Paradīzes aboli

KAD REDZU, kā jaunie godbijīgi sastingst, izdzirdējuši vārdus «nedrīkst» vai arī «tas ir nepieciešams», domāju, ka viņi ir vislielākie muļķi… Nē, nē, sēdi mierīgs, uz tevi tas neattiecas. Gluži vienkārši, tādos brīžos es parasti atceros paradīzes ābolus …

Pastāstīšu, protams, pastāstīšu, nekāds noslēpums tas nav. Tik pacieties. Domāju, ka laika mums ir līdz kaklam un pat vēl vairāk. Kamēr roboti aizmetinās to caurumu… Starp citu, vai apmācības programmā tev bija hermetizācijas pārbaude? Zinu jau, zinu tos saprogrammētos: galva caura kā siets!

Ko tu, vai apvainojies? Tas nu gan velti. Kā nekā es tomēr esmu vecākais astro-navigators un ļaunoties uz priekšniecību ir muļķīgi. Turklāt ari pēc gadiem esmu reizes trīs vecāks par tevi. Se, paņem labāk cigareti, aizsmēķē. Tā ir īstā tabaka. Godavārds, pats audzēju! Nevar pat salīdzināt ar tagadējo sintētiku — dūms tāds, ka vari ievilkt ar baudu. Ko, tu nesmēķē? Un tu ari? Tas ir labi, malači!

Jūs droši vien jau zināt, ka sāku kā pilots. Toreiz man bija gadu divdesmit. Atceros, beidzām astronautu skolu Farēru salās, saņēmām norīkojumu darbā. No entuziasma bijām kā spārnos.

Mani komandēja par ceturtās klases kuģa pilotu uz 117. sektoru… Nu, stūr-manīt, kur tas ir? Pareizi. So planētu tad arī sāku apkalpot.

No mūsdienu viedokļa tas kuģelis, protams, nederēja nekam, bet toreiz … Cik gan izmaksāja tikai tā apšuvums vien! Tas bija ar šķidrkristālu struktūru. Bet lidojot no kuģa izšāvās mantija. Droši vien kaut ko tādu esat redzējuši vecajās bildēs: tumsā mantija laistās violetā sudrabā, bet centrā kā zaļš graudiņš spīd pats kuģis. Cik skaisti! Tiesa gan, enerģiju tas rija kā negudrs. Lai sāktos nematizācija un varētu ietīties tajā zirnekļa tīklā, reaktorā izdega gandrīz puse no visa kobalta. Tik tikko tā pietika reisam.

Pēc kādiem trīs gadiem mani pārcēla uz sektoru Y-14. Tad jau tiku uzskatīts par samērā pieredzējušu pilotu, taču trešās klases kuģi man neuzticēja un es joprojām lidoju viens pats, bez stūrmaņa. Jaunā trase bija apmēram tikpat gara kā vecā. Nemainījās arī krava — tie paši pasta sūtījumi, akumulatori, izejviela enerģētiskajiem blokiem.

Taisnību sakot, tas viss man jau bija pamatīgi apnicis: turp un atpakaļ lidojumi vienā līnijā der tikai iesācējiem.

Kuģa ātrums gan, starp citu, bija jānodrošina pastāvīgs. Un ne tikai tāpēc, ka grafika ievērošanu uzskata par kabotāžas navigatora vissvarīgāko uzdevumu. Tas bija nepieciešams arī tāpēc, ka, lidojot lēnāk, stipri palielinājās degvielas patēriņš, bet lidot ātrāk nedrīkstēja. Kolīdz ātrumļV rādītāja šautra pārslīdēja 0,93—0,95 iedaV* ļai, mantija sāka ritināties kopā, flaters to gumzīja, plosīja driskās un kuģis kļuva nevadāms. Izmēģinājuma lidojumos bioloģiskie roboti tādos gadījumos gluži vienkārši izslēdza aizsardzības sistēmu Un…' Bet ko nu es stāstīšu, domāju, ka esat lasījuši. Jums tagad taču pasniedz arī kosmisko ceļojumu vēsturi.

Man nav ne jausmas, kā tas notika. Neviens pat nepamanīja, ka trases tuvumā parādījusies sarkanā pundurplanēta. Visnepatīkamākais bija tas, ka ar ātrumu apmēram 0,3–0,35 tā lidoja pa trases pieskari. Radari nezin kāpēc nebija to saskatījuši, un es pats atklāju sarkano draņķi, tikai tad, kad neticami pieaugušās gravitācijas dēļ kuģis novirzījās no kursa.

Punduris vēl bija tālu priekšā, bet jau pēc stundām pusotrām kuģis piebrauks tam tik tuvu klāt, ka gluži vienkārši nc*t kritīs uz mazā briesmoņa. Tas man bija kL ar cirvi pa pieri. Sākumā es pat īsti neizpratu, kādā ķezā esmu iekūlies. Tad pēkšņi uzliesmoja kā zibens: tas ir viss! Mūžīgās Piemiņas Grāmatā parādīsies vēl viens ieraksts: «Pildot dienesta pienākumus …» utt.

Kad cilvēkam ir tikai divdesmit trīs gadi, nāve izliekas nereāla. Tiesa, tā nav, ka nebūtu baiļu un tā tālāk, taču saprast … Tikai tagad sāc saprast. Un, lūk, tad es arī atcerējos paradīzes ābolus.

Atvainojiet, puiši. Mani izsauc… Jā! Vecākais astronavigators klausās! Vai jūs saprotat, ko runājat?! Ko jūs maļat vienā malšanā «vajag, vajag»! Es pats saprotu, ka tā vajag… Skaidrs. Tiks izdarīts. Visu labu. Saruna beigusies.

Nu, stūrmanīt, taisies. Iesim uz reaktoru sektoru izpirkt grēkus. Bet jūs — pārējie — īpaši netrakojiet. Perforēcijs paliks par vecāko. Stūrmanīt, nāc nu, iesim! Cimdu gan aizpogā, citādi no tev iedotā aiz-sargskafandra nebūs nekāda labuma. Ko stāvi? Gribas vēl paslaistlties? Nekas, iesim, iesim. Ja prati pieķēzīt, tad proti ŗarī…

Velns parāvis, tādu kuģi aizlaidi bojā! Tam taču vajadzīgs īpašs talants! Pasmaidi, pasmaidi. Lai mani vāra ellē, ja, atgriezies Sistēmā, nepanāku, ka tevi izslēdz no nodaļas. Papucītis te neko nepalīdzēs. Tik cienījams cilvēks, bet laidis pasaulē tādu palaidni. Tfū! No tevis vairāk ļaunuma ne-ŗ kā labuma. Ar nulltās klases kuģi neizli-dot no melnā cauruma! Tā nu gan ir māksla!

Vai tu saproti, cik daudz enerģijas esi | bezjēdzīgi izšķiedis? Ak, mēs esot bagāti, tā tu domā? Tik tiešām, mēs esam bagāti. Taču šo enerģiju tu esi atņēmis man, doktoram, Perforēcijam, visiem pārējiem. Bet I tas vēl nav viss. Tevis dēļ tagad simt cilvēku liela komanda strādā melnās miesās, ŗļjn vēl nemaz nav zināms, vai atgriezīsi-Mnies mājās.

[KAS MANI IZVILKA no reaktora šahtas? I Ak stūrmanītis? Oho!l Jā, esmu redzējis, i kā robotam norauj roku un no brūces ar straumi gāžas asinis. Tas gan bija kaut kas. Kas nu tagad …

Bet kur viņš ir? Dakterīt, lūdzu, pārce-liet viņu uz šo nodaļu! Liela nelaime, ka ļ šī domāta tikai vecākajam komandsastā-vam? Tā nu gan ir bijusi galva, kas izdomājusi: vecākajam komandsastāvam, jaunākajam komandsastāvam.

Divatā taču būs jautrāk. Turklāt nepaguvu izstāstīt viņam kādu atgadījumu no dzīves. Nu, ko jūs dusmojaties! Ņemšu un apprecēšu jūs, tad gan redzēsit! — Nu un tad! Esmu vīrietis labākajos gados, tikai pussimts aiz muguras. Kas jums palika Sistēmā? Man ari — ecāki. Un vectēvs, brīnišķīgs vecītis. Ak, Int labi, ka atlidojušu tevi ostā sagaida sieva, bērni! Protams, protams, var arī lidot kopā, vai ta es ko iebilstu.

SVEIKI, PUIŠI! Paldies, ka apciemojāt. Mēs te ar stūrmanīti guļam kā pieķēdēti. Dakterīte mums pat pasaciņu nepastāsta. Arī jūs klusēsit? Viltnieki tādi! Es nu gan pastāstīšu. Kāpēc gan man būtu jā&lusē?

Tātad kuģi rāva kā atvarā. Kursa korekcijai praktiski vairs nebija laika. Kamēr apgrieztos, punduris mani piespiestu pie krūts tāpat kā Kvazimodo Esmeraldu. Neatlika nekas cits kā drāzties uz priekšu, lai pietiekami drošā attālumā izspruktu no briesmām.

Bet man bija tikai ceturtās klases braucamais. Vajadzīgo ātrumu ar to sasniegt nevarēja: kuģis sašķīstu druskās. Punduris pa to laiku jau sāka rādīt zobiņus: mantija nokarājās, tās diegi palika arvien blāvāki.

Paies stunda pusotras, un speciālajos izdevumos man būs nodrošināts pirmšķirīgs nekrologs. Un tad es atcerējos paradīzes ābolus.

Mūsu mājās tie stāvēja uz bufetes zem stikla kupola. Vectēvam tie bija vislielākais dārgums, un pie izdevības viņš vienmēr stāstīja, kā jaunībā atvedis tos no Pandoras. Cik garšīgi esot šie āboli, cik aromātiski, cik brīnišķīgi! Vārdu sakot, paradīzes āboli.

Āboli patiešām šķita pievilcīgi. Izskatījās, ka tajos atmirdz dzintars, medus, viss vislabākais, un likās, ka to aromāts laužas istabā pat caur stiklu.

Atceros, stundām ilgi es stāvēju pie bufetes un kā apburts noraudzijos uz vectēva trofejām. Nav vārdos izsakāms, cik loti man gribējās tos nogaršot. Taču vectēvs sargāja ābolus kā savu acuraugu. Bija atļauts tikai tīksmināties par tiem un noklausīties neskaitāmajās leģendās. Naktīs es vairs nevarēju aizmigt: arvien iztēlojos, kā iekožu dzintarīgajā brīnumā. Un tad kļuva tā kā baisi, tā kā saldeni mutē, nu, gluži tāpat kā iesākumā bezsvara stāvoklī.

Toziem es atbraucu kārtējās brīvdienās. Man bija septiņi gadi. Es jau biju beidzis un, jāsaka, loti sekmīgi, otro pakāpi. Manu gatavības perfokarti vectēvs nolika uz bufetes līdzās āboliem, un tagad, kad sanāca ciemiņi, pusapnikušās leģendas par jaunības trofejām papildināja slavas dziesmas par ģeniālā mazdēla izcilajiem panākumiem. Tādos gadījumos arī man bija jābūt klāt un es, protams, tvīku no sajūsmas.

Naktī pirms aizbraukšanas es izšķīros. Kad mājā viss bija apklusis, piecēlos un devos uz viesistabu. Logi tur bija aizklāti ar ne pārāk blīviem aizkariem, un man likās, ka telpā valda drūma kapsētas gaisotne. Bet āboli! Tie dega ar zeltītu uguni.

Es noņēmu stikla kupolu, un pēc sekundes ābols jau bija man zobos.

Ak kungs! Cik negaršīgs tas bija! Turklāt tam bija tāda smaka, ka man kļuva slikti.

Tad viesistabā iedrāzās vectēvs un aiz viņa — tēvs ar māti. Mēs stāvējām istabas vidū un klusējām.

No rīta es aizbraucu. Kad pēc trīs gadiem atkal atgriezos, ābolu uz bufetes vairs nebija un mūsu ģimenē neviens tos pat nepieminēja. Tā arī es aizmirsu. Bet nu atcerējos.

Kāpēc nedrīkst? Velns parāvis, kāpēc nedrīkst?! Tepat netālu, pa labi no kursa traucas sarkanā pundurplanēta. Nokritīsi uz tās, un no tevis nepaliks pāri ne pelnu šķipsniņa. Vai ari — tevi Iespiedīs krēslā, un tava paša galva līdz pat papēžiem samals ķermeni.

Es izslēdzu reaktoru un metos uz kravas telpu. Nekad savā mūžā neesmu tā strādājis! Pusstundā izlauzu šķērssienas, pārkārtoju trapus, norāvu plombēs kobalta konteineriem. No vienas vietas biju izmir-cis sviedros, bet reaktors bija piekrauts līdz malām.

Manā rīcībā bija kādas divdesmit minūtes. Un tad man uznāca bailes. Teikšu atklāti, nekāda patīkamā sajūta tā nebija. Vēderā it kā ledus gabals, mugura nosvīdusi, pakausi dursta kā ar adatām. Taču citas izvēles man nebija.

Pats nezinu, kāpēc biju uzvilcis smago skafandru, ar stiepli sasaistījis ķekarā veselu kaudzi skābekja balonu, pārtikas konteineru, energoapgādes bloku un visu to vēl piekarinājis pie jostas. Nesaprotu, kā ar to visu spēju iespraukties pilota kabīnē.

Atsēdos krēslā. Tā kā būtu viss. Atliek tikai iedarbināt dzinēju. Tikai tad apjēdzu, ka tas ir jau atdzisis un jāiesilda no jauna. Bet pa to laiku inerce mani iesviedis pundura ķetnās. Tas riebeklis jau ir tik tuvu, ka redzu — mēraparātu rādītāji atspiedušies pret labējo atduri, mantija izliekušies kā veca platmale. Nu, domāju, lai notiek kas notikdams! Norāvu drošinātājus un ieslēdzu maksimālo vilci…

«Jansona un Klinga efektu», «gaismas barjeru», «brīvo krišanu antitelpā» un pārējo teoriju izdomāja pēc tam. Jums tas viss ir jau zināms. Bet toreiz, ārkārtīgā paātrinājumā saspiests gandrīz vai plakans, es, zobus sakodis, sēdēju krēslā un gaidīju, kā tas beigsies.

Sānu displejos redzēju, kā mantija iztaisnojas un kuģis sāk apdzīt sarkano briesmoni. Ātrums tuvojās liktenīgajai robežai — 0,93, 0,94, 0,95… Kuģis sāka drebēt. 0,98. Mantija saritinājās, tā izskatījās kā liela pankūka, kurā ietīts kuģa zaļais graudiņš. Tad man galvā uzsprāga kvarca lampa, ķermenis aplija kā ar verdošu magmu. Tas nu gan bija pārdzīvojums!

Taču vissmieklīgākais bija tas, ka šādā stāvokli es atrados tikai kādas trīspadsmit sekundes relatīvā laika, jo izbeidzās degviela. Man šīs sekundes likās garas kā mūžība.

Kad viss beidzās, izrādījās, ka esmu izskrējis cauri Sistēmai un nonācis tās pretējās puses sektorā A-7. Tur tad mani atrada glābēji.

Kā jutos pirmās dienas uz Zemes? Tas nav izstāstāms. Baudīju dzīvi ar katru sava ķermeņa poru, katru šūniņu. Jāsaka, prēmijā man iedeva veselu kaudzi energoapgādes žetonu ar tiesībām izlietot tos jebkurā Sistēmas vietā. Taču visu atvaļinājumu es pavadīju dzimtajā pilsētā. Turklāt gandrīz vai apprecējos. Bet tas jau ir cits stāsts… Dakter, ja gribat, es jums to izstāstīšu.

No krievu vai. tulkojis P. Zaļkalns

I. Bambēres zīm.