iesākt sarunu. Tad viņš izņēma «puļķi», izrau- sās no mašīnas un tikai tagad ievēroja, ka māja izskatās neapdzīvota. Gandrīz visi logi bija tumši, skvēriņā neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, tur nedega pat gaismekļi. Nunans iedomājās, ko viņš tūlīt ieraudzīs, un salīgi nodrebinājās. Viņam pat ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu izsaukt Rcdriku pa telefonu un parunāt ar to mašīnā vai kādā klusā krodziņā, taču šo domu viņš atvairīja. Daudzu iemeslu dēļ. Un pie visa tā nebūsim tādi paši kā šie nožēlojamie tipi, kuri aizbēguši no šejienes kā tarakāni, kas applaucēti ar vārošu ūdeni.

Nunans iegāja pa parādes durvīm un kāpa augšup pa sen neslaucītām kāpnēm. Visapkārt valdīja klusums, kāds parasti mēdz būt neapdzīvotās telpās, daudzo dzīvokļu durvis, kas veda uz kāpņu telpu, bija vai nu puspievērtas, vai arī līdz galam vaļā — no tumšajiem priekšnamiem uzvēdīja pelējuma un puvuma smaka. Viņš apstājās Red- rika dzīvokļa durvju priekšā, pieglauda matus aiz ausīm, dziļi nopūtās un nospieda zvana pogu. Kādu brīdi aiz durvīm bija klusums, tad nočīkstēja grīdas dēļi, pagriežoties noklakšķēja atslēga, un durvis klusītiņām pavērās. Soļus viņš tā arī nebija dzirdējis.

Uz sliekšņa stāvēja Pērtiķēns — Redrika Suharta meita. No dzīvokļa gaiteņa pustumšajā kāpņu telpā krita spilgta gaisma, un pirmajā mirklī Nunans redzēja vienīgi meitenes tumšo siluetu un nodomāja, ka pēdējo mēnešu laikā viņa ir stipri pastiepusies, bet tad viņa atkāpās dziļāk gaitenī un Nunans ieraudzīja viņas seju. Vienā mirklī viņam aizžņaudzās rīkle.

— Sveicināta, Marija, — viņš teica, pūlēdamies runāt pēc iespējas sirsnīgāk. — Kā tev klājas, Pērtiķēn?

Meitene neatbildēja. Viņa klusēdama atkāpās lidz viesistabas durvīm, caur pieri raudzīdamās uz ciemiņu, izskatījās, ka viņa to nepazīst. Arī viņš, atklāti runājot, meiteni nepazina. Zona, viņš nodomāja, nolādētā draņķe…

— Kas tur atnācis? — vaicāja Gūta, pabāzdama galvu no virtuves. — Ak dievs, tas taču Diks! Kur jūs bijāt pazudis? Zināt, Redriks ir atgriezies!

Viņa steidzās ciemiņam pretī, pa ceļam slaucīdama rokas dvielī, kas hija pārmests pār plecu; Gūta vēl arvien bija tikpat skaista, enerģiska, stipra, tikai tāda saspringta: seja sakritusies un acīs drudžains spīdums…

Nunans noskūpstīja Gutu uz vaiga, atdeva viņai putekļu mēteli un platmali un teica:

— Jā, jā, esmu dzirdējis… Tikai nekādi nevarēju atrast laiku, lai ieskrietu. Vai viņš mājās?

— Mājās, mājās… Pie viņa tur kāds atnācis… Droši vien drīz aizies… viņi jau sen sēž. Nāciet dziļāk, Dik…

Nunans pagāja dažus soļus pa gaiteni un apstājās viesistabas durvīs. Vecītis sēdēja pie galda. Veidojums. Sastindzis un mazliet uz sāniem sagriezies. Abažūra sārtā gaisma krita platajā, tumšajā sejā, kas izskatījās kā iz- grebta no veca koka, iekritusi mute bez lūpām, stingas acis bez mirdzuma. Un tūlīt Nunans sajuta arī smaku. Viņš zināja, ka tā eksistē vienīgi viņa iztēlē, jo smaka mēdz būt tikai pirmajās dienās, bet vēlāk izzūd pilnīgi, taču Ričards Nunans to juta it kā pēc atmiņas — smagu, smacīgu izrakņātas zemes smārdu.

— Iesim uz virtuvi, — Gūta steidzīgi aicināja. — Es tur gatavoju vakariņas, pie viena varēsim arī papļāpāt.

— Ja, protams, — Nunans moži atsaucās. — Tik ilgi neesam redzējušies!… Vai neesat aizmirsusi, ka pirms vakariņām man patīk iedzert?

Viņi iegāja virtuvē. Gūta tūlīt atvēra ledusskapi, bet Nunans apsēdās pie galda un pavērās apkārt. Kā arvien, šeit viss bija tīrs, spīdēja un laistījās, virs kastrolīšiem cēlās tvaiki. Pavards bija jauns, pusautomātiskais — tātad nauda viņiem bija.

— Nu, kāds viņš izskatās? — Nunans jautāja.

— Tāds pats kā agrāk, — Gūta atsaucās. — Cietumā bija novājējis, bet tagad jau atkal ir atkopies.

— Joprojām — Rudais?

— Bez šaubām!

— Nikns?

— Ka citādi! Tāds viņš būs līdz mūža galam.

Gūta nolika viņa priekšā glāzi ar kokteili «Asiņainā Merija» — dzidrs krievu degvīna slānis it kā karājās virs tomātu sulas kārtas.

— Vai nebūs par daudz? — viņa jautāja.

— Pašā laikā. — Nunans iedzēra maisījumu. Viņam ienāca prātā, ka faktiski tikai tagad viņš pirmo reizi pa visu dienu iedzer kaut ko stiprāku.

— Vai jums viss kārtībā? Kāpēc tik sen neesat mūs apciemojis? — Gūta gribēja zināt.

— Sasodīti daudz darba, -i- Nunans skaidroja. — Katru nedēju taisījos ienākt vai vismaz piezvanīt, bet tad vajadzēja braukt uz Reksopoli, pēc tam bija viens skandāls, un tad daži jau zināja teikt, ka Redriks atgriezies. Labi, es domāju, nav ko traucēt… Vispār, Gūta, es griežos kā karuseli. Dažbrīd jautāju pats sev: kāda velna pēc mēs tā virpujojam? Lai nopelnītu naudu? Bet kam mums nauda, ja mēs to vien darām kā riņķojam? …

Gūta nošķindināja kastrolīša vāku, paņēma no plaukta cigarešu paciņu un apsēdās pie galda Nunanam pretī. Acis viņa bija nolaidusi. Ričards steigšus izrāva šķiltavas un pasniedza viņai uguni un atkal — otro reizi mūžā — redzēja, ka viņai dreb rokas — tāpat kā toreiz, kad tiesa bija piespriedusi Redrikam cietumsodu un viņš, Nunans, bija ieradies pie viņas, lai dotu viņai naudu — pirmajā laikā viņa jutās gluži kā pazudusi bez naudas, un neviena dzīva būtne šajā mājā viņai neaizdeva. Pēc tam Gūtai nauda atkal atradās, un, kā varēja nojaust, summas nebija nekādas mazās. Nunans saprata, no kurienes tā nāk, tomēr viņš joprojām apciemoja Gutu, nesa

Pērtiķēnam saldumus un rotaļlietas, augus vakarus kopā ar Gutu dzēra kafiju un kopā ar viņu plānoja Redrikam laimīgo nākotni, bet vēlāk, noklausījies viņas stāstus, gāja pie kaimiņiem un mēģināja tos kaut kā pārliecināt, skaidroja, pierunāja un beigu beigās, zaudējis pacietību, draudēja: «Atgriezīsies Rudais, tad gan viņš jums paiā- dīs…» — taču nekas nelīdzēja.

— Kā klājas jūsu meitenei? — Gūta vaicāja.

— Kurai?

— Nu tai, ar kuru jūs toreiz atnācāt… tāda gaiša…

— Kas nu tā par manu meiteni! Tā bija mana ste- nogrāfiste. Apprecējās un aizgāja no darba.

— Dik, jums jāprecas, — Gūta teica. — Vai gribat, lai sameklēju jums sievu?

Nunans gribēja atbildēt kā parasti: «Pagaidīšu, kad paaugsies Pērtiķēns,» — taču laikus apķērās. Tagad tas būtu pavisam nevietā.

— Man vajadzīga stenogrāfiste, nevis sieva, — viņš noburkšķēja. — Pametiet savu rudo velnu un nāciet pie manis par stenogrāfisti. Jūs taču bijāt teicama stenogrāfiste. Vecais Harijs atceras jūs vēl līdz šai dienai.

— Kā gan citādi, — viņa atteica. — Abas rokas toreiz pret viņu atdauzīju.

— Paskat kā! — Nunans izlikās pārsteigts. — Ai, Harij, Harij!

— Ak dievs! Viņš mani nekur nelika mierā. Es baidījos, ka tikai Reds neuzzina.

Virtuvē nedzirdamiem soļiem ienāca Pērtiķēns — parādījās durvīs, paskatījās uz kastroļiem, tad piegāja pie mātes un, seju aizgriezusi, piespiedās pie viņas.

— Nu, Pērtiķēn, — Ričards Nunans moži uzrunāja meiteni, — vai šokolādi gribi?

Viņš iebāza roku žaketes kabatā, izvilka no turienes šokolādes automašīnīti caurspīdīgā iesaiņojumā un pastiepa meitenei. Viņa nereaģēja. Gūta paņēma šokolādi un nolika uz galda. Viņas lūpas pēkšņi bija nobālušas.

— Jā, Gūta, — Nunans turpināja tādā pašā mundrā tonī. — Vai zināt, es taisījos pārcelties uz citu vietu. Man apnicis viesnīcā. Pirmkārt, tomēr tālu no institūta…

— Viņa jau gandrīz neko vairs nesaprot, — Gūta klusu teica, un viņš aprāvās, saņēma glāzi abās rokās un bezjēdzīgi sāka to grozīt pirkstos.

— Jūs nemaz nevaicājat, kā mēs dzīvojam, — viņa turpināja. — Un pareizi darāt. Bet jūs taču esat sens mūsu ģimenes draugs, Dik, mums nav nekā, ko slēpt no jums. Un nav jau arī noslēpjams!

— Vai pie ārsta bijāt? — Nunans jautāja, acis nolaidis.

— Jā. Viņi neko nevar izdarīt. Bet viens no viņiem sacīja… — viņa apklusa.

Arī Nunans klusēja. Te nebija ko runāt, un negribējās par to nemaz domāt, bet pēkšņi viņu pārsteidza briesmīga doma: tas taču ir iebrukums. Nevis pikniks kosmiskā ce|a malā, nevis aicinājums nodibināt sakarus, bet iebrukums, iejaukšanās. Viņi nevar pārvērst mūs pašus, tāpēc viņi iespiežas mūsu bērnu miesā un pārveido to pēc sava ģīmja un līdzības. Viņš juta pārskrienam drebuļus pār muguru un pēkšņi atcerējās, ka ir jau lasījis ko tamlīdzīgu — kādu grāmatiņu košos, spīdīgos vākos, un no šīm atmiņām viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Izfantazēt var visu, ko vien grib. Patiesībā nekad nenotiek tā, kā domāts.

— Bet viens no ārstiem sacīja, ka viņa jau tagad vairs nav cilvēks, — Gūta pabeidza iesākto.

— Blēņas, — Nunans dobji ierunājās. — Ejiet pie īsta speciālista. Aizvediet pie Džeiinsa Kāterfīlda. Es ar viņu parunāšu, vai gribat? Vienošos ar viņu…

— Pie Miesnieka? — Viņa nervozi iesmējās. — Nevajag, Dik, pateicos. Tas bija viņš, kas tā sacīja. Acīmredzot tāds ir mūsu liktenis.

Kad Nunans beidzot sadūšojās un pacēla acis, Pērti- ķēna virtuvē vairs nebija, bet Gūta sēdēja nekustīgi, pus- pavērtu muti, acis stingi skatījās vienā punktā, cigaretei viņas pirkstos bija izaudzis garš, līks pelēku pelnu stabiņš. Tad viņš pastūma glāzi pa galdu uz viņas pusi un palūdza:

— Bērniņ, sataisiet man vēl vienu porciju… un sev arī. Iedzersim.

, Viņa nokratīja pelnus, ar acīm meklēja, kur nomest izsmēķi, un iesvieda to trauku skalojamā ierīcē.

— Par ko?! — viņa rūgti vaicāja. — Ko mēs esam nodarījuši? Nevar būt, ka mēs esam paši sliktākie cilvēki šajā pilsētā!

Nunans nodomāja, ka viņa tūlīt sāks raudāt, taču Gūta to nedarīja. Viņa atvēra ledusskapi, izņēma degvīnu un sulu, no plaukta paņēma otru glāzi.

— Tomēr neļaujieties izmisumam, — Nunans ierunājās. — Pasaulē nav nekā tāda, ko nevarētu labot. Ticiet,

Gūta, man ir sakari ar ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Es darīšu visu iespējamo.

Sajā brīdī viņš pats ticēja saviem vārdiem un domās parcilāja cilvēkus, savus sakarus un pilsētas, un viņam jau šķita, ka par līdzīgiem gadījumiem kaut kur ir dzirdējis un viss it kā beidzies laimīgi, jāmēģina tikai atcerēties, kur tas noticis un kas bijis dziedinātājs, bet pēkšņi viņš iedomāja, kāpēc atnācis uz šo māju, atcerējās Lemhena kungu un to, kāpēc bija sadraudzējies ar Gutu, un tad viņam vairs negribējās domāt neko, viņš atvairīja domas par sakariem ar visuvarošiem cilvēkiem, nosēdās ērtāk, «atslēdzās» un gaidīja, kad viņam pasniegs dzērienu.

Sajā brīdī priekštelpā atskanēja šļūcoši soļi, klaudzieni pret grīdu, un Maitu Ērglis Bārbridžs pretīgā balsī caur degunu nošņākuļoja:

— E-ē, Rudais! Pie tavas Gūtas laikam kāds ieradies, tu lempi… Es tavā vietā to gan tā neatstātu…

Un Redrika balss:

— Piesargi protēzes, Bārbridž. Labāk turi muti! Tur ir durvis, neaizmirsti tās aizvērt aiz sevis, man laiks ēst vakariņas.

Bārbridžs:

— Tpfū, ak dievs, nu vairs nevar ne pajokot!

Un Redriks:

— Maitu Ērgli, mēs abi savu tiesu jau esam nojokojuši. Pietiek. Tinies prom ātrāk!

Noklakšķēja atslēga, balsis pieklusa — acīmredzot abi runātāji bija izgājuši kāpņu telpā. Bārbridžs pusbalsī kaut ko teica, un Redriks atbildēja: «Pietiek, pietiek, viss ir izrunāts!» Pēc tam atkal Bārbridža burkšķēšana un Redrika asā balss: «Es jau teicu — pietiek!» Noklaudzēja durvis, atskanēja žiglu soļu troksnis priekštelpā, un uz virtuves sliekšņa parādījās Redriks Suharts. Nunans, viņu sagaidot, piecēlās, un abi spēcīgi paspieda viens otram roku.

— Es jau domāju, ka tas esi tu, — sacīja Redriks, apskatīdams Nunanu žirgtām, zaļganām acīm. — Rešņuk, tu esi vēl vairāk apvēlies! Pa bāriem staigādams, uzba- rojies… Oho! Redzu, jūs te jautri pavadāt laiku! Gūta, vecenīt, uztaisi porciju man arī, gribu jūs panākt…

— Mēs vēl nemaz neesam sākuši, — Nunans paskaidroja. — Tikai gatavojāmies. Vai tad no tevis var kur sprukt!

Redriks asi iesmējās un iegrūda ar duri Nunanam pa plecu.

— Tūlīt mēs paskatīsimies, kurš kuru panāks, kurš kuru pārspēs! Ejam uz viesistabu, ko mēs te pa virtuvi! Gūta, stiep šurp vakariņas…

Viņš iebāza galvu ledusskapī un atkal atliecās, turēdams rokā pudeli ar krāsainu etiķeti.

— Uzdzīvosim! — Redriks paziņoja. — Kā nākas, jāuzcienā labākais draugs Ričards Nunans, kurš savējos neatstāj nelaimē vienus. Kaut arī viņam no tā nav nekāda labuma. Ek, žēl, ka nav Gutalīna…

— Piezvani viņam, — Nunans ieteica.

Redriks pakratīja sarkanmataino galvu.

— Vēl telefons nav ievilkts tajā vietā, kur viņam tagad piezvanīt. Nu, ejam, ejam …

Viņš pirmais iegāja viesistabā un ar blīkšķi nolika pudeli uz galda.

— Tagad būs dzīres, tētuk! Iepazīstieties! — viņš uzrunāja nekustīgo večuku. — Sis te ir mūsu draugs Ričards Nunans! Bet tas, Dik, ir mans tētuks Suharts, vecākais …

Ričards Nunans, domās stingri koncentrējies, atpleta muti platā smaidā līdz ausīm, pavicināja roku gaisā un, pagriezies pret veidojumu, teica:

— Ļoti priecājos, mister Suhart. Kā jūtaties?… Mēs jau esam pazīstami, Red, — viņš sacīja Suhartam, jaunākajam, kurš rakņājās pa bāru. — Mēs vienreiz esam redzējušies, tiesa gan, tā pa acu galam…

— Apsēdies, — Redriks viņam teica, pamādams uz krēslu iepretī vecītim. — Ja gribēsi ar viņu sarunāties, tev būs jārunā skaļāk, jo viņš neko nedzird. — Redriks salika glāzes uz galda, ātri attaisīja pudeles un teica Nunanam: — Ielej visiem. Tētukam nedaudz, tikai paša glāzes dibenā …

Nunans bez steigas sāka liet dzērienu. Vecītis sēdēja iepriekšējā pozā, skatīdamies sienā. Un nereaģēja, kad Ričards piebīdīja viņam pokālu. Bet Nunans jau bija iejuties jaunajā situācijā. Tā bija baismīga un nožēlojama spēle. To uzsāka Redriks, un Nunans iesaistījās šajā spēlē, kā visu mūžu bija iesaistījies svešās spēlēs — gan briesmīgās, gan nožēlojamās, gan apkaunojošās, gan daudz bīstamākās nekā šī. Redriks, pacēlis pokālu, teica:

— Nu tad atiet?

Un Nunans jatļ gluži dabiski paskatījās uz vecīti, bet Redriks nepacietīgi pieskandināja savu pokālu Nunana glāzei un atkārtoja — Atiet, atiet… — Tad Nunans tikpat dabiski pamāja un viņi iztukšoja glāzes.

Mirdzošām acīm Redriks sāka runāt tādā pašā saspringtā, nedaudz mākslotā tonī:

— Pietiek, brāli Cietuma kameras mani vairs nekad neredzēs. Ja tu, draudziņ, zinātu, cik mājās ir labi! Nauda ir, esmu jau noskatījis sev jauku kotedžu, tādu ar dārzu, nebūs nemaz sliktāk kā Maitu Ērglim… Zini, es gribēju emigrēt, jau cietumā apņēmos to izdarīt. Rauj tevi velns, domāju. Atgriezos mājās, un — še tev! — emigrāciju aizliedza! Vai tad mēs šo divu gadu laikā esam k|uvuši kā spitālīgie, vai?

Viņš runāja un runāja, bet Nunans, laiku pa laikam iemalkodams viskiju, māja ar galvu, līdzjūtīgi iestarpināja pa lamuvārdam, pa retoriskam jautājumam, pēc tam ņēmās iztaujāt par kotedžu — kas par māju, kur atrodas, cik maksā? — un viņi ar Redriku sastrīdējās. Nunans pierādīja, ka kotedža ir dārga un atrodas neizdevīgā vietā, viņš izvilka piezīmju grāmatiņu, sāka to šķirstīt un nosaukt pamestu kotedžu adreses; tās taču tiks atdotas tikpat kā par velti, bet remonts neizmaksās dārgi, ja iesniegs lūgumu par emigrāciju, saņems atteikumu no varas iestādēm un pieprasīs kompensāciju.

— Kā redzu, tu jau sāc nodarboties ar nekustamiem īpašumiem, — Redriks secināja.

— Es nodarbojos ar visu ko pa druskai, — Nunans atbildēja un piemiedza aci.

— Zinu, zinu, esmu dzirdējis par tavām afērām!

Nunans iepleta acis, pielika pirkstu pie lūpām un pameta ar galvu uz virtuves pusi.

— Tur nav ko slēpt, to jau visi zina, — Redriks attrauca. — Nauda nesmird. Tagad es to esmu skaidri apjēdzis… Bet Krumsli esi izraudzījis par pārvaldnieku — es smējos vēderu turēdams, kad to padzirdēju! Iecēli āzi par dārznieku… Viņš taču ir psihs, es viņu pazīstu no bērna kājas!

Te vecītis lēni, ar stūrainām kustībām, gluži kā liela lelle, pacēla roku, kas gulēja uz cejgala, un ar kokainu klaudzienu nometa to uz galda blakus savai glāzei. Roka bija tumša, ar zilganu mirdzumu, krampjos sarautie pirksti to darīja līdzīgu vistas kājai. Redriks apklusa un paskatījās uz vecīti. Viņa seja noraustījās, un Nunans ar izbrīnu ieraudzīja šajā vasarraibumiem nosētajā plēsīga zvēra fizionomijā vistīrāko un neviltotāko mīlestību un maigumu.

— Dzeriet, tētuk, dzeriet, — Redriks sirsnīgi teica.

— Mazliet jau var, dzeriet uz veselību… Nekas, — viņš pusbalsī sacīja Nunanam, sazvērnieciski piemiegdams aci.

— Gan viņš līdz glāzītei aizkļūs, vari būt mierīgs…

Skatīdamies uz večuku, Nunans atcerējās, kas notika toreiz, kad Boida laboranti bija ieradušies pēc šī paša veidojuma. Laboranti bija divi, abi spēcīgi mūsdienu puiši, sportisti un tā tālāk, bija arī ārsts no pilsētas slimnīcas un tam līdzi divi sanitāri, rupji, dūšīgi tēvaiņi, kas spēj stiept nestuves un nomierināt trakojošos. Vēlāk viens no laborantiem stāstīja, ka «šis Rudais» sākumā it kā neesot sapratis, par ko tiek runāts, ielaidis visus dzīvoklī, Jāvis apskatīt tēvu, un droši vien vecīti tā arī aizvestu, jo, kā likās, Redriks bija iedomājies, ka tēvu ievietos slimnīcā profilaktiskai apskatei. Bet šie stulbeņi sanitāri, kuri iepriekšējo pārrunu laiku slaistījās pa priekštelpu un blenza uz Gutu, kura virtuvē mazgāja logus, — kad šie nejēgas ar nestuvēm tika pasaukti, tic ķērās pie vecīša kā pie nedzīva koka kluča, stiepa un vilka un beigu beigās nometa uz grīdas. Redriks pārskaitās, un tad priekšā izlīda stulbenis ārsts un sāka pamatīgi skaidrot, kas, kur un kāpēc. Redriks klausījās viņā minūti vai divas un pēkšņi eksplodēja kā ūdeņraža bumba. Laborants, kas to stāstīja, pats neatcerējās, kā atradies uz ielas. Rudais velns nolaidis pa kāpnēm visus piecus, turklāt nevienam nav Jāvis iziet pa durvīm savām kājām. Laboranta vārdiem runājot, viņi visi izlidojuši no turienes kā lodes. Divi palikuši turpat nemaņā guļam, bet pārējos trīs Redriks trencis pa ielu kvartālus četrus, pēc tam atgriezies pie institūta mašīnas un izdauzījis tai visus stiklus — šoferis aizmucis pa ielu pretējā virzienā…

— Vienā bārā man iemācīja samaisīt jaunu kokteili, — Redriks teica, liedams glāzē viskiju. — Sauc par «Raganu recekli», es tev uztaisīšu, kad brauksim prom. Tā, brālīt, ir tāda manta, ko tukšā dūšā bīstami lietot: jau pēc vienas porcijas nejūt vairs ne rokas, ne kājas. Dari, ko gribi, Dik, bet es tevi šodien pacienāšu uz goda, nudien pacienāšu. Atcerēsimies vecos labos laikus, «Boržču» … Ernests, nabadziņš, sēž vēl šodien, vai zini? — Viņš izdzēra, noslaucīja lūpas ar plaukstas virsu un nevērīgi pavaicāja:

— Vai tur Institūtā pie «raganu recekļa» vēl nav ķērušies? Zini, pa šo laiku esmu mazliet atpalicis no zinātnes …

Nunans tūlīt saprata, kāpēc Redriks sāk par to runāt. Viņš sasita rokas un iesaucās:

— Ko tu, draudziņ! Zini, kāds trakums sanāca ar to pašu «recekli»? Vai par Kariganovu laboratorijām esi dzirdējis? Tā ir tāda privāta bodīte… Sie sadabūja porciju «recekļa»..,

Viņš pastāstīja par katastrofu, par skandālu, tomēr beigu beigās visi gali bijuši ūdenī un nav noskaidrots, kur šie ņēmuši «recekli», bet Redriks klausījās šķietami izklaidīgi, klakšķināja mēli, purināja galvu, pēc tam enerģiski ielēja vēl viskiju glāzēs un teica:

— Tā viņiem, riebekļiem, arī vajag, kaut viņi nosprāgtu …

Viņi iedzēra. Redriks paskatījās uz tētuku, viņa seja atkal noraustījās, viņš pastiepa roku un piebīdīja pokālu tuvāk krampjos sarautajiem pirkstiem, un tie pēkšņi atslāba, atlaidās un atkal savilkās, satverot pokālu aiz apakšas.

— Tā mums ies ātrāk, — viņš teica tin pēkšņi ieaurojās: — Gūta! Vai ilgi vēl mūs mērdēsi badā?… Viņa tevis dēļ tā cenšas, — Redriks paskaidroja Nunanani. — Noteikti gatavo tavus iecienītos salātus — ar moluskiem, viņa tos ir pietaupījusi, es redzēju… Nu, bet kas vispār institūtā notiek? Vai ir atrasts kaut kas jauns? Runā, ka jums tagad visur strādā automāti, tomēr maz izstrādā.

Nunans sāka stāstīt par notikumiem institūtā, tin, kamēr viņš runāja, pie galda blakus večukam nedzirdami parādījās Pērtiķēns, brīdi stāvēja, uzlikusi spalvainās ķepas uz galda malas, un pēkšņi ar bērnam raksturīgu kustību pieglaudās pie veidojuma un uzlika galvu tam uz pleca. Un Nunans, joprojām pļāpādams, skatīdamies uz abiem šiem baismīgajiem Zonas izdzimteņiem, nodomāja: «Ak dievs, vai tad vēl nepietiek? Kam vēl jānotiek ar mums, lai mēs beidzot saprastu? Vai tiešām ar to vēl ir par maz?,,.» Viņš zināja, ka ir par maz. Viņš zināja, ka miljardiem cilvēku neko nezina un negrib zināt, bet, ja arī uzzinās, pašausmināsies minūtes desmit — un viss atkal atgriezīsies vecajās sliedēs. Jāiet prom, viņš nikni nodomāja. Velns lai parauj Bčjj-bridžu un Lemhenu… velns lai parauj šo dieva nolādēto ģimeni!

— Ko tu blenz uz viņiem? — Redriks klusā balsī vaicāja. — Neuztraucies, viņai tas nav kaitīgi. Gluži otrādi — stāsta, ka šie atlējumi nākot veselībai par labu.

— Jā, es zinu, — Nunans atteica un vienā rāvienā iztukšoja glāzi.

Ienāca Gūta, lietišķi izrīkoja Redriku, lai tas sakārto šķīvjus uz galda, un nolika visiem priekšā lielu, sudrabainu bļodu ar Nunana iecienītajiem salātiem.

Te pēkšņi večuks, it kā neredzama roka būtu parāvusi viņu aiz diedziņa, spēji pacēla pokālu pie mutes, kura pamazām vērās vaļā.

— Nu, draugi! — Redriks jūsmīgi iesaucās. — Tagad mums sāksies dzīres uz goda!

Pa nakti ieleja atdzisa, bet rītausmā tur kļuva pavisam salti. Viņi gāja pa uzbērumu, kāpdami pa satrunējušiem gulšņiem sarūsējušu sliežu starpās, un Redriks skatījās, kā uz Artūra Bārbridža ādas jakas mirdz sabiezējušas miglas pilieniņi. Puisis soļoja viegli un līksmi, it kā aiz muguras nebūtu nogurdinošas nakts un nervu sasprindzinājuma, no kura vēl tagad trīcēja katra cīpsliņa ķermenī, it kā divas briesmīgas stundas nebūtu pavadītas miklā, kailā pakalna virsotnē; tās viņi pārlaida mokošā pussnaudā, saspieduši kopā muguras, lai būtu siltāk, nogaidot, kamēr izzūd «briljantzaļā» straume, kas tecēja ap kalnu un izgaisa gravā.

Uzbēruma abās pusēs gulēja bieza migla. Laiku pa laikam uz sliedēm uzviļņoja smagi, pelēki mutuļi, un tad viņi soļoja, līdz ceļiem brizdami pa slīdošiem, gaistošiem miglas vāliem. Gaisā bija jūtams mitras rūsas smārds, bet no purva uzbēruma labajā pusē vilka sasmakušas gaļas dvaka. Visa apkārtne tinās necaurredzamā miglā, taču Redriks zināja, ka uzbēruma abās pusēs stiepjas ar akmens šķembām klāts paugurains līdzenums, bet aiz tā miglā slēpjas kalni. Vēl viņš zināja: kad uzlēks saule un migla kritīs, nosēžoties uz zemes rasas veidā, kaut kur kreisajā pusē viņam jāierauga sadragātā helikoptera karkass, bet priekšā — vagonešu sastāvs, un tad sāksies īstais darbs.

Iedams Redriks pabāza plaukstu starp muguru un mugursomu, paceļot to augstāk, lai hēlija balona mala asi negrieztos mugurkaulā. Smags gan, velns, kā es ar tādu kravu parāpošu uz priekšul Pusotra kilometra četrrāpus… Labi, stalker, nav ko īdēt — zināji, kur ej. Ceļa galā gaida piecsimt tūkstoši monētu, to dēļ ir vērts arī sviedrus liet. Piecsimt tūkstoši — trekns kumosiņš, vai ne? Mazāk par piecsimt tūkstošiem viņi ne velna no manis nedabūs. Un Maitu Ērglim nedošu vairāk par trīsdesmit. Un smurgulim… bet smurgulim — neko. Ja vecais mūdzis pateicis kaut pusi patiesības, tad smurgulim — neko.

Viņš atkal pameta skatienu uz Artūra muguru un kādu laiku, acis piemiedzis, raudzījās, cik viegli puisis soļo, kapdams uzreiz pāri diviem gulšņiem: platiem pleciem, šauriem gurniem, un garie, spīdošie melnie mati — tādi paši kā māsai — šūpojas soļu taktī. Pats uzprasījās, Redriks nīgri nodomāja. Pats. Kāpēc viņš tik izmisīgi lūdzās, lai ņem līdzi? Gandrīz vai drebēja, acīs asaras… «Ņemiet mani, mister Suhartl Mani ir aicinājuši dažādi cilvēki, bet es gribētu tikai kopā ar jums, viņi taču nekur neder! Tēvs gan… bet viņš tagad nevar!» Redriks ar pūlēm atvairīja šīs atmiņas. Viņam bija pretīgi to atcerēties, varbūt tāpēc domas pievērsās Artūra māsai. Tas nav pat aptverami: tik karaliska sieviete, bet patiesībā tukšs cilvēks, īsts māneklis, lelle, nevis dzīva sieviete. Kā manas mātes blūzes pogas — tādas dzintaraini zeltainas, puscaurspīdīgas, kuras gribas iebāzt mutē un sūkāt cerībā sajust neparastu saldumu. Redriks tās arī bija sūkājis un katru reizi izjutis briesmīgu sarūgtinājumu, bet pietika pogas atkal ieraudzīt — un viņš jau bija aizmirsis šo sarūgtinājumu, pat ne aizmirsis, bet gluži vienkārši atsacījies noticēt pats savai atmiņai.

Varbūt papticītis man viņu uzsūtījis, Redriks nodomāja par Artūru. Paskat, kāds lielgabals viņam bikšu aizmugures kabatā… Nē, diez vai. Maitu Ērglis mani pazīst. Viņš zina, ka ar mani nav nekādi joki. Un zina, kāds esmu Zonā. Nē, tās visas ir blēņas. Viņš nav pirmais, kas mani lūdzis, nav pirmais, kas lējis asaras, citi pat metušies ceļos… Bet lielgabalus viņi visi stiepj līdzi tikai pirmajā reizē. Pirmajā un pēdējā. Vai tiešām pēdējā? Ai, puis, pēdējā gan! Redzi nu, Maitu Ērgli, kā sanāk, — tiešām pēdējo reizi. Jā, papucīt, ja tu būtu zinājis par šo viņa ideju, būtu ar kruķiem pārmācījis viņu, savu dēliņu, kuru pats izlūdzies no Zonas… Pēkšņi viņš juta, ka priekšā kaut kas ir, tepat netālu, metrus trīsdesmit četrdesmit no viņiem.

— Apstājies! — viņš uzsauca Artūram.

Puisis paklausīgi sastinga uz vietas. Viņam bija laba reakcija — viņš palika stāvam ar paceltu kāju, pēc tam uzmanīgi nolaida to uz zemes. Redriks apstājās Artūram blakus. Seit bija slīpums un sliežu ce|š manāmi gāja uz leju, izgaistot miglā. Un tur, miglā, kaut kas bija. Kaut kas liels un nekustīgs. Nekaitīgs. Redriks uzmanīgi ievilka nāsīs gaisu. Jā. Nekaitīgs.

— Uz priekšu, — viņš klusinātā balsī teica un, pagaidījis, kamēr Artūrs pasper soli, devās tam pa pēdām. Iesānis viņš redzēja puiša seju, skaisto, pareizi veidoto profilu, vaigu gludo ādu un apņēmīgi sakniebtās lūpas zem smalkās ūsu līnijas.

Viņi ienira miglā līdz jostasvietai, pēc tam līdz kaklam, bet pēc neliela brītiņa priekšā parādijās sašķiebies vagonetes siluets.

— Tā, — Redriks noteica un sāka ņemt nost mugursomu. — Apsēdies turpat, kur stāvi. Pīppauze.

Artūrs palīdzēja viņam noņemt mugursomu, un abi apsēdās blakus uz sarūsējušās sliedes. Redriks atsprādzēja vienu no mugursomas kabatām, izņēma sainīti ar ēdamo, termosu ar kafiju un, kamēr Artūrs attina vīstokli un salika sviestmaizes uz mugursomas, izvilka no azotes blašķi, atskrūvēja vāciņu un, piemiedzis acis, iedzēra pāris nelielu malciņu.

— Gribi? — ar plaukstu apslaucījis blašķei kaklu, viņš pastiepa to Artūram. — Dūšas uztaisīšanai…

Artūrs aizvainots pakratīja galvu. — Dūšas uztaisīšanai man nevajag, mister Subart. Ar jūsu atļauju — es labāk iedzeršu kafiju. Seit ir ļoti drēgni, vai ne?

— Drēgni gan, — Redriks piekrita. Viņš noslēpa blašķi, paņēma sviestmaizi un sāka gremot. — Kad migla izklīdīs, redzēsi, ka visapkārt ir vieni vienīgi purvi. Agrāk te bija odu, ka biezs …

Viņš apklusa un ielēja sev kafiju. Tā bija karsta, stipra, salda un pašlaik patīkamāka nekā alkohols. Kafijas smarža atgādināja mājas, Gutu. Un ne vienkārši Gutu, bet Gutu rītasvārkos, tikko pamodušos, ar nospiedumu vaigā, kas palicis no spilvena. Velti es iesaistījos šajā darījumā, viņš nodomāja. Piecsimt tūkstoši… Priekš kā man šie piecsimt tūkstoši? Taisos par to bāru pirkt, vai? Nauda vajadzīga, lai par to nebūtu jādomā, tas tiesa. To Diks pateica pareizi. Māja ir, dārzs ir, bez darba Hārmontā nepaliksi… Maitu Ērglis ievilināja mani kā vientiesīgu zaļknābi…

— Mister Suhart, — pēkšņi Artūrs, raudzīdamies sāņus, ierunājās, — vai jūs patiešām ticat, ka šī lietiņa spēj izpildīt vēlēšanos?

— Blēņas, — Redriks izklaidīgi atteica un sastinga ar kafijas glāzīti pie mutes. — Bet kā tu zini, ka mēs ejam pēc tādas lietiņas?

Artūrs apmulsis iesmējās, iebrauca ar visiem pieciem pirkstiem melnajos matos, paraustīja tos un atbildēja:

— Nojautu!… Tagad jau neatceros vairs, kas tieši uzvedināja mani uz tādām domām… Agrāk tēvs nepārtraukti bubināja par šo Zelta lodi, bet pēdējā laikā pārstāja un sāka bieži apciemot jūs, es taču zinu, ka jūs neesat nekādi draugi, lai arī ko tēvs sacītu… Turklāt pēdējā laikā viņš kļuvis tāds savāds… — Artūrs atkai iesmējās un, kaut ko atcerējies, pakratīja galvu. — Bet pilnīgi es to sapratu tajā reizē, kad jūs abi nezālēm aizaugušajā laukā izmēģinājāt šo dirižabli… — Viņš uzsita ar plaukstu pa mugursomu, kurā atradās cieši satītais gaisa balona apvalks. — Vaļsirdīgi runājot, es jūs izsekoju, un, kad redzēju, ka balonā paņemat no zemes sev līdzi maisu ar akmeņiem, man uzreiz viss bija skaidrs. Manuprāt, Zonā vairs nav palicis nekā smaga, vienīgi Zelta lode. — Viņš nokoda gabaliņu maizes un ar pilnu muti domīgi teica:

— Es tikai nesaprotu, aiz kā jūs to aizkabināsiet, lode droši vien ir gluda …

Redriks vēl arvien pāri glāzītei skatījās uz viņu un domāja, cik ļoti tēvs un dēls atšķiras viens no otra. Viņiem nebija nekādas līdzības. Ne sejā, ne balsī, ne arī dvēselē. Maitu Ērglim balss sēcoša, pieglaimīga, varētu teikt — neģēlīga, bet, runājot par Zelta lodi, viņš runāja lieliski. Tad viņā nevarēja neklausīties. «Rudais,» viņš teica, pārliecies pār galdu, «mēs esam palikuši tikai divi, par abiem mums ir divas kājas — un abas tavējās… Kam citam tā lai tiek, ja ne tev? Tā varbūt ir pati vērtīgākā lieta, kas Zonā atrodama! Kam tā tiks? Vai tiešām šiem baltrocī- šiem ar viņu mašīnām? Bet es taču to atradu, es! Cik daudz mūsējo nav palikuši ceļā uz turieni! Bet atradu es! Glabāju pats sev. Un arī tagad nevienam neatdotu, bet, kā pats redzi, rokas kļuvušas par īsām… Vienīgi tev — nevienam citam. Cik daudz dažādu pienapuiku es neesmu savācis, veselu skolu, saproti, viņiem atvēru, bet viņi nav

spējīgi, viņi ir no cita kaula. Nu labi, ja netici — netici, nevajag ari. Tev būs nauda. Atdosi man tik, cik pats gribēsi, es zinu, tu man pāri nedarīsi… Bet es varbūt atgūšu kājas. Kājas atdabūšu, vai saproti? Zona taču atņēma man kājas, varbūt Zona tās arī atdos? …»

— Ko? — Redriks atjēdzies vaicāja.

— Es prasīju, vai drīkst pīpēt, mister Subart?

— Jā. Pīpē, pīpē… Es arī to darīšu.

Viņš vienā rāvienā izdzēra atlikušo kafiju, izvilka cigareti un, to murcīdams, blenza miglā, kas sāka izklīst. Nenormālais, viņš nodomāja. Vājprātīgais. Kājas šim vajag, maitasgabalam…

Pēc visām šīm sarunām dvēselē palika kaut kādas savādas nogulsnes. Ar laiku tās neizgaisa, bet — gluži otrādi — krājās un krājās. Viņš nesaprata, kas tās ir, bet tās traucēja, Maitu Ērglis viņu it kā inficēja, taču nevis ar kādu nelietību, gluži otrādi… Ar spēku, vai? Nē, nevis ar spēku. Bet ar ko tad? Nu labi, viņš sev teica. Tagad iedomāsimies tā: es nebūtu atnācis uz šejieni. Būtu gan jau pilnīgi sagatavojies, mugursomā salicis visu vajadzīgo, bet tad pēkšņi kaut kas būtu noticis… piemēram, viņi būtu mani sagrābuši. Vai tas būtu slikti? Noteikti — slikti. Kāpēc slikti? Vai tāpēc, ka naudiņa aizgājusi gar degunu? Nē, ne tāpēc, būtība nav naudā… Tāpēc, ka labums tiktu tiem neliešiem. Tādiem kā Krekšķis un Kaulainais? Patiešām, tas jau ir tuvāk patiesībai. Aizskaroši. Bet kas tad man? Vienalga, beigu beigās viss tiks viņiem …

— Br-r-r… — Artūrs nodrebinājās. — Drēgnums velk cauri līdz kauliem. Mister Subart, varbūt tagad iedosiet man pāris malciņu?

Redriks klusēdams izvilka blašķi un pastiepa to Artūram. Bet es uzreiz nemaz nepiekritu, viņš pēkšņi nodomāja. Reizes divdesmit pasūtīju Maitu Ērgli vienu māju tālāk, taču divdesmit pirmajā reizē tomēr piekritu. Tas gāja pāri spēkiem. Un pēdējā saruna mums iznāca īsa un pavisam lietišķa. «Sveiks, Rudais. Es atnesu karti. Varbūt tu tomēr apskatīsi?» Bet es paskatījos viņam acīs, tās atgādina augoņus — dzeltenas ar melnu punktu, un teicu: «Lai notiek.» Un tas bija viss. Atceros, ka toreiz biju piedzēris, veselu nedē|u dzēru, ap dūšu bija riebīgi… Velns parāvis, vai nav vienalga! Ko es tik briesmīgi rokos atmiņās kā nenormāls! Vai mani pārņēmušas bailes, vai? …

Viņš sarāvās. Pēkšņi no miglas atskanēja gari stiepta, grūtsirdīga čirkstoņa. Kā vaļā palaista atspere Redriks pielēca kājās, un tūlīt tikpat strauji piecēlās arī Artūrs. Bet visapkārt atkal valdīja klusums, vienīgi sīkie oļi zem viņu kājām, birstot lejup pa uzbērumu, klusu švirkstēja.

— Tie laikam ir ieži, kas nosēžas, — Artūrs nedroši nočukstēja, ar pūlēm izrunādams vārdus, — Vagonetes ar iežiem … tur stāv sen …

Redriks stingi blenza zemē sev priekšā un neko neredzēja. Viņu bija pārņēmušas atmiņas. Tas notika naktī. Viņš pamodās no tāda paša trokšņa, tikpat grūtsirdīga un gari stiepta. Tur kliedza Pērtiķēns, sēžot savā gultā pie loga. Arī Gūta pamodās un satvēra Redrika roku, viņš sajuta viņas plecu, kas acumirklī pārklājās ar sviedriem; tā viņi gulēja un klausījās, bet, kad Pērtiķēns apklusa un apgūlās, viņš vēl brītiņu pagaidīja, tad piecēlās, nokāpa lejā virtuvē un kāri izdzēra puspudeli konjaka. Kopš tās nakts viņš sāka dzert.

— Zināt, ieži ar laiku nosēžas, — Artūrs murmināja. — No mitruma vai erozijas, tas var notikt visādu iemeslu dēļ…

Redriks paskatījās uz viņa nobālušo seju un atkal apsēdās. Cigarete bija nez kur pagaisusi, viņš sameklēja jaunu. Artūrs vēl brīdi pastāvēja kājās, bailīgi grozīdams galvu, pēc tam arī viņš apsēdās un klusu teica:

— Es zinu, ļaudis runā, ka Zonā it kā kaut kas dzīvo. Nez kādi cilvēki. Nevis atnācēji citplanētieši, bet tieši cilvēki. It kā toreiz citplanētiešu Apmeklējums viņus tur pārsteidzis, uz viņiem iedarbojušies inutagēni… un viņi pielāgojušies jaunajiem apstākļiem. Vai jūs, mister Su- hart, esat dzirdējis par to?

— Jā, — Redriks atteica. — Tikai tas nav šeit. Tas noticis kalnos, ziemeļrietumos. Kaut kādi gani.

Redz, ar ko viņš ir mani inficējis, Redriks nodomāja. Ar savu neprātu viņš ir mani aplaidis. Tad tāpēc es nācu uz šejieni, redz, ko man šeit vajag… Pamazām viņu pārņēma dīvaina, visai neparasta izjūta. Viņš apzinājās, ka patiesībā šī izjūta nemaz nav jauna, ka tā jau sen slēpusies viņā, bet tikai nupat viņš to ir apjautis, un viss nostājās savā vietā. Kas agrāk šķita muļķības, prātu izkūkojuša veča vājprātīgi murgi, tagad pārvērtās par vienīgo cerību, galveno dzīves jēgu, jo tikai tagad viņš saprata: vienīgais, kas viņam vēl atlika šajā pasaulē, vienīgais, kā dēļ viņš pēdējos mēnešus dzīvoja, — šis vienīgais bija cerība uz brīnumu. Viņš, stulbenis, idiots, noraidīja šo cerību, mīdija kājām, ņirgājās par to, nodzēra, tāpēc ka viņš tā bija pieradis, tāpēc ka jau no mazotnes nekad dzīvē ne uz ko nebija paļāvies, vienīgi pats uz sevi, un tāpēc ka jau no mazām dienām šī paļaušanās uz sevi viņam bija izpaudusies iegūto zaļo papīriņu žūksnī, ko viņam izdevās izraut, izplēst, ar zobiem izgrauzt no apkārtējā vienaldzības haosa. Tā bija vienmēr, un tāpat būtu arī turpmāk, ja galu galā viņš nebūtu apjēdzis, ka atrodas purvā, no kura viņam nepalīdzēs izķepuroties nekādas monētas un kurā paļauties uz sevi nav absolūti nekādas jēgas. Bet tagad šī cerība — vairs nevis cerība, bet pārliecība par brīnumu — viņu bija pārņēmusi pilnīgi — no kājām līdz matu galiem, un viņš pats brīnījās, kā agrāk bija varējis dzīvot tādā bezcerīgā, drūmā tumsā, no kuras neredzēja nekādas izejas… Redriks iesmējās un iegrūda Artūram ar dūri pa plecu.

— Nu, stalker, — viņš sacīja. — Mēs vēl dzīvosim, vai ne?

Artūrs izbrīnījies paskatījās uz viņu un nedroši pasmaidīja. Redriks saņurcīja taukaino sviestmaižu papīru, aizsvieda to zem vagonetes un nogūlās uz mugursomas, atbalstīdamies uz elkoņiem.

— Nu labi, — viņš turpināja. — Pieņemsim, ka tāda Zelta lode patiešām eksistē..!. Ko tad tu vēlētos?

— Tātad jūs tomēr ticat? — Artūrs ātri jautāja.

— Nav svarīgi, vai es ticu vai ne. Atbildi man, ko jautāju!

Viņam pēkšņi patiešām gribējās zināt, ko Zelta lodei varētu lūgt tāds puika, zīdainis, vakarējais skolnieks, un tāpēc ar līksmu ziņkāri viņš vēroja, kā Artūrs rauc pieri, pieglauž ūsiņas, pamet uz viņu jautājošu mirkli un atkal slēpj acis.

— Nu protams, lai tēvam būtu kājas… — beidzot Artūrs izgrūda. — Lai mājās viss būtu labi…

— Mānies, skaidrs, ka mānies, — Redriks labsirdīgi viņu pārtrauca. — Tu, brālīt, ņem vērā, ka Zelta lode izpilda tikai apslēptas vēlēšanās, tikai tādas, kuru dēj, ja tās netiek izpildītas, jāmet cilpa kaklā!

Artūrs Bārbridžs pietvīka, atkal uzmeta acis Redrikam un tūlīt tās nolaida, seja kļuva pavisam sarkana, pat asaras sakāpa acīs. Skatoties uz puisi, Redriks pasmīnēja.

— Viss skaidrs, — viņš noteica gluži mīlīgā balsī. — Labi, tā nav mana darīšana, paturi vien savu vēlēšanos pie sevis… — Pēkšņi viņš atcerējās pistoli un nodomāja: kamēr vēl laiks, jāņem vērā viss, kas ņemams vērā. — Kas tev tur pakaļējā kabatā? — viņš nevērīgi jautāja.

— Pistole, — Artūrs nomurmināja un iekoda lūpā.

— Kādam nolūkam?

— Šaušanai! — Artūrs izaicinoši atcirta.

— Beidz, beidz, — Redriks stingri noteica un piecēlās sēdus. — Dod šurp. Zonā nav neviena, uz ko šaut. Dod!

Artūrs gribēja ko iebilst, taču novaldījās, iebāza roku aizmugures kabatā, izvilka armijas koltu un, turot aiz stobra, pastiepa to Redrikam. Redriks to saņēma aiz siltā, rievotā roktura, pameta gaisā, atkal satvēra un jautāja:

— Vai tev ir kāds lakatiņš? Iedod, es ievīstīšu…

Viņš paņēma no Artūra tīru, pēc odekolona smaržojošu

kabatlakatu, ietina tajā pistoli un nolika vīstokli uz sliežu gulšņa.

— Lai pagaidām paliek šeit, — Redriks paskaidroja. — Ja dievs dos, atgriezīsimies un paņemsim. Draudziņ, varbūt patiešām vajadzēs atšaudīties no patruļām.,,

Artūrs enerģiski pakratīja galvu.

— Ne jau tādām vajadzībām tas bija domāts, — viņš pikti sacīja. — Tur ir tikai viena patrona. Gadījumā ja… iznāk kā tēvam .

—- A-ā, redz, kā… — Redriks novilka, raudzīdamies puisim tieši acīs. — Nu par to tu vari nebažīties. Ja iznāks kā tēvam, līdz šai vietai es tevi atstiepšu. To tev apsolu… Skat, rīts jau klāt, kļuvis pavisam gaišs!

Migla izklīda acīm redzami. Virs uzbēruma tās nebija vairs nemaz, bet lejā un tālumā pienaini baltie vāli noplaka arvien zemāki un kļuva šķidrāki: cauri miglas autiem arvien skaidrāk un saredzamāk vīdēja pakalnu galotņu noapaļotās formas un starp pauguriem šur tur jau paspīdēja slīkšņainā purva nelīdzenā virsma, pārklāta ar retiem, izstīdzējušiem kārklu krūmiem, bet pie horizonta, aiz pauguriem, gaišā, zeltainā gaismā liesmoja kalnu galotnes, un debesis virs kalniem bija skaidras, zilas. Artūrs pāri plecam pameta acis visapkārt un sajūsmā iesaucās. Arī Redriks pavērās uz apkārtni. Austrumos kalni izskatījās melni, bet virs tiem iedegās pazīstamā smaragdkrāsas blāzma — Zonas zaļganā rītausma. Redriks piecēlās kājās, aizgāja aiz vagoncies, apsēdās uz uzbēruma malas un krekšķinādams skatījās, kā zaļā gaisma ātri gaist, pārklādamās ar sārto blāzmu, un oranžā saules maliņa jau parādās aiz kalnu grēdas, un tajā pašā brīdī no pakalniem nostiepjas violetas ēnas — viss kļuva ass, reljefs, viss skaidri saskatāms kā uz delnas, un tieši priekšā, divsimt metrus tālāk Redriks ieraudzīja helikopteru. Tas acīmredzot bija nokritis pašā «odu kaupres» centrā, fizelāža bija saplacināta kā skārda pankūka, vienīgi aste saglabājusies neskarta; viegli izliekta, tā gluži kā melns āķis rēgojās klajumā starp pakalniem, astes propelleris bija vesels — griezīgi čīkstēdams, tas šūpojās vieglajā vējiņā. «Kaupre», kā redzams, bijusi ļoti spēcīga, pat īsts ugunsgrēks nav izcēlies, un uz saplacinātajiem skārda gabaliem skaidri saskatāma Karaliskā gaisa karaspēka zili sarkanā emblēma, kuru Redriks nu jau cik gadu nebija ne acīs redzējis un it kā pat aizmirsis tās izskatu.

Pēc tam Redriks atgriezās, no mugursomas izņēma karti un izklāja to vagonetē uz sakusušo iežu kaudzes. Pats karjers no šejienes nebija redzams, to aizsedza pakalns ar nomelnējušiem, apdegušiem kokiem. Šim pakalnam vajadzēja paiet garām gar labo pusi, pa ieleju starp šo un kādu citu uzkalnu, kurš arī bija saskatāms no šejienes: pavisam kails, ar brūnām akmens šķembām nogāzē.

Visi orientieri saskanēja, taču Redriks nejutās apmierināts. Pieredzējuša slalkera instinkts kategoriski protestēja pat pret šādu absurdu un pretdabisku domu — iestaigāt taku starp divām tuvām augstienēm. Labi, Redriks nodomāja, to mēs vēl paskatīsimies. Uz vietas būs labāk redzams. Taciņa uz šo ieleju veda caur purvu, pa līdzenu, atklātu vietu, kura no šejienes šķita droša, taču, ieskatījies vērīgāk, Redriks starp sausajiem ciņiem pamanīja kaut kādus tumšpelēkus plankumus. Viņš sāka pētīt karti. Kartē tajā vietā bija ievilkts krustiņš un ķeburainiem burtiem uzrakstīts: «Glumais». Sarkanpunktētā taciņa veda vairāk pa labi no krustiņa. Iesauka it kā bija dzirdēta, bet, kas tas par Glumo, kāds viņš izskatījās un kad bija strādājis, to Redriks nevarēja atcerēties. Viņam nez kāpēc nāca prātā tikai piepīpētā «Boržča» zāle, milzīgās, sarkanās ķepas, kas satvērušas glāzes, skaļie rēcieni no plaši atplestajām rīklēm ar dzeltenajiem zobiem — fantastisku titānu un milžu bars, kas sapulcējušies dzirdināmajā vietā. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām viņam bija pirmais «Boržča» apmeklējums. Ko es toreiz atnesu? Šķiet, «mānekli». Taisnā ceļā no Zonas, izinircis, izsalcis, apdullis, ar maisu pār plecu, viņš iegāzās šajā krogā, nosvieda maisu uz letes Ernestam priekšā, nikni sabozies un apkārt skatīdamies, izturēja skaļo zākāša- nos un gaidīja, kamēr Ernests — toreiz vēl jauns puisis, vienmēr ar «tauriņu» pie kakla — noskaitīja viņam žūksni zaļo naudaszīmju… nē, toreiz vēl nebija zaļo, toreiz bija kvadrātveidīgās, karaliskās, ar puspliku sievišķi apmetnī un kroni galvā… pagaidīja, noslēpa naudu kabatā, pēkšņi, pašam par brīnumu, pakampa no letes smagu alus kausu un atvēzējies iegāza ar to pa tuvāko ņirdzošo purnu… Redriks pasmīnēja un nodomāja: varbūt tas bija Glumais.

— Vai tad pa pauguru starpu var iet, mister Subart? — Artūrs ierunājās pusbalsī pie pašas auss. Viņš stāvēja blakus un arī lūkojās kartē.

— Paskatīsimies uz vietas, — Redriks atbildēja. Viņš ilgi pētīja karti. Tur bija vēl divi krustiņi — viens tā paugura nogāzē, kur vīdēja nokaltušais koks, bet otrs — uz akmens šķembām. Pūdelis un Briļļainais. Taciņa veda uz nogāzi starp abiem krustiņiem. — Paskatīsimies uz vietas, — viņš atkārtoja, salocīja karti un iebāza kabatā. Tad viņš pagriezās pret Artūru. — Uzliec man mugursomu … Iesim tāpat kā pirmīt, — viņš paskaidroja, sakratīdams somu un novietodams ērtāk plecu siksnas. — Tu iesi pa priekšu, lai es ik mirkli tevi redzētu. Neskaties apkārt, bet ausis turi vaļā. Mana pavēle ir likums. Ņem vērā, ka daudzreiz vajadzēs līst rāpus, nedomā vairīties no dubļiem, ja pavēlēšu — bez domāšanas liecies uz snuķa dubļos… Aiztaisi savu jaciņu. Nu, vai esi gatavs?

— Gatavs, — Artūrs atsaucās dobjā balsī. Viņš pamatīgi nervozēja. Sārtums no vaigiem nozudis kā nebijis.

— Vispirms dosimies tur, — Redriks strauji pamāja ar plaukstu uz tuvāko pakalnu, kas atradās savus simt metrus no uzbēruma. — Skaidrs? Ejam!

Artūrs krampjaini ievilka elpu un, pārkāpis pār dzelzceļa sliedi, sāniski sāka virzīties lejup pa uzbērumu. Oļi un šķembas žvarkstēdamas bira viņam pa pēdām.

— Rāmāk, rāmāk, — Redriks aizrādīja. — Mums nav kur steigties.

Viņš pats uzmanīgi sekoja Artūram, ierasti regulēdams smagās mugursomas inerces spēku ar kāju muskuļiem. Iesānis viņa acis nepārtraukti vēroja Artūru. Zēns baidās, viņš nodomā/Ji. Un pamatoti baidās. Droši vien viņam ir priekšnojauta. Ja viņam ir tēva deguns, tad viņš noteikti nojauš… Ja tu, Maitu Ērgli, būtu zinājis, kā beigu beigās viss iegrozīsies. Ja tu būtu zinājis, ka šoreiz es tev neklausīšu. «Seit tu, Rudais, viens cauri netiksi. Gribi vai negribi, bet vajadzēs kādu ņemt līdzi. Varu dot vienu no savējiem, kura nav žēl…» Pierunāja.

Pirmo reizi mūžā es piekritu šādam pasākumam. Nu nekas, viņš nodomāja. Varbūt beigās viss vēl iznāks labi, es taču neesmu nekāds Maitu Ērglis, kaut kā izkulsimies.

— Stopi — viņš uzsauca Artūram.

Puisis apstājās, iebridis līdz potītēm purva rāvā. Kamēr Redriks nokļuva viņam līdzās, viņš bija iestidzis muklājā jau līdz ceļiem.

— Vai redzi akmeni? — Redriks jautāja. — Re, tur paugura pakājē. Ieturi kursu uz to.

Artūrs devās uz priekšu. Kad viņš bija desmit soļu pagājis, Redriks viņam sekoja. Muklājs zem kājām līgojās, čaukstēja un šmīkstēja. Sis bija nedzīvs staignājs — te nemanīja ne odu, ne varžu, pat kārklu krūmi bija nokaltuši un satrunējuši. Redriks, kā parasti, pavēroja apkārtni, bet pagaidām viss it kā bija mierīgi. Pakalns lēnām tuvojās, aizklāja vēl agro un zemo sauli, bet pēc tam nosedza visu debess austrumu pusi. Pie akmens Redriks atskatījās uz uzbērumu. To spoži apspīdēja saule, uz tā atradās vesels vilciena sastāvs — desmit vagonetes, daļa nogājušas no sliedēm un apgāzušās uz sāniem, uzbērums zem tām bija pārklāts ar rūsganiem izbirušo iežu plankumiem. Tālāk, karjera pusē, uz ziemeļiem no vilciena, gaiss virs sliedēm nespodri vibrēja un vizuļoja, un laiku pa laikam tajā uz mirkli uzliesmoja un apdzisa mazas varavīksnes. Redriks skatījās šajā vibrēšanā, nospļāvās un aizgriezās.

— Tālāki — viņš ierunājās, un Artūrs pagrieza pret viņu saspringto seju. — Tur tās skrandas tu redzi? Ne jau tur! Skaties vairāk pa labi…

— Jā, — Artūrs atsaucās.

— Tad zini, reiz dzīvoja tāds Glumais. Tas bija sen. Viņš neklausīja vecākiem biedriem un tagad speciāli gul te, lai rādītu gudriem cilvēkiem ceļu. Ņem divu pirkstu platumā pa labi no šī Glumā… Paņēmi? Fiksēji punktu? Apmēram tur, kur kārklājs saaudzis mazliet biezāks… Virzies uz turieni!

Tagad viņi gāja paralēli uzbērumam. Ar katru soli ūdens zem kājām kļuva seklāks un seklāks, un drīz jau viņi soļoja pa sausiem, atsperīgiem ciņiem. Bet kartē atzīmēts, ka te viscaur ir vienlaidu purvs, Redriks nodomāja. Karte ir novecojusi, Bārbridžs sen šeit nav bijis, tāpēc tā ir novecojusi. Slikti. Protams, pa sausu vietu ir vieglāk iet, bet labāk lai šeit būtu purvs… Paskat, kā soļo, viņš domāja par Artūru. Gluži kā pa galveno prospektu.

Artūrs, kļuvis acīm redzami mundrāks, tagad gāja raitā solī. Vienu roku viņš bija iebāzis kabatā, bet otru sparīgi vicināja gluži kā pastaigā. Tad Redriks pačamdīja ar roku kabatā, izraudzīja divdesmit gramu smagu uzgriezni un notēmējis ielaida ar to Artūram pa galvu. Metāla gabaliņš trāpīja puisim tieši pakausī. Tas pārsteigumā iesaucās, saķēra galvu rokās un, sarāvies čokurā, nokrita sausajā zālē. Redriks apstājās tam līdzās.

— Re, tā tas šeit notiek, Arčij, — viņš pamācoši teica. — Te tev nav nekāds bulvāris, kur mēs esam izgājuši promenādē.

Artūrs lēni cēlās augšā. Seja viņam bija balta kā krīts.

— Vai viss skaidrs? — Redriks jautāja.

Artūrs norija siekalas un pamāja.

— Tad ir labi. Bet nākamajā reizē vilkšu pa zobiem. Ja vien paliksi dzīvs. Ejam!

No šī puikiņa varētu iznākt stalkers, Redriks domāja. Viņu droši vien iesauktu par Skaistuli Arčiju. Mums jau bija viens skaistulis, to sauca par Diksonu, bet tagad sauc par Susliku. Vienīgais stalkers, kurš iekļuva «gaļas mašīnā» un tomēr palika dzīvs. Sis ērins vēl līdz šim laikam domā, ka tas bija Bārbridžs, kas viņu izvilka no «gaļas mašīnas». Lika drusciņ pagaidīt! No «gaļas mašīnas» nevienu neizvilksi… No Zonas gan Bārbridžs viņu izvilka, tas tiesa. Jā, tādu varonīgu soli Bārbridžs spēra! Lai tikai būtu pamēģinājis Susliku neizvilkt! Tamlīdzīgi Bārbridža jociņi toreiz visiem jau bija apnikuši, un puiši tajā reizē viņam pateica tieši acīs: viens tu labāk neatgriezies. Bet tieši toreiz Bārbridžu iesauca par Maitu Ērgli, līdz tam viņu dēvēja par Vezumnieku…

Pēkšņi Redriks juta pie kreisā vaiga pieskārāmies tikko jaušamu gaisa strāvu un tūlīt, pat nepaguvis neko nodomāt, uzsauca:

— Stāvi!

Viņš izstiepa roku pa kreisi. Tur gaisa plūsma bija jūtama stiprāk. Kaut kur vidū starp viņiem un uzbērumu atradās «odu kaupre», bet iespējams, ka tā stiepās pa pašu uzbērumu, ne velti vagonetes bija nogāzušās. Ar- tūis stāvēja kā zemē iemiets, vir.iš pat nebija pagriezies.

— Turies vairāk pa labi! — Redriks pavēlēja. — Uz priekšu!

Jā, būtu iznācis tīri labs stalkers… Velns parāvis, vai es viņu žēloju, vai? Tā tik vēl trūka! Vai mani kāds ir kādreiz žēlojis?… Vispār esmu jau gan žēlots. Kirils mani žēloja. Diks Nunans ari. Tiesa gan, viņš varbūt ne tik daudz mani žēlo, cik pēc Gūtas tiecas, bet varbūt arī žēlo, kārtīgiem cilvēkiem šīs jūtas viena otru netraucē… Tikai man nav nācies nevienu žēlot. Es varu izvēlēties: vai nu — vai… Viņš pirmo reizi pavisam skaidri apjauta šo izvēli: vai nu šis puisis, vai viņa Pērtiķēns. Tur nav nemaz ko izvēlēties, viss skaidrs tāpat. Ja vien brīnums ir iespējams, atskanēja kāda iekšēja balss, un viņš ar šausmām un niknumu apspieda šo balsi.

Viņi pagāja garām pelēku lupatu čupiņai. No Glumā nekas nebija palicis pāri, tikai netālu sausajā, sakaltušajā zālē gulēja gara, viscaur sarūsējusi nūja — mīnu meklētājs. Toreiz daudzi lietoja mīnu meklētājus, pasle- pus pirka tos no armijas intendantiem, paļaudamies uz šo nūju kā uz pašu dievu to kungu, bet tad divi stalkeri, ejot ar šim kārtiņām, aizgāja bojā, tos nosita pazemes izlādēšanās. Kas īsti bija šis Glumais? Vai Maitu Ērglis viņu atveda uz šejieni vai viņš pats atnāca? Un kāpēc viņus visus pievelk šis karjers? Kāpēc es par to neko neesmu dzirdējis?… Sasodīts, nu gan cepina kā speltē! Jau no paša rīta, bet kā būs vēlāk?

Artūrs, iedams so|us piecus Redrikam pa priekšu, pacēla roku un noslaucīja sviedrus no pieres. Redriks pašķielēja uz sauli. Tā vēl nebija augstu. Te pēkšņi viņš apjēdza, ka sausā zāle zem kājām vairs nešvīkst kā pirmīt, bet gurkst gluži kā kartupeļu milti un tā vairs nav ne asa, ne dzeloņaina kā agrāk, bet mīksta, trausla — tā sabirza zem zābaku zolēm gluži kā kvēpu plēksnes. Viņš ieraudzīja skaidri iespiestās Artūra pēdas un, iesaukdamies: «Gulsties!» — nokrita guļus zemē.

Redriks nometās ar seju zālē, un tā, sabirzusi zem viņa vaiga, pašķīda gaisā kā putekļi; viņš grieza zobus aiz dusmām, ka tā neveicas, un gulēja, pūlēdamies nekustēties, vēl arvien cerēdams, ka varbūt paies garām, kaut gan jau saprata, ka viņi ir iekrituši. Karstums pastiprinājās, uzplūda un ietina ķermeni kā palagā, kas samērcēts karstā ūdenī, sviedri plūda acīs, un Redriks ar novēlošanos uzsauca Artūram: «Nekusties! Pacieties!» Un pats pūlējās izturēt.

Viņš būtu arī izturējis, un viss beigtos labi, viņi dabūtu tikai krietni pasvīst, bet Artūrs neizturēja. Vai nu viņš nebija sadzirdējis, ko Redriks kliedz, vai arī bija pārmērīgi nobijies, varbūt viņu karstums sagrāba vēl stiprāk nekā Redriku — lai kā arī tas būtu, bet puisis vairs nevaldīja pār sevi un kā akls, pieliecies pie zemes, ar aizsmakušu kliedzienu instinktīvi metās atpakaļ, tieši tur, kur nekādā ziņā viņš nedrīkstēja skriet. Redriks tikko paguva paslieties uz augšu un ar abām rokām saķert viņu aiz kājas, Artūrs visā garumā nostiepās gar zemi, saceldams putekļu mākoni. Viņš iespiedzās nedabiski smalkā balsī, ar brīvo kāju iespēra Redrikam pa seju, sāka raustīties un sist ar rokām, bet Redriks, no sāpēm vai sajēgu zaudējis, uzrausās viņam virsū, ar apsvilināto seju pieplakdams pie Artūra ādas jakas, pūlēdamies piespiest viņu pie zemes, iekašāt tajā, ar abām rokām turēdams aiz garajiem matiem galvu, kas raustījās, un ar zābaku purngaiiem un ceļiem nežēlīgi sizdams un sperdams pa kājām, pa dibenu, pa zemi. Viņš neskaidri sadzirdēja vaidus un īdēšanu, kas skanēja zem viņa, un paša aizsmakušos rēcienus: «Guli, krupi, necelies, citādi nositīšu…» Bet no augšas uz viņiem bira un bira kvēlojošas ogles, apģērbs jau kūpēja, āda uz kājām un sānos no karstuma plaisāja, sacēlās čulgas, kas pārplīsa, tad Redriks, atbalstījies ar pieri pelēkajos pelnos, kram pjaini ar krūtīm spaidīja šī nolādētā pienapuikas galvu, beidzot vairs neizturēja tin ieaurojās pilnā kaklā…

Viņš neatcerējās, kad tas beidzās. Apjēdza tikai, ka var atkal elpot, ka gaiss atkal kļuvis gaiss, nevis sakarsēts tvaiks, kas izplaucē rīkli, un apjauta, ka jāsteidzas, pēc iespējas ātrāk jātiek prom no šī pekles karstuma, iekams tas atkal nolaižas pār viņiem. Viņš novēlās no Artūra nekustīgā auguma, iespieda abas viņa kājas sev padusē un, piepalīdzēdams ar brīvo roku, rāpoja uz priekšu, ne- nolaizdams acu no robežas, aiz kuras atkal sākās zāle — rran nedzīva, sausa, durstīga, tomēr īsta, tā viņam tagad šķita lielākais dzīvības miteklis. Pelni čirkstēja zobos, apdedzinātajai sejai laiku pa laikam uzvēdīja karstuma viļņi, sviedri plūda acīs, droši vien tāpēc, ka viņam vairs nebija ne uzacu, ne skropstu. Artūra augums vilkās aiz viņa, it kā tīšām aizķerdamies ar savu nolādēto ādas jaku, sūrstēja apsvilušās rokas, bet mugursoma kustoties spie- riās pie apdegušā pakauša. Cīnīdamies ar sāpēm un elpas trūkumu smacīgajā karstumā, Redriks ar šausmām nodomāja, ka viņš ir pavisam apsvilis un neaizies līdz mērķim. Sīs bailes spieda viņu vēl enerģiskāk darboties ar brīvo elkoni un ceļgaliem, aizrāpot, noteikti aizrāpot, vēl mazliet, vēl pavisam nedaudz, Redrik, saņemies, vēl mazliet …

Pēc tam viņš ilgi gulēja, iegremdējis seju un rokas aukstajā purva rāvā, un ar baudu ieelpoja pēc puvuma smirdošo vēsumu. Labprāt tā gulētu ilgi, ilgi, taču viņš piespieda sevi piecelties; stāvēdams uz ceļiem, nometa mugursomu, rāpus aizkļuva pie Artūra, kurš vēl vienmēr nekustīgi gulēja soļus trīsdesmit no purva, un apgrieza puisi uz muguras. Njā-ā, jaunais cilvēks bija pārvērties. Glītais purniņš šobrīd izskatījās kā pelēki melna maska 110 sarecējušām asinīm un pelniem, un kādu brīdi Redriks ar trulu interesi aplūkoja garās švīkas šajā maskā — pēdas, ko atstājuši ciņi un akmeņi. Tad Redriks piecēlās kājās, saņēma Artūru zem padusēm un aizvilka pie ūdens. Puisis gārdzoši elpoja, bridi pa brīdim ievaidēdamies. Redriks iemeta viņu ar seju pašā lielākajā lāmā un pats nokrita blakus, atkal izjuzdams baudu, ko radīja aukstā šķidruma pieskaršanās. Artūrs noguldzināja, sakustējās, pavilka zem sevis rokas un pacēla galvu. Viņa acis bija izvelbtas, viņš neko neapjēdza un ar muti kāri kampa gaisu klepodams un spļaudīdamies. Pēc tam viņa skatienā paradījās saprāta pazīmes un acis apstājās pie Redrihi.

— Fu-ū-ū… — viņš murmināja un noskurināja galvu, tā ka netīrais ūdens pašķīda uz visām pusēm. — Kas tas bija, mister Suhart?

— Tā bija nāve, — Redriks tikko dzirdami atteica un noklepojās. Viņš aptaustīja seju. Tā sāpēja. Deguns uz- tūcis, bet uzacis un skropstas, kā par brīnumu, bija savā vietā Arī roku āda bija vesela, tikai nedaudz apsarkusi.

Arlūrs tāpat uzmanīgi ar pirkstiem pieskārās savai sejai. Tagad, kad ūdens baiso masku bija noskalojis, viņa fizionomija pretēji gaidītajam, kā izrādījās, bija gandrīz vesela. Daži skrāpējumi, nobrāzums uz pieres, pārsista apakšlūpa, bet vispār nekā briesmīga.

— Nekad par ko tādu nebiju dzirdējis, — Artūrs atzinās 1111 paskatījās atpaka].

Arī Redriks pagrieza galvu uz to pusi. Pelēcīgajā, ar pelniem piebārstītajā zālē bija palicis daudz pēdu, un

Redriks izbrīnījies vēroja, cik īss izrādījās tas baismais, bezgalīgais ceļš, kuru viņš, glābdamies no nāves, bija norāpojis. Pelēkā, izdegusi kaupre bija ne vairāk kā metru divdesmit trīsdesmit plata, bet viņš, apstulbis aiz bailēm, bija rāpojis pa to dīvainiem līčločiem kā tarakāns pa karstu pannu, un labi vēl, ka vispār bija ieturējis pareizo virzienu, varēja taču aizlīst arī uz «odu kaupri» kreisajā pusē vai pagriezties atpakaļ,.. Nē, nevarētu vis, viņš nikni nodomāja. To varētu izdarīt kāds zaļknābis, bet es neesmu nekāds zaļknābis, un, ja nebūtu šī stulbeņa, tad vispār nekas nebūtu noticis, apsvilinātu sev kāias — un tas būtu viss.

Viņš paskatījās uz Artūru. Tas sprauslādams mazgājās un krekšķēja, kad aizskāra sāpošās vietas. Redriks piecēlās un, nepatikā viebdamies, kad karstumā sacietējušais apģērbs pieskārās apdedzinātajai miesai, izgāja sausā vietā un noliecās pie mugursomas. Tā gan bija cietusi pamatīgi. Augšējās kabatiņas pavisam apdegušas, aptieciņā visas pudelītes karstumā pārsprāgušas, bet sakaltušie plankumi neizturami oda pēc medikamentiem. Redriks attaisīja mugursomas sānkabatu un sāka grābt no turienes ārā stiklus un plastiku, un tad Artūrs viņam aiz muguras ierunājās:

— Paldies, mister Suhart! Jūs mani izvilkāt.

Redriks klusēja. Kāda velna pēc vēl paldies! Briesmīgi gan esi man vajadzīgs, lai tevi vēl glābtu.

— Pats esmu vainīgs, — Artūrs turpināja. — Es taču dzirdēju, ka jūs man pavēlējāt gulēt, bet šausmīgi nobijos un, kad sāka cepināt, pavisam zaudēju galvu. Man ļoti bail no sāpēm, mister Suhart…

— Celies augšā, — Redriks teica nepagriezdamies. — Tie bija tikai ziediņi… Celies, ko gulšņā!

Iešņākdamies no sāpēm apdedzinātajos plecos, viņš uzmeta somu uz muguras un iebāza rokas plecu siksnās. Sajūta bija tāda, it kā āda apsvilinātajās vietās sarauktos sāpīgās krunciņās. No sāpēm šis baidās!..,

Viņš atskatījās. Nu nekas, no takas viņi nav novirzījušies. Tagad būs miroņu uzkalniņi. Nešķīstie pauguri — stāv, gnīdas, rēgojas kā sātana pakauši, un tad vēl tā ieplaka starp uzkalniņiem… Redriks instinktīvi ievilka nāsīs gaisu. Ak šī nešķīstā ieplaka, tā jau ir tā riebīgā vieta.

— Vai redzi ieplaku starp uzkalniem? — viņš jautāja Artūram.

— Redzu.

— Nu tad taisnā ceļā uz to, marši

Ar plaukstas virspusi Artūrs noslaucīja padeguni un devās uz priekšu, brizdams pa slīkšņu. Viņš mazliet piekliboja un neizskatījās vairs tik stalts un iznesigs kā agrāk — bija jau salicis un tagad soļoja uzmanīgi, ar lielu piesardzību. Re, vēl vienu esmu izvilcis, Redriks nodomāja. Kurš pēc skaita tas būs? Piektais? Sestais? Tagad rodas jautājums: kāpēc? Vai viņš man kāds tuvinieks, vai? Vai esmu par viņu galvojis? Paklau, Rudais, kāpēc tu viņu izvilki? Pats taču viņa dēļ tik tikko neatstiepi pedāļus… Tagad, apsverot visu ar skaidru prātu, es zinu: pareizi vien darīju, ka viņu stiepu, bez viņa ne- iztikšu, viņš man ir kā ķīla par Pērtiķēnu. Es iznesu nevis cilvēku, bet gan savu mīnu meklētāju. Savu traleri, mūķīzeri. Tur, karstākajā vietā, es par to pat nedomāju. Stiepu viņu kā brāli, kā tuvinieku, un pat prātā nenāca doma, ka varētu viņu pamest, lai gan biju aizmirsis visu — gan par mūķīzeri, gan par Pērtiķēnu… Kā tad nu galu galā iznāk? Iznāk, ka es patiešām esinn lāga zēns. To pašu apgalvo Gūta, to teica arī nelaiķis Kirils, un Ričards visu laiku to skandina… Ir nu gan atraduši lāga zēnu! Izbeidz, viņš pats sev uzsauca. Seit tavai labsirdībai nav nekādas nozīmes! Jādomā, jāpalauza galva, bet pēc tam jādarbojas ar rokām un kājām. Lai būtu pirmā un pēdējā reize, skaidrs? Lāga zēns… Man viņš jāpataupa «gaļas mašīnai», Redriks salti un aukstasinīgi nodomāja. Te visur var iziet cauri, vienīgi «gaļas mašīnai» ne.

— Apstājies! — viņš uzsauca Artūram.

Ieplaka atradās viņu priekšā, un Artūrs jau stāvēja, apjucis raudzīdamies uz Redriku. Ieplakas dibenu klāja puvekļaina žurga, kas saulē trekni spīdēja. Virs tās kūpēja nelielas vieglu garaiņu strūkliņas, kas starp pauguriem uzkrājās un sabiezēja, un trīsdesmit soļu attālumā nekas vairs nebija redzams. Un smirdoņa! «Tur, Rudais, tev tik būs aromāts, tā ka tu… nezaudē dūšu.»

Artūrs izdvesa savādu gārdzošu skaņu un atkāpās atpakaļ. Tad Redriks atbrīvojās no sastinguma, steidzīgi izvilka no kabatas vates vīstokli, kas piesūcināts ar de- zodoratoru, aizbāza nāsis ar tamponu un pastiepa vati Artūram.

— Paldies, mister Suhart, — vārgā balsī pateicās Artūrs. — Bet vai pa augšu kaut kā nevar?…

Redriks klusēdams saņēma viņu aiz matiem un pagrieza viņa galvu uz lupatu kaudzītes pusi, kas atradās uz akmeņu nogruvuma.

— Tas ir viss, kas palicis pāri no Briļļainā, — viņš teica. — Bet uz paugura kreisajā pusē, kas no šejienes nav redzams, atdusas Pūdelis. Tādā pašā veidā. Skaidrs? Tāpēc uz priekšu!

Du|ķainā žurga bija silta un lipīga. Sākumā viņi gāja stāvus izslējušies, žurga tiem sniedzās lidz viduklim, pamats, par laimi, bija akmeņains un diezgan līdzens, bet drīz Redriks abās pusēs atkal saklausīja jau pazīstamo sīkšanu. Uz kreisā paugura, ko apspīdēja saule, nekas nebija redzams, bet nogāzē labajā pusē ēnā mirgoja bāli violetas uguntiņas.

— Noliecies! — viņš komandēja, izgrūzdams vārdu caur zobiem, un pats pieliecās. — Zemāk, stulbeni! — To viņš jau izkliedza.

Artūrs pārbijies pieliecās, un tajā pašā mirkli gaisu pāršķēla pērkona grāviens. Tieši viņiem virs galvas pavīdēja zibens līčloču līnija, kas uz gaišo debesu fona bija tik tikko saredzama. Arturs pietupās un iegremdējās duļķēs lidz pleciem. Redriks, juzdams, ka viņam no grāviena aizkritušas ausis, pagrieza galvu un ēnā ieraudzīja spoži sārtu plankumu, kas ātri izgaisa starp akmens šķembām, un tūlīt pērkons nogranda vēlreiz.

— Uz priekšu! Uz priekšu! — Redriks auroja, nedzirdēdams pats savu balsi.

Tagad viņi virzījās uz priekšu pietupušies, viens aiz otra, atstājuši virs žurgas tikai galvu, un katru reizi, atskanot grāvienam un parādoties zibens čūskai, Redriks redzēja, ka garie mati uz Artūra galvas sace|as stāvus, un juta, ka tūkstošiem siku adatiņu ietriecas sejas ādā. — Uz priekšu! — viņš monotoni atkārtoja. — Uz priekšu!… — Tagad viņš vairs neko nedzirdēja. Vienu reizi Artūrs pagrieza galvu sāņus, un Redriks saskatīja viņa aiz bailēm izvelbtās acis, kas šķielēja uz Redriku, nobālušās, drebošās lūpas un ar za|iem ūdensaugiem ap- lipušo, nosvīdušo vaigu. Tad pērkons sāka spert tik zemu, ka viņi bija spiesti ienirt žurgā pavisam — ar galvu. Zaļās gļotas aizlipināja muti, elpošana kļuva smagāka. Kampjot gaisu ar muti, Redriks izrāva tamponus no nāsīm un pēkšņi atklāja, ka smirdoņas vairs nav, gaiss pilns svaigas, asas ozona smaržas, bet tvaiku slānis ap viņiem kļuvis vēl biezāks — vai varbūt viņam satumsušas aeis? — un vairs nebija redzami pakalni ne labajā, ne kreisajā pusē — nekas nebija redzams, tikai ar zaļajām gļotām aplipusī Artūra galva un dzeltenīgie tvaika mutuļi visapkārt.

Iziešu cauri, iziešu, Redriks domāja. Nav jau pirmā reize, visu mūžu tā esmu gājis, pats līdz kaklam mēslos, bet virs galvas plosās zibens un pērkons… citādi nekad nav bijis… Kur te radies tik daudz mēslu? Briesmīgi daudz mēslu… traks var palikt, cik daudz mēslu vienā vielā! Tas ir Maitu Ērgļa deļ, viņš nikni nodomāja. Vecais Bārbridžs te ir gājis cauri, un aiz viņa tas viss ir palicis… Briļļainais gāja, bet palika labajā pusē. Pū dēlim bija lemts atdusēties te, pa kreisi, un tas viss tādēļ, lai Maitu Ērglis varētu iziet viņiem pa vidu un atstāt aiz sevis visu šo draņķi… Tā tev arī vajag, viņš sev teica. Kas seko Maitu Ērglim, tas vienmēr ir mēslos līdz ausīm. Vai tad tu agrāk to nezināji? Viņu, šo maitas putnu, ir pārāk daudz, tāpēc šeit vairs nav nevienas tīras vietiņas… Nunans ir idiots, teikdams: tu, Rudais, esi līdzsvara izjaucējs, kārtības grāvējs, tev jebkura kārtība — gan laba kārtība, gan slikta — visas sliktas, tevis un tev līdzīgu dēļ nekad uz zemes nebūs mierīgas dzīves… Ko tu no tā daudz saproti, resnais? Kur tu pie mums esi redzējis labu kārtību? Kad tu esi redzējis mani dzīvojam pie labas kārtības? …

Viņš paslīdēja uz kāda akmens un pavisam pazuda zem ūdens, bet izniris ieraudzīja sev cieši blakus Artūra pārvērsto seju un izvalbītās acis un pēkšņi sastinga: viņam šķita, ka ir pazaudējis pareizo virzienu. Tomēr tā nebija noticis. Viņš tūlīt saprata, ka jāiet tajā virzienā, kur virs dūksts rēgojas akmens melnā mugura, — saprata, kaut gan dzeltenajā miglā nekas nebija redzams, vienīgi šī tumšā mugura.

— Stāvi! — Redriks ieaurojās. — Turies vairāk pa labi! Akmenim pa labi!

Atkal viņš nedzirdēja savu balsi, tāpēc pielika soli, panāca Artūru, satvēra aiz pleca un sāka rādit ar roku: turies no akmens pa labi, galvu noliec zemāk. Jūs man vēl par to samaksāsiet, viņš nodomāja. Pie akmens Artūrs ienira, un tajā pašā mirklī zibens sprakšķēdams trāpīja melnajā orientierī, uz visām pusēm pašķīda nokaitētas šķembas. Jūs man par to samaksāsiet, Redriks domās atkārtoja, pilnīgi ienirdams ūdenī un, cik spēka.

darbodamies ar rokām un kājām. Ausīs spalgi atbalsojās jauns pērkona grāviens. Es no jums par to izkratīšu dvēseli! Vienu mirkli pavidēja doma: uz ko es skaišos? Pats nezinu, bet kādam taču par to ir jāmaksā, un kāds man par to samaksās! Pagaidiet tik, ļaujiet man aizkļūt līdz lodei, es jums neesmu nekāds Maitu Ērglis, prasīšu no jums pēc sava prāta.

Kad viņi izbrida sausumā, uz saules nokaitēto akmens šķembu klājuma, apdulluši, izmocījušies, grīļodamies, viens pie otra turēdamies, lai nepakristu, Redriks ieraudzīja aplupušo autofurgonu, kas gulēja uz asīm, un neskaidri atcerējās, ka šeit, pie furgona, var atpūsties. Viņi ielīda furgona ēnā. Artūrs atlaidās uz muguras un vārgām pirkstu kustībām sāka pogāt vaļā ādas jaku, bet Redriks ar mugursomu nokrita pie furgona sienas, notīrīja plaukstas no akmens drumslām un iebāza roku azotē.

— Man ari… — Artūrs ierunājās. — Man ari, mister Subart!

Redriks nobrīnījās, cik šim puisim skaļa balss, iedzēra malku, aizvēra acis un pastiepa blašķi Artūram. Tagad viss, viņš slābani nodomāja. Esam izgājuši cauri. Ari tam esam tikuši cauri. Tagad — pasniegšu jums rēķinu. Jūs domājat, esmu aizmirsis? Nē, es visu atceros. Vai domājat: es jums paldies teikšu, ka jūs mani atstājāt dzīvu, nenoslīcinājāt? Piķi uz puļķa dabūsiet, nevis paldies. Tagad jums visiem būs vāks, vai skaidrs? Es to tā neatstāšu. Tagad es komandēšu. Es, Redriks Suharts, ar veselu saprātu spriedīšu par jums visiem un izlemšu visu. Bet jūs pārējie — maitu ērgļi, krupji, citplanētieši, krek- šķi, kaulainie, kvoterbladi, parazīti, zaļknābji, jūs ar kaklasaitēm, mundierīšos, baltrocīši, darba devēji ar portfeļiem, ar garajām runām, labdarībām, ar mūžīgajiem akumulatoriem, mūžīgajiem dzinējiem, ar «odu kauprēm», melīgajiem solījumiem — pietiek, jūs vazājāt mani aiz deguna, visu mūžu to darījāt, es kā stulbenis vēl lielījos: kā gribēšu, tā darīšu, jūs tikai piebalsojāt, bet aiz muguras, riebekļi, saskatījāties un smīnējāt un vazājāt mani aiz deguna, vilkāt cauri cietumiem un krogiem… Diezgan! Viņš atsprādzēja mugursomas siksnu un paņēma blašķi no Artūra.

— Nekad nebiju domājis, — Artūrs teica, un balsī skanēja neizpratne, — nevarēju pat iedomāties… Protams, es zināju — uguns, nāve… bet kaut ko tādu!… Kā mēs tiksim atpakaļ?

Redriks neklausījās viņā. Tam, ko saka šis cilvēciņš, tagad nav nekādas nozīmes. Ari agrāk tam nebija nozīmes, bet agrāk tas tomēr bija cilvēks. Turpretī tagad tas… tagad tas ir runājošs mūķīzeris. Lai runā vien.

— Derētu nomazgāties… — Artūrs teica, norūpējies lūkodamies apkārt. — Kaut seju noskalot.

Redriks izklaidīgi paskatījās uz viņu, redzēja salipušos, savēlušos matus, ar apkaltušām gļotām notriepto seju, redzēja Artūru — no galvas līdz kājām pārklātu ar dubļu kārtiņu, kas, sausumā sažuvusi, sāka plaisāt, un nejuta ne žēlumu, ne satraukumu — itin neko. Runājošs mūķīzeris. Viņš novērsās. Priekšā pletās vienmuļš līdzenums, tāds kā pamests būvlaukums, klāts asām šķembām, noputējis ar baltiem putekļiem, žilbinošas saules apspīdēts, neizturami balts, karsts, ļauns, nedzīvs laukums. Karjera pretējā — tālākā mala no šejienes bija jau redzama — arī tā bija žilbinoši balta un tādā attālumā šķita pavisam gluda un stāva, bet tuvāko malu klāja prāva akmens atlūžņu kārta, nokļūt karjerā varēja pa turieni, kur starp baltajām atlūzām kā sarkans plankums vīdēja ekskavatora kabīne. Tā bija vienīgais orientieris. Vajadzēja iet tieši uz to, paļaujoties uz pašu parastāko veiksmi.

Arturs pēkšņi mazliet pacēlās, pabāza roku zem furgona un izvilka no turienes sarūsējušu konservu kārbiņu.

— Paskatieties, mister Suhart, — atdzīvojies viņš teica. — To droši vien atstājis tēvs… Tur ir arī vēl citas.

Redriks neatbildēja. To nu tu dari velti, viņš vienaldzīgi nodomāja. Labāk jau tēvu tagad neatcerēties, labāk tagad būtu klusējis. Bet vispār vienalga… Viņš piecēlās un nosēcās aiz sāpēm, jo apģērbs bija pielipis pie miesas, pie apdedzinātās ādas, un tagad tur, zem apģērba, kaut kas sāpīgi plīsa, norāvās, satrūka gabalos un tika atrauts nost kā asinīs sakaltusi marles saite no brūces. Artūrs arī piecēlās un tāpat caur zobiem skaļi ievilka elpu, iestenējās un ar cietēja skatienu pavērās uz Redriku — bija skaidri redzams, ka viņam gribas parunāt, dalīties savās ciešanās, taču viņš neuzdrošinās. Puisis apspiestā balsī vienīgi teica:

— Vai tagad es drīkstētu ieraut vēl vienu malciņu, mister Suhart?

Redriks paslēpa azotē blašķi, kuru bija turējis rokā, un jautāja:

— Vai redzi sarkano plankumu starp akmeņiem?

— Redzu, — Artūrs atbildēja un krampjaini ievilka elpu.

— Nu tad pa taisno uz to! Ejami

Artūrs ievaidēdamies teica:

— Vajadzētu kaut mazliet nomazgāties… Viss aplipis.

Redriks klusēdams gaidija. Artūrs nomākti paskatījās

uz viņu, pamāja un sāka jau kustēties, bet pēkšņi atkal apstājās.

— Mugursoma! Jūs aizmirsāt mugursomu, mister Suhart.

— Marši — Redriks pavēlēja.

Viņam negribējās nedz ko paskaidrot, nedz arī melot, un vispār tam nebija nekādas nozīmes. Aizies tāpat. Zēnam nav kur likties. Gan aizies. Un Artūrs gāja. Salīcis vilkās uz priekšu, kājas šļūkādams, pūlēdamies atplēst no sejas cieši piekaltušos mēslus, jauneklis izskatījās mazs, nožēlojams, novājējis un samircis kā no ūdens izvilkts kaķēns. Redriks tam sekoja, un, tikko viņš iznāca no ēnas, saule viņu apsvilināja un apžilbināja, viņš aizsedza acis ar plaukstu, nožēlodams, ka nav paņēmis līdzi tumšās brilles.

Pie katra soļa gaisā pacēlās baltu putekļu mākoņi, tie nosēdās uz zābakiem, turklāt neciešami smirdēja — pareizāk sakot, smaka nāca no Artūra, iet viņam pa pēdām bija neizturami, un Redriks tikai pēc mirkļa aptvēra, ka nejaukā smirdoņa visvairāk nāk no viņa paša. Dvaka bija riebīga, bet tāda kā pazīstama — tā bija tā pati, kas piepildīja pilsētu tajās dienās, kad ziemeļu vējš dzenāja oa ielām rūpnīcas dūmus. Un tāda pati smaka nāca no tēva, kad viņš atgriezās mājās — milzīgs, drūms, ar sarkanām, neprātīgām acīm, un Redriks tad pasteidzās noslēpties kādā tālākā kaktā un no turienes bailīgi skatījās, kā tēvs norauj sev darba tērpu un iesviež to mātei rokās, nomauc 110 milzīgajām kājām lielos nomītos zābakus, nomet tos zem drēbju pakaramā, bet pats vienās zeķēs plakšķinādams šļūc uz vannasistabu un ilgi sprauslā zem dušas, ar rokām skaļi pliķēdams pa kailo miesu, dārdinādams mazgājamās vannas, kaut ko pie sevis purpinādams, bet pēc tam kliedz pa visu māju: «Marija! Aizmigusi esi, vai?» Vajadzēja nogaidīt, kamēr viņš nomazgājas, apsēžas pie galda, uz kura jau stāv pudelīte, dziļš šķīvis ar biezu zupu un kārba ar ketčupu, pagaidīt, kamēr viņš izstrebj zupu un ķeras pie gaļas ar pupiņām, un tad bija pienācis laiks, kad varēja izlīst no kakla, ierausties viņam klēpī tin pajautāt, kuru meistaru un kuru inženieri viņš šodien noslīcinājis sērskābē…

Apkārt viss bija nokaitis līdz baltkvēlei, Redrikam sametās slikti no sausā, nežēlīgā karstuma, no noguruma, neganti sūrstēja apdegusi āda, kas locītavās jau bija pārplīsusi, un viņam šķita, ka cauri karstajai miglai, kas ietina apziņu, tā pūlas sasaukt viņu, lūgdama mieru, ūdeni, vēsumu. Izplūduši atmiņu fragmenti drūzmējās nogurušajās smadzenēs, nomainīja cits citu, pārmāca cits citu, sajaucās cits ar citu, ievijās baltajā, svelmainajā pasaulē, kas mirgoja puspievērto acu priekšā, un visas šīs atmiņas bija rūgtas un izraisīja gruzdošu žēlumu vai naidu. Viņš mēģināja iejaukties šajā haosā, pūlējās izsaukt no pagājības kādu patīkamu mirāžu, maiguma vai možuma izjūtu, viņš uzbūra no atmiņu dzīlēm Gūtas smaidošo sejiņu, agrākās Gūtas — iekārojamas un neaizskaramas meitenes — tēlu, viņš to jau skatīja, bet tikai īsu mirkli, tad tā izbalēja, nogrima rāvā, tēls izkropļojis un pārvērtās par drūmo, ar asu, brūnu vilnu apaugušo Pērtiķēna purniņu; viņš pūlējās atsaukt atmiņā Kirilu, svēto cilvēku, tā straujās, drošās kustības, smieklus un balsi, kas solīja nepieredzētas, skaistas vietas un laikus, un Kirils parādijas viņa priekšā, bet mirkli vēlāk saulē spoži pamirdzēja sudrabainais tīmeklis — un Kirila vairs nav, bet Redrikam sejā stingi blenž Krekšķa Hjū eņģeļa actiņas, un viņa lielā, baltā roka svārsta porcelāna konteineru… Kaut kādi tumši zemapziņas spēki vienā mirklī ir pārvarējuši gribas barjeru un apdzēsuši to mazumiņu labā, ko vēl glabāja viņa atmiņa, un viņam jau šķita, ka nekā laba nekad nav bijis, tikai pretīgi purni, purni vien…

Visu šo laiku viņš bija un palika stalkers. Nedomādams, neapzinādamies, pat neiegaumēdams viņš fiksēja it kā ar muguras smadzenēm, ka pa kreisi drošā attālumā uz vecu dēļu kaudzes stāv «jautrais spoks», mie rīgs, paguris, — un nospļauties par to; bet no labās puses uzpūš dīvains vējiņš, un pēc pāris soļiem atklājas «odu kaupre», gluda kā spogulis, ar daudziem stariem, gluži kā jūraszvaigzne, — tālu, tātad nav bīstama, bet tās centrā ir putns, saplacināts kā ēna, rets gadījums, putni virs Zonas gandrīz nemaz nelido; blakus taciņai nomesti divi «mānekļi», kā redzams, Maitu Ērglis tos nosviedis atpakaļceļā — bailes bijušas stiprākas par alkatību … Redriks visu to redzēja un iegaumēja, un atlika salīkušajam Artūra stāvam kaut soli novirzīties no pareizā virziena, kad Redrika mute jau pati vērās va|ā un aizsmacis brīdinošs sauciens pats no sevis izskrēja no rikles. Jūs mani esat pārvērtuši par mašīnu, viņš domāja… Akmens bluķi un šķembas karjera malā arvien vairāk tuvojās, bija jau saskatāmi rūsas fantastiskie zīmējumi uz ekskavatora kabīnes sarkanā jumta.

Tu esi muļķis, Bārbridž, Redriks domāja. Lai arī viltīgs, tomēr muļķis. Kā tu varēji man noticēt? Tu taču mani pazīsti no bērna kājas, tev vajadzētu mani pazīt labak, nekā es pats sevi pazīstu. Vecs esi kļuvis, Bārbridž. Vecs un dumjš. Nav ko teikt — visu mūžu viņam, Redrikam, bijusi darīšana ar stulbeņiem… Un tad viņš iedomājās, kā Maitu Ērglim izstiepjas ģīmis, kad tas uzzina, ka Artūrs, Arčijs, skaistulis, dārgumiņš… ka Zonā viņam, Maitu Ērglim, pēc jaunām kājām kopā ar Rudo devies nevis kaut kāds nederīgs smurgulis, bet paša mīļotais dēls, lepnums, visa dzīve… Un, iedomājies šādu Bārbridža ģīmi, Redriks skaļi iesmējās; kad Artūrs izbijies atskatījās uz viņu, viņš joprojām skaļi rēca un pameta tam ar roku: marš, uz priekšu! Un atkal apziņā kā ekrānā slīdēja un pavīdēja ģīmji… Vajadzēja pārmainīt visu. Nevis vienu un arī ne divas dzīves, ne tikai vienu vai divus likteņus — katru skrūvīti vajadzēja mainīt šajā nelietīgajā, smirdošajā pasaulē.

Artūrs apstājās pie stāvas nobrauktuves, kas veda lejā karjerā, apstājās un sastinga, kaklu izstiepis, nekustigi blenzdams vienā punktā tālu apakšā. Redriks piegāja pie karjera malas un apstājās blakus Artūram, taču neskatījās tur, no kurienes Artūrs nevarēja atraut acis.

Tieši pie viņu kājām sākās ceļš, kas veda karjera dziļumā, pirms daudziem gadiem to bija iebraukušas traktoru kāpurķēdes un kravas automašīnu riteņi. Labajā pusē pacēlās balta, karstumā sasprēgājusi nogāze, bet pa kreisi tā bija daļēji nogruvusi, un tur starp akmeņiem un šķembu kaudzēm, slīpi sagāzies, stāvēja ekskavators, tā kauss bija nolaists un bezspēcīgi atdūries ceļa malā. Un, kā jau bija gaidāms, nekā vairāk uz ceļa neredzēja, bet līdzās kausam no raupjiem akmens izciļņiem nogāzes malā nokārās melnas sagriezušās lāstekas, līdzīgas resnām svecēm, un daudz līdzīgu melnu plankumu bija saskatāms putekļos, it kā tur būtu izšļakstīts bitumens. Tas bija viss, kas no viņiem palicis pāri — nevar pat pateikt, cik viņu tur bijis. Varbūt katrs traips — tā ir viena cilvēka dzīvība, Maitu Ērgļa viena vēlēšanās. Tur tā viena nozīmē, ka Maitu Ērglis sveiks un vesels atgriezies no septītā korpusa pagraba, bet tā tur, nedaudz tālāk, — Maitu Ērglis bez traucējumiem ir izvilcis no Zonas «dzīvo magnētu». Tur tā lāsteka nozīmē karalisko Dinu Bār- bridžu, kas nav līdzīga ne tēvam, ne mātei, un tas traips — skaistulis Artūrs Bārbridžs, ģimenes lepnums, kas arī nav līdzīgs ne tēvam, ne mātei…

— Esam galāl — eksaltēti nogārdza Artūrs. — Mister Suhart, esam tomēr atnākuši, vai ne?

Viņš Iesmējās laimīgiem smiekliem, notupās un ar abām dūrēm no visa spēka sāka dauzīt pa zemi. Salipušās matu lēkšķes smieklīgi, nejēdzīgi kratījās, un izkaltušo netīrumu driskas šķīda uz visām pusēm. Un tikai tad Redriks pacēla acis un paskatījās uz lodi. Uzmanīgi. Ar bažām. Ar slēptām bailēm, ka tā izrādīsies citāda, nekā gaidīts, — radīs sarūgtinājumu, bažas, sagraus ilūzijas, noraus viņu no debesim, kurās bija izdevies uzrāpties ar tādām grūtībām, gandrīz vai nosmokot netīrumos un mēslos…

Lode nebija zelta, drīzāk gan vara, iesarkanā krāsā, pilnīgi gluda un blāvi atvizēja saulē. Tā gulēja zem karjera tālākās sienas, omulīgi ieslīdējusi starp nosēdušos iežu kaudzēm, un pat no šejienes bija redzams, cik tā masīva un cik dziļi iespiedusies savā dusas vietā.

l.odē nebija nekā tāda, kas izraisītu sarūgtinājumu vai raditu šaubas, taču nebija arī nekā cerīga. Nez kāpēc tūlīt radās doma, ka tai droši vien ir tukšs vidus un tai noteikti jābūt ļoti karstai, saulē nokaitētai. Tā noteikti neizstaroja gaismu, noteikti nespēja uzlidot gaisā un aplidot dažādus līčločus, kā vēstīja leģendas par Zelta lodi. Tā gulēja tai vietā, kur bija nokritusi. Varbūt izslīdējusi no kādas milzīgas kabatas vai nomaldījusies, aizripojusi nezināmu milžu spēles laikā, — lode nebija šeit novietota, tā bija mētājusies apkārt gluži tāpat kā visi šie «mānekļi», «aproces», «baterijas» un citi atkritumi, kas šeit palikuši pēc citplanētiešu Apmeklējuma.

Tomēr lodē bija kaut kas pievilcīgs, un, jo ilgāk Redriks blenza uz to, jo skaidrāk saprata, ka ir patīkami uz to skatīties, ka gribas pieiet tai klāt, pieskarties un paglaudīt; nez no kurienes uzpeldēja doma, ka labi būtu apsēsties tai blakus, bet vēl labāk atspiesties ar muguru pret to un aizvērtām acīm padomāt, atcerēties vai varbūt tāpat vienkārši pasnaust.,.

Artūrs pielēca kājās, steidzīgi attaisīja vajā savas ādas jakas rāvējslēdžus, norāva jaku un atvēzējies nometa to zemē pie kājām, saceldams ballu putekļu mākoni. Viņš kaut ko klaigāja, vaikstijās un vicināja rokas, pēc tam salika tās aiz muguras un dejas solī, ar kājām veidodams sarežģītas figūras, palēkdamies devās pa nogāzi lejup. Uz Redriku viņš vairs neskatījās, Redriku viņš bija aizmirsis, viņš bija aizmirsis visu — Artūrs gāja piepildīt savu vēlēšanos, sarkstoša koledžas audzēkņa mazo slepeno vēlēšanos, puišelis, kurš nekad mūžā nebija redzējis nekādu naudu, vienīgi tā saucamo kabatas- naudu, pienapuika, kurš tika nežēlīgi pērts, ja pēc atgriešanās mājās no viņa nāca kaut mazākā alkohola smaka, kurš tika audzināts par slavenu advokātu, bet tālākā nākotnē par ministru un vēl tālākā perspektīvā — paši saprotat — par prezidentu… Redriks, piemiedzis spilgtajā saulē iekaisušās acis, klusēdams noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija vēss un mierīgs, viņš zināja, kas tagad notiks, un zināja, ka neskatīsies uz to, bet pagaidām vēl varēja skatīties, un Redriks to darīja, neizjuzdams neko sevišķu, varbūt vienīgi kaut kur dziļi, dziļi sirdi pēkšņi sakustējās kāds grauzējs, nemiera tārps sāka urdīties un urdīties.

Artūrs palēkdamies virzījās arvien zemāk un zemāk pa stāvo nogāzi, dejodams fantastisku deju, un baltu putekļu mākoņi cēlās no viņa kāju apakšas, viņš kaut ko kliedza pilnā balsī, ļoti skanīgi un ļoti līksmi, un ļoti svinīgi — kā dziesmu, kā burvju vārdus vai lūgšanu —, un Redriks nodomāja, ka pirmo reizi karjera pastāvēšanas laikā pa šo ceļu kāds cilvēks tajā nokāpj tik pacilāti — gluži kā uz svinībām. Sākumā viņš neklausījās, ko klaigā šis mazais runājošais mūķīzeris, bet pēc tam viņā ii kā ieslēdzās kāds mehānisms un viņš sadzirdēja vārdus no karjera:

— Laimi visiem!… Par velti, par brīvu!… Laimi, cik katram vajag!… 1,.audis, sanāciet!… Pietiks visiem!… Nevienam nebūs jāaiziet tukšā!… Par velti!… Laimi… par brīvu!… Laimi bez maksas!…

Pēkšņi viņš apklusa, it kā neredzama milzu roka būtu iebāzusi viņam mutē sprūdu. Un Redriks ieraudzīja, ka caurspīdīgais tukšums, kas slēpās ekskavatora kausa ēnā, satvēra jaunekli, parāva gaisā un lēni, ar piepūli sagrieza, gluži tāpat kā mazgājot izgriež veļu. Redriks vēl paguva saskatīt, ka viens putekļainais zābaks nokrita no riņķī sagrieztās kājas un uzlidoja augstu virs karjera. Tad viņš novērsās, pagrieza muguru un apsēdās zemē. Galvā nebija nevienas domas, un viņš vairs nejuta pats sevi. Apkārt valdīja klusums, un sevišķi klusu bija aiz muguras — tur, uz ceļa karjerā. Tad viņš atcerējās blašķi — tas notika bez parastās apmierinātības izjūtas, gluži vienkārši tāpat kā atceras zāles, kad pienācis laiks tās iedzert. Redriks atskrūvēja pudelei vāciņu un sāka dzert maziem, skopiem malciņiem, un pirmoreiz mūžā viņš vēlējās, kaut blašķē būtu nevis alkohols, bet auksts ūdens…

Pagāja kāds laiciņš, un galvā pamazām sāka rasties vairāk vai mazāk sakarīgas domas. Nu — cauri ir, viņš nevilšus nodomāja. Ceļš ir vaļā. Varētu iet kaut vai tūlīt, bet labāk, protams, mazliet pagaidīt. «Gaļas mašīnas» mēdz izspēlēt dažādus jokus. Vienalga, jāpadomā ir. Domāt ir neparasti, tur jau tas joks. Ko nozīmē «domāt»? Domāt nozīmē izgrozīties, izmānīties, pūst miglu acīs, apvest ap stūri, bet šeit tas neder…

Nu labi, Pērtiķēns, tēvs… Atmaksāt par visu, tiem riebekļiem dvēseli izraut, lai rij mēslus, kā es riju… Tas nav tas, nav tas, Rudais… Tas ir gan tas, protams, bet ko tas viss nozīmē? Kas man vajadzīgs? Tā taču ir lamāšanās, nevis domāšana. Viņš sastinga kādā dīvainā priekšnojautā un, uzreiz pārkāpis pāri daudz dažādiem spriedelējumiem, kas vēl bija priekšā, nikni pavēlēja sev: Rudais, tu no šejienes neaiziesi, iekams nebūsi izdomājis, ko darīt, tu izlaidīsi garu šeit blakus šai lodei, izcep- sies, sapūsi, bet nekur neiesi…

Ak dievs, kur gan ir vārdi, kur manas domas? Viņš atvēzējies iebelza ar dūri sev pa seju. Visu mūžu man nav bijis nevienas domas! Pag, pag, Kirils kaut ko tādu sacīja… Kirils! Redriks drudžaini mēģināja atcerēties, uzpeldēja kaut kādi vārdi, pazīstami un daļēji pazīstami, taču tie nebija vajadzīgie vārdi, tāpēc ka no Kirila bija palikuši nevis vārdi, bet kādas neskaidras ainas, ļoti lādzīgas, tomēr absolūti neticamas…

Nekrietnība, neģēlība, zemiskums… Arī šeit viņi ir mani piemānījuši, atstājuši bez valodas, nelieši… Bandīts… Kā bandīts biju, tāds arī esmu līdz vecumdienām… Tā nedrīkst būt! Dzirdi? Lai turpmāk tas uz visiem laikiem būtu aizliegts! Cilvēks dzimis, lai domātu, n.ūk, beidzot tas skan pēc Kirila!…) Bet es tam neticu. Nedz agrāk ticēju, nedz arī tagad ticu un nezinu, kāpēc cilvēks dzimis. Piedzimis — un cauri. Katrs cenšas izplēst sev treknāko kumosu. Lai mēs visi būtu moži un veseli, bet viņi visi lai izlaiž garu! Kas ir tie «mēs»? Kas — viņi? Neko nevar saprast. Man labi — Bārbri- džam slikti. Bārbridžam labi — Briļļainajam slikti; Krekšķini labi — visiem slikti; arī pašam Krekšķim slikti; tikai viņš, idiots, iedomājas, ka spēj jau iepriekš no tā izvairīties… Ak dievs, tā taču ir putra, putra! Es visu mūžu esmu cīnījies ar kapteini Kvoterbladu, bet viņš visu mūžu ar Krekšķi un no manis, stulbeņa, gribējis tikai vienu — lai es vairs nebūtu stalkers. Kā tad es varēju atmest savu nodarbošanos, ja vajadzēja gādāt par ģimeni? Iet strādāt? Bet es negribu strādāt jūsu labā, man no jūsu darba kļūst nelabi, vai spējat lo saprast? Es domāju tā: ja jūsu vidū strādā cilvēks, viņš vienmēr strādā kādam no jums, viņš ir vergs — un vairāk nekas, bet es vienmēr gribēju pats būt sev kungs un pavēlnieks, lai varētu visiem uzspļaut, nospļaulies par jūsu skumjām, jūsu garlaicību …

Redriks izdzēra vēl atlikušo konjaku un no visa spēka trieca tukšo pudeli pret zemi. Blašķe palēcās, pamirdzēdama saulē, un aizripoja kaut kur sāņus — viņš to pašu mirkli jau bija aizmirsis pudeli. Tagad viņš sēdēja, aizklājis rokām acis, un pūlējās ne vairs saprast, izdomāt, bet vismaz iztēlē saskatīt kaut ko no tā, kā vajadzētu būt, taču atkal redzēja vienīgi purnus un purnus… monētas… pudeles, lupatu kaudzītes, kuras kādreiz bijušas cilvēki, skaitļu rindas… Viņš zināja, ka tas viss jāiznīcina, viņš gribēja to iznīcināt, taču nojauta: ja to visu iznīcinās, tad nepaliks nekas — tikai līdzena, kaila zeme. Aiz izmisuma un bezspēcības viņam atkal gribējās kaut kur atspiesties ar muguru un atmest galvu. Viņš piecēlās, mehāniski nokratīja putekļus no biksēm un sāka kāpt lejup karjerā.

Saule svilināja, acu priekšā peldēja sarkani plankumi, gaiss karjera dibenā vibrēja, un šajā vibrācijā šķita, ka Zelta lode uz vietas dejo, šūpojas gluži kā boja viļņos. Viņš pagāja garām ekskavatora kausam, māņticīgi celdams kājas pēc iespējas augstāk un uzmanīdamies, lai neuzkāpj uz melnajiem traipiem, bet pēc tam, stigdams irdenajās smiltīs, aizvilkās šķērsām pāri visam karjeram pie dejojošās, zibošās lodes. Viņš bija nosvīdis caur un cauri slapjš, no karstuma palicis bez elpas, bet tajā pašā laikā viņu kratīja auksti drebuļi, viņš trīcēja kā paģirās, starp zobiem čirkstēja šķebinoša, smalka smilts. Redriks vairs nepūlējās domāt un izmisīgi atkārtoja pie sevis kā lūgšanu: «Es esmu lops, tu taču redzi, ka esmu lops. Man trūkst vārdu, man neviens nav iemācījis tādus vārdus, es nemāku domāt, šie riebekļi man neļāva iemācīties domāt. Bet, ja tu patiešām esi tāda… visspēcīga, visvarena, vissaprotoša… tad pati tiec skaidrībā! Ieskaties manā dvēselē, es zinu — tur ir viss, kas tev vajadzīgs. Jābūt. Dvēseli es taču nekad nevienam neesmu pārdevis! Tā ir manējā — cilvēka dvēsele! Izlobi pati no manis to, ko es gribu, — nevar taču būt, ka es gribētu ko sliktu!… Lai nolādēts viss, es taču nevaru izdomāt neko citu kā vienīgi atkārtot viņa vārdus: «Laimi visiem par brivu, lai nevienam nav jāaiziet tukšā!»»