Pūķis

VACLAVS KAIDOSS, čehu rakstnieks

PŪĶIS

— Ja būsi melojis, nositīšu tevi kā suni!

— Es nemeloju, kungs, nekad nebūtu melojis …

— Ja tu melo, norīdīšu tevi ar suņiem …

Raibie suņi, kas skrēja blakus zirgam, ošņāja gaisu, viņu sarkanās mēles raustījās plati atvērtajās mutēs.

— Kungs, es nemeloju, — vecais, nogurušais virs sacīja, taču jātnieks viņā neklausījās.

— Velnišķīgi karsti, — jātnieks teica, noņemdams augsto ķiveri un slaucīdams pieri ar sarkanu zīda lakatu. «īsta Efesas prece,» vecais domāja, «šie lielmaņi labprāt lieto mu­sulmaņu pagānu greznās mantas, bet, ja vienkāršs cilvēks ieelpo kaut austrumu gaisu, lielmaņi viņu tūdaļ stiepj uz sārta.» Vecais vīrs nopūtās.

— Kungs, drīz būsim klāt.

Deodats de Gozons, svētā Rodosas Jāņa ordeņa bruņinieks, pakāra ķiveri pie seglu loka un paklapēja ar plaukstu pa zirga kaklu. Tālē balsnēja nelielas, pussagruvušās baznīcas mūri. Šis novads bija gauži panīcis, un tie, kas cēluši baz­nīcu, izzuduši, tāpat kā izzudušas druvas un vīna kalni šajā salas daļā. Kailas, sausas klintis, putekļi un vējš, kas šaus­tīja sauso zāli. Augsta, balta klints rēgojās gluži kā kaulains pirksts — bet zilgais līcis šalca stāvās nogāzes pakājē.

Zirgs apstājās un satraukti nosprauslojās.

— Kas tad tev? — Deodots laipni jautāja lopiņam un no­glauda mīkstās krēpes.

Zemnieks pagriezās. Viņa melnīgsnējā sejā tikai liekuļota pacietība — svelme un trūkums izvagojuši seju dziļām rie­vām. Skaidras vienīgi acis.

— Kungs, tā ir svētā Stefana baznīca, to būvējuši jau bizantieši.

— Vai tad pūķis nebaidās no svētajiem? — bruņinieks zobgalīgi vaicāja.

Vecais vīrs pārmeta krustu.

— Pūķis ir tur tālāk, — viņš steigšus sacīja, ar trīcošu roku rādīdams pa labi uz klinti, kas bija vērsta pret jūru.

Pieši sāpīgi skāra zirga sānus, tas palēcās uz priekšu, bet jātnieks smiedamies apvaldīja rumaku. Abi svelmes no­mocītie suņi drāzās pakaļ savam saimniekam.

Bruņinieks, seglos sēdēdams, paliecās sāņus.

— Paklau, vecais, vai tu pūķi esi redzējis?

Zemnieks iesita ar dūri sev pa krūtīm.

— Tikpat skaidri kā tevi, kungs!

— Pastāsti.

Vecais vīrs pašūpoja galvu.

— Mani dēli ganīja klints pakājē alas tuvumā aitas. No alas tek strauts, un aitas iet tur dzert. Tas bija' ap pusdien­laiku, gāju turp un redzēju visu kā uz delnas …

— Ko tu redzēji?

— Viņš parādījās pēkšņi…

— Kāds viņš izskatījās?

— Galva kā čūskai, ausis garas gluži kā ēzelim. Pats liels kā bullis, uz muguras spārni, līdzīgi zivs spurām … nē, nē … drīzāk spārni kā sikspārnim, jā, sikspārnim, tikai mil­zīgam … Rīkle plata jo plata, acīs — elles uguns… lai svētais Stefans stāv mums klāt… — vecais vīrs čukstēdams piebilda un vēlreiz pārmeta krustu.

Senjors de Gozons nokāsējās, taču neko neteica. Vecais piemiedza acis.

— Tas bija drausmīgs skats — dēli, protams, aizmuka, un es, zvēru, pat nerāju viņus par to. Pūķis aprija trīs aitas! — vecais vīrs pēkšņi iesaucās, un viņu vēl tagad pār­ņēma izmisums.

— Pūķim tas nav daudz.

— Vai zināt, kungs, tas riebeklis ir dikti ātrs. Uzklupa aitām kā lapsa vistām … Pēc nedēļas tāda pati nelaime pie­meklēja Džuzepi Grinaldi un viņa kaimiņus … Kopš tā laika aitas ganām ielejā, bet, debesu tēvs, kādas nu tur ganī­bas! — vecais nopūzdamies piebilda.

— Jūs esat sievišķi, — bruņinieks nesaudzīgi sacīja.

— Var jau būt. — Sirmgalvis paraustīja plecus. — Ne­esam karavīri, taču vilku nebīstamies. Vilku nebīstamies, — viņš atkārtoja, — bet tas … tas nezvērs — dieva sodība, — vecais pazemīgi piebilda.

Viņi devās tālāk klusēdami garām baznīcai, un drīz jau ceļiniekus skāra šauras ieplakas ēna. Bruņinieks atkal uz-

\ lika galvā ķiveri. Taka biezajā zālē nebija saskatāma, no

klintīm dvesa mitruma un pelējuma smaka. Un vēl kaut kas …

Pirmie apstājās suņi. Paošņāja gaisu, purnus paslējuši, uz r muguras īsā spalva sacēlās stāvus, no pavērtajām mutēm

plūda žēla gaudošana. Zirgs nemierīgi mīņājās. Pa ieplaku vilka vējš, nesdams līdzi sāls, jūras smaržu — un arī sīvu muskusa dvaku. Pāreja no nokaitušā, akmeņainā tuksneša uz šo tukšo aizu bija ļoti pēkšņa.

— … Are, tur — Malpaso, «nolādētā vieta», — vecais sacīja un apstājās, rādīdams uz nokarenu klinti, kas daļēji aizšķērsoja ieplakas gultni. — Otrā pusē ir ala, un tur miti­nās… Kungs, jūs vēl varat atgriezties, — vecais pārbijies piebilda.

Jaunajam bruņiniekam bailēs uz mirkli aizrāvās elpa. Taču viņš savaldījās un nolēca no zirga. Pasviedis vecajam pa­vadu, bruņinieks sacīja:

— Džeronimo, gaidi mani šeit. — Viņš pamāja ar galvu uz zirgu. — 2ēl būtu upurēt lopiņu pūķim, vai ne? — Pa­smiedamies bruņinieks piebilda: — Es atgriezīšos …

Vecais vīrs aši satvēra bruņinieka roku un vairākkārt to nomutēja.

— Kungs, tu esi labs, tu palīdzi tukšiniekiem, tu nebaidies Lielmestra aizliegšanas, bet, ja tevī mīt… ja tevī mīt kaut kripatiņa šaubu, labāk jāj atpakaļ! Labāk jāj atpakaļ, mēs tev to nepārmetīsim. Kungs, tu esi labs, — sirmgalvis at­kārtoja, čāpstinādams bezzobu muti.

Jauneklis izrāva roku no veča plaukstām un sadrūma. Or­deņa priekšnieks Elions de Villanova bija izdevis ediktu, kas i aizliedza jebkuram — bruņiniekam vai prastas kārtas cilvē­

kam — tuvoties nolādētajai vietai desmit dienu gājiena attā­lumā un par nepaklausību draudēja goda un dzīvības at­ņemšana. Grūti pateikt, kāpēc Lielmestrs izdevis tik bargu pavēli, — droši vien nav gribējis likt uz spēles savu bruņi­nieku dzīvību: ne jau par zemnieku ganāmpulkiem viņš turēja rūpi. Varbūt ordeņa priekšnieks domāja, ka tas ne­maz nav pūķis, bet dieva tā kunga sodītāja roka un iejauk­šanās briesmoņa darīšanās būtu svētuma zaimošana . ..

7*

95

De Gozons papurināja galvu un aši pārmeta krustu. Kauns un negods ļaut briesmonim vaļu Rodosas salā, kur dīkā dzīvo tik daudz varonīgu bruņinieku; nav ko šaubīties, ka

viņš, dižciltīgas gaskoniešu dzimtas bruņinieks, izaicinās pūķi uz cīniņu, tāpat kā izaicinātu jebkuru saracēni.

Bruņinieks nolaida ķiveres sejsegu un satvēra kreisajā rokā ar viņa ģerboni izrotātu vairogu. Iešana bija neērta, kaut arī augumu sedza tikai vieglas bruņas un galvu — ķi­verē.1 Laime, ka ieplakā gaiss bija vēss. Bet, tiklīdz bruņi­nieks tika garām klintsragam, ēna pazuda un saules tveicē dzelzs bruņas un ķivere sakarsa. Sejsega bija jāpaceļ.

De Gozons apstājās.

Pa labi kāpieniem slējās augšup klints, kuras otra mala vērsta pret jūru. Nogāzē melnēja tumšā alas rīkle. Muskusa smaka šeit vairāk cirta nāsīs. De Gozons sarāvās, sirds krū­tīs sita līdzīgi veserim. Kājas it kā svina pielietas, bet viņš lēnītēm gāja uz alu, atbalstīdamies pret oša koka pīķi kā pret zizli. Jo vairāk bruņinieks tuvojās alas mutei, jo ne­jaukāka kļuva asā smirdoņa, taču drosme plaka ne vien aiz nelabuma sajūtas — šajā smakā bija kaut kas baismīgi pa­zīstams, necilvēcīgi ļauns un tāls, kaut kas no sen aizmir­stiem laikiem, kad cilvēku dzimuma virs zemes vēl nebija un tur ar debesu tēva ziņu ņudzēja un kustēja mežonīgi, velnišķi radījumi…

Bruņinieks uzkliedza, lai gan rīkle likās aizkaltusi:

— Jel rāpies ārā, nāc šurp, ja tev nav bail!

Atbalss aizdunēja un apklusa lauru koku birzīšu biezoknī, ieplakā iegulās klusums. Nevienas svešas skaņas… Tikai strauts urdzēja un tālumā dobji šalca jūra.

Bailes rimās. Bruņinieks soļoja tālāk, ļaudams pieri spir­dzinošai vēja pūsmai. Klupdams starp akmeņiem, mezdams līkumu apkārt klints bluķiem, viņš tuvojās alai.

— Dieva tā kunga vārdā izaicinu tevi uz cīniņu — nāc ārā, parādies, mērosimies spēkiem!

«Spēkiem, spēkiem!» atkārtoja atbalss. Muskusa smaka kļuva vēl stiprāka. Bailes atgriezās un tagad nomāca bruņi­nieku. Viņš gribēja kliegt, gribēja atsvabināties no šaus­mām, taču visapkārt valdīja klusums — nekur neviena pūķa!

Pēc tam bruņinieks sadzirdēja troksni. Suņu rejas. Jā, at­tāla suņu riešana, kas skanēja arvien tuvāk: abi suņi bija izrāvušies no Džeronimo rokām un tagad sekoja savam saimniekam. Suņiem bija izdevies salauzt baiļu žņaugus, kuros tos iekļāva muskusa smaka.

Juzdams suņu sausās, raupjās mēles laizām savas rokas, bruņinieks atraisījās no bailēm un gandrīz līksmi devās uz priekšu. Viņš izaicinoši palūkojās augšup uz melno alas spraugu, uzkāra plecā zobenu un cieši satvēra pīķi. Pasvār­stīja to rokā, ar prieku raudzīdamies uz mirguļojošiem sau­les atspulgiem pīķa smailes asajā trīsstūrī. Paspēra vēl da­žus soļus un …

Kāja aizķērās aiz kaut kā mīksta; bruņinieks slīdēja, atkrita augšpēdu, un nāsīs iecirtās skarba puvekļu smirdoņa. Tā bija tik briesmīga, ka acu priekšā viss sāka slīdēt: klin­tis, akmens bluķi, ala, un zilā debess šķita ceļamies aizvien augstāk un augstāk… Pārlieku mocīdamies sliktās dūšas dēļ, viņš sarāvās čokurā. Pēc tam lēnītēm paslējās uz elkoņa un ieraudzīja to.

Bruņiniekam blakus bija glumas, smirdošas ādas lēveri, stiegrainu plēvju blāķis, iegarena galva ar lielu ragu un mil­zīgu, stingu aci. Šķita, ka acs ļauni vēro viņu, bet tā bija tikai iedoma. Nezvērs bija nosprādzis.

Jā, tas bija pūķis •— viens no briesmoņiem, par kuriem stāsta teiksmu teicēji un balādu dziedoņi, — milzīgs, šau­šalīgs pūķis, kaut arī tas vairs nekustējās un kaut arī saule, kas karsēja klintis, bija pārvērtusi pūķi par nejauki smirdošu puvekļu blāķi…

Deodats de Gozons nodrebēja. Viņš uz mirkli iedomājās, ko darījis šis nezvērs, — iedomājās, uz ko varētu cerēt bruņinieks, cīnīdamies pret to. Briesmonis bija liels, tas bija milzīgs — daudz daudz prāvāks par vērsi — un, pakritis uz sāniem, sniedzās bruņiniekam gandrīz līdz jostas vietai, bet nezvēra spārni, kuri atgādināja sikspārņa spārnus un uz kuriem bruņiniekam bija paslīdējusi kāja, visapkārt sedza zemi kā ruds paklājs.

Deodats pavērsa augšup galvu un smējās mežonīgi un laimīgi. Sirds kļuvusi vieglāka: tātad viss paveikts, pie kā­jām guļ tas briesmonis, tas biedēklis. Pat roku nevajadzēja pakustināt, viss darīts, — dvēselē skanēja pateicības dziesma.

Bruņinieks izvilka zobenu un cirta nost riebīgo galvu; tas bija grūts darbs, galva smaga, un jauneklis nespēja savaldīt drebuļus, kad ar dzelzs cimdu pieskārās pūķa miesām. Aiz­sviedis galvu klints ēnā, streipuļodams starp saplosīto aitu kaulu atliekām, viņš devās uz alu.

Ala bija auksta, daudz aukstāka nekā dziļā ieplaka. Pūķa smaka tik stipra, ka pilnīgi nomāca visas citas sajūtas — tā neatvairāmi iekļuva nāsīs un no turienes skāra smadze­nes. Bruņiniekam vēlreiz izdevās pārvarēt nelabo dūšu. Pēkšņi viņš sastinga kā sālsstabs.

Atkal pretī blenza nekustīga acs, un pie alas sienas kaut kas melnēja kā milzīga, ruda ēna. Ritēja laiks, saltām sviedru lāsēm pilot, aizgāja mūžībā mirklis pēc mirkļa. Taču vairāk nekā nebija. Klusums, pelējuma plankumi un ēna. Nekā cita .. .

Pēc tam bruņinieks iesmējās tik skaļi, ka pats brīdi gan­drīz neko vairs nedzirdēja: tikai muļķis bīstas no sprāgoņas, un šis te bija vēl viens nosprādzis pūķis — gulēja šeit un puva, tāpat kā tas tur ārā, tiesa, alā pūšana nebija tik strauja kā laukā, karstā saulē. Taču bruņinieks tomēr aiz­sedzās ar vairogu, kad gāja pie sprāgoņas un aši iedūra tanī pīķi. Smaile viegli izgāja cauri gludai, zvīņainai ādai — tas bija dīvaini un nesaskanēja ar pasakām par bezgala cie­tajām pūķu zvīņām.

Bruņinieks lēni izvilka pīķi un, kāpdams pāri kauliem, izgāja ārā.

Pie alas ieejas viņš nometās ceļos un lūdza dievu dedzīgi un ilgi. Divi pūķi šeit ir pagalam, sala atpestīta no viņu draudiem, — vai tas nav atalgojums drosmīgam vīram, ja viņš domās pievārējis bailes? Vai šausmas, kas liek stingt, kas atņem prātu un saprašanu, nav briesmīgākas un vairāk postošas nekā šie baismīgie pūķi? Taču viņš savas bailes bija uzveicis, viņš tiešām tagad var dēvēties par pūķu uz­varētāju, tāpat kā visu drosmīgo bruņinieku patrons svētais Juris, kas kāvis daudz mazākus pūķus nekā šos, —• to var apliecināt ikviens, kurš redzējis svēto Juri attēlos.

* * *

Viņš atgriezās tur, kur pirmoreiz bija ieraudzījis bries­moni, atgriezās īstajā laikā, lai neļautu abiem suņiem nikni plēsties pūķa lielo, melno gaļas gabalu dēļ.

— Amrijas, vācieties! — bruņinieks kliedza un sita suņus. Neviens jau negrib, lai galu dabū lieliskie angļu dogi, jo ir zināms, ka pūķu gaļa tikpat indīga kā viņu elpa. De Gozons pārmeta krustu, uzsprauda pirmā pūķa galvu uz pīķa un pārlika to pār plecu. Pīķa kāts mazliet saliecās, taču nepār- lūza; bruņinieks aizsmakušu balsi sāka dziedāt pirmo pantu no svētās jaunavas un svētā Jāņa — ordeņa aizstāvja sla­vināšanas dziesmas. Par to, ka pārkāpts Lielmestra aizlie­gums, par to Deodats pat nepadomāja. Viņš bija uzvarējis pūķi — bruņinieks pats tam sāka ticēt — un domās jau tīksminājās, kā visi brīnīsies, kā viņš gūs slavu, kura vaina­gos viņa jauno galvu, kad viņš vareno trofeju noliks pie bargā Villanovas kājām.

Bruņinieks devās lejup pa saules apmirdzēto nogāzi uz tumšo pretējās nogāzes ēnu. Pasaule bija brīnišķīga, un saule spīdēja spožāk nekā pirmīt.

Tobrīd ieplakā sāka skanēt trīsuļojošs akords. Nē, tā ne­bija mūzika, tikai dažas pieglaimīgas, melodiskas skaņas, kas saplūda vienkop. Šķita — skaņas nāk no kalna dzīlēm, šķeļ gaisu, klintis, jūru, piepilda visu pasauli. Saule ap­tumsa.

Deodatam izslīdēja pīķis, abas rokas viņš piespieda pie ausīm, taču tas nelīdzēja, jo skaņa ķiverē atbalsojās un kļuva spēcīgāka. Abi suņi laikam gaudoja — bruņinieks neko nedzirdēja, taču redzēja, ka suņi krampjaini rij gaisu… Pēc tam skaņa pārtrūka gluži kā pārrauts diegs. Aprimušās skaņas vietā tūlīt bija dzirdami parastie, vēl pirms mirkļa nomāktie daždažādie trokšņi: lapu čabēšana lauru birzī, strauta čalas, vārnu ķērkšana un jūras šalkoņa aiz kalna. Tas viss bruņinieku gandrīz apdullināja.

Viņa acu priekšā nelielā attālumā parādījās tumšs, ieapaļš un mainīgs mākonis — tas stiepās garumā, pletās platumā, uzblīda un svārstījās, lēni, laiski kustēdamies. Tumsa atkā­pās, un tās apveids vērtās citāds, apveids bija nenoteikts …

Saules staros pēkšņi iemirdzējās zaļganas zvīņas un dī­vains rags uz gara putna knābja ar divām rindām sīku, bet ļoti asu zobu, iemirdzējās sarkanīga, zaigojoša acs … Jā, Deodats bija sastapies ar trešo pūķi! Šoreiz ar dzīvu, milzum lielu un briesmīgu pūķi.

Gara galva grozījās uz lokana čūskas kakla, galva bija smaga un lāgiem noslīga briesmonim uz zvīņainajām krū­tīm, vājās pakaļkājeles nespēja noturēt smago rumpi, un tas balstījās uz ādas spārniem, kuru galā saliecās un atliecās trīs pirksti ar asiem nagiem. Likās — pūķis apjucis ne ma­zāk kā bruņinieks. Pūķa prātiņš trauksmaini un veltīgi cerēja uztvert pazīstamās smakas, taču uztvert nespēja. Nezvērs noskārta, ka tuvumā atrodas cilvēks. Bruņinieku pārņēma šausmas, sirdsapziņas pārmetumi par pāragro līksmošanu, truls fatālisms — jā, viņš bija zaimojis dievu, ļaudamies ne­apvaldītam lepnumam, viņš bija pārkāpis aizliegumu, un nu viņu piemeklēs sodība. Debesu tēvs ir sūtījis savu trešo kalpu, lai sodītu grēcinieku. Deodats nokāra galvu …

Tobrīd pūķis saplivināja spārnus, mazliet pacēlās gaisā un smagnēji lēca. Pirmie attapās suņi. Redzēdami, ka viņu kungam draud briesmas, tie metās virsū briesmonim un kampa to aiz pakaļkājām. Vienam sunim tas izdevās, otram neveicās, un suns uzlēca tieši uz zvīņneša purna. Sņikt, šņākt! — atvērās un aizvērās zobainie žokļi. Abpus nezvēra purna šļāca koši sarkanu asiņu strūklas.

Nezvēram tas patika — viņš saoda asins smaku, — tiesa, ne jau tādu, kāda bija pierastajām, garšīgajām ihtiozauru asinīm, bet labas bija arī šīs. Acis piemiedzās, un nezvērs alkatīgi rija saplosīto suni. Otrs suns vēl niknāk ieķērās pūķa ķetnā, bet tad nošvīkstēja garais spārns un nelajmīgais dzīvnieks nokrita blakus briesmonim: sunim bija pārlauzts mugurkauls.

Četrkājainie kalpi jau otrreiz pierādīja jaunajam bruņinie­kam, kas ir drosme. Šausmīgs bija viss; tas, ka briesmonis tik nevērīgi pieveica divus spēcīgus dogus, neko vairs neļāva cerēt. Par bēgšanu nebija nemaz ko domāt: pūķis, pāris reižu palēkdamies, panāktu bruņinieku. Atlika vienīgi mirt. Atlika vienīgi cīnīties.

Bruņinieks nolaida ķiveres sejsegu, pakampa izkritušo pīķi un strauji to atvēzēja. Pīķis apbrīnojami viegli iedūrās garajā nezvēra kaklā, taču briesmonis, šķiet, nemaz to ne­manīja.

Vienā lēcienā pūķis bija blakus bruņiniekam, un tas tikko paspēja izraut zobenu. Bruņinieks zināja, ka viņam tūlīt jā­mirst, ieraudzīja zobu rindām iežogoto nezvēra rīkles bez­dibeni. Viņš cirta pa pūķa galvu ar visu jaudu, jo šis bija viņa pēdējais cirtiens, un tajā viņš ielika visus savus spē­kus …

… Nogāzās zemē, turēdams rokā zobenu, kas, triekdamies pret akmeni, pārlūza.

Tur, kur pirms mirkļa stāvēja briesmonis, nebija vairs

nekā — tikai saulē mirguļojošs gaiss. Pūķis bija pazudis. Ja De­odats de Gozons nebūtu tik apju­cis — viņš dzirdētu to pašu trīsu­ļojošo skaņu, kāda radās, pūķim parādoties …

Cauri miglai lūkojās asiņainā saules acs. Tā lē­nām kāpa tieši no jūras, virs kuras klājās migla, apakšā balta, augšā sar­kana. Miglas vāli ira, mu­tuļoja, vijās apbrīnojamos tēlos, iekām atkal saaudās pelēkā, necaurredzamā autā. Bija agrs rīts, la­bākais medību laiks. Lai tikai izklīst migla …

— Kad migla izklīdīs, viņi ieradīsies, — teica ga­rākais vīrs.

— Kad migla izklīdīs, dosimies ceļā. Tik trakā svelmē … — resnais krek- stēja.

—_ Šinīs četrpadsmit dienas esam padarījuši diezgan daudz.

Otrs sāka skaļi smieties:

— Deviņi ūdens zvīņneši, bet lidojošā — neviena. Divi mums aizbēga. Neveiksme. Taču mēs sākam atkal visu no gala … Man tas apnicis.

Viņa darbabiedrs pasmējās un teica:

— Visprātīgāk būtu viņus ķert tīklā — šeit būtu derīgs tikai tīkls… — Garais ieraudzīja trīsstūraino acu skatienā nepatiku. — Tomēr Padome atkal atcerējās par šiem lidojo­šiem zvīņnešiem. Lai nu runātu par ūdenī dzīvojošiem zāl- ēdājiem, bet šie spārnainie… Visriebīgākie šīs planētas dzīvnieki! — Viņš pagriezās un skumji palūkojās uz Bāzi.

Tā bija iekalta simt metrus augstā kaļķakmens kraujā virs līča. Bāzes caurspīdīgais astoņskaldnis raudzījās uz rudi zaļajiem staipekņu un kosu mežiem, kas auga apkārtējās nogāzēs un spoguļojās piekrastes purvu un purviņu sasma­kušajā ūdenī.

Viņi stāvēja novērošanas punktā kādus trīsdesmit m?trus zem Bāzes uz šauru kāpnīšu apakšējā laukumiņa. Kāpnītes bija izcirstas kaļķakmens kraujā. Lejā dunēja jūra ar baltām bangu krēpēm, tiesa, šajā agrajā stundā bangas nebija sa­skatāmas un migla mazliet nomāca jūras šalkšanu. Gaiss bija karsts un valgs.

Resnajam vīram trūka elpas, pa gludo, pelēkzaļo seju kā krelles ritēja sviedru lāses. Garais vīrs elpoja dziļi, un vi­ņam šķita, ka ar katru elpas vilcienu viņš ierij karstu ūdeni.

— Tūlīt sāksies, — garais mierināja sevi un darbabiedru.

Atkal sāka pūst vējš. Migla mirkli kļuva biezāka, mutu­ļoja, un uz novērošanas laukumiņu, kur viņi stāvēja, kā ūdenskrituma šaltis lejup gāzās silta lietus strūklas. Tas ilga tikai mirkli, bet viņi bija spiesti satvert metāla žoga margas, lai ūdens nasta nepiespiestu viņus pie zemes. Tik­līdz lietus pārstāja, viņi jutās daudz labāk, it kā no pleciem būtu novelta smaga nasta. Lietus gāze turpinājās tikai īsu brīdi.

Sākās tveice. Miglas plēņu skrandas, šķiet, dejoja zaļajos viļņos un izklīda turpat acu priekšā. Bezgalīgais, sudrabotais jūras klaids spīdēja tik ļoti, ka vajadzēja aizsegt acis, kas pieradušas pie blāvākas, ne tik nežēlīgas saules gaismas.

Viļņi glāsaini glauda balto smilti, noguldīja tur putu pēr­les un atkāpās. Taču pa jūras klaju neskraidelēja tikai vē­jiņš vien: dažreiz līmeni šķēla ass, zobots skausts, un tādās vietās ūdens virpuļoja un it kā vārījās. Brīžiem virs ūdens

parādījās riebīga, paplesta, zobaina mute un tūlīt pazuda dzelmē kā murgains sapnis.

— Uzmanies, viņi ir tuvu, — sacīja garais, pārliecies pār margām.

Resnais iegāja caurspīdīgajā kupolā, ap kuru žogs veidoja šauru balkonu, un apsēdās pie vadības pults. Metāls nožļerk- stēja, kupols sakustējās. Tas griezās. Spirāliska josta, vei­dota no caurspīdīgas, smaragdzaļas vielas, slīdēja ap vadī­tāju kā milzīga čūska. Augšā spirāliskā josta beidzās ar izliektu tīklveida kausu, kurš griezās kopā ar kupolu.

— Tur tie ir, tur tie ir! — garais sauca.

Viņa biedrs piespieda pogu, un ekrāns atdzīvojās. Tajā parādījās viļņi un smilšaina krasta strēmele. Taustekļiem līdzīgie aparāta pirksti iestādīja asumu. Tagad resnais re­dzēja to pašu, ko viņa biedrs ārpusē, taču daudz sīkāk.

Pēc tam parādījās viņi.

Augstu dzidrajā gaisā svaidījās daži tumši plankumiņi. Jūra pazuda, tikai baltā debess pletās uz visām pusēm. Ekrānā bija redzams riebīgs, garš purns ar garu, asu jo asu knābi, ar ragu, kas rēgojās uz pakauša. Briesmoņa pelēkā, it kā appelējusī āda bija nobārstīta ar spīguļojošām lāsēm, asinssārtajās acīs kvēloja alkatība un niknums. Lēni, gan­drīz nemanāmi novērotājs pavirzīja attēlu sāņus un turp­māko rīkošanos uzticēja robotam. Tas atzīmēja koordinātes un briesmoņa attēlu vairs nelaida laukā no ekrāna.

— Lielisks eksemplārs, — resnajam aiz muguras sacīja garais, pavisam klusu ienākdams kupolā.

Tas tiešām bija lielisks eksemplārs. Milzīgo, izplesto ādas spārnu kopgarums gandrīz astoņi metri, un zaļganrudais rumpis beidzās ar īsu asti. Spārnu galos saliecās un atliecās trīs pirksti ar nagiem. Zvīņnesis majestātiski šķēla gaisu, un no viņa dvesa senlaicīgs, drausmīgs niknums. Abi novēro­tāji to juta un sirds dziļumos bija pateicīgi savai drošajai, caurspīdīgajai slēptuvei un varenajam spēka laukam, kas sargāja viņus no jaunās planētas šausmām.

8*

103

Zvīņnesis strauji nolaidās līdz viļņiem, pēc tam nolaidās arī citi zvīņneši, bet novērotāji, tiklīdz bija ieraudzījuši šo pirmo, uz citiem vairs nelūkojās. Spārnu ādas buras skāra viļņus, un briesmonis tūlīt, smagi gāzelēdamies kā pīle, uz­ņēma virs jūras līmeņa ātrumu un devās augšup. Zobainajā mutē spirinājās neliels zivjveida zvīņnesis, un tā asinis

tecēja no garajiem nezvēra žokļiem kā sārtas dzijas. Spārno­tais briesmonis pagriezās pret novērotāju ar asti, un pēc krampjainajām galvas un garā čūskveida kakla kustībām bija redzams, ka jau lidojumā zvīņnesis remdina izsalkumu.

— Esi uzmanīgs, seko, lai viņš nepazustu, — garais ner­vozi un bezmērķīgi sacīja. Ekrāna stūrī iemirdzējās caur­spīdīga zvaigzne un tuvojās centram. Robots tēmēja ar gra- vitona lielgabalu. Spalga skaņa, un atkal klusums .. .

— Trāpīts, trāpīts! — resnais satraukti iesaucās.

Briesmonis it kā sastinga un sāka krist. Krītot tas smag­nēji griezās un gāzās lejup kā akmens. Lielā galva pa priekšu, strupās astes gals rēgojās pret debesīm. Zvīņnesis krita aizvien ātrāk un ātrāk …

Tagad sākās visgrūtākais.

Zinātniskajai ekspedīcijai vajadzēja iegūt trešajā planētā, cik vien iespējams, vairāk paraugu, un šajā nolūkā Zināt­niskā Padome bija apgādājusi ekspedīcijas dalībniekus ar pašu jaunāko izgudrojumu — gravitona lielgabalu. Tas dar­bojās automātiski, tiklīdz mērķis bija uztverts ekrāna redzes laukā, un pēc tam par visu pārējo gādāja robots. Vispirms lielgabals izraudzīto eksemplāru paralizēja ar spēcīgu elek­tromagnētisku lādiņu, tad, strauji mainot svārstības, elektro­magnētisko lauku pārvērta par gravitācijas lauku un no­tverto dzīvnieku ietransportēja plašās telpās, kas atradās kaļķakmens klintīs zem Bāzes. Speciāli iekārtotos zvaigžņu kuģos medījumu pakļāva anabiozei un aizveda uz pētnieku dzimto planētu.

Grūtības radās, ja gribēja pareizi rīkoties ar gravitona lielgabalu. Šis ierocis bija jauns, un arī robots dažreiz pre­cīzi nefunkcionēja. Ekspedīcijas dalībnieki izkaulēja atļauju pārbaudīt jauno izgudrojumu tikai tāpēc, ka bija dzirdēti jūsmīgi stāsti par trešās planētas daudzajiem baismīgajiem dzīvniekiem.

— Pārslēdz, — teica garais. — Citādi zvīņnesis noslīks .. .

— Dzīvnieks vēl ir stacijas līmenī, — resnais čukstēja, taču viņa biedrs vairs nespēja valdīties.

Viņš pieliecās pie pults un ar visiem trijiem pirkstiem uz­sita pa violetajiem taustiņiem. Telpā ieskanējās melodisks akords, un mirkli šķita, ka apakšā klints sašķelsies. Saule ārpusē satumsa.

Bet nē, tā bija tikai ilūzija, saule spīdēja virs vētrainā

Jūras laikmeta okeāna, tāpat kā līdz šim, un kosu stumbri tiecās pretī saulei. Viss bija tāpat kā iepriekš …

Izņemot zvīņneši. Zvīņnesis bija pazudis.

— … Tāpat kā tie divi pirms šā, — resnais skumji, taču bez pārmetuma sacīja.

— To es sev nepiedošu, — garais nomurmināja pēc īsa brīža. — Trešais spārnotais milzenis pazudis. Biologi mūs lādēs, nemaz nerunājot par fiziķiem …

Resnais laiciņu klusēja. Trīsstūrainās acis saraucās šau­rākas un zaļganajā sejā pārvērtās par vertikālām svītrām.

Pēc tam viņš teica:

— Pamēģināsim invertirēt spēka lauku — varbūt nebūs par vēlu …

— Tu esi prātā jucis — mums iepriekš jāizprasa Padomes atļauja, — atpakaļgājiens var iznīcināt mašīnu . . .

— Citas izejas mums nav: jāsatausta nulles telpa, kurā dzīvnieks pazuda.

Garais paraustīja plecus un paklausīja. Galu galā, ja mē­ģinājums neizdosies, viņiem vismaz būs apziņa, ka darīts viss iespējamais.

Resnais atkal apsēdās pie pults, viņa trīs pirksti ātri ātri skāra taustiņus, un viņiem atkal šķita, ka apakšā klints trīc un saule virs kupola dziest.

— Turi viņu, turi tā… — garais kliedza un gandrīz lēkāja zem kupola caurspīdīgā jumta.

Lēni, ļoti lēni uznira zvīņneša attēls kādus simt metrus virs jūras — sākumā nenoteikts, pēc tam arvien skaidrāks. Resnais tagad pilnīgi pievērsās aparāta vadīšanai, viņa kus­tības bija piesardzīgas, gandrīz nemanāmas.

Zvīņneša kritiens pēkšņi rimās dažus metrus virs jūras līmeņa, it kā nezvēru gaisā būtu satvērusi neredzama roka; tā nesa viņu uz klints pusi, un tur smagajam dzīvniekam lika slīdēt augšup uz Bāzi. Gravitonu virpuļa nestais, apstul­bušais un apdullinātais nezvērs tika pievirzīts pie klinšainās kraujas, metāla vārti atdarījās, un dzīvnieks pazuda aiz tiem. Viss turpmākais jau ietilpa preparētāju pienākumos.

Abi mednieki iznāca no novērošanas tornīša un steidzās pa kāpnēm augšup uz Bāzi. Lifts viņus uzveda plašajās pa­raugu zālēs. Preparētāju telpā mednieki sastapa Bāzes priekšnieku un preparētāju. Abi bija satraukti un plātīja rokas.

— Kas noticis? — garais vaicāja.

— Gan jau redzēsiet, — priekšnieks strupi atbildēja. Res­nais steigšus klāstīja notikušo, bet tad pēkšņi apklusa un izvelba acis.

— Lūk, ko izvilkām no zvīņneša kakla, — priekšnieks sa­cīja.

Uz galda rēgojās nepa­rasts priekšmets. Garš, dī­vaini krāsots stienis, kas beidzās ar asu, trīsšķaut- nainu uzgali.

— Vai augs? — garais vaicāja.

— Jāšaubās. Bet šī gan laikam kāda auga daļa, — preparētājs rādīja uz stie­ni, — kaut arī līdzīgus priekšmetus uz šīs planē­tas vēl nebijām atra­duši. — Pēc tam viņš rā­dīja ar pirkstu uz uzgali. — Tas neapšaubāmi ir me­tāls. Apstrādāts metāls.

Bridi neviens neteica ne vārda.

— Par atradumu tūliņ ziņošu Padomei, — priekšnieks sa­cīja. Pēc tam griezās pie abiem medniekiem: — Vai jums ir precīzi dati par svārstību frekvenci inversijas momentā?

Abi mulsi pārmija skatienus, un resnais nodūra acis.

— Mēs to aizmirsām, un robots šos ierakstus droši vien ir jau izdzēsis.

Priekšnieks pašūpoja galvu. Uz augstā, kailā paura āda savilkās šķērseniskās krokās.

— Žēl, šķiet, jūsu nulles ierīce aizsviedusi zvīņneši uz citurieni, kur dzīvo saprātīgas būtnes, kas prot apstrādāt metālu un taisīt ieročus, — viņš teica.

Visi trīs raudzījās uz priekšnieku, neko nesaprazdami.

— Uz šīs planētas taču nav tādu apstākļu …

Priekšnieks nogurumā pievēra acis.

— Es runāju nevis par telpu, bet par laiku. Šķiet, jūs esat atklājuši kaut ko ļoti svarīgu un zvīņnesim likuši pabūt tālās nākotnes apstākļos.

— Pie zvīņneša pēctečiem, — preparētājs klusi piebilda.

Resnais nervozi iekāsējās. Viņš dusmojās, ka aizmirsis

datus, bez kuriem turpmākie mēģinājumi nebija iespējami.

Garais nepatikā palūkojās uz zvīņneši, kas anabiozes miegā gulēja mākslīgi veidotās milzīgās alas vidū.

* * *

Hronikas vēstī, ka drosmīgais pūķa nogalinātājs Deodats de Gozons neesot saņēmis par savu varoņdarbu pelnīto balvu. Vismaz tūlīt neesot saņēmis.

Kad viņš nostājās bargā Lielmestra acu priekšā un nolika pie viņa kājām riebīgo nocirsto pūķa galvu, — protams, pirmā pūķa galvu, — sirmgalvis sadusmojās un pavēlēja, lai šo bruņinieku, kas pārkāpis aizliegumu, tūlīt ieslogot tumšā velvē. Bet pa tam visā Rodosas salā izplatījās ziņa par pūķa nogalināšanu, un ļaudis, juzdami, ka varoņa slavas atspulgs skar arī viņus, lūdza Lielmestru, lai tas savu sprie­dumu atceļot. Elions de Villanova, vēlreiz apsvēris bruņi­nieka nopelnus, paklausīja lūgumam un piešķīra de Gozo- nam vienu no augstākajiem ordeņa tituliem.

Tāpēc zem varoņa tēla, kas saglabājies līdz mūsu dienām, lasāmas šādas rindas:

«Brālis Deodats de Gozons. Šis vīrs bez bailēm nogalējis milzum lielu un briesmīgu pūķi, kas rijis nelaimīgos Rodosas iemītniekus, un pēc tam de Gozons ievēlēts par ordeņa Liel- mestru ar dieva žēlastību tanī 1349. gadā.»

Tā beidzas šis stāsts, kaut arī bez parastās daiļās prin­ceses … Viņa tiek daudzināta varbūt tikai pasakās …