Iesākumā

Kāds čabinājās pie durvīm. Antons vēl kādu brīdi izmisīgi centās noķert aizbaidīto domu, kura, veikli izlocīdamās, pazuda tēlu drūzmā, uz atvadām pamājot ar asti. Tad viņš nopūtās, akurāti aizvēra burtnīcu un bargi paskatījās uz durvīm.

— Lūdzu, — tikko dzirdami atskanēja uzaicinājums.

Durvis pavērās, un istabā ieslīdēja lokans stāvs. Antons cieši jo cieši aizvēra plakstiņus. Ienācējs pārvērtās par dzirksteļu mākoni, kas peldēja pret viņu. Antonam atkal likās, ka dzirksteles ir daudz spilgtākas nekā iepriekšējo reizi. Viņš nodomāja: «Ja tas turpināsies tādā tempā . . . Tomēr labi, ka tikai es, bet neviens cits to neredz. Tik¬pat kā neviens cits …»

Antons atvēra acis. Cieši vērodama viņa seju, Antona priekšā stāvēja Nadja — kalsns, garkājains radījums, kuram pēc gada vai diviem bija gaidāma pārvēršanās par kaut ko ļoti pievilcīgu.

— Ko tu gribi? — noprasīja Antons. — Tomēr nevari nociesties?

— Tikai kādu pusstundiņu, — viņa lūdzās žēlabainā balsī. — Es netieku galā ar sevi!

Iesākumā

Tur nu Nadjai bija taisnība: cits nekas neatlika, jo intensitāte gandrīz vai bija sa-sniegusi kritisko. «Gluži nelaikā,» nodo¬māja Antons. «Mūsu ricībā ir tikai pusstun¬da .. . Vai pietiks?»

— Kas tad mums šodien paredzēts? — viņš jautāja.

Nolaidusi skropstas pār nepacietībā de¬gošajām acīm, meitene nočukstēja:

— «Pēdējā satikšanās».

Antons gandrīz vai iesvilpās:

— Lūk, kā! Šķiet, ka šī pusstunda man dārgi maksās!

— Nu, ko es tur varu darīt! — viņa at¬kārtoja, izmisuma pilna.

— Diemžēl, neko, — atbildēja Antons.

— Kā tur bija? Vai es vēl esmu pie samaņas? Atcerējos gan: «Viss brūcēm klāts, viņš žēli vaidēja.»

— Tu esi mirstošs bruņinieks, — viņa sāka bērt kā pupas. — Tu esi pie skaidra prāta un saprašanas, taču spēki atstāj tavu brūcēm klāto miesu, skatiens kļūst mig¬lains. Asiņainu lupatu kaudzē uz grīdas tu guli nabadzīgā būdiņā. Aiz tās sienām, nakts tumsas segtajā drūmajā mežā gaudo viesulis . . .

— Ak dievs, tas nu gan ir bijis dzej¬nieks! — nomurmināja Antons, pārlaiz¬dams neuzticības pilnu skatienu omulīga¬jai istabai. Uz mirkli viņa uzmanību pie¬saistīja logs, kas pavērās pret zaļo, maija saulē sasilušo pagalmu.

— Es būtu aizvilcis aizkarus, — viņš no¬teica, atlaizdamies uz kušetes. — Ja jau mirstu, man taču pienāktos gulēt?

— Jā, jā, — izklaidīgi atbildēja Nadja.

— Dari, kā zini.

Iedzīvojoties lomā un koncentrējot visu uzmanību uz to, nevilšus noraustījās meite¬nes uzacis. Juzdams, ka atkal uzmācas bai¬les, Antons sarāvās.

— Ej prom! — viņš uzstāja kaprīzā bal¬sī. — Tu man traucē.

Meitene pamāja ar galvu un izgāja no istabas. Blenzdams griestos, Antons sāka noskaņoties uz cīniņu, koncentrēja spēkus, jo bija pārliecināts, ka drīz vien tie viņam būs ļoti nepieciešami.

Durvis atvērās, un istabā ienāca princese. It kā būtu tērpusies smagā parādes kleitā, kāpdama pār slieksni, viņa pacēla uz augšu halāta malu un uz mirkli apstājās, vērīgi ieskatīdamās būdiņas biezajā krēslā. Tad princese nedroši panāca dažus soļus uz priekšu un noliecās pār viņu.

— Cau! — priecīgi iesaucās Antons.

— Kādi vēji tevi te atpūtuši?

Šķiet, ka princese to nedzirdēja.

— Ak dievs! — viņa izdvesa ar pūlēm.

— Tu tas esi . . . Seit . . . Bet man stāstīja, ka tu . . . nogalēts.

— Tu esi pareizi informēta. — To teik¬dams, viņš sadrūma. — Ņemot vērā pašrei¬zējo medicīnas stāvokli, es ilgi nedzīvošu.

Princese līgani noslīga uz ceļgaliem, kas mīksti iegrima dubļos un drazā uz būdiņas klona. Viņas nekustīgajā sejā paspīdēja asaras, sariesdamās bēdu pilnās acīs.

— Piecelies! — viņš klusi noteica.

— Nosmērēsi izejamo kleitu. Bet veļas mazgātavu, kā tu zini, atvērs tikai pirmdien.

Pretoties meitenes neparastajai ietekmei kļuva arvien grūtāk. Pašam negribot, ķer¬meni sāka stindzināt sāpes un aukstums, tas kļuva smags kā svins.

— Piedod, — tik tikko dzirdami murmi¬nāja meitene. — Manu nabadziņ, manu na¬badziņ . . .

Galvu atgāzis, Antons skatījās griestos, kuros jau sāka parādīties sapuvušas sijas. Pakāpeniski arī viņa seja sāka paust vien¬aldzību un samierināšanos ar likteni.

—• Bilsti jel kādu vārdiņu, — viņa lūdzās. •— Runā . . .

— Ej prom! — atskanēja no Antona iekaisušajām lūpām. — Es . . . es esmu aiz¬ņemts.

Princeses acīs parādījās asaras, kas strau¬mītēm notecēja pār gludajiem, melnīgsnē¬jiem vaigiem.

— Te tev nav ko meklēt, — viņš turpi¬nāja, vēl izrādīdams pretestību. — Ko teiks pilī?

Princese nodrebēja un paslēpa plaukstās sašķobīto seju.

«Vai nebūšu nogāzis kādu podu?» pie sevis prātoja Antons, gurdi ķerdamies pie izgaistošās apziņas driskām.

— Vai tu nevari piedot? — viņa jautāja, joprojām piesegusi seju. — Neesi tik ciet¬sirdīgs!

— Kāds tev labums no manas piedoša¬nas? — viņš atbildēja, gausi izrunādams katru vārdu. — Tu mani aizmirsīsi, visu aiz¬mirsīsi.

— Klusē! — iekliedzās princese, ar pirk¬stiem ieķerdamās viņa smagajos plecos.

— Pagān, burvi! Ko tu esi izdarījis ar mani?! Kāpēc es nevaru iztikt bez tevis?!

Ievainotā seja savilkās sāpēs. Princese bailēs atlaida pirkstus. Gandrīz nemanāmi pasmaidījis, viņš noteica:

— Nomierinies . . . Burvestība mirs reizē ar mani.

— Tā nerunā, — jaunava lūdzās. — Man sirds ir kā ugunī… tā sāp . . .

Bruņinieks pacēla galvu, ieskatījās viņas ciešanu pilnajā sejā, kura mirka asarās, un neizturēja.

— Ak tu mana dzivība! — viņš čukstēja elsu pārņemtā balsī. — Mana laime! Tu at¬nāci! Es neticēju … es neuzdrošinājos ti¬cēt … Es gāju pie tevis, bet nevarēju, man pietrūka spēka . . . Cik tas ir muļķīgi! Ak dievi, cik tas ir muļķīgi! . . .

Vājos čukstus pēkšņi noslāpēja dobji si¬tieni, kas satricināja būdiņu. Viņi abi sastin¬ga un ieklausījās.

— Tomēr atraduši! — iesaucās bruņi¬nieks. Atņirdzis zobus, viņš pastiepa roku pēc zobena. Taču kādreiz varenie muskuļi atteicās klausīt un varonis vaidēdams no¬krita uz muguras. Viņa acīs parādījās vajāta zvēra skumjas.

— Protams! — bruņinieks iesaucās, ar pūlēm izmocīdams srnaidu. — Tas ir tik vienkārši! Dunča dūriens — un viss kār¬tībā!

— Nē! — iekliedzās princese. — Es ne¬gribu! Dievs, apžēlojies! Glāb mūs!

Lēkādams no priekšmeta uz priekšmetu, viņas izmisuma pilnais skatiens šaudījās būdiņas tumsā, kamēr uzgrūdās zobenam un sastinga pie tā kā apburts. Uzmanīgi paņē¬musi smagā ieroča asmeni smalkajos pirk¬stos, princese pastūma zobenu uz priekšu, līdz tā rokturis atspiedās pret akmeni, un pacēla smaili pret krūtīm. Tad viņa kaut ko nočukstēja pie sevis it kā atvadīdamās.

— Attopies!!! — viņš iekliedzās, ar izmi¬sīgu piepūli atbrīvodamies no sāpju un ne¬spēka valgiem. — Nadja!

Ar rāvienu meties uz priekšu, Antons iz¬sita zobenu no vārgajām rokām un piespie¬da raudošo meiteni pie sevis.

— Attopies, Nadjuša! — viņš čukstēja. — Sapnis ir beidzies, kaislības rimušas. Mēs atkal esam mājās. Mosties jel!

Viņas šņuksti pierima. Telpa pamazām at¬guva sākotnējo izskatu, pārvērzdamās par ultramodernu, komfortablu istabu vecpuiša dzīvoklī. It kā atgādinādams par sitieniem, kas satricināja būdiņas durvis, no gaiteņa atskanēja zvana skaņas.

— Kās tas ir? . . . Kas notiek? — čukstēja Nadja. — Anton! . . . Vai tu tas esi? . . . Kur mēs esam? . . . Kur ir pārējie? Kas tur dau¬zījās?

Antons nosodoši pagrozīja galvu un de¬vās atvērt durvis. Vienlaikus viņš berzēja krūtis, kuras joprojām sāpēja no ievaino¬jumiem. Meitene noskatījās viņam pakaļ, ar plaukstām satvērusi deniņus un pamazām atgriezdamās šajā pasaulē.

Kad viņa roka gandrīz jau bija pieskā¬rusies durvju rokturim, Antons pēkšņi sa¬stinga, ar visu ķermeni sajuzdams labi pa¬zīstamo baiļu priekšnojautu. «Kas nu būs?» viņš nodomāja. «Kas gaidāms šoreiz?>

Paskatījies pa novērošanas «actiņu», An¬tons nevarēja novaldīt pārsteiguma sau¬cienu.

Tas bija Mamontovs, pats personīgi. Iespiedis dūres sānos, drūms un apņēmības pilns, ar sirmām sajukušām krēpēm viņš stāvēja durvju priekšā. «Nu, gluži kā lauva miniatūrā,» nodomāja Antons. «Taču sa¬biedrībai tas netraucē uzskatīt viņu par iz¬cilu režisoru. Ja jau Mamontovam nav bijis slinkums atnākt pašam, viņš droši vien ir ārkārtīgi saniknots. Bet kā viņš mūs samek¬lējis?»

Antons atvēra durvis un satrūkās, vien¬laikus sagatavodamies aizsardzībai, jo iz¬rādījās, ka atnācēji ir divi. Taču, redzot, ka otrs — garākais un slaidākais stāvs — pie¬der Mamontova asistentei, kura vienmēr bija izaicinoši eleganta un izskatījās pār¬steidzoši svaiga kā tikko no vannas izkā¬pusi, sasprindzinājums izgaisa.

«Kas notiek? Vai tiešām viņa izpļāpājusies? Kur paliek.konspirācija?» nodomāja Antons.

— Skaidrs, ka Nadežda ir pie jums, — saērcinātā balsī uzstāja režisors. — Beidzot man pietiek! Es ziņošu milicijai!

— Ja labpatikas, varat piezvanīt no mana tālruņa, — laipni piedāvāja Antons.

— Starp citu, vispirms — labdien! Priecā¬jos tevi sastapt, Alīna!

Režisora asistente atbildēja ar smaidu, kurā nekas neliecināja par parasto siltumu. «Tas nekas,» nodomāja Antons. «Šobrīd viņa pieder tikai savam šefam, un viss pā¬rējais ir pagaisis.»

— Vai sirdsapziņa jums ir? — jautāja Mamontovs. — Meitenei vēl nav ne piec¬padsmit gadu, bet jūs esat divreiz vecāks! Es nodošu jūs tiesā!

— Maziņš, bet nikns, — pie sevis nomur¬mināja Antons. Atkāpies sāņus, viņš uzai¬cināja: — Lūdzu!

Apveltījis namatēvu ar nicīgu skatienu, Mamontovs iesoļoja viesistabā. Nedaudz atpalikusi Alīna, priecīgi uzsmaidīdama, slepus noskūpstīja Antonu un tad, veikli atgriezdamās šodienas lomā, aizsteidzās re¬žisoram pa pēdām. Priecādamies par viņas izkopto gaitu, Antons pārmetoši pagrozīja galvu, nodomādams pie sevis: «Ak grēki, mani grēki …»

— Nadja, — viņš palūdza, tūlīt aiz vie¬siem ieiedams istabā. — Vai tu neuzliktu mums kafiju?

Ar neko nesaprotošu skatienu Nadja da¬žas sekundes nolūkojās uz viņu, tad pamāja ar galvu un devās uz virtuvi.

— Vai viņai kas atgadījies? — bažīgi jautāja Mamontovs. — Kas viņai samaitājis garastāvokli?

— Jūs esat labs novērotājs, — Antons noteica. — Vai tas ir jūsu profesijas zī¬mogs?

— Izbeidziet, velns parāvis! — gandriz uzsprāgdams dusmās, kliedza režisors. '— Man izjūk filmēšana! Vai jūs to sapro¬tat?!

— Nu, protams. «Pēdējā satikšanās», vai ne?

— Vai jums tas ir kas jauns?

— Ziniet ko, — domīgi noteica Antons.

— Manuprāt, jums vajadzētu mainīt scenā¬riju. Kāpēc tajā tik daudz pesimisma? Dzī¬ve taču jāuztver jautrāk!

Šķiet, Mamontovs bija tā sašutis, ka ne¬varēja ne pakustēt.

— Es nejokoju, — piebilda Antons.

— Vai nu jūs maināt sižetu, vai Nadja aiz¬iet no uzņemšanas grupas. Izlemiet paši, kas labāk.

— Ar kādām tiesībām jūs varat tā ru¬nāt?!

— Pavaicājiet to Nadjai.

Jūs esat pavedējs!

■— Ak kungs . . .

— Protams! Es taču to zināju, es to jutu … — Mamontovs pēkšņi sāka runāt klusāk un turpināja ļaunā mierā:

«ZINĀTNE UN TEHNIKA», 1989. g. 3. nr.

— Vai jūs domājat, ka es netikšu galā ar jums? Jauno cilvēk, jūs maldāties. Jūs dziļi maldāties!

«Tiesa jau tiesa,» nodomāja Antons. «Slavenajam režisoram ir plaši sakari, un arī aizbildņu viņam netrūkst. Viņš cīnīsies līdz pēdējam, jo viņam ir par ko cīnīties. Interesanti, vai viņš pats ir visu aptvēris, vai ari kāds viņam atvēris acis.»

Antons cieši nopētīja Alīnu. Režisora asistente nemierīgi sakustējās, taču atbil¬stoši situācijai viņas sejā saglabājās nici¬noša nožēla.

«Par visu ir jāsamaksā,» grūtsirdīgi no¬domāja Antons. «Ne velti savas alas tu¬vumā lapsa nemedī. . . Lai nu kā, viņi man var sagādāt lielas nepatikšanas. Tas nebūtu vēl nekas, ja tikai man, bet Nadjai . . .»

— Jūs nu gan esat glauni psihologi, — pieskaņojoties Mamontova tonim, ierunā¬jās Antons. — Kolīdz Nadjai radīsies kaut mazākās aizdomas, ka jūsu abu mīlestība uz mani nav pārāk dedzīga . . . Vārdu sakot, labāk vienosimies: ja gribat parunāt no¬pietni, lūdzu, palieciet, ja nē — vācieties prom!

— Sef, viņam ir taisnība! — pēkšņi ieru¬nājās Alīna, ar kāju zem galda piegrūdusi Antonam. — Vai nevaram parunāt mierīgi, bez apvainojumiem?

Mamontova sejā nepakustējās ne musku- lītis. «Dīvaini gan,» nodomāja Antons. «Šķiet, ka viņa enerģiskās un pievilcīgās asistentes akcijas beidzot sāk celties. Tikai pacietība un darbs nes panākumus, tikai pa¬cietība un darbs …»

— Aļinočka, tevi gaida kamera! — iejū¬tīgi paziņoja Antons. — Es domāju, ka tevi gaida kinokamera! Tauta ir izbadējusies pēc skaistuma. Pēc skaistuma un . . .

— Labi, — Mamontovs viņu pārtrauca. — Ko jūs gribat?

Antons brīdi padomāja un pasludināja:

— Domāju, ka par desmit tūkstošiem būtu ar mieru.

— Ko-o-o?! — režisors iesaucās, un viņa mute palika vaļā no pārsteiguma.

Antons līdzjūtīgi pasmaidīja, bet Alīna steidzās paskaidrot:

— Viņam patīk tā jokot, neņemiet to no¬pietni.

Taču joki Antonam vairs nenāca prātā. Aiz loga arvien tuvāk, arvien spēcīgāk at¬skanēja motoru troksnis. Tas nomāca pārē¬jās skaņas un apdullināja ausis. Ēka sāka vibrēt, liekot drebēt ari Antona ķermenim. «Kas tas ir?» viņš domāja. «Helikopters? Lidmašīna? Ak dievs, kaut nu tā nebūtu lidmašīna! Ja tā ietrieksies mājā . . .»

Antons ar mokām savaldījās, lai neskrie¬tu pie loga. Viņam iešāvās prātā: «Vienalga es nepaspēšu, es ne . . .»

Motoru troksnis sāka attālināties. Antons atvilka elpu un noslaucīja sviedrus, kas pēkšņi bija izspiedušies uz pieres. «Pagāja secen,» viņš nodomāja. «Šoreiz atkal pa¬gāja secen. Bet kas vēl gaidāms?»

Piecēlies no galda, Antons klusiem so¬ļiem devās uz virtuvi. Pie tās sliekšņa viņš apstājās. Noliekusies pār plīti, Nadja cen¬tīgi vārīja kafiju. Izskatījās, ka viss ir kār¬tībā, taču Antona satraukums nemazinājās.

Atgriezies viesistabā, namatēvs rūpīgi aizvēra durvis, bet tad, viesu izbrīnās pilno skatienu pavadīts, aizvilka smagos dubult- aizkarus. To darīdams, Antons uz mirkli palūkojās ārā: jau satumst sākušās debesis bija tīras, negaiss nebija gaidāms.

«Vai tiešām viss beigsies labi?» viņš no¬domāja. «Ak dievs! Lai nu tā būtu, ka šī pārīša ierašanās neitralizē pārējos blakus- * efektus!»

— Labi, — skaļi noteica Antons, apsēz¬damies krēslā. — Daudz laika mums nav, tāpēc pacentīsimies iztikt bez emocijām.

— Es klausos. Ko teiksit?

— Netaisos jūs šantažēt, izmetiet to no galvas! Bet par Nadju gan parunāsim. Kā jūs domājat, kas viņa ir?

— Nadja? — pārjautāja Mamontovs, pa¬raustīdams plecus. — Vai piekritlsit, ja teikšu — liela aktrise?

— Vai tas ir viss, ko esat sapratis?

Antons paskatījās uz durvīm un jautāja:

— Atbildiet godīgi — vai filmēšanas laikā jums nav bail?

— Turpiiiiet, — atbildēja režisors, kļū¬dams arvien drūmāks.

— Lai profesionāļi man piedod, taču Nadja nav aktrise. Viņa nevis imitē un tēlo, bet dzīvo pašas iedomātā pasaulē. Vai jums neliekas, ka tas ir bīstami?

— Kāpēc?

— «Ak dievs!» kā būtu teicis jūsu ievai¬notais bruņinieks. Vai tad jums, nav skaidrs? Tieši pirms jūsu atnākšanas mēs mēģinājām šķiršanās ainu, un tā beidzās gandrīz traģiski — Nadja gribēja nonāvē¬ties.

— Bet scenārijā tas taču nav paredzēts!

— Viņa uzspļauj scenārijam! Tas viņai ir vajadzīgs tikai kā sākumpunkts, tālāk viņa rīkojas atbilstoši tēla un dzīves loģi¬kai. Bet ko nu par Nadju . . . Vai esat ievē¬rojuši, kā pārvēršas viņas partneri? Pat es — tāds skeptiķis un cilvēks bez ta¬lanta — gluži nopretni iztēlojos, ka esmu romantikas pārņemts, no rētām un mīlestī¬bas mirstošs bruņinieks . . . Aina kļūst nevadāma, un tas var beigties ar fatālām sekām.

— Jūs pārspīlējat, — iebilda Mamon¬tovs ne pārāk pārliecinātā balsī.

— Vai gribat pārbaudīt eksperimentāli? Lieciet, lai viņa notēlo nāves ainu!

— Izbeidziet!

— Starp citu, Nadjas partneri ari riskē, jo viņas ietekmes spēks ir briesmīgs. Kā jūs domājat, kāpēc visas riskantākās ainas viņa vispirms izmēģina ar mani?

Virtuvē klusi iešķindējās kafijas tasītes.

— Pārtaisiet scenāriju! — steidzīgā balsi turpināja Antons. — Beigām jābūt laimī¬gām . . . nu, kaut vai nenoteiktām.

— Tas ir par traku! — sašutumā iesau¬cās režisors. — Kā gan jūs nesaprotat tik vienkāršas lietas? Es tačņ nepildu pasūtī- jumu! Tāds ir mans saskarsmes veids ar cilvēkiem, es nevaru melot! . . .

— Kā vēlaties, — atbildēja Antons, ie¬klausīdamies soļos, kas atskanēja gaite¬nī. — Bet tādā gadījumā lai jūsu saskar¬sme ar cilvēkiem notiek bez Nadjas.

Viņš piecēlās un atvēra meitenei dur¬vis. Kamēr Nadja salika tasītes, Antons atkal aizgāja uz virtuvi. Tur viņš rūpīgi, turklāt divas reizes pārbaudīja visus krā¬nus un slēdžus — tas jau bija kļuvis par maniakālu paradumu.

Laikus, iekams pārlieku aktīvā Alīna ar ziņkārīgas un greizsirdīgas sievietes izsmalcināto viltību sāka pratināt Nadju, Antons paspēja atgriezties viesistabā. Pārņēmis iniciatīvu savās rokās, viņš gan¬drīz nēšus uz rokām aiznesa pamazām ie¬miegošo meiteni uz kabinetu, kur uzklāja viņai vietu uz dīvāna un palīdzēja iz¬ģērbties. Kā vienmēr Nadja aizmiga gan¬drīz tajā pašā acumirklī, kad vaigs pie¬skārās spilvenam.

— Vai neesmu jūs jau nogurdinājis? — painteresējās Antons, atkal apsēzdamies pie viesu galda. — Būtībā tas jau arī bija viss, ko gribēju teikt.

Mazliet iemalkojis kafiju, viņš piebilda smaidīdams:

— Redzu, jau redzu, ka visi jautājumi vēl nav atskanējuši. Nevilcinieties,' saņe¬miet drosmi!

— Man tomēr gribētos zināt, — spītīgi turpināja Mamontovs, — kāpēc Nadja ir šeit.

— Kur gan viņai vajadzētu būt?

— Skaidrs, ka pie aizbildnes.

— Pie Annas Borisovnas, — veikli ie¬starpināja Aliņa.

— Vai jūs kaut reizi esat bijuši pie viņas? Ak nē? Tātad, pienākuma un sirdsapziņas skubināti, uzskrējāt tieši man virsū? Cik tas gan ir apgrūtinoši!

Antons pēkšņi apklusa un paskatījās visapkārt.

— Lapsene! — viņš iesaucās izbrīnā. ;— No kurienes tā uzradusies? Seit taču visapkārt ir aizsargtīkli. Starp citu, vai jums nav bail no alerģijas? Reiz man bija kāda paziņa, kurai . . .

Ar asu, precīzu kustību Antons pacēla roku, savilkdams pirkstus dūrē, un ap¬dullinātais kukainis nokrita uz grīdas.

— Vai esat pievērsuši uzmanību kādam pārsteidzošam faktam, proti, tam, ka Nad- jai ārkārtīgi neveicas? — viņš jautāja, no¬spiezdams lapseni ar kāju. — Tā vien lie¬kas, ka viņa pievelk nelaimi … Ko lai dara, tāda ir maksa par talantu. *

— Beidziet nodarboties ar mistiku!

— J-jā. Tātad jūs pat neesat papūlēju¬šies iepazīties ar Nadjas biogrāfiju. Jūsu līdzjūtība ir nedaudz novēlojusies.

— Šefs ir ļoti aizņemts cilvēks, — de¬dzīgi aizstāvēdamās, iesāka Alīna. — Un tu nebūsi . . .

— Aļa, pagaidi! — drūmā balsī viņu pār¬trauca Mamontovs. — Turpiniet, es klau¬sos.

— Kad Nadjai bija seši gadi, viņas vecāki gāja bojā autokatastrofā. Tēva brālis pieņēma meitenīti pie sevis. Viņš bija kara lidotājs un pēc gada nositās. Vēl pēc mēneša viņa sieva, pardon, viņa at¬raitne, sadega, sprāgstot gāzes balonam . . . Vārdu sakot, kad Nadja sasniedza deviņu gadu vecumu, neviens no viņas radinie¬kiem, izņemot Annu Borisovnu, vairs ne¬bija dzīvs. Nepilnu trīs gadu laikā gāja bojā vienpadsmit cilvēki. Kā jūs domā¬jat, vai tā ir nejaušība? Nelaimīgā aiz¬bildne izvairās no aizbildināmās kā no sli¬mības, un viņai ir pamatots iemesls tā rīkoties.

Mamontovs jautājoši paskatījās uz Alī¬nu. Asistente negribīgi pamāja ar galvu.

— Kas notika tālāk?

— Tad mēs iepazināmies.

— Un . . . tad?

— Kā redzat, pagaidām visi vēl dzīvi.

— Kā jūs dzīvojat?

— Kā uz vulkāna, — ar izsmieklu atbil¬dēja Antons . — Es esmu tikpat kā vulkano- logs. Tā nav nekāda īpaša profesija, ar laiku pat iepatīkas. Cilvēks nu ir tāds dzīv¬nieks … — Viņš atkal sāka runāt smīnē¬dams. — Vai mana aizbildniecība jums ne¬patīk? Vai esat atraduši kādu labāku?

Mamontovs paraustīja plecus un aizkai¬tinājumā atcirta:

— Pat tad, ja tas viss ir patiesība, kas jums tur par daļu?

— Kas tad?

— Nu, kāpēc tieši jūs iejaucāties? Jūs taču neesat radinieks. Vai jums ir jēga riskēt?

— Tik tiešām, — piekrita Antons. — Tā¬tad tīra cilvēkmīlestība uzreiz tiek at- ! mesta, vai ne?

— Bet Anton, — ar smaidu, kam vaja- : dzēja iedvest uzticību, ierunājās Alīna. — Tu taču neesi piedzimis vakar. Tikai skolas gados mēs ticam bruņiniekiem, i Turpmāk mūsu uzskati, diemžēl, mainās.

Atspiedusies pret krēsla atzveltni, reži- ļ sora asistente nesteidzīgi pārcēla viejr&Aj slaido kāju pār otru, it kā uzaicinādama sfe^ vi apbrīnot. Viņa izskatījās tik skaista, tik pievilcīga, tik saprātīga. «Tā mēs atbrīvo¬jamies no ilūzijām,» nodomāja Antons. «Un vienlaikus arī no ideāliem. Bet kā¬pēc gan šefs klusē?»

— Roman Viktorovič, kā tad tā? —9 iejūtīgi pavaicāja Antons. — Vai jūs to sau¬cat par «saskarsmi ar cilvēkiem»? Cerat, ka izdosies pārliecināt skatītājus par to, kam paši neticat . . .

Savilcis biezās uzacis un pilnīgi atslē- I dzies no ārpasaules, Mamontovs klusēja.

— Iznāk, ka bruņiniekiem jūs neticat, taču filmu par viņiem uzņemat. Kāpēc?

— Vai tad pasapņot nedrīkst? — ierunā¬jās Alīna, atkal dodamās palīgā, taču šefs viņu apklusināja ar plaukstas mājienu. «Vai tas būtu aizliegts temats?» Antons nodomāja pie sevis.

— Bet ja jau esam sākuši… — kh ^ balsī viņš turpināja. — Jūs ieradāties, lai uzzinātu patiesību? Es jums tūlīt to pa- ļ teikšu, bet vai jūs spēsit to izturēt

Vai nu jums, augsti godājamais Roman Viktorovič, vajadzētu man pārmest? Vai tad es nesaprotu, kāpēc jūs tik pēkšņi pieķērāties Nadjai?

— Anton! — brīdinoši iesaucās Alīna.

«Viņa nu gan saož briesmas!» nodo¬māja Antons. «Taču šoreiz ir mazliet no¬kavējusi.»

— Roman Viktorovič, jūs taču pats zi¬nāt, ka esat izšāvis visu pulveri. Katra nā¬kamā jūsu filma ir sliktāka par iepriek¬šējo, un tikai agrāko nopelnu dēļ jūs vēl noturaties virs ūdens. Augstākā virsotne jau sen palikusi aiz muguras. Tā nu tas ir, visiem pienāk vecums! Bet ko lai dara, ja savītušai miesai vēl tā gribas sasildīties ar jaunām asinīm.

— Jūs esat jucis 1

— Viņš ir nelietis! — iesaucās Alīna, ta¬ču uzreiz aprāvās, sastapusies ar Antona bargo skatienu, kurš it kā brīdināja: «Ap¬klusti, manu dārgumiņ! Arī par tevi man būtu kas sakāms!»

— Dieva dēļ ! — labsirdīgi turpināja An¬tons. — Es nevienu neatmaskoju. Pats par sevi saprotams, ka katrs rūpējas tikai par sevi. Spriežot loģiski, arī man šajā ga¬dījumā var būt tikai divi nolūki: vai nu netikla kaislība uz nepilngadīgo skuķi, vai slimīga tieksme uz risku. Iesaku iz¬šķirties par otro variantu — tā jums būs vieglāk vienoties ar sirdsapziņu. Sāda vienošanās ir nepieciešama, jo citādi vi¬sas mūsu cerības būs vējā.

— Kādas muļķības jūs gvelžat? — drūmi vaicāja Mamontovs.

— Gana jau, gana, Roman Viktoro- vič, jūs pārspīlējat! Vai man vajadzētu jūs pārliecināt, kāds brīnums ir Nadja! Tikai ar viņas palīdzību jūs varat at-

imt vai pat kļūt par izcilāko, savā ziņā

anīgo meistaru, kurš radītu jaunu, par kino daudz dziļāku un ticamāku mākslas veidu. Vai tas nav sīka kompromisa vērts? Pērciet droši, godātais, te nav ko šaubīties!

Antona seja savilkās ciniskā grimasē, kurā smīns slēpa vilšanos. Viņš jau sa¬prata, ka Mamontovs droši vien vairs ti¬kai nedaudz patrokšņos vai padižosies šefam replikas piespēlējošās Alīnas priek¬šā. Bet pēc tam ar vieglu sirdi noliks vēl vienu upuri uz mākslas altāra.

«Ak dievs!» nodomāja Antons. «Kāpēc gan šie priesteri ar tādu labpatiku upurē citu likteņus? Tiesa, daži no viņiem ir gatavi ziedot arī paši sevi. Bet vai tas maina lietas būtību? Vai tas nav fanātisms, kas saistīts ar galēju neiecietību pret cita tiek¬smēm?»

— Kad viņš tā skatās, man liekas, ka g^mu kaila, — nervozi ierunājās Alī-

r- — Ak dievs, tā vien liekas, ka viņš grib mūs preparēt!

— Vai nu tev vajadzētu bažīties par kai¬lumu? — galanti atcirta Antons, pie sevis nobrīnīdamies par viņas negaidito tāl- redzlbu.— Apģērbs var tikai samaitāt tavu figūru . . .

Un tad notika tas, ko Antons zemap¬ziņā bija gaidījis visu laiku.

Kaut kas nodārdēja, nodžinkstēja stikli, ar troksni uzlidoja gaisā biezie aizkari. Likās, ka kaut kāds pasaku milzis ar dūri iesitis pa logu.

Gandrīz tajā pašā acumirklī Antons no¬krita uz grīdas, vienlaikus notriekdams no krēsla arī Alīnu. Tad viņš sarāvās čokurā, gatavodamies lēcienam, lai glābtu Ma- montovu.

Pēkšņi uz paklāja nogāzās šņācoša un dzirksteļojoša lode; likās, ka tā izšā¬vusies no aizkariem, kuri jau sāka laisties uz leju.

Pielēcis kājās, Antons iespēra lodi kaktā un tad, lai nesakustu linolejs, pa¬grūda zem tās apakštasīti. Atbrīvojies no smagā sasprindzinājuma, viņa ķermenis gandrīz momentāni atslābinājās. Pieredzes skola nebija palikusi bez sekām.

— Kā uz pasūtījumu, — noburkšķēja Antons, apskatīdams izsvilinātos caurumus aizkaros. — Bet jums varbūt liekas, ka tas bija mans triks?

Viņš atskatījās.

Piespiedusies pie paklāja, Alīna jopro¬jām gulēja kā apšaudē un tikai reizumis pacēla galvu. Nāvesbālais Mamontovs tā arī nebija izkustējies no vietas. Kā ap¬māts viņš blenza uz dziestošo lodi istabas kaktā.

— Jūs saspiedīsit tasīti, — brīdināja An¬tons. — Labāk nolieciet to uz galda!

Režisors padevigi paklausīja, ar smagu nopūtu atbrīvodamies no sasprindzināju¬ma.

— Nekas briesmigs jau nebija, — pa¬skaidroja Antons. — Te šad un tad notiek apšaude ar raķešpistoli. . . Bet mēs nu gan viegli izkūlāmies, vai ne?

Vēlreiz paskatījies uz Alīnu, viņš ie¬smējās, noteikdams:

— Alinočka, celies nu, turpinājuma ne¬būs!

Palīdzēdams asistentei piecelties, Antons juta, ka sieviete neapzināti tiecas viņam piekļauties.

— Nu viss ir beidzies, — viņš teica no¬mierinādams. — Iedomājies, ka tu biji ki¬noteātrī.

Par spīti divu cilvēku kritienam, trauki bija palikuši veseli. Arī kafija nebija ne izšļakstījusies, ne atdzisusi. Kā iepriekš viņi atkal sēdēja pie galda, taču viesi vairs neuzdeva jautājumus. Likās, ka šī ne pārāk bīstamā, taču efektīgā epizode viņus tomēr bija izsitusi no sliedēm.

— Ak kungs, cik viegli jūs esat iespai¬dojami! — ar nožēlu konstatēja Antons. — Nav ko celt paniku, jūs vairs neatro¬daties bīstamajā zonā. Jūs aiziesit, un ne¬kas ar jums nenotiks ne mājā, ne filmē¬šanas laukumā. Es to garantēju, varu pat apliecināt ar parakstu!

Ja arī viesi tam nenoticēja, viņi atguva vismaz tik daudz drosmes, lai nenobltos no savas ēnas. Antons pavadīja viņus līdz ārdurvīm. Gaiteņa puskrēslā kustīgā Alīna pieglaudās pie viņa un paspēja iečukstēt ausī drīzas satikšanās solījumu.

Rūpīgi aizslēdzis ārdurvis, Antons iz¬dzēsa gaismu viesistabā un nepacietīgi sāka noskatīties pēdējo notikumu video¬ierakstu. Negaidītajiem ciemiņiem viņš ne¬bija atklājis visu patiesību — viņiem pil¬nīgi pietika ar nelielu tās daļiņu.

«Ja Nadja izrādītos tikai hipnotizētā¬ja,» domāja Antons. «Tikai hipnotizē¬tāja, kaut ari apveltīta ar vēl nepiere¬dzētu talantu . . . Taču videolenti nevar hipnotizēt … Ja nu tā tomēr ir paliekoša hipnoze? Varbūt ierakstu vajadzētu parādīt kādam cilvēkam bez aizspriedumiem? . . . Stop, stop! To gan izmet no galvas, jo situācija jau tā kontrolējama tikai ar grū¬tībām. Kolīdz tā kļūs zināma . . . Nadju atzīs oficiāli, un tad lai dievs viņu sargā no mūsu slavenajiem ortodoksāliem, ku¬rus nekas neatturēs salauzt tik trauslu radījumu . . . Taču vēl bīstamāk būtu kļūt par sajūsminātu muļķu pielūgsmes objek¬tu … Ej kuru ceļu iedams …»

Antons satrūkās un pacēla galvu. No ār¬durvju puses atskanēja tikko dzirdama skrāpēšanās. Klusi viņš izgāja gaiteni un ieklausījās.

Nu skaidri bija sadzirdams — kāds uz¬manīgi mūķēja vaļā slēdzeni. Ļoti iespē¬jams, ka tas bija kāds veiksmi meklē¬jošs kramplauzis. Antons brīdi cīnījās ar kārdinājumu klusītiņām atvilkt durvīm pa¬pildu pielikto aizbīdni un pienācīgi sa¬ņemt ari šo negaidito atnācēju. Taču ne¬bija nekādas jēgas meklēt jaunas dēkas, kuras jau tā uzbruka cita pēc citas. Viņš nolēma tikai izsaukt miliciju. Tai zvanī¬dams, viņš samērā labi pat no profe¬sionāla aktiera viedokļa notēloja līdz nā¬vei pārbaidītu mietpilsoni.

Lai gan nepatīkami urdošais troksnis pie durvim turpinājās, Antons atgriezās pie videoiekārtas. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka iepriekš neko nezinošs kramp¬lauzis nezin vai censtos tik neatlaidīgi. Viņš nodomāja: «Dzīvoklī nodzisa gaisma. Drīz vien no tā iznāca vīrietis un sieviete — tieši tāds ir īrnieku pamatkomplekts šajā mikrorajonā. Turklāt manā mitekli tik tiešām var iedzīvoties. Secinājumi tātad ir skaidri. Protams, var tikai šaubīties par to, cik precīzu informāciju kramplauzis saņē¬mis iepriekš. Sajaukt mani ar augumā daudz sīkāko Mamontovu viņam būtu ne¬piedodami … jā, tieci nu gudrs …»

Beidzot troksnis apklusa: vai nu bija at¬braukusi milicija, vai arī zaglis pats aiz¬gājis, nespēdams pārvarēt aizbīdni. Drīz vien uz ekrāna, pamazām izspiezdamās caur tapešu rakstu, sāka parādīties neapdzīvo¬tās būdiņas drūmās detaļas. Sašķobītās ēkas sapuvušo baļķu sienas vietumis klāja le¬dus garoza, spraugās vidēja mirdzoši balts sniegs. Pamazām sastingdams, no¬žēlojamā migā gulēja ievainotais bruņi¬nieks. Noliekusies pār viņu, princese lū¬dzās pēc brīnuma . . .

«Nē,» domāja Antons, «tikai ar hipnozi vien to izskaidrot nevar. Velns parāvis, tas tik ir vēriens! Ar prātu tas nav aptve¬rams . . . paga, paga, pieņemsim, ka mei¬tenē ieplūst . . . bet no kurienes? . . . grandioza enerģijas straume … tā uzkrā¬jas un meklē izeju. Spiediens palielinās, vienmērīgi tas pieaug uz visām pusēm vie¬nādi. Bet tur, kur ir visvājākā vieta — kāda sprauga vai plaisa, tur notiek sprā¬dziens, tur nāk nāve. Tātad vāju vietu

nedrīkst būt! Tajā ziņā man ir taisnība — viss prasa rūpīgu pārbaudi. Tikai tā var cerēt uz kontroli, uz glābiņu …»

Dzīvoklī atkal atskanēja satraucošs trok¬snis, un Antons automātiski izslēdza vi- deoiekārtu. Pēkšņi viņu pārņēma dīvaina, neparasta sajūta un likās, ka reibst galva. Tad Antons redzēja, ka lustra pati no sevis sākusi šūpoties, un saprata, kas notiek.

Ar trīs viegliem soļiem šķērsojis istabu, viņš apstājās kabineta durvīs. Ja grūdieni vēl pastiprinātos, paņēmis Nadju uz rokām, Antons bija gatavs acumirklī izskriet no mājas pa grūstošajām kāpnēm. Zemestrīces šajā apvidū līdz šim nekad nebija pār¬sniegušas četras balles. Bet vai kāds varēja garantēt, ka nenotiek kaut kas vēl nepie¬dzīvots?

Grīda zem kājām pamazām pārstāja šū¬poties. Gandrīz tajā pašā momentā Antons aizmirsa pārdzīvoto un uzmanīgi nopētīja Nadju.

Izplētusies pa visu plato dīvānu, mei¬tene gulēja, satinusies palagā, kas neno¬sedza viņas vājās, pavasara saulē jau iede- gušās kājas. Kā vienmēr pēc līdzīgiem pārdzīvojumiem Nadja gulēja nedabīgi ciešā miegā. Ne stiprs troksnis, ne klie¬dzieni viņu pamodināt nevarēja. Tikai ar ilgstošu purināšanu varēja panākt, lai meitenes acis atveras. Tas viss Antonam bi¬ja zināms, un viņš jau bija pieradis pie tā. Taču tagad, abu kinodarbinieku nesenās vizītes izraisīto pārdomu ietekmē, viņš aplūkoja meiteni ar gluži citādu skatienu.

«Tas tik ir joks!» gluži apjucis, Antons domāja pie sevis. «Kā gan es neesmu pa¬manījis, ka putnēns gandrīz jau apspalvo- jies? Tā tik man trūka! Man jau tā rūpju pilnas rokas, bet tagad vēl vajadzēs at¬gaiņāt kavalierus! Lai gan . . . var būt, ka brieduma laikā viņa vairs nebūs tik vārīga un man vairs nevajadzēs tik uzmanīgi sekot, lai viņa attīstās harmoniski, lai ne¬sadeg pati savā liesmā . . . Pat bail pa¬liek, noskatoties uz šo sienāzīti! Kāpēc gan tādam nieka radījumam jāstumda planē¬tas? . . . Ak dievs! . . .»

Antonam pēkšņi sāka sūrkstēt kaklā un viņš atklepoja. «Vai tas jau būtu vecums?» apjukumā nodomāja Antons. «Vai nav par agru? Bet kā tad karā? Tur, kur gadu ie¬skaita par diviem vai vairāk? Jā, lai arī kā es dižojos neiesvaidīto priekšā, pastā¬vīga atrašanās dažādu kataklizmu centrā nevar neietekmēt nervus. Ei, gudreji! Ja jūs kaut stundiņu pabūtu manā ādā, ko tad jūs teiktu? Vai tad jums nāktu prātā joki?»

Sajā uzaicinājumā nebija ne dusmu, ne lepnuma. Tajā izskanēja tikai nogurums. Antons jau sen bija iemācījies nedusmo¬ties uz dažādiem sīkiem nekrietneļiem, lai arī kā viņi mēģināja sariebt. Vai nu tāpēc, ka viņš nepārtraukti nojauta, no ku¬rienes uzglūn briesmas, kuras daudzkārt varēja izrādīties nāvējošas, vai arī tāpēc, ka viņa asais un dziļais prāts, kas ātri uzbu¬dinājās, beidzot bija pāraudzis bezkaislī-

32 gā gudrībā, Antons bija ieguvis imuni¬tāti pret jebkuru sadzīves ķīviņu.

Vēl kādu brīdi apjūsmojis guļošo mei¬teni, kuras dziļo miegu viņš apskauda, Antons atgriezās pie videoiekārtas. Ekrāna dziļumā redzamie spocīgie stāvi kā čūskas skatiens viņu vienlaikus gan piesaistīja, gan atbaidīja. Būdiņas pieticīgais apgais- mojūms neļāva saskatīt visas detaļas, taču abos neparastās scēnas tēlos varēja apjaust kaut ko tik tālu un tik svešu, ka runāt pat par visģeniālāko iejušanos lomā ne¬varēja.

Nenoliedzami, ka viņi abi bija Nadja un Antons, taču vienlaikus un daudz lielākā mērā viņi bija princese un bruņinieks. Antons veltīgi mēģināja saskatīt pārejas brīdi, kad parādījās iemiesotais tēls. Taču pārmaiņas bija tik plūdenas, ka svešo vaibstu atsegšanās vai izzušanas momentu fiksēt neizdevās . . .

Antons pēkšņi sastinga, ar visu ķermeni sajuzdams smagu skatienu, kas vērīgi no¬pētīja viņu. Spēji pagriezies atpakaļ, viņš ieraudzīja divas nekustīgas ugunti¬ņas, kas spīguļoja tumšajā durvju ailā kā vilka acis. Mirkli vēlāk Antons saska¬tīja arī kāda ķermeņa spocīgos apveidus.

— Nu, kas es tagad varētu būt? — spoks ierunājās skanīgā, saspringtā, taču viņam labi pazīstamā balsī.

Lai pārbaudītu, Antons cieši aizvēra plakstiņus. Taču šoreiz viņš neko nesaska¬tīja — visa enerģija bija izzudusi. Bija notikusi pilnīga, pat pārāk pilnīga tās no¬plūde.

— Apspalvojies brīnums, — viņš atbil¬dēja nopietnā balsī. — Kāpēc tu neguli?

— Anton! — iekliedzās Nadja. Viņas balsī atskanēja protests un sāpes.

«Tas ir sākums,» nodomāja Antons. «Ak, šie pēcefekti!»

— Nomierinies, — viņš noteica maigā balsī. — Mani dziļi sarūgtina, ka tu pat ne¬esi no citas planētas.

Antons ieslēdza gaismu. Tā atsedza sa¬traukumu Nadjas sejā, vienlaikus izdzē¬šot samulsumu viņa skatienā.

— Vai ābolu gribi?

— Lūdzu, lūdzu, izbeidz! — iesaucās Nadja. Ar gandrīz nedzirdamiem soļiem viņa pieslīdēja pie krēsla un apsēdās, pavilkdama kājas zem sevis. — Ēs vairs neesmu bērns!

Antons iesmējās un pasvieda meitenei ābolu. Sis mēģinājums piesaistīt viņas uzmanību kaut kam citam nebija izdevies. Bet to jau arī varēja sagaidīt.

— Nu, labi, — viņš piekrita nopūzda¬mies. — Skaidrs, ka tu vairs neesi bērns! Un ja jau esmu to pamanījis . . .

— Kas tā par rotaļu? — sarūgtinātā balsī jautāja Nadja. — Vai tad rotaļājoties var nomirt? Vai nogalināt?

— Visādi gadās. Taču tad tā, protams, nav rotaļa.

— Mīļo Anton! Es vairs tā nevaru! Lūdzu, lūdzu, izdari kaut ko īpašu!

Ak dievs, cik man skumji! Viss sāp un de¬dzina … Es taču neesmu normāla, es esmu krople! . . .

«Esi pacietīgs un gudrs!» pie sevis noteica Antons, visiem spēkiem cenzda¬mies saglabāt smaidu. «Velns parāvis, esi pacietīgs un gudrs! Viņa neko ne¬drīkst pamanīt . . . Nolādētie drebuļi!»

— Nu, nu, netrako! —viņš jautri atbil¬dēja. — Tu taču esi daudz normālāka par citiem! Skaidrs, ka tu esi citāda. Bet kas tur slikts?

— Bet es negribu tāda būt! Man ir grūti! Man sāp! Man riebjas!

«Tikai nepārspīlē!» pats sevi uzmundri¬nādams, domās noteica Antons. «Ka tik nu izdotos noturēties uz naža asmens … Lai nu kurš, bet Nadja tevi pazīst visla¬bāk un redz cauri kā . . . Ak kungs, kur gadījusies tik smaga diena! Spēj tik iz¬skaidroties!»

— Bet kā gan citādi? — viņš atbildē¬ja. — Pirmajiem vienmēr ir grūtāk.

— Pirmajiem?

— Nu jā. Uzkrāsim vēl mazliet prāta t spēka, un, jādomā, tad nāks laiks, kad va¬rēsim pārvērsties par brīnumdariem.

— Anton! — piesardzīgi iesaucās Nad¬ja. — Vai tu esi izdomājis jaunu pasa¬ciņu? Tagad nav īstais laiks.

— Spried pati, vai man tā būtu jāiz¬domā, — atbildēja Antons. Tad viņš pielie¬cās meitenei tuvāk, satvēra Nadjas vēsās plaukstas, lai sasildītu savās rokās, un turpināja:

— Uzklausi mani, Nadja! Es taču visu saprotu! Tev tagad ir grūti. Atceries, ka tā ir bijis ari agrāk. Taču rīts vienmēr ir izgaisinājis visas skumjas. Tu tagad izgulē¬sies, atpūtīsies, un pasaule atkal kļūs gaiša un priecīga. Viss pāriet, Nadja. Jābūt tikai pacietīgam . . . Vai tu man tici?

Meitene pamāja ar galvu. Viņas elpa raustījās.

— Padomā pati, un tu sapratīsi, ka tā rUjA būt nav pārmērīga cena. Vai tad tev gritf^ļj dzīvot tāpat kā citiem — tikpat pliekani un garlaicīgi? Bet tu jau tā nemaz ne- ļ varētu. Vienu gan liec aiz auss, Nadja! ļ Nekādā gadījumā nedrīkst pretoties savam talantam, jo tad var notikt nelaime. Jā, dievi ir viltīgi un savtīgi. Tāpēc jābūt uz¬manīgam ar viņu dāvanām.

— Bet kāpēc tieši es tā esmu? — jau¬tāja Nadja ar aizvainojumu balsī. — Teik¬sim, ja tu tas būtu . . .

— Tas nu gan nekur neder, — pārtrauca Antons, un viņa vārdos ieskanējās satrau¬kums. — Mani pieminēt nevajag, man tas nepatīk.

— Bet tu taču visu zini, visu proti. Tu esi vislabākais . . .

— Kur te jāsmejas?

— … no visiem, ko es pazīstu. Lai nu kā, tu esi daudz gudrāks par mani.

Antons iesmējās un noteica, piedraudē¬dams meitenei ar pirkstu:

— Tu pārspīlē, skuķi! Vispirms izaudz, un tad mērosimies gudrībā!

— Un tu to sauc par nomierināšanu! Kāpēc tu man atļāvi filmēties?

— Bet kas cits man atlika? Sākumā mēs spēlējām visas tavas fantāzijas divatā. Bet tad šis enerģijas patēriņš izrādījās par mazu un es sameklēju Mamontovu.

— Skaidrs, — domīgi noteica Nadja. — Es fantazēju, radu pasaules, pārvietoju sevi un citus nezināmā virzienā . . . Bet kā tas apraujas? — ar pārsteidzoši asu, viņas vecumam nepiemērotu skatienu Nadja ieurbās Antonam acīs un turpi¬nāja:

— Vai tas ir tavs nopelns?

Bridi klusējis, Antons atbildēja:

— Uzskati to par manu talantu. Vai ta¬gad tu saproti, kāpēc es neļauju tev ceļot vienai pašai?

Iecirtuši zobus ābolā, Nadja izklaidīgi košļāja kumosu.

ve— Vai palika vieglāk? — jautāja An- — Vai es varu būt brīvs?

Meitene paraustīja plecus, savilka seju mīlīgā grimasē un aizvēra acis, pēkšņi saritinājusies kamolā uz platā krēsla.

— Kā mērkaķis! — smiedamies iesaucās Antons. — Nu, tad guli!

Apsedzis meiteni ar pledu, Antons de¬vās uz kabinetu. Gaismu neiededzis, viņš piegāja pie loga un pacēla acis pret zvaig¬znēm.

«Nospēlēju gods godam,» viņš domāja. «Laikam būšu samācījies no tiem ākstiem, lai velns viņus parauj! . . . Labi gan, ka pierunāju, nomierināju . . . Lai Nadja zina, ka līdzās atrodas kāds varenāks un vil¬tīgāks cilvēks, kurš visu izskaidro un iz¬lemj arī par viņu . . . Bet tas, ka arī šim gud¬riniekam dažkārt gribas kaukt no skum¬jām un šausmām, viņai nav jāzina . . .

Ak dievs, vai kādreiz man izdosies jīrvarēt bailes, kas mani pārņem, redzot czgalību, kura atklājas šajā sīkajā meite¬nē?! Kā nosargāt šo trauslo brīnumu? Diemžēl, Nadja nākusi mūsu grēcīgajā pa¬saulē nedaudz par agru . . . Tādi cilvēki reti kad dzīvo ilgu mūžu. Niecīgākā atkāpe no harmonijas prasībām draud ar neprātu, ar nāvi. . . Tādu piemēru ne¬trūkst.»

Kā apburts Antons noskatījās zvaigznā¬jos, kas blīvā slānī bija izkaisīti tumša¬jās debesīs. Jau piekto gadu viņi abi ar Nadju ceļoja pa pasaulēm un pa laikme¬tiem, un jādomā, ka kādreiz jau bija apcie¬mojuši arī tos tālos spīdekļus.

«Slikti, ka Nadjai vēl jāaug,» domāja Antons. «Reizē ar meiteni aug arī viņas dīvainais, briesmīgais talants. To savaldīt kļūst arvien grūtāk. Vai kādreiz nāks arī tāda diena, kad mēs vairs nevarēsim atgriezties?»

No krievu valodas tulkojis P. Zaļkalns