Pēdējā cerība

LEONS GVINS, ZIGFRĪDS TRENKO (Rīga)

B. Roberta zīm.

No krievu vai. tulkojis P. Zaļkalns

«ZINĀTNE UN TEHNIKA», 1986. g. 11. nr

Nolemts, ka mani un visus manus līdzstrādniekus atsauc. Mūsu pētījumu programma līdz ar to paliek neizpildīta. Bet es nelūdzu žēlastību un arī nekad to nelūgšu, esmu gatavs saņemt visbargāko sodu. Lai mani sacērt četrās daļās, lai sarausta gabalos, ja tas nepieciešams. Katram no mums pilnā mērā jāsaņem pelnītais sods.

Jūtu, ka esmu labāks par cilvēkiem, apzinos savu pārākumu, taču dažkārt, tik tiešām dažkārt man kļūst žēl, ka neesmu cilvēks. Viņiem viss padodas kaut kā dabiskāk, veiklāk, un pat tad, kad ikdienā ir sapinušies kā vista pakulās, maldās pretrunu labirintos vai kļūdās, viņi kaut kā.

Lai gan mūs nešķir bezdibenis (tas bija senajos laikos, kad zemiešu fantasti atbilstoši saviem priekšstatiem tēloja mūs kā metāla, plastmasas vai kaut kāda tikai viņiem zināma materiāla mehānismus), tomēr arī īsti cilvēki mēs neesam. Pirmkārt, mums nav vecāku. Vārda tiešā no¬zīmē mēs esam produkcija, kas radusies Zinātņu akadēmijas slepenajos gēnu inže¬nierijas bioloģiskajos inkubatoros (tā ir augstpieraino akadēmiķu sazvērestība, un bez viņiem vēl tikai dažām personām zināma mūsu programma). Otrkārt, vārdu vietā mums ir indeksi. Treškārt, mūsu iekšējā pasaule ir ieprogrammēta un ārējo apstākļu ietekmē mainīties nevar. Sajā ziņā mēs drīzāk esam iigūras nevis orga¬nismi. Tas arī tā kā būtu viss. Mans numurs ir IeS-01. Tas redzams uz plaukstas kā dzimumzīme.

Ar iztēli apveltīto iepriekšējo gadsimtu rakstnieku iecienīts sižets bija divu rasu — homo sapiens un golemu — cīņa par pasaules kundzību. Bet patiesība kā vienmēr ir daudz bagātāka par fantāziju.

Mēs esam lieliski integrējušies cilvēku sabiedrībā un kopumā labi sadzīvojam ar viņiem. Daži cilvēki ir tik līdzīgi mums, ka tad, ja ari uz viņu plaukstām būtu saredzami numuri, mūs vairs nevarētu atšķirt.

Izcilās, jebkādai ietekmei nepakļautās psiholoģiskās stabilitātes dēļ mums, pro¬tams, ir lielas priekšrocības. Man pat šķiet, ka tad, ja cilvēki zinātu, kur at¬rodas mūsu inkubatori, diversijas būtu neizbēgamas. Viņi — vājie — nevar ne¬apskaust mūs — stipros. To dara pat mūsu tēvi — akadēmiķi. Vismaz daži no viņiem. Tāpēc inkubatorus un slepeno zonu, kur tie atrodas, stingri apsargā.

Mūsu daudzsološās programmas kodētais nosaukums bija «Ieva». Tās uzdevums šķita vienkāršāks par vienkāršu: galu galā — pēc daudzus gadsimtus ilgajām cilvēces labāko prātu pārcilvēciskajām pūlēm — noskaidrot sieviešu psiholoģijas pamatus, to noslēpumaino pirmsākumu, ko viņas apzīmē ar terminu «mīlestība», vienlaikus saistot arī ar terminu «dzīvība».

Tālab mūsu speciālās sērijas numuriem, sākot ar mani, IeS-01, un beidzot ar IeS-18, visdažādākajos reģionos vajadzēja iepazīties ar jaunām sievietēm un stā¬ties ar viņām neauglīgā laulībā. Vārdu «neauglīgs» es šeit lietoju tiešā, nevis pārnestā nozīmē. Pārnestā nozīmē — vis¬maz tā cerēja mūsu pētniecības program¬mas vadītāji — šīm laulībām vajadzēja būt ļoti auglīgām. Skaidrības labad pre¬cizēšu, ka mēs visi, ja tā var teikt, esam vīrieši. Indeksā ietvertais «Ie» apliecina tikai mūsu piederību pie programmas «Ieva».

Izmantodams pirmā numura tiesības, es palūdzu, lai mūsu vagonu piekabina nakts vilcienam, kas iet caur Lironu.

Man tur vajadzētu iemest vēstuli. TiJ tagad tai vairs nav nekādas nozīmes arī uzrakstīta tā vēl nav.

Dīvaini, tas viss ir tik dīvaini domas, šķiet, vairāk piemērotas cilvēkk nevis mums. nevis man, un es apšaubīt savu mākslīgo izcelsmi. Pi zēju plaukstu. Zem ādas skaidri s tāms mans indekss. Viss kārtībā, ta kaut kas nav tā, kā vajadzētu.

Vilciens, kuram piekabināts mūsu penais vagons, tūlīt sāks kustēties.

Nedomājiet tikai, ka mūs štancē mašīnu detaļas. Tik tiešām, mēs esļ dubultnieki, kas ārēji atšķiras tikai apģērbu, taču psihofizioloģiskais t raksturs mums katram savs. Tas nej ciešams eksperimenta tīrībai. Starp mi ir gan sangviniķi un holēriķi, gan flegi tiki un melanholiķi. Man, piemēram, programmēts mierīgs, līdzsvarots raksi Manuprāt, tās ir lieliskas īpašības, ' mīgi veiktu plānoto. Taču mansVJļ vums palicis neizpildīts. Tas pats sakā arī. par pārējiem septiņpadsmit uzdei miem. Jā, jā, pilnīgi visa programnuj izgāzusies.

Sākumā viss ritēja gludi. Man vās apprecēties. Par to nav ko b ties, jo sieviešu, kas pretendēja uz i tīgu, staltu (šo uzskaitījumu nemaz turpināšu) vīrieti, bija, cik uziet. Ti man bija vajadzīga nevis kura katra, noteikta sieviete. Manai izrāudzītaj Ievai-01 vajadzēja būt sapņotā romantiskai, saticīgai, paklausīgai, pii cīgai.. Citiem vārdiem, jaunietei kādreizējo muižnieku ķiršu dārza.

Lieki būtu stāstīt, ka, līgavu me] dams, es apbraukāju daudzas pilsi (maniem kolēģiem šajā ziņā bija vi lāk). Sastapu dažādas, arvien patstāvī kas sievietes, kuras vairs nemaz sarkt. Tad pēkšņi Lironā. Viņi par Simonu. Mani ieinteresēja 'v melno, dziļo acu izbiedētais skatiens monas acis atgādināja atvarus, kuri pirms negaisa iespīdējusi saule. Vi bija melna bize, kas sniedzās līdz viduklim, un vasaras raibumiem klāļ seja. Ieraudzījis Simonu, uzreiz saprat ka esmu atradis meklēto.

Mēs bijām apmācīti, kā iepazīties sievietēm. Es piegāju pie viņas, notēloļ apmulsumu un pajautāju, kā aiziet centrālo bibliotēku. Nosarkusi vļņa sāl sīki jo siki stāstīt, kā tas izdarāms. Si monas izruna atšķīrās no manējās tapai kā do no do diēza.

«Vārds pa vārdam, un mūsu saruna b dzās ar norunu aiziet uz kino. Kin teātrī viņa ieradās pirms manis, un ilgi vēroju, kā Simona, mīņādamās m vienas kājas uz otru, stāvēja gluži k godasardzē. Tumšajā kinozālē es viņiļ divas reizes noskūpstīju. Atbildes skūpsti nesaņēmu. Viss notika tā, kā vajadzēja [Mēs pārcēlāmies uz universitātes pil-Mani tur gaidīja darbs psiholo-as katedrā. Protams, tā bija tikai mas-šanās. Viņai nekas nebija jāzina par nu plaukstu un par numuru uz tās.

domā, ka apprecējusies ar cilvēku. Iedomājieties jaunu sievieti, kura, pa-iusot vīra gribai, nestrādā ārpus mā-bez kurnēšanas vada saimniecību, rbjas, allaž konsultēdamās ar savu vie¬jo, un lasa tikai viņa ieteiktās grāma-kura viena pati nekad neiziet uz ie-un vienmēr saka tikai „jā“. Tas lieliski! Vēl vairāk — viņai nav vajā¬ji komplimenti! Ar viņu var arī ne-rrunāt problēmas. Ķildas, strīdi, samie-aāšanās, dzimumu karš — tas viss lai liek citiem. Viņa gluži vienkārši ir mā-jums līdzās. Tas ir lieliski! Bet, kad su nav mājās un saimniecības darbi Kriti, viņa ada, tamborē vai raksta.ltltiskus stāstus par mīlestību vidus-tos. Vai pirmsemancipācijas laikos nebija mūsu vecmāmiņas? Vienīgā sime bija tā, ka šī sieviete turēja ka-

Taču Simonai bija vēl viena dīvainība, mūsu dīvāna sēdēja milzīga, muļķīga tata lelle, kurai viņa šuva visdažā-kās kleitiņas, cepurītes un citus tu¬tes piederumus. Tikai pa naktīm, kad lle aizceļoja uz skapi, es jutu, ka neesmu iidējis mieru.

limonas rakstītie stāsti bija īsi un enveidīgi. Tajos attēlotā mīlestība bei-īs strupceļā — vai nu viņš vai viņa īgāja bojā. Taču dzīvē Simona ziedēja puķe. Viņa izskatījās tik jauna, cik aa vien var izskatīties sieviete, kas iidējusi meitenīgo formu trauslumu, saglabājusi jaunības daiļumu. Pat acis kļuvušas it kā gaišākas.

r mani nevar tik viegli apvest stūri. Lai arī kā es cerēju uz sekmi-eksperimenta beigām, kurām sekotu rliecinoša atskaite un tad — iekšējās saules kompliciiikācija turpmākajā pro-rammā, visupirms man vajadzēja go->i pildīt savas funkcijas. Es nebiju spējis ot viņai tik daudz saules, cik tagad at-ļ>īdēja Simonas acīs, kas kādreiz bija

biklas un krēslainas. Tātad. Pārsteidzu viņus pēc visiem likumiem, ādi šajā ziņā pieņemti pie cilvēkiem, ^rādījās, ka mans sāncensis ir varens īisis ar muļķīgu, vasaras raibumiem jbārstītu seju un kalēja rokām, tāpat Simona no Lironas. Abus tuvinājuši sarās raibumi. Kad sasveicinājāmies, jš apmulsa kā students profesora priekš-abā.

„Ko jūs gribat?“ viņš jautāja. — „Bet tu gribi?“ — „Es tāpat vien,“ viņš no-ica. — „Lūdzu, liec viņu mierā! Tu man traucē,“ es palūdzu. — „Viņa man raksta vēstules,“ viņš lepni paziņoja. — „Vai mī-il?“ es jautāju nobažījies. — „Viņa nav jums piemērota,“ viņš atbildēja no¬sarkdams. — „Nu un tad?“ es painteresē¬jos. — „Mēs braucam atpakaļ uz Lironu,“ viņš atbildēja. — „Kad?“ — „Rīt.“

Kamēr mēs sarunājāmies, mūs pētīja dziļiem ūdeņiem līdzīgās Simonas acis. Viņa neteica ne vārda.

Tas viss, protams, neizskaidro, kāpēc es viens pats sēžu šajā kupejā un gaidu, kad aties vilciens, kuru esmu izvēlējies. Ļoti iespējams, ka tam vispār nav iz¬skaidrojuma, lai gan tā nebūt nav IeS-01 cienīga atbilde.

Kupejā smaržo pēc dermatīna, no gai¬teņa atskan svešu sarunu frāzes. Paveras durvis, un uz sliekšņa parādās pieklā¬jīga, vecīga, manuprāt, inženiera seja. Tā piederēja vienam no tiem cilvēkiem, kas deldē bikses, sēdēdami pie rasējamā dēļa, iet uz darbu ar skumjas rosinošu cilindrisku futrāli pie rokas, bet pīppau-zēs klačojas par kolēģu personisko dzīvi un apspriež dienesta mijattiecību problē¬mas.

Ļ-ļoti pieklājīgs cilvēks, gludi skūts, ar maisiņiem zem acīm, plānām lūpām, kas izstiepušās pieglaimīgā smaidiņā. Bet kā gan viņš nokļuvis šeit, tieši šajā va¬gonā? Droši vien aizkavējies un pēdējā brīdī ielecis pēdējā vagonā. Tik tiešām, vilciens noraustās, un mēs sākam braukt. Pāreja starp pēdējo un priekšpēdējo va¬gonu ir cieši noslēgta. Neko darīt.

— Vai atļausit?

— Esiet tik laipns!

Durvīs kā spogulī nu parādās, viss inženiera stāvs. Viņam tikko kā tīrīts uzvalks, izgludinātas bikses, kurpes spīd un laistās. Nodomāju, ka viņš saposies komandējumam. Jā gan, durvīs parādās arī portfelis, drīzāk — mape ar rāvējslē¬dzēju. Iedomājos, ka tajā ieliktas tīras zeķes, vēl ne reizi neuzvilkts krekls vei¬kala iesaiņojumā, bārdas krēms un ve¬sela kaudze tabulogrammu. Tūlīt viņš pa¬interesēsies, vai braucu lidz galam, vai tēja būs utt., u. t. jpr. Tā nu tas ir, man patīk, ka cilvēki man izsūdz grēkus. Tas papildina datu banku, un laika mums ir atliku likām.

Inženieris pasmaida ar acīm, lūpām, acu maisiņiem, uzacīm, degunu. Nu, ļoti labs cilvēks.

— Nodzēsiet augšējo gaismu, — es pa¬lūdzu.

— Vai liksities gulēt? — gādīgi apvai¬cājas inženieris. Viņš tikko ir apsēdies, taču steidzīgi.pielec kājās. — Ja as jums traucēju, iziešu gaitenī. Tikai pasakiet, nekautrējieties.

Ne vārda neatbildējis, es atkorķēju divas nektāra pudeles, ko izņemu no sava vēderainā retro stila portfeļa.

— Izdzeriet kopā ar mani!

— Vispār es esmu nedzērājs, — mulsā balsī atbild inženieris.

— Tas taču nav kaut kāds aizvēstu¬risks degvīns, bet nektārs — dievu dzēriens!

— Bet kur ņemsim glāzes? — rosīgi at¬bild inženieris, aplaizdams skatienu vis¬apkārt.

Durvīs parādās mana seja — tas ir viens no maniem kolēģiem, tērpies pavadoņa formā.

— Ko tad nu ievajadzējies? — ne pārāk laipni uzsauc pavadonis. Skaidrs, viņš ir IeS-17 — „melanholiķis, rupjš tēviņš“ pēc programmas, turklāt trīs dienas ne¬skuvies.

— Atnesiet, lūdzu, glā … — iesāk in¬ženieris, bet apraujas un pārmaiņus sāk mūs aplūkot. Apjukums viņa sejā pa¬rādījās tikai uz brīdi. — Vai glāzes jums neatrastos? — viņš palūdz.

— Skat, ko sagribējuši! — norūc pa¬vadonis un aizvelk durvis. Par to, kā šeit iekļuvis cilvēks, viņš pat nepajautā. Šķiet, ka programmas krahs, par spīti visiem aprēķiniem, ietekmējis ari viņu.

— Var arī no kakliņa, — es ierosinu, cieši novērodams inženieri.

Var arī no kakliņa, — viņš nedroši atbild un satver savu pudeli. Lai tikai iztaptu man, inženieris ir gatavs uz visu. Neprazdams dzert no pudeles, viņš laiku pa laikam aizrijas un šmaukstina lūpas.

— Kā jūs sauc? — es jautāju — profesio¬nāla psihologa nesatricināmajā mierā.

— Roberts. Bet jūs? Jums taču arī ir vārds?

Ko-o? Kas viņam prātā?

— Kā vēlaties, — vēsi atbildu es. — Teiksim, mani sauc par Oskaru.

Tas ir joks. Viņš tūlīt atbildēs: „Ļoti

patīkami.“,

— Ļoti patīkami.

— Jūs esat inženieris?

— Jā. Kā jūs uzminējāt?

— Es esmu psihologs.

— A-ā. kādā nozīmē?

— Vistiešākajā. Tā ir mana profesija. Mācu studentus universitātes psiholo¬ģijas katedrā.

Inženieris priecīgi iesmejas. Viņš sme¬jas no prieka un, šķiet, arī no atvieglo¬juma. Paldies dievam, ka viņa nejaušais ceļabiedrs ir inteliģents cilvēks, nevis kāds zaglis vai laupītājs!

Mēs apnicīgi spriedelējam par dažādu profesiju īpatnībām, par darbu un algu. Tas ir garlaicīgi. Tad inženieris sēžas sa¬vā zirdziņā un sāk iztirzāt dienesta in¬strukcijas, ko ievēro viņa darba vietā, katra kolēģa pienākumus un tiesības, to, kas ticis priekšniekos, kas palicis pa¬dotajos, kādas ir viņu savstarpējās at¬tiecības.

Drīz vien viņš izstāstījis visu, sākam runāt par interesantākiem tematiem.

— Vai esat precējies? — jautā inženieris.

— Biju. Vēl pirms trīs dienām biju. Bet tu? — savukārt jautāju es, ar šo viet¬niekvārdu beidzot nojaukdams barjeru, kas mūs šķir.

,— Paldies dievam, pagaidām man viss kārtibā, — atbild inženieris nopūzdamies.

— Viss kārtībā? — es iesaucos pār¬steigumā. — Droši vien savstarpēja har¬monija? Radniecīgas dvēseles?

— Ko jūs! — nedaudz tā kā aizvainotā balsi viņš noraida šos pieņēmumus.

— Toties mums viss kā cilvēkiem. Māja, sieva, bērns. Kā cilvēkiem.

— Pat mīlestības vēstules viens otram rakstāt?

Mana līdzbraucēja seja pēkšņi kļūst drūma, noslēgta un veca. Nezin kāpēc viņš paskatās uz durvīm un tad atkal nopēta mani. Viņa skatiens it kā saka: „Jūs nemaz neesat tas, par ko uzdoda¬ties.“

— Bet tu, Oskar, vai tu viņai raksti? — viņš norūc caur zcbiem.

— Ak vai! — es iesmējos atbildēdams.

— Ak vai! Nav bijis iemesla. Neesmu rakstlj is.

— Pasaulē notiek dīvainas lietas, — galvu šūpodams, saka inženieris.

— Zinātne neatzist brīnumus.

— Nesaki vis. Iedomājies, pavi¬sam nesen es braucu ar šo pašu vil¬cienu, tādā pašā kupejā un tāpat divatā.

— Protams, kopā ar psihologu, — es pajokoju.

— Nē, Oskar. Ar necilvēku.

— Ar ko? Ar ko?

— Ar necilvēku. Es par to pārlieci¬nājos pēc kādas detaļas.

— Nevar būt! — es steigšus atbildu, nevilšus paslēpdams roku aiz muguras.

— Var gan! — pārliecināti iebilst Ro¬berts. — Tiesa, ja es kādam to pastās¬tītu, neviens neticētu, uzskatītu mani par jukušu. Un ari — toreiz mēs runājām par mīlestības vēstulēm.

— Cik daudz sagadīšanos!

— Tik tiešām! — Roberts apklust, it kā pārdomādams, vai ir vērts turpināt. Liekas, viņš apsver, kāds ļaunums vi¬ņam — vai mums abiem — var rasties no runāšanas.

— Nu, nu, — es nosaku, berzēdams rokas aiz muguras. — Tas ir interesanti. 2ēl, ka mums vairs nav nektāra. Bet ir dezoksiribonukleīnskābes ekstrakts. Lūk! To sauc par konjaku.

— Es nedzeru! — iesaucas inženieris, ieraudzīdams plakano blašķi.

— Es arī.

— Bet mums taču nav glāžu! — ie¬bilst inženieris, ķerdamies pie salmiņa.

— Man ir olu biķerītis. Dodamies ceļā, es vienmēr to ņemu lidzi, tāpat kā kā¬das piecas vārītas olas. Tās ir mans mī¬ļākais ēdiens. Tās rekomendē pat speci¬ālisti. Turklāt ari visi cilvēki ēd olas, vai ne, Robert?

Mani atkal pārņem sava pārākuma iz¬raisītā labsajūta.

Dzeram pēc kārtas. Tukšodams savu biķerīti, Roberts viebjas. Domāju, ka viņš to dara tāpēc, lai izrādītu nicinā¬jumu.

— Nekad jau nevar zināt, ar ko būsi ceļabiedros, — viņš piebilst.

Noprotu, ka viņš runā par to vilcienu un par to ceļabiedru.

— Bija nakts no svētdienas uz pirm¬dienu.

— Neatbilstība! Tagad ir nakts no sest¬dienas uz svētdienu.

— Nepārtrauc! Man vajadzēja uz¬rakstīt vēstuli Irēnai. Man tas ir grūts uzdevums. Taču tieši vilcienā, ieklauso¬ties riteņu klaudzienos, vislabāk raisās domas. Turklāt vilcienā nav tādu pār¬slodžu kā kosmoplānā.

Es pārbaudīju dzirdi: riteņi klaudzēja, inženieris runāja, no gaiteņa atskanēja vīriešu balsis.

— Irēnai? Robert, draudziņ, kas ir Irēna?

— Jaunības dienu draudzene. Mēs dzī¬vojām vienā mājā, kāpņu laukumiņā pie aizslēgto bēniņu durvīm skūpstījāmies, atzināmies milestībā.

' — Cik skaisti!

— Nepārtrauc … Un mīlējām viens. otru. Bērnu mums nebija — Irēna to vien¬mēr atlika, bet viņas vecāki uzskatīja, ka ar kāzām var nesteigties. Tad mēs ar māti pārcēlāmies uz citu dzīvokli.

— Tālāk, tālāk!

— Pēc tam es iepazinos ar Silviju.

— Pēc Irēnas?

— Pēc Irēnas. Mēs apprecējāmies. Dzī¬vojām nomalē, nezin kāpēc, ja vien ne¬bija īpašas vajadzības, es izvairījos ap¬meklēt tos pilsētas rajonus, kur nejauši varēju satikties ar Irēnu. Reiz. Visu šo laiku man neizzuda vainas apziņa.

— Nekonsekvents biheiviorisms.

— Jā, — piekrita Roberts.

— Formāla adaptācija faktiskā dezin-tegrācijā.

— Jā, jā, — Roberts turpināja. — Tad, kad. tajā kupejā. mēs ar dēlu bi¬jām palikuši divatā.

— Vai izšķīrāties?

— Silvija nomira.

— Lūk, kā!. Atvaino, man tas nāca negaidīti.

— Vēzis. Dēls man ir no viņas.

— Parasti gan saka — dēls no viņa.

— Hm. Vai tev vēl ir palikusi kāda lāsīte?

— Atvaino, man ta'š pavisam bija iz¬gājis no prāta. Dzer!

Vairs nevaibstldamies, viņš iedzēra kār¬tīgu malku. Situācija kļuva arvien drama¬tiskāka. Es sapratu, ka mēs tuvojamies kulminācijai.

— Robert, tev grūti runāt. Es turpināšu tavā vietā. Klausies: Irēnai nodarītās pā¬restības apziņa jo sevišķi saasinājās pēc Silvijas nāves. Zemapziņā bija dzīva doma, ka tā ir atmaksa par mānīšanos. Sī psi¬holoģiskā nasta dienu no dienas kļuva jo smagāka.

— Man vajadzēja izskaidroties ar Irēnu. Bet kā?

— Izskaidroties. Vajadzēja izskaidro¬ties … Kā jūs tb darāt? — es jautāju no¬pūzdamies.

— Es, Oskar, nācu pie slēdziena, ka jāuzraksta vēstule.

— Vēstule … — es domīgi noteicu.

— Sieviešu psiholoģijas noslēpumi.

— Kāds tam sakars ar psiholoģiju? Gluži parasta vēstule. „Labdien, Irēn!“ es uzrakstīju un saraucu pieri. Tad pārsvīt¬roju uzrakstīto, izrāvu lapu no bloknota un saņurcīju. Tāda uzruna nederēja. Tā¬dās lietās, Oskar, ļoti svarīga ir intonā¬cija.

— Intonācija?

— Jā. Tā iesākot, iznāca, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. To apsvēris, es uz¬rakstīju: „Sveicināta, Irēn!“ Tas jau ska¬nēja labāk.

— Labāk?

— Apdomājot pirmo frāzi, man ienāca prātā, ka visvienkāršāk būtu sākt ar vi¬ņas vārdu: „Irēn!“ Man likās, ka familiā¬rais „sveicināta!“ nav visai loģiska uzruna, satiekot cilvēku pēc ilgākas šķiršanās.

— Šķiet, ka tu nenodod laikā rasēju-rņus. Vai uzminēju? Redzi nu.

— Un tad notika tas, Oskar.

Gaitenī atskanēja strauji soļi, un kāds at¬rāva mūsu kupejas durvis.

— Sēžat nomodā? — pavaicāja pavado¬nis, un viņa gludajā sejā parādījās plats smaids. — Ha-ha-ha-ha!

Tā varēja smieties tikai IeS-15— „ne¬nosvērts, straujš sangviniķis“ pēc pro¬grammas. Turklāt viņam bija jaunekļa fizionomija.

Inženiera sejā varēja saskatīt baiļu un apjukuma grimasi.

B. Roberta zīm.

— Viss kārtībā, — es teicu. — Tas bija pavadonis.

— Ne jau tagad, — samocītā balsī tikko sadzirdami paskaidroja Roberts. — To¬reiz.

— Toreiz tas bija.

— … k-kāds viņam līdzīgs, tikai cāks. Arī gludi skuvies. Un vēl viņ-kaut kāda līdzība ar tevi..

Es sakniebu lūpas.

— Tas jau atgādina detektīvrom= es norūcu caur zobiem.

— Viņš nosauca savu vietu. Otrā k septītā vieta.

— Tā ir manfijfi.

— Viņam bija pelēki, sportiska griezuma svārki, balts krekls ar a apkakli, kādas toreiz bija modē, plecu nevērīgi pārmests smilšu kr= tekļu mētelis.

— Lūk, kur tas karājas.

— Tā viņš bija ģērbies, kad st= kupejas durvīs.

— Kā spoguli.

— Es novērsu skatienu no viņa un ģināju koncentrēt domas pie vēstul

— Vai Silvijai?

— Pagaidi… Irēnai.

— Pareizi!

— Mans ceļabiedrs iekārtojās pi un nekautrīgi sāka pētīt mani.

— Vai arī viņš bija psihologs?

— Es taču teicu — necilvēks. Va pierādīt. „Raugoties uz jums,“ acis miedzis, paziņoja ienācējs, „var pār nāties, cik liela taisnība bijusi nenr gajam Šekspīram, kurš mīlestību n cis par sirds zobusāpēm. Jūs rakstāt tuli sievietei, un jums nekas neiz

— Es neko tādu neesmu teicis!

— Rimsties jel, Oskar! Šķiet, ka esam ierāvusi par daudz. To teica Mēs iepazināmies. Viņš arī stādījās pri kā Oskars.

— Tas jau kļūst interesantāk. Vai ne, bert?

— Viņš teica: „Jūs man patlkat, u gribu jums palīdzēt.“

— Es arī, draudziņ! Tev vajadzētu a~ olu. Tas stiprina. Te būs biķerītis< olu biķerītis, nevis glāzīte.

— Olu gan es apēdīšu, — it kā ar sl“ tām dusmām balsī piekrita Roberts.

Kamēr viņš ēda, kupejā valdīja klusu Mēs traucāmies uz priekšu, uz nāko turklāt mums abiem tā nebija ieprogr mēta. Es nezināju, kas gaida mūs, inženieris nevarēja zināt, kas gaida viņ

— Viņš teica, — .klusumu pārtrauca bērta balss, — ka manā vārdā sacerē' vēstuli Irēnai. Es burtiski.

— Burtiski saraustīji viņu gabalos?

— „Neiekaistiet,“ viņš teica. „Attiecr ar sievietēm pasaule redzama izkropļoti vai nu rožainā, vai melnā gaismā.“

— Ak tā? Taču apstākļi nevar ietekm mūsu redzi!

— Viņš paņēma savu vēderaino po feli, noklikšķināja slēdžus un atvēra t Brīdi parakņājies, viņš izvilka no portfe dažas kārtīgi salocītas zila papīra loksn nolika tās uz kupejas galdiņa malas apsedza ar plaukstu.

— Draudziņ … Jā, viņš bijis no mūsu sērijas. No IeS. Bet kurš gan no sep¬tiņpadsmit?

— Neko nesaprotu, — acis piemiedzis, noteica Roberts. — Tā bija mīlestības vēs-tole.

— Ko?! Jau uzrakstīta? Vēl nenosūtīta mīlestības vēstule? >

— „Sīs lapiņas,“ viņš teica, „ir īsts še-ievrs.“ '

Neko nesaprazdams, es skatījos uz ceļa¬biedru.

— Neko nesaprazdams, es skatījos uz ceļabiedru, — inženieris turpināja, ievilk¬dams elpu. — Kas viņš ir? Ko viņš grib? „To sievieti,“ viņš teica, „pirms mēneša es satiku klubā. Bija atpūtas vakars tiem, kam pāri trīsdesmit. Protams, ar dejām. Bet tās tikai tāpēc, lai pievilinātu. Baļ¬ķa varoņu vecumā sievietes labi zina, Iste“ vinas 'et uz šādiem vakariem. Un ij. to zinu,» viņš teica. «Sieviešu psi¬holoģija,» viņš teica, paceldams plaukstu, «man nav sveša.»

Tad, lūk, kur kulminācijai

— Beidz, beidz, — es steigšus iesaucos — Tev būs tikai licies.

— Kas man būs licies? — pārjautāja in-ienieris. — Man nekas nav licies. Plaukstas pamatnē, starp īkšķa un mazā pirkstiņa muskuļiem, viņam. viņam zem ādas bija numurs.

— Nu, labi. Nestrīdēsimies. Pasaki ti¬kai, kāds numurs, un es ticēšu.

— Ie-S trīs-pads-mit! — kā ar cirvi skal¬dīdams, atbildēja inženieris.

Nu, nu. Skaidrs, ka sveikā neizkulsi-mies. Labi, ka laimīgas, protams, no mūsu viedokļa laimīgas — nejaušības dēļ šis cie¬nījamais inženieris nokļuvis tieši šajā va¬gonā. Atliek tikai cerēt, ka tas bijis vie-KĪS'S gadījums, kad nākusi gaismā pilnīgi ^ub)ia informācija. Arī trīspadsmitajam klāsies plāni. Šķiet, ka viņa nāvē nebūs vainojama bioloģisko audu dabiskā nove¬cošanās. Tādas tās lietiņas. Drīz vien mēs atkabināsimies no šī vilciena un paši savā gaitā trauksimies uz mērķi pa citu dzelzceļa atzarojumu. Bet tas viss notiks pēc Lironas.

— Neguli, Oskar! Diemžēl, esmu spiests atzīties, ka nepazīstu sieviešu psiholoģi¬ju, — kā moceklis izstiepdams lūpas un aiz¬vērdams acis, paziņoja inženieris. — Bet viņš gan to zināja.

— Viņš?

— Viņš.

— Ak viņš! Skaidrs.

— Kā redzu, abstrakta domāšana nav jūsu ampluā.

— Gluži pretēji — ir gan!

— Tā teica viņš.

— Ak viņš! Tu lieliski spēlē viņa lomu.

— «Tajā vakarā,» viņš turpināja smaidī¬dams, «es iepazinos ar patīkama izskata dāmu. Viņu sauca Anna. Viņa bija atbrau¬kusi uz mūsu pilsētu paciemoties pie drau¬dzenes. No visām sievietēm klubā viņa bija vissimpātiskākā …»

— Sieviešu psiholoģijas pazīšana, — es noteicu saniknots, — ir ierocis, ar kuru ne¬kad nevar nošaut greizi. Sīs Irēnas psiho¬loģija tev, Robert, ir noslēpums, kas gla¬bājas aiz septiņām atslēgām. Turklāt tu neproti izteikt savas domas uz papīra. Tava lira, diemžēl, ir rasējamais galds, vatmaņpapīrs un velce. Tu esi dizainers, nevis dzejnieks. Taču tieši vārds ir sievietes sirds atslēga. Jāraksta, viņām noteikti jāraksta vēstules. Tā tas ir.

Pēc šķiršanās ar Simonu man vajadzēja izrunāties, izlādēt kaut kādus akumulato¬rus, atjaunot ticību pamatu pamatiem. Taču inženieris — kas to būtu domājis! — atkal ķērās pie sava.

— Iniciatīva piederēja viņam, tam ti¬pam, un es uzreiz nevarēju attapties, ko man darīt. Viņš pabidīja uz manu pusi četrās daļās salocītās lapiņas un lika, lai es tās izlasu. «Tikai uzmanīgi,» viņš tei¬ca, «nesaburziet oriģinālu!»

Viņa balsī bija sadzirdamas apspiestas elsas. Cik gan emocionāli ir šie cilvēki!

— Es to pārlasīju aizvakar. Atmiņa gan nav magnetofons, tomēr.

Vērtīgs liecinieks. Vienlaikus arī ķīlnieks. Viņu nekādā gadījumā nedrīkst iz¬laist no rokām.

Inženieris ievilka dziļāk elpu.

— «Mana mīļā, dārgā Anna! Kopš mūsu tikšanās pagājis mēnesis, bet man tas vil¬cies kā gads. Kā satraukuma un ilgu pilns gads! Ik diena, ik stunda man aiz¬rit, atceroties Tevi. Tu vienmēr esi kopā ar mani — tāda, kādu es Tevi pirmo reizi ieraudziju tovakar — piegulošā melnā va¬karkleitā ar sārtu rozi pie krūtīm, un tāda, kādu es Tevi redzēju otro un pēdējo reizi — zaļā klasiska piegriezuma kostīmā ar dzintara saktu. Tu mani savaldzināji, un es neprātīgi kā puišelis iemīlējos Tevī. Es mīlu Tevi, kā saule mii dienu, kā mēness mīl nakti. Mana iztēle uzbur visfantastis¬kākās ainas: te kā viduslaiku bruņinieks es ielencu cietoksni, lai nolaupītu Tevi, mana vienīgā, te ar ģitāru rokās stāvu zem Tava loga un dziedu spāņu ba¬lādi …»

— Turpini, turpini, ko apstājies!

— Šķiet, ka man kļūst nelabi ap dūšu.

Interesanti, no kādiem fragmentiem trīs¬padsmitais salīmējis šo tekstu? Man tas liekas pazistams. Kaut kas tajā atgādina Simonas rakstītos stāstus.

— «Mana naktsvijollte, mana smaržīgā orhideja, mana skaistā rozīte! Steidzos pie Tevis ar sapņa spārniem. Cik žēl, ka ap¬stākļi ir spēcīgāki par mums un es nevaru ieraudzīt Tevi mirklī, kad ilgodamies rak¬stu šīs rindiņas! Lai satiktos atkal, mums ir jāattālinās. Es aizbraucu. Uz atkal¬redzēšanos būs jāgaida ilgi, bet mani tas neuztrauc, jo esmu pilnīgi pārliecināts par mūsu — Tavām un manām — jūtām. Ja mīl, šķiršanās ir tas pats, kas vējš uguns¬kuram — mazu dzirkstellti tas dzēš, bet lielu uzpūš. Manas milestlbas ugunskurs …»

Inženieris aizrijās. Viņa acīs bija asa¬ras.

— Pietiek, Robert! Metode man ir skaid¬ra, bet vai drīkstu to izmantot?

— Tu ari? — viņš jautāja ar šausmām balsi.

— Es tikai pajokoju. Viņš ar dūri izberzēja acis.

— Es noticēju, Oskar, ka viņš mīl Annu. Taču viņš tikai priecājās par to, kā mani ietekmējusi viņa vēstule. Viņa lūpas pa¬stiepās garākas un sastinga pussmaidā.

— Tas ir kaut kas nepatīkams.

— Ari man tā likās. Bet tad es atcerē¬jos, ka viņš taču nemaz nav cilvēks. Vel¬na izdzimtenis. Par to jau sen baumoja.

— Par ko? — es mierīgi apvaicājos.

— Par to, ka starp mums parādījušies mākslīgi cilvēki — homunfculi, kas zogot mūsu sievietes un it kā pat slepus valdot pār mums.

— Nosmeļ visu krējumu un vispār — viņi vainojami visās likstās, — es nobeidzu teikumu. Tad, cik nu vien mierīgi spē¬dams, piebildu: — Robert, tās ir pasakas!

Viņš atmeta ar roku.

— Saproti, Oskar, ne jau viņš viņā, bet viņa viņā bija neprātīgi iemīlējusies.

— Sieviešu psiholoģija? Viņa taču mīl, ja viņš prot rakstīt vēstules.

— Oskar, tu neticēsi, ja- pateikšu, ko viņš man atklāja.

— Kālab gan ne, tu taču esi ne tikai vis¬labāk informētais, bet ari vistaisnīgākais cilvēks pasaulē.

— Viņš teica, ka šī vēstule esot pār¬došanai.

IeS-01 atradās dziļā nokautā, ja tāds vispār bija iespējams. Pirmo triecienu viņš saņēma no Simonas, otru — ar vecīgā, priekš savas profesijas pārāk daudz zi¬nošā inženiera starpniecību — no IeS-13. Izrādījās, ka pirmajam numuram ir no¬sliece uz pārsteidzīgiem spriedumiem. Vai tā būtu programmas nepilniba, vai sekas, ko izraisījusi ilgstoša saskarsme ar cil¬vēkiem?

— Anna dzīvoja Lironā.

— Kur? Tu maldies, Robert. Tur dzīvo Simona.

— Protams, Anna tagad tur vairs ne¬dzīvo.

— Un viņas vietā dzīvo Simona.

— Nepārtrauc mani. Viņš devās pie Annas, lai personiski nodotu viņai šo vēs¬tuli. «Pamodināšu viņu rītausmā, no¬slīgšu uz ceļgala, noskūpstīšu viņas nakts¬kreklu un nodziedāšu balādi par mīlestību. Es jau turēju rokās pasta balodīti, lai pa¬laistu to pie Tevis ar šim debeszilajām, manas sirds asinīm aprakstītajām lapiņām, taču sapratu, ka nomiršu ceļā, ja nekavē

joties, ja šo pašu brīdi neredzēšu Tevi. Dzirdi, kā tur, apakšā, pakavus klaudzinā¬dams, zviedz mans zirgs. Ir laiks, ir laiks doties ceļā. Gaidi mani un domā par ma¬ni.. Grūtajā ceļā Tavas domas stiprinās vientuļo ceļinieku.»

— Mana mīļā melnacainā, melnmatainā Simona, cik līdzīgi gan jūs visi rakstāt, velns parāvis! Piedod, Robert, es pārtraucu tevi.

— «Ak jā, mana ziedošā orhideja, tikai, lūdzu, aizdod nedaudz naudas, manu de-bestiņ …» Velna izdzimums!

— Redz, kāds! — es nomurmināju, šo¬reiz izvēlēdamies nevis programmā ierak¬stītos vārdus «Nu, nu.» — Viņam bija uz¬dots integrēties, bet viņš, blēdis, lūk, ar ko nodarbojies!

— «Sievietes mīlestība,» viņš teica, «ir kā ābols, kuram vispirms jāļauj nobriest un tikai tad to var noraut. Pēc zināma laika,» viņš teica, «es atkal apciemošu Annu gluži tāpat, kā laiku pa laikam ap¬ciemoju visas savas klientes.»

— Un viņš vēl uzdrošinās apgalvot, — es iesaucos, — ka viņa pametusi viņu! Viņš pats izgāza eksperimentu, daudzsievis tāds! Par kādu sieviešu psiholoģijas izprat¬ni te var runāt!

Neko nesaprazdams, Roberts bridi no¬skatījās mani un tad turpināja:

— Es mēģināju vest viņu pie prāta. Bet kur nu! Viņš taču nebija cilvēks. Līdzcie¬tība viņam bija sveša.. Turklāt viņš vēl centās pārliecināt mani, ka nabaga sieviete glabāšot zilo vēstuli, bezmiega naktīs daudzkārt to pārlasīšot, mēnesnīcā nopūz¬damās pie loga, no vietas ar skūpstiem pārklādama sirdij tik miļās. rindiņas. Es ilgi nevarēju attapties. Visu laiku do¬māju par nabaga Annu, kuru grib pie¬krāpt. Irēna man vairs nemaz nebija prā¬tā.. Līdz Lironai vēl bija palikušas pie¬cas minūtes. Mans ceļabiedrs snauda. Es izslīdēju gaitenī. Atlikušo nakts daļu aizvadīju uzgaidāmajās telpās. Astoņos no rīta devos uz pilsētu, iepriekš noskaidrojis, kā aiziet uz centrālo bibliotēku.

— Vai tu viņu pazini uzreiz?

— Acumirkli. Gaiši mati, zilas, gandrīz vai caurspīdīgas acis, skaisti veidotas lūpas.

— Tā nebija viņa!

— Nē, viņa. Mēs devāmies uz diben¬istabu, kur cits pie cita stāvēja grāmat¬plaukti, un es.

— Visu pastāstīji viņai?

— Viņa klausījās, ne reizi nepārtrauk¬dama mani. Pēc trīs dienām atceļā es atkal apciemoju Annu. Gribēju pajautāt, vai tas lunkanais tips ir bijis pie viņas, taču. Anna neko man neatklāja. Tad viņa at¬brauca pie manis, pie manis un mana dēla. Uz visiem laikiem,

Es iesvilpos. Pavērās durvis, un kupejā iespraucās pavadoņa pinkainā galva. Uz¬mini nu, kāds varēja bū'_ viņa numurs. Var¬būt trīspadsmitais. Iespējams, ka viņš bija noklausījies aiz durvīm.

— Šķiet, Lironā kāds gribēja izkāpt, vai ne? Stāvēsim tikai divas minūtes. Pēc tam būs par vēlu.

— Es negribu! — pārbīli iesaucās Ro¬berts. Likās, ka viņam visi nav mājā. Iespējams, ka vienādo seju virtene bija kļuvusi par pēdējo pilienu. Bet vainīga varēja būt arī blašķe, kuras dibenā tik tikko vairs klunkšķēja.

— Diemžēl, neviens šeit neizkāps, — es teicu. — Nav jēgas. Ja nu varbūt kāda jauna meitene. Skaistas meitenes vienmēr brauc līdz Lironai.

Pavadonis pakratīja galvu.

— Mūsu vagonā nav nevienas, — viņš' paziņoja.

— Aizdomīgs vagons, — es noteicu un līdzcietīgi paskatījos uz Robertu. Mēs tu¬vojāmies atrisinājumam.

Vilciens sāka bremzēt. Es blenzu logā. Uz platformas stāvēja divas jaunas sievietes bez bagāžas. Viņas bija atnākušas vai nu kādu sagaidīt, vai pavadīt. Man ausis at¬kal atskanēja inženiera pieklājīgā, apni¬cīgā, daudz ko pieredzējuša cilvēka balss:

— Es viņu mīlu. Mēs dzīvojam kā cimds ar roku. Visā kopdzīves laikā mums nav bijis nevienas nopietnākas ķildas. Viņa ir lieliska saimniece. Mājās mums ideāla kār-tība. Veļa vienmēr ir izmazgāta un izglu¬dināta, apavi laikus nodoti labošanā, īre samaksāta, laikraksti un žurnāli pasūtīti. Dēlam jau ir četrpadsmit gadu. Skolā viņš saņem tikai labas un teicamas atzīmes, krāj vecas monētas, aizraujas ar gēnu in¬ženieriju. Bet, lūk, aizvakar es pārstei¬dzu Annu pie kumodes. Manus soļus viņa nebija dzirdējusi. Rokās viņa turēja zilas lapiņas. Vēlāk, kad viņa aizgāja uz vei¬kalu, es apskatīju vēstuli. Viņa to bija no¬pirkusi no tā veiklā tipa. Saproti. Bet tagad lasa … un raud … es noskatījos. Piedod, Oskar, es iziešu gaitenī. Es nedrīk¬stu uztraukties. Man ir stenokardija.

— Vai mapi atstāsi kupejā vai ņemsi lidzi? — es drūmi pavaicāju.

— Lai paliek. Es nekāpšu ārā. Brauksim līdz galam.

— Līdz galam, — es apstiprināju. Beidzot es paliku pustumšajā kupejā

viens. No naktslampiņas staroja zilgana gaisma. Trešais trieciens nāca no Annas. Ko lai dara, katram pienākas pelnītais sods.

Uz galdiņa zem salvetes bija redzama četrās daļās salocīta papīra lapa. «Lab¬dien, Simon!» Bet varbūt labāk— «Sveici¬nāta, Simon!»?

Vilciens noraustījās un sāka kustēties. Gar logu aizslīdēja Lirona,_ un līdz ar to pazuda arī pēdējā cerība.