Arturs Klarks JUPITERS PIECI


Profesors Forsters bija tāds sīkulis, ka viņam va­jadzēja pagatavot speciālu kosmosa skafandru. Taču, kā bieži mēdz būt, mazais augums pārpārēm tika aizstāts ar kūsājošu enerģiju un degsmi. Kad es ie­pazinos ar profesoru, viņš jau divdesmit gadu bija cīnījies par sava sapņa realizēšanu. Vēl vairāk — Forsters bija pratis pārliecināt daudzus jo daudzus lietišķus aprēķina cilvēkus, Vispasaules padomes deputātus un zinātnisko trestu vadītājus, lai tie fi­nansē viņa projektu un ekipē viņam kuģi. Pēc tam nāca vēl ne mazums ievērības cienīgu notikumu, bet to es joprojām uzskatu par profesora pašu ap­brīnojamāko panākumu…

«Arnolds Toinbijs» startēja no Zemes ar septiņiem cilvēkiem komandā. Kopā ar profesoru un viņa gal­veno palīgu Čārlzu Eštonu ekspedīcijas sastāvā ie­tilpa parastā trijotne — pilots, stūrmanis un inže­nieris — un divi aspiranti, Bills Houkinss un es. Mēs ar Billu vēl ne reizi nebijām lidojuši kosmosā, un mums viss šķita tik aizraujošs, ka nepavisam neuztraucāmies, vai pagūsim atgriezties uz Zemes līdz nākamā semestra sākumam. Starp citu, arī mūsu zinātniskais vadītājs acīmredzot neuztraucās par to. Raksturojumi, ko viņš mums izsniedza, bija visai divdomīgi, bet, tā kā cilvēkus, kuri jel ko sajēgtu no marsiešu rakstības, varēja saskaitīt uz vienas ro­kas pirkstiem (atvainojiet par nodeldētu frāzi), mūs pieņēma.

Mēs lidojām uz Jupiteru, nevis uz Marsu, tādēļ nebija īsti skaidrs, kāds tam sakars ar marsiešu raķ- stību. Taču mēs šo to zinājām par profesora teoriju un izteicām visai atjautīgus minējumus. Tie apstip­rinājās — daļēji — mūsu lidojuma desmitajā dienā.

Kad, profesora aicināti, ieradāmies viņa kabīnē, viņš sagaidīja mūs ar vērtējošu skatienu. Pat pil­nīgā bezsvara stāvoklī, kad mēs ķērāmies pie visa, kas vien gadījās pa rokai, un atgādinājām peldošas aļģes, profesors Forsters vienmēr prata saglabāt cieņu. Viņš palūkojās uz Billu, uz mani, tad atkal uz Billu, un man likās (protams, es varēju maldīties), ka viņš domā: «Par ko gan man tāda sodība?» Se­koja dziļa nopūta, kas acīm redzami nozīmēja: «Ta­gad tikpat jau par vēlu, neko darīt», un profesors sāka runāt — lēni, pacietīgi, kā vienmēr, kad viņš kaut ko skaidro. Vismaz ar mums viņš parasti runā tādā tonī. Tiesa, man tikko ienāca prātā, ka… labi, nenovirzīsimies.

— Līdz šim, — viņš sāka, — man vienkārši nav bijis laika pastāstīt jums par mūsu ekspedīcijas mērķi. Bet varbūt jūs jau nojaušat?

— Man šķiet, ka esmu nojautis, — atteica Bills.

— Tad paklausīsimies. — Profesora acīs pazibēja diaiska uguntiņa.

Gribēju Billu atturēt, taču — vai esat pamēģinā­juši kādam iespert, atrodoties bezsvara stāvoklī?

— Jūs meklējat pierādījumus… tas ir, papildu pierādījumus, savai teorijai par ārpuszemes kultūru difūziju.

— Bet kā jūs domājat, kādēļ es meklēju tos uz Jupitera?

— īsti nezinu, bet man liekas, ka jūs cerat kaut ko atrast uz viena no tā pavadoņiem…

— Lieliski, Bili, lieliski. Ir pazīstami piecpadsmit Jupitera pavadoņi, turklāt to kopīgā platība aptu­veni ir vienāda ar pusi Zemes virsmas. Kur jūs sāktu meklējumus, ja jums dotu vienu divas nedē­ļas laika? Man būtu ļoti interesanti to dzirdēt.

Bills nedroši pavērās profesorā, it kā būtu saklau­sījis sarkasmu.

— Neesmu visai stiprs astronomijā, — viņš sacīja, — bet šķiet, ka šo piecpadsmit pavadoņu vidū ir četri lieli mēneši. Es sāktu ar tiem.

— Jūsu zināšanai, katrs šis mēnesis — Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto — lieluma ziņā ir vienāds ar Āfriku. Vai jūs sāktu tos pārmeklēt alfabēta kār­tībā?

— Nē, — Bills tūlīt attrauca. — Es sāktu ar to, kas vistuvāk planētai.

— Liekas, nav vairak vērts veltīgi tērēt laiku, pētot jūsu spējas loģiski spriest. — Profesors nopū­tās, viņš acīm redzami nespēja vien sagaidīt, kad varēs sākt jau sagatavotu runu. — Turklāt jūs dziļi maldāties. Lielie pavadoņi mums bijuši nebijuši. Tie sen nofotografēti, bet daļa to virsmas izpētīta tieši uz vietas. Arheologam tur nav nekā interesanta. Turpretī mēs ar jums lidojam uz objektu, kuru vēl neviens nav pētījis.

— Vai patiesi uz Jupiteru? — es pārsteigumā ie­saucos.

— Ko jūs, kādēļ tādas galējības! Bet mēs būsim tam tik tuvu, kā vēl neviens nav bijis.

Viņš brīdi klusēja.

— Kā zināms — starp citu, jums tas diezin vai ir zināms —, ceļot no Jupitera viena pavadoņa uz otru ir gandrīz tikpat grūti kā no planētas uz planētu, kaut gan attālumi ir daudz mazāki. Tas izskaidro­jams ar Jupitera ārkārtīgi spēcīgo gravitācijas lauku, kura iespaidā pavadoņi riņķo ap to pārstei­dzoši ātri. Planētai tuvākais pavadonis kustas gan­drīz ar tādu pašu ātrumu kā Zeme, un, lai nokļūtu uz tā no Ganimēda, vajadzīgs apmēram tikpat daudz degvielas, cik maršrutam Zeme—Venēra, kaut gan lidojums ilgst tikai pusotras dienas. Un tieši šo li­dojumu mēs arī veiksim. Neviens pirms mums nav devies uz turieni, nebija ar ko attaisnot tik lielus izdevumus. Jupitera Pieci diametrs ir tikai ap trīs­desmit kilometru, un nekā interesanta no tā negai­dīja. Nokļūt uz ārējiem pavadoņiem ir daudz vieg­lāk, un tomēr uz dažiem vēl ne reizi neviens nav nolaidies — kāda jēga velti tērēt degvielu!

— Kādēļ tad mēs to tērējam? — es nepacietīgi pārtraucu viņu.

Es uzskatīju, ka no profesora ieceres nekas ne­iznāks, taču par to sevišķi neraizējos: būtu tikai interesanti un ne pārāk bīstami.

Laikam jāatzīstas (bet, starp citu, nezin vai ir vērts? Citi par to taču cieš klusu!), ka tai laikā es absolūti neticēju profesora Forstera teorijai. Pro­tams, es sapratu, ka viņš ir lielisks savas nozares speciālists, tomēr visam ir robežas, un viņa fantas­tiskākās idejas man šķita absurdas. Nē, patiesi, lie­cības bija tik nedrošas, bet secinājumi tik revolu­cionāri, ka gribot negribot jāsāk šaubīties.

Varbūt jūs vēl atceraties, cik pārsteigta bija pa­saule, kad pirmā ekspedīcija uz Marsa atklāja ne vienas, bet divu seno civilizāciju pēdas. Abas gan sasniegušas augstu attīstības pakāpi, bet pirms vai­rāk nekā pieciem miljoniem gadu gājušas bojā. Bojā ejas cēloni pagaidām nav izdevies noskaidrot. Katrā ziņā tās nav iznīcinājis karš, tādēļ ka abas civilizācijas veiksmīgi koeksistējušas. Vienas tautas pārstāvji bioloģiski atgādinājuši kukaiņus, bet otras pārstāvji bijuši līdzīgi rāpuļiem. Marsa aborigēni acīmredzot bijuši kukaiņi. Reptiļcilvēki (viņu civi­lizāciju parasti sauc par «X kultūru») nonākuši uz planētas vēlāk.

Tā vismaz uzskatīja profesors Forsters. Skaidri ir zināms, ka viņi apguvuši kosmisko lidojumu no­slēpumu, — viņu krustveida pilsētu drupas tika at­klātas tieši uz Merkurija. Pēc Forstera domām, rep­tiļcilvēki centušies apgūt visas mazās planētas; Zeme un Venēra viņiem nav derējušas lielā pievilk­šanas spēka dēļ. Profesoru mazliet apbēdināja tas, ka uz Mēness neatrada nekādu «X kultūras» pēdu, bet viņš bija pārliecināts, ka tās atradīs.

Pēc vispārpieņemtās teorijas, «X kultūra» vis­pirms radusies uz kādas mazas planētas vai uz pava­doņa. Reptiļcilvēki nodibinājuši mierīgu kontaktu ar marsiešiem — tai laikā vienīgajām, izņemot viņus, saprātīgajām būtnēm Saules sistēmā —, bet pēc tam viņu civilizācija gājusi bojā vienlaikus ar marsiešu civilizāciju. Taču profesors Forsters izteica daudz drosmīgāku hipotēzi. Viņš nešaubījās, ka «X kultūra» ieradusies Saules sistēmā no starpzvaigžņu telpas, un viņu kaitināja tas, ka neviens, izņemot viņu pašu, netic šai teorijai; starp citu, tik ļoti ne­maz nekaitināja, jo profesors pieder pie tiem cil­vēkiem, kas jūtas laimīgi tikai tad, kad atrodas mazākumā.

Klausīdamies profesora stāstījumu par viņa plānu, es iluminatorā vēroju Jupiteru. Tas bija krāšņs skats. Lūk, ekvatoriālās mākoņu joslas, bet tur, lī­dzās planētai, gluži kā mazas zvaigznītes — trīs pa­vadoņi. Kurš no tiem ir Ganimēds, pirmā piestātne mūsu ceļā?

— Ja Džeks pagodinās mūs ar savu uzmanību, — profesors turpināja, — es paskaidrošu, kādēļ esam devušies tik tālā ceļā. Jūs zināt, ka pagājušajā gadā es diezgan daudz rakņājos pa drupām Merkurija krēslas zonā. Iespējams, ka jums pazīstams referāts, kuru es par šo jautājumu nolasīju Londonas eko­nomikas institūtā. Varbūt pat jūs paši sēdējāt audi­torijā. Man nāk prātā, ka pēdējās rindās bija kaut kāds troksnis … Nu redziet, toreiz es noklusēju, ka esmu atradis uz Merkurija svarīgu atslēgu «X kul­tūras» izcelsmes atminējumam. Jā, jā, es neko ne­teicu, lai cik kārdinoši arī bija sadot pretī tādiem cietpauriem kā doktors Hotons, kas centās mani pavilkt uz zoba. Es taču nevarēju riskēt, ka tur no­kļūs kāds cits, pirms es būtu noorganizējis ekspe­dīciju.

Manu atradumu vidū bija labi saglabājies barel­jefs, kurā attēlota Saules sistēma. Protams, tas nav

pirmais šāda veida atklājums — kā jūs zināt, astro­nomijas motīvi bieži sastopami arī pašā marsiešu un «X kultūras» mākslā. Taču šeit līdzās vairākam planētām, ieskaitot Marsu un Merkuriju, bija ievil­ktas nesaprotamas zīmes. Manuprāt, šiem simboliem ir kaut kāds sakars ar «X kultūru». Un, kas visin­teresantākais, nezin kādēļ sevišķa uzmanība pievēr­sta mazajam Jupiteram Pieci, kas ir gandrīz vai pats neievērojamākais Jupitera pavadonis. Esmu pārlie­cināts, ka tieši tur var atrast atslēgu visai «X kul­tūras» problēmai, — lūk, tādēļ es arī lidoju turp.

Atceros, toreiz profesora stāsts ne mani, ne Billu sevišķi neietekmēja. Pieņemsim, ka «X kultūras» pārstāvji kādu laiku ir mituši uz «Piecnieka» un kaut kāda iemesla dēļ varbūt pat atstājuši tur savus darinājumus. Protams, būtu jau interesanti tos at­rakt, bet diez vai tie būs tik nozīmīgi, kā profesors domā. Forsters droši vien jutās vīlies, ka mēs izrā­dām tik maz sajūsmas. Bet viņš pats bija vainīgs, tādēļ ka — mēs drīz vien par to pārliecinājāmies — vēl joprojām kaut ko slēpa no mums.

Apmēram pēc nedēļas mēs izkāpām uz Ganimēda, kas ir Jupitera vislielākais pavadonis un vienīgais, uz kura atrodas pastāvīga bāze — observatorija un ģeofiziskā stacija ar pussimta līdzstrādnieku. Viņi visi priecājās par viesiem, bet mēs ilgi neuzkavē­jāmies, tikai iepildījām degvielu; profesors nevarēja vien sagaidīt, kad lidosim tālāk. Dabiski, visi sāka interesēties, kādēļ mēs dodamies tieši uz «Piec­nieku», taču Forsters klusēja, bet mēs neuzdrošinā­jāmies bilst ne vārda — viņš nenolaida no mums acu.

Ganimēds, starp citu, ir ļoti interesanta vieta, un atpakaļceļā mums izdevās iepazīties ar šo pavadoni tuvāk. Taču par to es apsolīju rakstu citam žurnā­lam, tā ka šeit daudz nerunāšu. (Pacentieties nepa­laist garām «Nacionālā Astrogrāfijas Žurnāla» kār­tējo numuru.)

Lēciens no Ganimēda uz «Piecnieku» ilga mazliet vairāk nekā pusotras dienas. Bija diezgan baisi vērot, kā Jupiters stundu no stundas aug, draudēdams aizēnot visas debesis. Es maz ko sajēdzu no astro­nomijas, taču mani neatstāja doma par drausmīgo gravitācijas lauku, kurā mēs kritām. Vai maz kas var gadīties! Teiksim, izbeigsies degviela, un mēs nespēsim vairs atgriezties uz Ganimēda, varbūt pat nokritīsim uz Jupitera.

Gribētos aprakstīt šo vareno ainu: mūsu priekšā rotējoša kolosāla bumba, apjozta niknu vētru jos­lām . . . Atklāti sakot, es pat mēģināju to darīt, taču mani draugi literāti, kas bija lasījuši manuskriptu, ieteica šo vietu izmest. (Viņi sadeva man vēl mil­zum daudz padomu, kurus es nolēmu neņemt par pilnu, citādi šis stāsts vispār nebūtu ieraudzījis die­nas gaismu.)

Par laimi, tagad ir publicēts tik daudz krāsainu Jupitera «portretu», ka jūs katrā ziņā esat tos Ska­tījuši. Iespējams, jums būs pagadījies arī tas uzņē­mums, kas bija mūsu nepatikšanu cēlonis. (Tur­pmāk jums viss kļūs skaidrs.)

Beidzot Jupiters pārstāja augt; mēs iegājām «Piecnieka» orbītā, un šķita — tūlīt panāksim sīko mēnesi, kas lielā ātrumā riņķoja ap savu planētu. Mēs visi iespiedāmies komandkabīnē, lai pēc iespē­jas ātrāk ieraudzītu mērķi, ■— vismaz visi, kam pietika vietas. Mēs ar Billu stāvējām pie ieejas, cenzdamies jel ko saskatīt pāri citu galvām. King- slijs Sirls, mūsu pilots, nesatricināms kā vienmēr,

bija atlaidies savā sēdeklī, inženieris Ēriks Fultons domīgi kodīja ūsas, skatīdamies uz degvielas līmeņ­rādi, bet Tonijs Grūvss būrās savās tabulās.

Profesors bija gluži kā pieaudzis pie teleperiskopa okulāra. Pēkšņi viņš nodrebēja un pārsteigumā klusi iesaucās. Pēc tam klusēdams pamāja Sirlam un palaida viņu savā vietā. Tā pati aina. Pēc Sirla nāca Fultons. Kad nodrebēja arī Grūvss, mums bija diez­gan, mēs aizspraucāmies līdz okulāram un pēc īsas cīņas ieguvām to.

Nezinu, ko īsti biju cerējis ieraudzīt, taču katrā ziņā es jutos vīlies. Izplatījumā mūsu priekšā pel­dēja nepilns mēness, tā nakts sektors bija tikko sa­skatāms Jupitera atstarotajā gaismā. Un viss.

Bet te manas acis, kā tas mēdz būt, kad pietie­kami ilgi lūkojies teleskopā, sāka atšķirt detaļas. Pa­vadoņa virsmu klāja smalkas līnijas, kas krustojās cita ar citu, un pēkšņi es uztvēru tajās zināmu li­kumsakarību. Jā, jā, šīs līnijas veidoja ģeometriski pareizu tīklu, tieši tāpat kā paralēles un meridiāni uz Zemes globusa. Acīmredzot arī es biju izbrīnā iesvilpies, tādēļ ka Bills pastūma mani nost un pats pieplaka pie okulāra.

Cik pašapmierināts izskatījās profesors Forsters, kad mēs apbērām viņu jautājumiem!

— Protams, — viņš skaidroja, — man tas nav tāds pārsteigums kā jums. Bez bareljefa, kuru atradu uz Merkurija, man bija vēl citi fakti. Ganimēda observatorijā strādā kāds mans draugs. Es atklāju viņam savu noslēpumu, un pēdējās nedēļās viņš pamatīgi pastrādāja manā labā. Nezinātājs būtu brī­nījies, cik maz observatorija nodarbojas ar pava­doņiem. Visspēcīgākās ierīces bija pagrieztas pret ārpusgalaktikas miglājiem, bet pārējās — pret Ju­piteru un tikai pret Jupiteru.

Kas attiecas uz «Piecnieku», tad observatorijas līdzstrādnieki bija izmērījuši tā diametru un izdarī­juši vairākus vispārējus uzņēmumus, un ar to viss arī beidzās. Uzņēmumi nebija iznākuši pietiekami skaidri un neparādīja līnijas, kuras mēs ar jums tikko redzējām, citādi, protams, ar šo jautājumu būtu nodarbojušies agrāk. Man tikai vajadzēja pa­lūgt savu draugu Loutonu, lai pret «Piecnieku» pagriež simt centimetru reflektoru, un viņš tās uz­reiz pamanīja. Bez tam viņš minēja vēl kādu faktu, kuram jau sen būtu vajadzējis pievērst uzmanību. «Piecnieka» diametrs ir tikai trīsdesmit kilometru, bet spožums nepavisam neatbilst tik maziem izmē­riem. Ja salīdzina tā atstarošanas spēju jeb aldeb . .. al…

— Albedo! >

— Paldies, Tonij … Ja salīdzina tā albedo ar citu mēnešu albedo, izrādās, ka tas atstaro gaismu daudz labāk par pārējiem. Atstaro kā pulēts metāls, nevis kā kalnu ieži.

— Vai re, kā! — es izsaucos. — «X kultūras» tauta pārklājusi «Piecnieku» ar ārējo apvalku! Ar kaut ko līdzīgu kupoliem, kādi bija uz Merkurija, tikai daudz lielāku.

Profesors pavērās manī ar neslēptu līdzjūtību.

— Un vēl jūs nevarat iedomāties! — viņš teica.

Manuprāt, tas nebija īsti taisnīgi no viņa puses.

Sakiet atklāti: vai jūs manā vietā būtu labāk tikuši galā ar šo uzdevumu?

Pēc trim stundām nolaidāmies milzīgā metāla lī­dzenumā. Lūkodamies iluminatorā, es jutos kā pun­durītis. Uz gāzes tvertnes uzrāpusies skudra droši vien saprastu mani. Un tad vēl milzu Jupiters virs galvas. Bija zudusi pat profesora parastā pašapziņa un tās vietā stājusies cieņas pilna bijība.

Līdzenums nebija pilnīgi gluds. Tajā iezīmējās platas svītras milzīgo metāla plākšņu savienojumu vietās. Šīs pašas līnijas, pareizāk sakot, to veidoto tīklu, mēs arī bijām redzējuši no kosmosa.

Metru trīssimt no mums slējās tāds kā paugurs. Mēs to pamanījām jau lidojot, kad pētījām mazo pavadoni no augšas. Pavisam bija seši šādi izciļņi. Četri atradās vienādā atstatumā cits no cita gar ekvatoru, divi — uz poliem. Tā vien gribējās do­māt, ka mūsu priekšā atrodas ieejas, kas ved metāla apvalka iekšienē.

Es zinu, daudzi uzskata, ka klejot kosmonauta skafandrā pa planētu, kurai ir mazs pievilkšanas spēks un nav atmosfēras, ir ārkārtīgi aizraujoša nodarbošanās. Šie cilvēki maldās. Tik daudz kas jāatceras, jāpārbauda un jābūt gatavam uz tik dau­dzām nejaušībām, ka romantika nenāk ne prātā. Vismaz man tā ir. Tiesa, šoreiz es biju tik uztraukts, kad mēs izgājām no slūžām, ka neatcerējos abso­lūti neko.

Smaguma spēks uz «Piecnieka» ir pārāk mazs, un iet tur nav iespējams. Sasaistīti kopā kā alpīnisti, mēs slīdējām pa metāla līdzenumu, izmantojot reak­tīvo pistoļu atsitiena spēku. Ķēdes abos galos atra­dās pieredzējuši kosmonauti Fultons un Grūvss, un jebkura pārsteidzīga iniciatīva tūlīt tika nobremzēta.

Pēc dažām minūtēm mēs nokļuvām pie mērķa — milziga, zema kupola aptuveni kilometru apkārt­mērā. Bet varbūt tās ir milzīgas gaisa slūžas, kas spēj ielaist veselu kosmosa kuģi? … Vienalga, mēs varēsim tikt iekšā tikai laimīgas nejaušības pēc, jo mehānismi, bez šaubām, sen jau sabojājušies, un, ja arī nebūtu bojāti, mēs ar tiem netiktu galā. Kas gan var būt vēl mokošāk: stāvēt uz vislielākā arheo­loģiskā atklājuma sliekšņa un sajust pilnīgu bez­spēcību!

Nogājuši gar kupolu aptuveni ceturto daļu tā ap­kārtmēra, ieraudzījām metāla apvalkā rēgojamies caurumu. Tas bija neliels, pāris metru diametrā, bet tik pareizas formas, ka mēs pat uzreiz neaptvērām, kas tas ir. Tad es izdzirdu radiofonā Tonija balsi:

— Bet tas taču nav mākslīgs caurums. Mums jāpateicas par to kādam meteorītam.

— Nevar būt! — profesors Forsters iebilda. — Tam ir pārāk regulāra forma.

Tonijs palika pie sava.

— Lielie meteorīti vienmēr atstāj apaļus caurumus, ja vien trieciens nav bijis vērsts pa pieskari. Ap­lūkojiet malas, — uzreiz redzams, ka notikusi eks­plozija. Droši vien pats meteorīts reizē ar apvalku iztvaikojis un mēs neatradīsim nevienas šķembas.

— Tas ir pilnīgi iespējams, — iejaucās King- slijs. — Cik ilgi pastāv šī konstrukcija? Piecus mil­jonus gadu? Brīnums, ka neesam atraduši citus krā­terus.

— Iespējams, ka esat uzminējis. — Aiz priekiem profesors pat nesāka strīdēties. — Lai nu kā būtu, bet es iešu iekšā pirmais.

— Labi, — noteica Kingslijs; viņam kā kapteinim bija sakāms pēdējais vārds šādos jautājumos. — Es izritināšu divdesmit metru troses un pats apsēdīšos uz malas, lai varētu uzturēt radiosakarus. Citādi apvalks ekranēs.

Un profesors Forsters pirmais devās iekšā «Piec­niekā» — šis gods viņam pēc taisnības arī pienācās.

Bet mēs sadrūzmējāmies ap Kingsliju, lai viņš va­rētu mums atstāstīt, ko saka profesors.

Forsters tālu netika. Kā jau varēja gaidīt, zem pirmā apvalka bija otrs. Attālums starp abiem bija tik liels, ka bija iespējams nostāties visā augumā, un, spīdinādams ar kabatas bateriju uz visām pu­sēm, viņš visur redzēja balstu un statņu rindas, bet vairāk arī nekā.

Pagāja vēl divdesmit četras mokpilnas stundās, līdz mums izdevās iekļūt dziļāk. Atceros, uz beigām es neizturēju un pavaicāju profesoram, kā tas ga­dījies, ka viņam nav ienācis prātā paņemt līdzi sprāgstvielas. Profesors apvainots pavērās manī.

Ar to, kas kuģī, pietiktu, lai mūs visus aizrai­dītu uz viņpasauli, — viņš atbildēja. — Taču spri­dzināt nozīmē riskēt, ka var ko izpostīt. Labāk cen­tīsimies izdomāt citu paņēmienu.

Tā tik ir izturība! Starp citu, es viņu sapratu. Kāda gan nozīme vienai dienai, ja meklēts jau div­desmit gadu?

Ieeju atrada — kā jūs domājat, kurš? — Bills Houkinss. Līdzās šīs mazās planētas ziemeļpolam viņš atklāja milzīgu caurumu, savus simt metrus diametrā. Te meteorīts bija izgājis cauri abiem ārē­jiem apvalkiem. Tiesa, aiz tiem atklājās vēl trešais, taču, pateicoties vienai no tām nejaušībām, kādas gadās reizi vairākos miljonos gadu, tieši šai caurumā bija trāpījis otrs, mazāks meteorīts un saārdījis pē­dējo apvalku. Trešais caurums bija pavisam neliels, tanī tik tikko varēja ielīst skafandrā tērpies cilvēks. Mēs ienirām tajā cits pēc cita.

Droši vien savu mūžu man vairs negadīsies pār­dzīvot tik dīvainu izjūtu, kāda pārņēma mani, kad es karājos zem šī milzu jumola kā zirneklis zem

Svētā Pētera katedrāles kupola. Mēs zinājām, ka mums apkārt ir ļoti plaša telpa, taču nezinājām, cik tā liela, tāpēc ka laternu gaismā nevarēja spriest par attālumu. Šeit nebija putekļu, nebija gaisa, tādēļ gaismas stari gluži vienkārši nebija saredzami. Pa­vērsīsi staru pret kupolu — gaišais ovāls slīd aizvien tālāk, izplūst un beidzot pazūd pavisam. Paspīdināsi «lejup» — redzams tikai blāvs plankums, bet tik tālu, ka nekā nevar saskatīt.

Tikko jaušamā smaguma spēka ietekmē mēs lēni kritām, līdz mūs apturēja troses. Virs sevis redzēju mirgojošu aplīti tur, kur bijām ienākuši; protams, patālu gan bija, bet tomēr vieglāk ap sirdi.

Es šūpojos trosē, tumsā visapkārt zibsnīja nespod­ras zvaigznītes — manu biedru laterniņas, un te pēkšņi man atausa gaisma. Aizmirsis, ka visi radio­foni noskaņoti uz vienu vilni, es iebļāvos:

— Profesor, man šķiet, tā nemaz nav planēta! Tas ir kosmosa kuģis!

Un tūlīt pat apklusu, juzdamies kā pēdīgais muļķis. Mirkli valdīja saspringts klusums, pēc tam sākās neskaidrs troksnis — visi ierunājās reizē. Taču es atšķīru profesora balsi un uzreiz sapratu, ka viņš ir izbrīnījies un apmierināts.

— Pilnīgi pareizi, Džek. Ar šo kuģi «X kultūra» ieradusies Saules sistēmā.

Kāds — šķiet, Ēriks Fultons — neticīgi nokrem- šļojās.

— Pasakas! Kuģis trīsdesmit kilometru diametrā!

— Jums jau nu gan vajadzētu to izprast, — pro­fesors iebilda negaidīti lēnīgi. — Iedomājieties, ka kāda civilizācija nolēmusi šķērsot starpzvaigžņu telpu, — kā atrisināt šo uzdevumu? Tikai tā: kos­mosā samontēt vadāmu planetoīdu, kaut tas prasītu ne vienu vien gadsimtu. Jānodrošina taču vairākas paaudzes ar visu nepieciešamo, tā ka kuģim jābūt patstāvīgai pasaulei, tādēļ arī tādi izmēri. Kas zina, cik sauļu viņi aplidojuši, pirms atrada mūsējo un beidzās viņu meklējumi? Droši vien viņiem bijuši arī citi kuģi, mazāki, lai varētu nolaisties uz pla­nētām, bet bāze tai laikā palika kaut kur kosmosā. Viņi izvēlējās šo orbītu apkārt vislielākajai planē­tai, kur varētu mierīgi atstāt kuģi uz mūžu mūžiem vai līdz tam laikam, kamēr to atkal ievajadzēsies. Visvienkāršākā loģika: ja bāzes kuģi palaistu orbītā ap Sauli, planētu pievilkšanas spēks ar laiku pārvērstu orbītu tiktāl, ka pēc tam kuģi vairs neat­rastu. Turpretī šeit nekas tāds nevarēja notikt.

— Sakiet, profesor, — kāds ievaicājās, — vai jūs to visu zinājāt jau pirms ekspedīcijas sākuma?

— Tā man šķita . .. Visi fakti mudināt mudināja izdarīt šādu secinājumu. Piektais pavadonis vien­mēr izcēlies ar dažām dīvainībām, taču līdz šim to nezin kādēļ neņēma vērā. Kāpēc šis sīkais mēnes­tiņš atrodas tik tuvu Jupiteram, septiņdesmit reižu tuvāk nekā citi mazie pavadoņi? No astronomijas viedokļa tas ir bezjēdzīgi. Bet nu diezgan pļāpāts. Mūs gaida darbs.

Un kas tas bija par darbu! Mūsu septiņniekam bija lemts visu laikmetu lielākais arheoloģiskais atklājums, mums vajadzēs izpētīt veselu pasauli — lai arī mazu, lai arī mākslīgu, bet tomēr pasauli. Ko mēs varējām izdarīt? Uz ātru roku veikt paviršu izlūkošanu, jo materiāla te pietiktu vairāku paaudžu pētniekiem.

Vispirms mēs nolaidām ailē spēcīgu prožektoru, tas bija iekārts garā kabelī, kas to savienoja ar kuģi. Prožektoram vajadzēja ne tikvien apgaismot pavadoņa iekšieni (līdz pat šim laikam nevaru pie­spiest sevi saukt «Piecnieku» par kuģi), bet arī kal­pot mums par bāku.'Pēc tam mēs nolaidāmies gar kabeli līdz nākamajam stāvam. Pastāvot tik mazam pievilkšanas spēkam, kritiens no viena kilometra augstuma nepavisam nebija bīstams; vieglo grū­dienu pilnīgi apslāpēja atsperīgās kārtis, ar kurām bijām bruņojušies.

, Nekavēšu laiku ar visu «Piecnieka» brīnumu ap­rakstu, jau tā publicēts pietiekami daudz uzņē­mumu, karšu un grāmatu. (Starp citu, nākamo va­saru izdevniecībā «Sedžviks un Džeksons» iznāks mana grāmata.) Vienu gan man gribētos, — pastāstīt jums par to cilvēku izjūtām, kuri pirmie iekļuva šai dīvainajā metāla, pasaulē. Taču es, ticiet man, vienkārši neatminos, ko izjutu, kad mēs ieraudzījām pirmo ieejas šahtu, kas bija nosegta it kā ar milzu sēni. Laikam notikušais brīnums tā pārsteidza un saviļņoja mani, ka detaļas gluži vienkārši aizmirsu­šās. Tomēr es atceros, kādu iespaidu uz mani atstāja konstrukcijas izmēri. To nevar attēlot nekādas foto­grāfijas. «Piecnieka» radītāji — iedzimtie uz pla­nētas ar mazu pievilkšanas spēku — bijuši īsti mil­zeņi, četru cilvēku augumā. Līdzās viņu būvēm mēs izskatījāmies kā pigmeji.

Pirmajā reizē mēs nenokļuvām dziļāk par augšē­jiem stāviem un neredzējām tos zinātnes brīnumus, kurus atklāja nākamās ekspedīcijas. Taču mums arī dzīvojamos nodalījumos biia diezgan darba; mēs varētu nodzīvot vairākus mūžus un arī tad nebūtu tikuši ar visu galā. Acīmredzot senāk iekšējā lodē spīdējusi mākslīgās saules gaisma, kuras avots bijis trīskārtīgais aizsargapvalks, kas nav ļāvis atmosfē­rai izgaist kosmosā. Uz lodes virsas jupiteriesi (tā nu ir iesaukti «X kulturas» pārstāvji) cītīgi bija atveidojuši viņu pamestās pasaules apstākļus. Pil­nīgi iespējams, ka viņiem bijis lietus un migla, diena un nakts, mainījušies gadalaiki. Viņi paņē­muši sev līdzi trimdā pat mazu «jūriņu». Ūdens sa­glabājies, pārvērties apmēram trīs kilometru platā ledus laukā. Stāsta, ka, tiklīdz būšot aizdarītas spraugas ārējos apvalkos, ūdeni ar elektrolīzes palī­dzību sadalīšot ūdeņradī un skābekli un «Piecniekā» atkal būs radīta atmosfēra.

Jo vairāk mēs redzējām, jo vairāk mums iepati­kās būtnes, kuru valstībā bijām ielauzušies pirmo reizi piecu miljonu gadu laikā. Viņi bijuši milži, viņi atlidojuši no citas Saules sistēmas, taču viņos bijis daudz cilvēciska. Un ir bezgala žēl, ka mūsu civili­zācijas pagājušas viena otrai garam tikai ar pāris sekunžu starpību, rēķinot kosmiskos mērogos.

Droši vien vēl nevienam arheoloģijas vēsturē nav veicies tā kā mums. Pirmkārt, kosmosa vakuums bija pasargājis visu no iznīcības. Otrkārt, jupite- rieši — to. nu nepavisam nevarēja sagaidīt —, sāk­dami apgūt Saules sistēmu, bija atstājuši uz kuģa ņe mazumu dārgumu. Uz. iekšējās lodes viss izska-l tījās tā, it kā kuģa ilgais ceļojums būtu beidzies tikai vakar. Iespējams, ka ceļinieki bija nolēmuši saglabāt bāzi kā svētumu, kā piemiņu no pamestās dzimtenes, bet varbūt domājuši, ka šīs lietas viņiem kādreiz vēl varētu noderēt.

Lai nu kā, viss bija saglabājies pirmatnējā veidā. Reizēm kļuva pat baisi. Kopā ar Billu fotografēju lielisku griezumu, un pēkšņi aiz nereālas laika iz­jūtas burtiski sažņaudzas sirds. Un es bailīgi atska­tos: liekas, tūlīt pat pa šīm smailajām durvīm ienāks milži un atsāks uz brīdi pārtraukto darbu.

Mākslas galeriju mēs atklājām ceturtajā dienā. Citādi to nemaz nevar nosaukt, tā bija tieši galerija. Kad Grūvss un Sirls pēc dienvidu puslodes paviršas apskates ziņoja par šo atradumu, nolēmām koncen­trēt tur visus mūsu spēkus. Jo, kā teikts, mākslā taču izpaužas tautas dvēsele. Mēs cerējām tur atmi­nēt «X kultūras» mīklu.

Celtne bija ārkārtīgi liela pat tādiem milžiem. Tā­pat kā visas pārējās «Piecnieka» celtnes, tā bija veidota no metāla, tomēr nelikās sausi praktiska. Tās smaile sasniedza pusi attāluma līdz šīs pasaules jumolam, un, raugoties iztālēm, kad nebija redza­mas detaļas, ēka atgādināja gotisku katedrāli. Daži autori, nejaušās līdzības apmulsināti, sauc šo celtni par templi, taču mēs neesam konstatējuši jupiterie- šiem nekādu reliģijas pazīmju. Cita lieta — Māk­slas templis, ne velti šis nosaukums tik cieši iesak­ņojies.

Aptuveni aprēķināts, ka šai krātuvē vien ir no desmit līdz divdesmit miljoniem eksponātu — do­mājams, par cilvēci daudz vecākas tautas ilgās vēs­tures labākie augļi.

Tieši šeit es atklāju nelielu, apaļu telpu, kas sā­kumā man likās esam tikai vieta, kur krustojas seši radiāli gaiteņi. Pārkāpdams profesora pavēli, biju devies izlūkos viens pats un tagad meklēju īsāko atpakaļceļu pie biedriem. Abās pusēs man klusi slīdēja garām tumšās sienas, lāktura gaisma dejoja priekšā pa griestiem. Griestus klāja izcirstas rakstu zīmes, un es tik uzmanīgi pētīju tās, cerēdams at­rast pazīstamus zīmju savienojumus, ka citu neko neievēroju. Pēkšņi ieraudzīju statuju un pavērsu pret to lāktura gaismu.

Liela mākslas darba radītais pirmais iespaids vienmēr ir neatkārtojams. Šeit iespaidu vēl pastip­rināja attēlotais priekšmets. Es biju pirmais cilvēks, kas uzzināja, kādi izskatījušies jupiterieši,— jā, jā, manā priekšā stāvēja jupiterietis. bez šaubām, pēc dzīva modeļa veidots, īsta meistara rokas veidots.

Šaurā čūskas galva bija pagriezta pret mani, ne­redzīgās acis vērās tieši manējās. Augšējās divas rokas, kā izteikdamas atsvešinātību, bija piespiestas pie krūtīm, divas citas turēja rīku, kura nozīme nav atminēta vēl līdz šim laikam. Varenā aste — tā, redzams, tāpat kā ķenguram, noderēja par ķermeņa atbalstu — bija nostiepta uz grīdas, uzsverot miera stāvokļa iespaidu.

Ne seja, ne ķermenis nebija tāds kā cilvēkam. Viņam, piemēram, nemaz nebija nāsu, bet kaklā rē­gojās kaut kas žaunu spraugām līdzīgs. Un tomēr šis stāvs mani dziļi aizkustināja. Nekad nebiju do­mājis, ka mākslinieks spēj tā uzveikt laiku, pār­varēt barjeru, kas šķir divas kultūras. «Nav cilvēks, bet tik cilvēcisks!» par skulptūru teica profesors Forsters. Protams, daudzējādā ziņā mēs atšķīrāmies no šīs pasaules radītājiem, bet galvenajā bijām tuvi vieni otriem.

Vērojot suni vai zirgu, kuri nebūt nav mums radnieciskas būtnes, mēs taču spējam pēc viņu fi- zionomijas uzminēt, ko viņi jūt. Tā arī tagad man likās, ka es saprotu, ko izjūt manā priekšā stāvošā būtne. Es redzēju gudrību, redzēju to nelokāmību un mierīgo, pašpārliecināto spēku, kāds dveš no Džo- vanni Bellīni slavenā dodža Loredāno portreta. Taču jautās arī skumjas, tās tautas skumjas, kura pavei­kusi neizmērojamu varoņdarbu — un veltīgi.

Vēl līdz šim laikam paliek mīkla, kādēļ šī statuja iziādījās vienīgais jupiteiieša atveidojums. Diezin vai tik augsti attīstītai tautai varēja būt sai ziņa kādi tabu. Iespējams, mēs uzzināsim, kas par lietu, kad būsim atšifrējuši uzrakstus uz mazās zāles sienām.

Starp citu, statujas uzdevums tāpat ir skaidrs. Tā šeit atstāta, lai, uzvarējusi laiku, sveiktu to, kas reiz atnāks pa statujas radītāju pēdām. Droši vien tieši tādēļ tā izveidota daudz mazāka par dabisko lielumu. Acīmredzot viņi jau tad nojautuši, ka nākotne pie­der Zemei vai Venērai, tas nozīmē — būtnēm, kas līdzās jupiteriešiem izskatītos kā punduri. Viņi sa­pratuši, ka fiziskie izmēri var kļūt par tādu pašu barjeru kā laiks.

Pēc dažām minūtēm es atradu savus biedrus un kopā ar viņiem devos uz kuģi, steigdams pastāstīt par savu atklājumu profesoram, kas diezgan negri­bīgi pārtrauca darbu, lai mazliet atpūstos, — visu laiku, kamēr mēs atradāmies uz «Piecnieka», profe­sors Forsters gulēja ņe vairāk kā četras stundas diennaktī. Kad izkļuvām pa caurumu ārā un atkal stāvējām zem zvaigznēm, pār metāla līdzenumu lija Jupitera zeltītā gaisma.

— Tad ta joks! — izdzirdu radiofonā Billa balsi. — Profesors pārvietojis kuģi.

— Blēņas, — es iebildu. — Tas stāv, kur stāvējis.

Bet tad es pavēros sāņus un sapratu, kāpēc Bills

kļūdījies. Pie mums bija ieradušies viesi.

Divus trīs kilometrus no mūsu kuģa stāvēja tā kopija — vismaz manai nepierādušajai acij tā li­kās. Atri izgājuši cauri gaisa slūžām, mēs ieraudzī­jām, ka profesors no miega aiztūkušām acīm jau izklaidē viesus. Viņu bija trīs, tai skaitā — mums par izbrīnu un, godīgi runājot, prieku — kāda gau­žām jauka brunete.

— Iepazīstieties, — tādā kā nespodrā balsī teica profesors Forsters. —Tas ir misters Rendolfs Meizs. Populārzinātnisku grāmatu autors. Bet tas … — viņš pagriezās pret Meizu. — Piedodiet, es labi nesa­klausīju uzvārdus…

— Mans pilots Donalds Hopkinss . . . mana sekre­tāre Meriena Mitčela.

Pirms vārda «sekretāre» iestājās īsa pauze, gan­drīz nemanāma, taču pilnīgi pietiekama, lai manās smadzenēs uzzibsnītu signālspuldzīte. Es nenodevu savas jūtas, tomēr Bills uzmeta man skatienu, kas daiļrunīgāk par visiem vārdiem sacīja: «Ja tu domā to pašu, ko es, tad man kauns par tevi.»

Meizs bija gara auguma kalsns vīrietis papliku galvas virsu un izstaroja labvēlību, bez šaubām, liekuļotu, — aizsargkrāsa cilvēkam, kuram drau­dzīgs tonis ir profesionāls paņēmiens.

— Acīmredzot jums tas ir tikpat liels pārsteigums kā man,—viņš ierunājās pārlieku labsirdīgi. — Ne­pavisam nebiju gaidījis, ka man šeit kāds būs aiz^ steidzies priekšā. Es nemaz nerunāju par visu šo…

— Kādēļ jūs esat atlidojis uz šejieni? — jautāja Eštons, cenzdamies nelikties pārāk neuzticīgs.

— Es pašlaik tieši skaidroju profesoram. Merien, dodiet, lūdzu, man mapi. Paldies.

Izņēmis no mapes sēriju meistarisku gleznojumu par astronomijas tēmu, viņš izdalīja tos mums. Tur bija attēlotas planētas un to pavadoņi, diezgan no­deldēts sižets.

— Jūs, protams, esat redzējuši šāda veida glez­nas, cik uziet, — Meizs turpināja. — Taču šīs nav visai parastas, tām gandrīz simt gadu. To autors ir mākslinieks, vārdā Česlijs Bounstels, un tās bija ie­vietotas žurnālā «Life» 1944. gadā, ilgi pirms starp­zvaigžņu lidojumu sākšanās. Bet tagad «Life» redak­cija uzdevusi man aplidot Saules sistēmu un paska­tīties, cik tuva īstenībai bijusi mākslinieka fantā­zija. Pirmās publikācijas simtajā gadadienā repro­dukcijas atkal parādīsies žurnālā, bet līdzās būs dabisko objektu fotogrāfijas. Labi izdomāts, vai ne?

Patiešām, nav slikti. Taču otras raķetes parādīša­nās visu mazliet sarežģīja … Ko gan par to domā profesors? Te es pievērsu skatienu mis Mitčelai, kas kautri stāvēja maliņā, un nospriedu, ka nav ļau­numa bez labuma.

Mēs tikai priecātos par citiem pētniekiem, ja ne­būtu bijis jautājuma par prioritāti. Varēja jau ie­priekš pateikt, ka Meizs iztērēs šeit visas savas filmiņas un pilnā sparā drāzīsies atpakaļ uz Zemi, atmetis ar roku redakcijas uzdevumam. Kā lai viņu attur, un vai vispār ir vērts? Plaša reklāma, preses atbalsts nāktu tikai par labu, taču mums gan labāk patiktu pašiem izvēlēties darbības veidu un laiku. Es jautāju sev, nezin vai profesoru var uzskatīt par taktisku cilvēku, un nospriedu, ka no nelaimes ne­izbēgt.

Tomēr iesākumā diplomātiskās attiecības attīstī­jās gluži apmierinoši. Profesoram ienāca prātā lie­liska doma: ikvienam no mums lika pavadīt kādu Meiza grupas locekli un izpildīt gan gida, gan uz­rauga pienākumus. Un, tā kā pētnieku skaits bija divkāršojies, darbs veicās daudz ātrāk. Tādos ap­stākļos ir bīstami iet vienam, un agrāk tas stipri pa­lēnināja darba tempu.

Nākamajā dienā pēc Meiza ierašanās profesors mums pastāstīja, kādu politiku viņš izvēlējies.

— Ceru, ka iztiksim bez pārpratumiem, — viņš, viegli raukdams pieri, teica. — Kas attiecas uz

mani, tad lai staigā, kur grib, un fotografē, cik grib, ja tikai neko neņem un neatgriežas ar saviem uz­ņēmumiem uz Zemi pirms mums.

— Nespēju iedomāties, kā mēs varam viņus aiz­kavēt, — iebilda Eštons.

— Redziet, biju gan domājis iztikt bez tā, tomēr nācās iesniegt pieteikumu par tiesībām uz «Piec­nieku». Vakar vakarā es nosūtīju radiogrammu uz Ganimēdu, un tagad mans pieteikums droši vien ir jau Hāgā.

— Bet pieteikumi uz astronomiskiem ķermeņiem taču netiek reģistrēti. Man. šķita, ka šis jautājums bija izlemts jau pagājušajā gadsimtā, sakarā ar Mē­nesi.

Profesors viltīgi pasmaidīja.

— Jūs aizmirstat, ka runa nav par astronomisku ķermeni. Manā pieteikumā runa ir par izglābtu īpa­šumu, un es iesniedzu to Vispasaules zinātņu orga­nizācijas vārdā. Ja Meizs kaut ko aizvedīs no «Piecnieka», tā būs VZO apzagšana. Rīt es misteram Meizam ļoti saudzīgi paskaidrošu, kā tas ir, kamēr viņam vēl nav iešāvusies prātā kāda lieliska ideja.

Dīvaini bija domāt par Piekto pavadoni kā par izglābtu īpašumu, un es jau iepriekš iztēlojos, kādi juridiski strīdi iedegsies, kad mēs atgriezīsimies mājās. Taču pagaidām profesora gājiens nodroši­nāja mums zināmas tiesības, tādēļ Meizs piesargā­sies vākt suvenīrus — tā mēs optimistiski spriedām.

Ar dažādām viltībām es panācu, ka vairākas rei­zes mani iecēla par Merienas pārinieku, kad devā­mies pētīt «Piecnieku». Meizam acīm redzami nebija nekas pretī, un kas gan viņam varētu būt iebilstams: kosmosa skafandrs jaunai meitenei taču ir visdro­šākais sargs, kaut velns to rāvis.

Protams, pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizvedu viņu uz mākslas galeriju un parādīju savu atradumu. Meriena ilgi noraudzījās statujā, kuru apspīdēja mana lāktura gaismas stars.

— Cik brīnišķīgi, — beidzot viņa teica. — Un iedomājieties tikai, tā taču miljoniem gadu gaidī­jusi šeit tumsā! Bet tai jādod kāds vārds.

— Jau ir. Es nosaucu statuju par «Vēstnesi».

— Kādēļ?

— Saprotiet, man tā tiešām šķiet savā ziņā vēst­nesis vai sūtnis, ja gribat, kas atnesis līdz mums vēsti no pagātnes. Tēlnieki zinājuši, ka agri vai vēlu kāds ieradīsies.

— Jums laikam taisnība. Vēstnesis. . . Patiešām, tīri labi. Šai vāidā jūtams kaut kas cēls. Un tai pašā laikā ļoti skumjš. Vai jums tā neliekas?

Es pārliecinājos, ka Meriena ir ļoti gudra sieviete. Vienkārši pārsteidzoši, cik labi viņa mani saprata, ar kādu interesi aplūkoja visu, ko viņai rādīju. To­mēr «Vēstnesis» viņas iztēli pārsteidza visvairāk, un viņa vēl un vēlreiz atgriezās pie tā.

— Vai zināt, Džek, — viņa teica (liekas, nākamajā dienā pēc tam, kad Meizs bija atnācis apskatīt sta­tuju), — jums jāatved šī skulptūra uz Zemi. Iedo­mājieties tikai, kas tā būs par sensāciju!

Es nopūtos.

— Profesors jau labprāt to darītu, taču statuja sver ne mazāk par tonnu. Nepietiks degvielas. Tai nāksies vien pagaidīt līdz nākamajai reizei.

Merienas sejā atspoguļojās izbrīns.

— Bet šeit taču priekšmetiem nav .svara, — viņa iebilda,

— Tas ir pavisam kas cits, — es paskaidroju. — Pastāv svars, un pastāv inerce. Inerce . . . Nu, tas ftaV svarigi. Šā vai tā, mēs nevaram statuju aizvest. Kapteinis Sirls kategoriski atsakās.

— 2ēl gan, — Meriena noteica.

Es šo sarunu atcerējos tikai mūsu aizbraukšanas priekšvakarā. Veselu dienu bijām darbojušies kā uzvilkti, kraudami kuģī mantas (protams, daļu mēs atstājām nākamajām ekspedīcijām). Visas filmiņas bija izlietotas. Kā paziņoja Čārlijs Eštons, — ja mums tagad gadītos sastapt dzīvu jupiterieti, mēs nevarētu fiksēt šo faktu. Manuprāt, ikviens no mums ilgojās kaut īsas atelpas, lai vaļas brīdī tiktu skaid­rībā par saviem iespaidiem un atgūtos pēc tiešās sa­skarsmes ar svešo kultūru.

Meiza kuģis «Henrijs Ljūss» arī bija gandrīz ga­tavs aizceļošanai. Mēs norunājām startēt vienlaicīgi; tas profesoram bija vairāk nekā pa prātam — viņš nebūtu gribējis atstāt Meizu vienu pašu uz «Piec­nieka».

Tā nu viss bija sagatavots, bet te, pārskatot mūsu piezīmes, es pēkšņi atklāju, ka nav sešu eksponēto filmiņu. To, kurās mēs uzņēmām uzrakstus Mākslas templī. Padomājis atcerējos, ka šīs filmiņas tika iedotas man un ka es tās kārtīgi saliku Templī uz karnīzes, lai vēlāk paņemtu.

Vēl tik drīz nestartēsim, profesors un Eštons, at- gūdami nokavēto, cieši guļ, kāpēc gan lai es paklu­sām neaizskrietu pēc filmiņām? Zināju, ka par no­zaudēšanu man mazgās galvu, bet vajadzīga tikai kāda pusstunda — un viss būs kārtībā. Un es devos uz Mākslas templi, katram gadījumam brīdinājis Billu.

Prožektors, protams, bija aizvākts, un «Piecnieka» valdīja nomācoša tumsa. Bet es atstāju pie ieejas signāllākturi, lēcu un kritu, līdz ieraudzīju, ka laiks pārtraukt brīvo kritienu. Pēc desmit minūtēm jau turēju rokā aizmirstās filmiņas.

Vēlēšanās vēlreiz atvadīties no «Vēstneša» bija gluži dabiska. Kas zina, cik gadu paies, pirms es to atkal redzēšu, bet šis noslēpumaina miera pilnais tēls vilināja mani.

Diemžēl tas vilināja ne mani vien. Pjedestāls bija tukšs, statuja pazudusi.

Protams, es varēju nemanīts atgriezties un nevie­nam neko neteikt, lai izvairītos no nepatīkamiem paskaidrojumiem. Taču es biju tik saniknots, ka par piesardzību domāju vismazāk. Atgriezies kuģī, tūlīt pat uzmodināju profesoru un paziņoju viņam par notikušo.

Profesors piecēlās gultā sēdus, berzēdams acis, un izteica vairākus misteram Meizam un viņa ceļabied­riem veltītus vārdus, kurus šeit labāk neatkārtot.

— Vienu gan es nesaprotu, — sašuta Sirls, — kā viņi to izvilkuši ārā. Bet varbūt nav izvilkuši? Mums būtu vajadzējis viņus pamanīt.

— Tur ir daudz klusu stūrīšu. Bet pēc tam viņi notrāpīja brīdi, kad neviena mūsējā nebija tuvumā, un iznesa to ārā. Visai viegli gan nebūs bijis to iz­darīt, pat ņemot vērā šejienes pievilkšanas spēku. — Ērika Fultona balsī skanēja neslēpta sajūsma.

— Tagad nav īstais laiks spriedelēt par viņu tri­kiem! — profesors uzbrēca. — Mums atlikušas piecas stundas, lai izdomātu kādu plānu. Ātrāk viņi nestar­tēs, jo mēs tikko vēl bijām opozīcijā ar Ganimēdu. Vai es nekļūdos, Kingslij?

Sirls pamāja.

— Nē, vislabāk startēt tai brīdī, kad mēs atrādī­simies Jupiteram otrā pusē, — jebkurai citai lido­juma trajektorijai būtu jāpatērē pārāk daudz deg­vielas.

— Lieliski. Tātad mums vēl ir laiks. Kuram ir kāds priekšlikums?

Tagad, paraugoties atpakaļ, man reizēm liekas, ka mēs rīkojāmies diezgan dīvaini un ne īsti tā, kā civilizētiem ļaudīm pieklātos. Pirms saviem diviem trim mēnešiem mums ne prātā nebūtu nācis kas tam­līdzīgs. Taču mēs bijām neciešami noguruši un bries­mīgi sadusmojušies, un turklāt tālu no pārējās cil­vēces viss izskatījās citādi. Likuma nebija, ātlika tikai pašiem spriest tiesu . . .

— Vai mēs spējam aizkavēt viņu startu? Piemē­ram, sabojāt dzinējus? — jautāja Bills.

Sirls kategoriski noraidīja šo priekšlikumu.

— Visam ir savas robežas, — viņš teica. — Ne­maz nerunājot par to, ka Dons Hopkinss ir mans draugs. Viņš man nekad nepiedos, ja izsitīšu no ierindas viņa kuģi. Sevišķi vēl, ja pēc tam izrādītos, ka defektu nevar izlabot.

— Nozagsim degvielu, — lakoniski ieteica Grūvss.

— Pareizi! Skatieties, iluminatori tumši, tātad visi guļ. Slēdzies tik klāt un sūknē ārā.

— Lieliska doma! — es iejaucos. — Bet līdz viņu raķetei ir divi kilometri. Cik garš ir mūsu cauruļ­vads? Vai simt metru sanāks?

Maniem vārdiem nepievērsa ne mazākās uzma­nības; visi turpināja apspriest Grūvsa ideju. Piecās minūtēs tehniskie jautājumi bija atrisināti, atlika uzvilkt skafandrus un stāties pie darba.

Pieteikdamies profesora Forstera ekspedīcijā, es nenojautu, ka kādreiz nonākšu afrikāņu nesēja lomā, kā vecā piedzīvojumu romānā, un stiepšu nastu uz galvas. Turklāt kādu nastu — sesto daļu kosmosa kuģa! (No profesora Forstera, ņemot vera viņa au­gumu, liela labuma nebija.) Uz Piektā pavadoņa kuģis ar pustukšām tvertnēm svēra ap divsimt kilo­gramu. Mēs palīdām tam apakšā, sasprindzinājām spēkus — un pacēlām to no laukuma. Protams, ne jau uzreiz, — kuģa masa taču palika nemainīga. Un tad stiepām to prom.

Tas viss izrādījās mazliet sarežģītāk, nekā bijām domājuši, un iet nācās diezgan ilgi. Beidzot tomēr otrais kuģis šāvēja līdzās pirmajam. Uz «Henrija Ljūsa» neko nebija manījuši, apkalpe gulēja ciešā miegā, domādama, ka arī mēs guļam ne mazāk ciešā miegā.

Es biju nedaudz aizelsies, bet priecājos kā skol­nieks, kad Sirls un Fultons izvilka no mūsu kuģa gaisa slūžām cauruļvadu un klusiņām pieslēdza to «Henrija Ljūsa» tvertnēm.

— Šis plāns ir burvīgs tādēļ, — Grūvss man pa­skaidroja, — ka viņi nevar mūs traucēt, tad viņiem jākāpj ārā un jāatvieno cauruļvads. Mēs izsūknēsim visu piecās minūtēs, bet viņiem jāpatērē divarpus minūtes skafandru uzvilkšanai vien.

Pēkšņi man kļuva ļoti baisi.

— Bet ja nu viņi iedarbina dzinējus un mēģina startēt?

— Tad no mums visiem paliks pāri slapjums. Nu nē, vispirms viņi iznāks ārā pārbaudīt, kas te notiek. Aha, sūkņi sāk strādāt.

Cauruļvads saspringa kā ūdens pārpilna uguns­dzēsēju šļūtene, — tātad degviela sākusi plūst uz mūsu tvertnēm. Man likās, ka kuru katru mirkli «Henrija Ljūsa» iluminatoros uzspīdēs gaisma un pārsteigtā apkalpe metīsies ārā no kuģa, un es pat jutos vīlies, kad tas nenotika. Varēja redzēt, ka viņi

guļ īsti ciešā miegā, ja pat nejūt strādājošo sūkņu radīto vibrāciju. Bet tad pārsūknēšana bija pabeigta, Sirls un Fultons uzmanīgi aizvāca cauruļvadu un novietoja to slūžās. Viss, beidzās labi, un izskats mums bija diezgan muļķīgs.

— Nu? — mēs vaicājām profesoram.

— Iesim atpakaļ kuģī, — viņš padomājis atteica.

Mēs novilkām skafandrus, kaut kā saspiedāmies

kabīnē, un profesors, nosēdies pie raidītāja, pārrai­dīja trauksmes signālu. Pēc tam atlika pagaidīt da­žas sekundes, līdz iedarbosies automāts kaimiņu kuģī.

Atdzīvojas televizors, un uz mums izbijies rau- dzījās_Meizs.

— A, Forsters! — viņš noburkšķēja. — Kas no­ticis?

— Mums nekas, — profesors mierīgi atbildēja. — Bet jūs gan esat šo to pazaudējuši. Paskatieties uz degvielas līmeņrādi.

Meizs nozuda no ekrāna, bet skaļrunī ieskanējās neskaidri izsaucieni. Taču tad atkal parādījās Meizs — nikns un ne pa jokam satraukts.

— Ko tas nozīmē? — viņš dusmīgi uzbrēca. — Vai tas ir jūsu pirksts?

Profesors ļāva viņam kādu brīdi pavārīties, tad beidzot atbildēja:

— Man šķiet, būs labāk, ja jūs atnāksiet pie mums uz pārrunām. Jo vairāk tāpēc, ka jums nav tālu jāiet.

Meizs mazliet apjuka, taču tūlīt pat noskaldīja:

— Un aiziešu arī!

Meizs atkal nozuda no ekrāna.

— Viņam nāksies griezt kažoku uz otru pusi! — ļaunā priekā noteica Bills. — Citas izejas šim nav!

— Lieta nav nemaz tik vienkārša, — Fultons viņu atvēsināja. — Ja vien Meizs gribētu, viņš nemaz neielaistos ar mums sarunās, bet izsauktu pa radio degvielas raķeti no Ganimēda.

— Ko tas viņam dos? Viņš zaudēs vairākas dienas un milzum daudz naudas.

— Toties viņam paliks statuja. Bet naudu viņš atgūs tiesas ceļā.

Iedegās slūžu signālspuldzīte, un kabīnē" iesprau­cās Meizs. Spriežot pēc viņa sejas, viņš ceļā bija paguvis visu apsvērt un bija noskaņots mierīgam izlīgumam.

— Nu, nu, — viņš labsirdīgi iesāka. — Kādēļ jūs esat izgudrojuši šīs blēņas?

— Jūs ļoti labi zināt, kādēļ, — dzedri atbildēja profesors. — Es taču jums skaidri un gaiši pateicu, ka no «Piecnieka» neko nedrīkst vest projām. Jūs esat piesavinājies īpašumu, kas jums nepieder.

— Bet paklausieties! Kam tas pieder? Jūs taču negribēsiet apgalvot, ka uz. šīs planētas viss ir jūsu personiskais īpašums?

— Tā nav planēta — tas ir kuģis, tātad šeit pie­mērojams likums par izglābtu īpašumu.

— Visai strīdīgs jautājums. Vai jūs nedomājat, ka labāk būtu pagaidīt, līdz jūsu pretenzijas apstip­rinās tiesa?

Profesors izturējās ļoti pieklājīgi, taču es redzēju, ka tas viņam prasa milzīgu piepūli.

— Redziet, mister Meiz, — viņš noteica ļaunu vēstošā mierā. •— Jūs esat pievācis mūsu vissvarī­gāko atradumu. Zināmā mērā varu aizbildināt jūsu rīcību, jo jūs nespējat saprast tādu arheologu kā es un nemaz neapzināties, ko esat izdarījis. Atdo­diet statuju, mēs pārsūknēsim jums atpakaļ degvielu un aizmirsīsim- notikušo.

Meizs domīgi paberzēja zodu.

— Nesaprotu, kādēļ tāds troksnis par kaut kādu statuju, šeit taču ir daudz visādu mantu.

Un te nu profesors nošāva greizi.

— Jūs spriežat gluži kā cilvēks, kas nozadzis Luvrā «Monu Līzu» un uzskata, ka neviens nepa­manīs tās trūkumu, ja visapkārt karājas vēl tik daudz gleznu! Šī statuja ir tik unikāla, ka neviens Zemes mākslas darbs nav salīdzināms ar to. Lūk, kādēļ tā jāatdod.

Kad tirgojies, nedrīksti parādīt, cik ļoti ieintere­sēts esi darījuma slēgšanā. Es uzreiz pamanīju alkatības liesmiņu Meiza acīs un noteicu pie sevis: «Ahā! Viņš ietiepsies.» Ienāca prātā Fultona vārdi par degvielas raķeti no Ganimēda.

— Dodiet man pusstundu laika pārdomām, — Meizs sacīja un pagriezās uz izejas pusi.

— Lūdzu, — profesors sausi atteica. — Bet tikai pusstundu, ne minūtes vairāk.

Meizs tomēr nebija vis nekāds muļķis: nebija pa­gājušas pat piecas minūtes, kad viņa antena lēni pagriezās pret Ganimēdu. Protams, mēs mēģinājām pārtvert sarunu, bet viņš izmantoja slepenu šifru. Šie avīžnieki acīmredzot ne visai uzticas cits citam.

Atbilde pienāca pēc dažām minūtēm un arī bija šifrēta. Turpmāko notikumu gaidās mēs no jauna apspriedāmies. Profesors bija nonācis līdz tādai sta­dijai, kad cilvēks iet pāri visiem šķēršļiem, nerēķi­noties ne ar ko. Paša pieļautās kļūdas apziņa tikai vairoja viņa dusmas.

Acīmredzot Meizs no kaut kā baidījās, jo viņš atgriezās ar papildspēkiem. Viņu pavadīja pilots

Donalds Hopkinss, kas acīm redzami jutās ne­veikli.

— Viss nokārtots, profesor, — Meizs uzvaroši paziņoja. — Sliktākajā gadījumā es varēšu atgriez­ties bez jūsu palīdzības, kaut arī tas prasīs mazliet vairāk laika. Tomēr es nenoliedzu, ka labāk būtu vienoties, tas ietaupīs gan laiku, gan naudu. Mans pēdējais vārds: jūs atdodat degvielu, bet es atdodu jums visus pārējos . .. ē-ē … suvenīrus, kurus esmu savācis. Taču «Mona Līza» paliek pie manis, kaut arī tādēļ es nonāktu uz Ganimēda tikai nākamajā nedēļā.

Vispirms profesors izgrūda dažus lāstus, kurus pieņemts saukt par kosmiskajiem, lai gan, goda vārds, tie ne visai atšķiras no Zemes lamuvārdiem. Atvieglojis sirdi, viņš ierunājās draudīgā pieklājībā:

— Cienījamais mister Meiz, jūs esat pēdīgais krāpnieks, tātad man nav ar jums jāceremonējas. Esmu gatavs lietot spēku, likums mani attaisnos.

Mēs ieņēmām stratēģiskās pozīcijas pie durvīm. Meiza sejā atspoguļojās tikko jaušams nemiers, tik tikko jaušams.

— Izbeidziet šo melodrāmu, — viņš augstprātīgi teica. — Tagad ir divdesmit pirmais, nevis deviņ­padsmitais gadsimts, un šeit nav Mežonīgie Rie­tumi.

— Mežonīgie Rietumi — tie ir deviņpadsmitā gadsimta .astoņdesmitie gadi, — pedantiskais Bills viņu izlaboja.

— Uzskatiet sevi par arestētū, bet mēs pa to laiku izlemsim, kā rīkoties, — profesors turpināja. — Mister Sirl, pavadiet viņu uz B kabīni.

Meizs ar nervozu smiekliņu piespiedās atmugu­riski pie sienas.

— Diezgan, profesor, tas ir bērnišķīgi! Jūs neva­rat aizturēt mani pret manu gribu. — Viņš, atbalstu meklēdams, pavērās «Henrija Ljūsa» kapteinī.

Donalds Hopkinss notrauca no uzsvārča nere­dzamu puteklīti.

— Es nevēlos iejaukties visādās ķildās, — viņš noteica kaut kur izplatījumā.

Meizs nikni paskatījās uz savu pilotu un negri­bīgi padevās. Mēs apgādājām viņu ar grāmatām un ieslēdzām.

Tiklīdz Meizs bija aizvests, profesors pievērsās Hopkinsam. kas ar skaudību noraudzījās uz mūsu degvielas līmeņrādi.

— Es nebūšu kļūdījies, kapteini, — viņš pieklājīgi sacīja, — pieņemot, ka jūs nevēlaties būt sava darba devēja mahināciju līdzdalībnieks.

— Es esmu neitrāls. Mana darīšana ir atvest kuģi uz šejieni un nogādāt atpakaļ uz Zemi. Bet jūs tie­ciet galā oaši,

— Paldies. Man šķiet, mēs viens otru lieliski sa­protam. Varbūt jūs atgriezīsieties savā kuģī un pa­skaidrosiet, kāda ir situācija. Mēs sazināsimies ar jums pēc dažām minūtēm.

Kanteinis Hopkinss nevērīoā gaitā devās uz izeju. Durvīs viņš oagriezās r>ret Sirlu.

— Starp citu, Kingslij, — viņš izmeta, — vai iū« neesat domājuši par spīdzināšanu? Esiet tik laipns un paziņojiet man, ia nolemsiet ķerties pie tās, — man ir daža laba amizanta ideja.

To teicis, viņš izgāja, atstādams mūs kopā ar ķīl­nieku.

Cik es sapratu, profesors cerēja uz tiešu apmainu. Taču viņš nebija ņēmis vērā vienu lietu, proti, Me­rienas raksturu.

— Tā Rendolfam vajag, — viņa sacīja. — Bet, starp citu, kāda tur starpība? Uz jūsu kuģa viņam nav nemaz sliktāk kā pie mums, un jūs neuzdroši­nāsieties durt viņam pirkstu klāt. Dariet man zi­nāmu, kad viņš būs jums apnicis.

Strupcejš! Mēs acīm redzami bijām pārcentušies un galu galā itin nekā nebijām panākuši. Meizs at­radās mūsu rokās, bet tas mums neko nedeva.

Profesors drūmi raudzījās iluminatorā, pagriezis mums muguru. Milzīgais Jupitera disks šķita bal­stāmies pret apvārsni, aizsedzot gandrīz visas de­besis.

— Viņa jāpārliecina, ka mēs nejokojam, — For­sters sacīja. Viņš pagriezās pret mani. — Kā jūs domājat, vai viņa no tiesas mīl šo nelieti?

— Hm . .. Liekas, jā. Jā, protams.

Profesors iegrima domās. Tad viņš sacīja Sirlam:

— Ienāciet manā kabīnē. Es gribu šo to ar jums apspriest.

Viņi bija projām diezgan ilgi, bet, kad atgriezās, abu sejās atspoguļojās ļauns prieks par kaut ko gaidāmu; profesors turēja rokā skaitļiem aprakstītu papīra lapu. Piegājis pie raidītāja, viņš izsauca «Henriju Ljūsu».

— Klausos.— Spriežot pēc tā, cik ātri Meriena atbildēja, viņa bija gaidījusi mūsu izsaukumu. — Nu, kā, vai nolēmāt atsaukt trauksmi? Citādi taču tas kļūst jau garlaicīgi.

Profesors dzedri pavērās viņā.

-— Mis Mitčela, — viņš teica. — Acīmredzot jūs neesat mūsu vārdus ņēmusi nopietni. Tādēļ es no­lēmu parādīt jums… hm…, ka mēs nejokojam. Es parūpēšos, lai jūsu šefs nonāktu tādā situācijā, ka viņam ļoti gribēsies, kaut ātrāk jūs viņu iz­pestītu.

— Patiešām? — Meriena bezkaislīgi apvaicājās, taču man šķita, ka viņas balsī saklausāma satrau­kuma pieskaņa.

— Jums droši vien nav īsti skaidra debess ķer­meņu mehānika, — profesors saldā balsī turpināja. — Uzminēju? 2ēl, žēl. Starp citu, jūsu pilots apstip­rinās visu, ko es tūlīt teikšu. Vai nav tiesa, mister Hopkins?

— Šaujiet vaļā, — izdzirdējām ļoti neitrālu balsi.

— Klausieties uzmanīgi, mis Mitčela. Atļaujiet vispirms atgādināt, ka mūsu stāvoklis uz šī pava­doņa nav gluži parasts, tas ir pat bīstams. Pietiek pamest skatienu pa iluminatoru, lai pārliecinātos, ka Jupiters ir tepat līdzās. Vai gan jums vēl jāat­gādina, ka Jupitera pievilkšanas spēks daudzkārt pārsniedz pārējo planētu gravitāciju? Jūs to visu saprotat?

— Jā, — Meriena apstiprināja, bet ne vairs tik aukstasinīgi. — Turpiniet.

— Lieliski. Mūsu pasaulīte apriņķo Jupiteru div­padsmit stundās. Redziet: saskaņā ar zināmu teorēmu ķermenim, kas krīt no orbītas, vajadzīgas simt sep­tiņdesmit septiņas tūkstošdaļas perioda, lai sasniegtu pievilkšanas spēku centru. Citiem vārdiem sakot, ķermenis, kas krīt no šejienes uz Jupiteru, sasniedz planētas centru aptuveni pēc divām stundām un septiņām minūtēm. Kapteinis Hopkinss, bez šaubām, var jums to apliecināt.

Pēc neilgas pauzes mēs izdzirdējām Hopkinsa balsi:

— Es, protams, nevaru galvot par minēto skaitļu absolūtu precizitāti, bet domāju, ka viss ir pareizi. Ja ari ir kļūda, tad neliela.

— Jauki, — profesors turpināja. — Jūs, bez šau­bām, saprotat, — viņš labsirdīgi pavīpsnāja, — ka krišana uz planētas centru ir tīri teorētisks ga­dījums. Ja patiešām mestu no šejienes kādu priekš­metu, tas sasniegtu Jupitera atmosfēras augšējos slāņus daudz ātrāk. Es ceru, jums nav garlaicīgi klausīties manī?

— Nē, — ļoti klusi atbildēja Meriena.

— Brīnišķīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka kapteinis Sirls man aprēķinājis, cik ilgi ķermenis īsti kritīs. Sanāk stunda un trīsdesmit piecas minūtes, ie­spējamā kļūda — divas trīs minūtes. Garantēt abso­lūtu precizitāti mēs nevaram, ha-ha! Jūs, protams, esat ievērojusi, ka mūsu pavadoņa pievilkšanas spēka lauks ir ārkārtīgi mazs. Otrais kosmiskais āt­rums šeit ir tikai ap desmit metru sekundē. Aizmetiet kādu priekšmetu ar tādu ātrumu, un tas vairs neat­griezīsies uz šejieni. Pareizi, mister Hopkins?

— Pilnīgi pareizi.

— Bet tagad pāriesim pie lietas. Mēs domājam tūlīt izvest misteru Meizu pastaigā. Tikko viņš atra­dīsies tieši zem Jupitera, mēs noņemsim viņa ska­fandram reaktīvās pistoles un .. . ē . . . piešķirsim misteram Meizam zināmu paātrinājumu. Mēs ar savu kuģi labprāt panāksim viņu un uzņemsim, tik­līdz būsiet atdevusi mums nozagto īpašumu. No mana paskaidrojuma jūs, protams, sapratāt, ka lai­kam te ir visai svarīga nozīme. Stunda un trīsdesmit piecas minūtes ir apbrīnojami īss laika sprīdis, vai ne?

— Profesor! — es pārsteigumā izsaucos, — Justo nedarīsiet!

— Klusējiet jel! — viņš uzbrēca. — Tātad, mis Mitčela, ko jūs par to teiksiet?

Merienas sejā jautās gan šausmas, gan neticība.

— Tas gluži vienkārši ir blefs! — viņa iesaucās. — Es neticu, ka jūs to darīsiet! Komanda jums ne­atļaus!

Profesors nopūtās.

— Ļoti žēl. Kapteini Sirl, mister Grūvs, lūdzu, at­vediet apcietināto un izpildiet manus norādījumus.

— Tieši tā, ser, — svinīgi atbildēja Sirls.

Meizs bija acīm redzami izbijies, taču nedomāja

piekāpties.

— Kas jums vēl padomā? — viņš jautāja, kad viņam iedeva skafandru.

Sirls paņēma viņa reaktīvās pistoles.

— Apģērbieties, — viņš pavēlēja. — Mēs ejam pastaigāties.

Tikai tagad es aptvēru, kas profesoram padomā. Protams, tas viss ir blefs, kolosāls blefs, viņš neme­tis Meizu uz Jupiteru. Un, ja arī gribētu mest, Sirls

I un Grūvss nebūtu ar mieru to darīt. Bet Meriena taču atjautīs, ka tiek krāpta, un mēs būsim sprukās.

I Aizbēgt Meizs nevarēja; bez reaktīvajām pisto­lēm viņš bija bezspēcīgs. Pavadoņi saņēma viņu zem rokām un vilka uz priekšu kā pietauvojamu aero- statu. Viņi vilka Meizu pretī apvārsnim — un pretī Jupiteram.

) Es palūkojos uz kaimiņu kuģi un ieraudzīju, ka Meriena, stāvēdama pie iluminatora, ar skatienu pavada šo trio. Arī profesors Forsters bija to pa­manījis.

— Ceru, mis Mitčela, jūs saprotat, ka mani ļau­dis neaizvilka tukšu skafandru. Atļaušos ieteikt jums apbruņoties ar tālskati. Pēc minūtes viņi no­zudis aiz apvāršņa, taču jūs atkal ieraudzīsiet mis­teru Meizu, kad viņš sāks… hm … celties augšup.

Skaļrunis klusēja. Likās, ka mokošajām gaidām nebūs gala. Varbūt Meriena nodomājusi pārbaudīt profesora apņēmību?

Paķēris tālskati, es pavērsu to pret debesīm, kas pacēlās virs tik aplam tuvā apvāršņa. Un pēkšņi ieraudzīju niecīgu gaismas uzliesmojumu pret Ju­pitera milzu diska dzelteno fonu. Atri iestādīju fo­kusu un saskatīju trīs figūriņas paceļamies kosmosā. Manu acu priekšā tās sadalījās: divas ar pistolēm piebremzēja un sāka krist atpakaļ uz «Piecnieku», bet trešā lidoja tālāk tieši pretī draudīgajam debess ķermenim.

Es šausmās pagriezos pret profesoru.

— Viņi to izdarīja! Es biju domājis, ka tas ir blefs!

— Mis Mitčela, bez šaubām, domājusi tāpat, — , piofesors vēsi atbildēja, runādams mikrofonā. — Ceru, ka man nav jums jāskaidro, ar ko draud vil­cināšanās. Šķiet, es jau teicu, ka kritiens no mūsu orbītas līdz Jupiteram ilgst tikai deviņdesmit piecas minūtes. Bet vispār pietiek arī ar četrdesmit minū­tēm, pēc tam būs par vēlu . ..

_Viņš ieturēja izteiksmīgu pauzi. Skaļrunis klu­sēja.

— Bet tagad, — profesors turpināja, — es izslē­dzu uztvērēju, lai izvairītos no veltīgiem strīdiem. Mēs atsāksim sarunu tikai tad, kad jūs būsiet at­devusi statuju … Un pārējos priekšmetus, par ku­

riem misters Meizs tik neapdomīgi izrunājās. Visu labu.

Pagāja desmit mokpilnas minūtes. Es biju- pazau­dējis Meizu no redzes loka un jau prātoju, vai ti­kai nav pienācis laiks sasiet profesoru un drāzties pakaļ viņa upurim, kamēr vēl neesam kļuvuši par slepkavām. Bet kuģi taču vada tie paši cilvēki, kas ar savām rokām izdarījuši noziegumu. Es pagalam apjuku.

Te lēni atvērās «Henrija Ljūsa» lūka un parādī­jās divi skafandros tērpti stāvi, balstīdami mūsu stiīdu vaininieku.

— Pilnīga kapitulācija. — Profesors apmierināts nopūtās. — Nesiet šurp, — viņš pa radio izrīkoja. — Es atvēršu slūžas.

Viņš acīm redzami nesteidzās. Es nepārtraukti skatījos pulkstenī — bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes. Gaisa slūžās iedārdējās, iešķindējās, tad atvērās durvis un ienāca kapteinis Hopkinss. Viņam sekoja Meriena, kurai trūka tikai asiņainas āvas rokā, — tad tā būtu īsta Klitemn^stra. Baidījos sa­stapt viņas skatienu, bet profesoram no tā ne silts, ne auksts. Viņš iegāja slūžās, pārbaudīja, vai viss ir atgādāts, un atgriezās, rokas berzēdams.

— Nu, tā, — viņš jautri sacīja. — Bet tagad pie­sēdiet, iedzersim un aizmirsīsim šo nepatīkamo pār­pratumu.

— Jūs esat prātu zaudējis! — es sašutumā iesau­cos, rādīdams uz pulksteni. — Viņš jau nolidojis pusi ceļa līdz Jupiteram!

Profesors Forsters nosodoši pavērās manī.

— Nepacietība ir parasts jaunības netikums, — viņš noteica. — Es neredzu nekāda iemesla steigai.

Te nu pirmoreiz ierunājās Meriena; no meitenes sejas bija redzams, ka viņa ne pa jokam izbi­jusies.

— Bet jūs taču apsolījāt, — viņa nočukstēja.

Profesors negaidot padevās. Viņam palika pēdē­jais vārds, un viņš nebūt negribēja paildzināt spī­dzināšanu.

— Nomierinieties, mis Mitčela, un jūs, Džek, — Meizs atrodas drošībā tāpat kā mēs ar jums. Viņu var uzņemt kuģī kuru katru brīdi.

— Tātad jūs man melojāt?

— Nepavisam ne. Viss, ko es teicu, ir tīra patie­sība. Tikai jūs izdarījāt nepareizu secinājumu. Kad es jums sacīju, ka no mūsu orbītas mests ķermenis nokritīs uz Jupitera pēc deviņdesmit piecām minū­tēm, es — atzīstos, ne bez nodoma — noklusēju kādu svarīgu noteikumu. Vajadzēja piebilst: «Ķermenis, kas atrodas miera stāvoklī attiecībā pret Jupiteru.» Jūsu draugs misters Meizs lidoja pa orbītu kopā ar pavadoni un tādā pašā ātrumā kā pavadonis. Apmē­ram seši kilometri sekundē, mis Mitčela. Jā, mēs nometām viņu no «Piecnieka» pretī Jupiteram. Taču mūsu piešķirtais ātrums ir sīkums, praktiski viņš turpina lidot pa to pašu orbītu. Viņš var nolidot pretī Jupiteram — kapteinis Sirls to visu aprēķi­nāja — ne vairāk kā simt kilometru. Apriņķojuma beigās, pēc divpadsmit stundām, viņš atradīsies tai pašā punktā, no kura startējis, bez jebkādas palī­dzības no mūsu puses.

Iestājās ilgs, ļoti ilgs klusums. Merienas seja pauda gan naidu, gan atvieglojumu, gan ap stūri apvesta cilvēka niknumu. Beidzot viņa pagriezās pret kapteini Hopkinsu.

— Jūs, protams, to visu zinājāt! Kāpēc jūs man neko neteicāt?

Hopkinss pārmetoši paskatījās uz viņu.

— Jūs man nejautājāt, — viņš atbildēja.

Mēs pievācām Meizu pēc stundas. Viņš bija no­lidojis tikai divdesmit kilometrus, un mēs bez pū­lēm sameklējām viņu pēc skafandrā iemontētās sig- nālspuldzes. Meiza radiofons bija sabojāts, un ta­gad gan es sapratu, kādēļ. Meizs bija pietiekami gudrs, lai aptvertu, ka viņam nekas nedraud, un, ja radio būtu darbojies, viņš būtu nodibinājis sakarus ar savējiem un atmaskojis mūsu krāpšanu. Bet, starp citu, kas zina! Personiski es viņa vietā labāk būtu padevies, kaut arī pilnīgi droši zinātu, ka man ne­kas nevar notikt. Manuprāt, viņš tur jutās ļoti vien­tuļš .. .

Ar pašu mazāko ātrumu panākuši Meizu, mēs ie- vilkām viņu iekšā. Man par izbrīnu, viņš nesarīkoja nekādu scēnu: vai nu pārlieku priecājās, atgriezies mūsu mājīgajā kabīnē, vai ari bija nospriedis, ka zaudējis godīgā cīņā un nav vērts turēt ļaunu prātu uz uzvarētāju. Pēdējais iemesls, domāju, ir tica­māks.

Nu, lūk, šķiet, arī viss, ja neskaita to, ka uz atva­dām mēs vēlreiz atstājām Meizu ar garu degunu. Viņa kuģa komerckrava taču bija jūtami samazinā­jusies, tātad arī degvielas vajadzēja mazāk, un pār­palikumu mēs paturējām sev. Tas mums deva ie­spēju aizvest «Vēstnesi» uz Ganimēdu. Protams, profesors izrakstīja Meizam čeku par degvielu, viss bija pilnīgi likumīgi.

Un vēl kāda raksturīga epizode, par kuru man jums jāpastāsta. Jau pirmajā dienā pēc tam, kad Britu muzejā tika atvērta jaunā nodaļa, es aizgāju turp paskatīties u^z «Vēstnesi»: gribējās pārbaudīt, vai tas ietekmēs mani tikpat spēcīgi arī jaunajos apstākļos. (Nu, tad ziniet: tagad bija gluži kas cits nekā agrāk, bet iespaids tomēr spēcīgs, un kopš tā brīža es visu muzeju uztveru kaut kā savādāk.) Zālē bija milzums apmeklētāju, un viņu vidū ieraudzīju Meizu un Merienu.

Beidzās ar to, ka mēs iegriezāmies restorānā un visai patīkami pavadījām laiku pie galdiņa.. Gods kam gods, Meizs ilgi netur ļaunu prātu. Vienīgi Me­riena mani sarūgtināja.

Nudien nesaprotu, ko viņa tajā atradusi.

Загрузка...