KAS NOSPIEDĪS BREMZI?

— Un ko nu?

— Nort, vai tu uzskati, ka eksperiments jāturpina?

— Jā . . .

— Pēc Mika un Fredas bojāejas mums vairs nav izmantojama superaugsto enerģiju laboratorija. Tu to ļoti labi zini.

— Bet darbu taču nedrīkst pārtraukt! Viņi tur, aiz okeāna, joprojām izdara pētījumus. Mēs vienā mirklī būsim no viņiem atpalikuši. Kas šefam lēcies? Vai viņš tik tiešām neapjēdz?

— Viņš droši vien saprot gan, bet, lai turpinātu, vispirms jānoskaidro, kāpēc viss izputēja.

— Eksperimenta metodika . . . Miks rīkojās kā akls kucēns. Es viņam jau teicu. Un tev, Mark, arī.

— Nort, tā ir tikai vispārīga runāšana. Bet konkrēti — kur ir kļūda?

— Neizturēja aizsarglauks. Aizsarglauks!

— Kāpēc?

— Miks ieguvis kādu jaunu enerģijas veidu. Pieaugošu izlādi. Mēs nekad ar tādu neesam saskārušies.

— Nort, tā ir viena no hipotēzēm, nekas cits.

— Jā, hipotēze, taču diezgan ticama. Paskaties, Mark!

Norts un Marks piegāja pie tāfeles, kas aizņēma visu

laboratorijas sienu. Norts ar krītu sāka ātri rakstīt formulas: burtu simbolus, saknes, atvasinājumus, pakāpes, integrāļus, nevienādības, bezgalības zīmes un atkal burtu simbolus. Tāfele tika pierakstīta no augšas līdz apakšai. Norts pasvītroja pēdējo formulu, nodzēsa visu

uzrakstīto, bet formulu parrakstīja tāfeles kreisaja augšējā stūrī un ierāmēja.

Marks, apsēdies uz galda malas, neatrāva skatienu no tāfeles.

— Nu?— Norts jautāja un vēlreiz pasvītroja formulu.

Marks, neko neatbildējis, saspringti domāja.

— Vispār nekā jauna tur nav,— Norts teica, noslaucīdams no pieres sviedrus,— es tikai turpināju Mika izvedumu.

— Laikam gan, bet ja tas ir pareizi. . .— Marks pievērsa skatienu atvērtajam logam, kur virs priežu galotnēm zilajās debesīs, lēnām sabiezēdami, peldēja mākoņi.— Ja tā ir, tad . . .

— Tieši tā. Tad . ..— Norts no jauna sāka rakstīt uz tāfeles.— Tad vienā gadījumā mēs iegūstam pilnīgu nenoteiktību — es pagaidām neņemos to analizēt —, bet otrā — redz, ko.— Viņš pasvītroja izvesto nevienlīdzību un pētoši paskatījās uz Marku.

— Salīdzini šo,— viņš uzsita ar krītu pa tāfeli,— ar pirmo formulu, kas ir augšā, un pamēģini kaut ko tādu iztēloties.

— Iztēloties es laikam vēl varētu,— Marks piemiedza acis, kā sargādamies no spilgtas gaismas uzliesmojuma. — Iznāk kaut kas pilnīgi fantastisks. Bet izteikt vārdos . . . nē, to es nespēju.

— Un vai vajag? Pietiek, ka tu spēj to iztēloties. Vai tad jāatstāsta melodija? Un vispār — kāda tam būtu jēga? To var pierakstīt ar notīm un nodziedāt. Rau, te mana «melodija» ir uzrakstīta ar «notīm». Pavisam jauna «melodija»— vai tā nav?— Viņš vēlreiz notrausa ar delnas virspusi no pieres sviedrus un apsēdās Markam blakus uz galda.

— Jā,— Marks čukstēja, neatvērdams acis,— jauna, barga melodija, kas draud ar nāvi. Melodija, kas visu iznīcina. Tā uz visiem laikiem aiznesa Miku un Fredu . . .

Plati atvēris acis, viņš lūkojās uz mākoņiem, kas slīdēja aiz loga, tad piegāja pie tāfeles un vēlreiz pārlasīja formulas.

— Nort, tas jāpasaka šefam.

♦ ♦ ♦

— Interesanti… — Atbalstījis plaukstā smailo, pavirši noskūto zodu, šefs pārlaida skatienu no Norta uz Marku un no jauna uz Nortu.— Zēni, tas ir interesanti . . . Un ko tu, Nort, ieteiktu?

— Jāpamēģina . . .

— Kur tad? Mika laboratorija vairs nav izmantojama. Un mums nejauj to atjaunot. Tie tipi no kara resora grib paši visu izokšķerēt.

— Bet ja viņiem paskaidrotu?

Šefa sejā parādījās smaids, bet acis aiz biezajiem brijju stikliem kjuva bargas.

— Pagaidām nav vērts.

— Jūs tomēr man neticat!

— Nort, tā nav. Ja tev ir taisnība, tas būtu pārāk nopietni. Viņiem var iepatikties tava ideja, un tad pētījumi iegūs . . . pārlieku utilitāru raksturu. Vai tu saproti? Mērķtiecīgi izmantojot, šo enerģiju var pārvērst drausmīgā ierocī, kam nav līdzīga. Pagaidām vēl nav.

— Manuprāt, tas pat nav ierocis,— Marks iebilda. — Tas ir vēl briesmīgāks par ieroci. Ja process vairs nebūs kontrolējams, pavisam vienkārši var iznīcināt visu planētu.

— Tu, bez šaubām, pārspīlē. Bet, lai būtu kā būdams, tas ir spēcīgāks par kodoltermisko bumbu.

— Vai tad mums jāapmierinās ar teorētisku iztirzāšanu? Lai viss paliek izklāstīts uz papīra?— Norta balsī skanēja rūgtums.— Bet varbūt gluži vienkārši noslēpt? Taču — no kā?

— Ja kāds pēdējo gadu desmitu atklājums būtu noslēpjams no cilvēces! Ļaudis mierīgāk gulētu un droši vien būtu daudz laimīgāki. Diemžēl tas nav iespējams.— Šefs noņēma brilles, uzpūta stikliem un sāka tos tīrīt ar virsvalka stūri.— Nav iespējams,— viņš atkārtoja, tuvredzīgajām acīm skatīdamies uz Nortu.— Pateicis «A», Ikss steidzas teikt arī «B» un «C», jo baidās, kaut tikai Igreks neaizsteigtos viņam priekšā. Mūsu gadsimtā cildena prātu sacensība ir pārvērtusies par nebeidzamu, briesmīgu maratonu. Jebkura skrējēja ikviens izrāviens liek pārējiem pielikt soli. Trase kjūst aizvien grūtāka, katrā pusē — bezdibenis. Daudzi krīt aiz pārguruma, vēl vairāk tiek nogrūsti no kraujas, citi kā bez prāta paši

metas uz klintīm. Taču skrējiens kļūst arvien ātrāks, bet skrējēju skaits pieaug. So procesu nav iespējams apturēt, un nu jau neviens nespēj pateikt, kur ir finišs un kāds tas būs.

— Bet ja nu eksperimentu sarīkotu kosmosā?— ieteica Marks.— Vienā no mūsu pavadoņobservatorijām? Tur nebūtu pārāk liels risks, un mēs varēsim pārliecināties, cik patiesa ir Norta teorētiskā koncepcija.

— Bez šaubām, bez šaubām!— šefs nopūties teica un uzlika brilles.— Izdomāsim kaut ko. Tikai nevajag steigties! Redz, Miks pasteidzās — un viņa vairs nav.

♦ ♦ ♦

— Mamuts, vecais murkšķis, intrigants labdara maskā . . .— Norts aizelsās, bērdams sašutuma pilnos vārdus.— Tēlo cīnītāju par vispārēju mieru. Ja būtu runa par viņa atklājumu, tad spriestu pavisam citādi.

— Tu esi netaisns pret viņu! — Marks gribēja paņemt draugu zem rokas, bet tas izrāva elkoni un sāka iet ātrāk.

Ari Marks pielika soli. Tagad abi gandrīz vai skrēja pa taciņu, kas bija nokaisīta ar rupju granti un veda no administratīvā korpusa uz laboratoriju. Balto virsvalku stūri vējā plandījās.

— Tu saki, ka esmu netaisns?— Norts pagriezās, un Marks ieraudzīja viņa seju, tā bija sakritusies un noraizējusies, skatiens bija ļauns.— Kāpēc tad viņš tā reaģēja? Es gaidīju jautājumus, diskusiju, bet viņš sāka lasīt sprediķi. Kam tas vajadzīgs? Vai tad mēs esam dumjāki par viņu? Vai mēs nesaprotam, par ko mums maksā tādu naudu?

— Viņš nekļūdās tajā ziņā, ka eksperimentālā pārbaude patlaban šeit, institūtā, ir ārkārtīgi sarežģīta un nelaikā, nerunājot nemaz par to, ka tā ir ļoti bīstama. Mēs pat nespēsim radīt drošu aizsarglauku.

— Muļķības! Tāpēc jau ir paredzēti eksperimenti. Es pašreiz izstrādāju aizsarglauka teoriju, un tieši ar to varētu sākt eksperimentālo pārbaudi. Iešu tūlīt pie pulkveža Krobsa un visu izstāstīšu.

— Pagaidi!— Marks satvēra Nortu aiz virsvalka stūra un piespieda viņu apstāties.— Nestrēbsim karstu! .. . Kā

pēc tu esi kļuvis tik ļauns? Apsēdies un prātīgi visu izlem, turklāt šodien institūtā Krobsa nemaz nav.

Marks ar varu apsēdināja Nortu uz akmens sola nelielā, ēnainā lapenē, ko apvija ziedošas gliclnijas, kuras bija tik spēcīgi saplaukušas, ka zem violeto ziedu kupenām lapas nebija redzamas.

Seit bija kluss, vēss un smaržoja pēc skujām. Augstu zilajās debesīs priedes rāmi šūpoja tumšos, plušķainos zarus.

— Es tev vēlreiz saku — šodien tu Krobsu neatradīsi,— Marks teica, aizsmēķēdams cigareti.— Tev ir laiks padomāt. Vecais tev nepiedotu tādu gājienu.

— Man tas ir viens pīpis.

— Bet kā tu domā tālāk strādāt? Superaugsto enerģiju laboratorija ir viņa pārziņā.

— Viņam būs jāpieraujas. Krobss viņu piespiedīs.

— Krobss te ir uz laiku. Viņu atsauks, un kas tad būs?

— Galu galā es arī varu aiziet . . .

— Nort, tas jau ir dumji. Tu pats saproti, ka nupat nošāvi greizi. Kur citur tu vēl varētu izdarīt tādus pētījumus? Ja nu vienīgi tur — aiz okeāna . . .

— Es nezinu, ko iesākt,— Norts pieliecies pačukstēja un sažņaudza ar abām rokām galvu.— Vai tu vari iedomāties, ko man prasīja šīs teorijas izstrādāšana?

— Nojaušu.

— Un tagad, kad no formulām var pāriet pie eksperimentiem, man liek priekšā nesteigties, kaut ko nogaidīt, man dod mājienu, ka humānāk būtu vispār neturpināt pētījumus. Iedomājies sevi manā vietā! Mark, es taču esmu izauklējis šīs idejas, par katru esmu pārdzīvojis, tās man maksājušas mēnešiem negulētu nakšu, svārstlšanos, šaubu, cerību. . . Man drīz būs trīsdesmit gadi. Es neesmu vēl paveicis neko tādu, lai attaisnotu savu vietu zinātnē. Un tagad, kad esmu uz tāda atklājuma sliekšņa, mani mēģina apturēt. Un kas to grib darīt? Cilvēks, kurš mani mācījis, ievadījis zinātnē. Vai tā nav bezjēdzība? Vai tā nav netaisnība? Bet es pašreiz jūtu tādu spēku, ka, liekas, varētu . ..

— Iznīcināt visu planētu,— Marks mierīgi pateica priekšā.

— Nevajag mani baidīt ar vispārējas bojāejas rēgu. Es neesmu ne pirmais, ne pēdējais . .. Bet, velna milti, es

gribu pārliecināties, vai man ir taisnība, gribu pārbaudīt, ko vērta visa šī ekvilibristika uz spalvas galiņa. Un, ja man ir taisnība, es vēlos, lai manu atklājumu un mani pašu atzītu.

— Neviens tev to neliedz. Vecais tikai lūdza nesteigties.

— Vai tad tu viņu vēl neesi atšifrējis? Ja viņam kaut kas nepatīk, viņš ir spējīgs gadiem stiept garumā, citu pēc cita izdomādams dažādus iemeslus. Viņš ir spītīgs kā miljons vēršu. Vai negribi saderēt? Viņš darīs visu, lai nepieļautu eksperimentālu pārbaudi.

— Nort, tu esi sarūgtināts, tāpēc pārspīlē. Es nestrīdos, bez šaubām, viņš ir spītīgs. Tomēr būsim objektīvi — viņš zinātnē ir tik daudz paveicis, ka viņam ir tiesības uz personiskiem trūkumiem.

— Viņš jau sen, sen ir apsūnojis savos ieskatos. Un pēdējos desmit gados vispār nav pateicis neko jaunu. Viņš «organizē» citu darbu. Bet būtībā traucē.

— Draudziņ, nesteidzies! Iedomājies, ko tu darītu viņa vietā. Nupat ir gājuši bojā divi viņa līdzstrādnieki. Bet tas, ko tu piedāvā, ir daudz bīstamāk. Vai tad viņš nebija pret Mika eksperimentu? Tomēr atļāva to turpināt. Es esmu pārliecināts, ka viņš pašreiz sirds dziļumos uzskata sevi par Mika un Fredas bojāejas vaininieku.

— Saproti jel beidzot: Miks vadīja eksperimentus, izvēršot viņa paša idejas. Kādēļ lai Vecais būtu tos aizliedzis? Ja veiktos, visur pirmais figurētu šefa vārds. Miks būtu vienīgi izpildītājs.

— Nort, bet vai tavas koncepcijas loģiski neizriet no Vecā idejām? Viņa spēks ir tas, ka viņš pratis likt pamatus teorijas attīstībai desmitiem gadu uz priekšu. Atšķirībā no daudziem citiem viņam ir bijušas tiesības kļūt par zinātnes organizatoru.

— Fizikas attīstībā allaž ir pastāvējusi pēctecība. Jaunais izaudzis uz vecā pamatiem vai drupām. Tikai, lūdzams, nesalīdzini mani ar Miku! Viņš mēģināja pierādīt to, par ko aptuveni runāja šefs. Man pašam šefa vecie darbi ir bijuši vienīgi tramplīns, no kura atspēries es ietieku vēl neatklātā pasaulē, kur ir tādas parādības, ko mūsdienu zinātne vēl nav izpētījusi. Tas pat nav jauns virziens, var izrādīties, ka zinātnē par enerģiju tas ir jauns laikmets.

— Kā šķiet, tev nevar pārmest pārlieku kautrību,— ieminējās Marks, ar acīm pavadīdams mākoņus, kas aizslīdēja gaismas spraugā starp zariem.

— Kāpēc gan lai es būtu pārlieku kautrīgs? Es runāju par savu darbu, par to, par ko esmu pārliecināts. Tu jau pats ari biji spiests atzīt, ka mani secinājumi ir svarīgi un interesanti. Kāpēc man tagad vajadzētu tēlot kautrīgo? Es zinu, ko esmu vērts. Vienīgi tas man dod spēku.

— Nort, iesim!— Marks pieceldamies teica.— Es redzu, ka tevi pārliecināt man būs vēl grūtāk nekā Veco. Bet es lūdzu — labi padomā, iekams rit sāksi runāt ar pulkvedi

Krobsu. Pēc tam jau tu vairs nevarēsi nospiest bremzi.

♦ ♦ ♦

Nākamajā rītā Marka laboratorijā pēkšņi ieradās pats šefs.

— Kur ir Norts?— tāds bija viņa pirmais jautājums.

— Nezinu, šodien vēl neesmu viņu redzējis.

— Kā tad vakar ar viņu bija? .. .

— Mazliet psihoja.

— Neparasts talants, bet . . .— Vecais nepabeidza un sāka aplūkot Marka izstrādātos grafikus.— Neiznāk?

Marks noraidoši pašūpoja galvu.

— Jāiznāk,— Vecais stingri teica.— Pamēģini mainīt saskaita sistēmu.

— Esmu jau mainījis.

— Pamēģini vēlreiz!

Vecais apsēdās uz augsta ķeblīša Markam blakus.

— Kaut nu viņš neizstrādātu muļķības . . .

— Vai jūs runājat par Nortu?

— Protams, ne jau par dievu to kungu!— Vecais sadusmojās.

— Velns viņu zina!— Marks spēji atbīdīja papīrus.

— Vai to nejēgu Krobsu arī tu šodien neesi redzējis?

— Nē.

— Jocīgi, kur viņi visi palikuši?

— Vai jūs domājat — Norts . . .

— Es neko nedomāju!— Vecais no jauna aizsvilās. — Nortam ir gaiša galva, bet dažbrīd viņš nezin ko izperina savās smadzenēs. Tu vakar pieminēji eksperi

mentu kosmosā. Es parēķināju. Pagaidām tas nav iespējams. Nepieciešams pārāk liels enerģijas avots. Nespēsim pacelt orbītā.

— Bet ja koncentrētu kosmisko starojumu straumi?

— Prātīgs ierosinājums … — Vecais iegrima domās. — Vai tu Nortam to pateici?

— Nē.

— Tad nu es iešu,— sacīja Vecais.— Atsūti Nortu pie manis, kad viņš parādīsies.

— Labi, šef!

— Es nu iešu,— Vecais atkārtoja, tomēr nepakustējās. Pastāvējis pie loga, viņš atgriezās pie Marka galda. Marks piecēlās.

— Nē, sēdi vien!— Vecais no jauna uzrausās uz augstā ķeblīša.— Vai tu zini, kāpēc aizgāja bojā Miks un viņa meitene?

— Pagaidām ne.

— Bet vai tu esi par to domājis?

— Protams.

— Nu, un? . . .

— Varbūt Nortam ir taisnība. Tas ir jauns enerģijas veids. Aizsarglauks bijis bezspēcīgs.

— Norts, Norts . . . Mani interesē, ko tu pats domā.

— Man vēl nav sava viedokļa.

— Slikti! Vienmēr jābūt pašam savām domām. Kaut ari tās būtu kļūdainas. Tātad — tiešais viņu bojāejas cēlonis ir dumja nolaidība, Mark, visdumjākā nolaidība! Viņi bija aizmirsuši ieslēgt aizsarglauku. Vai nu steigušies, vai cerējuši viens uz otru, vai bijis vēl kāds cits iemesls, kuru mēs nekad vairs neuzzināsim. Skaidrs ir tas, ka aizsarglauks nav bijis ieslēgts un, uzsākdami eksperimentu, viņi paši pakļāva sevi briesmām.

— Vai to konstatējis pulkvedis Krobss un viņa cilvēki?

— Kāds tam sakars ar Krobsu? Ko viņš vispār ir spējīgs konstatēt? Viņš grib noķert diversantus — lai tas maksātu ko maksādams. Nu, tad lai ķer!

— Un jūs viņam neesat neko teicis?

— Svētā vientiesība! Bez šaubām, ne! Kādēļ lai es būtu to darījis? Mikam un Fredai mēs taču vairs nevaram palīdzēt.

— Sef, kā jums izdevās to noskaidrot?

— Nebija nekā vienkāršāka. Kondensatori bija palikuši uzlādēti. Ja būtu radīts aizsarglauks, tie tiktu izlādēti.

Marks satriekts paberzēja pieri.

— Vai tad . . . Tātad Norts ir kļūdījies?

— Gan jā, gan nē. Mika bojāejas cēloni viņš nav pareizi izskaidrojis, taču, kā redzams, galvenajā viņam ir taisnība. Viņa spriedumos, aprēķinos un secinājumos es neredzu kļūdas. Ir jābūt šim starojumam, kas mums pagaidām nav zināms.

— Kā tas var būt? Es nesaprotu.

— Tūlīt tu sapratīsi. Dažreiz tā gadās: teorijas staltā celtne izaug uz fantastisku pieņēmumu pamata. Tie vēlāk sabrūk, bet teorija paliek. Tā ir viena no zinātnieka ģenialitātes izpausmēm. Sākotnējie priekšnoteikumi viņam ir tikai detonators. Tālāk viņš visu veido uz loģiku, zināšanām, intuīciju. Un paceļas tik augstu, ka priekšnosacījumi, kas bija izraisījuši visu domu kaskādi, vairs nespēlē galīgi nekādu būtisku lomu. Norts saviem spriedumiem par pamatu ņēma enerģiju, kas izdalījās Mika eksperimentā: to enerģiju, kuru nespēja aizkavēt aizsarglauks. Taču aizsarglauka vispār nav bijis. Starojuma iedomātā pārpilnība ir bijusi paša eksperimenta enerģija. Bet, kļūdaini pieņēmis, ka šis pārmērīgais starojums patiešām bijis, Norts prata ar apbrīnojamu gaišredzību noteikt tos apstākļus, kuros tas var rasties un kuros tam jārodas. Un šajā ziņā, kā redzams, viņam ir taisnība. Vārdu sakot, ja izdosies radīt no jauna apstākļus, kādus Norts teorētiski ir paredzējis, notiks šis pagaidām mums noslēpumainais milzīgi spēcīgais starojums.

•— Bet aizsarglauka jauda? Tas nozīmē, ka tai jābūt daudz lielākai nekā Mika eksperimentā.

— Mark, tur jau ir visa būtība. Mēs nespēsim radīt tādas jaudas aizsarglauku. Tas sniedzas pāri mūsu iespējām. Nekas nemainīsies pat tad, kad mums atļaus atgriezties superaugsto enerģiju laboratorijā.

— Tātad Norta hipotēzi eksperimentāli nevar apstiprināt?

— Uz Zemes — pagaidām ne. Bet kosmosā? Kosmosā varbūt tas ir iespējams. Ja izmanto, piemēram, kosmiskos starus, kā tu ieteici.

— Zēl, ka jūs vakar to visu nepastāstījāt Nortam.

— Varbūt es kļūdos, bet gribēju, lai viņš pats tiktāl aizdomājas. Turklāt man bija vajadzīgs laiks, lai izanalizētu viņa secinājumus.

— Jocīgi gan, kāpēc viņa šodien nav.

— Jā, tas sāk uztraukt ari mani.

— Vai man jāmēģina viņu sameklēt?

— Mazliet vēl pagaidīsim. Ja viņš ieradīsies, atnāciet abi pie manis. Tikai nesaki viņam neko . . .

Vecais krekšķēdams norausās no ķeblīša, paskatījās pāri brillēm uz Marku un, kājas pa grīdas marmora

plāksnēm švīkstinādams, izgāja no laboratorijas.

♦ ♦ ♦

Tāds trūkums kā militārā stāja pulkvedim Krobsam nepiemita, viņš bija resns, ar sarkanu seju, parupjš un ārkārtīgi pļāpīgs. Tomēr šoreiz viņš centās turēties stalti, runāja sausi un oficiāli. Viņam bija ļoti karsti, un viņš ik pa brīdim ar sniegbaltu kabatlakatu noslaucīja no pieres, skūtās galvas un kakla lielas sviedru lāses.

Marks, kuru Vecais bija lūdzis piedalīties sarunā ar pulkvedi, netika gudrs: no malas vērojot, varēja likties, ka viņi runā katrs savā valodā.

— Nē. Nav iespējams. Diemžēl nepavisam nav iespējams,— pulkvedis jau nezin kuro reizi atkārtoja, no jauna izņemdams kabatlakatiņu.

— Saprotiet taču, mums nepieciešams turpināt pētījumus,— Vecais pieglaudīgi uzstāja.— Institūtā superaug- stās enerģijas laboratorija ir noteicošā. Nu jau vairāk nekā mēnesi mums ne vien nav iespējams to izmantot, bet mēs pat netiekam tur iekšā. Jūs negribat izņēmuma kārtā to atļaut arī man.

— Diemžēl tas nepavisam nav iespējams. Nav noskaidroti visi apstākļi. Man ir norādījumi.— Pulkvedis pacēla acis pret griestiem un bija spiests nolaizīt sviedru lāses, kas noripoja pa viņa augšlūpu. Viņš vēlreiz ķērās pie kabatlakata.

— Visi pētījumi būtībā ir apturēti. Daži to rezultāti varētu interesēt tieši jūsu resoru, pulkvedi. Saprotiet, ka man negribētos traucēt ministru.

— Man ļoti žēl — nevaru neko līdzēt.

— Vai jūs kaut aptuveni nepateiktu, cik ilgi mēs vēl nespēsim iekļūt tempļu tempļa vissvētākajā vietā?— Vecajam sejā vēl turējās smaids, taču acis aiz biezajiem briļļu stikliem kļuva arvien niknākas un niknākas.

— Man Joti žēl — nesapratu.

— Mark, ielejiet man ūdeni,— Vecais palūdza.— Un pārtulkojiet,— viņš norūca, paņemdams glāzi.

— Profesors jautā, kad varēsim sākt darbus superaug- sto enerģiju laboratorijā,— Marks kā skaldīt noskaldīja, skatīdamies pāri pulkveža galvai.

— Piedodiet — kādus darbus? Laboratorija ir sagrauta.

— Tieši tā,— Marks apstiprināja.— Tās atjaunošanas darbus.

Vecais pamāja.

— A, atjaunošanas darbus!—Pulkvedis atkal izvilka kabatlakatu un sāka slaucīt pazodi zem formas krekla apkaklītes.— Tos mēs uzņēmāmies veikt paši.

— Kādā veidā?— Vecais piemiedza acis.

— Institūts saņems laboratoriju mūsu darbu gaitā.

— Jūsu darbu gaitā? Vai tikai jūs nedomājat to aizvest no šejienes?

— Man ļoti žēl — nesapratu.

— Mark, palīdziet!

— Vai jūs grasāties iekraut mūsu laboratoriju militārajās automašīnās un — tū-tū-tū!— aizvest to kaut kur labi tālu prom?

— Kāpēc?— Krobss izvalbīja acis.

— Profesors arī domā — kāpēc?

— Piedodiet! Jūs neesat sapratis. Es runāju par laboratorijas atjaunošanu.

— Par laboratorijas atjaunošanu?— Vecais aiz pārsteiguma noņēma brilles un, tuvredzīgās acis mirkšķinādams, blenza uz pulkvedi.— Jūs gatavojaties atjaunot mūsu superaugsto enerģiju laboratoriju? Jūs? . . .

— Esam jau sākuši,— pulkvedis apstiprināja, ar kabatlakatu noslaucīdams pliko galvvidu.

— Vai jūs runājat nopietni?

— Tieši tā!

— Nē, Mark, man galva sāk griezties riņķī!— Profesors nometa sāņus brilles, tad satvēra tās, uzlika un, pieliecies pulkvedim klāt, ne tik daudz sašutis, cik nobijies, jautāja:—Vai neesmu pārklausījies?

— Piedodiet! Nesapratu.

— Profesors vaicā: kā izskaidrot jūsu frāzi par laboratorijas atjaunošanu?— prasīja Marks.

— Kā saprast? Tieši tā jāsaprot. Atjaunošanas darbi rit pilnā gaitā.

— Lai velns mani parauj! . . .— Vecais aizelsdamies iesāka.

— Sef, nomierinieties, iedzeriet ūdeni!— Marks sniedza glāzi.

— Sasodīts!— Vecais iekliedzās, atgrūzdams Marka roku un izšļakstīdams ūdeni uz galda un pulkveža biksēm.— Sasodīts! Kāds no mums ir zaudējis prātu.

— Piedodiet! Nesapratu … — pulkvedis iesāka, mēģinādams nosusināt ar kabatlakatu mitros plankumus uz ceļgaliem.

— Profesors gribēja teikt, ka tādas laboratorijas atjaunošanai nepieciešami pieredzējuši speciālisti, kādu, pēc viņa domām, jums nav,— Marks paskaidroja, no jauna piepildīdams glāzi ar ūdeni.

— Tieši tā! Mums palīdz doktors Lovs … — Pulkvedis piepeši aizrijās — un viņam uznāca klepus lēkme.

— Norts?!— Vecais un Marks reizē iesaucās un, bezgala pārsteigti, paskatījās viens uz otru.

— Kā tas var būt? Viņš aizbrauca uz Kosmisko pētījumu pārvaldi saskaņot darbus uz pavadoņa.

— Viņš pats man to uzrakstīja zīmītē, kuru es jums rādīju,— Marks apstiprināja.

— Es neko nesaprotu,— Vecais murmināja.— Pulkvedi, vai sen jau doktors Norts Lovs strādā pie jums? Kad viņš atgriezās? Kāpēc es par to neko nezinu?

— Man ļoti žēl — nevaru to pateikt.— Sviedri aumaļām lija pa pulkveža seju, un viņš vairs nemēģināja tos noslaucīt.— Man ir doti konfidenciāli norādījumi — neizpaust. Piedodiet, man jāsteidzas.— Pulkvedis steigšus piecēlās.— Man ir tas gods … — Un viņš gandrīz skriešus atstāja Vecā kabinetu.

♦ ♦ ♦

Pēc dažām dienām Marks un Vecais pastaigājās pa ēnainajām institūta parka alejām.

— Es tevi speciāli atsaucu šurp,— Vecais klusu sacīja,— man ir radušās aizdomas, ka tieku visu laiku izsekots un manas sarunas noklausās. Baidos, ka pat manā kabinetā ir ierīkota noklausīšanās ierīce.

— Sef, jūs esat noguris, un jums sāk streikot nervi. Manuprāt, mēs viņus patlaban maz interesējam. Viņi visi

tup tur… — Marks norādīja uz betona mūri, kurš spīdēja aiz dzeltenīgajiem priežu stumbriem un aiz kura atradās superaugsto enerģiju laboratorijas korpusi.

— Mark, vai tev nav izdevies uzzināt kaut ko jaunu?

— Gandrīz neko . . . Vārti pastāvīgi ir slēgti, pie tiem dežurē «gorillas». Viņi ielaiž vienīgi Krobsa cilvēkus — un arī tos tikai ar īpašām caurlaidēm. Es jau prātoju, vai nepārlēkt pāri sētai, taču tai augšā ir augstsprieguma vads. Pats savām acīm redzēju, kā uzliesmoja vāveres, kas lēca no zara uz zaru pāri šim vadam. Pie mūra jau mētājas desmitiem apdegušu zvērēnu.

— Bet Norts?

— Man nav izdevies ar viņu parunāties. Acīmredzot viņš turpat pārnakšņo.

— Vai tu viņu esi redzējis?

— Iztālēm. Vakarvakar es uzrāpos vienā no priedēm, kas aug parka viņā galā pie paša mūra. No turienes ir redzams laboratorijas galvenais korpuss. Izskatījās, ka tas jau pilnīgi atjaunots. Diezgan ilgi nosēdēju priedē un galu galā tomēr ieraudzīju Nortu. Viņš iznāca no galvenā korpusa un devās uz enerģētisko bloku. Kad viņš atradās pavisam netālu no manis, es metu viņam akmeni, pie kura bija piesieta zīmīte. Norts apstājās, sāka skatīties apkārt, tomēr mani nepamanīja. Es jau gribēju Nortu pasaukt, bet tajā brīdī pie viņa piegāja Krobsa virsnieki — un viņi kopā devās pie enerģētiķiem. Līdz tumsai viņš vairāk neparādījās. Nezinu, vai viņš pēc tam pacēla akmeni ar zīmīti vai ne . . .

— Kauns! Mūsdienās jācenšas nodibināt sakarus, svaidot akmeņus . . .

— Ko tad lai iesāk? Esmu jau izmēģinājis ari daudz ko citu.

— Mark, es jau nerunāju par tevi. To es teicu par visu kopumā.

— Zinu, šef!

— Un tomēr — vai Norts ir viņu gūsteknis vai darbojas tur no brīva prāta?

— Pēc manām domām, viņš ir gan gūsteknis, gan brīvprātīgais.

— Ko lai darām?

— Ja nu mēģinātu vēlreiz parunāt ar Krobsu?

Vecais atmeta ar roku.

— Varbūt sasaukt zinātniskas padomes sēdi un uzaicināt uz to Krobsu?

— Vairāk gan ticams, ka viņš neieradīsies. Un, kaut arī atnāktu, svīdīs un apgalvos, ka no viņa nekas nav atkarīgs.

— Tad lai vismaz vēlreiz pārliecinās, ka visi nosoda viņa rīcības līniju! Var pieņemt atbilstošu ministram adresētu rezolūciju.

— Mark, es baidos, ka ministrs ir pietiekami informēts. Esmu jau vairākas reizes mēģinājis ar viņu sazināties, taču bez panākumiem. Viņš esot vai nu pieņemšanā, vai aizbraucis atpūsties. Man šķiet, ka viņš gluži vienkārši izvairās no sarunas ar mani.

— Un ja mēs grieztos pie vēl augstākām instancēm?

— Ja nu vienīgi lūgtu, lai mūs atbrīvo no darba .. .

— šef, ko jūs runājat!— Marks izbijās.— To nekādā ziņā nedrīkst! Tā būtu pilnīga kapitulācija. Jāturpina cīņa.

— Bet kā?

— Ļaunākajā gadījumā jāinformē prese, jāuzstājas televīzijā. Jāpiesaista sabiedrības uzmanība.

— Lai mani apsūdzētu valsts noslēpumu izpaušanā? Krobss to vien gaida.

— Sef, nevarētu teikt, ka jūs šodien ciestu no pārmērīga optimisma . . .

— Mark, es jau sen vairs neesmu optimists. Gluži vienkārši vēl aizvien cenšos peldēt pret straumi. Lai gan acīmredzot man jau pienācis laiks pietauvoties un izrāpties krastā. Protams, tas viss ir blēņas! Vai tad es tāpēc pieminēju aiziešanu no darba, ka gribētu izstāties no spēles? Varbūt, draudot ar aiziešanu no darba, es piespiedīšu kādu padomāt? Kā tev šķiet?

Marks neticīgi papurināja galvu.

— Nezinu . . . Manuprāt, šef, nav vērts riskēt.

— Vai tu domā, ka viņi to uzdrošinātos?

— Viņiem visiem pašreiz ir sarežģīta situācija. Militāristu dēļ. Nē, jāizdomā kaut kas sevišķs, kaut kas tāds .. .

Marks nepaguva pateikt līdz galam. Aiz betona mūra, kur atradās superaugsto enerģiju laboratorija, atskanēja spalgs sirēnas signāls. Atri pieaugdams, tas pārgāja griezīgā gaudošanā, no kuras sāka sāpēt ausis.

— Kas pie viņiem tur notiek?— Vecais satraucies jautāja.— Vai atkal kāda avārija?

— Šķiet, vispārējās trauksmes signāls. Sef, ātrāk uz paslēptuvi!

Viņi metās skriešus pa celiņu uz administratīvā korpusa pusi. Noskrējis pārdesmit metru, Vecais apstājās.

— Es nespēju,— viņš aizelsies teica,— skrien vien, es aiziešu palēnām.

— Rāpieties man uz muguras!— Marks iesaucās Vecajam pie pašas auss, cenzdamies pārkliegt briesmīgo kaukšanu, kas pieņēmās spēkā.

— Par vēlu, Mark!— Vecais norādīja uz laboratorijas korpusu.

Marks pameta acis atpakaļ. No mūra, no tās vietas, kur atradās laboratorijas galvenais korpuss, debesis ietiecās žilbinošs, balts stars. Tas spēji piebrieda, kļuva arvien spilgtāks, gaišāks un karstāks, neciešami griezdams acīs. Marks paguva ievērot, ka kokiem radušās otras ēnas — uz saules pusi.

— Neskaties, gulsties!— Vecais griezīgi iekliedzās.

Viņi nokrita pie augstas, resnas priedes stumbra,

paslēpa seju biezajā zālē starp cilpainajām, ķirzakām līdzīgajām saknēm un aizsedza galvu ar rokām. Pēkšņi griezīgā sirēnas kaukšana spēji aprāvās. Bija dzirdama tikai šņākoņa un kaut kādi sprakšķi. Spēcīgi oda pēc ozona, tad kļuva jūtama dūmu smaka. No augšas sāka birt degoši zari, un Marks steigšus atvirzījās, sapratis, ka blakus uzliesmojusi zāle.

— Zudusi kontrole pār reakciju,— Vecais murmināja, galvu nepaceldams.— Tas gadījums, kad «Drošības instrukcija» pieprasa, lai tiktu uzspridzināts viss institūts. Bet nu jau ir par vēlu . . .

Atskanēja ass stirkšķis. Tas turpinājās kādu mirkli, un šķita, ka pavisam tuvu tiek plēsti milzīgi zīda auduma gabali. Pēc tam viss apklusa, un Marks pat caur aizmiegtajiem plakstiņiem juta, ka visapkārt satumst. Viņš mazliet nogaidīja, tad uzmanīgi pacēla galvu un pavēra acis. Tumšajās debesīs spīdēja nespodra, neliela saule, kā blāvas lāpas beidza degt priežu vainagi, pelēcīgas čūski- ņas lodāja pa zāli. Aiz betona sētas caur palsu dūmu mutuļiem bija jaušams liels sārts. Marks uzmanīgi pieskārās Vecajam pie pleca.

— šef, celieties! Beigas . . .

Atbalstīdamies uz rokām, Vecais klusēdams pieslējās četrrāpus. Marks palīdzēja viņam tikt augšā, atrada gruzdošajā zālē brilles un uzstūma tās Vecajam uz deguna. Pieturēdams aiz elkoņa, aizveda viņu uz administratīvo korpusu. Celiņa abās pusēs dega krūmi, plēnēja zāle. No augšas bira silti, sudraboti pelni. Tālumā jau skanēja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas. Tās tuvojās. Saule spīdēja arvien spožāk.

♦ ♦ +

Tikai pievakarē izdevās nodzēst ugunsgrēkus institūta teritorijā un tās apkaimē. Simtiem cilvēku tika hospitalizēti. Visu nakti aiz betona mūra turpinājās glābšanas darbi, kas tika veikti speciālos skafandros, jo izrādījās, ka radioaktivitātes līmenis ir ļoti augsts. īpašas brigādes ar putekļsūcējām mašīnām novāca radioaktīvos pelnus, kas klājās visapkārt daudzas jo daudzas jūdzes. Ļaudis no tuvākajām apdzīvotajām vietām nācās evakuēt.

No superaugsto enerģiju laboratorijas personāla nezin kādā brīnumainā veidā dzīvs un neskarts bija palicis vienīgi pulkvedis Krobss. Viņu atsvabināja no pussabru- kušas pagrabtelpas naktī, un viņš aizgūtnēm tūlīt sāka darboties. Ložņāja pa drupām, kaut ko meklēja, mēģināja komandēt glābējus, ugunsdzēsējus, sacerēja šifrētas ra- diogrammas, pieprasīja, lai tās tiktu nosūtītas ārpus kārtas.

Norts tika atrakts uz rīta pusi. Viņš vēl bija dzīvs.

Pie šefa ar šo ziņu ieradās Marks, kurš aiz noguruma tik tikko turējās kājās. Šefa kabinetā bija iekārtots glābšanas operāciju vadības štābs. Darbus vadīja pats Vecais. Viņa sejā nebija manāmas negulētās nakts un pārciesto satricinājumu pēdas. Aizsargkombinezonā, kas bija uzvilkts tieši uz vienos caurumos izdegušā uzvalka, Vecais šķita jaunāks par saviem gadiem: stalti izslējies, viņš bez steigas stingrā, pat skanīgā balsī deva rīkojumus. Tie tika izpildīti ātri un bez ierunām.

Uzklausījis Marku, viņš vienīgi pajautāja:

— Cik varēs izturēt?

— Dakteris teica, ka ilgi ne.

— Iesim!

Norts gulēja uz nestuvēm vasaras kafejnīcas paviljonā, kas bija pārvērsts par hospitāli. Nestuves bija noliktas

kaktā uz kopā sastumtiem maziem galdiņiem, pie kuriem institūta darbinieki rītos mielojās ar kafiju un pīrādziņiem. Pie Norta nestuvēm bija noliekušies divi ārsti un māsiņa — visi aizsargkombinezonos un maskās.

— Uzlieciet maskas,— sacīja viens no ārstiem, kad Vecais un Marks viņiem tuvojās,— viņš ir ļoti radioaktīvs.

Vecais paklausīgi uzlika uz sejas masku un piegāja pie nestuvēm. Ārsti atkāpās. Uz nestuvēm nekustīgi gulēja balts augums. Norts līdz pat kaklam bija apklāts ar palagu, uz kura vietumis jau izspiedās tumšsarkani plankumi. Galva bija apsaitēta. Atklāta bija tikai viena acs, lūpas un zods. Sī vienīgā acs, dzīva un mirdzoša, bija pievērsta Vecajam.

— Nort, vai tu pazīsti mani?— Vecais jautāja, noliekdamies ievainotajam pie pašas sejas.

Norts tik tikko dzirdami pačukstēja:

— Jā . . . — Viņš mēģināja pakustēties un ievaidējās.

— Jus nedrīkstat kustēties,— ārsts ātri sacīja un brīdinoši pamāja Vecajam.

— Es zinu.— Tagad Norta balss kļuva skaļāka.— Sef, pieliecieties tuvāk! Man kaut kas jāpasaka . . .

Vecais pieliecās pie paša galvgaļa.

— Aizsarglauks,— Norts čukstēja.— To pārrāva jau pašā sākumā … Es nevarēju neko darīt . . .

— Zinu,— Vecais teica,— nerunā patlaban par to.

— Nē . . . Jārunā . . . Tas ir ļoti svarīgi . . . Jums jāsaprot … šī enerģijas straume . . . Ķēdes reakcija . . . Tur atrisinājumā ir palikusi nenoteiktība . . . Tagad es zinu . . . Laiks . . . Laika lauks . . .

Ārsts vēlreiz brīdinoši pamāja, un Vecais noraidoši papurināja galvu, cenzdamies nepalaist garām ne vārda, ko čukstēja ievainotais.

— Starojums . . . tas ir no nākotnes . . . Pārrāvums, laika laukam deformējoties . . . Tur, priekšā . . . nekā nav . . . Vai jūs sapratāt? Bezgalīga liesmojoša plazma . . . Un tomēr . . . Izrādījās, ka man ir taisnība . . .

Viņa lūpas vēl kustējās, bet vārdi vairs nebija dzirdami. Pamazām sastinga ari lūpas. Mirdzošā acs kļuva blāva.

— Tas ir viss,— sacīja ārsts.

Vecais, strauji pagriezies, devās prom. Marks, mazliet klibodams, viņam sekoja. Atpakaļceļā Vecais neteica ne

vārda. Pretimnācēji viņam kaut ko jautāja, bet viņš neatbildēja.

Pie kabineta durvīm viņš norāva masku reizē ar apmetņa kapuci, uz mirkli apstājās, aprauti nopūtās, un bija redzams, ka viņam jāsaņemas, lai ieietu. Pats nezinādams, kāpēc, Marks viņam sekoja. Kabinetā bija sekretārs, radiotelegrāfiste un pulkvedis Krobss. Nelikdamies par viņiem ne zinis, Vecais devās pie sava galda, noņēma brilles un sāka tās tīrīt.

— Ziņojums no ministrijas,— teica sekretārs.— Ministrs jau lidojot šurp.

Vecais klusēdams pamāja.

Ieraudzījis Marku, pulkvedis Krobss piecēlās, izslējās taisni un, piegājis viņam cieši klāt, svinīgi teica:

— Man ir ļoti žēl — esmu spiests jūs arestēt. Lūdzu, sekojiet man!

— Kas tās par muļķībām?— Markam paspruka.

— Sekojiet man!— pulkvedis atkārtoja.

— Kas noticis?— Vecais jautāja, uzlikdams brilles.

— Pulkvedis mani arestē,— Marks pavēstīja.

— Pulkvedi, kāpēc? Esiet tik laipns un paskaidrojiet!

— Pēdējās dienās doktora Marka Sedžvika izturēšanās bija ārkārtīgi aizdomīga. Viņa vairākkārtējie mēģinājumi iekļūt laboratorijā, kur vakar notika avārija, liek man . . .

— Pulkvedi, vienu mirkli!— Vecais piecēlās no galda. — Karija, savienojiet mani ar dakteri Lijelardu, tikai pēc iespējas ātrāk!

Karijas pirksti pārskrēja pār aparāta pogām.

— Dakteris Lijelards klausās,— pēc brīža viņa pavēstīja.

Vecais pieliecās pie sarunu ierīces dinamiskā skaļruņa, kas stāvēja uz galda.

— Vai dakteris Lijelards?

— Jā, tas esmu es,— skanēja atbilde.

— Steidzīgi atsūtiet sanitāro automašīnu un divus tādus spēcīgākus sanitārus!

— Kas tad jums tur vēl noticis?

— Nekas sevišķs. Saņemsiet jaunu pacientu.

— Kas viņš ir?

— Pulkvedis Krobss. Viņš atrakts pirms dažām stundām.

— Skaidrs . . . Nosūtu.

— Piedodiet … — pulkvedis iesāka.— Es lāgā nesapratu . . .

— Apklustiet!— Vecais viņam uzsauca.— To es nesaku jums, Lijelard! Jā, Lijelard, lai paņem virves vai ko citu, kas jums nepieciešams.

— Skaidrs!— skaļrunī atskanēja.

— Kas noticis?— pulkvedis no jauna iesāka.— Es nesapratu.

— Sēdieties un pagaidiet,— Vecais ieteica.— Tūlīt atnāks jums pakaļ — un jūs visu sapratīsiet.

— Vai jūs apzināties, ko darāt?!— pulkvedis iebļāvās.— Jūs atbildēsiet par tādu rīcību!

— Esmu jau uzņēmies atbildību par visu, kas tur noticis,— Vecais mierīgi teica.— Un par šo arī.

— Es būšu spiests jūs arestēt!—pulkvedis nerimās aurot.— Es šeit pārstāvu . . .

— Apklustiet!— Vecais piepeši iekliedzās, uzsizdams ar dūri pa galdu.— Esmu jūs jau arestējis. Mark, atņem viņam pistoli!

Lai cik savādi tas būtu, pulkvedis vienā mirklī norimās.

— Labi,— viņš teica, pakāpdamies atpakaļ pie brīva krēsla,— ļoti labi. Pakļaujos. Diemžēl man nav pistoles,— viņš paskaidroja Markam.— Pistole palika kaut kur tur … — Pulkvedis izdarīja ar roku nenoteiktu žestu.

— Lai nu tā būtu! — Marks novilka caur zobiem, drošības dēļ tomēr aptaustīdams pulkvedim kabatas. Tad viņš diezgan nevērīgi nogrūda pulkvedi uz atzveltņa.

— Šimbrīžam pasēdiet te!

Pulkvedis neko neatbildēja. Ieslīdzis atzveltnī, viņš sāka slaucīt ar plaukstu seju un kaklu.

Pa atvērto logu kaut kur no apakšas atskanēja sanitārās automašīnas sirēna. Zem riteņiem nočirkstēja grants, noblīkšķēja durtiņas. Marks plaši atvēra kabineta durvis.

Gaitenī jau skanēja aši soļi.

+ ♦ ♦

Vecais apciemoja Marku kara hospitālī. Novājējis un neskuvies Marks gulēja šaurā gultiņā un lūkojās logā, aiz kura vējš šūpoja sudrabegļu tumšos zarus.

Ieraudzījis Veco, Marks pieslējās sēdus.

— Kā nu ir?— Vecais jautāja, apsēzdamies blakus uz balta ķeblīša.

— Sola, ka pēc nedēļas laidīšot laukā. Tikai otrās pakāpes apstarojums.

— Mēs abi esam viegli tikuši cauri . ..

— Bet kā jums?— Marks painteresējās, mēģinādams apspiest žāvas.

— Tu jau redzi. Man ir imunitāte.

Viņi apklusa. Saruna acīm redzami neraisījās.

— Es vakar iesniedzu atlūgumu,— Vecais pavēstīja, skatīdamies pāri brillēm uz Marku.

— Tas bija lieki. Lai gan — vai nav vienalga!— Marks nožāvājās.— Ko jūs tagad domājat darīt?

— Nodarbošos ar biškopību.

— Nav slikti . . . Bet man tas neder. Man medus negaršo.

Viņi atkal apklusa.

— Institūta teritorija ir izsludināta par aizliegto zonu un uz četrdesmit gadiem iekonservēta,— teica Vecais. — Lēmums jau ir pieņemts — un sapieri sākuši būvēt apkārt nožogojumu. Ārkārtīgi liela radiācija.

Marks paraustīja plecus.

— Bet kā tad ar pētījumiem?

— Tikšot celts cits institūts ar daudz jaudīgākām iekārtām. Šķiet, ka kredīti jau apstiprināti. Tev acīmredzot būs tur jāstrādā.

— Ja pulkvedis Krobss mani nearestēs, kad būšu ticis laukā no šejienes.

Vecais pavīpsnāja:

— Krobsa karjera ir beigusies . . . Lijelards viņu tik drīz neizlaidis.

— Gan jau atradīsies citi krobsi… — Marks nožāvājās un atslīga uz spilvena.

— Vai tevi interesē, kādu «ļauno garu» Norts izlaidis no pudeles?

— Patiesību sakot, nē. Turklāt es taču dzirdēju viņa pēdējos vārdus.

— Vai tu esi nolēmis nepiedalīties?

— Nezinu. Varbūt.. . Patiesību sakot, man tas ir apnicis.

— Tagad viņi meklē Norta papīrus,— Vecais turpināja,— viņa pierakstus, dienasgrāmatas. Bet, kā izrādās, nekas nav saglabājies. Acīmredzot viņš ir maz pierakstījis. Visu paturējis prātā. Mani jau tincināja. Skaidrs, ka tevi, Mark, arī iztaujās.

— Lai prasa!— Marks vēlreiz nožāvājās.— Es neko nezinu. Neesmu vēl izaudzis līdz tādu problēmu izpratnei. Bet pašam savu uzskatu, kā jūs zināt, man nekad nav bijis.

— Norta nāve viņiem pašreiz ir neatsverams zaudējums.

— Gan piedzims jauni norti!

— Tas tik bieži negadās. Ap to laiku varbūt cilvēki būs kļuvuši gudrāki.

— Sef, vai tas nav vienalga? Atcerieties viņa pēdējos vārdus: «Tur, priekšā, nekā nav . . . Bezgalīga liesmojoša plazma . . .»

— Kāpēc tas tevi tā pārsteidzis? Tas ir kosmisko ķermeņu attīstības cikla dabisks noslēgums. Priekšā ir uguns okeāns, un tas ir tikpat likumsakarīgi kā nāve. Galvenais, Mark, lai tas nenotiktu ātrāk cilvēka vainas dēļ, mūsu vainas dēļ. Mēs taču nezinām, kādu nākotni Norts ar savu eksperimentu «aizķēris». Varbūt līdz tai ir simtiem miljonu gadu . . .

— Jūs pieminējāt jaunu institūtu ar daudz lielākas jaudas iekārtām. Tātad pēc desmit, divdesmit, piecdesmit gadiem viņi nenovēršami nonāks pie tā paša . . . Tad gan varēs piepildīties viņa pareģojums.

— Es nenoliedzu, ka situācija ir nopietna, tomēr neesmu arī noskaņots saskatīt Nortā absolūtu pravieti. Nākamība — tā ir liela nenoteiktība. Norts mums atklāja vienu no daudzajiem variantiem. Mēs tagad esam kļuvuši mazliet gudrāki. Bez šaubām, nav iespējams apturēt zinātnisko meklējumu maratonu, un tas droši vien ir bezjēdzīgi. Taču turpināt to, neaizmirstot nospiest «bremzi»,— pie tādas apziņas nepieciešamības cilvēce agrāk vai vēlāk nonāks. Tai jānonāk. Un ja nu laiku pa laikam mazliet nospiestu «bremzi», it īpaši pagriezienos . . .

Raudzīdamies logā, Marks pasmaidīja.

— Es gribētu redzēt, kurš to darīs . . .

Arī Vecais pasmaidīja un sāka skatīties laukā. Aiz loga vējš šūpoja egļu galotnes un dzenāja pie zilajām debesīm žilbinoši baltus mākoņus.


Загрузка...