Ledus tuksneša spoki

Ledus tuksneša spoki

Ekspedīcijas ģeofiziķis Džeks Rasels gulēja pakaramajā lāviņā pie pašiem Lielās kabīnes griestiem. Neatraudams acis no tālskata, viņš laiku pa laikam kaut ko atzīmēja uz papīra lapas, kas ar spraudītēm bija piestiprināta pie griestiem.

Ģeologs Ralfs Stonors sēdēja pie galda un aplūkoja minerālu paraugus. Radiometra bultiņa trīsēja un sāka svārstīties, kad Stonors tuvināja aparātam melnos, ej|aini spīdīgos kristālus.

Aiz durvīm bija dzirdama kņada, nosalušu kāju klaudzināšana un skaļa šņākujošana. Nokustējās smagā portjera, ielaizdama Lielajā kabīnē meteorologu Fredu Loku, mazu, plecīgu, gandrīz kvadrātīgu zvērādas kombinezonā un milzīgās untās.

— Mīnus piecdesmit ar vējiņu, — viņš izdvesa, vilkdams nost ādas dūraiņus. — Klapē ciet kantori, Džek. Tik un tā tu neko neredzi,

Nočīkstēja pie griestiem pakārtā lāviņa. Rasels paskatījās uz ienācēju un klusēdams pievērsās tālskata okulāram.

Loks ar pūlēm izlīda no kombinezona, iespēra to ar kāju kaktā, izņēma no sienas skapja pudeli un slīpētu glāzi, pielēja to, iztukšoja, novilka ar vilnas jakas piedurkni pār rudo bārdu un izstaipījās.

— Sasodītais elektriskais apsildītājs nedarbojas, — viņš paskaidroja, pamezdams ar galvu uz kaktā gulošā kombinezona pusi.

— Lai Henrihs pārbauda kontaktus.

— Tu taču zini, ka Henrihs palika Ledus alā, — sacīja Stonors. — Viņi ar Toivo gribēja šodien izcirst eju uz apakšējo dzīslu.

— Muļķīgi, — atteica Loks saviebdamies.

— Sēdēs tur tik ilgi, kamēr nebūs rimusies sniega vētra.

— Viņiem ir guļammaisi un prīmuss. Var sēdēt kaut nedēļu.

«Tevi derētu uz nedēļu ietupināt Ledus alā,» domāja Loks, raudzīdamies uz Stonora sārto galvvidu. «Šodien, kā radās, pat degunu nav izbāzis laukā …»

— Oho, — teica Stonors, vērodams aparāta bultiņu.

— Kaut kas jauns? — apvaicājās Loks, kūpinādams pīpi.

— Nekā sevišķa. Atkal augsts urāna saturs.

— Tātad tomēr vērtīga atradne, — nobu- bināja Loks.

— Un kā vēl, — atsaucās Stonors. — Bez tam tas ir pirmais urāna atradums Antark- tīdā … Ja saturs ir tik augsts, par manu atradni uzzinās visa pasaule.

— Kāpēc tad mēs nesteidzam pavēstīt pasaulei par tavu atklājumu?

— Pagaidām nedrīkst Šefi negrib, ka krievi nopietni nodarbotos ar urāna meklējumiem Antarktīdā.

— Jūs domājat, ka krievi ir dumjāki par mums, — pavīpsnājis teica Loks. — Varat nešaubīties, Stonor, viņi te ir paveikuši vairāk par mums.

— Urānu viņi vēl nav atraduši. Esmu pārliecināts par to. Viņi regulāri ziņo par saviem atklājumiem … Bez tam lielākā daļa pētnieku ir pārliecināti, ka urāna Antarktīdā vispār nav.

— Kāda jēga ir jūsu atklājumam! Nepie: ejami kalni trīssimt jūdžu no krasta. Visapkārt ledus tuksnesis. Velnišķs aukstums, sniega vētras, puteņi… Atvest uz šejieni sešus pārgalvjus un atstāt uz gadu — to vēl var, bet būvēt te raktuves … to nedarītu pat krievi.

— Vai jūs esat bijis Ziemeļkanādas urāna raktuvēs? — domīgi jautāja Stonors, mētādams uz delnas melnu, ar dzeltenu un oranžu okeru klātu kristālu saaudzeni.

Loks papurināja galvu.

— Tur urāna saturs ir piecdesmit reižu mazāks, bet apstākļi mazdrusciņ labāki nekā te. Aprēķins vienkāršs… Tādu atradni ir izdevīgi ekspluatēt pat uz Mēness.

— Tas vēl ir jautājums, kur sliktāk — uz Mēness vai Karalienes Modās Zemē, — sacīja Loks un paraustīja plecus.

— Uz Mēness pagaidām neviens nav bijis, bet Karalienes Modās Zemē mēs jau esam iekārtojušies un, vai tas ir labi vai slikti, sēžam devīto mēnesi.

— Dariet, ko gribat, — sacīja Loks, — būvējiet te raktuves, pilsētas, aerodromus, kausējiet ledu, iegūstiet urānu, velnu, nelabo, ko vien tīkojat. Es zinu vienu: savu kāju es vairs te nesperšu. Ne par kādiem dolāriem. Grenlandi, Himalajus, visu ko, tikai ne Ant- arktīdu, kaut tā trīskārt nolādēta. Tas ir mans pēdējais vārds, zēni… — Loks apklusa un ieklausījās. — Bet par ko domā mūsu žurnālists? Vai viņš domā dot mums pusdienas? Ei, Sarkangalvīti… Mesjē Rišār! Pēc pulksteņa sen jau ir pusdienlaiks, velns parāvis!

Zem Džeka Rasela lāviņas pavērās šauras durtiņas. Pa tām palūkojās Rišārs Ziro — ārsts, pavārs, radists un pie viena arī trīs lielāko Parīzes avīžu speciālkorespondents. Pavāra cepures vietā Ziro galvu greznoja aveņkrāsas berete. Aiz biezajiem briļļu stikliem izsmējīgi zibsnīja mazas, durstīgas ačeles.

— Taisnībai nav vajadzības pēc skaļām klaigām, dārgo Fred, — paziņoja ārsts, piemiegdams ar aci Lokam. — Pusdienas ir gatavas, mazgājiet rociņas … — Viņš piepeši apklusa un ar apaļām acīm blenza uz Sto- noru. — Kas tie? — Ārsta rādītājpirksts bija vērsts pret melnajiem kristāliem. — Atkal? Cik reižu es neesmu piekodinājis un lūdzis nelikt te šos radioaktīvos draņķus… Es naktis neguļu, drebu par jūsu veselību, bet jūs…

— Kas mainīsies, ja viņš noglabas savus akmeņus aiz noliktavas finiera šķērssienas? — smiedamies jautāja Loks. — Neesi strauss, Sarkangalvīt. Te visapkārt ir izsta- rojums. Dzīslas ir trīs jūdzes no šejienes. Bet var būt, ka tās ir zem mums … Mums visiem ir nodrošināta staru slimība.

— Putekļus, noslaukiet no galda putekļus, — palika pie sava Ziro, neklausīdamies Lokā, — arī tie ir radioaktīvi! Nedošu pusdienas, kamēr nebūsiet aizvākuši. Saslauki ar slapju lupatu, Fred, un izsvied ārā.

Loks smīkņādams noslaucīja galdu ar lupatu un, kad ārsts bija nozudis aiz durvīm, pasvieda lupatu zem dīvāna.

Ziro ienesa uz paplātes kastroli un bļodiņas un sāka liet zupu.

Loks sameklēja sienas skapī pudeli un trīs glāzes.

— Tev es neliešu, — viņš teica ārstam. — Spriežot pēc deguna, tu jau esi iztērējis nedēļas devu.

— Netiesājiet un jūs netapsiet tiesāti, — atjokoja ārsts, šķielēdams uz pudeli. — Es pielēju pudiņam klāt rumu un mazlietiņ nogaršoju.

Pagaidījis, lai Loks pielej glāzes, ārsts veikli izķēra tam no rokām pudeli, sakratīja, apskatīja pret gaismu un pielika pie lūpām.

— Alvotā rīkle, — ar nelielu skaudību noteica Loks, skatīdamies uz tukšo pudeli.

— Un viss pārējais, — piemetināja ārsts, uzkozdams sardīni. — Jūs šonakt gulēsiet, bet man vēl jāsacer korespondence un jāiz- grūž gaisā. Tās nav nekādas laika ziņas! Tur vajadzīga galva un fantāzija. Mūsu ekspedīcija ir iecerēta kā starptautiska ekspedīcija. Bet kāds no organizatoriem ir pār- centies. Divi Albionas dēli, amerikānis un francūzis — tas vēl nebūtu nekas. Bet pamēģiniet izskaidrot Parīzes avīžu lasītājiem, kādēļ Kanādu pārstāv polis Henrihs Kovaļ- skis, bet Norvēģiju — soms Toivo Latikai- nens! Par ko pavēlēsiet melot šīsdienas korespondencē?

— Var par viņu, — Loks noteica un pameta ar roku uz lāviņā gulošā ģeofizika pusi.

— Viņš upurē pusdienas meteoru plūsmas dēļ.

— Doma! — Ārsts salecas uz krēsla.

— Aprakstam var dot nosaukumu «Meteoru mednieks», un to var sākt, piemēram, tā: «Septīto mēnesi pašaizliedzīgais jaunais zinātnieks neatiet no teleskopa …» Starp citu, jaunekli, otrreiz pusdienas es nesildīšu. Jūs dzirdat?

— Jā, — sacīja Rasels, skatīdamies teleskopa okulārā un mudīgi kaut ko pierakstīdams.

— Jūs, angļi, esat apbrīnojami runīgi, — turpināja ārsts, strēbdams zupu. — Nezinu, ko es iesāktu, ja nebūtu Henriha. Po|i tomēr daudzējādā ziņā atgādina mūs, francūžus.

— Bet es? — iebilda Loks. — Mani, šķiet, nevar saukt par pārāk nerunīgu.

— Pirmkārt, tu neesi īsts anglis. Amerikāņi ir īpaša nācija. Otrkārt, arī tu vari stundām sēdēt pie šaha galdiņa kā kaķis pie peļu alas. Viņš, — doktors pameta ar galvu uz Stonora pusi, — runā tikai par urānu. Bet kas attiecas uz šo jonosfēras priesteri, — es nezinu, vai viņš kopš ziemošanas sākuma ir pateicis kādus desmit vārdus pēc kārtas.

Lāviņa pie griestiem atkal iečīkstējās. Loks un ārsts paskatījās uz ģeofiziķi un ieraudzīja viņa sejā vislielākā pārsteiguma izteiksmi. Nometis zīmuli, Rasels ar tievajiem pirkstiem ātri grieza aparāta skrūves, tad atlaidās uz spilvena, kādu brīdi kā apžilbis gulēja ar aizvērtām acīm, atkal piecēlās un pieplaka pie teleskopa okulāra.

Tai laikā cauri sniegputeņa kaucieniem izlauzās attāla, spēkā pieaugoša dunoņa. Tā strauji pārvērtās apdullinošos dārdos, no kuriem sāka drebēt Lielās kabīnes sienas un šķindēt trauki uz galda. Šķita, ka pāri Karalienes Modās Zemes kailajiem kalniem aizdrāž milzu vilciens. Ārsts un Stonors pietrūkās kājās, apgāzdami krēslus. Bet dārdi jau pamazām noklusa. No tālienes atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzieniem; atkal nodrebēja sienas, un kļuva kluss. Tāpat kā iepriekš vienmuļi kauca sniegputenis.

— Kas ias bija? — iekliedzās ārsts, bailīgi skatīdamies griestos.

— Liekas, zemestrīce, — sacīja Stonors ieklausīdamies.

Loks uzmanīgi vēroja aiz satraukuma no- bālušo ģeofiziķi.

— Nu, kas tur bija, Džek? — viņš jautāja, redzēdams, ka Rasels atkal atslīdzis uz spilvena un aizvēris acis.

— Gigantisks bolīds. Acīmredzot tā šķembas kritušas kaut kur tuvumā.

— Jūs to redzējāt? — jautāja Stonors.

— Jā.

— Un esat pārliecināts, ka tas bija bolīds?

— Ntija.

— Bet varbūt starpkontinentāla ballistiska raķete? — nedroši ieminējās ārsts.

— Ar ko krievi nolēmuši iznīcināt mūsu staciju, — piebilda Loks.

— Nav asprātīgi, — atcirta Ziro. — Starp citu, tieši jūsu tautieši patlaban izmēģina raķetes Kenedija zemesragā. O, viņi viegli varēja, tēmēdami uz Dienvidameriku, trāpīt Antarktīdā.

— Tas bija bolīds, — teica Rasels. — Tas parādījās ziemeļrietumos, aizlidoja pāri mūsu stacijai un sprāga kaut kur virs plato dienvidaustrumos no mums. Es skaidri novēroju tā ātruma samazināšanos. Nekad nebiju redzējis tik lielu bolīdu.

— Bet vai pašlaik kaut kas ir redzams? — apjautājās Stonors.

— Nē, sniegputenis ir kļuvis stiprāks. Sniegu nes augstāk par periskopu.

Kad laiks ļaus, būs jāpameklē šķembas, — teica Stonors, aizdedzinādams cigareti. — Antarktīdā nokritis jauns meteorīts — arī tā ir sensācija.

— Neko jūs neatradīsiet, — iebilda Loks. — Vējš pašlaik dzenā pa plato simtiem tūkstošu tonnu sniega. Visas pēdas būs aizputinātas. Vai tā nav, Džek?

Rasels nolēca uz grīdas un klusēdams paraustīja plecus.

— Uz kurieni? — jautāja Stonors, redzēdams, ka ģeofiziķis saņēmis portjeras.

Rasels parādīja ar pirkstu uz augšu.

— Tikai ne soli nost no durvīm, — piekodināja Stonors. — Dzirdat, kas tur notiek?

Rasels pameta ar galvu un nozuda aiz smagajām portjerām.

Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās, purinādams sniegu no bārdas un ūsām.

— Vai kaut ko redzējāt? — jautāja ārsts.

— Nē…

Četras dienas un četras naktis virs apledojušajām Karalienes Modās Zemes kalnu grēdām trakoja putenis. Sausa, durstīga sniega blāķi joņoja pāri kupenās iegrimušajām stacijas ēkām kā milzīga upe palos. Pat pusdienas laikā necaurredzamajā blīvā neko nevarēja saskatīt. Bija pazudušas klintis un debesis, apkārtējās kalnu grēdas un dziļā ieleja, kas aizstiepās desmitiem jūdžu uz rietumiem, tuksnesīgo kalnu labirintā.

Virs galvas dūca radiotorņu tērauda troses. Svilpa un kauca vētra.

Tikko īsā diena sāka dzist, pie debesu velves uzplaiksnīja ziemeļblāzmas rūsa. Tās daudzkrāsainie stari nesasniedza trakojošā sniega okeāna dibenu. Tikai pēc sniega strūklu mainīgajām nokrāsām varēja samanīt neredzamo uguņu deju Antarktīdas debesīs.

Radiosakari pārtrūka. Sprakšķu un čaukstoņas haosā pagaisa ne vien Dienvidāfrikas un Cīles staciju balsis, bet nebija sadzirdami signāli pat no kaimiņiem — no padomju stacijas «Solņečnaja», kas atradās tikai septiņi simti jūdžu no Stonora vadītās angļu, amerikāņu un franču stacijas. Nebija dzirdams arī raidītājs Ledus alā, kur ceturto dienu atradās no bāzes atgrieztais ģeodēzists Henrihs Kovaļskis un ģeologs Toivo Latikai- nens …

Galvenā izeja no Lielās kabīnes, netālu no kuras atradās būdiņa ar meteoroloģisko aparatūru, bija aizputināta.

Loks un Rasels ar grūtībām nolaida rezerves izejas jumtiņu. Svilinošs virpulis iecir- tās sejā un padarīja aklus. Loks izlīda pa lūku un, gulēdams sniegā, mēģināja uztaustīt trosi, kas aizstiepās uz būdiņu ar aparatūru. Pirksti grābāja sausu, irdenu sniegu, kas skrēja prom līdz ar vēju. Beidzot izdevās sataustīt metāla stieni, kas bija iesalis ledū.

Loks nolamājās.

— Pat šī trose ir pušu, — viņš sauca Ra- selam, kas saspringti lūkojās apkārt.

Ģeofiziķis pasniedza Lokam tievu neilona auklu. Loks apsēja to ap vidu un aizrāpoja tumsā. Rasels uzmanīgi skatījās, kā aukla tinas vaļā. Laiku pa laikam viņš aši pameta skatienu uz augšu, kur cauri sniega vērpetēm lauzās neparasti spožas ziemeļblāzmas zaļgani violetās svēdras.

«Gluži kā svešas planētas okeāna dibenā,» domāja Rasels. «Bet kādēļ spīdums ir tik intensīvs? Nekas tamlīdzīgs te vēl nav novērots. Varbūt tas ir bolīda kritiena rezultāts? Un kā par spīti neko neredz …»

Aukla tinās vaļā. Rasels piesēja galu pie jostas un gaidīja. Viegla raustīšanās liecināja, ka Loks lien tumsā, pēc taustes meklēdams būdiņu ar aparātiem. Beidzot aukla mitējās raustīties.

«Galā ir,» atviegloti nodomāja Rasels. «Bet vai viņam tādā vējā izdosies pārlādēt paš- rakstītājus?»

Pagāja vairākas minūtes. Ģeofiziķis aizvien asāk sajuta līdz kauliem kniebjošo aukstumu. Biezās vilnas drēbes un ādas kombinezons nespēja droši aizsargāt pret salu un vēju. Te, pie Lielās kabīnes kupola, bija mazliet klusāks, bet kā klājās Lokam uz visiem vējiem padotās ledus nogāzes …

Aukla joprojām neraustījās. Rasels viegliņām pavilka to. Atbildes signāla nebija. Vai tiešām aukla bijusi par īsu un Loks riskējis, nosiedams to nost? Tas būtu vistīrākais neprāts tādā sniega vētrā.

Rasels pavilka stiprāk. Šaubas izgaisa — auklas gals bija brīvs. Ieslēdza reflektoru. Tomēr spēcīgais gaismas kūlis ieurbās tumsā ne vairāk kā pusotra metra. Rasels ar stīviem pirkstiem piesēja auklas galu pie lūkas vāka un līda iekšā sniega bezdibenī.

Stonors nemierīgi palūkojās pulkstenī.

— Ilgi ņemas …

Ārsts, atgūlies uz dīvāna, rāmi sūca rumu.

Stonora piezīme uzjautrināja francūzi.

Viņš atvieza dzeltenos zobus, dzīrās kaut ko teikt, bet atmeta ar roku un smiedamies ielēja sev vēl rumu.

Stonors pastūma pudeli tālāk no Ziro.

— Lūdzu, dakter … Pēdējās dienās jūs atkal dzerat pārāk daudz … Vai nevajadzētu mēģināt vēlreiz sazināties ar Kovaļski?

— Veltas pūles, šef, — Ziro nopūtās. — Ēterā sprakšķ stiprāk nekā man galvā.

— Tomēr pamēģiniet, bet es paskatīšos, ko dara Loks un Rasels.

Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnē, kas atradās tieši blakām Lielajai kabīnei, uzlika austiņas un ieslēdza raidītāju. Sprakstoņa ēterā it kā bija mazinājusies. Bet kas tas? …

Ārsta mazās ačeles plati iepletās. Varbūt viņam tikai izklausījās? Nē, atkal. Austiņās skanēja saraustīts kauciens. Ārstam mute kļuva sausa, un viņš vienā mirklī atskurba.

Ne reizi mūžā viņš nebija dzirdējis kaut ko tamlīdzīgu … Kauciens apklusa, tad sākās no jauna. Tas neizklausījās pēc atmosfēras traucējuma. Drīzāk aicinājums vai draudīgs brīdinājums, apdullinoša, niknuma, skumju un neizsakāmu sāpju pilna melodija. Ārstam pār muguru pārskrēja tirpas. Viņš norāva un pasvieda sāņus austiņas. Bet mežonīgā, šaušalīgā melodija joprojām skanēja ausīs.

«Es laikam zaudēju prātu,» Ziro iedomājās un drāzās laukā no radiokabīncs.

Lielajā kabīnē neviena nebija. Ārsts atspiedās ar rokām pret galdu un līdz sāpēm sakoda lūpas, cenzdamies sakopot domas. Ceļgali drebēja … Viņš pataustīja pulsu un apjucis sasita rokas.

— Ne mazāk par divi simti…

Paķēris ruma pudeli, pielika pie lūpām. Zobi riebīgi sitās pret auksto stiklu.

Kad ar sniegu apķepušais Rasels un Stonors iestiepa Lielajā kabīnē Loka nekustīgo ķermeni, ārsts sēdēja pie galda, saspringti vērdamies vienā punktā. Viņš nepakustējās arī tad, kad Loku noguldīja uz dīvāna un Rasels vilka nost meteorologam ādas kombinezonu.

Stonors atskatījās uz ārstu.

— Jūs gaidāt speciālu uzaicinājumu? Pa- raugiet, kas viņam noticis. Džeks atradis viņu pie aparātu būdas. Jābrīnās, ka atradis…

— T-tūliņ, — nomurmināja ārsts, lēni tuvodamies dīvānam, uz kura gulēja Loks.

Rasels uzmanīgi palūkojās uz Ziro un klusi noraidīja viņu:

— Es pats … Atpūtieties …

Stonors sažņaudza dūres.

— Jūs tomēr neesat klausījis man, — viņš ne visai skaļi teica ārstam. — Un, lūk, kas iznāk, kad jūs esat vajadzīgs. Ejiet ārā koridorā, bet, kad būsiet skaidrā, aiztaisiet ciet lūku.

Ārsts izstreipuļoja aiz portjerām.

Rasels ar šļirci rokā piegāja pie Loka.

— Viņš nav zaudējis samaņu no aukstuma, — konstatēja Stonors. — Rokas viņam ir siltas. Varbūt viņš ir sasities?

— Tūliņ redzēsim, — sacīja Rasels, iedurdams adatu Lokam rokā.

Pēc dažām minūtēm meteorologs sakustējās un atvēra acis.

— Iedzer, vecais, — čukstēja Stonors, pielikdams biedram pie lūpām glāzi.

Loks norija zāles un atlaidās spilvenos. Viņa skatiens pamazām tapa saprātīgs. Šķita, ka meteorologam kaut kas nāk atmiņā. Tad viņš deva zīmi, lai Stonors pieliecas tuvāk.

— Pārbaudiet, vai izejas lūkas ir cieši aizvērtas, — čukstēja meteorologs, — tur…

Viņš nepaguva pabeigt. Skaļas vaimanas nomāca vētras aurus. Portjera pavērās, un Lielajā kabīnē lēkšus ielēca ārsts.

Viņš bija bez brillēm un cepures, viņa rudie mati bija saslējušies stāvus gaisā, seja šausmās pārvērsta,

— Palīdziet! — viņš kliedza, pieķēries Stonoram. — Ātrāk! Tūliņ tas būs iekšā …

Stonors asi atgrūda ārstu, grasījās jau iziet koridorā, bet tad apstājās, apķēries, ka nav paņēmis ieroci.

Pa to laiku elektriskās spuldzes, kas apgaismoja Lielo kabīni, sāka palēnām dzist.

— Ātrāk pie ģeneratora, Ralf! — sabiezējošajā tumsā atskanēja Rasela balss. — Es paskatīšos, kas tur ir.

Un Rasels ar pistoli vienā rokā un bateriju otrā izskrēja koridorā.

— Šauj, tiklīdz ieraugi viņu! — nokliedza Loks, mēģinādams piecelties no dīvāna.

… Stonors ar drebošām rokām grābstījās gar elektrostacijas sadales dēli. Rau, kur svirslēdzis, kas pārslēdz tīklu uz akumulatoriem.

«Lai slavēts visuaugstais dievs, gaisma ir …»

Izrāvis no galda atvilktnes automātisko pistoli, Stonors, strauji pašķirdams portjeras, iedrāzās Lielajā kabīnē. Pretim dvesa aukstums.

Pa kāpnēm no augšējā koridora lēnām nāca lejā Rasels. Viņš rūpīgi aizvēra durvis uz kāpnēm, aizgrūda ciet smago aizbīdni un nolaida portjeru, tad nometa uz galda kādu priekšmetu. Tās bija ārsta sasistās brilles.

— Kas tur bija? — vaicāja Stonors, uzmanīgi raudzīdamies Raselā.

— Neko neredzēju.

— Lūka bija va|ā?

Jā, bet tās tuvumā neviena nebija. Nebija pat pēdu. Tikai sadauzītās brilles.

— Blēņas! — Ziro pacēla galvu. — Tas izlīda no tumsas un gribēja sagrābt mani. Es izspruku, bet viņam palika mana cepure un brilles.

Rasels klusēdams norādīja uz briļļu atliekām.

— Kas tev rādījās, Rišār? — jautāja Stonors, cieši lūkodamies uz francūzi.

— Pats nesaprotu, kas tas bija. Dzīva būtne vai spoks …

— Spoks, — izsmējīgi atkārtoja Stonors. — Ak šitā gan … Nu jau ir tiktāl, ka rādās spoki…

— Tu, protams, vari neticēt man, — gandrīz vai raudādams, sacīja ārsts. — Es tiešām esmu ieķēris par daudz. Bet, ja tu būtu dzirdējis to, ko es … — ārsts nopūtās. — Ej paklausies, kas notiek ēterā. Ej, ej …

Stonors paraustīja plecus, taču iegāja ra- diokabīnē. Uzlika austiņas un sāka grozīt noskaņošanas pogas.

— Parastie sprakšķi, kas acīmredzot saistīti ar ziemeļblāzmu, — viņš beidzot izsaucās. Nolicis austiņas, viņš atgriezās Lielajā kabīnē.

— Varbūt es tiešām zaudēju prātu, — apjucis nomurmināja ārsts.

Loks, paslējies uz dīvana, uzmanīgi aplūkoja briļļu atliekas.

— Pamatīgi samīcītas, — viņš pusbalsī secināja, pabīdīdams tuvāk Stonoram saplacināto ietvaru. — Var domāt, ka bijušas zeirl pneimatiskā āmura.

— Viņš pats tām būs uzkāpis virsū, — sacīja Stonors, pamezdams ar galvu uz ārsta pusi.

— Ja tev ir liekas brilles, — teica Loks, — esmu ar mieru pierādīt, ka, ieminot sniegā, tās nevar tā sakropļot.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Es gribu teikt… — Loks aprāvās un pārlaida visiem nopietnu skatienu, — gribu teikt, ka pērtiķim līdzīgs spalvains radījums tuvojās man, kad es ņēmos gar aparātu būdu. Es pasitos sāņus un laikam ieskrēju ar galvu vēja mērītāja stabā …

Otrā rītā sniega vētra sāka pierimt. Kad ziemeļos pie apvāršņa parādījās nespodra, sarkanīga saule, vairs tikpat kā neputeņoja. Tikai retumis atdrāzās pa brāzmai, saceļot gaisā uz kraujajām, baltajām nogāzēm sniega putekļu mākoņus.

Dziļajās, pieputinātajās aizās, kur netika iekšā zemās saules stari, nogūlās zilas ēnas. Meklējumi stacijas apkaimē neko nedeva. Nebija palicis nekādu pēdu — naktī viss bija aizputināts. Kilometriem tālu visapkārt neredzēja neko dzīvu.

Ledus alas radio joprojām klusēja. Izlēma, ka Stonors un Rasels mēģinās tikt līdz turienei ar slēpēm. Ārstam un Lokam bija jāpaliek Lielajā kabīnē.

Pēc brokastīm Stonors un Rasels sāka posties ceļā. Dūnvilnas kombinezoniem virsū uzvilka spilgti sarkanus, vēja necaurlaidīgus tērpus, uzcēla ar sudrabainu kažokādu apšūtas kapuces,

— Elegants pāris, — noteica Loks, kas bija izgājis abus pavadīt. — Vārīti vēži! Vai šaujamos neesat aizmirsuši?

— Tu vēl tici savam spalvainajam spokam, Fred? — jautāja Stonors.

Loks mulsi pavīpsnāja.

— Ieročus tomēr derētu paņemt.

— Kārtībā, Fred! — Rasels uzsita ar plaukstu pa jakas izspīlēto kabatu.

Viņi viegli uzkāpa ledus paugurā. Rasels atskatījās, pamāja ar sarkano cimdu un laidās līdzi Stonoram pa kraujo nogāzi.

Augstu pār slēpotāju galvām slējās plaisu izvagotas krantis. Uz Ledus alu iemītā taciņa bija pazudusi. Tā bija aizputināta.

Aiz pagrieziena pavērās uz rietumiem aizejošas aizas tālā panorāma. Pār melnajām bazalta sienām bija nokārušies sniega nagi. Uz milzīgā ledāja sastingušajiem viļņiem pacēlās senās lavas krantis. No dienvidrietumiem, no neizpētītajiem Karalienes Modās Zemes apgabaliem plūda nekustīga, dziļu plaisu sašķelta ledus upe.

Stonors, kas skrēja pa priekšu, apstājās un pielika pie acīm binokli.

— Redzu ieeju Ledus alā, — viņš paziņoja, — bet tuvumā ne dzīvas dvēseles. Savādi, ka viņi, pazaudējuši sakarus, nav centušies tādā laikā iznākt mums pretim.

-

Rasels klusēdams sakārtoja slēpju saites.

— Ko jūs, Džek, domājat par nakts paniku? — jautāja Stonors, nolaizdams binokli.

Rasels klusēdams paraustīja plecus.

— Šorīt man ienāca prātā dīvaina doma, — turpināja Stonors. — Ļoti dīvaina. Jūs nespējat noģist? …

Rasels papurināja galvu.

— Redziet, es daudzus gadus esmu strādājis Himalajos. Starp citu, tas viss ir tīrie nieki. Nav vērts runāt…

Stonors sparīgi atgrūdās ar spieķiem un drāzās lejup, atstādams zilganbaltajā sniegā slēpju pēdu pavedienu.

Dažus soļus pirms šaurās spraugas, kas veda ledus kupolā, Stonors apstājās un skaļi iekliedzās. No bazalta sienām atlekusī atbalss atkārtoja izsaucienu un noklusa tālumā. Neviens neatsaucās.

— Dīvaini, — nomurmināja ģeologs, ar cimdu slaucīdams nosvīdušo pieri.

Rasels noņēma slēpes un gāja uz plaisu. Visapkārt pletās jaunā sniega viļņotais paklājs. Uz tā dzirkstošās virsmas neredzēja nevienu pēdu. Ģeofiziķis paspēra soli, vēl vienu soli un iegrima gandrīz līdz jostas vietai.

— Izskatas, ka viņi pec puteņa nav nākuši ārā no alas, — rūca Stonors, piesardzīgi mīdams Rasela pēdās.

Plaisas dziļumā sniega bija mazāk, tomēr dziļo klusumu joprojām netraucēja neviena skaņa. Plaisa sašaurinājās. Kļuva tumšs.

Spožā diena tikko lauzās cauri zaļganajai ledus blīvai.

Rasels ieslēdza reflektoru. Spēcīgais stars atdūrās pret šaurām, apledojušām durvīm. Tās bija ciet.

Rasels pārlaida gaismu pār ledus sienām. Pazibēja slēpju metāla saites. Pie sienas pieslietās nartas meta uz ledus garas, līkas ēnas.

— Viņi ir šeit, — sacīja Stonors. — Slēpes un nartas ir tepat. Hello, Henrih! …

Atbildes nebija.

— Šodien viņi tomēr ir iznākuši ārā! — sauca Stonors, rādīdams uz pēdām, kas bija iemītas pie durvīm. — Ei, Toivo, Henrih! — Viņš pagrūda durvis. Tās nepadevās.

— Aizslēgtas no iekšpuses, — secināja ģeologs, grasīdamies klauvēt.

Rasels parāva viņu aiz piedurknes.

— Durvis ir iesalušas, Ralf.

Viņš piespieda durvis ar plecu. Stonors palīdzēja. Durvis ar brīkšķi atsprāga vaļā.

Ledus alā bija tumšs.

— Henrih, Toivo! — atkal uzsauca Stonors. Viņa balsī jautās izbailes.

Rasels pieliecies iegāja pa durvīm, atrada akumulatorus un noklikšķināja slēdzi. Ledus alu piepildīja nespodra, dzeltena gaisma. Uz zemām saliekamajām lāviņām atradās guļammaisi. Tie bija tukši. Kaktā uz prīmusa stāvēja apsarmojusi panna. Tai blakus — tukša konservu kārba,

Stonors, iespraucies pa durvīm, neizpratnē skatījās apkārt.

— Zīmīte, — sacīja Rasels.

Uz galda netālu no radioraidītāja gulēja papīra lapa. Stonors izķēra zīmīti ģeologam no rokām un, acis miegdams, ar pūlēm lasīja ķeburainās, uz ātru roku uzskribelētās rindiņas.

«Vakar aizcirtāmies līdz galvenajai dzīslai. Tā viscauri izurbināta. Toivo teica, ka šīs ejas izskatoties pēc seniem karjeriem.» Stonors apklusa un blenza uz ģeofiziķi.

— Kādi nieki, Džek!

— Lasiet tālāk, — lūdza Rasels.

— «Viņš aizgāja tos apskatīt un neatgriezās,» turpināja Stonors. «Eju meklēt viņu. Henrihs.»

— Bet zīmīte rakstīta vakarrīt, — sacīja Rasels, paņēmis no Stonora lapu.

— Un ne vārda par to, vai ir urāns, — nomurmināja Stonors.

— Tie droši vien ir no dzīslas, — teica ģeofiziķis, norādīdams uz akmeņiem pie lāviņas.

Stonors žigli pieliecās, paķēra paraugus un ņēmās tos aizrautīgi aplūkot.

— Ir gan mantiņa! — viņš nočukstēja.

— Bagātāka nekā augšā. Tīrs urāninīts. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, Džek? …

Rasels vienā mierā grozīja raidītāja kloķus.

— Uztvērējam kaut kas noticis, tas nedarbojas …

— Vai izlabot varēsim?

— Šķiet, lampas izdegušas. Rezerves lampu te nav.

— Ko lai dara?

— Jākāpj lejā pie dzīslas.

— Saproti, Džek, — Stonors sastomījās, — manuprāt, labāk būtu pagaidīt… Iespējams, ka viņi drīz atgriežas.

— Henrihs aizgājis vakar, bet Toivo vēl ātrāk. Ar viņiem kaut kas ir noticis.

Stonors nodūra acis.

— Baidos, ka nokāpšana pie dzīslas ir bīstama. Ja ir tik daudz urāna … — Viņš pameta ar galvu uz paraugu pusi. — Ir vajadzīgs radioaktivitātes indikators, bet es atstāju to Lielajā kabīnē.

— Es nokāpšu viens, — saltā mierā ierosināja Rasels.

— Kā priekšnieks es tev aizliedzu. Darīsim tā: tu paliksi te un gaidīsi viņus atgriežamies. Ja vajadzēs, palīdzēsi, kad viņi nāks atpakaļ. Es braukšu uz Lielo kabīni. Atgriezīšos kopā ar Fredu … Mēs atvedīsim indikatoru, virves un rezerves radiolampas. Ja Henriha un Toivo vēl nebūs, — sāksim meklēt.

— Bet ja ar viņiem kaut kas ir noticis un palīdzība ir vajadzīga jau šajā brīdī?

— Divas trīs stundas vairs neko negrozīs, Džek. Bez tam es domāju, ka Henrihs ir sajaucis datumus. Zīmīte ir rakstīta šorīt, nevis vakar. Henrihs ir devies meklēt pavisam nesen. Tu esi aizmirsis pēdas, kuras mēs redzējām pie ieejas alā.

— Ja tās ir Henriha pēdas, tad nav saprotams, kādēļ viņš izgājis basām kājām.

— Basām?

— Jā, sniegā pie alas durvīm bija basu kāju pēdas.

— Muļķības! — izsaucās Stonors. — Neticamas muļķības, — viņš atkārtoja un apklusa. — Tas viegli pārbaudāms, Džek.

Viņš ātri izņēma bateriju un atvēra durvis.

— Ak tu velns, mēs esam nomīdījuši tās pēdas, — atskanēja viņa balss no ledus koridora. — Nē, skaidrs, ka tev ir tikai izlicies, — Stonors turpināja, nākdams atpakaļ. — Kam nāktu prātā te bradāt plikām kājām? … Tātad norunāts. Es braucu, tu paliec.

Kad durvis bija aizcirtušās, Rasels veicīgi piecēlās un aizgrūda metāla aizbīdņus.

Tagad varēja ķerties pie darba.

Ģeofiziķis pacēla koka lūkas vāku Ledus alas sienā. Pretim dvesa stindzinošs aukstums. Rasels ausījās. No šaurās ejas, kas bija izcirsta ledū uz bazalta krauju pakāji, nenāca ne skaņas. Ģeofiziķis piesēja virves galu pie lūkas gredzena un, pārmetis rituli pār plecu, uzmanīgi ielīda tumšajā caurumā. Ieslēdza reflektoru. Uzzibsnīja ledus sienas. Taisnā, ieslīpā eja nozuda zaļganā puskrēslā.

— Ne par kadu naudu nepalikšu te viens, Stonor. — Ārsts no satraukuma sēca. — Ne par kadu, saprotat? Ja jus līdz tumsai nebūsiet atpakaļ, es … zaudēšu prātu.

Fredam Lokam noraustījās lūpu kaktiņi. Viņš tikko valdījās.

Stonors apmulsis noplātīja rokas.

— Tad tev jānāk man līdzi, Rišār. Varbūt tā būs pat labāk: ja nu tur ir vajadzīga tava palīdzība … Freds paliks Lielajā kabīnē.

Freds Loks zvēla dūri uz galda. Nošķin- dēja glāzes. Sasvārstījās skaitītāju bultiņas.

— Te ir nevis ziemas nometne, bet gļēvuļu patversme! — meteorologs rēca. — Kāpēc tu lūdz, bet nevis izrīko, Ralf? Ko tu gribi ņemt sev līdzi? Viņš vēl nav nācis pie jēgas no vakarvakara un pusceļā nogāzīsies zemē. Oh, es gan negribē-tu būt blakām jums īstās briesmās.

— Nekliedz, labāk pasaki, ko lai dara, Fred, — klusi teica Stonors.

— It kā tu pats nezinātu! Paņemam nesamo un pilnā gaitā uz priekšu. Un tu, — Loks pabāza dūri ārstam zem deguna, — ja tu vēlreiz iepīkstēsies, ka tev bail, staigāsi ģipsī līdz ziemošanas beigām. Skaidrs?

Ārsts izbīlī pakāpās atpakaļ.

— Aizver ieejas lūku un nedomā taisīt to vaļā, lai tev nerēgotos. Saprati? Un neej prom no raidītāja. Pēc stundas izsauksim pa radio Lielo kabīni. Ejam, Stonor!

Durvīs Loks atskatījās uz ārstu, parādīja uz sienas skapi, uzsita ar īkšķi sev pa apkakli un sirdīgi nopurināja galvu.

… Jau no tālienes Stonors un Loks ieraudzīja Rasela garo stāvu. Ģeofiziķis rāpoja pa dziļo sniegu gar ledus kupolu, tad nozuda spraugā. Kad Loks un Stonors tuvojās, viņš iznāca tiem pretim.

— Kā iet, Džek? — uzsauca Stonors, raisīdams nost slēpes.

— Henrihs ir te.

— Bet Latikainens?

— Viņa nav.

— Un ko saka Henrihs?

— Tikpat kā neko. Viņš jūtas ļoti slikti. Jau divas reizes zaudēja samaņu.

— Ievainots?

— Nē… Drīzāk kaut kāds savāds staru bojājums.

Loks klusiņām iesvilpās.

Visi trīs steigšus iegāja Ledus alā.

Ādas kombinezonā ģērbtais Kovaļskis bija nolikts uz guļammaisa. Dziļu grumbu izvagotā seja šķita pārakmeņojusies. Acis bija aizvērtas, zobi sakosti, nagi kļuvuši zili.

— Nē, nē, viņš ir dzīvs, — sacīja Rasels, ieraudzījis Stonora izbaiļu pilnās acis, — bet atkal bez samaņas.

Loks noliecās pār Kovaļski, pataustīja pulsu un pašūpoja galvu.

— Riebīgi gan, ka ārsta vietā ir kretīns.

— Un tomēr no viņa te būtu vairāk labuma nekā no jums visiem kopā, — piezīmēja Stonors.

Pār ķermeni pārskrēja tikko manāmas trīsas. Loks izstiepa roku, gribēja skart viņa

pieri, bet Kovaļskim no matiem izlēca zilganas dzirkstis. Loks atrāva roku atpakaļ.

Stonors saskatījās ar Raselu.

— Šķiet, viņa ķermenis ir elektrizēts, — nomurmināja apstulbušais Loks.

— Radioaktivitāte tā nav, — sacīja Stonors. — Velns viņu sazina kas! Baidos, ka arī Ziro neko nespēs līdzēt. Bet kā tu domā, Džek?

— Tur, šaja pazemes labirinta, viņš droši vien ir cietis no kaut kādas izlādēšanās, — domīgi atbildēja ģeofiziķis. — Tur ir vesels labirints, Ralf. Es nezinu, vai tie ir karjeri… Bet ar tiem izcaurumota' ir pati dzīsla, ir lava ap to. Henrihs teica, ka esot maldījies vairākas stundas. Toivo nav atradis un nav pat redzējis viņa pēdas. Bet tad… viņš pēkšņi sajutis vājumu. Vairāk viņš neko neatceras.

— Tātad jūs bijāt apakšā? — jautāja Stonors.

— Jā.

— Un ka jutāties tagad?

— Pagaidām normāli. Bet es biju tur neilgu laiku…

— Savādi, ļoti savādi, — nomurmināja Stonors. — Vienkārši nezinu, ko domāt. Rūdas radioaktivitāte nevarēja iedarboties tik ātri.

— Rūdas tur tikpat kā vairs nav, — sacīja Rasels. — Rādās, ka tā ir … izņemta …

— Nevar būt… Ko tad lai darām ar Henrihu?

— Manuprāt, viņam kļūst labāk, — teica Loks. — Skatieties, bālums pamazām izzūd. Viņš arī elpo mierīgāk … Kāds varētu būt šīs slimības cēlonis?

— Galvenais — kādas būs sekas? — atjautāja Rasels.

— Vai tev, Džek, neliekas, ka tās varētu būt kaut kādas zemes strāvas, kas saistītas ar vakardienas neparasti intensīvo ziemeļblāzmu? — vaicāja Stonors.

— Nē.

— Bet kas tad?

— Nezinu.

— Nav nozīmes likt Džekam fantazēt, — sacīja Loks. — Labāk fantazē pats. Tā ir tava specialitāte, Ralf.

— Tas nav asprātīgi, — atcirta ģeologs. — Un mums taču galu galā jāsaprot, kas te notiek.

— Tas neizskatās pēc elektriskās strāvas bojājuma, — teica Rasels. — Un, protams, radioaktivitāte arī tā nav… Varbūt kāds sevišķs starojums? Neitrīno, mežoni? Bet tā avots ir galīgi neizdibināms …

— Ģībonis, liekas, pārvēršas par miegu, — sacīja Stonors, ieklausīdamies poļa elpā.

— Jauki! Klāj vaļā, kur tu vinu atradi, Džek.

— Simt septiņdesmit metru no šejienes, kur sazarojas rūdas dzīslā izcirstā horizontālā eja.

— Kur sazarojas… eja? — parvaicaja

Stonors. — Vai tiešām tu uzskati, ka labirints ir seni karjeri?

— Nezinu … Bet izskatās, ka tas ir mākslīgs … Labāk būtu, ja tu pats apskatītu. Es nekad neesmu redzējis senos karjerus.

— Rādās, ka tavā atradnē kāds jau ir rakņājies, Stonor, — izsmējīgi piebilda Loks.

— Rādās, ka mēs visi pamazām sākam jukt! — iesaucās ģeologs. — Te nevar būt nekādu senu karjeru. Saprotat? Nekādu.. Mēs esam pirmie cilvēki, kas nonākuši šajā Antarktīdas kontinenta daļā.

— Tad atliek domāt, ka ejas iztaisījuši pingvīni vai tie pērtiķveidīgie spoki, kas apciemoja mūs pagājušajā naktī.

— Pašlaik nav no svara, vai labirints ir mākslīgs vai dabisks, — teica Rasels. — Viens no mūsu biedriem vēl atrodas tur. Ar viņu droši vien noticis tas pats, kas ar Henrihu.

— Džekam taisnība, — piekrita Loks. — Ir jārīkojas, nevis jāpļāpā. Stonor, mēs gaidām tavus rīkojumus.

— Vienam no mums ir jāpaliek pie Henriha.

— Lieliski … Paliec tu, bet mēs ar Džeku iesim meklēt Toivo.

— Bet man ātrāk jāapskata tas, ko Džeks sauc par horizontālo eju.

— Tad nespriedelē gari un komandē!

— Paliec tu, Fred, — sacīja Stonors. — Ir jāsalabo raidītājs un jānodibina sakari ar ārstu. Neviens neizdarīs to labāk par tevi.

— Ir, šef. Un pazūdiet ātrāk zemē vai

ledu, ja jums tīk, — ieteica meteorologs, atvērdams ledus tuneļa lūku.

— Cik tālu mēs esam aizgājuši, Džek?

— Esmu iztinis visus piecsimt metrus auklas. Ja ņem vērā neskaitāmos pagriezienus, mēs atrodamies metrus trīssimt taisnā līnijā no Ledus alas.

— Cik daudz auklas ir atlicis?

— Vēl tikpat daudz.

Rasels un Stonors lēnām gāja uz leju pa slīpu cauruļveida kanālu, kas stiepās cauri lavai. Kanāla melnās sien-as blāvi zaigoja.

— Atkal pagrieziens.

— Un atzarojums pa labi. Dzīsla paliek kaut kur sāņus, Džek. Te rūdas nav. Skaties, bazalts vai kaut kas ļoti līdzīgs.

Stonors spēcīgi uzsita ar āmuriņu pa kanāla gludo sienu.

— Es gribētu zināt, kas tie par tukšumiem. Nevienā karjerā es neesmu redzējis tik ideāli gludas sienas. Gandrīz jādomā, ka tās ir speciāli nolīdzinātas un nopulētas.

— Vai jzzāģētas ar kaut ko, kas ir daudz cietāks par šo akmeni, — minēja Rasels.

— Pārsteidzoši ir arī tas, — turpināja Stonors, — ka tie nemaz nav līdzīgi senajiem karjeriem. Esmu redzējis senos karjerus Nūbijā un Tibetā. Tās bija velnišķas spirālveida ejas, kurās tikko varēja iespraukties cilvēks. Bet te ir plašums, smalki apstrādāts akmens, var iet nesaliecotics. Ja mēs neatrastos Antarktīdas centrā, es teiktu, ka viss šis labirints ir mākslīgs. Bet Antarktida atrodas zem ledus jau miljoniem gadu … Bez tam man grūti būtu nosaukt ultramodernu raktuvi Savienotajās Valstīs, kur ir tik pilnīgi pazemes karjeri. Te trūkst vienīgi elektrības. Ir pat kaut kāda ventilācijas sistēma … Visur jūtama svaiga gaisa plūsma.

— Atkal pagrieziens, un atkal slīpums uz leju.

— Ka radas, šim labirintam nebūs gala, Džek. Mēs jau esam daudz zemāk par aizas dibenu. Savādi, ka temperatūra nekāpj.

— Tas droši vien tādēļ, ka ir laba ventilācija.

— Stop! Tālāk nav kur iet. Priekšā ledus. Kā tas varēja gadīties tādā dziļumā?

Stonors rūpīgi izpētīja ledus korķi, kas bija aizšķērsojis ceļu, atskaldīja gabalu ledus un aplūkoja dzirkstošo, zaļgano lūzuma vietu.

— Vēl viena mīkla, Džek. Šis ledus, jādomā, ir iekļuvis labirintā no augšas. Tātad viens no ieejas caurumiem bijis klāts ar ledu. Visdrīzāk ar ledāju, kas tagad piepilda aizu. Ledus, kā zināms, spēj tecēt. Cietā ledus straume, pamazām virzoties lejup pa labirinta tukšumiem, notecēja līdz šai vietai. Bet tas nozīmē… — Stonors apklusa un daudznozīmīgi paraudzījās uz ģeofiziķi.

— Ka labirints ir diezgan vecs, — mierīgi sacīja Rasels.

— Gluži pareizi. Tas nozīmē, ka ledājs ir veidojies vai to kāds veidojis jau pirms Ant- arktīdas pēdējās apledošanas, tas ir, pirms daudziem miljoniem gadu.

Rasels sarauca uzacis, bet neko neteica.

— Vai tas tevi nepārsteidz, Džek?

— Mazliet pārsteidz ir viens, ir otrs, bet… Tss! Tu dzirdēji?

Abi sastinga. Tālumā bija dzirdams kaut kas līdzīgs šņākoņai.

— Vējš?

Rasels brīdinoši pacēla roku. Šņākoņā tuvojās. Tad — klusa čaboņa, kas izklausījās pēc soļiem …

— Tas ir Toivo. Ejam, Džek. Hello, Toivo!..

— Tss! — Rasela stiprā roka aizspieda Stonoram muti. — Klusu, Raif. Nodzēs reflektoru.

Viņus ieskāva tumsa.

— Džek, tu esi jucis …

— Ne vārda, — nočukstēja ģeofiziķis. — Te ir daudz vairāk neizprotamā, nekā tev liekas. Neizprotamā un varbūt bīstamā …

Noklikšķēja automātiskās pistoles drošinātājs.

— Tikai nedomā šaut, Ralf. Mēs vēl nezinām, kas tur ir.

Stonors nolaida pistoli. Necaurredzamajā tumsā tagad valdīja absolūts klusums.

Gaidīja ilgi. Labirintā nedzirdēja vairs ne skaņas.

— Varbūt mums tikai izlikās, Džek?

Rasels neatbildēja.

— Jāiet atpakaļ. Šodienai pietiks.

— Bet Toivo?

— Varbūt viņš mūs jau gaida alā.

— Diezin vai.

Rasels ieslēdza reflektoru. Atpakaļ gāja lēnām. Apstājās, paausījās un klunkuroja tālāk, turēdamies pie tievās neilona auklas — vienīgā pavediena, kas saistīja viņus ar izeju no pazemes labirinta.

Sienās melnēja neskaitāmi caurumi — ieejas sānu koridoros. Dažas veda kaut kur sānis, dažas uz augšu, citas taisni uz leju.

Rasels gāja pa priekšu un iedams tina auklu. Piepeši ģeofiziķis apstājās kā sastindzis. Stonors saprata — kaut kas ir noticis.

— Kas ir?

Rasels pagriezās. Viņa reflektora gaismas apžilbināts, Stonors piemiedza acis. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, atvēris acis, bija auklas gals Rasela rokās. Aukla bija pārrauta. Nevienā no četriem tuneļiem, kas atzarojās no pārrāvuma vietas, auklas turpinājums nebija redzams.

— Gaužām dīvaini, — teica ģeofiziķis, aplūkodams auklas galu.

— Varbūt tā pārtrūkusi nejauši? — ieminējās Stonors. — Grūti iedomāties, ka to kāds būtu varējis izdarīt.

— Vispār tādu auklu neviens nespēj pārraut. Šī aukla iztur piecsimt kilogramu lielu svaru.

— Tev taisnība. Un tomēr ta ir pušu. Ko nu lai iesāk?

— Jāmeklē izeja.

— Bet kā?

— Paliec te, bet es apskatīšu tuneļa atzarojumus. Vienā jābūt auklas otram galam.

— Tu vari apmaldīties …

— Es paņemšu līdzi atlikušo auklu. Tā mūs saistīs. Turi pārrauto galu, Ralf.

Rasels ielīda ejas kreisajā atzarojumā. Pēc dažām minūtēm viņš bija atpakaļ.

— Tur ir strupceļš. Tuneli noslēdzis ledus. Tagad apskatīsim nākamo.

— Pagaidi, Džek, — klusi sacīja Stonors. — Kamēr tevis nebija, es… Vārdu sakot, aukla nav pārrauta … Kāds to ir pārgrauzis. Šķiet, ka tās ir lamatas. Labirintā slēpjas kaut kādas dzīvas būtnes.

Loks ilgi laboja raidītaju. Vajadzēja mainīt lampas un izsistos kondensatorus.

— Var domāt, ka tas cietis no tādas pašas izlādēšanās kā Henrihs, — murmināja meteorologs, atbīdīdams sānis veselu lēveni apmainītu detaļu. — Tas gan būs brīnums, ja pēc šitādas operācijas raidītājs darbosies.

Raidītājs darbojās. Loks apmierināts no- grudzināja, uzspīlēja austiņas un pagrieza noskaņošanas pogu. Un tūliņ tālo staciju murdoņai cauri izlauzās ārsta griezīgā balss:

— Ledus ala, hallo, Ledus ala, kādēļ neatbildat? Atbildiet! Uztveru.

«Nu gan kviec!» aizkaitinats nodomaja Loks, grozīdams pogas.

— Ledus ala klausās! — viņš iekliedza mikrofonā. — Kā tev iet, Sarkangalvīt?

Uzklausījis ārsta satraukto čiepstēšanu, Loks īsi pastāstīja, kas noticis.

— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš guļ? — pēc nelielas pauzes jautāja ārsts.

Loks atskatījās uz Henrihu.

— Manuprāt, guļ. Elpa ir laba. Sejas krāsa gandrīz normāla … Tu nedzirdi mani? Stipri traucējumi? Ak tu velns! — Loks iesita sev pa pieri. — Aizmirsu iezemēt. Acumirkli. Sarkangalvīt, kaut kas vēl ir jāizdara.

Meteorologs noņēma austiņas un pievienoja vadu iezemējuma tapai. Noknakšķēja, un raidītāja zaļā actiņa nodzisa. Raidītājs atkal bija izgājis no ierindas. Loks ātri izrāva ze- mesvadu no ligzdas. Auklas galā nosprak- stēja zaļa dzirksts. Gaisā asi nosmaržoja pēc ozona.

Meteorologs ar delnu noslaucīja slapjo pieri.

«Kas tie varētu būt par lādiņiem? Vai tiešām viss trīs stundas ilgais darbs būs jāsāk no gala?»

Viņš pielika delnu pie grīdas iezemējuma tapas tuvumā. Likās, ka delna jūt sīkus dū- rieniņus. Bet varbūt tas bija no aukstuma?

Loks apstaigāja ledus istabu un pataustīja sienas un griestus. Nodzēsa gaismu. Tikai cauri alas dienvidu sienai lauzās vāja dienas gaisma. Loks piegāja pie lāviņas, uz kuras gulēja Kovaļskis, ieklausījās viņa elpā, pārbaudīja pulsu. Elpa bija vienmērīga, pulss gandrīz normāls.

Loks atkal sāka darboties ap raidītāju. Šoreiz no ierindas bija izgājuši tikai drošinātāji. Meteorologs ātri nomainīja tos un drīz vien izdzirdēja ārsta balsi:

— Ledus ala, hallo, Ledus ala..

— Es dzirdu tevi, Sarkangalvīt… Nekā sevišķa. Izdega drošinātāji. Atvieno iezemē- jumu … Tā vajag …

— Saule riet. Pēc pusstundas būs galīgi tumšs. Ko lai daru? — taujāja ārsts.

— Sešpadsmitos nulle nulle pieraksti meteoroloģisko ierīču rādījumus un pārlādē paš- rakstītājus sniega koridorā. Ja nodibini sakarus ar Ziloņu salu, mēģini pārraidīt viņiem meteoroloģiskās ziņas, tad paēd pusdienas un sēdies pie raidītāja. Ja līdz divdesmitiem nulle nulle es neesmu tevi izsaucis, atkal pieraksti rādījumus, paēd vakariņas un mierīgi liecies uz auss. Ja klauvē pelēkais vilks, netaisi vaļā durvis … Saruna ir beigusies. Kā saprati?

Nenoklausījies līdz galam ārsta gaušanos, Loks noņēma austiņas.

«Rasels un Stonors ilgi nenāk atpakaļ. Ka tikai nav kaut kas lēcies …»

Loks pacēla lūkas vāku un ieklausījās. Ledus koridorā bija klusu.

Neaizvēris lūku, meteorologs apsēdās uz kastes pie lāviņas. Negulētā nakts lika sevi manīt. Nāca miegs. Viņš nemanot iesnau- dās.

Pamodināja pieskāriens. Loks uztrūkās augšā. Henrihs, mazliet piecēlies uz lāviņas, ar mokām kustināja pāršķiebtās lūpas.

Noliecies pie viņa, Loks sadzirdēja vārdu «radio». Meteorologs apsviedās pret raidītāju. Austiņās čaukstēja. Traucējumu sprak- šķos un svilpienos Loks tikko spēja saklausīt ārsta balsi. No ētera joņoja dīvains, pamazām pieaugošs kauciens, nomācot vārdus, ko mikrofonā kliedza Ziro:

— … salauza … uzbruka.. ak dievs!

— Atslēga, raidi ar atslēgu, Rišār! — sauca Loks un pats sāka raidīt ar atslēgu.

Atbildes nebija. No austiņām nākošajā kaucienā neko vairs nevarēja izšķirt.

Loks paskatījās pulkstenī. Pieci. Nakts nāca virsū, bet Rasela un šefa vēl nebija. Arī ārstam kaut kas atgadījies… Bet varbūt viņš atkal ir pilnā?

Henriha izsauciens lika Lokam palūkoties atpakaļ. No atvērtās lūkas plūda blāva, violeti zaļgana gaisma. Apgāzdams tabureti, Loks pielēca kājās un satvēra kombinezona kabatā pistoles spalu. Violetās gaismas josla kļuva aizvien spožāka.

— Kas nāk? Stāt! — uzsauca Loks, pavērsdams pistoli pret lūku. Atbildes nebija, taču gaisma pamazām kļuva bālāka.

— Stāt! — atkārtoja Loks, pasperdams soli tuvāk lūkai un ieskatīdamies tajā.

Ledus koridorā neviena nebija. Tikai kaut kur tālumā bālēja un izplūda blāvs, violets plankums.

Loks notēmēja un … neizšāva. Spīdošais plankums nozuda. Meteorologs aizcirta lūkas vāku un aizgrūda tam priekšā smagu kasti.

Henrihs sēdēja uz lāviņas, nolaidis uz grīdas vienu kāju. Plati iepletis acis, viņš raudzījās uz Loku.

— Kas … tur … bija? … — polis ar piepūli izmocīja.

— Neredzēju, — atbildēja Loks klausīdamies. — Bet tu? Kas notika ar tevi?

— Neatceros … savādi… Es, liekas, esmu nogulējis… roku un… kāju… nejūtu…

Skarbs klauvējiens neļāva viņam pabeigt.

Pie lūkas piestumtā kaste sakustējās.

Kovaļskis mēģināja uzslieties augšā.

— Mierīgi, Henrih, — teica Loks, pieiedams pie lāviņas un aizsegdams ar savu ķermeni biedru.

«Turies, Fred,» viņš domās drošināja sevi. «Gļēvulis mirst tūkstošreiz, drosminieks — tikai vienu reizi… Tūliņ redzēsim, kādi nelabie gari ložņā tumsā un krīt uz nerviem.»

Ledus sienā parādījās gaismas josla. Lūka lēni vērās vaļā. Loks pacēla pistoli un… tūliņ nolaida to. No gaišās spraugas paba- zās laukā Rasela sarkanais dūrainis.

Stonors pirmais pieslēpoja pie Lielās kabīnes galvenās ieejas. Viņš atviegloti nopūtās. — Beidzot esam mājā … Sniegs pie ieejas bija notīrīts, taču nole- dojušās durvis izrādījās aizslēgtas.

Tur, Ledus alā, arī bija «māja», bet pēc piedzīvojumiem pazemes labirintā un it īpaši pēc noslēpumainā ienaidnieka gaidās pavadītās nakts šī Iedus māja bija neizprotamu draudu pilna.

«Vispār pēdējo dienu notikumos ir daudz mīklaina un neizprotama,» domāja Stonors. «Neapšaubāmi reāli ir tikai četri fakti: urāna atradnes atklāšana, pazemes labirinta uziešana senajās cirtnēs, Latikainena pazušana un Kovaļska paralīze. Viss pārējais robežojas ar fantāziju un var izrādīties vienkārši halucinācijas. Pēc garajiem ziemošanas mēnešiem visiem ir saspīlēti nervi.

Lokam un ārstam tumsā spokojās spalvains briesmonis. Mums ar Raselu likās, ka mēs dzirdam čaboņu pazemes labirintā … Un piedevām šis pārsteidzošais notikums ar auklu. Tas varēja beigties traģiski, bet tagad izskatās pēc murga …»

Kad Stonors ieminējās, ka aukla ir pārgrauzta, viņi ar Raselu nolēma nešķirties un meklēt izeju kopīgi. Viņi piespieda auklas galu ar bazalta gabalu, izgāja cauri otram tunelim un nonāca milzu alā, kam agrāk nebija gājuši cauri. Un tur viņi nejauši atrada zemē savas auklas otru galu. Kā tas bija gadījies tur? …

Aukla gulēja starp akmeņiem, veidodama vairākas samudžinātas cilpas, it kā to kāds steigā būtu pametis. Viņi ar Raselu atraisīja cilpas un konstatēja, ka tālāk aukla iestiepjas vienā no tuneļiem. Rasels mēģināja iestāstīt, ka uz auklas parādījušies agrāk neredzēti paresninājumi, taču nebija šaubu, ka tā ir viņu aukla, kas nezin kā nokļuvusi tajā labirinta daļā, pa kuru viņi nav gājuši. Turēdamies pie auklas, viņi galu galā laimīgi sasniedza izeju uz Ledus alu. Tiesa, te viņus tik tikko nesašāva Loks, bet viss beidzās laimīgi … Laimīgi, ja neskaita to, ka Latikai- nens bija pazudis bez vēsts, bet Kovaļskis gulēja slims… Naktī, protams, neviens neaizdarīja acis. Rasels atkal un atkal pārtina auklu. Viņš veltīgi centās atrast paresninā- jumus, kas viņam bija rādījušies, ejot pa labirintu. Loks vandījās pa apklusušo raidītāju …

Tomēr visam ir savs gals; beidzas arī šī nakts, bet galvenajā bāzē, šķiet, nekas nebija noticis …

Stonors padauzīja ar nūju pa apledojušo durvju metāla apkalumu.

Tīrajā, saltajā Antarktīdas agrā rīta gaisā sitieni noskanēja kā gongs. Taču aiz durvīm neviens neatsaucās. Stonors gaidīja, lūpas sakniebis. Pieslēpoja Rasels, vilkdams nartas ar Henrihu.

— Viņš guļ, vai? — saērcināts jautāja Stonors un atkal sāka vālēt ar nūju pa durvīm.

Aiz durvīm joprojām bija kluss.

— Ko jūs taisāt tādu traci? — uzsauca Loks, kas bija aizkavējies pie meteoroloģiskās būdiņas. — Varu saderēt uz savu bārdu, ka naktī dakteris degunu nav izbāzis laukā. Pie būdiņas nav nevienas pēdas. Vējā ir mani novērojumi…

— No rīta putināja, — sacīja Stonors. — Pēdas varbūt ir ciet.

— Ei, Sarkangalvīt, mosties, vecmāmiņa atbraukusi! — ieaurojās Loks un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi nosvilpās.

Taču arī pēc šī laupītāju svilpiena, ko pavadīja ar nūju dauzītā durvju apšuvuma rīboņa, neviens neatsaucās.

— Varbūt ar viņu kaut kas ir noticis, — satraukts ieminējās Stonors. — Tāds troksnis uzrautu kājās pat līdz nemaņai piedzērušos … Vai tiešām būs jāuzlauž durvis?

— Pagaidiet, — iejaucās Rasels. — Durvis mums vēl noderēs. Ledus koridorā pie angāra ir rezerves radioraidītājs.

— Ideja! — izsaucās Loks. — Pamēģināsim sākt sarunas pa radio.

Meteorologs atgriezās pēc dažām minūtēm, nesdams mazu, spožu kastīti. Atbīdījis kažokādas cepuri uz vienas auss, piespieda pie galvas austiņu. Uzliesmoja zaļā actiņa uz raidītāja paneļa. Loks jau bija pavēris muti, lai izrunātu aicinājuma signālus, te uzreiz iepleta acis un sastinga neizpratnē.

— Nu, kas tad atkal, Fred? — sabijies jautāja Stonors, pārstādams dauzīt ar nūju pa durvīm. — Ņemiet austiņas. Ir gan kretīns! …

Stonors aši paķēra austiņas.

— Hallo, Ledus ala, Stonor, Rasei, atsaucieties! — viņš skaidri dzirdēja ārsta saraustītos čukstus. — Svētā Limožas Terēza, jaunava Marija, palīdziet… hallo … uztveru …

— Ātrāk, Fred, viņš uztver.

Loks nokāsējās un palaida ēterā tik izsmalcinātu lamuvārdu savārstījumu, ka Stonors novērsās, bet Rasels'apmulsis sāka plūkāt bārdu.

— Vai tu mani saprati, Sarkangalvīt? — nobeigumā jautāja Loks. — Uztveru.

— Dzirdēju, sapratu, lai slavēts radītājs, — austiņās atskanēja ārsta balss. — Dieva dēļ, ātrāk, Fred! Viņi tur mani ielenkumā jau no vakara.

— Kādi viņi?

— Spoki. Viņi nupat gribēja ielauzt durvis.

Loks sirdīgi atmeta ar roku.

— Paklau, tu, Limožas mērkaķi! — viņš ierēca mikrofonā. — Tūliņ taisi vaļā durvis. Mēs nīkstam te jau vairāk nekā stundu. Tu saprati mani?

Austiņās kļuva kluss.

Loks vēlreiz noklikšķināja pārslēdzēju.

— Tu saprati mani?

No austiņām nāca ārsta klusinātā elpa. Tomēr viņš nebilda ne vārda. Loks jau bija sagatavojies trešo reizi, kad ārsts noklepojās un stostīdamies teica:

— Es ī-īsti labi n-nesapratu… Kur jūs n-nīkstat v-vairāk nekā stundu?

— Ierāpies Džeka lāviņā un paskaties pe- riskopā, kur mēs nīkstam.

— Es nevaru p-paklausīt t-tavam padomam, Fred. Viņi s-salauza periskopu un, šķiet, aiznesa sev līdzi.

Loks uzmeta mirkli sniega pauguram, zem kura atradās Lielā kabīne, un pārliecinājās, ka periskopa caurules tur tiešām nav.

— Tad pacenties saprast. Mēs stāvam zem Lielās kabīnes durvīm, desmit metru no tevis. Dauzāmies ne mazāk kā stundu, taču tu nevis ver vaļā durvis, bet lūdz pa radio Limožas Terēžu. Mums līdzi ir Henrihs. Viņš ir smagi slims. Vai tu beidzot saprati?

— Sapratu, — neskaidri noskanēja austiņās.

Pagāja vēl dažas minūtes. Aiz durvīm koridora dziļumā kļuva dzirdami soļi. Ārsts zagās augšā pa kāpnēm. Neuzkāpis līdz pašai augšai, viņš acīmredzot sāka ieklausīties.

Loks pikti noklepojās.

— Kas tur ir? — ārsts jautāja.

— Dakter, jūsu piesardzība neapstrīdami ir laba, — uzsauca Stonors, — bet visam ir savas robežas. Atveriet!

Aiz durvīm sākās rosība. Ārsts jauca nost barikādi. Durvis nodrebēja un drusku pavērās.

Spraugā pazibēja ārsta brilles.

Loks, kas stāvēja pie pašām durvīm, pagrūda tās ar plecu. Durvis atsprāga vaļā. Saules un sniega spilgtuma apžilbināts, ārsts, acis miegdams, atkāpās dziļāk koridorā, turēdams sev priekšā garu tērauda žebērkli. No viņa virsvalka kabatām līda laukā pistoļu spali. Aiz jostas bija aizbāzts plats nazis.

— Nē. jūs paskatieties uz viņu! — iesaucās Loks, drošības labad izstiepdams uz priekšu nūju, lai atvairītu iespējamo dūrienu ar žebērkli.

— Mans dievs, dārgo Fred! — iesaucās Ziro, nomezdams duramo un icplezdams rokas.

— Lēnāk pa tiltu, Sarkangalvīt! — brīdināja Loks. — Bučosimies vēlāk, bet tagad palīdzi iestiept iekšā Henrihu. Viņš ir paralizēts.

Pēc brokastīm notika «kara padome».

— Pašreiz galvenais ir Latikainena pazušana un Kovaļska slimība, — sacīja Stonors.

— Tās ir reālas lietas. Un par tām mums jādomā pirmām kārtām. Kādi ir jūsu apsvērumi?

— Pa radio jāpaziņo par Toivo pazušanu un jālūdz palīdzība, — ierosināja Loks.

— Kamēr nav ieradušies palīgi, jāturpina meklējumi labirintā.

— Tava priekšlikuma pirmā daļa ir nereāla, Fred, — iebilda Stonors. — Neviens tagad nesūtīs lidmašīnu uz Antarktiku. Bez tam mums nepietiks spēka sagatavot nosēšanās laukumu smagajai lidmašīnai. Neaizmirsti, ka mūs atgādāja šurp ar helikopteriem. Kas attiecas uz Toivo meklēšanu labirintā, es… uzskatu to par veltīgu. Henrihs pirms samaņas zaudēšanas bija apskatījis labirinta augšējo daļu. Mēs ar Raselu izpētījām apakšējo. Labirintā Toivo acīmredzot nav. Viens viņš nevarēja aiziet tālu no ieejas. Es domāju, ka ir bijis tā. Toivo atgriezās, kad Henrihs bija labirintā. Atklājis, ka ala ir tukša un radio nedarbojas, viņš tad, kad vēl plosījās vētra, mēģināja tikt līdz Lielajai kabīnei. Viņš taču ir ģeologs: dabiski, ka viņš gribēja ātrāk paziņot mums par atradni… Taciņa bija aizputināta, un viņš apmaldījās..

— Toivo ir soms un ar savu ziemeļnieka apdomību gan nebija spējīgs uz kaut ko tādu, — teica ārsts.

— Arī man tas liekas maz ticams, — piezīmēja Loks. — Nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu izgājis no alas.

— Pēdas pie ieejas. Mēs ar Džeku tās redzējām.

Loks šaubīdamies nogrozīja galvu.

— Kādas ir tavas domas, Henrih? — jautāja Stonors.

— Nezinu… — ar pūlēm kustinādams mēli, nočukstēja polis. — Es visu atceros … kā pa miglu … Kaut kāds … aizsegs … tur. — Viņš pielika veselo roku pie pieres. — Cenšos … atcerēties visu … un … nevaru …

— Tas pāries, — mierināja ārsts.

— Varbūt… Nezinu … Toivo bija labs biedrs …

Iestājās klusums.

— Ir vēl viena pilnīgi reāla lieta, — pie

peši ieteicās Rasels. — Karalienes Modās Zemes noslēpumainie aborigēni.

— Bet, Džek, — pārtrauca Stonors, — vai tiešām ari tu? …

— Jā. Pārrautā un tālu no rāvuma vietas aizmestā aukla un pazudušais periskops ir reālas lietas. Sos nedarbus nevar būt pastrādājuši «spoki», par kuriem skandina ārsts. Un pat pingvīni, ja tiem ienāktu prātā apmeklēt mūs, diezin vai būtu spējīgi uz kaut ko tādu …

— Aukla varēja pārtrūkt pati no stipras savilkšanās. Rāpdamies pa labirinta stāvumiem, mēs taču turējāmies pie tās.

— Pieņemsim, lai gan tad mēs būtu manījuši, ka aukla pārtrūkst. Bet periskops?

— Viņi to ir nospēruši, tas ir skaidrs kā iesnu diagnoze, — sacīja ārsts. — Visu nakti viņi ložņāja ap Lielo kabīni un ņēmās gar durvīm. Tā bija šausmīga nakts.

— Kādi «viņi»? — aizkaitināts novaicāja Stonors. — Jūs, dakter, pat nevarat aprakstīt, kādi viņi izskatās.

— Protams, es nevarēju aplūkot viņus, kā nākas. Periskopā bija redzamas tikai ēnas. Neaizmirstiet, ka stipri puteņoja. Bet es labi dzirdēju klaudzienus pie durvīm. Kad viņi tuvojās durvīm, tās pat no iekšpuses sāka spīdēt.

— Sāka spīdēt?

— Jā, violetā gaismā.

— Tas ir gaužām dīvaini, — teica Loks. — Tātad mums ir bijušas vienādas halucinā-

cijas. Ledus alā mēs ar Henrihu ari redzējām violetu gaismu. Es pat gribēju šaut…

— Tu gribēji šaut ari uz mani un Džeku, kad mēs nācām atpakaļ, — pārtrauca Stonors. — Tas tikai pierāda, ka mums visiem nav kārtībā nervi.

— Tas pierāda, ka mūsu ziemas nometnes tuvumā notiek kaut kas mums pagaidām nesaprotams, — klusi teica Rasels. — Nesaprotamo nedrīkst neņemt vērā.

— Ko tad tu iesaki, Džek?

— Izeja ir viena. Mēs esam sadūrušies ar parādībām, kuras nespējam izskaidrot, esam atklājuši labirintu, ko nespēsim līdz galam izpētīt. Neskaidros atpstākļos ir pazudis mūsu biedrs. Izeja ir viena, Ralf. Ir jāsaistās ar padomju staciju. Tā nav tālu. Viņiem ir lidmašīna.

— Nekad! — iekliedzās Stonors. — Nekad! Lūgt palīdzību padomju zinātniekiem! Tu esi aizmirsis, ka mēs atklājām urāna atradnes. Visu, ko vēlies, tikai ne to.

— Pagaidiet, Stonor, — pacēlis galvu, ierunājās ārsts. — Mūsu godājamam meteoru ķērājam ir taisnība. Krieviem ir labs ārsts. Divatā mēs varētu ātrāk palīdzēt Henriham. Par urānu viņiem nemaz nav jāstāsta.

— Nē! — cieti noteica Stonors. — Izmetiet šo domu no prāta. Ja meklēšanu organizētu kopīgi, būtu jāparāda viņiem labirints. Bet tur arī ir urāns. Nē, labāk lūgt palīdzību kontinentam …

— Tikko mēs lūgsim palīdzību, Ralf, pir

mie būs klāt tieši krievi, — zobgalīgi sacīja Loks. — Viņi ir tuvāk par visiem. Atsaucīgi un … drosmīgi puiši, velns parāvis.

— Tad mēģināsim izgrozīties paši, — errīgi izgrūda Stonors.

Atkal iestājās klusums.,

— Kāds tad ir rīcības plāns? — beidzot jautāja Loks.

— Ir… jāturpina… meklēt… Toivo… — skaidri nočukstēja Kovaļskis.

— Protams, — piekrita Stonors. — Pamēģināsim meklēt uz ledāja … starp Ledus alu un Lielo kabīni. Dienas pirmajā pusē iesim mēs ar Fredu, pēcpusdienā — Rasels ar ārstu. Līdz tumsai visiem jābūt Lielajā kabīnē. Naktī dežūras pēc kārtas. Džek, pamēģiniet līdz naktij uztaisīt jaunu periskopu ar horizontālu pārskatu.

— Un labu prožektoru, — piebilda Loks.

— Bet ko pārraidīt pa radio? — jautāja Ziro, cītīgi aplūkodams savus nagus.

— Neko… Jeb nē: paziņojiet, ka vētras laikā pazudis ģeologs Toivo Latikainens. Līķis pagaidām nav atrasts.

— Hm, līķis … Un tas ir viss?

— Viss.

Ārsts pastūma uz pieres bereti un nošūpoja galvu.

Meklējumi Lielās kabīnes apkārtnē neko nedeva. Stonors un Loks vēlreiz aizslēpoja līdz Ledus alai. Tur viss bija savā vietā.

Toivo adresētā zīmīte joprojām gulēja pie radioraidītāja. Stonors pacēla labirinta lūkas vāku un ilgi raudzījās tumsā. Ledus koridorā bija tumšs un kluss, pretim dvesa aukstums.

«Dīvaini, ka mēs neatradām izejas no šīs mīklainās pazemes valstības,» domāja Stonors. «Bet tās noteikti ir. Pārāk stipri velk caurvējš. Vajadzētu par katru cenu tās atrast…»

Ģeofizika un ārsta gājiens pēcpusdienā tāpat neko nedeva. Viņi vairākās vietās šķērsoja ledāju, ielūkojās visās plaisās, konstatēja, ka tumšie plankumi, kas spiežas cauri sniegam un firnam, ir morēna [1]. atceļā rasels ierosināja uzkāpt augstajā plato, kas norobežoja aizu no dienvidiem. Ārsts, klusībā lādēdams savu garkājaino ceļabiedru, piekrita.

No plato virsotnes skats pavērās desmitiem kilometru tālu. Ziemeļrietumos pavisam zemu virs sniega apvāršņa karājās nespodra, oranža saule. Ieleju jau klāja tumši zila ēna. Dienvidos aiz bezgalīgā balti viļņotā klajuma rēgojās tālas kalnu grēdas klinšu dzeguļi. Virs tām satumstošajās debesīs karājās varavīksnes. No kontinenta vidienes auļojošs virpulis jau bija pacēlis gaisā sīksīku sniega kristāliņu miriādes. Tās lauza saules starus, veidojot varavīkšņainas joslas un velves.

— Jāiet atpakaļ, kolēģi, — bozdamies sacīja ārsts. — Saule riet…

Rasels vērīgi ielūkojās sniegotajā līdzenumā, kas pletās uz dienvidaustrumiem no plato. Kaut kur tur, dienvidaustrumos, pirms piecām dienām nokrita milzu bolīda šķembas … Kā tikt līdz kritiena vietai?

— Ja mums būtu lidmašīna … — klusi sacīja ģeofiziķis.

— O-o! — atdzīvojās ārsts. — Lidmašīna! Varētu aizlidot uz Montevideo… Es gribēju teikt, nosūtīt uz turieni Henrihu, — viņš izlaboja, pamanījis Rasela skatienā pārsteigumu.

Saule bija gandrīz jau norietējusi, kad ārsts un ģeofiziķis sasniedza Lielo kabīni. Loks rosījās gar meteoroloģisko būdiņu. Stonors pielāgoja jaunajam periskopam prožektoru.

Atbildot uz Stonora jautājumu, Rasels noliedzoši papurināja galvu.

— Mums gan ir jaunumi, — ļauni piemiedzis acis, teica Stonors. — Radiogramma no krieviem. Piedāvājas palīdzēt. Droši vien dzirdējuši mūsu sarunu pa radio.

— Ko tu atbildēji?

— Pateicos, lūdzu neraizēties.

Rasels novērsās un iegāja Lielajā kabīnē.

Par spīti ārsta pareģojumiem nakts aizritēja mierīgi. Vējš mainīja virzienu un atdzina mākoņu virtenes. Dzīvsudraba stabiņš termometrā pacēlās līdz mīnus desmit grādiem.

— Laiciņš uz goda, — pavēstīja Loks, pusnaktī atgriezies no meteoroloģisko novērojumu laukuma. — Klusums … Ne vēja, ne spoku… Un tāda ziemeļblāzma, ka var redzēt cauri mākoņiem.

Ārsts mulsi nokrekstējās.

Pēc kārtas dežurēja pie periskopa, apgaismodami nometnes apkārtni ar prožektora spožo staru. Ik stundu dežurants kāpa augšā un apgāja apkārt Lielajai kabīnei un meteoroloģisko novērojumu laukumam. Pret rītu atkal atdrāzās vējš un savērpa sniega putekļus.

— Pēc trim stundām ausīs rīts, — teica Stonors, kas dežurēja pēdējā maiņā. — Jūsu spoki, dakter, ir nolēmuši likt mūs mierā. Ieslēgsimies drošāk un — liksimies gulēt… Var nolaist periskopu un izslēgt prožektoru.

Ap saullēktu sniega vētra pierima. Ap desmitiem no rīta Loks atvēra galveno ieeju un sāka tīrīt celiņu uz meteoroloģisko novērojumu laukumu.

Pie aparātu būdiņas lāpsta atdūrās pret kaut ko cietu. Loks paraka dziļāk un izvilka … periskopa cauruli. Meteorologs samulsis atskatījās. Virs Lielās kabīnes kupola spoži mirdzēja otra periskopa objektīvs, ko tikko bija izbāzis laukā Rasels.

— Tā, — novilka caur zobiem meteorologs, — mūsu eskulapam piemīt ari aktiera talants … Nu, tagad es viņam parādīšu …

Pārlicis pār plecu periskopu, Loks apņēmīgi devās uz Lielo kabīni.

Izdzirdējuši saniknotā meteorologa sacelto troksni, salonā sapulcējās visi nometnes iemītnieki.

— Blēdis, kumēdiņu rādītājs! — kliedza Loks, bāzdams ārstam degunā apledojušo cauruli. — Es tev parādīšu, kā ņirgāties par biedriem!

— Pagaidi, Fred, kāda man tur daļa! — murmināja ārsts, ātri atkāpdamies salona kaktā. — Stonor, Rasei, turiet viņu ciet, viņš mani nositīs! …

— Atļauj, — klusi teica Rasels, atstumdams meteorologu un izņemdams viņam no rokām cauruli.

— Es piespiedīšu tevi norīt savu bereti! — nemitējās kliegt Loks, cenzdamies nogrābt ārstu aiz apkakles.

— Nomierinies, Fred, — iejaucās Stonors.' — Vai tiešām- jūs, dakter, izstrādājāt šo dumjo joku?

— Es… es… — stomījās galīgi apstulbinātais Ziro.

— Komediants, klistīra pūslis, Limožas papagailis! …

— Hello, Fred, nepārsteidzieties! — Tonis, kādā Rasels izrunāja šos vārdus, lika visiem apklust. — Lūk, periskopa apakšējais gals, ko es vakar izņēmu no statīva.

— Nu?

Rasels neatbildējis pielika ierīces apakšējo galu pie apledojušās caurules, ko bija atnesis meteorologs.

— Nu? — aizvien vēl nesaprazdams, jautāja Loks.

— Periskopa augšējā daja ir izrauta, nevis izņemta vai izskrūvēta, bet izrauta. Caurule ir saplēsta. Ne ārstam, ne mums visiem kopā nepietiktu tam spēka.

— Ak tu velns! — nomurmulēja Loks, pārliecinājies, ka Raselam taisnība.

Ārsts noprata, ka tagad laiks atmaksāt.

— Ā, laupītājs tāds! — viņš iebrēcās. — Tu tikko nenožņaudzi mani. Pāviana maisījums ar mēslu vaboli! Sarūsējušais vējrādītājs! Es esmu aizskarts kā francūzis, kā zinātnieks, kā cilvēks. Es …

— Piedod, Sarkangalvīt.

— Es tev neesmu nekāda Sarkangalvīte, es esmu medicīnas doktors! Nekauņa! Es prasu gandarījumu. Es … es …

— Džentlmeņi! — iejaucās Rasels. — Attiecības noskaidrosiet vēlāk. Nekavējoties ir jāapskata vieta, kur tika atrasts periskops.

— Skaidrs kā diena, ka vakar tas te nav bijis, — paziņoja.Stonors, apskatījis atraduma vietu. — Ja Freds būtu bijis uzmanīgāks, viņš to būtu uzreiz pamanījis. Periskops ir atnests naktī, visdrīzāk rīta pusē, sniega vētras laikā.

— Ko tad tas viss nozīmē? — jautāja Loks.

— Pēdas! — piepeši iekliedzās ārsts Lielās kabīnes kupolā. — Pēdas sniegā periskopa tuvumā. Nāciet šurp!

Stonors, Loks un Rasels steidzās uz to vietu, kur stāvēja ārsts. Tumšu padziļinājumu ķēdīte uz dzirkstošās sniega segas nevienā neradīja šaubas.

— Kāju pēdas, — domīgi noteica Rasels.

— Nakts viesis acīmredzot apgājis apkārt periskopam, bet pēdas palikušas tikai kupola aizvēja pusē.

— Varbūt tās ir mūsu pēdas? — ieminējās Loks.

— Vai naktī kāds no jums ir gājis klāt periskopam? — jautāja Stonors.

Visi noliedzoši papurināja galvas.

— Pagaidiet! — negaidot iesaucās Stonors.

— Vai jurns neliekas, ka, lūk, šis padziļinājums atgādina basas kājas pēdu? Šis arī…

— Laikam būs taisnība, — piekrita ārsts.

— Lūk, īkšķa nospiedums, lūk, vēl viens pirksts, bet te papēdis.

— Tās ir tādas pašas pēdas, kādas mēs redzējām aizvakar pie ieejas Ledus alā, — teica Rasels. — Diemžēl mēs tās izmīdījām, nepaguvuši aplūkot, kā nākas.

Stonors notupās un pētīja pēdas. Tad viņš klusi iesmējās.

Loks un ārsts izbrīnījušies saskatījās.

— Mani draugi, viss ir skaidrs, — svinīgi paziņoja Stonors. — Pareizāk sakot, mūsu priekšā ir vēl viena brīnumaina Antarktīdas mīkla. Šīs pēdas atstājuši jeti — noslēpumaini sniega cilvēki, kas, pēc dažu zinātnieku domām, apdzīvo Himalajus. Pašreiz jeti Himalajos acīmredzot kļuvuši ārkārtīgs retums. Neviens eiropietis vispār tos nav redzējis. Taču es pats personiski esmu redzējis tādas pēdas Donkjala kalnu pārejā, rietumos no Everesta, pirms vairākiem gadiem. Diviem dižiem atklājumiem mēs varam pievienot vēl trešo. Antarktīdā saglabājušies lielie antropoīdi. Mums jānoķer vismaz viens no tiem …

— Spriežot pēc tā, ka viņi bez grūtībām saplēš gabalos metāla caurules, tas nebūs viegli, — sacīja ārsts.

— …vai arī jānogalina!.. Tā ir sensācija — jeti Karalienes Modās Zemē. Es nezinu, kas radīs lielāku iespaidu — labirints vai senie cilvēkveidīgie pērtiķi, ko mūsu ekspedīcija atklājusi Antarktikas kontinenta vidienē.

— Vai urāns, — piezīmēja Loks.

— Par urānu būs jāklusē, Fred, — nopūties teica Stonors, — toties jeti…

— Vai pa radio var dot korespondenci par viņiem? — atdzīvojās ārsts.

— Nekādā ziņā ne. Pagaidām … Vispirms jādabū rokā dzīvs vai miris jeti. Ja sacelsim troksni pirms laika, mums var aizsteigties priekšā. Līdz ziemošanas beigām ir apmēram trīs mēneši. Varbūt mums laimēsies un mēs dabūsim nevis vienu, bet vairākus eksemplārus. Domāju, ka jeti izbāzenis maksās ne mazāk par miljonu dolāru.

— Tātad jeti vakar ir aizstiepuši periskopu, bet pagājušajā naktī atnesuši to atpakaļ? — jautaja Rasels, kas visu laiku bija klusējis.

— Lieku galvu ķīlā, ka tieši tā bija.

— Bet kam tas viņiem bija vajadzīgs?

Stonors noplātīja rokas.

— Mans dārgais, kā es, varu zināt, kas nosaka Antarktikas pērtiķu rīcību? Interesanti, ko tu domā?

— Domāju, ka katra hipotēze ir jāsaskaņo ar faktiem. Bet fakti liecina, ka daudz kas no notikušā atgādina apzinātu rīcību …

— Tuvākajās dienās tu, Džek, redzēsi, ka tā nebūt nav hipotēze. Bet kas attiecas uz faktiem… Fred, vai tu nebūtu tik laipns un neatnestu kinokameru? Drīzāk jānofotogrāfē šīs pēdas.

Trīs dienas Lielās kabīnes ziemotāji, nepacietīgā Stonora skubināti, medīja noslēpumainos Karalienes Modās Zemes aborigēnus.

Laiks bija labvēlīgs meklējumiem. Saule kāpa ar katru dienu augstāk. Vēja nebija. Pat naktī temperatūra nenokrita zemāk par divdesmit grādiem zem nulles.

No angāra izvilka aerokamanas, un Rasels, izmantojot izdevību, aizbrauca tālu uz dienvidaustrumiem, turp, kur, pēc viņa domām, vajadzēja būt nokritušām bolīda šķembām. Tomēr neizdevās atrast ne meteorītus, ne jeti, pat ne viņu pēdas.

Ziemotāji redzēja sniegā tikai aerokamanu slieču atstātās vagas. Sniega cilvēki bija gluži kā ledū iekrituši.

— Trīs dienas nav bijusi sniega vētra, — teica Stonors, kopā ar Raselu aerokamanās atgriezdamies no kārtējā maršruta. — Viņu pēdām vēl vajadzēja būt, bet te… nekur nekā nav. Un galvenais — naktīs viņi vairs nenāk tuvumā Lielajai kabīnei. Kas noticis?

— Varbūt viņi uzrodas tikai sliktā laikā,— ieminējās ģeofiziķis, strauji nobremzēdams aerokamanas apledojuša sniega vaļņa priekšā.

— Dīvaina doma!

— Bet faktiski tā arī bija, — turpināja Rasels. — Pēdējā naktī viņi, redzams, parādījušies tikai pret rītu, kad bija sacēlusies sniega vētra un mēs bijām aizgājuši gulēt. Viņu iepriekšējās vizītes arī notika sliktā laikā. Un tas izskatās pēc maskēšanās… Ir jāpagaida sniega vētra, Ralf.

Aerokamanas izbrauca ne visai augstā plato, kas no ziemeļiem norobežoja Ledus alas aizu. Apakšā, lēzenās nogāzes galā, kā no sniega izauguši parādījās Lielās kabīnes mastu gali.

Pie meteoroloģiskās būdiņas viņus gaidīja Loks.

— Kā sviežas, Fred? — vaicāja Stonors, kad bija apklusis motors un nosēdušies aero- kamanu varenā propelera saceltie sniega putekļi.

— Neka jauna. Ne… Henriham atkal kļuva sliktāk. Ārsts saka, ka slimība progresējot. Baidos, ka mums būs jāzaudē arī otrs biedrs, Stonor.

— Vai Ledus alā bijāt?

— Jā. Tur viss pa vecam. Es pat riskēju nokāpt kādus trīssimt metrus labirintā.

— Viens?

— Dakteris palika par sargu pie atvērtās lūkas, un mēs visu laiku sasaucāmies kā mežā.

— Nu, un kas?

— Bija baisi. Bet vispār nekā interesanta.

— Kā ar laiku, Fred?

— Barometrs krītas.

— Būs sniega vētra?

— Laikam gan.

— Rasels uzskata, ka tā ir labāk …

— Gluži manas domas. Vismaz mēs atpūtīsimies pēc bezmērķīgās brišanas pa sniegu. Esmu šajās dienās noguris kā kājnieks pēc forsēta pārgājiena.

Pēc vakariņām ārsts iesauca Stonoru virtuvē.

— Kaut kas ir steigšus jādara, šef!

— Par ko jūs runājat? — jautāja Stonors, skatīdamies uz otru pusi.

— Par Henrihu, protams. Ja tā turpināsies, ilgāk par trim dienām viņš neturēs.

— Jūs labāk zināt…

— Bet es esmu bezspēcīgs! — iesaucās ārsts. — Saprotiet, bezspēcīgs! Esmu izmēģinājis visu, kas man ir. Lai ārstētu, ir jāzina slimības cēlonis. Tas nav zibens, vismaz parastais zibens nekādā ziņā ne, tas nav arī radioaktīvais izstarojums. Es neprotu darīt brīnumus …

— Nu, bet ko jūs gribat no manis?

— Jus nesaprotat?

— Nē.

— Atļauju saistīties ar padomju staciju. Var gadīties, ka arī viņu ārsts būs bezspēcīgs, bet tā ir pēdējā cerība …

Stonors sadrūmis klusēja.

— Jums nav tiesību atteikties! Ja viņš nomirs, grēks gulsies uz jūsu sirdsapziņas.

Stonors nosmīnēja.

— Un ko tad, ja viņš nomirs padomju ārsta rokās?

— Mēs vismaz zināsim, ka esam izmēģinājuši visus pieejamos līdzekļus.

— Vājš mierinājums.

— Varbūt. Bet izredzes ir. Es zinu, ka krievi pēdējos gados guvuši lielus panākumus dažādu paralīžu ārstēšanā. Padomju stacijas ārsts ir pazīstams zinātnieks. Ne jau tāds kā es …

Stonors atkal nosmīnēja un uzsita Ziro uz pleca.

— Ko tu gribi piekrāpt, Rišār?

— Piekrāpt?

— Visa tava diplomātija nav sniega saujas vērta. Tu gribi tikt vaļā no atbildības, lai varētu teikt: «Ne jau es viens aizraidīju viņu uz labāku pasauli. Es apspriedos ar kolēģi.» Esi mierīgs, neviens tevi nevainos, ja viņš nomirs. Viņš nav nekāds izcilais zinātnieks … Pie tam vēl polis …

— Viņš ir mūsu biedrs, Ralf!

— Jā, jā, protams… Bet šajā gadījumā tas vairs nav galvenais… Tu esi darījis visu iespējamo, pret tevi nebūs nekādu pretenziju. Apsolu kā ziemas nometnes priekšnieks …

— Vari iztulkot, kā gribi, manu uzstājību, Stonor, — klusi sacīja ārsts. — Pat tā vai vēl ļaunāk. Kad esmu skaidrā, es vērtēju sevi pārāk zemu, lai apvainotos par kaut ko tādu … Padomā tik, kāds zemiskuma bezdibenis apslēpts katrā no mums!.. Starp citu, ir pat labāk, ka mēs tik pamatīgi esam iepazinuši cits citu. Varam iztikt bez kon- vencionalitātēm. Tātad es gaidu atbildi, Stonor, bet tiešu, bez aplinkiem.

— Šis tonis jums nepiestāv, dakter. Jūs vairs neesat pats.

— Tā nav atbilde.

— Citas atbildes nebūs. Rūpējieties par savu slimnieku. Par pārējo lai gādā dieviņš.

— Tātad jūs atsakāties?

— Es uzskatu to par nevajadzīgu.

— Bet es kā ārsts uzskatu to par nepieciešamu.

Stonora apaļā seja kļuva sarkana.

— Ja atmiņa mani neviļ, ziemas nometnes priekšnieks esmu es.

Ārsts bēdīgi nošūpoja galvu.

— Ak vai! Tieši tāpēc es runāju ar jums.

— Diezgan! Es uzskatu jautājumu par izsmeltu.

— Bet es ne. — Ārsta balss kļuva spiedzīga un griezīga. — Un es esmu spiests izteikt jums ultimātu. Ja jūs līdz rītam ne- piekritīsiet, es pats pa radio lūgšu stacijas «Solņečnaja» ziemotājus.

— Pamēģini tikai.

— Pamēģināšu arī. Rasels ir manā pusē.

— Bet Loks manā … Padomā par sekām!

Sniega vētra sākās drīz pēc tumsas iestāšanās. Vējš kļuva ar katru stundu stiprāks. Pusnaktī ap Lielo kabīni plosījās reti stiprs viesulis. Norāva prožektoru, aizķepēja ar sniegu periskopa objektīvu. Rasels mēģināja nolaist cauruli, bet vējš bija to sašķiebis un stingri ieķilējis turētājā.

Traucējumi pārrāva radiosakarus. Ārsts neiznāca no kabīnes, kurā gulēja Henrihs. Slimnieks nespēja vairs parunāt. Tikai mirdzošās acis un sejas labās puses viegla raustīšanās liecināja, ka dzīvība vēl nav pilnīgi atstājusi viņa paralizēto ķermeni.

Loks un Stonors, kas bija mēģinājuši kārtējo reizi apiet apkārt Lielās kabīnes kupolam, atgriezās, novārtījušies ar sniegu no galvas līdz kājām.

— Veltīgi, — nosēca Loks. — Nav iespējams noturēties pat četrrāpus, un redzamība arī — absolūtā nulle. Var ieskriet krūtīs tiem pašiem jeti un nesaredzēt viņus. Ne visai piemērots laiciņš sniega cilvēku medībām.

— Vai neierīkot slēpni aerokamanu kabīnē? — ierosināja Stonors. — Tās ir stingri piesietas. No kabīnes ir laba pārredzamība, bet, ja ieslēgs apsildi, sniegs neaizķepēs rūtis.

— Pirmkārt, tu netiksi līdz aerokamanām, otrkārt, neatvērsi durtiņas, treškārt, ja arī atvērsi, kabīni piedzīs ar sniegu ātrāk, nekā tu ielīdīsi tajā.

— Tā mēs nekad nevienu nenoķersim, Fred, — teica Stonors un atmeta ar roku.

— Es tomēr būtu mēģinājis.'

— Varu saderēt, ka tādā laikā pat Antarktikas pērtiķi nebāzīs degunu ārā no savām paslēptuvēm, — sacīja meteorologs. — Arī viņiem dzīvība ir dārga.

— Pamēģināt vajag, — piepeši iejaucās Rasels. — Ja nevar izmantot periskopu, kamanas ir vienīgā iespēja turpināt novērojumus.

— Kā, Džek, — pārsteigts iejautājās Loks,

— vai tev arī sagribējies nopelnīt miljonu dolāru?

— Viņš domā, ka šejienes- jeti vislabprātāk pastaigājas tieši tādā laikā, — paskaidroja Stonors. — Un, šķiet, tur ir sava loģika.

— Vai tiešām tu tā domā, Džek?

Rasels pamāja ar galvu.

— Tad var mēģināt, — sarosījās meteorologs. — Riskēt ir cēli, kā teicis kāds karavadonis, gatavodamies zaudēt.

Pirmais mēģināja Loks.

Tomēr jau pēc pāris minūtēm viņš, pilnīgi zaudējis spēkus, ar galvu pa priekšu ievēlās izejas lūkā, kur gaidīja Rasels un Stonors.

— Nu?

Atvilcis elpu, meteorologs saka lādeties.

— Vai līdz kamanām aizrāpoji?

— Ja, velns pārāvis, bet nevareju attaisīt durtiņas.

Rasels apsēja ap vidu virvi, uzmeta plecā futrāli ar telefonu un ienira sniega viļņos.

Loks nokāpa lejā Lielajā kabīnē. Stonors palika pie ieejas Viens un satraukts gaidīja.

Pamazām tinās vaļā virve, ar ko bija apsiets ģeofiziķis. Vētras šņākoņā un kaucienos neko nevarēja sadzirdēt.

Aerokamanas bija nostiprinātas metru piecdesmit no ieejas, virs ieputinātā angāra. Var būt, ka ap tām jau ir sadzītas augstas kupenas un no kabīnes nekas nebūs redzams.

Virve vairs netinās. Stonors vēl drusku pagaidīja, tad divas reizes paraustīja virvi. Drīz viņš juta atbildes rāvienu. Rasels ziņoja, ka viss ir kārtībā.

Atvērtajā lūkā triecās durstīga sniega strūklas. Stonors nolaida vāku, atstājot tikai šauru spraugu, pa kuru mēģināja saskatīt kaut ko tumsā. Brīdi viņam likās, ka viņš redz uzliesmojam gaismu tai pusē, kur stāv aerokamanas. Vai patiešām Rasels ticis iekšā kamanu kabīnē un ieslēdzis reflektorus? Sto- nora skatiens saspringti urbās tumsā. Nē, laikam būs tikai rādījies. Viņš jau grasījās vēlreiz signalizēt, paraustot virvi, bet šai mirklī lejā pavērās durvis un kļuva dzirdama Loka balss.

Stonors nolaida lūkas vāku, aizgrūda aizbīdni un nokāpa lejā.

— Viņš ir kamanu kabīnē, — sacīja Loks,

sniegdams Stonoram telefona klausuli. — Vari parunāt ar viņu.

— Hello, Džek! — Stonors kliedza telefonā. — Kā iet?

— Sēžu kabīnē, — atbildēja Rasels.

— Vai reflektori ir ieslēgti?

— Jā.

— Kada redzamība?

— Daži metri.

— Vai nav auksti?

— Nē.

— Mēs pēc kartas dežurēsim pie telefona. Ja kaut kas gadās, zino!

— Jā.

Pagaja apmēram divas stundas. Vētra nerimās. Uz Stonora jautājumiem Rasels lakoniski atbildēja, ka neko neredzot.

— Varbūt tevi nomainīt, Džek? — ieteicās Stonors.

— Pagaidām nevajag.

Pagāja vēl apmēram stunda. No radioka- bīnes galvu pabāza Ziro.

— Ēterā atkal sākas kaukoņa, tāpat kā toreiz, — viņš pusbalsī pavēstīja. — Paklausieties … — Ārsts iegāja atpakaļ radioka- bīnē, atstādams durvis vaļā.

Vispirms skaļrunī bija dzirdama šņākoņa, un tūliņ pat to nomainīja vibrējoša zema skaņa — šaušalīga skumju un draudu melodija. It kā pāri apklusušajiem ziemotājiem būtu izpletušies kaut kādu nezināmu ļaunu spēku spārni. Bet melodija skanēja, pieklus- dama un vērsdamās plašumā, brīdinādama

un draudēdama, noslēpumaina un neizdibināma.

— Traks var kļūt! — iekliedzās Stonors, aizspiezdams ausis.

Loks, viebdamies kā no zobu sāpēm, šūpoja galvu.

— Pietiek! — viņš beidzot nogārdza. — Nav ko pārāk ilgi klausīties … tādu mūziku.

Ārsts steigšus izslēdza uztvērēju.

— Nu, kā?

— Nekad neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis, — atzinās Stonors. — Vai tiešām arī toreiz skanēja tā?

— Absolūti. Pašam gribējās kaukt aiz bailēm.

— Te gan ir dīvaini traucējumi, — nomurmināja Loks, smēķēdams pīpi.

Nošķindēja telefons. Stonors ātri paķēra klausuli.

— Hello, Džek?

— Tikko redzeju enu. Izskatās pec.. lača vai liela pērtiķa. Paskatieties, kas notiek pie lūkas.

No Stonora sejas Loks noprata — kaut kas ir noticis.

— Klāt ir?

— Laikam… Atrak! — Stonors norādīja uz kaktā ieslieto karabīni. — Džek, tu arī, ja redzi, šauj. Dakter, klausuli!

Neklausīdamies Rasela brīdinājumos, Stonors atdeva klausuli ārstam, paķēra otru karabīni un izskrēja no salona nopakaļ Lokam.

Pieplakuši pie izejas lūkas vāka, viņi ausī- jās.

— Nekā cita, tikai vētras kaucieni, Ralf.

— Attaisi lūku.

Sejā iecirtās ķepīgs sniega virpulis. Spēcīgās laternas stars pāršķēla aurojošo tumsu labi ja divu trīs metru dziļumā.

— Tā kā neviena nebūtu, Fred.

— Nodzēs gaismu. Ātrāk! Skaties …

Starp sniega virpuļiem parādījās izplūdis,

zaļgani violets plankums. Tas lēnām tuvojās.

Loks un Stonors pacēla karabīnes.

Divu šāvienu spraksti, kas saplūda vienā, nozuda vētras kaucienos. Tad notika kaut kas neiedomājams.

Kā zibens tumsu saplosīja spilgts, zaļš uzliesmojums. Par visām iepriekšējām stiprāka brāzma sagrāba un izsvaidīja sniega virpuļus.

Metrus desmit no lūkas sniegā locījās milzīgs, spalvains radījums. Tā garā vilna izstaroja spožu, zilgani violetu gaismu, bet no ķermeņa tumsā uz visām pusēm šaudījās zaļu zibeņu līkloči! Viens no zibeņiem nostiepās Lokam gar galvu. Sāka stipri smaržot pēc ozona.

— Lūku, ātri! — uzkliedza Stonors.

Nodārdēdams aizkrita smagais vāks. Loks

gribēja aizgrūst aizbīdni. Lūkas metāla apmale uzliesmoja zilganā gaismā. Stiprs trieciens apdullināja meteorologu, un viņš novēlās koridorā, aizraudams līdzi Stonoru.

Ārsts neatņēma nost no auss telefona klausuli. Vētras kaucieni kļuva stiprāki. Tātad ir atvērta izejas lūka.

— Viņi iziet ārā, Džek.

— Vai tu piekodināji, lai bez vajadzības nešauj? Tas ir kaut kāds apbrīnojams radījums. Stonors droši vien ir maldījies…

— Šāviens, Džek!

Telefonā dzirdēja sprakšķus un šņākoņu.

— Kamanas … norāva … — ārsts ar mokām saprata sprakstu starplaikos. — Mani nes projām …

Pēdējais aprautais sprakšķis, un klausulē kļuva klusu.

«Pārtrūcis vads,» ārstam iešāvās prātā. «Kas nu būs?»

Izdzirdējis koridorā brīkšķi, viņš pielēca kājās. Pa portjeru apakšu četrrāpus ielīda ar sniegu aplipušais Stonors. Aiz viņa parādījās Loka sapinkātais cekuls. Abi ar grūtībām piecēlās. Loks, pat nemēģinājis nopurināt sniegu, piegāja pie galda un smagi atslīga krēslā.

— Vai tu neesi ievainots, Fred? — jautāja Stonors, ar dūrēm berzdams acis.

Loks aptaustīja sevi.

— Liekas, ka ne. Bet kādu nelabo mēs esam nošāvuši?

Stonors, kā sajēgu zaudējis, purināja galvu.

— Netieku gudrs. Nekad nebūtu ticējis, ja … pats nebūtu redzējis. Aizbīdnis! — viņš piepeši attapās. — Vai tu paguvi aizgrūst aizbīdni?

— Nezinu …

— Dakter, pārbaudi ātrāk, vai lūka ir ciet, bet… netaisi vaļā. Un neķeries klāt aizbīdnim ar kailām rokām.

Ārsts saviebās un kā uz nāvi notiesāts pašķīra portjeras.

Kad viņš atgriezās, Stonors grozīja rokās telefona klausuli.

— Vai durvis nespīdēja? — jautāja Loks.

— N-nemanīju. Aizbīdni aizgrūdu …

Loks atviegloti nopūtās.

— Bet kas noticis telefonam, dakter? — izbrīnījies jautāja Stonors. — Kādēļ tas klusē?

— Pēc jūsu šāviena Džeks tikai paspēja izsaukties, ka kamanas ir norautas un vējš tās nes projām. Un vēl viņš teica, ka tu esot maldījies …

— Maldījies? Kādā ziņā? — jautāja apjukušais Stonors.

Loks uztrūkās augšā.

— Džeks iet bojā, bet mēs te …

— Ne soli, Fred! Tu viņam neko nevari palīdzēt. Un atceries, kas guļ aiz durvīm.

Loks pakāpās atpakaļ un aizsedza seju ar rokām.

— Ko tad lai dara, Stonor?

— Jāgaida, kamēr norimst vētra.

Meteorologs, neatņēmis sažņaugtos pirkstus no sejas, atkal apsēdās pie galda. Ārsts nodrebēja, izdzirdēdams, ka Loks raud …

Lielās kabīnes iemītniekiem šī nakts šķita sevišķi gara. Stonors bezmērķīgi klīda pa

salonu, laiku pa laikam pašķīra smago portjeru un, pavēris durvis uz koridoru, ieklausījās. Bet ārpusē dzirdēja tikai vētras gaudas.

Pret rītu no radiokabīnes izlīda ārsts.

Šļūcošā gaitā viņš piegāja pie Stonora.

— Ēterā klusi un labi dzirdami krievi. Viņi izsauc mūs. Džeka mātes vārdā, savu bērnu vārdā, Ralf, atļauj sazināties ar viņiem.

— Pagaidīsim līdz rītam. Jāapskatās, ko mēs naktī esam nogalinājuši. Pēc tam izlemsim. Bet tagad liec mani mierā.

Ārsts ņēmās purināt meteorologu.

— Fred, vai tu saproti, kas te notiek? Palīdzi man … saki Stonoram …

Taču, ieskatījies Lokam acīs, ārsts atmeta ar roku un saliecies iegāja atpakaļ radio- kabīnē.

Beidzot, spriežot pēc pulksteņa, bija pienācis rīts. Vētra joprojām trakoja. Vējš plosījās ar drausmīgu spēku. Kaut kur augšā, pārī uzvandīto sniegu klajiem, bija pacēlusies saule, bet pāri Lielās kabīnes kupolam viesulis joprojām nesa tūkstošiem tonnu trauksmainu sniega putekļu.

Iziet ārā nebija iespējams.

Vējš ne tikvien dzina prom visu atnesto sniegu — tas pacēla gaisā arī daļu veco kupenu, kas bija saputinātas iepriekšējās nedēļās. Rezerves izejas lūka, kas naktī bija atradusies sniega segas līmenī, tagad bija pacēlusies gandrīz metru augstāk. Izejas šahtas virsējo daļu drebināja nepārtraukti vēja triecieni, un tā vibrēja kā mežonīgi ātri joņojoša vilciena vagons. No lūkas nevarēja pat izbāzt galvu. Tumsu bija nomainījusi duļķaina gaisma, bet tā bija tikpat necaurredzama kā pagājušās nakts melnums.

Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt ārā pa lūku Stonors ar pūlēm noslēdza to un pa pieputināto koridoru atgriezās salonā.

— Saņemies, veco zēn, — viņš čukstēja Lokam. — Nenokar degunu! Tā ir Antarktīda. Tici, man Džeka ir ne mazāk žēl kā tev, bet ko lai dara? Ja kamanas nebūtu triektas pret tuvējām klintīm, viesulis varēja tās aizdzīt simtiem kilometru tālu. Neatceros tādu sniega vētru. Vēja ātrums ne mazāks par piecdesmit metriem sekundē. Saņemies, mums vēl daudz kas darāms … Un varbūt Džeks nav pagalam. Tvertnēs bija degviela. Pierims viesulis, viņš iedarbinās motoru un atgriezīsies.

Loks lēni pacēla galvu. Stonors paskatījās viņam sejā un nodrebēja. Vienā naktī Freds bija kļuvis par desmit gadiem vecāks. Acis bija zaudējušas mirdzumu, grumbas kļuvušas dziļākas, vaibsti skarbāki.

— Vai tu neesi slims?

— Nē, saki, ko lai dara, Stonor.

— Vēl jāpagaida. Nē, izlemsim.. Baidos, ka mēs neatradīsim nogalinātā nezvēra līķi. Vējš varēja aizraut to, kurp vien tīk. Tā būs šausmīga neveiksme, Fred …

Stonors nebija alojies. Pievakarē viesuļvētra bija pierimusi tiktāl, ka varēja iziet ārā. Pieliekušies līdz pašai zemei, lai noturētos kājās, Stonors un Loks pārmeklēja laukumiņu ap Lielās kabīnes kupolu. Tajā nekā nebija. Jaunu kupenu tuvumā arī nebija. Spīdošā nakts briesmoņa ķermenis bija pazudis. Neredzēja arī nekādas aerokamanu sliedes. Tikai norautais telefona vads, ko vējš bija satinis ap radiotorņa gaiju, atgādināja pagājušās nakts notikumus.

Vakariņoja klusēdami. Stonoru nomāca notikušais. Loka domas klīda kaut kur tālumā. Ārsts visu dienu nebija bildis ne vārda.

— Interesanti, vai šonakt arī viņi nāks? — jautāja Stonors pieceldamies. — Kā tu domā, Rišār?

— Man vienalga, — atrūca ārsts.

— Bet kā ir Henriham?

— Ej apskaties …

Stonors ielūkojās kabīnē, kur gulēja polis.

— Vai viņš ir aizmidzis … vai…

Ārsts pār brillēm vērīgi paskatījās uz Stonoru un, neko neteicis, iegāja Kovaļska kabīnē.

Stonors piegāja pie Loka.

— Ko tu, Fred, domā par mūsu nakts briesmoņiem? Kas tas varētu būt?

— Es par tiem vispār neesmu domājis, — klusi teica meteorologs. — Nezinu …

— Pārsteidzoša ir viņu spēja akumulēt enerģiju, — skaļi prātoja Stonors. — Tie ir kaut kādi kolosāli ietilpīgi staigājoši akumulatori. Un kas tā par enerģiju? Parastā atmosfēras elektrība vai kaut kas cits? Ar enerģijas akumulāciju acīmredzot ir saistīta spēja spīdēt… Un nez kāpēc viņi parādās tieši sliktā laikā … Šerpas man ir stāstījuši par Himalaju jeti visādas pasakas, bet īstenība pārspēj visbagātāko fantāziju. Ja nebūtu pazudis Džeks, es gandrīz vai domātu, ka tas viss mums rādījies sapnī.

— Ja tas būtu bijis sapnis, Stonor!

Stonors iesita ar plaukstu sev pa pieri.

— Kāda doma! Vai viņu tuvošanās nerada šos pārsteidzošos traucējumus radiosakaros? Ja jau viņi kaut ko izstaro …

— Zini, Stonor, — domīgi teica Loks, — es tagad esmu pārliecināts, ka Toivo ir kritis šo elles radījumu nagos. Tie, bez šaubām, mājo pazemes labirintā. Gaisa spīdēšana, čaboņa — tas ir viņu darbs. Brīnums, ka viņi toreiz izlaida jūs dzīvus …

Stonors nodrebēja.

— Tu domā?

— Mūsu ir atlikusi puse, — turpināja Loks. — Mēs tagad neko neizdarīsim … Mēs pat nedabūsim zināt, kāds liktenis piemeklējis mūsu pazudušos biedrus. Arī Rasels, ja vien viņš palika dzīvs, varēja krist šo riebekļu nagos. Varbūt vairāki no tiem pagājušajā naktī klaiņāja ap Lielo kabīni? Ja viņi sadomās uzbrukt, mums būs beigas …

— Uzbrukt?

— Kādēļ ne, Stonor? Es domāju, domāju un nekādi nespēju saprast, kādēļ Rasels brīdināja ārstu, lai mēs nešaujam. Un ko viņš domāja, teikdams, ka tu maldījies? _

— Tas viss ir nieki… Radio, lūk, kas ir svarīgi… Sie savadie traucējumi var uzvedināt …

Stonors mudīgi iegāja radiokabīnē.

Drīz pa atvērtajām durvīm bija dzirdama mūzika.

— Tā, šķiet, ir Keiptauna, Fred, — teica Stonors, nākdams atpakaļ. — Šobrīd ēterā ir mierīgi.

Mūzika spēji aprāvās. īsa pauze, tad:

— Hallo, hallo, runā radiostacija «Solņeč- naja». Izsaucam angļu, amerikāņu un franču ekspedīcijas ziemas nometni. Hallo, hallo, Lielā kabīne, kādēļ klusējat? Ziņojiet, kas noticis. Hallo, hallo …

Teksts tika divas reizes atkārtots angliski, tad franciski.

— Nesaprotu, kālab viņi mūs atkal izsauc, — aizkaitināts izmeta Stonors.

— Kas tur ko nesaprast? Mēs klusējam. Viņi ir tuvākie kaimiņi. Tā ir Antarktīda, Ralf. — Loks piecēlās. — Tūliņ ir jāatbild- Varbūt pasaukt ārstu?

— Nevajag. Parunā pats.

Loks iegāja radiokabīnē.

— Paklau, Fred, pagaidi acumirkli! — uzsauca Stonors. — Tu viņiem saki tā …

Viņš nepaguva pabeigt: reproduktorā atskanēja kaucieni. Tie kļuva ar katru sekundi stiprāki.

No radiokabīnes palūkojās Loks.

— Ēters ir kļuvis traks. Bez šīs ellišķēs mūzikas nekas cits nav dzirdams.

— Droši vien viņi atkal tuvojas Lielajai

kabīnei, Fred, — izdvesa Stonors. — Nogriez klusāk, bet neizslēdz. Pamēģināsim izturēt šo melodiju. Tā… Nu, ko iesāksim, veco zēn?

Pagāja vairākas stundas. Ēterā vēl aizvien skanēja kaucieni. Tie gan kļuva stiprāki, gan pieklusa, bet bija dzirdami visos viļņos un bija pilnīgi pārtraukuši radiosakarus.

— Viņi staigā ap Lielo kabīni, — zobus sakodis, teica Stonors. — Staigā un ķaut ko ošņā.

— Savādi, ka viņi nelaužas iekšā pie mums, — piebilda Loks. — Ņemot vērā viņu spēku un pārējās īpašības, viņi viegli var ielauzt angāra jumtu vai izejas lūku.

— Viņi nevar apjēgt, ko lai dara, — nedroši sprieda Stonors. — Lai kādas ir viņu īpatnības, tie nav nekas vairāk kā pērtiķi.

— Manuprāt, tie nav pērtiķi, Ralf, — Loks pazemināja balsi. — Es neesmu māņticīgs, un tomēr man sāk likties, ka mēs esam sadūrušies ar.. spokiem — ar aukstuma un tumsas ļaunajiem gariem, ar šo nolādēto ledus tuksnešu īstenajiem saimniekiem.

— Blēņas, galīgas blēņas, Fred! Viņi atstāj sniegā pēdas kā kurš katrs dzīvs radījums, un tu pats redzēji, ka tie ir ievainojami ar lodēm. Galvenais, jādomā, ir tas, ka te, Antarktīdas apstākļos, viņiem no paaudzes uz paaudzi ir izveidojušās īpatnības, kuru nav vairumam dzīvo būtņu, — spēja akumulēt elektriskos lādiņus un varbūt arī citāda veida enerģiju. Piemēram, radioaktīvās sairšanas enerģiju. Zinātnieki sen pazīst organismus, kas spēj akumulēt elektrību. Atceries elektriskās rajas no torpedinīdu dzimtas. Galvas sānos tām ir elektriskie orgāni, tās var radīt trīssimt voltu stipru lādiņu.

— Tas viss ir teorija, — saviebies teica Loks, — bet praksē man laikam pietrūks drosmes izšaut vēl vienu sprāgstlodi uz šo spīdošo nezvēru. Neviens nesauks mani par gļēvuli, bet pašlaik, atzīšos, man ir bail.

— Un tomēr agri vai vēlu mums vajadzēs iziet ārā un vēlreiz izmēģināt laimi.

— Laimi?

— Protams. Mums par katru cenu jāsadabū tāds nezvērs. Kaut vai viens. Citādi mums neticēs.

— Džeks vakarnakt paspējis uzsaukt, ka tu esot maldījies, Ralf. Viņš domājis par šiem pērtiķiem. Kādā ziņā tu varētu būt maldījies?

— Ārsts ir kaut ko sajaucis. Un kāda tur starpība — pērtiķi vai kaut kas cits! Tā ir jauna cilvēkveidīgo suga, bet varbūt ģints vai pat dzimta ar sevišķām un pagaidām pilnīgi nezināmām enerģētiskām īpašībām … Atklājums kvadrātā, kubā. Tas atnesīs pasaules slavu. Mums noteikti jānogalina šis briesmonis.

— Bet ja tie ir saprātīgi?

— Ko tu murgo!

— Tie ir spēcīgi, viegli varētu iznīcināt mūs, bet neuzbrūk. Un atceries labirintu un atpakaļ atnesto periskopu … Un šī dīvainā kaukoņa. Tās nianses mainās … Varbūt viņi grib pievērst mūsu uzmanību? …

— Tu esi jucis, Fred. Tu taču redzēji, kas tas ir. Ja arī viņiem ir kripatiņa saprāta, tad ne vairāk kā pitekantropam. Tev nudien jāiziet svaigā gaisā. Kādēļ tu nevarētu apskatīt meteoroloģisko novērojumu laukumu? Pēdējās dienās tu bieži pārkāp novērojumu grafiku.

— Tu gribi, lai es tagad eju laukā?

— Kopā ar mani. Es tevi apsargāšu. Pašlaik pārāk neputina …

— Tu gribi izmantot mani par ēsmu? Indijā tā medī tīģerus … ar jēriņu … Bē-ē, bē-ē…

— Vai tev ir bail?

— Es to nemaz neslēpju. Ari tev ir bail, Stonor. Arī ārstam ir bail. Katram mūsu vietā būtu bail… Mēs esam sadūrušies ar kaut ko nepieredzētu, varenu, neizprotamu un tāpēc briesmīgu. Bet mēs baidāmies katrs savādāk. Ārsts uzliek uz galvas spilvenu un cer nogulēt briesmīgās stundas; tevī bailes cīnās ar godkāri un vēlēšanos noplēst miljonu dolāru par šī nezvēra ādu. Bet mani pēc Džeka bojā ejas nesaista pat dolāri. Un tu jau arī nedalītos ar mani, Stonor.

— Tu gribi kaulēties, Fred. īstā reize taisīt biznesu.

— Nē, es nekaulēšos. Es iešu …

— Uz kurieni?

— Uz meteoroloģisko novērojumu lau- kurnu. Lai tu nevarētu vairs pārmest Fredam Lokam, ka viņš pārkāpj novērojumu grafiku.

— Nu redzi, tu laikam esi apvainojies uz mani, veco zēn.

— Nē. Uz tevi nedrīkst apvainoties. Tu esi priekšnieks. Karā kā jau karā …

Pirms iziešanas Stonors atkal ieslēdza radio.

Kaucieni skanēja klusāk, reizēm apklusa pavisam. Tajos bija parādījušās jaunas skumju un neremdināmu sāpju nianses.

— Neticami, — čukstēja Stonors. — Tajā patiešām ir melodija un savs ritms. Ko tas viss varētu nozīmēt? Ja traucējumu cēlonis ir vietējie iemītnieki, viņi tagad attālinās no Lielās kabīnes. Ka tikai mēs nenokavētu.

Uzvilcis ādas cimdiem virsū gumijas cimdus, Stonors uzmanīgi nolaida lūkas vāku. Virs galvas nozibsnīja ziemeļblāzmas vara- vīkšņainās apmales. Cauri daudzkrāsainajiem viļņiem, kas lēni vēlās pa tumšajām debesīm, atspīdēja zvaigznes. Uzpūta pa retai vēja brāzmai, saceļot un aizraujot līdzi zemas vērpetes.

Stonors iededzināja spēcīgo reflektoru un pārliecinājās, ka laukumiņš ap lūku ir tukšs.

— Par vēlu! — viņš iekliedza Lokam tieši ausī. — Pārāk ilgi filozofējām … Laiks ir uzlabojies, un viņi… ir prom.

— Bet salst ellīgi, — šķendējās meteorologs, līzdams ārā no lūkas.

— Paskaties, vai nav pē'du! — atkal kliedza Stonors.

Loks par atbildi norādīja uz šņācošajām sniega vērpetēm, kas tūliņ aizvilka ciet viņa paša pēdas. Pieliecies, lai vējš viņu neapgāztu, meteorologs sataustīja uz būdiņu nostiepto vadu un, neatskatījies uz Stonoru, iebrida baltajā tumsā.

Pie būdiņas arī neviena nebija. Viss bija savā vietā, pilnīgā kārtībā, un Loks sāka rīkoties ar aparātiem. Viņu bija pārņēmusi pilnīga vienaldzība pret visu notiekošo. Viņš it kā vēroja sevi no malas. Lūk, Loks paņem un pieraksta izmērījumus, lūk, apmaina lentes, aiztaisa būdiņu, pārbauda vēja virzienu. Savādi, ka šis Loks ne no kā nebaidās. Bet viņš taču baidījās, viņš to zina …

Viņš, liekas, nenobijās arī tad, kad, atgriezdamies pie lūkas, ieraudzīja savā priekšā kaut ko tumšu.

— Stonor? — viņš uzsauca.

Nē, tas nebija Stonors. Gaismas stars noslīdēja pār biezu vilnu un kroplīgu konusveida galvu ar lielām, atkarenām sikspārņa ausīm. Briesmonis lēni tuvojās, viegli cilādams kolonām līdzīgās kājas. Garās rokas bija izstieptas uz priekšu. Platais, tumšais deguns alkatīgi ievilka salto gaisu — ķēra svešu smaku. Melnajos acu dobumos spīgoja divi pret Loku vērsti sarkani punkti.

«Acis, bet aiz tām smadzenes …» meteorologam iešāvās prātā. «Tas uzmanīgi aplūko mani, bet nesteidzas nākt klāt.» Piepeši Loks atcerējās, kā bija medījis naktī ar laternu Rietumsumatras džungļos. Viņš nekļūdīgi iešāva starp spīdošajām acīm, kas raudzījās no tumsas uz Jaternas gaismas kūli.

«Kādēļ nevarētu arī tagad?» Viņš sataustīja kabatā pistoles spalu. Attālums — desmit soļi. Viņš neaizšaus garām. Bet kādēļ viņam galu galā jāšauj? Viņš pat nezina, kas stāv viņa priekšā. Attālums — astoņi soļi … septiņi … Rasels toreiz izsaucās, ka Stonors ir maldījies… Piekodināja, lai bez vajadzības nešauj … Bet kādēļ iepazīšanās ar svešo noteikti jāsāk ar lodi? … Loks apstājās. Apstājās arī spalvainais nakts briesmonis.

«Dīvaini, ka viņš nemēģina tuvoties,» domāja meteorologs. «Bet varbūt viņam ir labi nodomi? Labi? Vai viņš maz pazīst tādu jēdzienu? Ko vispār zina šis ledāju un tumsas auglis? Vai tas domā, vai spēj domāt?»

Loks sajuta, ka dreb pie visām miesām, un tai pašā laikā bija apbrīnojami, neaptverami mierīgs.

«Miers pirms neizbēgama gala? Savādi, šķiet, ka tas rāda man kaut kādas zīmes. Ko nozīmē viņa roku kustības? Lai netuvojos? …»

Spilgts gaismas stars kaut kur briesmonim aiz muguras apžilbināja Loku. Meteorologs drīzāk uzminēja, nekā sadzirdēja Stonora kliedzienu:

— Fred, gulsties! … Šauju! …

— Nē! — Loks izmisīgi sāka mest ar rokām. — Nešauj … Pagaidi, Ralf!

Nakts viesa tumšais stāvs ar viņa apmēriem neaptveramu ātrumu izslīdēja no divu

reflektoru sakrustotajiem stariem. Loks paguva pamanīt vēl vienu, šoreiz brīdinošu žestu, ko briesmonis, bez šaubām, adresēja viņam. Loks sastinga uz vietas. Tai pašā mirklī zem Stonora laternas nozibsnīja uguns. Dobji nodārdēja divi šāvieni. Pavisam tuvu garām aizsvilpa divas lodes.' Vēl viens šāviens un vēl viens. Kā redzams, Stonors šāva tumsā uz labu laimi.

— Nešauj, Stonor!

Vēl viens šāviens … Tas bija pēdējais.

Netālu no tās vietas, kur stāvēja Loks, pazibēja zaļa liesma. Loks saskatīja spalvainā stāva kontūras, ko uz mirkli ieskāva zaļgani violets mirdzums. Kaut kas nosprak- šķēja. Spoža, zibenim līdzīga dzirkstele aizdrāzās turp, kur svaidījās Stonora laternas dzeltenais stars. Stars aprakstīja platu loku, iedūrās sniegā un nodzisa.

Loks paskatījās uz to pusi, kur tikko bija slējies nakts atnācēja mirdzošais stāvs. Tur bija tumsa. Pavērsa turp laternas staru : — neviena. Aplaida staru sev apkārt — tukšs.

Nakts spoks bija kā zemē iekritis. Bet varbūt aizlaidies pa gaisu?.. Loks atmeta galvu, bet ieraudzīja tikai brīnumaino ziemeļblāzmu.

Meteorologs lēni gāja uz to vietu, kur gulēja šefs. Viņš saprata, kas noticis. Stonors gulēja uz mutes ar seju sniegā. Loks pieliecās, uzmanīgi apvēla nekustīgo ķermeni un, tikko vilkdams kājas, klunkurēja uz atvērto lūku.

Sarkanspārnotā lidmašīna aplieca platu loku virs Lielās kabīnes, sveicinot pašūpoja spārnus un laidās lejup. Loks un ārsts gaidīja pie galvenās ieejas.

Lidmašīna ar slēpēm viegli pieskārās gludajai, baltajai virsmai; palēninādama gaitu, tā slīdēja pa taisnstūri, kas bija iezīmēts ar krāsainiem audekla gabaliem. Propelleru saceltajā sniega putekļu mākonī dzirkstīja spilgti apļi. Varavīkšņu ieskautā sudrabainā lidmašīna pieslīdēja pie Lielās kabīnes.

Sniegā nolēca gaišzilā zīdainā kombinezonā ar atpakaļ atmestu kapuci ģērbies melnīgsnējs cilvēks ar pakumpu degunu. Vējš saķēra viņa biezos, melnos matus un aizklāja priekšā sejai. Pieturēdams matus ar roku, cilvēks devās pie Lielās kabīnes ziemo- tājiem. Aiz viņa no lidmašīnas izrāpās otrs — liels un smagnējs, pūkainā kažokādas kombinezonā un untās, tad viegli izlēca trešais — mazs un kustīgs, kažokādas biksēs un brūnā ādas jakā.

— Stacijas «Solņečnaja» priekšnieks Šota Veriadze, — stādījās priekšā brūnēts, sniegdams roku Lokam. — Mani biedri — lidotājs Ivans Lobovs un ārsts Jurijs Belovs.

Zaļoksnējais Lobovs spēcīgi saspieda dūrē meteorologa roku; Lokam nobrīkšķēja pirksti. Miniatūrā Belova rokas spiediens ari bija ciešs.

Loks stādīja priekšā ārstu.

— Kur ir cietušie? — franciski jautāja Belovs, uzmanīgi un stingri lūkodamies uz Ziro.

— Jūsu palīdzību gaida tikai viens, profesor. Viņš ir lejā, Lielajā kabīnē. Ziemas nometnes priekšnieks ģeologs Stonors bija uz vietas beigts.

,— Kāds ir slimā stāvoklis?

— Ļoti smags.

— Varbūt iesim tūlīt pie viņa?

— Protams.

— Nezaudēsim arī mēs dārgo laiku, — ieteicās Lobovs. — Mašīna ir gatava. Mehāniķi tūliņ uzpildīs degvielu, un mēs sāksim meklēt.

— Ivanam taisnība, — piekrita Veriadze. — Vai ir kaut kas jauns?

— Absolūti nekā, — sacīja Loks. — Vakardiena un pagājusī nakts aizritēja mierīgi. «Elektriskie pērtiķi», kā viņus dēvēja nelaiķis Stonors, vairs nav rādījušies!

Veriadze paberzēja gludi noskūto zodu.

— Ierosinu darīt tā. Jurijs paliks te. Mēs ar Ivanu lidojam meklēt. Vai jūs varat braukt līdzi?

— Varu, — atbildēja Loks. — Bet, kamēr sagatavo mašīnu, lūdzu lejā, izdzersim tasi kafijas. Pie galda apspriedīsimies sīkāk.

Palaidis viesus pa priekšu, Loks pieliecās ārstam pie auss.

— Tu, liekas, nosauci to puiku par profesoru, Rišār?

žiro pikti nosprauslājās.

— Sis «puika» ir pazīstams mediķis, zinātņu doktors, sarakstījis desmitiem grāmatu un simtiem rakstu. Tie ir trīs asi, Fred. Veri- adze ir izcils ģeofiziķis un meteorologs, daudzu akadēmiju, tai skaitā arī jūsu, amerikāņu, akadēmijas goda loceklis, bet Lobovs — nepārspējams polārās aviācijas meistars.

Loks pašūpoja galvu.

— Lielajai kabīnei ir parādīts liels gods, Ziro.

— Zēl tikai, ka tas nenotika trīs dienas ātrāk.

Pie galda Loks īsi pastāstīja par pēdējo desmit dienu notikumiem. Kad tika pieminēts pazemes labirints, Belovs un Veriadze saskatījās.

— Tas viss ir ļoti savadi, kungi, — domīgi teica Veriadze, kad Loks bija beidzis. — Atļaujiet uzdot jums dažus jautājumus. Starp citu, jūs varat arī neatbildēt, ja uzskatāt kādu jautājumu par pārāk tiešu vai nediplomātisku.

Loks samulsa.

— Jautājiet. Es izstāstīšu visu, ko zinu.

— Vai šis labirints, kam jūs nejauši uz- dūrāties, iedami pa ledus eju, atrodas senajās cirtnēs?

— Nelaiķis Stonors nosauca labirinta iežus par bazaltiem.

— Tā.. Cik garš tad tas ir?

— Ļoti garš. Mēs nepaguvām to pilnīgi izpētīt.

— Tukšumiem ir gludas, it kā nopulētas sienas?

— Jā … Un tukšumu tīkls ir ļoti sarežģīts … Bet, piedodiet, kā jūs zināt?

— Pagājušajā gadā līdzīgus tukšumus senajās cirtnēs bija atklājuši mūsu priekšgājēji stacijas «Solņečnaja» tuvumā. Tagad to pētījumu rezultāti jau ir publicēti.

Loks smagi nopūtās.

— Zēl, ka nelaiķis Stonors nezināja …

— Diemžēl arī mēs nezinājām par jūsu atradumu. Mēs būtu jums paziņojuši visus savus datus …

— Veriadzes kungs, — iesaucās Ziro, — bet kā jūs un jūsu biedri izskaidrojat… e-e.. kā lai to pasaka … kurš radījis tādus labirintus?

— Šajā jautājumā ir vairāki viedokļi. Vieglāk atbildēt uz to būs tad, kad būsim apskatījuši jūsu atradumu. Mūsu labirints ir neliels, un to stipri sabojājis ledus. Runājot par iespējamiem labirinta radītājiem, labāk lietot vietniekvārdu «kas», nevis «kurš». Tie ir dabiski tukšumi, un visticamāk, ka tos ir izveidojušas vulkānu gāzes. Iespējams, ka tie ir fumarolu [2] kanāli. Parasti, vulkānam atmirstot, tādus kanālus piepilda dažādi minerāli … Te tas nav noticis. No dziļuma ir nākušas kaut kādas gāzes, kas savā kustībā uz augšu ir izšķīdinājušas, saēdušas cirtnes un radījušas tukšumu tīklu. Bet tad gāzu izplūde strauji samazinājusies un tukšumi palikuši nepiepildīti. Bet, es atkārtoju, tas ir tikai viens no iespējamiem izskaidrojumiem …

Šajā gadījumā no dziļuma nākošajās gāzēs ir bijuši radioaktīvi elementi. Labirinta malējā daļā mēs uzgājām nelielus kāda ļoti reta torija minerāla sakopojumus — ja gribat, nelielu torija atradni.

— Ar mūsu labirintu ir saistīta urāna atradne, — teica Loks, nepaceldams acis. — Stonors uzskatīja to par bagātu. Te ir paraugi …

— Es neesmu mineralogs, — pasmaidījis atteica Veriadze, — bet, spriežot pēc šiem paraugiem, jūsu labirints ir interesantāks …

— Mums jāiet pie slimnieka, doktor, — ierunājās Belovs.

— Jā, jā, protams, — piekrita Ziro, steigdams izdzert kafiju.

— Bet, pirms šķiramies, vēl viens jautājums: ko jūs domājat par mūsu «mirdzošajiem spokiem», Veriadzes kungs?

— Pagaidām neko … Vai, pareizāk sakot, pagaidām esmu gatavs domāt visu ko. Mūsu sektorā un vispār nekur citur Antarktīdā neviens nav pieredzējis kaut ko tamlīdzīgu. Varbūt jums pieder pārsteidzošs atklājums…

— Šos Karalienes Modās Zemes apgabalus pirms mums vēl neviens nav pētījis, — sacīja Loks. — Tāpat kā milzīgās teritorijas kontinenta centrā. Antarktīda ir neskaitāmu noslēpumu zeme. Mēs esam nejauši uzdūru- šies vienam no tiem … Par šo prioritāti mēs esam maksājuši ļoti dārgi.

— Jā, pirmās tikšanās izmaksāja dārgi …

Vai tiešām šīs … noslēpumainās būtnes mājo labirintā?

— Tās vismaz iet iekšā tajā. Fakti, kurus es jums minēju, mister Veriadze, runā paši par sevi.

— Ir atlikušas četras stundas gaišā laika, — noducināja Lobovs^ atbīdīdams neizdzerto glāzi. — Ierosinu turpināt sarunes lidmašīnā.

— No kurienes jūs domājat sākt meklēšanu? — vaicāja Veriadze pieceldamies.

— Tai naktī vējš pūta no dienvidaustrumiem, — teica Loks. — Kamanas varēja aizdzīt tikai uz ziemeļrietumiem, uz okeāna pusi. Man šķiet, ka jālido uz piekrasti. Kilometrus četrdesmit no šejienes uz krasta pusi ir grupa nunataku. Tiem apkārt ir saplaisājuša ledus josla. Ja kamanas netika sadauzītas pa ceļam, tās varēja tur aizķerties.

— Bet uz kuru pusi no jūsu stacijas atrodas labirints?

— Sešus kilometrus uz rietumiem.

Veriadze iegrima domās.

— Labi, — viņš beidzot teica, — lidosim uz okeāna pusi, bet pa ceļam apskatīsim arī kalnus labirinta apvidū. Viesuļvētras laikā vējš bieži maina virzienu. Kamanas varēja aizdzīt arī uz rietumiem no kalniem. Lai gan vējš pūta tieši no dienvidaustrumiem, četras vai piecas stundas pēc tam, kad notika nelaime ar Rasela kungu, kamanas, kā redzams, atradušās stipri vairāk uz rietumiem no jūsu stacijas. Mūsu radisti nevarēja kļūdīties: nelaimes signāls tika saņemts tieši no turienes. Bet neviens cits, izņemot Rasela kungu, nevarēja signalizēt.

— Bet tas bija sen …

— Jā, apmēram pirms trim dienām. Taču citu ziņu mums nav.

— Labi, sāksim no Rietumu kalniem, bet pēc tam lidosim uz ziemeļiem, — piekrita Loks.

— Kādam no palicējiem visu laiku jābūt pie raidītāja. Varu atstāt te par palīgu vienu no mehāniķiem. Lidmašīna pastāvīgi uzturēs sakarus ar Lielo kabīni un staciju «Solņeč- naja» … Pēc trīsarpus stundām mēs būsim atpakaļ.

Tieši pēc trīsarpus stundām, saulei rietot, Lobova lidmašīna piestūrēja pie Lielās kabīnes.

Kamēr sniega kupola aizvēja pusē nostiprināja lidmašīnu, Veriadze un Belovs paguva pārmīt dažas frāzes.

— Sadauzītās aerokamanas mēs atradām sešdesmit kilometru no šejienes, kalnu ziemeļu piekājē, — stāstīja Veriadze, atbildot uz profesora jautājumu, — bet ģeofizika tur nav. Mēs pārlaidāmies kamanām pāri pļaujošā lidojumā. Kabīne ir tukša, un apkārt nekādu pēdu. Vai nu viņš izlīdis no kamanām agrāk, vai arī palicis sveiks un vesels un nolēmis tikt līdz bāzei kājām. Abos gadījumos izredžu izglābties tikpat kā nekādu. Tūlīt Lobovs attīstīs filmu, vēlreiz pārbaudīsim visu trasi. Bet kas tev jauns?

— Ģeodēzistam ir slikti. Bet cerība ir. Viss būtu daudz vienkāršāk, ja ārstēšanu būtu sākuši ātrāk. Šis Ziro ir brašulis. Lai gan viņš liekas esam alkoholiķis, tomēr ir talantīgs ārsts. Viņš ir darījis visu, kas viņa spēkos, un pat vairāk. Bez viņa polis būtu nomiris jau pirms dažām dienām.

— Vai tu redzēji viņu priekšnieka līķi?

— Jā. Viņu nogalinājis kāds man nepazīstams lielas jaudas lādiņš. Galvas audi ir sabrukuši, taču dažas pazīmes liecina, ka lādiņš varētu būt bijis auksts.

— Tātad tiešām slepkavība?

— Bet tā nav cilvēka roku darbs.

— Tu esi pārliecināts?

— Jā … Ģeodēzista paralīzes cēlonis droši vien ir līdzīgs, tikai stipri mazākas jaudas lādiņš …

— Tātad šie «elektriskie pērtiķi» nav nekāda halucinācija?

— Esmu pārliecināts, ka ne. Starp citu, rodas iespaids, ka tam nav sakara ar elektrisko strāvu. Droši vien tas ir kāds cits enerģijas veids.

Vienojušies par dežūru kārtību, visi, izņemot Lobovu, nokāpa Lielās kabīnes salonā. Lidotājs palika mašīnā, lai attīstītu filmu.

žiro bija nolēmis padižoties ar savu kulināra talantu un pagatavojis vakariņām izmeklētus franču ēdienus. Vakariņoja klusēdami. Aiz plānās šķērssienas uz dzīvības un nāves robežas gulēja nekustīgais Kovaļska ķermenis. Belovs vakariņu laikā divas reizes piecēlās no galda un iegāja ģeodēzista kabīnē. Bet tumšajā angārā apbedīšanu gaidīja Stonora sakropļotais līķis …

Pēc vakariņām Lobovs atnesa attīstīto filmu. Visi noliecās pār to.

— Tās ir kamanas sniegā, — sacīja Veriadze. — Tās vienkārši ir iestigušas kupenā. Ceļā tās pret kaut ko atsitušās. Salauzts propellers, un nav kabīnes durvju. Kabīne ir tukša — tas labi redzams. Kamanu pēdas te saskatāmas pavisam skaidri, bet citu pēdu nav. Kad kamanas beigušas savu skrējienu, jūsu biedra vairs nav bijis kabīnē. Bet nelaimes signāls tika saņemts apmēram no tā rajona, kur patlaban atrodas kamanas … Tas nozīmē, ka Rasela kungs atstājis kamanas neilgi pirms tam, kad tās pilnīgi apstājušās …

— Apskatīsim citus uzņēmumus, — skubināja Loks.

— Protams. Nākamajā uzņēmumā vēl redzamas kamanu pēdas. Pamazām tās izzūd. Tās ir gandrīz pilnīgi aizputinātas. Te pēdas izbeidzas, un tālāk nekas vairs nav redzams …

Pārējos uzņēmumos bija tikai sniegs un griezīgi melnie nunataku plankumi. Ne Rasela, ne viņa pēdu …

— Rīt no rīta mēs nolaidīsimies netālu no kamanām un apskatīsim visu apkārtni, — sacīja Veriadze. — Tad turpināsim lidojumus …

— Bet labirints? — ievaicājās Ziro.

— Gan pienāks kārta arī tam. Turp dosimies visi kopā lielā nodaļā… Lai jūs ar Belovu varētu piedalīties šajā gājienā, vispirms jādabū uz kājām jūsu pacients. Jūs piekrītat?

— Kā gan citādi.

— Un nāksiet mums līdzi labirintā?

— J-jā …

— Nu brīnišķīgi. Manuprat, labirinta pētījumos ir pilnīgi nepieciešams, lai klāt būtu biologi un it īpaši mediķi..

Ziro smagi nopūtās un devās uz Kovaļska kabīni nomainīt Belovu.

Pagāja trīs dienas. Laiks pieturējās ciešams, un redzamība bija laba. Gandrīz visu gaišo laiku, no ausmas līdz rietam, lidmašīna atradās gaisā. Lobovs nolaidās pie Lielās kabīnes, tikai lai uzņemtu degvielu. Tūkstošiem kilometru vidējā augstumā un pļaujošā lidojumā, simtiem metru izlietotas aerofotofilmas, desmitiem reižu riskanta nosēšanās visās šaubīgās vietās — pie katra tumša punkta sniegā, pie padziļinājumiem, kas atgādināja pēdas, un … galīgi nekā … Ne Rasela, ne viņa pēdu, ne Latikainena, ne kādu zīmju, ko viņi būtu atstājuši. Ģeofiziķis un ģeologs bija pazuduši bez vēsts.

Latikainena meklējumus vēl varēja turpināt labirintā. Bet Rasels … Sadauzīto aero- kamanu apskate arī nesniedza atminējuma atslēgu. Raselam acīmredzot nebija izdevies iedarbināt motoru, un aerokamanas, pārvērstas par nožēlojamu buru kuģīti uz slēpēm, bija kļuvušas par viesuļvētras spēļu lietiņu. Kā pazudušas kabīnes durvis un sašķelts propellers, tas palika neskaidrs. Kabīnes korpusā bija vairāki dziļi ieliekumi, bet abi stikli — lielais priekšējais un aizmugurējais — bija palikuši veseli. Visas trīs slēpes bija sabojātas ļoti stipri, bet no kreisās bija palicis pāri mazāk par pusi. Priekšējais reflektors bija ieslēgts, bet nedega, jo akumulatori bija galīgi izlādējušies. Sniega kabīnē neko daudz nebija, bet vienīgā zīme, kas liecināja, ka te atradies Rasels, bija uz grīdas nokritušais kažokādas cimds.

— Ko darīsim ar kamanām? — jautāja Lobovs, kad viņi bija beiguši apskati.

— Lai paliek, — atmezdams ar roku, teica Loks. — Tik un tā mēs nespēsim tās salabot.

— Pēc pāris dienām tās būs ieputinātas sniegā.

— Lai putina vien …

Abi nerunādami gāja atpakaļ pie lidmašīnas.

Lobovs ierāpās kabīnē. Loks palika ārpusē, lai pagaidītu otru grupu. Veriadze ar vienu no mehāniķiem bija aizgājis pa aerokamanu pēdām un vēl nebija atgriezies.

«Vairāk kā skaidrs, ka tas viss ir par velti,» domāja meteorologs, sūkdams izdzisušo pīpi. «Kur nu atradīsi… Viņš varēja izkrist no kamanām jebkurā sešdesmit kilometru garās trases punktā. Vētra viņu tūliņ pat apraka. Veriadzes radistiem vienkārši ir izlicies, ka viņi dzird radiosignālu. Piedevām vēl traucējumi… Eh, Rasei, Rasei, cik muļķīgi viss ir iznācis … Bail iedomāties, kas notiks, kad mēs paliksim divatā ar dakteri… Līdz maiņai vēl divi mēneši. Un ej nu sazini, vai pēc visa notikušā dakteris gribēs palikt te ar mani. Vispareizākais būtu staciju iekonservēt un līdz maiņai pārvākties pie Veriadzes. Bet šie ēzeļi no Folklendu salu pārvaldes ir dzirdēt neko negrib … Prestižs, redziet! … Prestižs viņiem ir dārgāks par cilvēkiem.» Loks īgni nospļāvās zilganajā, žil- bīgi mirdzošajā sniegā. «Liekas, viņi ne visai tic mūsu briesmoņiem … Pārvaldes priekšnieks pa radio paziņoja, ka Stonora bojā ejas apstākļus pavasarī izmeklēšot personiski. Pat neļāva apbedīt līķi. Kas zina, ka vēl neapvaino mūs abus ar dakteri slepkavībā. Šie ierēdņi ir spējīgi uz visu … Liekas, pat Veriadze sevišķi netic «elektriskajiem spokiem». Tikai laipni smaida, kad saruna pavirzās uz to pusi. Bet šie nezvēri kā par spīti vairs nerādās … Vai tiešām tie eksistē? Vai mēs pamazām nezaudējam prātu? …»

Loks atstūma kapuci uz pakauša un saspieda ar roku pieri.

… Kādas blēņas! Viņš taču atceras visos sīkumos tās baismīgās nakts notikumus, tumšo stāvu, briesmoņa biezo vilnu un konusveida galvu, zaļo zibeni un Stonora nomelnējušo seju. Viss norisinājās viņa, Loka, acu priekšā… Un tomēr, ja tā padomā, viss liekas ārprātīgākie murgi, mocošs sapnis bez atmodas …

Nošvirkstēja slēpes. Piebrauca Veriadze ar ceļabiedru.

— Absolūti nekā, — teica gruzīns, atvēzēdamies un iesprauzdams nūjas sniegā. — Mēs aizslēpojām līdz tai vietai, kur izbeidzas kamanu pēdas. Tas pats, kas aerofoto- uzņēmumos, — nekādu pēdu …

— Mēs neko neatradīsim, — aizsmacis nočukstēja Loks un novērsās.

— Un tomēr mēs meklēsim, — rāmi teica Veriadze. — Meklēsim atkal un atkal.

Un viņi turpināja lidot; nolaidās sniegā, cēlās gaisā un atkal laidās lejup, tikko parādījās kaut kas šķietami aizdomīgs. Lidojumu irešā diena gāja uz beigām, kad Lobovs jau kuro reizi — viņi vairs neatcerējās, cik reižu ir nolaidušies, — cēlās gaisā.

— Braucam atpakaļ? — jautāja Veriadze.

— Tā nu iznāk, — atteica Lobovs. — No bāzes ziņoja, ka laiks mainoties. Vējš kļuvis stiprāks, dzen gar zemi sniegu.

— Naktī būs vētra, — Loks sacīja, bet pie sevis nodomāja: «Kaut šonakt viņi atnāktu …»

Vētra plosījās cauru nakti, bet šoreiz Lielās kabīnes tuvumā neviens nerādījās. Reflektoru spožajos staros bija redzami tikai sniega virpuļi un ar sniegu aplipušie sargu stāvi. Loks čurnēja pie ieslēgtā uztvērēja, bet ēters klusēja; reizēm tikko sadzirdamas kā

no citas planētas atplūda Dienvidāfrikas staciju balsis.

No rīta visi sapulcējās brokastot Lielajā kabīnē. Ieradās arī Belovs, neparasti možs, ar negulētajās naktīs apsārtušām acīm.

— Nu, dežurant, tasi stipra buljona mūsu pacientam! — viņš uzsauca mehāniķim, kas gatavoja brokastis.

— Redzu, ka slimniekam ir labāk, — nopriecājās Veriadze. — Klāj vaļā, kas jauns, genacvale.

— Viss kārtībā, — sacīja Belovs. — Viņš nāca pie samaņas un tagad pat lūdza, lai dodot ēst.

— Lieliski. Bet kā ar atmiņu?

— Vēl neklausa. Tomēr man šis tas kļuva skaidrāks …

— O-o … Stāsti.

— Vēlāk. Vispirms viņš jāpaēdina. Es domāju, ka viņu jau var sūtīt uz mūsu bāzi. Kā ir ar ljdmašīnu, Ivan?

— Šodien neizdosies. Veselu dienu būs jātīra skrejceļš.

— Jūs jau gribat mūs atstāt? — uztraukts iejautājās Loks.

— Ne prātā nav nācis, — nopietni jo nopietni teica Belovs. — Es tikai gribu nosūtīt uz staciju «Solņečnaja» misteru Kovaļski. Tur būs labāka kopšana un viņš ātrāk atveseļosies. Ceru, ka jums nebūs iebildumu?

— Nē, protams … Tātad jūs jau esat pārliecināts, ka viņš kļūs vesels?

— Esmu pārliecināts, ka tagad lidojums nenāks viņam par ļaunu. Ja radīsies kādi sarežģījumi, mums būs vieglāk viņam palīdzēt. Bez tam ārkārtējas nepieciešamības gadījumā «Solņečnajas» aerodromā var nolaisties smagā lidmašīna no Dienvidāfrikas vai Austrālijas. Jūsu biedru varēs nosūtīt uz klīniku.

— Es aizvedīšu viņu rīt, — apsolīja Lobovs. — Rīt, ja atkal nesāksies vētra.

Diena aizritēja, tīrot skrejceļu. Strādāja visi, pat Belovs, kas atstāja lāpstu tikai tādēļ, lai apraudzītu savu pacientu.

Saules apakšmala jau skāra ledus kores, kad Lobovs, nosoļojis lt lāpstu pa visu attīrīto joslu, paziņoja, ka viņa lidmašīnai pietikšot un ka rīt, līdzko svīdīs gaisma, viņš pacelšoties gaisā.

— Protams, ja nakti skrejceļš netiks aizputināts, — viņš piebilda padomājis, — ja «Solņečnaja» teiks «jā», ja viss būs kārtībā, ja … — pēdējos nosacījumus Lobovs norija kopā ar varenām žāvām.

Nakts pagāja mierīgi, un rītausmā visi salasījās pie lidmašīnas. Kovaļski uz nestuvēm atgādāja šurp un iecēla kabīnē. Lobovs ieņēma savu vietu. Slimnieku pavadīt vajadzēja Belovam un radistam. Veriadze un abi mehāniķi nolēma palikt.

— Ei, jūs! uzkliedza Lobovs, pavēris kabīnes lodziņu. — Ieslēdzu motorus.

— Tātad, ja viss būs labi, atgriezīšos kopā ar Ivanu, — Belovs teica Veriadzem. — Un paķeršu līdzi Miki…

— Nav obligāti ņemt līdzi Miki, — sacīja Veriadze. — Kādu no ģeologiem gan atved. Un pāris labu radiometru.

— Uz Miki es paļaujos vairāk nekā uz ra- diometriem …

— Tas viss ir blēņas, Jurij! Blēņas! Mēs esam te nedēļu, un nekā … Es vienkārši brīnos: psihiatrija taču ir viena no tavām specialitātēm. Vai tiešām tev vēl nav skaidrs, kas te noticis?

— Pagaidām vēl nav …

— Polāro ziemas nometņu vēsturē ir ne viens vien līdzīgs gadījums. Personāla izvēle ir neveiksmīga. Nezinu, kāds bijis Stonors un pazudušie biedri, bet ārsts nepārprotami ir nenosvērtas dabas, bet šis Loks … Jā, manuprāt, viņš pats nav drošs, vai viss, ko viņš stāsta, īstenībā ir noticis. Kas attiecas uz tavu pacientu, genacvale …

— Manu pacientu pagaidām liec mierā, Šota. Tas ir bezgala interesants gadījums… Ja man nebūtu vēlēšanās kopā ar jums izstaigāt noslēpumaino labirintu, es tagad paliktu «Solņečnajā». Paliktu, kaut gan formāli man vairs nav nepieciešams dežurēt pie Ko- vaļska gultas …

— Pēdējās dienās tu runā tā, ka neko nevar saprast, Jurij.

— Man nepatīk izklāstīt… darba hipotēzēs tēmu …

— Tātad darba hipotēze pastāv?

— Jā … Vai tu esi dzirdējis par tā saucamo aizzīmogoto attēlu?

— Esmu. Tas ir defekts televīzijā.

— Tikai zināmā nozīmē, kad to novēro, uztverot teleattēlu. Citos gadījumos šo efektu speciāli izmanto, piemēram, elektronisko mašīnu atmiņas ierīcēs.

— Bet mēs runājām par Kova|ski… Kāds sakars…

— Vistiešākais. Kaut kas līdzīgs var notikt cilvēka smadzenēs. Pēc stipra satricinājuma apziņa it kā pārdalās divās daļās. Rodas «aizzīmogotā attēla» efekts. Slimais uztver to kā robu atmiņā, bet smadzenes glabā «aizzīmogotās» atmiņas. Dažos gadījumos tās var izlasīt… kāds cits… Saproti? Reizēm to pat izmanto ārstēšanā …

— Tātad parapsiholoģija?

— Kā tev tīk.

— Un tev izdevās kaut ko izlasīt viņa, tā teikt, zemapziņas atmiņās.

— Tēls ir izplūdis, šausmīgi neskaidrs. Visspilgtāk tas izpaudās tad, kad viņš sāka atgūt samaņu. Tad viss no jauna pazuda kaut kur dziļumā. Reizēm aina kļūst kontrastaināka. Viņš pats to izjūt kā neskaidru atmiņu zibšņus. Tēls acīmredzot ir viens un tas pats… Lūk, kādēļ man radās analoģija ar aizzīmogoto attēlu.

— Un kas tad tas bija?

— «Spoks» … «Spoka» stāvs, kā ārsta un Loka «halucinācijās». Bet Kovaļskis varēja tikties ar savu «spoku» tikai sešus kilometrus no šejienes — labirintā, viens pret vienu.

Viņš neko nezināja un vēl līdz šim nezina par biedru «halucinācijām». Tātad …

— Hm… Tu gribi teikt, ka tavs arguments nerunā par labu masu halucinācijas iespējai?

— Es gribu teikt, ka tu esi neticami spītīgs, Sota. Klusāk, nāk Loks.

Iekaucās viens no lidmašīnas motoriem, un Lobovs, atkal izbāzis galvu un roku pa mazo lodziņu, nikni māja Belovam.

Ārsts steidzīgi paspieda roku Veriadzein un Lokam, veikli ielēca lidmašīnā un ievilka iekšā kāpnītes.

Kabīnes durvis aizvērās, un lidmašīna tūliņ sāka slīdēt pa attīrīto joslu. Veriadze un Loks uztraukti noraudzījās tai pakaļ. Gludā sniega josliņa starp kupenām likās pavisam īsa. Sarkanspārnotā mašīna ātri tuvojās tās galam. Loks iekoda lūpā: tūliņ lidmašīna ietrieksies sniega valnī…

Skrejceļa pēdējos metros Lobovs spēji parāva mašīnu gaisā, pagriezās, pašūpoja spārnus un, pamazām uzņemdams augstumu, aizlidoja uz austrumiem.

Dienā Loks un Veriadze abu mehāniķu pavadībā veica pirmo kopīgo gājienu uz Ledus alu. Tur nekas nebija mainījies. Uz galda gulēja Toivo adresētā zīmīte. Ieeja ledus koridorā bija slēgta, durvīm priekšā aizstumta smaga kaste.

— Neviens, — sacīja Loks, — neviens te nav bijis …

— Bet ko jūs gaidījāt, mister Lok? — jau- taja Veriadze, ziņkāri aplūkodams alu.

— Taisnību sakot… — meteorologs sāka un aprāvās.

Viņš tiešām vairs neviena negaidīja. Viņā tikai mājoja vāja cerība, ka «spoki» kaut kā atgādinās par savu eksistenci… Bet viņš taču nevarēja uzticēt šo domu padomju ziemas nometnes priekšniekam, kas — Loks tagad bija par to stingri pārliecināts — neticēja ne viņam, Lokam, ne ārstam.

— Nokāpsim lejā? — Veriadze ieteicās un pamirkšķināja mehāniķiem. — Tiesa, profesors gan lūdza nesākt labirinta apskati bez viņa, bet mēs tikai mazlietiņ, ar vienu aci. Bet ja nu …

Atgrūda nost kasti, atvēra durvis.

Veriadze pieliecies iegāja ledus ejā. Loks sekoja viņam.

Apmēram stundu viņi trijatā ložņāja pa labirinta dienvidu daļu, kas piekļāvās ledus ejai.

— Interesanti, ļoti interesanti, — dudinaja Veriadze, ar krītu vilkdams uz tuneļa sienas zīmes. — Mežģines, īstas mežģines… Kā tās radušās? Vai tiešām vulkānu gāzes? Bet te vesela zāle … Nē, lai spriež ģeologi. Es nezinu, kas tas ir… Interesanti…

Tad viņš apklusa un tikai laiku pa laikam spalgi nosvilpās. No augšas pretim nosvilpās otrs mehāniķis, kas bija palicis par sargu pie ieejas ledus tunelī.

Loks aptvēra, ka viņam nemaz nav bail.

Nebija kā toreiz, kad viņš ložņāja te viens, bet dakteris dežurēja augšā… Varbūt uz viņu nomierinoši iedarbojas šie jautrie, veselīgie puiši, kuri, liekas, vispār netic nekādām šausmu lietām un absolūti ne no kā nebaidās, bet varbūt viņš, Loks, kļūst citāds. Tagad viņu ne tikvien nebiedēja iespējamā tikšanās ar «spokiem», — viņš sapņoja par to, alka pēc tās …

Bet labirints bija kluss, tumšs un tukšs.

Pa slīpu eju viņi nonāca plašā, zemā zālē ar pārkārušos, nelīdzenu velvi. No zāles uz visām pusēm veda koridori.

— Nodzēsīsim reflektorus un pasēdēsim klusu, — ierosināja Loks.

— Gribat pabūt tumsā, — pasmējās Veriadze. — Var pamēģināt…

Viņš ielika mutē divus pirkstus un vēlreiz uzsvilpa. No tālienes atskanēja atbildes svilpiens.

— Iekārtojieties, — sacīja Veriadze.

Viņi apmetās uz grīdas pie zāles sienas un izslēdza reflektorus. Tumsa ap viņiem sa- kļāvās un kļuva gandrīz taustāma. Pilnīga tumsa un klusums. Loks dzirdēja tikai savu ceļabiedru klusināto elpu.

Diezgan ilgi sēdēja, neko nerunādami.

Kad Veriadze sakustējās, Loks teica:

— Viņi tumsā spīd… Izstaro zaļgani violetu gaismu …

— Jūs kaut ko manījāt? — apjautājās gruzīns.

— Vēl ne.

— Es ari ne.

Mehāniķis neko neteica, bet Lokam likās, ka viņš paklusām iesmejas.

— Iesim, — aicināja Loks pieceldamies.

Viņi ieslēdza reflektorus un klusēdami atgriezās Ledus alā. Kad slēpoja uz Lielo kabīni, Veriadze stāstīja mehāniķiem par kanāliem un tukšumiem, ko lavas slāņos atstāj vulkānu gāzes. Loks visu ceļu neteica neko.

Lidmašīna bija klāt otrā dienā. Lobovs izspraucās pa kabīnes šaurajām durvīm pirmais. Tad parādījās Belovs. Viņš izgrūda varenu pinkainu suni ar platu purnu un mazām, apaļām ausīm. Suns nokāpa diezgan veikli pa vieglajām alumīnija kāpnēm un, nelikdamies zinis par sagaidītājiem, apgūlās sniegā un sāka ar priekšķepām maukt nost uzpurni. Aiz Belova parādījās melnbārdai- nais radists, ko Lielas kabīnes ziemotāji jau pazina. Pēdējais no lidmašīnas izlīda drukns, pamaza auguma vīrs ar biezi noaugušu, rudu bārdu un rudu matu krēpēm, kas krita pār pieri. Ugunīgajā biežņā zibsnīja tikai briļļu stikli un rēgojās liels deguns.

— Mūsu ģeologs Sergejs Fomins, — rudo svešinieku stādīja priekšā Belovs. — Deg nepacietībā nokļūt labirintā. Dedz, Serjoža?

— Aha, — vienaldzīgi atteica rudais un, sasveicinājies ar Lielās kabīnes iemītniekiem, pagāja malā aizsmēķēt pīpi.

— Jūsu biedrs lieliski pārcieta lidojumu un jūtas diezgan labi, — Belovs teica ārstam. — Liek jūs visus sveicināt.

— Vai viņš kaut ko atcerējās? — jautāja Loks.

— Nē, pats viņš pagaidām neko nevar atcerēties …

— Nu, neviens cits viņa vietā to neizdarīs, — piezīmēja Loks.

— Taču var mēģināt viņam palīdzēt, — iebilda Belovs.

Ziro uzmanīgi paskatījās uz profesoru, bet neko neteica. Pēc brokastīm notika apspriede.

Pirmais vārdu lūdza Belovs.

— Mūsu ir vairāk, — viņš sacīja, — un es ierosinu sadalīties. Viena grupa turpinās meklējumus no gaisa, otra pētīs labirintu. Mums tagad pazemes maršrutos ir uzticams palīgs — Miki. Viņam ir apbrīnojama oža …

— Vai jūsu suns nebaidās no tumsas? — apprasījās Ziro.

— Nē … Viņš ir strādājis ar speleologiem Tālajos Austrumos un ir pieradis ložņāt pa alām.

— Es ierosinu pārtraukt meklēšanas lidojumus, — teica Loks. — Neatmaksājas … Skaidrs, ka Rasels un Toivo ir pagalam. Un izredzes atrast viņu līķus ir gaužām niecīgas. Visi spēki jāveltī labirinta pētīšanai. Labirints ir milzum liels. Mēs esam redzējuši tikai niecīgu tā daļu. Labirints prasīs daudz laika. Un vēl kas: nelaiķis Stonors uzskatīja, ka Toivo ir nomaldījies ceļā no Ledus alas uz bāzi, bet nav izslēgts arī kaut kas cits… Toivo varēja aiziet bojā labirintā…

— Prātīga doma, — norūca Lobovs.

— Un tomēr tev, Ivan, būs jālido, — sacīja Veriadze. — Vēlreiz jāapskata un jānofotografē rajons. Vētra ātri aprok visu dzīvo, bet tā arī pati atklāj savus noslēpumus… Tas, kas vakar bija apslēpts, šodien var atrasties virspusē.

— Lai notiek, — teica Lobovs, — lidosim. Puiši, gatavojiet lidmašīnu.

Četras dienas ilga lidojumi, un četrās dienās Veriadze, Belovs, Loks, Ziro, Fomins un Miki soli pa solim izpētīja labirintu. Ledus ala kļuva par pazemes maršrutu bāzi. Tajā visu laiku dežurēja radists, bet «speleologi» atgriezās uz šejieni tikai mazliet atvilkt elpu. Ložņāja pa labirintu, sadalījušies divās grupās. Kopā ar pirmo vienmēr bija Miki. Grupas neatgāja viena no otras tālāk par simt piecdesmit divsimt metriem. Sakarus ar Ledus alu uzturēja pa radio. Lielajā kabīnē apmetās Lobovs ar mehāniķiem. Dienā viņi lidoja, bet naktī apsargāja bāzi.

Meklējumu ceturtās dienas beigās Veriadze pa radio izsauca Lielo kabīni.

— Nekā jauna, — lakoniski raportēja Lobovs. — Esmu tikko atgriezies. Puiši darbojas gar lidmašīnu. Laiks teicams. Naktī gaidām līdz mīnus trīsdesmit grādiem. No «Sol- ņečnajas» ziņoja, ka viss esot kārtībā. Kovaļ- skis atveseļojas, bet ar atmiņu pa vecam. Kā iet jums?

— Arī viss kārtībā, arī nekā jauna.

— Beidzat? — apjautājās Belovs.

— Laikam gan … Labirints ir ļoti sarežģīts. Apakšējos stāvos netiek iekšā — kanāli kļūst pārāk šauri. Pat Miki nevar iespraukties. Bet platās ejas ir piedzītas ar ledu. Sergejs uzskicēja izpētīto daļu plānu. Iznāk, ka atliek apskatīt vistālāko, dienvidu rajonu. Tas atrodas kaut kur zem ledāja. Arī tur vairums eju ir pilnas ar ledu, bet vietām var tikt cauri…

— Un nekādu pēdu?

— Kā tad … Esmu pārliecināts, ka labirintu neviens nav apmeklējis, ja neskaita augšējo daļu, kur pirms mums ir bijis Stonors un viņa biedri.

— Ko saka Jurijs?

— Vairāk klusē… Vai paaicināt viņu pie mikrofona?

— Nevajag.. Man ir viss …

— Man arī…

— Tad līdz rītam. Pasveiciniet puišus!

— Ar labu nakti, Ivan!

Veriadze izslēdza raidītāju. Atskatījās. Loks un radists gulēja uz saliekamajām lāviņām virsū guļammaisiem. Ziro gatavoja vakariņas. Fomins kaut ko zīmēja dienasgrāmatā. Belovs, atspiedis galvu rokās, sēdēja tālākajā kaktā aiz kastu kaudzes.

Veriadze pagājās pa Ledus alu, uzmanīgi apiedams saliekamās lāviņas, mugursomas un uz grīdas noliktos rīkus. Tad apsēdās blakus Belovam.

Belovs jautājoši palūkojās uz biedru un atkal nolaida galvu.

— Neiznāk, Jurij, — klusi teica Veriadze.

— Neiznāk, kā lu domāji… Man tomēr taisnība … Laiks beigt un ķerties atkal pie mūsu pašu darbiem. Te ir tikai labirints, vairāk nekas. Un nebija tā, par ko viņi stāstīja, — Veriadze pameta ar galvu uz ārsta un Loka pusi. — Bet visas šīs mīklainās pazušanas un slepkavība — lai viņu varas iestādes skaidro. Galu galā tā nav mūsu darīšana.

— Bet mums jāpalīdz viņiem.

— Kādā ziņā?

— Atminēt šīs mīklas.

— Bet ja mīklu nav? Ja pastāv tikai tas, ko viņi paši negrib celt gaismā?

— Tomēr viņi lūdza mums palīdzību.

— Lūdza ar lielu nosebošanos. Atceries, kā bija sākumā? Mēs piedāvājāmies palīdzēt, bet viņi klusēja. Klusēja tikmēr, kamēr pazuda ģeofiziķis un tika nogalināts Stonors.

— Stonora nāve nevar būt cilvēka roku darbs. Es to apgalvoju ar pilnu atbildību kā biologs un kā ārsts.

— Genacvale, pat viņu varasvīri Folklendu salu pārvaldē jauš kaut ko nelāgu. Ne velti aizliedza apbedīt Stonoru …

— Vai lai pasaku, ko tu pašlaik domā, Sota?

— Nu, saki …

— Tu esi pārliecināts, ka te ir pastrādāts noziegums, ka Loks un Ziro ir līdzzinātāji un viens no viņiem ir slepkava.

— N-ne gluži, — apjuka Veriadze. — Man var būt aizdomas, bet pārliecība — no kurienes gan?…

— Nē, — stingri noteica Belovs. — Tagad tu liekuļo, Sota. Tu esi tieši pārliecināts un negribi to atzīt. Un visriebīgākais ir tas, ka tava pārliecība balstās nevis uz faktiem, bet uz minējumiem …

— Nevis uz minējumiem, genacvale, bet uz loģiku …

— Redzi, ka atzinies.

— Nepieķeries pie vārda, — ērcīgi atteica Veriadze. — Turēt aizdomās ir tiesības katram. Lai gan tu esi sapratis manu viedokli, tu to pārāk vienkāršo. Es nenoraidu nervu sabrukumu, grupu halucinācijas, masu neprāta lēkmi, kuras laikā varēja rādīties viss un notikt velns zina kas. Pat savādi: es, nebūdams psihiatrs, apgalvoju to, ko, pēc manas izpratnes, vajadzētu apgalvot tev…

— Tā iznāk tieši tāpēc, ka tu neesi psihiatrs, Sota.

— Atkal parapsiholoģija?

— Jā! Un varu piebilst — Loks tic, ka tu, Sota, uzskati viņu par slepkavu, un vairāk par visu pasaulē viņš gaida tikšanos ar «spokiem», lai attaisnotos tavās acīs.

— Ak un vai, — apjuka Veriadze. — Nelāgi iznāk… Bet vai tu nekļūdies, Jurij? Varbūt viņš tev to teica?

— Nē, neteica. Bet es nekļūdos. Un nesaprotu, kādēļ tevi samulsināja mani vārdi. Tu taču tiešām uzskati viņu par slepkavu.

— Nu, to es pie sevis un sev …

— Tātad galvenais ir nevis tava attieksme pret Loku, bet tikai tas, lai viņš pagaidām to nenojaustu …

— Kādēļ visu precizēt, dārgais! Protams, nav labi, ka viņš ir uzminējis. Un galu galā arī es taču esmu cilvēks un varu kļūdīties.

— Tā ir vērtīga piezīme, Sota! Saproti, tas vēl nav nekas, ka Loks pēc tava izskata vai izturēšanās nojauš, ko tu domā par viņu. Nē… Viņam vienkārši pamazām ir radusies pārliecība, ka tu uzskati viņu par vainīgu, tāpat kā tev pārliecība, ka viņš patiešām ir vainīgs.

— Hm … kas tad iznāk, genacvale? Tev visas smadzenes ir caurspīdīgas. Tu vari lasīt visapslēptākās domas, kā neredzīgais ar pirkstiem lasa reljefā raksta lappuses? Es sāku baidīties no tevis …

— Velti… Es nekad neesmu ļaunprātīgi izmantojis šo savu īpašību. Un vislabākais pierādījums tām — pat tu neko nezināji par to. Bet tagad ir izveidojusies sevišķa situācija …

— Tātad tu joprojām paliec pie sava, genacvale?

— Jā.

— Paklau, interesanti, par ko doma Ziro?

Belovs pašūpoja galvu.

— Es taču teicu, ka neesmu ļaunprātīgi izmantojis un nekad neizmantošu savu spēju lasīt citu domas. Tas, par ko domā Ziro, tev neko nedod un nepalīdz atminēt šejienes noslēpumus.

— Tu uzskati, ka ir jāturpina?

— Bez Šaubām … Mēs taču vēl ne soli neesam tuvojušies atminējumam. Turpināt ir mūsu pienākums, Sota.

— Varbūt tu tici arī «spokiem»?

— Ticu, Sota. Ticu, ka Loks un ārsts ir redzējuši kādu. Ticu, ka par šī «kāda» upuri kļuvuši Kovaļskis un Stonors. Pieļauju, ka šiem «kādiem» ir sakars ar Latikainena un Rasela pazušanu. Ticu šo kailo kalnu aborigēniem. Dārgais Sota, cilvēks uz savas mazās planētas vēl nav atklājis visu. Dzīvībai piemīt apbrīnojamas spējas pielāgoties visneticamākajiem apstākļiem. Visneticamākajiem, Sota. Eiropā Lielā apledojuma laikā mūsu senči arī palika dzīvi… Jā, es ticu Karalienes Modās Zemes aborigeniem, kas ir nevis kaut kādi spoki, bet pilnīgi materiālas būtnes. Pieļauju, ka tie stāv uz evolūcijas kāpnēm mums daudz tuvāk nekā valzirgi vai pingvīni, lai gan tiem varbūt piemīt no mūsu fizioloģijas viedokļa apbrīnojamas īpašības … Tu vari šaubīties, Sota, strīdēties, skaisties, bet tev jāturpina meklējumi. Mums visiem jāturpina… Nedrīkst atkāpties uz tādas mīklas atminējuma sliekšņa. Mēs esam zinātnieki, un mums nav tiesību atkāpties.

— Nu, dārgais, — sacīja Veriadze, — ļauj tevi noskūpstīt. Cik jauki tu runāji! Neviens nepateiks labāk. Es tev, protams, neticu… Tas ir, nē: kā priekšnieks es tev neticu, kā zinātnieks — šaubos, bet kā Sota Veriadze es tev uzdāvināšu vecvectēva vislabāko dunci, un tu varēsi cept ar to cūkgaļas šašliku,ja noķersi to savu aborigēnu. Un kaut tas būtu valzirga, pitekantropa un pingvīna krustojums, mēs to noķersim, protams, ja viss ir tā, kā tu saki…

Pagāja vēl dažas dienas. Lobovam vajadzēja pārtraukt lidojumus. Sāka niķoties kreisais motors, un lidmašīnai bija nepieciešams profilaktiskais remonts. Mehāniķi laboja motoru, bet lidotājs pievienojās «speleologiem». Radistu aizsūtīja uz Lielo kabīni. Viņa vietu pie Ledus alas raidītāja tagad vajadzēja ieņemt Ziro. Doktors ar prieku stājās jaunajā amatā. Vismaz tagad viņam nebija ik dienas jākāpj labirintā un jāložņā tur, meklējot nezvērus, ar kuriem tikties Ziro nebija ne mazākās vēlēšanās.

Lobovs, pirmo reizi ieradies Ledus alā un apskatījis biedrus, nespēja noslēpt izbrīnu.

— Ehe, draugi, — viņš murmināja, braucīdams savus tikko noskūtos vaigus, — jūs drīz vien sitīsiet pušu Sergeju … Varbūt te notiek sacensības ar devīzi «nost skūšanos»?

— Nekas, Ivan, — lidotāju mierināja Belovs, — nedēļas laikā noaugsi vēl vairāk.

— Nekā nebija! — paziņoja Lobovs. — Es paņēmu līdzi uzvelkamo bārdas nazi.

— Nebūs vajadzības, — cieti noteica Veriadze. — Vēl divi gājieni pa labirintu, un mēs beidzam. Visam ir savas robežas …

— Pareizi, mister Veriadze, — piekrita Loks. — Laiks beigt. Jūs jau tā esat ziedo-

juši mums un mūsu nelaimēm pārak daudz dārgā laika.

— Vai tiešam ari jus esat ar mieru atkap- ties, mister Lok? — jautāja Belovs, uzmanīgi skatīdamies uz meteorologu. — Jūs, kas esat pazaudējis te trīs biedrus.

— Kas tur ko atcerēties, — neskanīgā balsī sacīja Loks. — Viņus vairs neatgūt… Vasarā, kad te parādīsies mūsu šefi, mēs, protams, atkal līdīsim šajā labirintā, bet tagad…

— Jāaizber ieeja Ledus alā, un cauri, — ierosināja Ziro. — Un braucam atpakaļ uz Lielo kabīni. Atklāt šīs nolādētās vietas noslēpumu mums vienkārši nav pa spēkam.

— Divus maršrutus tomēr vēl iztaisīsim, — iebilda Veriadze. — Divus pēdējos. Norunāts, mister Lok?

— Kā gribat. Man vienalga … Atklāti sakot, es vairs negalvoju, ka tiešām esmu redzējis viņus … tos «elektriskos pērtiķus». Bet tu, Rišār?

— Zvēru pie svētās Limožas Terēzas, — teica Ziro, — ka šai pasaulē es vispār ne par ko negalvoju. Absolūti viss varēja būt vīzija, halucinācija, mirāža, fatamorgāna, neprāta lēkme, pat īsti spoki, velns lai parauj. Kas no jums, kungi, var galvot, ka spoki neeksistē? Es runāju par pilnvērtīgiem, klasiskiem spokiem jeb rēgiem, kuru priekšā vienlīdz bezspēcīgi ir medicīna, lode un pat zinātnieka veselais saprāts.

— Nu, ko es teicu! — izspieda caur zobiem Veriadze, uzrunādams Belovu.

— Ļoti labi, kolēģi! — atteica profesors, neatbildējis Veriadzem. — Bet kā jūs, palikdams klasiskā ideālisma pozīcijās …

— Duālisma! — pārtrauca Ziro, paceldams rādītājpirkstu.

— Lieliski — pat duālisma! Kā jūs no šīm pozīcijām izskaidrosiet sava priekšnieka nāvi un mistera Kovaļska paralīzi? Arī viņpasaules spēku iejaukšanās?

— Redziet, kolēģi, — sāka Ziro, — uz šo jautājumu es..

— Beidz māžoties! — nikni uzkliedza Loks. — Piedodiet viņam, kungi, viņš atkal… Protams, jums ir tiesības šaubīties un neticēt mums, — kliedza Loks, pagriezies pret Veriadzi un Belovu, — Rišārs piedzeras, derētu pamest viņu vienu, bet es … es tagad tiešām nezinu, vai esmu viņus redzējis vai tā bijusi halucinācija … Saprotiet, nezinu, neesmu drošs … Jūs atkal teiksiet — Stonora nāve, gadījums ar Kovajski. Bet vai jūs varat galvot, ka tam visam par cēloni nav atmosfēras elektrības izlādēšanās? Jūs klusējat, jā?

— Mister Lok, — ierunājās Fomins, kas tikko bija atnācis no Ledus ejas, — bet šie jūsu «spoki» taču …

— Pagaidi, Sergej, — pārtrauca Belovs. — Mister Lok, jūs esat saprātīgi domājošs, stiprs cilvēks un vecs polārpētnieks. Kā jūs varat tik viegli piekrist, ka viss notikušais ir

halucinācija? Vai jums kādreiz agrak ir radījušās halucinācijas?

— Nekad!

— Bet te trīs reizes dažu dienu laika. Jus taču redzējāt tos trīs reizes, vai ne?

— Jā, un vienu reizi tā, kā patlaban redzu jūs.

— Kādēļ tad tā ir halucinācija?

— Mister Lok, — no jauna sāka Fomins, — saprotiet, es tagad …

— Nezinu, — teica Loks. — Kad klausos jūs — viena lieta, bet, tiklīdz sāku domāt… Droši vien tā ir par daudz manai nabaga galvai. Dažbrīd pat šķiet, ka es zaudēju prātu …

— Ko jūs tādas blēņas!

— Nav vis blēņas, — sacīja Ziro. — Un kā vēl var zaudēt…

— Blēņas. Cilvēka saprāts ir lielisks aparāts. Tam ir jāuzticas.

— Protams, — apstiprināja Lobovs. — Parādi man kaut kādu vampīru ar degošām astēm, es pieiešu klāt un pačamdīšu, kādi tie ir — no kaprona vai no papjēmašē…

— Vispār viss ir skaidrs, — rezumēja Veriadze.

— Nekas nav skaidrs …

— Nē, ir skaidrs.

— Kas tev ir skaidrs, Sota?

— Tu esi palicis absolūtā mazākumā, Jurij.

— Un tomēr es uzskatu, ka jums nav taisnība.

— To tu aiz spītības.

— Nē.

— Jā!

— Nē.

— Pagaidiet, nekliedziet taču visi uzreiz, Jaujiet man izteikt… — atkal sāka Fomins.

— Patiesi, Sergejs vēl visu nav pateicis, — dusmīgi sacīja Veriadze, slaucīdams ar ka- batdrānu pietvīkušo seju. — Nu, runā, Sergej. Vai tu piekriti profesora viedoklim vai — kā visi?

— Ko — kā visi?

— Visi, izņemot profesoru Belovu, domā, ka laiks izbeigt meklējumus, ka «elektriskie spoki» bijuši halucinācija, ka …

— Aha, sapratu, — pārtrauca Fomins. — Nē, es nepiekrītu …

— Kam nepiekriti?

— Halucinācijai…

— Bet kādēļ īsti?

— Pie velna, tā nav nekāda halucinācija. Es tikko redzēju to.

— Ko?

— Nu, to — «spoku».

— Ko? …

— Es saku — redzēju viņu «spoku»… Labirintā … Nu ko jūs visi tā blenžat uz mani?

— Pagaidi, Sergej… Atkārto vēlreiz, ko tu redzēji, — teica Veriadze, pieiedams ģeologam cieši klāt. — Tikai mierīgi…

— Kādēļ lai es uztrauktos? Es redzēju «spoku». Līdzīgs lielam, spalvainam pērtiķim, tikai galva ir konusveida.

— Neko nesaprotu … Kur redzēji? Kad?

— Labirintā pie urāna dzīslas. Es iegāju atskaldīt vēl kādu paraugu. Atskaldu, klausos — kāds aiz muguras šņākā. Paskatos atpakaļ. Viņš … Stāv kādus desmit soļus tālāk, lūkojas uz mani un šņākā. Spalvains, galva kā konuss un priekšķepas gandrīz līdz zemei …

— Nu, un ko tu?

— Neko … Nodomāju, ka viss tātad kārtībā. Ir… Atnākšu pateikt… Paraugus paņemšu vēlāk. Un tā es atnācu …

— Kad tas bija?

— Pirms minūtēm desmit.

— Ko tad tu klusēji?

— Jūs neļāvāt man runāt. Tikai strīdējāties un klaigājāt…

— Vai viņš palika tur, pie dzīslas?

— Palika …

— Ņem šauteni, iesim, — uzsauca Veriadze.

— Līdz dzīslai var nokļūt pa diviem tuneļiem. Iesim divās grupās un ielenksim viņu. Šaut pēc mana signāla.

— Nē, — teica Belovs, paceldams roku.

— Nekādas šaušanas! Viņš taču nenodarīja Sergejam neko ļaunu. Kaut gan būtu varējis … Viņš nemanot pienāca klāt no mugurpuses un neuzbruka. Skatījās, ko Sergejs dara.

— Ja viņš būtu mēģinājis, — sāka Fomins,

— es,

— Un viņš jāva Sergejam aiziet un nevajāja viņu …

— Droši vien noturēja Serjožu par kādu no savējiem, — norūca Lobovs, bāzdams kombinezona kabatā pistoli.

— Atkārtoju — nekādas šaušanas, — sacīja Belovs. — Es eju pa priekšu. Bet jūs sekojat man divās grupās. Nerunā pretī, Sota. Mēs esam zinātnieki, nevis galvu mednieki.

— Bet es nevaru jaut tev, Jurij … — sāka Veriadze.

— Būs jājauj, Sota. Kā redzi, pagaidām man ir taisnība. Un tagad es iesaku vienīgo pareizo ceju. Nestrīdēsimies … Viņš var aiziet tālu. Būs atkal jāmeklē. Turieties tādā atstatumā, lai neizlaistu mani no acīm. Otrā grupa lai ņem Miki. Suns var noderēt. Ejam.

— Vai tev ir ierocis, Jurij?

— Jā … Pat vēl drošāks nekā tev.

— Sergej, mēs abi būsim vienā ešelonā, — izrīkoja Veriadze. — Mister Lok, jūs ar Lo- bovu otrā. Un ņemiet Miki, bet nelaidiet vaļā. Turiet stingri. Uz priekšu …

— Uz priekšu! — atkārtoja Lobovs, nopakaļ Lokam līzdams ejas caurumā.

— Uz priekšu… — ar trīcošām lūpām nočukstēja Ziro, nosēzdamies Ledus alas stūrī un velti mēģinādams iedzīt karabīnes šaurajā magazīnā kartona patronas ar sprāgstlodēm. — Svētā Limožas Terēza, palīdzi viņiem un.man …

«Ir vai nav aizgājis?» domāja Veriadze, piesardzīgi līzdams pa slīpo eju nopakaļ Fominam.

Priekšā zibēja Belova reflektora gaišais plankums. Aiz viņa šņākuļoja Lobovs un elsa Miki, kas rautin rāvās ārā no rokām. Likās, ka suns kādu saodis …

«Pagūsim vai nepagūsim?» …

Paguva … Belovs strauji apstājās un pacēla roku. Tātad ir… Veriadze un Fomins izdzēsa reflektorus un klusi līda tālāk tumsā. Belova laternas gaisma nozuda aiz stūra. Kad Veriadze un Fomins bija tikuši līdz tuneļa paplašinājumam, viņi jau stāvēja pāris soļu attālumā viens otram pretī — mazais, trauslais Belovs un lielais, spalvainais pērtiķis, kas bija klāts ar biezu, brūngani melnu spalvu. Viņi stāvēja nekustīgi un uzmanīgi vēroja viens otru. Briesmoņa kažoks sudrabaini vizēja reflektora staros. Mazās ačeles gailēja kā sarkanas ogles.

Tad Belovs paspēra soli uz priekšu. Briesmoņa acis nozibsnīja spožāk, un tas atkāpās. Kā brīdinot pacēla garo, spalvaino roku.

Veriadze nolaida pistoles aizsargu. Pacēla īso, nomelnināto stobru.

«Jādomā, ka garām neaizšaušu,» pavīdēja doma. «Jāšauj acī…»

— Nē, — tieši ausī iečukstēja Fomins. — Nedrīkst… Viņš pats tiks galā… Gan redzēsiet …

Belovs sakrustoja rokas uz krūtīm un nenovērsa skatienu no «spoka».

Sarkanīgās acu ogles pamazām bālēja un izdzisa pavisam. Briesmonis stāvēja kā stabs. Belovs paspēra vēl vienu soli uz priekšu, un Veriadze atkal pacēla pistoli. Taču spalvainais «spoks» ir nepakustējās. Vēl solis … Tagad viņi bija ne vairāk kā piecu metru attālumā viens no otra. Briesmonis stāvēja kā stinguma krampju pārņemts. Profesors neapgriezies pacēla labo roku virs galvas aicinošā žestā.

— Paliec tepat, Sergej, — čukstēja Veriadze. — Viņš sauc … Es pieiešu tuvāk. Ja nu kaut kas, saproti? …

— Aha, — sacīja Fomins, nosēzdamies ērtāk.

Pēc dažām sekundēm Veriadze bija blakus Belovam. Pērtiķis vēl aizvien stāvēja kā statuja.

— Tu, Sota? — klusi, bet skaidri sadzirdami vaicāja Belovs, neatskatīdamies uz biedru. — Te nu ir tā Karalienes Modās Zemes mīkla, noslēpumainais nakts spoks. Taisnība bijusi nelaimīgajam Stonoram. Tas ir liels, stāvus staigājošs antropoīds … leģendārā jeti Antarktikas brālēns.

— Kas viņam lēcies? Stinguma krampji no pārsteiguma?

— Nē jau nē. Man izdevās hipnotizēt.

— Vai drīkst likt klāt viņam roku?

— Nekādā ziņā ne. Viņš neguļ. Viņam tikai uz laiku ir paralizēti kustību centri. Es nezinu, vai ilgi spēšu noturēt viņu tādā stāvoklī. Domāju, ka pirmajai reizei pietiks. Palēnām ej atpakaļ, es tev sekošu.

— Bet…

— Ej, Sota. Ja šo skaistuli satrauks, viņš var būt daudz bīstamāks par gorillu.

Veriadze kāpās atpakaļ. Dažus soļus viņam pa priekšu gāja Belovs, nenovērsdams reflektora staru no nekustīgā briesmoņa.

Kad viņi bija tikuši līdz tai vietai, kur sēdēja Fomins, «pērtiķis» sakustējās. Pagrozīja konusveidīgo galvu un piepeši kā cilvēks aizsedza ar milzīgajām ķepām acis.

— Gaisma, — nočukstēja Veriadze. — Viņu apžilbinājis tavs reflektors. Nodzēs!

— Nē, viņš vienkārši mēģina aptvert, kas ar viņu noticis. Sie radījumi, bez šaubām, ir saprātīgi, Sota. Skaties …

Tagad briesmonis bija pielicis ķepas pie pieres kā cepures nagu un raudzījās uz Belova reflektoru. Šķita, ka tas nezina, ko darīt, — iet līdzi gaismai vai palikt.

Tai brīdī aiz muguras kaut kas sakustējās, Lobovs klusināti iesaucās, un tūlīt skaņi ierējās Miki.

Veriadze iegrūda Belovu sānu koridorā, piespieda viņu izslēgt reflektoru un nogulties zemē. Pēc mirkļa palūkojies gar akmens izcilni, Veriadze tālumā ieraudzīja briesmoņa zaļgani violeto, fosforescējošo apveidu. Miki rejas dimdēja tumsā kā pērkona grāvieni. Spīdošais stāvs ātri attālinājās, tad iespruka vienā no sānejām un nozuda.

— Tomēr aizbaidījām, — pukojās Veriadze, pieceldamies un iededzinādams gaismu. — Kaut nelabais parāvis to bļauri Miki.

Kad visi atgriezās Ledus alā, ārsta tur nebija. Belovs grīļodamies aizsteberēja līdz savai lāviņai, atkrita uz tās un aizvēra acis.

— Kas tev, Jurij? — satraukts iejautājās Veriadze. — Tev ir slikti? Kur jūsu ārsts, mister Lok?

Loks neizpratnē noplātīja rokas.

— Nezinu. Acīmredzot nav izturējis … Aizlaidies …

— Nekā nevajag, — paklusi sacīja Belovs. — Tas ir no pārpūles. Nebija viegli viņu hipnotizēt… Drusku pagulēšu, un viss pāries.

— Nu, kā, Ivan? — Veriadze jautāja Lo- bovam.

— Es neko neredzēju. Turēju ciet to sasodīto suni un domāju tikai par to, kaut tas nesāktu riet. Bet šis še tev, tomēr atbrīvoja galvu..

— Labi, ka tu nepalaidi to vaļā.

— Kur nu …

— Bet vai jūs, mister Lok, tagad apskatījāt savu «spoku»?

— Ne tik tuvu kā jūs, Sota, bet šo to redzēju.

Veriadze sniedza meteorologam roku.

— Piedodiet, Fred… par manām šaubām.

— Ko jūs, tās ir vairāk nekā dabiskas… Tomēr ir labi, ka mēs pārliecinājāmies par šo draņķu eksistenci. Gluži kā akmens būtu novēlies no sirds.

— Jums un jūsu biedriem pieder liels atklājums, Fred. Vai tas kāds joks — jauns, zinātnei nepazīstams Antarktikas antropoīds! Cik gadu to meklē Himalajos, bet atrod Antarktīdā.

— Atklājēji ir visi, kas pašlaik te atrodas, — paziņoja Loks. — Atklājums vairāk ir jūsu nekā mūsu. Jā, jā, tas ir kopīgs atklājums … Un es iesaku antropoīda nosaukumā iemūžināt Sergeja Fomina vārdu. Viņš taču pirmais, saticis mūsu «spoku», rīkojās tieši tā, kā jārīkojas cilvēkam ar veselu saprātu, — nevis nobijās, bet gāja pasaukt biedrus, lai papriecājas par atradumu.

— Liecieties nu mierā, — samulsis teica Fomins. — Kāds man tur nopelns? Viss iznāca nejauši. Es gāju pēc rūdas paraugiem …

— Atļaujiet jūs noskūpstīt, Sergej, — lūdza Loks. — Jūs pat nespējat iedomāties, kādu dāvanu esat man pasniedzis.

— Sīkums, — sacīja Fomins, apskaudams meteorologu.

— Nu, bet tagad mūsu atradums ir jānokristī, — teica Loks. — Pagaidiet, es dabūšu šampanieti. Nosaukumā katrā ziņā jābūt «fomiusam» vai kaut kam tamlīdzīgam.

— Liecieties mierā, puiši…

— Var gan! — atbalstīja Lobovs. — Galvenais, ka viņi ir līdzīgi tev, Sergej, pareizāk sakot, tu viņiem …

— Nu, kā tad galu galā būs? — jautāja Loks, likdams uz galda šampanieša pudeles.

— Piemēram, neoantropus antarktikus fo- mini, — no savas lāviņas pateica priekšā Belovs, neatvērdams acis.

— Biedri, — uzsauca Loks, — pirmais tosts par neoantropusu antarktikusu fomini un tā pirmatklājējiem!

Pret ledus griestiem nopaukšķēja korķi, un tai pašā brīdī atvērās ārdurvis. Viens otru grūstīdami, Ledus alā ieklupa abi no galvas līdz kājām apbruņotie mehāniķi un radists. Viņiem sekoja ārsts ar karabīni vienā un slēpju nūju otrā rokā.

Iestājās klusums. Pie galda sēdošie nolika krūzes un glāzes ar šampanieti. Tikai Fomins, smagi nopūties, pacēla pie lūpām lielo emaljēto krūzi un sāka lieliem malkiem dzert tās saturu.

— Nu, — teica Veriadze, — interesanti, ko tas varētu nozīmēt?

Mehāniķi un radists apjukuši saskatījās.

— Es, — sacīja Ziro, panākdams priekšā, — es izziņoju pa radio trauksmi un gāju sagaidīt papildspēkus, kad jūs devāties pēc spoka. Bet mēs laikam tomēr esam nokavējuši.

— Nieki, jūs esat ieradušies pašā laikā, — atbildēja Lobovs. — Sēstieties pie galda, puiši! Ielej viņiem, Fred. Lai nebūtu veltīgi skrējuši šurp.

Pēc pusstundas Ledus alā kļuva karsti. Visi, izņemot Belovu, novilka ādas jakas un palika svīteros. Fomins un mehāniķi uzņēma ukraiņu dziesmu. Loks, ieklausīdamies nepazīstamajos vārdos, mēģināja vilkt līdzi,

Lobovs apņēma Žiro ap pleciem un trešo reizi sīki izstāstīja viņam par tikšanos ar neoan- tropusu antarktikusu fomini. Ārsts ķiķināja un tuvredzīgi miedza acis, pētīdams, kurā pudelē palicis pāri šampanietis.

Veriadze skaļi sprieda par lielu starptautisku ekspedīciju, ko vajadzētu organizēt Antarktikas antropoīdu pētīšanai.

— Parapsiholoģiskā iedarbība — lūk, sākotnējais kontakts. To tu šodien pārliecinoši pierādīji, Jurij. Tātad ekspedīcijā …

— Kungi, — piepeši iesaucās Ziro, pieceldamies no savas vietas, — kungi, nav labi… Mēs te sēžam, tērzējam, dzeram, — bet kur ir svinību vaininieki? Nē, es jums jautāju, kur viņi ir. Nav ielūgti. Bet varēja ielūgt. Mans godājamais kolēģis profesors Belovs varēja to izdarīt. Viņš visu var… Visu… Iedomājieties, mēs sēžam pie galda… te pēkšņi — pie durvīm klauvē …

Ārsts grīļodamies piegāja pie labirinta durvīm un, atspiedies pret tām, turpināja:

— Tātad mēs sēžam un gaidām. Te pēkšņi — tā delikāti pieklauvē… — Ārsts ar saliektu pirkstu pabungāja pa durvīm un gaužām apmierināts pārlaida skatienu klātesošajiem. — Nu, kā?

— Ļoti labi, — atsaucās Lobovs bez sevišķas pārliecības.

— Mēs atveram durvis un sakām… — Ārsts pavēra durvis un ielūkojās ledus ejā. — A-a-a! — viņš tūliņ iebrēcās. — A-a-af… — Aizcirtis durvis, ārsts ar vienu lēcienu bija Ledus alas tālākajā stūrī. Visi pietrūkās kājās. Tai pašā mirklī Miki, kas mierīgi bija gulējis zem galda, metās pie durvīm un, atņirdzis lielos ilkņus, draudīgi ierūcās. Aiz durvīm skaidri bija sadzirdami soļi un kluss klauvējiens.

— Nu, Ziro, ej attaisi, — teica Loks, tēmēdams durvīs ar pistoli.

— Es? Neparko! Tur ir … viņi…

Lobovs piegāja pie durvīm un, aiz kakla

siksnas atvilcis nost nikni rūcošo Miki, strauji atrāva durvis.

Un tūliņ nolaidās uz durvīm notēmētie stobri.

— Džek, — nočukstēja pārsteigtais Loks, nomezdams ieroci, — Džek, Toivo …

Divi izģinduši stāvi ar vaska bālām, gandrīz vai caurspīdīgas ādas klātām sejām iz- meimuroja no ejas un, gaismas apžilbināti, apstājās.

— Kungi, tas ir Džeks Rasels, mūsu ģeofiziķis, un Toivo Latikainens, kas pazuda pirms trim nedējām.

— Mēs tomēr esam atgriezušies, Toivo, — Rasels čukstus uzrunāja biedru. — Esam atgriezušies, bet tu negribēji man ticēt. Mums nav spēka, Fred, kaut gan viņi deva mums ēst jēlu roņa gāju… Bet šodien viņi pēkšņi palaida mūs vaļā, pat izveda no labirinta. Bez viņiem mēs nebūtu spējuši… — Rasels sagrīļojās, bet biedri jau balstīja viņu un Toivo.

— Dodiet viņiem mazliet vīna, — kaut kur no aizmugures uzsauca Ziro.

— Mums derētu kaut kas silts un duša, — nočukstēja Rasels un zaudēja samaņu.

— Nu, Sota, vai tagad tu piekriti, ka neo- antropusi ir saprātīgi? — jautāja Belovs, noliekdamies pār Raselu, kas bija noguldīts uz lāviņas.

— Jā, protams … Bet vai tiešām … viņi dzīvo labirintā?

— Nē, — lēni, bet ļoti skaidri ierunājās Latikainens, kam Ziro jau bija paguvis ieliet mutē drusku vīna. — Viņi dzīvo tālu prom no šejienes … ledus alās … pat zem ledus. O, viņi ir saprātīgi, ļoti, bet… — Latikainens nodrebēja.

— Nerunājiet, nerunājiet, — sacīja Belovs. — Izstāstīsiet vēlāk.

— Jā … es ilgi nodzīvoju … pie viņiem … Viņi visu saprot… Milzīgais bolīds daļēji sagrāva viņu alas … Viņi nosprieda, ka vainīgi esam mēs … Un sagrāba mani, varbūt kā ķīlnieku … Pēc tam izvilka no kamanām Raselu … Bet viņi akumulē kaut kādu starojuma enerģiju un viegli var nogalināt izlādējoties, kad ir satraukti… Viņu valoda ir ļoti primitīva, bet… viņi spēj pārraidīt kaut kādus signālus domās … vai ar radioizstaro- jumu … Evolūcija šajos ārkārtīgi grūtajos apstākļos ir apveltījusi viņus ar brīnumainām īpašībām, kādu mums nav … Taču viņi saprata, ka arī mēs esam saprātīgi, un gribēja nodibināt kontaktu … Varbūt tāpēc mūs šodien ari palaida vaļā …

— Nu, draudziņ, — Veriadze paklusi teica Belovam, — tev ir pilnīga taisnība … Absolūti visur. Vai tiešām tu paredzēji pat to? — Veriadze pameta ar galvu uz Latikainena un Rasela pusi.

— Es laikam gan varētu kļūt tavās acīs vēl lielāks, — pasmaidījis sacīja Belovs. — Kas tur liels — pateikt: «Jā, paredzēju»? Bet nē, dārgais Šota. Ka viņi laimīgi tiks vaļā no «saprāta brāļiem» — pat es neuzdrošinājos tam ticēt… Nekas, toties ir vairāk izredžu, ka turpmāk izdosies nodibināt ciešus kontaktus. Vietējie aborigēni var kļūt par nenovērtējamiem palīgiem Antarktikas tuksnešu pētījumos. Bet cik daudz saistošu uzdevumu fiziologiem! Kas zina, varbūt vietējiem aborigeniem piemīt īpašības, kuras parastais zemes cilvēks iegūst tikai pēc ilgas evolūcijas …

А. И. Шалимов ТАЙНА «ТУСКАРОРЫ» ПРИЗРАКИ ЛЕДЯНОЙ ПУСТЫНИ Ленинград 1967

Издательство «Зинатне» На латышском языке

A. Salimovs «

«TUSKARORAS» NOSLĒPUMS

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. KairlŠa. Korektore R. Agule. Nodota salikšanai 1968. g. 26. augustā. Parakstīta iespiešanai 1968. g. 30. oktobri. Tipogr. papīrs Nr. 3, papīra formāts 70 x 90/32. 12,13 fiz. iespiedi.; 14,19 uzsk. iespiedi.; 13,80 izdevn. I. 30 000 eks. Maksā 50 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2574. K2

NĀKAMAJĀ GADĀ

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» LAIDIS KLAJA ARI SĀDAS GRĀMATAS:

N. Amosova romānu «Nākotnes piezīmes», A. Nasibova romānu «Ārprātīgie», padomju autoru fantastisko stāstu krājumu «HeIēņu noslēpums»,

F. Iioila un Dž. Eliota romānu «Andromeda» (tulkojums no angļu valod^s^, ~ v

F. Ķarsaka romānu atnācēji no nekurienes» (tulkojums no franču valodas),

K. Saimaka romānu «Visa dzīvība zaļo» (tulkojums no angļu valodas).

[1] morēna — ledāju nogulas, kas sastav no laukakmeņiem un šķembām.

[2] fuiļiarolas — vulkānu gāzu strūklas, kas izdalās netālu no nesen izdzisuša vulkāna.