Dubultnieks

Viņš mani vajāja. Viņa seja pauda izbailes un neizpratni. Viņš sekoja klusēdams un rokās viņam nekā nebija. Pats nezinu kāpēc, bet izjutu mokpilnas bailes no viņa.

Mēs bijām kādā svešā ēkā, taču zināju, ka esmu ceļā uz izeju. Lai atkratītos no vajātāja, reizumis, savu mulsumu nododo-šā ātrumā es strauji izjozu caur īsajiem gaiteņiem un tad, it kā nekas nebūtu noticis, atkal pārgāju uz soļiem. Bet tas nelīdzēja, viņš neatpalika.

Visapkārt ēkai bija biezs, zaļš parks. Tas bija mans mērķis. Domāju, ka tur, parkā, es varēšu aizbēgt tā, ka viņam tas neliksies dīvaini, un viņš — šis svešais cilvēks — neko nesapratīs.

Beidzot parādījās sengaidītā izeja. Atvieglinājuma pārņemts, es pagrūdu durvis, taču tās neatvērās. Es atskatījos. Kad vajātājs bija jau gandrīz līdzās un pastiepa roku, mēģinādams kaut ko teikt, vai arī, lai apturētu mani; es izšķīros un metos durvīs ar plecu. Lai viņš domā ko domādams.

Plecs iegāzās tukšumā. Es pamodos.

Stāvēdams pie spoguļa un gatavodamies skūties, es nevilšus sāku aplūkot savu seju. Pēkšņi es sapratu savu baiļu iemeslu, to, ko nekādi nevarēju apjēgt sapnī. Cilvēkam, kurš mani vajāja, bija tāda pati seja. Viņš bija mans dubultnieks.

Lai paziņotu par mūsu saderināšanos, mēs ar Ollu ielūdzām pie manis, dažus tuvākos paziņas. Olla uzaicināja divas draudzenes, bet es — savu draugu Torņu.

Mēs abi draudzējāmies kopš bērnības un kādreiz pat ilgojāmies strādāt kopā. Taču vēlāk, kā jau tādos gadījumos tas notiek gandrīz vienmēr, mūsu ceļi izšķīrās. Toms aizrāvās ar biostrukturoloģiju, es — ar kosmisko lidaparātu konstruēšanu. Tā kā viņa darbības joma neprasīja ne grandioza mēroga eksperimentus, ne arī plašu informācijas apmaiņu ar citām nozarēm, Torns pamazām noslēdzās sevī un kļuva par vienu no nedaudzajiem zinātnes vientuļniekiem.

Vakars izdevās. Jaunajās lomās mēs ar Ollu bijām atraisīti. Ollas draudzenes centās atstāt iespaidu uz Tomu. Nezinu gan, vai viņām tas izdevās vai ne.

Pēc viesībām es izgāju pavadīt Tomu. Man gribējās pabūt ar viņu divatā. Visapkārt valdīja klusums. Mēness karājās pie debesīm kā uzzīmēts. Tā nedzīvā gaisma apsudraboja papeļu vainagus, ceļu, visu apkārtni un it kā izkusa, tā arī nespēdama cīnīties ar vasaras nakts siltumu.

Torns pirmais iztraucēja klusumu. Es gaidīju, ka viņš uzdos jautājumus par Ollu, taču Toms kā parasti sāka runāt par savu darbu un es klausījos ar vienu ausi. Tad viņš jautāja:

— Lan, bet ko tu domā par fizioloģisko nemirstību?

Tas bija viņa garā.

Fizioloģiski nemirstīgs cilvēks, — es atbildēju neiedziļinādamies, — protams, varētu dot lielu labumu kaut vai tāpēc, piemēram, ka pastāvīgi attīstītos viņa intelekts, ģenialitāte, bagātinātos pieredze. Viņam jau būtu pamatzināšanas un nevajadzētu zaudēt laiku to apgūšanai. Taču šo patiešām izcilo indivīdu kandidatūras vajadzētu izvēlēties visai cilvēcei. Nemirstība visiem turpretī ir pretrunā ar dabu un tai nav jēgas. Vai tik tu neesi palicis neuzticīgs savam darbam? Gribi turpmāk nodarboties ar novecošanas vispārējo fizioloģiju?

Ne jau tur tas suns aprakts. Manuprāt, fiziologi ir daudz tālāk no atrisinājuma nekā mēs. Šobrīd viņi var paildzināt cilvēka mūžu par divdesmit pieciem trīsdesmit gadiem. Tas ir ļoti maz un būtiski neko negroza. Diemžēl, arī mēs mīņājamies uz vietas. Kad mums izdevās reģene-rēt zaudētu locekli, un vēlāk, kad izdevās arī iekšējo orgānu reģenerācija, likās, vēl tikai nedaudz jāpiespiežas un nāve būs uzvarēta. Taču neatlaidīgos ikdienas pūliņos aizgājuši daudzi gadi, un kaulainā joprojām smejas par mums. Ar to ir grūti samierināties, — sarūgtinātā balsī atbildēja Torns.

Es neesmu speciālists, 1 bet pat man skaidrs, ka mēģinājumiem pārvarēt vecumu ar reģenerācijas palīdzību nav nekādas jēgas. Reģenerētais orgāns taču vienmēr būs tikpat vecs, cik viss organisms. Tas ir likums, kas pierādīts jau simtiem reižu. Un citādi arī nemaz nevar būt. Protams, ja tu gribēji dzirdēt manas domas par to. Pēdējā gada laikā jums izdevies fiksēt pašreģenerācijas universālo informāciju biostruktūrā. Līdz ar to, ja es saprotu pareizi, atkārtoti zaudējot jebkuru orgānu, speciālista palīdzība vairs nav vajadzīga — viss atjaunojas pats no sevis. Tiesa gan, jums vēl neesot izdevies pārvarēt kādas īslaicīgas grūtībiņas ar vecumu. Bet, lai nu kā, tas ir milzīgs solis uz priekšu un nav taisnīgi runāt, ka jūs mīņājoties uz vietas, — es iebildu.

Informāciju, kas nodrošina atkārtotu pašreģenerāciju, proti, statisu, — turpināja Torns, — iespējams fiksēt tikai vecumā apmēram no divdesmit līdz piecdesmit gadiem, tas ir, laikā, ko novecošanās fiziologi uzskata par «vislabvēlīgāko biostruktūras funkcionēšanai». Vecuma barjera statisā nebūt nav īslaicīga grūti-biņa.

Likās, ka Torns tomēr kaut ko nepasaka līdz galam. ' — Galu galā, ko tad tu iesaki?

— Es domāju, ka ir iespējams reģene-rēt pilnīgi visu biostruktūru «cilvēks», proti, radīt organismu dubultnieku, — pēc pārdomu brīža atbildēja Torns.

Sī ideja man šķita drīzāk absurda nekā fantastiska, taču savas domas es noklusēju. Lai nu būtu kā būdams, iespēju, kā tādējādi sasniegt nemirstību, es nesaskatīju.

Kāds tam sakars ar nemirstību? — es jautāju.

Nekā sarežģīta te nav, — atbildēja Torns. — Gluži vienkārši, tu esi aizmirsis statisu. Statiss novērsīs jaunā organisma novecošanos.

Es klusēju.

Mājās mēs ar Ollu pārrunājām aizvadīto vakaru. Tad es mēģināju pierunāt, lai viņa paliek pie manis līdz rītam, taču Olla atbildēja, ka viņai esot agri jāceļas un ka viņa vēl šovakar gribētu padzīt uz priekšu savu referātu par zinātnes vēsturi.

Es painteresējos, ko jaunu viņai izdevies atklāt lajā jomā. Olla atbildēja, ka-sensenos laikos daži zinātnieki, iekams ieteikt cilvēkiem, piemēram, jaunu vakcīnu, riskējot ar dzīvību, bieži vien vispirms to pārbaudījuši paši uz savas ādas.

Jau vakarā, vēl bez miega gulēdams gultā, es pārdomāju šo faktu un man tas likās nedaudz sentimentāls. Bet tagad, visās detaļās atsaucot atmiņā sarunu ar Tomu, gribējās piešķirt tam citu nozīmi.

Sapratu, ka manas oažas drīzāk uzvēdi-

jis nepatīkamais sapnis, taču arī Torni] uzvedība likās neparasta. Atcerēdamies viņa mūžīgās nesaskaņas institūtā ar grupas vadītāju, to, ka viņam nebija nekādas personiskās dzīves, ka pēdējā laikā, aizrāvies ar Ollu, satikos ar Tomu reti un nebiju pietiekami iejūtīgs, nolēmu tagad kaut virspusēji izanalizēt, vai ir iespējams eksperiments, par kuru viņš runāja. Ieslēdzu mājas informatoru un, kad tas bija gatavs uzklausīt, uzdevu jautājumu:

— Biostruktūras reģenerācija?

— Informācija: astoņas kategorijas, divpadsmit klases, divdesmit septiņas grupas. Kategorijas — kopumā piecdesmit minūtes, — nekavējoties atnāca atbilde.

Tas mani neapmierināja. Pat diennakts nepietiktu, lai sagremotu visas šīs ziņas.

Informācija «jautājums — atbilde», — pieprasīju tagad un uzdevu pirmo jautājumu:

Vai ir iespējama kāda jau esoša urr normāli funkcionējoša orgāna reģenerācija, tas ir, paralēla abu eksistence?

— Nav iespējama.

Kāpēc jau esoša un normāli funkcionējoša orgāna reģenerācija nav iespējama?

Nav iespējams pārvarēt Savina un Diona likumā noteikto biostruktūras savrupību.

Kāda ir Savina un Diona likuma būtība?

Informācijas nodošana hromosomu gēnos… — sāka birt dažādie speciālie termini, taču es turpināju klausīties. Atskanēja frāze «otrā signālu sistēma». Tā varēja attiekties tikai uz cilvēku, un es sapratu, kurā virzienā meklējumi jāturpina.

Vai iespējams statiss dzīvniekiem?

Nav iespējams.

Es izslēdzu informatoru. Tātad šādaģ^ eksperimentam ir jēga tikai tad, ja ta^ļi piedalās divdesmit līdz piecdesmit gadus vecs cilvēks. Turklāt dubultnieka reģenerācijai nepieciešamajai informācijai ir jābūt pretrunā ar primāro organismu, tas jānoliedz. Sis secinājums nobaidīja mani.

Nolēmu piezvanīt Tomam. Mani daudzie izsaukumi palika bez atbildes. Tas nebija nekas neparasts: iespējams, ka Torns vēl gulēja un signālus nedzirdēja. Izlēmu, ka vienkāršāk būs aizlidot pie viņa.

Mans individuālais lidaparāts uzspurdze gaisā kā taurenis. Lidodams es domāju par dzīvības un nāves pretrunu, par augli, kas! noliedz ziedu, par Ollas atklātajiem pašaizliedzīgajiem zinātniekiem un par vecu avīžu kolekciju, kas bija saglabājusies apmēram no tiem pašiem laikiem. Sājos laikrakstos bija pārlieku briesmīgas, veselajam saprātam nepieņemamas, taču itin ikdienišķas melnbaltās fotogrāfijas ar apbruņotiem cilvēkiem starp citiem tādiem pašļem cilvēkiem, kas, viņu nogalināti, gulēja zemē.

Lai kaut nedaudz izprastu cilvēka būtību, viņā jāiemiesojas, jāpārņem viņa sejas izteiksme, skatiens, manieres, žesti, pat balss tembrs …

Es mēģināju iedomāties Tomu, viņa šauro, rūsgano matu ieskauto seju ar augsto, balto pieri, aso degunu, plānajām, enerģiski sakniebtajām lūpām, brūno acu uzmanīgo, nedaudz pašpārliecināto skatienu, vieglo, ātro gaitu, precīzos žestus, stingro, noteikto balsi. Stiprs cilvēks. Interesanti, vai viņš spētu izšķirties par šādu eksperimentu? Bet kāpēc gan tas viņam būtu vajadzīgs?

«Fizioloģiski nemirstīgs cilvēks, protams, varētu dot lielu labumu,» es atcerējos savu vakarējo atbildi Tomam. Kas par muļķībām!

Cilvēks! Cilvēce! Mēs visi! Kas tas ir?

Neskaitāmi daudzas paaudzes, kas nomaina cita citu, šo paaudžu cīņa par eksistenci, kas sākumā bija tik smaga, bet ko t^gad mēs tikpat kā vairs nejūtam. Tieši šī cīņa mūs radīja un saliedēja. Jaunu paaudžu radīšana un eksistences cīņā gūtās pieredzes tālāknodošana — lūk, mūsu dzīves jēga. Un te pēkšņi uzrodas mūžigs, nemainīgs cilvēks! Viņam vairs nav vajadzīgas jaunas paaudzes, lai izturētu šajā cīņā. Viņa dzīvei, zūd jēga. Tā ir bojāeja.

Dzīvība, dzīve, kas tās tādas ir? «Dzīvība ir olbaltumvielu eksistences veids,» es atcerējos filozofisku sentenci. Dzīve, tātad eksistences veids.. Bet veidu taču var mainīt!

Bāka Toma mājokļa nosēšanās laukumiņā mani sagaidīja ar zaļu uguni. Es nolaidos un paskatījos lidaparāta pulkstenī. Bija septiņi no rīta.

«Kā lai izskaidroju Tomam savas tik agrās vizītes iemeslu? Nu, gan jau kaut ko izdomāšu,» nolēmu pie sevis un devos ^uz drauga māju. *

, Toms dzīvoja viens pats. Mājas lielākajā daļā bija iekārtota laboratorija, pēc viņa domām — viena no labākajām bio-strukturoloģijas laboratorijām.

Lai neatrautu Tomu no darba, viņu apciemodams, es parasti gāju iekšā tāpat, jo zināju viņa atslēgas kodu. Bet šoreiz man tas neizdevās, izrādījās, ka durvis ir aizslēgtas ar iekšējo tālvadības atslēgu.

Es nospiedu zvana pogu. Pēc ceturtā signāla durvju panelis noslīdēja sānis. Piegāju pie Toma guļamistabas durvīm: aiz tām nekas nebija sadzirdams. Tad es lēnām nospiedu rokturi.

Torns bija tikai daļēji apģērbies. Viņš sēdēja saņurcītā gultā un samiegojies ar roku berzēja seju. Redzot šo vecpuiša rīta atmodas mierīgo ainu, man uznāca smieklu lēkme. Torns izbrīnā paskatījās uz mani, taču es nespēju valdīties.

— Dzirda savu labāko draugu ar vislētāko vīnu, tad bez gaismas uzrauj viņu no miega un vēl smejas, — Torns norūca. — Kas tad tev lika pamest savu vienīgo?

— Nolēmu uzaicināt tevi uz jūrmalu, lai tu galīgi nezaudētu līdzību ar cilvēku un nepārvērstos par kādu no savu eksperimentu mērkaķiem, — atbildēju, piemērodamies viņa tonim.

Torns neieredzēja dīku atpūtu, un mans priekšlikums bija muļķīgs. Piecēlies no gultas, viņš nepārprotami paskatījās uz mani un devās mazgāties.

Kamēr Torns mazgājās, es aplūkoju viņa guļamistabas trūcīgo iekārtu un domāju par savu neveiklo situāciju. «Galu galā, kāpēc tad esmu te ieradies? Sapņa, tikai muļķīga sapņa dēļ.»

Kad Torns atnāca, viņa seja bija kļuvusi svaigāka.

— Pēc vakarējās sarunas ar tevi mani visu nakti sapnī vajāja mans dubultnieks. Ja pieņemam, ka līdzīgs eksperiments vainagojas ar panākumiem, vai nevar notikt tā, ka pirmais cilvēks paliek dzīvs? — it kā starp citu es ievaicājos, šķirstīdams kādu rokasgrāmatu, kas vāļājās uz naktsgaldiņa.

Nekādā gadījumā tas nav iespējams.

Bet tomēr, — es neatlaidos.

— Radīsies dvīņi un nekas vairāk. Dvīņi taču sastopami arī dabā, — atbildēja Torns.

Tāds iznākums mani neapmierināja.

Abiem šiem cilvēkiem būs ne tikai pilnīgi vienāds ķermenis, bet arī intelekts. Starp viņiem nebūs nekādu atšķirību. Uz visu to, kas pieder man, kas man ir tuvs un dārgs, viņam būs tādas pašas cilvēciskas tiesības kā man. Kuram no viņiem vajadzēs piekāpties? Radīsies neatrisināma psiholoģiska, ētiska, sociāla — kāds apzīmējums vien tik var būt — problēma.

Bet tavs dubultnieks būs nemirstīgs, — iebilda Torns.

Nekādas starpības tomēr nebūs: arī vienkāršs mirstīgais jūtas kā nemirstīgs. Izeja ir tikai viena — pirmajam no viņiem brīvprātīgi jāaiziet. Taču mums nav tiesību prasīt no cilvēka tik milzīgu varonību, — es noslēdzu sapņa ierosināto hipotēzi.

Torns pa to laiku bija apģērbies un gaidīja mani pie guļamistabas durvīm. Viņš neatbildēja.

Es īpaši nesteidzos un palūdzu, lai Torns parāda man savu jauno reģenerācijas iekārtu, par kuru viņš kādreiz bija stāstījis.

— Tik milzīgu varonību, — uzklausījis šo lūgumu, Toms, neskatīdamies uz m.ani, nezin kāpēc izklaidīgi atkārtoja pie Jsevis. Tad pēkšņi, gandrīz vai pagrūzdams mani, viņš devās uz priekšu un, pārrēķinājies spēkā, ar troksni atgrūda durvis.

Torņa laboratorija bija iekārtota kvadrātveida telpā. Tajā blāvi dega dežūrgais-miņa. Durvīm pretējo sienu visā tās garumā — apmēram pieci metri — nosedza reģenerācijas iekārta. Pa labi, kādu metru no tās stāvēja liels taisnstūra galds. Grīda visapkārt iekārtai bija stipri piegružota.

Sākumā es nesapratu, kas par lietu. Ieskatījies vērīgāk, redzēju, ka spoguļpa-neļu vietās rēgojas melni caurumi. Reģenerācijas iekārta bija barbariski sadauzīta. Torns stāvēja man līdzās, un es dzirdēju viņa saraustīto elpu.

— Kas noticis? — es jautāju.

— Es, saproti, es to izdarīju, — neatraudams skatienu no iekārtas, īgni atbildēja Torns.

Tad viņš lēnām pagriezās un ar satraukuma pilnām, plati ieplestām acīm paskatījās uz mani. Man likās, ka Toma skatienā parādījies kaut kas jauns, kaut kas nepatīkams.

Tev būtu laiks atpūsties un padomāt par sevi.

Ar mani viss ir kārtībā, — tikai lūpām savelkoties smaidā, atbildēja Torns.

Mēs iznācām no mājas. Saule jau bija sasildījusi jjaisu, un patīkamo rīta svaigumu vairs nemanīja.

Atvērdams sava lidaparāta caurspīdīgo kupolu, Torns jautāja:

Bet tomēr, kāpēc gan tu atbrauci pie manis?

Lai pastāstītu savu sapni, — es atjokoju.

Pēc desmit minūtēm man līdzās sēdēja Olla un mēs lidojām uz jūru, turp, kur es tik neveiksmīgi biju uzaicinājis Torņu. Iekārtojusies sēdeklī, Olla ierunājās:

Zini ko, kosmodromā es satiku Torņu. Mēs nedaudz papļāpājām. Viņš izskatījās tā kā nobēdājies. Vakar viesiem nevajadzēja dot tik daudz vīna.

Apmēram cikos tu viņu redzēji? — es jautāju, kaut ko nojauzdams.

Nevis apmēram, bet precīzi — septiņos, jo tieši tad bija nolikts starts uz Pu-reju. Es pavadīju mūsu ekspedīciju.

Es paskatījos gan lidaparāta, gar.i Ollas pulkstenī. Abi tie rādīja pareizi*

Mana lidaparāta kabīnē kā modīga nodeva sendienām uzstādīta stūres sviras imitācija — neliels melns rokturis, gluži tāds pats kā muzejā eksponētajām antīkajām lidmašīnām. Pēc tam, kad biju paskatījies pulksteņos, es sāku saprast, ko pārdzīvojuši senatnes lidotāji, ar roku saspiežot stūri. Kad jau biju nomierinājies, vaicāju:

— Olla, vai tu gribētu kļūt nemirstīga? Viņa viltīgi paskatījās uz mani:

— Ja ar to tu domā bērnu, tad — noteikti!

Es nepaskaidroju, ko ar to biju domājis. Ollas atbilde mani pilnīgi apmierināja.

No krievu vai. tulkojis P. Zaļkalns

V. Nasonova zīm.