«Neilija»

Pēkšņi Klodam likās, ka Eilinai palielinā­jušās ausis. Sī nejēdzīgā sajūta viņam ra­dās, kā parasti skūpstot sievas kaklu un auss ļipiņu. Klods nosprieda, ka ir pārpūlē­jies. Atlaidās uz spilvena, iemeta mutē tomsīna tableti, aizvēra acis un aizmiga.

Viņš bija pieradis tiekties uz nosprausto mērķi. Par viņa dzīves ceļazvaigzni bija kļuvusi karjera. Mācības, armijas poligoni (viņš ātri aptvēra, ka militārā karjera ir viscienījamākā un visizdevīgākā). Klods neļāva sevi novirzīt no mērķa. Iepazinās ar vajadzīgiem un noderīgiem cilvēkiem. Atpūtās vienīgi tad, kad tas bija galīgi nepieciešams. Strādāja ar sviedriem vaigā, līdz pagurumam, atslēdzoties tikai tad, kad spēki bija izsīkuši. Parasti šajos gadījumos tika lietota tomsīna tablete.

No rīta, atcerējies īslaicīgo nakts sajūtu, viņš pasmaidīja. Apkampa sievu, noskūp­stīja uz lūpām. Šķita, ka Eilinas lūpas kļu­vušas biezākas. Kas par jokiem!

Tu, dārgā, laikam kļūsti tuklāka? — Klods pajautāja. — Vai arī es esmu no­vājējis? Vismaz man liekas, ka ir mainī­jusies mūsu gabarītu atbilstība.

Vēl it kā būtu par agru, — atbildēja Eilina, tomēr aizdomīgi paskatījās uz vīru. Kura moderna sieviete gan priecāsies par tuklumu! Viņa novilka

uzsvārci, izslējās spoguļa priekšā un sāka pētīt savu ķer­meni.

Kā vienmēr šajā gadalaikā jūras pie­krastē rīts bija lielisks. Subtropu saulē virs okeāna pacēlās viegla dūmaka. Tikko jūtamā brīze pūta jahtu burās, dzenot tās ūdens plašumos. Gar krastu kā samiegoju­šās rindojās dažāda resnuma palmas. Līcim pielipusī nelielā kūrortpilsētiņa nesteidzās šķirties no sapņainās bezrūpības.

Atslābums valdīja arī nelielajā villā, ko Klods bija noīrējis uz atvaļinājuma laiku. Gulēdami gultā, dzīvesbiedri sūca kafiju, ko vienmēr vārīja Eilina, piebērdama ne­daudz šokolādes pulvera. Viņi šķirstīja jaunākos žurnālus, prātodami, ar ko šodien nodarboties. Rāpties kalnos vai doties jūrā ar jahtu? Bet, ja braukt jūrā, ko tad iesākt — sauļoties vai medīt haizivis, ku­ras nezin kāpēc pēdējā laikā bieži sāku­šas parādīties krasta tuvumā? Ja me­dīt — tad, protams, nevarēs iztikt bez Džeka, kurš mēdz būt vai nu no­slēdzies sevī, vai pārlieku trokšņains. Šo­dien nevienam no viņiem nez kāpēc ne­gribējās ar Džeku satikties, bet bez viņa medības tik un tā neizdosies. Arī sauļoties bija apnicis. Tātad labāk doties kalnos, lai gan arī tur viņi ne vienreiz vien jau bi­juši. Taču citu iespēju izklaidēties šeit tik un tā nav. Un vispār — garlaicība te briesmīga, kaut, protams, viņi uz šejieni atbrauca, tieši nošķirtību meklējot. Tā kā Klodam atvaļinājums ilgs vēl gandrīz mē­nesi, viņi dažas dienas varētu pavadīt Ņū — papriecāties, bet pēc tam atkal at­griezties. Klods par tādu ideju tomēr nav sajūsmināts. Labāk viņš atradīs kompāniju un pavadīs vakaru pie bridža partijas. Arī Eilina ne visai kāroja priecāties tveicīgajā pilsētā, turklāt bez vīra, taču aizbraukt uz Ņū derētu — pabūtu pie kosmētiķes, ma­sētajās, modelētājas — pēdējais laiks «sa­post spalviņas», bez tam nolādētās kurpes viņai nezin kāpēc spiež, acīmredzot kurp­nieks kaut ko sajaucis. Gan viņa to pār­mācīs un pie reizes pasūtīs jaunus apa­vus. Lai vīrs spēlē savu bridžu, jo vairāk tāpēc, ka no viņa «draudziņiem» nav pā­rāk daudz prieka …

Uz ielas atskanēja stiepts automobiļa signāls.

Klods izliecās pa logu un uzsauca:

Kāp augšā, mēs tevi gaidām! Viņš pamāja Eilinai.

Džeks.

— Sveiks, Džek! — Aizsegusies ar uz­svārci, Eilina izskrēja uz balkona. — Cik jauki, man jābrauc uz Ņū. Vai iedosi sa­vu mašīnu?

Atšķirībā no pārējām sievietēm, kuras Klods pazina, Eilinai piemita nenovērtēja­ma īpašība — viņa spēja apbrīnojami ātri saģērbties. Jau pēc pusstundas Klods ar Džeku bija palikuši vieni. Viņi ērti iekār­tojās krēslos un, sūkdami viskiju ar sodu, nesteidzīgi pārsprieda darba jautājumus.

Džeks, izrādījās, bija iegriezies pastā un atvedis veselu kaudzi no Centra sa­ņemto sūtījumu. Raksti, recenzijas, atskai­tes .. . telegramma par Frenka

viņu va­dītāja un vienkārši veca drauga — atli-došanu. Sī ziņa abus iepriecināja.

— Zini, Džek, — berzēdams rokas, tei­ca Klods. — Frenks droši vien saņems apbalvojumu. Cik man zināms, mūsu ro­taļlietiņu drīz sāks ražot sērijās.

— Brīnišķīgi, — Džeks sasita plaukstas,

— mums arī, ceru, tiks krietns naudas žūksnis.

Zēl, ka Eilina aizbrauca. Viņa Fren-ku mīl kā brāli un priecātos par viņa at­braukšanu.

Nu ko, Frenks ieradīsies svētdien, tas ir, rīt. Ja var ticēt Eilinai, viņa līdz tam laikam paspēs atgriezties.

Šķirodams pastu, Klods sāka pētīt kādu papīru, kurš bija viņu ieinteresējis.

— Kas tur ir? Klods uzreiz neatbildēja. Viņš pabeidza

lasīt, pacēla acis un izklaidīgi noņurdē­ja:

— Nav jau nekas… — Vēl brīdi sē­dēja nekustīgi, pēc tam enerģiski sapuri­nāja galvu. — Kādas blēņas!

Aizmeta lapiņas, piecēlās, aizsmēķē) ko darīja ārkārtīgi reti, atgāja nost .~r loga.

Džeks pacēla nomesto papīru, ātri izla­sīja.

— J-jā, — viņš domīgi novilka, vēl brī­tiņu paprātoja, tad pēkšņi sāka smieties.

— Ko tu, Klod! Tā taču ir propaganda! Nu, spried pats — no kurienes viņi varēja kaut ko uzzināt, ja viņiem nekā līdzīga mūsu «Neilijai» nav? Tas viss ir tukša izdoma, kas palaista, lai satrauktu muļ­ķus. Padomā: «neatgriezeniski fizioloģiski procesi», — viņš vaibstīdamies mēdījās, nicīgi šķielēdams uz rakstu: — «Iedarbība uz centrālo nervu sistēmu».

— Tu taču redzi, tas gudrinieks papil­dina, pat uzsver, ka tādi procesi līdz ga­lam nav izpētīti. Kāda velna pēc līdz ga­lam! Tie vispār nav pētīti! Bet viņš sprie­delē par kaut kādām «neparedzamām se­kām». Sofistika un vairāk nekas. Viss vrf raksts — teorija, ko neapstiprina pat mļj cīgākais eksperiments …

Viņš vēl kaut ko sacīja, peldams ne-praktiskumu un daudzu eksperimentu sa-mākslotību. Klods neklausījās. Domīgumv viņa sejā nomainīja bažas, pat trauksme Beidzot viņš pagriezās pret logu ar mu guru, apkārtklīstošais skatiens, it kā kau ko meklēdams, pārslīdēja istabai un apstā jās pie tālruņa. Klods ķērās pie klausule kā pie glābšanās salmiņa.

— Hallo, hallo! — Viņš nervozēja, ga: dīdāms savienojumu. — Hallo, Ņū? Ņū Paolo?

— Jā, Paolo, tā esmu es, Klod …

— Klausies, Paolo, vai Eilina vēl na atbraukusi? Jā, jā, viņa izbrauca no rīt un viņai jāierodas pie tevis . .. Nepārtrai mani! Nē, šeit ir lieliski… Tieši kā It lijā . .. Tad tā, Paolo, tikko viņa ieroda lai nekavējoties piezvana man. Sapral Nē taču, viss ir lieliski… nekas nav n ticis … Atvaino, man pašreiz nav laika!

,., nometa klausuli un vēl bridi truli raudzījās uz tālruni.

— Klod, — Džeks kļuva uzmanīgs,

— ko tas nozīmē?

Es baidos… — klusu sacīja Klods un sastomījās.

Kas notika? Kāpēc esi tik sa­traukts? — Džeks nelikās mierā. — Eilinai bija labs garastāvoklis …

Džek! — it kā izšķīries, viņu pār­trauca Klods. Viņš kā blāķis pārliecās pāri krēslā sēdošajam Džekam un pētoši ielū­kojās viņam acīs. — Bet ja nu esam ap­staroti?

Tu ko? — tas nodrebēja. Klods sagrāba draugu aiz pleciem.

Paskaties, — viņš drudžaini runāja,

— paskaties uz manu seju. Vai tu neievē­ro neko neparastu? Neko? Paskaties!

— Nu, ko tu?

— Tu neredzi? Neko neredzi? — Klods viņu tincināja. — Vai lūpas man nav »Uivušas plānākas? Deguns nav izaudzis Jjrāks?

Beidzot Džeks saprata. Viņa dārdošie smiekli atvēsināja Klodu. Viņš grozīja galvu, it kā gribēdams no tās izpurināt domas, tāpat kā suņi nopurina slapjumu pēc izbrišanas no ūdens. Un pēkšņi pats sāka smieties.

— Velns viņu sazin! — viņš norūca un pastāstīja draugam par savām aizdo­mām. — Protams, ja es izdilstu, viņas lū­pas man liksies biezākas …

Eilina nepiezvanīja. Viņa atgriezās, kā bija solījusi, nākamajā dienā ar veselu apģērbu kaudzi, rūpīgi uzposta, vēl skais­tāka.

Klods bija pret viņu sevišķi uzmanīgs. Sākumā Eilinai tas it kā patika — kurai sievietei gan neglaimo uzsvērta uzmanī­ba —, bet loti drīz viņai pārspīlētā laip­nība apnika.

— Tu, dārgais, šodien esi pārāk ga-

' — Vai neesi nogurusi, mijā?

Nē. *

Kāds bija brauciens?

Normāls.

Bezjēdzīgajiem jautājumiem sekoja vien- ' ilbigas atbildes, un tas tikai satrauca loda dvēseli.

Nē, viņu kaut kas uzbudina… Vai viņa kaut ko nojauš? Varbūt tā ir grūtniecī­bas izpausme? Bet varbūt vainīga viņa aiz­domīgā izturēšanās? Nē, sievu noteikti kaut kas satrauc, bet vēsa viņa ir tā­pēc … Ja nu Eilina visu saprot un tikai gaida, ko teiks viņš?

j-n Vai tevi kas satrauc? — Klods ne­ievēroja, kā skan viņa balss.

Nē, nekas, — Eilina vienaldzīgi at­bildēja. — Starp citu, kaut kur nozudusi Liza.

Kā nozudusi? — viņš attrauca, bū­dams sarūgtināts, ka sieva domā par kaut ko citu.

Visu dienu zvanīju — neviens ne­atbildēja.

Nu, tās ir blēņas. Droši vien viesojas pie draugiem.

Bet arī tie neko nezina … — Eilina paraustīja plecus.

— Tad ir kaut kur aizbraukusi… Viņš neaptvēra, ka, mierinādams sievu,

pirmām kārtām cenšas nomierināt pats sevi. Ekur-brīnums — nav atradusi mājās Lizu! It kā tas notiktu pirmo reizi…

Klods vēroja Eilinu, atcerējās, kā ar viņu iepazinās, kopā nodzīvotos gadus. Viņš vienmēr apbrīnoja sievu, viņas spēju mierīgi pārciest neveiksmes, prasmi atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem — viņa vien­mēr bijusi draugu pulka vienotāja —, ap­brīnoja viņas maigo un bērnišķīgo rakstu­ru, vēlēšanos un prasmi būt skaistai. Jā, viņa vienmēr bijusi īsts draugs, dedzīga mīļākā un uzticīga sieva. Viņi kopā pār­cietuši visas ar viņa darbu saistītās grūtī­bas, centušies palīdzēt, atbalstīt viens otru. Eilinai drīz paliks trīsdesmit gadu", viņa sen vēlējās bērnu, bet nekad to neuzstāja, un tikai tad, kad viņš teica, ka drīz pa­beigs savu darbu, kad viņš piekrita — viņa bezgala priecājās …

— Starp citu, Eilin, — viņš pēkšņi sa­cīja, — izlasi, ko par mums raksta — trokšņo pa visu pasauli. Kāds profesors …

Eilina nesteigdamās izlasīja rakstu un, mierīgi nolikusi to sāņus, vienaldzīgi sa­cīja:

Tu taču zini, ka es tur neko nesa­protu …

K-kā, nesaproti! — Viņš nokrita kā no plaukta. — Universitātē taču tieši to …

Oho, es mācījos tik sen.

Un visās sarunās …

— Mīļais, sarunās es lieliski orientējos tāpēc, ka vienmēr uzmanīgi klausos, ko saki tu!… — Viņa salika rokas uz krū­tīm un pavērās viņā ar savām skaistajām acīm.

Atskanēja tālruņa zvans.

Frenkam jāatbrauc kuru katru bri­di… — atvainodamies paskaidroja Klods un steidzās pie aparāta.

Frenk?! r- Eilina atmeta atpakaļ gal­vu un, aizsteigdamās Klodam priekšā, pa­cēla klausuli. — Hallo!

Klods saspringti sekoja, kā mainās sie­vas sejas izteiksme. Viņa uzmanīgi nolika klausuli un sacīja:

— Lizu atraduši upē … — un piebilda: — Tā ir pašnāvība, Klod.

— Kāpēc? Liza …

— Toreiz poligonā mēs bijām kopā ar viņu…

Džeks ienāca bez klauvēšanas un dzir­dēja pēdējo frāzi.

— Man tev jāatzīstas, — nomāktā balsī teica Klods, — pēdējā izmēģinājuma laikā Eilina bija… Abas ar Lizu atdrāžas ma­šīnā tieši uz poligonu. Pateikt, ka ir stā­voklī. Līdz sprādzienam bija atlikušas da­žas minūtes. Viņas nepaspēja izbraukt no bīstamās joslas …

Un tu? . . . — Džeks pret paša gribu iesaucās.

Man neatlika nekas cits, kā aizvest viņas uz sesto bloku — tas mums atrodas vistuvāk.

Džeks atviegloti nopūtās.

— Nu, bloks taču ir aizsargāts …

Bet es toreiz nepievērsu uzmanību, ka tas ir tukšs. Atceros, pat nopriecājos… Izmēģinājumu laikā atrasties tajā tomēr ir aizliegts …

Bet tas ir aizsargāts, — uzsvērdams katru zilbi, izdvesa Džeks. — Mēs paši tajā ne vienreiz vien patvērāmies.

—■ Patvērāmies, — izmeta Klods. — Ti­kai tas nebija «Neilijas» izmēģinājumu laikā.

Iestājās klusums.

— Nomierinies, Klod, — Džeks beidzot sacīja, — ja arī apstarošana notikusi, tad tā bijusi niecīga. Atceries, mēs paši ne vienu reizi vien esam saķēruši liekus sta­rus .. •

Bet tie nebija tādi stari!

Tādi vai citādi…

— Tieši šie bija citādi! — teica Klods, purinot Džeka acu priekšā nelaimīgo rak­stu. — Ne-zi-nā-mi! Mēs taču neko … itin neko nezinām par tiem!

Drudžaini domādams, Džeks centās iz­likties mierīgs.

— Tātad … — viņš gribēja iesākt.

Tātad šī profesora teorija, — viņu pārtrauca Eilina, — ieguvusi praktisku ap­stiprinājumu.

Psihiski traucējumi? — vaicāja Džeks.

Nedomāju, psihiski es it kā būtu nor­māla. — Visa šī saspringtā dialoga laikā Eilina saglabāja apbrīnojamu mieru.

Klods neizturēja.

— Eilin! — Viņš piesteidzās pie viņas, saķēra aiz rokas. — Eilin, tas nav tiesa! Tas nevar būt! Tās ir blēņas! Blēņas! Blē­ņas! — Viņš metās pie galdiņa, paķēra papīrus un sāka tos nesavaldīgi plosīt. — Blēņas! Nejēdzīga propaganda! — Viņš atkal piesteidzās pie sievas. — Eilin, tas nav tiesa! Netici tam! Kā Liza varēja no­ticēt! Un kāpēc tas viss?! Kāpēc?!

Eilina stāvēja istabas vīd" nekustēda­mās, ar sastingušu skatienu vērdamās savā priekšā. Viņas balss skanēja dobji un vienmuļi.

— Liza šo rakstu nebija lasījusi.

Pilnīgi pareizi! — Nezin kāpēc Klods kļuva priecīgs. — Sie papīri ir sle­peni. Tie attiecas tikai uz mums. Viņa nevarēja izlasīt. Tātad tam nav nekāda sakara. Cēlonis bijis cits. Tātad Liza …

Tas nozīmē, ka viņai tas- izpaudies agrāk un stiprāk nekā man, — ledainā balsī viņu pārtrauca Eilina. — Atceries, ko tu teici par gabarītu atbilstību? Man tiešām sāk mainīties ķermeņa proporcijas. Par to es pārliecinājos Ņū, bet nezināju, kāds tam cēlonis. Taču tas ir no tevis …

Ko tu runā, Eilin! — Klods izmisis centās viņu apklusināt.

No tevis. No tevis. Gan tu, gari Džeks, gan Frenks — jūs visi. Nabaga Liza. Viņu nonāvējāt jūs!

Kaut ko nesakarīgu kliegdams, Klods metās pie viņas.

Kaut kāds spēks lika Frenkam apstā­ties tieši pie pašas Kloda noīrētās vasar­nīcas. Viņš nekad nespētu paskaidrot, kas tas bija. Līdzīgos gadījumos viņš vadījās pēc intuīcijas. Un tagad, aizgājis līdz tele­fona automātam, kas atradās dažu soļu. attālumā, viņš uzgrieza numuru un pacie­tīgi gaidīja, kad vada otrā galā kāds at­sauksies. Šeit viņu panāca Džeks.

— Frenk! Neej tur, dzirdi, neej! Eilina un Liza, šķiet, ir apstarotas. Es tev vēlāk paskaidrošu. Liza ir noslīcinājusies, ar Eilinu kaut kas notiek… Tu nepazīsti Klodu, viņš neprātīgi mīl Eilinu… Un viņa mīl Klodu … Turklāt viņa gaida bēr­nu. Neej, Frenk! Kāda velna pēc tu nosū­tīji to muļķīgo vēstuli?! Cik reižu neesmu lūdzis pasargāt mūs no šā trokšņa, no bau­mām …

Frenks nometa klausuli, sapurināja Dže-ku aiz pleciem.

Klusē, muļķi! Vai tad jūs strādātu kā negudri, ja jums nenodemonstrētu, kādu troksni ar saviem darbiem esat sa­cēluši? Vai jūs nesapņojāt par iekarotāju lauriem? Vai nejūsmojāt par šausmām, kas pārņēmušas visu pasauli? Ir laiks sa­prast: mēs esam šausmu fabrikanti un mums apmierinājumu sagādā šo šausmu redzēšana pašu acīm.

Neej, Frenk, neej tur! —■ šļupstēja Džeks.

Eilina sēdēja uz grīdas, ar muguru at­spiedusies pret skapi. Viņas apaļās acis šķita nedzīvas un aklas. Pēkšņi viņa sāka runāt:

Jūlijs Cēzars gailu kara laikā ieņēma kādu cietoksni… Tā aizstāvji ilgi preto­jās … Pēc uzvaras viņš lika nocirst del­nas visiem vīriešiem. Būtu labāk tos no­nāvējis. Tūkstošiem bezroču, nespējnieku, nabagu …

Es nonāvēšu Frenku, — Klods iz­dvesa caur zobiem.

Tūkstošiem nabagu. Viņiem neatlika nekas cits, kā gādāt bērnus, lai tie viņus koptu… Bet mūsu bērni dzims bez ro­kām … Cēzars nomira, bet kas notiks ar cilvēci? Viena kāja kā gigantam, otra — kā rūķītim . .. Ausis kā ēzeļiem, astes kā suņiem… Neatgriezeniski fizioloģiskie procesi… Un bērni būs tādi paši…

Tulkojis F. Rītiņš