Iesācējs bezizejas stāvoklī

Džordžs Smits IESĀCĒJS BEZIZEJAS STĀVOKLĪ

Džordžs Smits ir izcils ame­rikāņu zinātnieks, radioelektro­nikas speciālists, risina arī prak­tiskas informācijas teorijas pro­blēmas. Viņš ir vairāku zināt­niski fantastisku stāstu autors.

Pols Vollaks ienāca manā kabinetā. Viņš izska­tījās kā prātu zaudējis. Kaut kādas likteņa ironijas dēļ Pols Vollaks, projekta «Tunelis» direktors, bija pie mums viens no tiem diviem cilvēkiem, kuru uzvārdiem nesekoja burtu ķēdītes, kas apzīmē zi­nātniskos grādus un nosaukumus. Otrs biju es.

— Vai kaut kas noticis, Pol? — es ievaicājos.

Viņš pamāja ar galvu un sacīja:

— Tuneļa kapsula darbojas.

— Tā tam arī jābūt. Tā ir pietiekami daudz reižu pārbaudīta.

— Hollijai Kārterei nelaimējās.

— E .. . — es iesāku un tūlīt pat apklusu, jo sa­pratu, ko viņš bija gribējis teikt. — Viņa … viņa . .. ne…?

— Hollija sekmīgi sasniedza Venēru, — viņš sa­cīja. — Nelaime tā, ka mēs nevaram dabūt viņu atpakaļ.

— Nevarat dabūt atpakaļ?

Viņš atkal pamāja ar galvu.

— Mēs taču nekad neesam sevišķi daudz zinājuši kaut ko par Venēras atmosfēru, vai ne?

— Jā.

— Redzi, tas mazumiņš, kas kļuva zināms, ie­kams Hollija zaudēja samaņu, liek domāt, ka Venē­ras atmosfērā ir kaut kāds ciāna savienojums, pie tam tādā koncentrācijā, ar kuru pietiek, lai izrai­sītu nervu paralīzi.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Es gribu teikt, — Pols Vollaks novilka, — ka Hollija Kārtere beidza elpot neilgi pēc tam, kad bija atvērusi lūku. Un kādu minūti vēlāk viņai pār­stāja pukstēt sirds.

— Hollija ir … mirusi?

— Vēl ne, Tom, — viņš sacīja. — Ja mums izdo­tos piecpadsmit vai divdesmit minūšu laikā dabūt viņu atpakaļ, modernā medicīna spētu atdot viņai dzīvību.

— Bet viņai taču būs skartas smadzenes!

— O, iespējami tikai īslaicīgi bojājumi. To visu var labot. Galvenais ir dabūt viņu atpakaļ.

— Mums vajadzēja uzbūvēt divas tuneļa kap­sulas.

— Mums vajadzēja daudz ko izdarīt. Bet, kad ra­ķete ar aparatūru nolaidās uz Venēras, visi par to vien domāja, kā to ātrāk izmēģināt. Dievs mans lie­cinieks, es mēģināju jūs atturēt no pārāk neapdo­mīgas rīcības. Bet izdot jums, ļaudīm, pavēles no­zīmē velti tērēt laiku un papīru.

Es pavēros viņā.

— Doktor, — es sacīju, mehāniski piešķirot viņam šo grādu, — Venēra atrodas daudzus desmitus

miljonu kilometru no šejienes. Mūsu rīcībā nav citas tuneļa kapsulas, un neviena raķete nevar no­lidot šo attālumu pietiekami īsā laikā. Tātad kādas gan mums var būt cerības izglābt Holliju?

— Tur jau ir tā lieta, — noteica Vollaks, — ka Venēra, šķiet, ir apdzīvota.

— Ko jūs sakāt!

— Jā, un tieši šis fakts ir galvenokārt vainojams visā. Viņa nolaidās un ieraudzīja šo radījumu tu­vojamies. Būdama pārliecināta, ka indīgā atmosfērā nav iespējama dzīvība, viņa atvēra lūku — un at­klāja pretējo.

— Un ko tagad?

— Tagad mums atliek izdomāt paņēmienu, kā izskaidrot venērietim atšķirību starp kreiso un labo. Man liekas, ka tu varēsi palīdzēt.

- Bet es taču esmu tikai skaitļojamo mašīnu

programmētājs.

— Tieši tā. Mēs domājām, ka tu esi izstrādājis kaut kādu metodi, kā sazināties ar savu mašīnu. Vi­sam pārējam baram, kā tu jau zini, ir grūti sapras­ties savā žargonā pat citam ar citu, nemaz nerunājot par parastām civilpersonām. Vari iedomāties, kas notiks, ja viņi nonāks saskarē ar kādu venērieti.

— Es pamēģināšu, — es sacīju.

Projekts «Tunelis» ir beigu posms programmā, kas sākta pirms daudziem gadiem, kad kāds uzņēma nopietni nejaušu joku.

Polemizējot par tuneļa diodes darbību, viens no zinātniekiem aizrādīja, ka, ja elektronu varēiu pa­darīt absolūti nekustīgu, tā stāvoklis saskaņā ar Heizenberga nenoteiktības teoriju būtu ļoti ne­skaidrs. No tā izriet, ka tas tikpat labi varētu atras­ties kā uz Venēras, tā uz Zemes vai vēl kur citur.

Sis efekts tiek izmantots tuneļa diodē, izveidojot šķērsām pāri tās savienojumam sprieguma nobīdi. Nelielā diapazonā tā ir pietiekama, lai izjauktu Heizenberga nenoteiktību. Rezultātā elektrons ar daudz lielāku varbūtību atrodas vienā savienojuma pusē nekā otrā.

Nevarēja noliegt to, ka tuneļa diode darbojas. Projekts «Tunelis» bija nopietns mēģinājums iz­mantot tuneļa efektu plašākā mērogā.

Pola Vollaka pieminētajā raķetē atradās apara­tūra, ar kuru bija paredzēts radīt sprieguma nobīdi starp Venēru un Zemi. Un tagad projekts «Tunelis» bija tādā stāvoklī, ka tas izolējis no sabiedrības brīnišķīgāko meiteni pasaulē.

Tā kā šis pēdējais apgalvojums atspoguļo manus subjektīvos uzskatus, atstatumu no kabineta līdz laboratorijai es burtiski nolidoju.

Laboratorija atgādināja īstu trako namu. Ļaudis strīdējās, sapulcējušies nelielos bariņos. Tie, kas klusēja, nikni mētāja galvas, kaut ko noliedzot.

Vienīgā, kas nelikās uztraukusies, bija Terēza Duaita, mūsu telepāte. Te man jāatzīstas, ka esmu pieļāvis kļūdu. Apgalvodams, ka mēs ar Polu Vol- laku esam vienīgie, kuriem nav zinātnisko grādu un nosaukumu, es biju aizmirsis Terēžu Duaitu. Bet tas ir piedodams. Terēza bija pilnīgi neuzkrītoša būtne, viņa ne par ko neinteresējās un nepavisam nebija pievilcīga. Viņai bija tikai četrpadsmit gadu. Bet Terēza bija atklājusi, ka viņas spējas telepātijā var apmierināt jebkuru viņas vēlēšanos". Un, tā kā viņa bija tikai cilvēks, tad nevēlējās daudz. Tāpēc lasī­tājs piedos manu aizmāršību.

Bet tagad es biju spiests Terēžu ievērot. Man ie­nākot, viņa pacēla galvu un sacīja:

— Harla vēlas zināt, kāpēc viņš nevarētu kaut vai pamēģināt.

Vollaks nobālēja.

— Pasakiet šim Venēras radījumam «nē!», cik skaļi vien iespējams.

Terēza apdomājās, tad vaicāja:

— Bet kāpēc?

— Vai šis Harla saprot Heizenberga efekta bū­tību?

Pēc neilga laiciņa viņa sacīja:

— Harla esot dzirdējis par šo teoriju. Bet viņam grūti noticēt, ka šis efekts ir ne tikai abstrakts fi­zikāls jēdziens, bet gan pastāv īstenībā.

— Pasakiet Harlam, ka doktore Kārtere tikai tā­pēc nokļuvusi šajā kļūmīgajā situācijā, ka mēs at­klājām paņēmienu, kā pielietot tuneļa efektu pla­šākā mērogā.

— Viņš to saprot. Bet viņš vēlas zināt, kāpēc jūs izmēģinājumam neizmantojāt kādu no zemākajiem dzīvniekiem.

— Pasakiet viņam, ka dzīvnieku izmantošana la­boratorijas eksperimentiem ir iespējama tikai poli­cejiskā valstī, kur pretvivisekcijas līgas biedrus iz­sūta trimdā. Udeļādas kažoki — un viss. Lai viņš palauza par to savu venērieša galvu. Bet tagad, Te­rēza . . .

— Ko?

— Rūpīgi paskaidrojiet Harlam, ka, nospiežot kreiso pogu, tuneļa kapsula atgriezīsies, tiklīdz viņš aizvērs lūku. Pasakiet arī, ka, nospiežot labo pogu, radīsies cita sprieguma nobīde, kā rezultātā savie­nojumu krustos cita vielas masa. Citiem vārdiem sakot, gala stacijas tuvumā no šīs laboratorijas tiks izrauts gabals, kas centīsies ieņemt uz Venēras to pašu vietu, kuru pašreiz aizņem tuneļa kapsula. Ne­viens no mums nevar paredzēt, kas var notikt, ja divas masas tiecas ieņemt vienu un to pašu vietu. Iespējams, ka milzīgi postījumi radīsies arī šeit.

— Harla neaiztikšot neko, iekams nebūšot pārlie­cināts, ka tas nav bīstami.

— Labi. Tom, — Pols uzrunāja mani, —• kā mēs varētu ieskaidrot, ar ko atšķiras labā puse no krei­sās?

— Vai pogas nav kaut kā iezīmētas?

— Labā poga ir sarkana, bet kreisā — zaļa.

— Vai Harla neatšķir krāsas?

— Nē, bet, cik es noprotu, Harla redz citādā spektrā nekā mēs. Tātad viņam abas pogas izskatās vienādas.

— Jūs varētu iegravēt uz tām uzrakstus «TURP» un «ATPAKAĻ».

Frenks Krendols iesprauslājās.

— Varbūt jūs varat ar Terēzas starpniecību no­sūtīt venērietim angļu valodas pašmācību?

Es pavēros Krendolā. Viņš nebija man simpātisks. Šķita, ka vienmēr, kad vien Hollija Kārtere iznirst no savas teorētiskās fizikas miglas uz tieši tik ilgu laiku, lai pamanītu vientiesi, kuram nepieciešama mašīna, lai veiktu vienkāršākos aprēķinus, ierodas Fienks Krendols un aizved viņu projām no manis. Ja gribat, sauciet to par muļķīgu greizsirdību. Es esmu tikai cilvēks.

— Krendol, — es sacīju, — es pat mežonim va­rētu izskaidrot, ka uzrakstā «TURP» ir četri jocīgi ķeburi, bet vārdā «ATPAKAĻ» — daudzi.

Vollaks iejaucās strīdā, teikdams:

— Tātad mēs negaidījām, ka tur būs saprātīgas būtnes. Bet tagad mums jāatrisina problēma, kā ar tām sazināties.

Krendols izlikās, ka nav pamanījis manas atbildes sarkasmu.

— Pie velna, kas par lietu? — viņš vaicāja.

— Lieta tāda, — es viņam paskaidroju, — ka trūkst kopīga izejas punkta.

— Tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka, ja man būtu darīšana ar cil­vēkiem, es varētu izskaidrot atšķirību starp kreiso un labo pusi jebkuram pusidiotam, ja vien tam būtu kaut miglainākā sajēga par apkārt notiekošo.

— Piemēram?

Es brīdi padomāju un nedroši sacīju:

— Piemēram, pastāv kāds meteoroloģijas likums, kas ir spēkā ziemeļu puslodē. Kad vējš pūš no mu­guras, kreisā roka norāda uz zema spiediena cen­tru.

— Labi. Bet kā ar Venēru? Es domāju — ar as­tronomiskām ziņām.

Es pašūpoju galvu.

— Kāpēc gan ne? — viņš jautāja. — Ja mēs stā­vam ar seju pret ziemeļiem, saule lec pa labi no mums, vai ne?

— Jā. Pat dienvidu puslodē.

— Nu, tātad. Tagad jūs redzat, ka nav svarīgi, kurā puslodē viņi atrodas.

— Jums taisnība. Bet jūs pieņemat arī, ka Venēra griežas ap savu asi, ka šī ass ir paralēla Zemes asij un ka abu planētu griešanās virzieni sakrīt.

— Mēs zinām, ka Venēra griežas!

— Mums ir pilnīgs pamats tā domāt, — es pie­kritu. — Bet tikai tāpēc, ka ar termopāriem izmē­rītā temperatūra Venēras tumšajā pusē ir pārāk augsta, lai varētu piekrist teorijai, ka diennakts apgrieziens līdzinās gadam. Šķiet, jaunākie dati lie­cina par kaut ko vidēju starp pāris nedēļām un dažiem mēnešiem. Tālāk, Venēras griešanās asij ne­būt nav jābūt paralēlai kādas citas planētas asij. Pie velna, Krendol, jūs sasodīti labi zināt, ka Saules sistēma ir lielisks pulkstenis, kurā neviena ass nav paralēla citai, un eliptiskais mehānisms, planētām griežoties, maina ātrumu.

— .Saules sistēmā praktiski viss griežas vienā vir­zienā.

Es palūkojos uz viņu.

— Vai jūs varbūt pieļaujat domu, ka Venēra pakļaujas šim likumam? Jums var būt taisnība tikai piecdesmit gadījumos no simta. Ja jūs kļūdīsieties, vesela tonna vielas centīsies ieņemt vietu, kuru jau aizņem cita tonna vielas.

— Bet.. .

— Tālāk, — es turpināju, — tā ir mūsu laime, ka Polārzvaigzne pašlaik atrodas ziemeļpolā. Marsa polus neiezīmē neviens tik gaišs spīdeklis. Un pat tad diezin vai venērieši arī pārvērtuši savu debess velvi par tādu zvērudārzu, kas pilns ar mītiskiem iemītniekiem, kā to izdarījuši mūsu senči. Izsako­ties vienkāršāk, venērieši varbūt nekad nav smē­luši no avota ūdeni ar garkātainu kausu. Jebkuru nosaukumu sapratīs tikai Zemes iedzīvotāji. Protams, ir daudz orientieru, bet kā paskaidrot, tieši kurš ir domāts? Mana māte, piemēram, vienmēr sauca Ple­jādes par … ē … Mazo Lāci.

Pēkšņi ierunājās Terēza Duaita. Šķiet, tā bija otrā vai trešā reize viņas mūžā, kad viņa netika uzru­nāta pirmā.

— Harla ar manu palīdzību dzirdēja visu, ko jūs runājāt. Par astronomiju viņam ir tikai neskaidrs priekšstats. Viņš ir jums pateicīgs par to, ka uzzi­nājis, ka pastāv «saule», kas dod siltumu un gaismu. Viņiem bija teorija, kas balstījās uz veselo saprātu, — no kaut kurienes tam bija jānāk. Bet gaisma ro­das un izzūd tik lēni, ka grūti noteikt, no kuras pu­ses lec saule. Tas, ka bez Venēras pastāv arī citi debess ķermeņi, viņiem tāpat pamatojas uz loģiku. Viņi uzskata, ka, ja jau eksistē viņi un viņu pla­nēta, tad, iespējams, ir arī citas planētas, kuru iedzīvotāji tāpat nevar saredzēt viņus.

— Teica Plīnijs Vecākais, — nomurmināja Pols Vollaks.

Es palūkojos uz viņu.

— Plīnijs reiz lasīja lekciju par Pitagora teoriju, ka Zeme ir apaļa. Tad kāds uzdeva āķīgu jautā­jumu — kāpēc cilvēki otrā pusē nekrīt nost? Plīniļs atbildēja, ka otrā pusē, bez šaubām, arī esot muļķi, kas savukārt vaicā saviem gudrajiem, kāpēc mēs ne­krītam nost.

— Diezin vai tas šeit ir vietā, — es sacīju.

— Es atvainojos. Protams. Un laiks iet uz priekšu.

— Laboratorijas durvis atvērās, un ienāca Lū Grehems, elektronikas sekcijas vadītājs.

— Rokā ir! — viņš sacīja.

Balsu čaloņa uzreiz kļuva par trim decibeliem klusāka. Lū teica:

— Ja tērauda magnētu kodina ar skābi, tad uz ziemeļpolu tā iedarbojas stiprāk.

Es pašūpoju galvu.

— Lū, — es sacīju, — mēs nezinām, vai Venērai ir magnētiskais lauks un vai tas vērsts tajā pašā virzienā kā Zemes magnētiskais lauks, — mēs nezinām pat, vai venērieši pazīst magnētisko kom­pasu.

— Es runāju par ko citu, — atteica Lū Grehems. — Es ļoti labi saprotu, ka lieta ir neskaidra. Mag­nētiskajam laukam ir savs vektors, bet bultu tā galā ļaudis zīmē pēc sava prāta.

— Kā tad jūs noteiksiet ziemeļpolu?

— Izgatavošu elektromagnētu. Pēc tam pielietošu Ampēra labās rokas likumu. Elektromagnēts jāsa­tver labajā rokā, tā, lai pirksti būtu vērsti paralēli tinumam strāvas virzienā. Tad īkšķis norādīs zie­meļpolu.

— Lieliski! Vai tā nav tā pati sasodītā problēma, kuru mēs pūlamies atrisināt? Tagad jāuzzina, vai Harlas labajai rokai, ir visi pirksti, ieskaitot īkšķi, lai mēs varētu viņam paskaidrot, kura roka ir labā.

— Nē, nē! —viņš iebilda. — Jūs nesaprotat, Tom. Mums nav vajadzīga labā roka. Izveidosim elektro­magnēta tinumu šādi. Noliksim dzelzs serdi hori­zontāli sev priekšā. Vadu sāksim uztīt virzienā pro­jām no sevis virs serdes, lejup, zem serdes, virzienā uz mums, augšup, šaipus serdes, un tā joprojām, līdz elektromagnēta tinums gatavs. Ja tagad pie tinuma sākuma pieslēgsim strāvas avota pozitīvo polu, bet otrā galā — negatīvo, tad ziemeļpols atradīsies pa kreisi. Uz to skābe iedarbosies stiprāk.

- Es pavēros viņā.

— Lū, — es lēni sacīju, — ja jūs spējat izklāstīt, ar ko pozitīvais pols atšķiras no negatīvā tikpat skaidri, kā nupat aprakstījāt elektromagnēta uztī­šanu, mēs dabūsim Holliju atpakaļ uz Zemes. Vai jūs to spējat?

Lū pagriezās pret Terēžu Duaitu.

— Vai šis Harla sekoja manai domu gaitai?

Viņa pamāja ar galvu.

— Vai varat pateikt, ko viņš saka?

— Jūs runājat, es klausos, viņš lasa manas domas. Bet es lasu viņa domas un varu tās paziņot jums.

— Labi, — sacīja Lū Grehems. — Tagad izvei­dosim Leklanšē elementu. Pajautājiet Harlam, vai viņš pazīst oglekli. Melnu, gaismu absorbējošu elementu. Ogleklis ir ārkārtīgi izplatīts, tas ir visas organiskās ķīmijas pamatā. Periodiskajā sistēmā tas atrodas sestajā vietā. Vai Harla pazīst oglekli?

— Harla pazīst oglekli.

— Tagad pievienosim cinku. Cinks ir viegls me­tāls, un to nav grūti izdalīt no rūdas. Tas ir diezgan izplatīts, un civilizācijas rītausmā ļaudis to lietoja misiņa vai bronzas izgatavošanai jau ilgi, pirms zi­nātne bija attīstījusies tiktāl, lai atzītu to par atse­višķu elementu. Vai Harla pazīst cinku?

— Varbūt, — Terēza vilcinoties sacīja. — Kas notiks, ja Harla cinka vietā paņems citu metālu?

— Nekas sevišķs, — atteica Lū. — Noderēs jeb­kurš viegls, pietiekami izplatīts metāls, kuru var viegli izdalīt no rūdas. Piemēram, alva, magnijs, nātrijs, kadmijs un tamlīdzīgi.

— Harla saka, lai jūs turpinot.

— Tagad jāizgatavo elektrolīts. Vislabāk ņemt sārmu.

— Uzmanieties, — es sacīju. — Varbūt jūs vēl gribēsiet, lai Harla sārma noteikšanai izmantotu lak­musa papīru?

— Nē, — atbildēja Lū. Viņš pagriezās pret Te­rēžu un sacīja:

— Sārmi stipri apdedzina ādu.

— Arī skābes, — es iebildu.

— Sārmi ir sastopami dabā, — viņš atgādināja,— bet skābes parasti nē. Bet galvenais ir tas, ka der ari skābe. Var ņemt pat sālsūdeni. Taču sārma šķī­dums ir vispiemērotākais. Lai nu kā, paskaidrojiet Harlam, ka cinkam līdzīgus metālus civilizācija pa­zina jau ilgi pirms tam, kad ķīmija kļuva par zi­nātni. Toties skābes atklāja samērā nesen.

— Harla saprot.

— Nu, un tagad, — triumfējoši sacīja Lū Gre- hems, — izveidosim bateriju, iegremdējot ogli un cinku elektrolītā. Ogle ir pozitīvais elektrods, un tas jāpieslēdz elektromagnēta tinuma sākumam, bet tinuma gals jāsavieno ar "cinku. Tad ziemeļpols at­radīsies pa kreisi.

— Harla saprot, — sacīja Terēza. — Līdz šai vie­tai Harla var eksperimenta gaitu iztēloties. Bet kā lai uzzinām, kurš tērauda serdes gals ir ziemeļ­pols?

— Ja mēs serdi nomagnetizēsim un iegremdēsim skābē, tā uz ziemeļpolu iedarbosies stiprāk.

— Harla saka, ka par to viņš nekā nezina. Viņš nekad nav par to dzirdējis, lai gan labi pazīst elek­tromagnētus, baterijas un tamlīdzīgas lietas.

Es palūkojos uz Lū Grehemu.

— Jūs to izdomājāt vai izlasījāt rokasgrāmatā?

Viņš nodūra acis.

— Vispār izlasīju rokasgrāmatā, bet.. .

— Lū, — es nelaimīgs sacīju, — es nekad neesmu teicis, ka mēs nevaram atrast izejas punktu. Bet mums vajadzīgs kaut kas tāds, ko varētu realizēt dažu minūšu laikā. Kaut kas taustāms…

Man smadzenēs sāka veidoties kāda miglaina doma, un es apklusu.

Pols Vollaks lūkojās manī, it kā grasītos runāt, bet negribētu pārtraukt manu domu gaitu. Beidzot viņš neizturēja un sacīja:

— Vai jūs kaut ko izdomājāt, Tom?

— Varbūt, — es nomurmināju. — Protams, jābūt kaut kam taustāmam.

— Piemēram?

— Tuneļa kapsulai jābūt pilnai ar priekšmetiem, kas mums palīdzētu izskaidrot Harlam lietas bū­tību, —-• es sacīju. — Piemēram, tur jābūt skrūvēm.

Es pagriezos pret Solu Greibenu. Sols ir mūsu mehānikas ģēnijs. Iedodiet viņam ar trulu lūpu zīmuli uz lietotas cigarešu kārbiņas uzmestu skici, un viņš jums izgatavos mirdzošu mehānismu, kas darbojas kā simtdolāru rokas pulkstenis.

Bet šoreiz tā nebija. Sols nošūpoja galvu.

— Visas patstāvīgās detaļas ir sametinātas, bet pagaidu detaļas — nostiprinātas ar sprūdiem, — viņš paziņoja.

— Ak dievs! — es ievaidējos. — Kaut kam taču ir jābūt!

— Kaut kas jau atrastos, — Sols sacīja. — Bet, lai tam tiktu klāt, šis zellis Harla būs spiests lietot autogēnu.

Es pagriezos pret Terēžu.

— Vai šis telepāts Harla spēj redzēt cauri me­tālam?

— Vai to vispār kāds spēj? — viņa klusi atjau­tāja.

Vollaks pieskārās manai rokai.

— Jūs pielaižat parasto kļūdu, uzskatot, ka cil­vēks ar ārkārtīgi asu uztveres spēju var saredzēt visas mehānisma detaļas tikpat skaidri kā rasējumā.

Tā tas nav. Pēc manām domām, uztveres spējas pat nav analoģiskas redzei.

— Bet, — es taustījos tālāk, — kaut kam kopī­gam taču jābūt, kaut arī pieņemam, ka uztvere nav redze. Tātad — kas īsti ir uztvere?

— Tom, ja jūs būtu akls kopš dzimšanas, es va­rētu jums paskaidrot, ka man ir redze, kas dod iespē­ju saskatīt priekšmetu detaļas, kuras jūs varat no­teikt tikai ar tausti. To jūs vēl saprastu. Bet jūs nekādi nevarētu saprast, ko nozīmē vārds «glezna», un arī gūt to garīgo iespaidu, kādu sniedz redze.

— Nu, labi, — es tomēr neatkāpos, — bet vai viņš spēj redzēt cauri miesai?

— Miesai?

— Hollijas sirds ir apstājusies, — es sacīju, — bet tā nav mainījusi vietu. Ja Harla spētu redzēt cauri miesai, viņš ievērotu šo vienīgo lielo orgānu, kas atrodas krūšu dobumā netālu no mugurkaula.

Terēza atbildēja:

— Harlas uztvere sniedz viņam blāvas, nepilnīgas ainas. — Viņa pavērās manī. — Tās ir kaut kas lī­dzīgs neskaidram, nepietiekami izgaismotam rent­gena uzņēmumam.

— Rentgena uzņēmumam? — es pārjautāju.

— Tas ir precīzākais izskaidrojums, kādu jūs varat saprast, — viņa nepārliecinošā balsī noteica.

Es atstāju šo tematu mierā. Terēza acīmredzot bija taustījusies pa tumsu, lai atrastu kādu salīdzinājumu, kas sniegtu pēc iespējas skaidrāku priekšstatu. Es jutu, ka tas arī ir precīzākais uztveres izskaidro­jums, kādu man jebkad lemts saņemt.

— Vai viņš nespēj saredzēt skaidri?

— Viņam nav tiesību.

— Nav tiesību! — es eksplodēju. — Bet…

Vollaks, paceļot roku, mani pārtrauca.

— Nelieciet Terēzai meklēt vārdus, Tom. Harlam nav tiesību ielauzties Hollijas Kārteres personībā. Tāpēc viņš nespēj gūt skaidrāku uztveri par viņas iekšējiem orgāniem.

— Pie velna! — es ierēcos. — Tad dodiet viņam šīs tiesības!

— Neviens nav pilnvarots to darīt.

— Lai nolādētas visas pilnvaras! — es nikni au­roju. — Šīs meitenes dzīvība ir briesmās!

Vollaks nelaimīgs pamāja ar galvu.

— Ķirurgs galējas nepieciešamības gadījumā va­rētu arī nerēķināties ar likumu, kas prasa pacienta piekrišanu operēt. Un tomēr, pat tad, ja viņš izglābj pacienta dzīvību, pēdējais var ķirurgu iesūdzēt tiesā. Bet te ir citādi, Tom. Kā tu droši vien zini, jebkura telepāta spējas nosaka viņa vēlēšanās uztvert infor­māciju. Terēza un Harla vēlas sazināties, tāpēc ari viņi to spēj.

— Bet vai tiešām Harla nesaprot, ka mēs visi vē­lamies, lai viņš tur ielūkojas?

— Atmetiet šīs iedomas, Tom! Te nav runa par mūsu atļauju. Tas ir objektīvs fakts. Ja Hollija būtu precējusies ar kādu no mums, tas atvieglotu lietu, un tomēr pilnīgas skaidrības nebūtu arī tad. Tā savā ziņā ir iejaukšanās personiskajos noslēpumos.

— Personiskajos noslēpumos? Šajā gadījumā jau pati šī doma ir smieklīga.

— Var jau būt, — atteica Pols Vollaks. — Bet ne jau es izdodu likumus. Tie ir dabas likumi, tikpat nemainīgi kā gravitācijas vai gaismas atstarošanas likums. Un, Tom, ja arī es izdotu likumus, pat tad es nevarētu neko grozīt. Arī tādā gadījumā, ja tas būtu nepieciešams, lai glābtu Hollijas Kārteres dzīvību. Ja telepātija un uztvere būtu tik brīva un ne ar ko nesaistīta, kā to deklarēja tās pirmie entuzi­asti, tad dzīve pārvērstos par īstu elli zemes virsū.

— Bet kāds tam sakars ar personiskajiem noslē­pumiem? Šis Harla taču nav pat humanolds. Kaķis taču drīkst skatīties uz karali…

— Protams, Tom. Bet cik ilgi gan kaķim atļaus lasīt karaļa domas?

— Vai Harlu kaut kas kavē aplūkot Holliju no ārpuses? — es norūcu.

Viņš domīgi paskatījās uz mani.

— Jūs domājat kādu rētu vai defektu?

— Jā. Varbūt dzimumzīmi. Neviens no mums nav nevainojams.

— Vai jūs varat norādīt uz kaut ko tādu?

Es iegrimu domās.

Man nebija grūti atsaukt atmiņā Hollijas Kārteres tēlu. Bet, par nelaimi, es lūkojos uz Holliju Kārteri kā mīlētājs, kuram viss viņā šķita ideāls. Ja viņai būtu zobu tiltiņš, es to nebūtu pamanījis. Viņas au­gums bija proporcionāls un mati krita brīvi, bez celiņa. Viņas ādas krāsa bija nevainojama … vis­maz tajās vietās, kuras man bija izdevība vērot, kad Hollija sauļojās atpūtas krēslā pie peldbaseina.

Es pakratīju galvu. Un tad man nācās sadurties ar nepatīkamu faktu. Tas mani sāpīgi aizskāra, jo es gribēju, lai mana dieviete būtu ideāla, un, ja viņas miesa bija tikpat vāja kā visiem mirstīgajiem, tad es nevēlējos to uzzināt no cilvēka, kas pazina viņu labāk nekā es.

Tomēr es vēlējos, lai viņa dzīvotu, tāpēc pagriezos pret Frenku Krendolu.

— Vai jūs zināt? — es vaicāju.

— Ko?

— Vai jūs zināt kādu rētu vai dzimumzīmi?

— Piemēram?

— Velns lai parauj! — es aizsvilos. — Piemēram, rētu, kas paliek pēc aklās zarnas operācijas un pēc kuras varētu atšķirt kreiso pusi no labās.

— Klausieties, Tom, es neesmu viņas ārsts. Es varu jums dot vienīgi vecumveco atbildi: «Kamēr viņas nevalkās īsākus peldkostīmus.»

Mana sirds priecīgi salēcās. Kaut gan Hollijai jo­projām draudēja nāves briesmas, tas tomēr nespēja mazināt manu gandarījuma sajūtu, dzirdot Frenku Krendolu atzīstam, ka viņš nav Hollijas mīļākais un nav pat bijis ar viņu tuvākās attiecībās nekā es. Un tomēr būtu bijis patīkamāk dzirdēt, ka Hollija ir pa­rasta sieviete, pat tad, ja to sacītu cilvēks, kas viņu pietiekami labi pazīst, — lai tikai viņa varētu atgriez­ties.

Tad es atjēdzos. Visparastākās sievietes vietā man bija ideāla dieviete, kura nepiederēja nevienam vīrietim un kurai draudēja nāves briesmas.

Es nebiju pamanījis Solu Greibenu aizejam, bet tas acīmredzot bija noticis, jo pašlaik atvērās durvis un viņš ienāca, nesdams smagu gredzenu žiroskopu, kas griezās vairākos bezberzes gultņos. Viņš izska­tījās apmulsis.

— Šķiet, es noņēmos veselu stundu, — viņš sa­cīja. — Jūs taču neteiksiet, ka šī lietiņa ir neatņe­mami saistīta ar Zemes tā saukto Homo sapiens savtīgajiem, aprobežotajiem priekšstatiem.

Viņš pagrieza paliktni, un mēs visi vērojām, kā gultņu gredzeni griežas, rotoram paliekot tajā pašā plaknē.

— Šai parādībai jābūt raksturīgai visam kosmo­sam, — Sols sacīja. — Bet katru reizi, kad iesāku es,

nonāku strupceļā. Skatieties. Ja ass atrodas mūsu priekšā horizontāli un rotors griežas tā, ka tā aug­šējā mala kustas virzienā projām no mums, mēs va­ram noteikt kopīgo izejas punktu. Bet tālāko kustību nav iespējams izskaidrot. Noliecot ass labo pusi le­jup, rotors pagriezīsies tā, ka tā pretējā mala atradīsies pa labi. Bet tas nozīmē, ka mēs nosakām A ar A palīdzību. Tātad man nekas neiznāk.

Frenks Krendols nošūpoja galvu.

— Šajā lietā droši vien ir kāds absolūts princips, bet es esmu pārliecināts, ka neviens no mums to nezina. Mums arī nav laika to meklēt. Faktiski nav vairs nekādu cerību. Varbūt labāk izmantosim laiku lietderīgāk un padomāsim par ticamu izskaidrojumu.

— Izskaidrojumu? — Vollaks neizpratnē pārjau­tāja.

— Palūkosimies patiesībai acis, — sacīja Krendols. — Hollijas Kārteres dzīve tuvojas beigām. Neviens pagaidām vēl nav atradis kopīgu izejas punktu, lai izskaidrotu šim Harlam atšķirību starp labo un krei­so pusi.

— Labi, un ko jūs iesakāt?

— Nāve ir mirstošo liktenis, — Krendols aizsma­kušā balsī sacīja. — Lai viņi mierīgi un ar cieņu sagaida savu pēdējo stundu. Toties dzīve pieder dzī­vajiem, un viņiem nav miera. Mums, palikušajiem, tā jānodzīvo pēc iespējas labāk. Tātad pēc piecām minūtēm Hollija iemantos mūžīgo mieru. Mums, pārējiem, par to būs jāatbild.

— Ko jūs ar to domājat?

— Kā, pēc jūsu domām, varētu izskaidrot šo ne­laimes gadījumu? — Krendols vaicāja. — Kāds no­teikti vēlēsies uzzināt, kas noticis ar Hollijas Kār­teres mirstīgajām atliekām. Es domās jau redzu, kas tā būs par elli. Es redzu, kā mūs noslauka no zemes virsas izsmiekls par to, ka neesam pratuši izskaid­rot, ar ko atšķiras labā puse no kreisās. Un es redzu mūs pilnīgi iznīcinātus par to, ka esam visu to pie­ļāvuši.

— Šķiet, jūs esat vairāk norūpējies par savu aroda reputāciju nekā par Hollijas Kārteres dzīvību!

— Man ir nākotne, — viņš atteica. — Hollijai tādas nav. Pie velna! — viņš novaidējās. — Mēs nevaram pat paļauties uz gadījumu.

— Paļauties uz gadījumu?

— Kā jūs domājat — vai šis venērietis vēlēsies riskēt ar savu dzīvību, aizverot acis un uz labu laimi nospiežot vienu no pogām?

— Nu, — iesāka Vollaks, — jūs taču saprotat, ka mēs arī riskējam. Bet.. .

— Acumirkli, — es sacīju. — Man iešāvās prātā kāda ne visai jēdzīga ideja. Vai varu pamēģināt?

— Protams.

— Ar «protams» vien ir par maz. Man vajadzīgs klusums, lai ar Terēzas starpniecību es varētu sa­zināties.

— Ja jums ir kaut kas padomā, mēģiniet, — sa­cīja Vollaks.

— Bet vai jūs apzināties, ko gribat darīt? — jau­tāja Frenks Krendols.

— Man šķiet, jā, — es atbildēju. — Ja man kaut kas izdosies, tad tikai tāpēc, ka Hollija man ir tuva.

— Tas var būt, — viņš sacīja, paraustot plecus.

Es ar pūlēm savaldījos — divkaujas ir izraisījuši

arī nenozīmīgāki iemesli. Taču Krendols nevis ap­vainoja mani, bet samierinoši turpināja: — Jūs va­rētu būt bijis viņai vēl daudz tuvāks, ja vien būtu pacenties to panākt. Viņa vienmēr ir teikusi, ka jūs esot veikls un atjautīgs un ka papļāpāt ar jums pēc ilga, nogurdinoša darba esot īsta bauda. Bet jūs vienmēr kaut kur steidzāties. Nu, labi, Tom, mēģi­niet. Labu veiksmi!

Es uzelpoju.

— Terēza! — es pasaucu.

— Jā, mister Linkoln?

— Pasakiet Harlam, lai viņš koncentrē uzmanību uz pogām.

— Viņš ir gatavs.

— Starp tām ir tikko manāma atšķirība.

— To viņš zina, bet viņš nezina, ar ko tieši po­gas atšķiras.

— Tās nedaudz atšķiras ar savu temperatūru. Viena poga ir mazliet siltāka nekā otra.

— Harla tās ir aptaustījis.

Es beidzu runāt trešajā personā un griezos pie Terēzas tā, it kā mēs vienkārši sarunātos pa telefonu.

— Harla, — es sacīju, — siltumā, ko sajūt pie­skaroties, ir tikai daļa atšķirības. Ir vēl cita veida siltums. Vai jūs nejūtat, ka viena poga ir labāka par otru?

Harla atbildēja tieši ar Terēzas starpniecību:

— Jā, mani tiešām vairāk pievelk siltākā no abām pogām. Ja tā būtu spēle, es liktu uz šo pogu. Bet tā. ir tikai sajūta — un tas ir slikts padomdevējs.

— Bet tā taču ir! — es ātri atteicu. — Tieši tas ir mūsu kopīgais izejas punkts. Nospiediet siltāko no …

Mani pēkšņi pārtrauca Vollaks. Viņš nikni sa­grāba mani un atvilka no Terēzas. Frenks Krendols bija pagriezies pret meiteni un sauca: •

— Nē! Nē! Siltākā ir sarkanā poga! Jums jāno­spiež zaļā…

Un tad ari viņš tika pārtraukts.

Ar eksplozīvu šņākoņu tika izspiests gaiss, un tu­neļa kapsula bija klāt. Tajā atradās kāds drausmīgs radījums, kas savos čūskveida taustekļos turēja Hollijas Kārteres ļengano ķermeni. Ar vienu no brīvajiem taustekļiem tas atvēra durvis.

— Ņemiet viņu, kamēr es spēju aizturēt elpu, — joprojām ar Terēzas starpniecību sacīja Harla. — Es jums atsūtīšu tuneļa kapsulu tukšu atpakaļ. Tagad es to varu izdarīt, jo zinu, ka siltums ir tur, kur ir sirds.

Harla iesvieda, nejūtīgo meiteni man rokās un ie­lēca atpakaļ kapsulā. Tā pazuda un pēc tam tukša atgriezās tieši tajā brīdī, kad ārsts noliecās pār Holliju.

Tagad mana Hollija ir pie manis, bet laiku pa lai­kam es pamostos viņai blakus viss aukstos sviedros. Harla taču varēja būt kļūdījies! Tāpat kā kļūdījās Vollaks un Krendols, domājot, ka sarkanā poga ir siltāka par zaļo. Viņu reakcija, tāpat kā Harlas reak­cija, bija tīri emocionāla.

Es ceru, ka Harla vai^nu man piedos, vai ari ne­kad neuzzinās, ka es biju spiests runāt tik pārlie­cinoši un apelēt pie viņa jūtām tikai tāpēc, ka vē­lējos, lai viņš liek uz spēles savu . . . viņas .. . mūsu dzīvības.

Un es aizmiegu tikai pēc tam, kad esmu sevi pār­liecinājis, ka tas nav bijis vienkārši gadījums . . . ka Harla kaut kādā veidā tomēr vadījies no jūtām, jo loģika un saprāts te bija izrādījušies bezspēcīgi.

Jēdzieni «labais» un «kreisais» taču rodas tikai tad, kad Zemes iedzīvotājs tos nosaka.