DĀRDU AIZAS NOSLĒPUMS

Tālrunis zvanīja klusi, bet neatlaidīgi.

Tumovs nolika uz galda garu nefrīta spalvaskātu ar zelta spalvu — mongoļu draugu dāvanu — un drūmi pašķielēja uz mirdzošo, niķeļa stīpiņām izrotāto tālruņa aparātu.

— Varbūt apklusīs?

Zinātnieks ar nožēlu pārlaida acis pār manuskripta pēdējo teikumu: «Var apgalvot, ka Zemes neitronu izstarojumi radušies nevis mūsu planētas dzīlēs, bet atmosfērā, kur brīvie neitroni veidojas kosmisko staru ietekmē. Tātad . ..»

Tālrunis nerimās.

Tumovs saviebās, pikti bungoja ar pirkstgaliem pa galdu. Pat svētdienā negrib likt mierā. Tāpēc jau nav nekāds brīnums, ka doktora disertācijas rakstīšana sokas tik lēni.

Viņš strauji pastūma sāņus manuskripta lapas:

— Jā . . . Igors_Nikolajevičs Tumovs klausās . . . No kurienes? . . . No Ārlietu ministrijas? . . . Hm . . .

Tumovs atspiedās pret krēsla atzveltni, noglauda rūsganos matus, kas jau bija sākuši sirmot.

— Jā, jā, klausos; tikai, vaļsirdīgi sakot, nesaprotu, kāds man ar to sakars …

Tālruņa klausulē balss urdzēja vienmuļi, bet skaidri:

— Dienvidrietumu Mongolija . . . Aizaltaja Gobi. . . Adžbogdo kalnu grēda . . . četrdesmit piektais ziemeļu platuma grāds . . . deviņdesmit piektais austrumu garuma grāds…

Tumovs piespieda klausuli ar plecu, paņēma no pelnu trauka pussmēķētu cigāru, uzšķīla šķiltaviņas, dziļi ievilka dūmu. Cauri zilganam mākulītim palūkojās pa plati atvērto logu.

Lietus bija pārstājis. Mākoņi grima ziemeļaustrumos, aiz Maskavas. Pāri mitrajiem jumtiem rieta saules staros dzirkstīja augstceltņu logu rūtis.

Neredzamais sarunu biedrs aizvien vēl nerimās.

— Lai notiek, — Tumovs viņu pārtrauca, neizlaizdams no zobiem cigāru. — Saprotu visu. Tas ir steidzami? … Velna būšana … Nu tad atsūtiet mašīnu. Lai piebrauc pie universitātes galvenajām durvīm . . . Jā, vēl kaut kas! Papūlēšos paķert līdzi savu draugu. Tanī apvidū kopā esam strādājuši. .. Ģeologs. Arkādijs Mihailovičs Ozerovs. Šobrīd viņš ir vai nu Maskavā, vai Kamčatkā. . . Nē, uz Kamčatku viņam pakaļ nebraukšu. Tikai uz Sokoļņikiem. Labi.. . Tūlīt eju . . .

Tumovs nolika klausuli, piecēlās no galda, žēlām acīm paraudzījās uz manuskriptu un uzmeta smagu papīrnazi uz aprakstīto lapu kaudzītes. Piegājis pie augsta grāmatu skapja, nocēla lielu globusu, saudzīgi aiznesa un nolika uz rakstāmgalda. Starp ekvatoru un polu Tumovs Centrālajā Āzijā sameklēja vajadzīgo punktu un domīgi paskribināja to ar platu nagu.

Atmiņā uznira tveices pielijuši, viļņaini līdzenumi, iesarkana saule bezkrāsainās, putekļu dūmakas pilnās debesīs, melni, vēju noslīpēti kalni. Tumovam šķita, ka viņš atkal dzird vienmuļu vēja švīkstoņu virs izžuvušo upju gultnēm. Sīksīku smilšu graudiņu šaltis cērt vēju aprautajā sejā . ..

Tumovs piemiedza acis un papurināja galvu. Tuksnesis izgaisa. Aiz loga — jumti līdz pat apvārsnim, koši zaļi parki, zilpelēka Maskavas upes lenta.

Viņš nopūtās un grieza tālruņa ripu.

Atsaucās sievietes balss.

— Arkādiju? — atbildētāja it kā apmulsusi atkārtoja. — Arkādijs ir mājās, bet pie aparāta pienākt nevar. Kas runā?

Tumovs saskaitās:

— Kā tas jāsaprot — nevar. Arkādijs ir vajadzīgs. Tūlīt iedodiet klausuli viņam!

Arkādijs pašlaik vannā, — sieviete skaidroja.

vai jūs esat Igors Nikolajevičs?

Uzminējāt, — Tumovs norūca, īgņodamies, ka ir pazīts labvakar, Irina Mihailovna!

— Es neesmu Irina. Vienīgi jūs maņi nepazīstat pēc balss . . .

— Atvainojiet, gribēju sacīt — Ludmila Mihailovna, -— apjucis nomurmināja Tumovs. «Labi, ka Arkādijam tikai divas māsas, bet ne četras,» viņš domāja, slaucīdams nosvīdušo pieri.

— Ko lai pasaku Arkādijam? — mirkli klusējusi, vaicāja Ludmila Mihailovna.

— Pasakiet, lai viņš paņem klausuli, — Tumovs errīgi teica, pašķielēdams uz pulksteni. — Svarīgas un steidzamas darīšanas . . . Mums būs jābrauc diezgan tālu . . .

— Jums vienmēr viss ir steidzami, — sarunu biedre aizvainoti sacīja. — Mazliet pagaidiet!

Klausulē kaut kas noklakšķēja, iestinkšķējās, bija dzirdams, ka noblīkšķ durvis, un atkal ieskanējās Ludmilas balss.

— Līdz vannai vads nesniedzas; kad piezvanīsiet nākamreiz, tad būsim pagarinājuši. Pēc pusstundas Arkādijs būs nomazgājies …

— Tūlīt lai kāpj laukā un ģērbjas ciet! — Tumovs aizsvilās. — Pēc desmit minūtēm gaidīšu viņu mašīnā pie jūsu nama durvīm. Lai sakārtojas, citādi paņemšu līdzi tādu pašu kailu! Visu labu!

Atbildi negaidīdams, Tumovs uzsvieda klausuli uz dakšiņām, paķēra svārkus un steigšus izgāja no sava kabineta.

Garais ministrijas Zils strauji ieslīdēja Sokoļņiku bulvāra zaļajā gaitenī un pēc brītiņa, bremzēm čīkstot, apstājās pie desmitstāvu nama galvenās ieejas. Tumovs vēl nepaspēja izkāpt no mašīnas, kad mājas platās stikla durvis atvērās. Uz ielas iznāca kalsens, gadus trīsdesmit piecus vecs pamaza auguma puisis pelēkā uzvalkā un garos, brūnos, stiprām auklām aizraisītos ģeologu zābakos, kas sniedzās līdz ceļiem. Valgie, tumšie mati gludi sasukāti atpakaļ, zobos iekosta melna, līka pīpe; uz prāvā, mazliet izliektā deguna kā pieaugušas platas brilles raga ietvaros. Plecā uzkārta neliela mugursoma, rokā ģeologa āmurs ar garu kātu. Puisis bez steigas nāca uz Zilu un attaisīja mašīnas durtiņas.

— Arkādij, uz kurieni tad tu tā saposies? — Tumovs aizdomīgi jautāja, pavirzīdamies sāņus, lai biedram pakaļējā sēdeklī būtu ērtāk.

Ozerovs tik tikko sarauca uzaci.

— Šķiet, tu sacīji Ļudai, ka mums tūlīt kaut kur jābraucot?

— Laikam gan, bet… ne jau nu gluži tūlīt. Varbūt naktī vai no rīta. Pēc brīža visu skaidri zināsim.

Ozerovs paraustīja plecus, it kā teikdams, ka tas nav svarīgi, un atlaidās pret sēdekļa atzveltni.

— Vai var braukt? — šoferis paklusām jautāja.

— Var, — Tumovs norūca.

— Nevar, — Ozerovs iebilda.

Viņš izņēma no mutes pīpi un parādīja ar to uz meiteni, kura, košai kleitiņai plīvojot, lakatiņu vicinādama, skrēja uz mašīnu.

— Te ir viss, ko varēju sameklēt, — meitene teica piesteigdamās. — Ņemiet…

Viņa sniedza Tumovam neilona tīkliņu, kurā bija daži sainīši, konservu bundžas un aizlakota pudele.

— Ludmila Mihailovna, — Tumovs pavisam apmulsa, — apžēlojieties! Mums taču … ne prātā vēl nenāk …

— Jums jau sen nāk prātā, — meitene atteica. — Un, patiesību sakot, tas nav jums, bet Arkādijam. Ņemiet un nerunājiet! Ja tūlīt vēl neaizbrauksiet, vakarā nāciet abi pie mums… Laimīgu ceļu, lai jums labi klājas …

Zils iedrebējās un, uzņemdams ātrumu, joņoja uz pilsētas pusi. Tumovs, lūpas sakniebis, raudzījās mašīnas spogulītī. Tur vēl bija saskatāma Ļuda. Viņa stāvēja pie ietves malas, un raibais galvas lakatiņš, ko viņa turēja rokā, gandrīz skāra asfaltu.

Kad un kur tu gribēji braukt šovasar? — Tumovs iejautājās, kad ielas stūris aizsedza meitenes augumu.

— tūlīt gribēju doties uz Petropavlovsku Kamčatkā

— Tā jau es domāju …

— Ceru, ka neizcēli mani no vannas, lai pateiktu, ka tā tu esi domājis?

— Ceri vien, draudziņ. Pagaidām arī es zinu ļoti maz…

— Klāt esam, — šoferis teica un nobremzēja mašīnu pie marmora kāpnēm, kuras veda uz milzīgām ozolkoka durvīm.

*

Kad viņi nāca laukā no ministrijas, bija melna nakts. Spuldzes virs ielām vairs nedega. Mēness zaigā laistījās tukšās ietves. Neredzēja ne dvēselītes. No tālienes paretam skanēja elektrolokomotīvju pūtieni.

— Iesim uz manu dzīvokli, — Tumovs sacīja, — tomēr tuvāk.

Viņš uzmeta uz pleca Ozerova mugursomu, aizsmēķēja cigāru un soļoja uz Sarkanā laukuma pusi. Ozerovs nepalika iepakaļ, lai gan blakus druknajam Tumovam izskatījās pavisam sīks. Iekodis zobos apdzisušo pīpi, viņš gāja līdzās draugam, soļu rakstā vēcinādams sainīšiem pieblīvēto tīkliņu. Draugi klusēja, šķērsoja Sarkano laukumu, devās pa lēzeno tiltu pāri Maskavas upei.

Tumovs pēkšņi apstājās.

— Vai ēst gribas? — viņš vaicāja un pašķielēja uz tīkliņu.

— Un tev?

— Kā vienam zvēram: iznācu no mājas bez vakariņām.

— Aiz tilta krastmalā ir sols, — Ozerovs piebilda un arī paskatījās uz tīkliņu, kuru turēja rokā.

Viņi ērti apsēdās uz granīta sola, no kura vēl dvesa dienas siltums. Ozerovs uz paklātas avīzes sagrieza baltmaizes klaipiņu, izņēma no mugursomas dakšiņu un karoti. Tumovs veikli attaisīja ar kabatas nazi divas konservu kārbas, ar platu plaukstu izsita korķi no vīnogu vīna pudeles kakla.

Viņi ņēma konservus no vienas kārbas un pēc kārtas piedzēra klāt vīnu tieši no pudeles. Kremļa torņos spilgti mirdzēja rubīna zvaigznes, debess velve jau kļuva gaišāka.

— Brokastis vai vakariņas? — Tumovs uzbilda, atbīdīdams tukšo kārbu un pievirzīdams tuvāk otru.

— Šis ir pirmais mūsu tālā ceļojuma mielasts, — Ozerovs sacīja. — Jānudien, pirmoreiz ēdu aukstus cūkgaļas konservus pulksten divos naktī krastmalā pie Kremļa.

— Šeit nav Mongolija. Nav kur uzkarsēt. Bet apsolu, ka tur, — Tumovs pamāja uz austrumiem, — vistukšākajā tuksnesī mums vienmēr būs klēpis saksaula zaru, lai sakurtu ugunskuru un uzsildītu konservus.

— Vai atceries pēdējo nakti pie Adžbogdo kalnu pakājes? — Ozerovs iejautājās.

— Atceros …

— Un mūsu sarunu?

— Arī atceros.

— Vai tu arī tagad vēl domā, ka tev bija taisnība?

— Protams.

— Bet es domāju, ka toreiz mēs abi palaidām garām kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

— Tu laikam gribi sacīt, ka amerikāņu mākslīgā pavadoņa bojā eja …

— Tieši to gribu teikt, Igor! Starp noslēpumaino radioaktivitātes anomāliju, kuru novērojām pirms desmit gadiem un kuras avotu nevarējām sameklēt, un mākslīgā pavadoņa katastrofu, kas vakar notikusi virs tā apvidus, ir kaut kāda saistība.

— Tīrā fantāzija!

— Nē, nav fantāzija. Atceries: lidojot virs Adžbogdo kalnu grēdas, Isarova lidmašīna iekļuva tik spēcīgā radioaktīvo izstarojumu zonā, ka pārstāja darboties daudzi aparāti un apkalpe saslima ar staru slimību.

Bot mēs abi, — Tumovs neļāva pabeigt Ozerovam viņa sakāmo, — nākamajā gadā krustām šķērsām izbraukājām Adžbogdo kalnus, un no radioaktīviem starojumiem nebija ne vēsts. Ilgajā lidojumā Isarovs bija iesnaudies, sapnī redzējis to radioaktīvo anomāliju kad pārstājuši darboties mehāniķa pavirši noregulētie aparāti

Nu, bet staru slimība? Pats Isarovs pēc lidojuma vairākus mēnešus esot nogulējis hospitālī.

— Viņa staru slimībai es neko daudz neticu. Pirms desmit gadiem šīs kaites diagnostika vēl bija bērnu autiņos. Isarovs varēja sasirgt arī ar kādu citu slimību. Iegaumē — viņš ilgi karojis un pārcietis Ļeņingradas blokādi.

— Bet kas tad vakar virs Adžbogdo kalniem īsti ir noticis? — Ozerovs domīgi prātoja. — Amerikāņu notā sacīts — aparātu pēdējos raidījumus atšifrējot, konstatēts, ka pavadonis iekļuvis radioaktīvo izstarojumu zonā un pēc tam pavadoni iznīcinājusi neizprotama enerģētiska plūsma.

— Mūsu «draugi», viņpus okeāna tūlīt nosprieduši, ka mēs viņu pavadoņa iznīcināšanai izmēģinājuši jaunu, slepenu ieroci, — Tumovs pasmīnēja. — Arkādij, tās visas ir blēņas! Amerikāņu pavadonī notikusi aparātu avārija.

— Taisni virs Adžbogdo kalnāja?

— Kāpēc gan ne. Avārija varēja notikt jebkurā orbītas punktā.

— Kādēļ tad tu biji ar mieru piedalīties jauktajā izmeklēšanas komisijā?

— Varbūt tādēļ, lai atkal pavērotu apvidu, kur jaunībā abi strādājām.

— Neticu. Šādam braucienam tev trūkst laika. Pasaki — vai arī tu nebrīnies, ka mūsu ģeofiziskās observatorijas reģistrējušas neizprotamas izcelsmes enerģētisku izlādēšanos Adžbogdo rajonā? Un tieši tad, kad divtūkstoš kilometru virs šīs vietas beidzis eksistēt amerikāņu mākslīgais Zemes pavadonis.

Tumovs paraustīja plecus.

— Tev nav iemesla neticēt observatorijas biļeteniem.

— Ja gribi zināt, — Tumovs piemiedza acis, — enerģētiskā izlādēšanās ir vienīgais, kas mani interesē šinī notikumā. Man radušās dažas domas. Tāpēc biju ar mieru piedalīties komisijā un iepinu šinī pasākumā arī tevi. Bet atļauj pagaidām neko sīkāk nestāstīt. Manā prātiņā vēl radušās tikai pirmās hipotēzes.

— Man nav iebildumu, pastrīdēsimies Adžbogdo pakājē, — mierīgi sacīja Ozerovs, tīdams avīzes lapā tukšās konservu bundžas.

— Atvainojiet, biedri, — pēkšņi atskanēja kāda balss. — Dīvaina vieta brokastošanai!

— Jūs gribējāt sacīt — vakariņošanai, — Tumovs paskatījās uz runātāju.

Milicis sveicināja, paceldams plaukstu pie cepures naga.

— Kā vēlaties. Pašlaik pulkstenis trīs nulle nulle. Jau aust gaisma. Uzrādiet dokumentus! . ..

— Diemžēl mums ir tikai ārzemju pases, — Ozerovs sacīja, sniegdams milicim sarkanu grāmatiņu.

— Kuras saņēmām nupat pirms pusstundas, — piebilda Tumovs, čamdīdamies pa kabatām, — un tāpēc vajadzēja ieturēties šeit…

— Docents Ozerovs, — milicis sacīja, ar interesi palūkodamies uz Arkādiju. — Ļoti patīkami iepazīties.— Piesviedis roku pie cepures, viņš atdeva pasi.

— Jūs mani pazīstat? — Ozerovs brīnījās.

— Protams, notālēm, tā sakot, — milicis skaidroja.

— Esmu dzirdējis jūsu lekcijas radio pārraidēs un televīzijā par Zemes izcelšanos. Bija interesanti klausīties . ..

— Ļoti patīkami, — Ozerovs pamāja ar galvu.

— Varbūt jūs pazīstat arī mani? — Tumovs norūca.

— Es nekādi nevaru sameklēt savu pasi. Kur esmu to iegrūdis? …

— Tava pase ir bikšu pakaļējā kabatā, — Ozerovs nāca palīgos.

— Neraizējieties, viss kārtībā, — milicis steigšus sacīja, pat nepaņemdams Tumova pasi. — Atvainojiet, dienests paliek dienests. Pasi gan labāk ielieciet kaut kur citur. Viss kas var gadīties . .. Būs jums nepatikšanas un mums darbs … Laimīgu ceļu, biedri!

«Tu 114» lidoja uz austrumiem. Aiz muguras jau palika mežiem apaugušie Urālu kūkumi; dienvidos pavīdēja tumšzilā Arāla jūra. Smagnēji, laiski mākoņu blāķi aizsedza tālo apvārsni. Tur bija kalni. Zem lidmašīnas tveicīgas pusdienas stundas putekļainajā dūmakā slīdēja Bekpakdali smiltāji.

Ozerovs ērtāk iekārtojās sēdeklī, aizdedzināja pīpi, dziļi ievilka dūmu. Blakus lāgiem iekrācās Tumovs. Vienmuļi dunēja lieljaudas motori. Vieglītēm drebēja ar tumšu audumu apsistā salona siena.

«Vai tanī novadā kaut kas pārvērties aizritējušajos deviņos gados?» Ozerovs domāja. «Bet kas gan tur varētu pārvērsties?» Nebija tur ne ceļu, ne ciematu. Tuksnesis, kurā nav ne lāsītes ūdens, aizšķērsojis pieeju tālajiem kalniem. Pat arati ar saviem ganāmpulkiem nerādījās saules izdedzinātajās plakankalnēs. Kilometrus piecdesmit uz dienvidiem no Adžbogdo atradās lamaistu klostera drupas. Pirms deviņiem gadiem tur mitinājās vecs mongoļu mednieks un kāds zēns. Simtiem kilometru tālā apkārtnē neviena cita cilvēka.

Amerikas Savienoto Valstu pārstāvis, kurš piedalīsies jauktajā komisijā un kurš rītdien ieradīsies AlmaAtā, droši vien pa ceļam uz Adžbogdo cer ieraudzīt automaģistrāles ar ērtām viesnīcām, lidlaukus un betonētus raķešu novietņu laukumus. Viņam būs rūgti jāviļas.

Un tomēr — kas norisinās Adžbogdo kalnos?

Ja notikumi, kurus šķir desmit gadu atstarpe, tiešām savstarpēji saistīti un to izcelsme meklējama Adžbogdo novada dabiskajos apstākļos, tad vislielākās aizdomas modina samērā jaunais vulkāniskais plato kalnu dienvidu nogāzē. Pat vēl tagad tur redzamas vulkānu krāteru iedobas, tātad izvirdumi notikuši nesen, kvartāra vai vēlīnā terciāra periodā. Tiesa, toreiz viņi abi ar Tumovu neatrada nekādu pazīmju, ka arī mūsdienās tur norisinātos kāda vulkāniska darbība. Redzēja tikai karstus avotus. Pie viena šāda avota viņi iekārtoja savu nometni. No pārgājieniem visi vienmēr atgriezās nomocījušies un īgni. Igors drīz pārstāja ticēt noslēpumainajai Isarova safantazētajai anomālijai.

— Anomālija, kas konstatēta no augstu lidojošas lidmašīnas, nav adata, — viņš dusmīgi klāstīja. — Bet mēs šo anomāliju meklējam kā adatu. Šeit nekā nav, pieliksim pētījumiem punktu.

Protams, adatas pieminēšana bija viens no pārspīlējumiem, kuri Igoram allaž patika. Adžbogdo kalnu grēda stiepās daudzus desmitus kilometru tālu. Klinšainās virsotnes slējās gaisos vairāk nekā divarpus tūkstošus metru virs jūras līmeņa pāri tuksnešainajām apkārtējām plakankalnēm. Maršrutu tīkls nevarēja būt nekāds biezais. Dažās ielejās viņi vispār neiemeta aci, citās nespēja iekļūt. Un tomēr Igoram bija zināma daļa taisnības. Kalnu grēdu viņi izpētīja pietiekami rūpīgi, lai varētu apgalvot, ka lielas radioaktīvas anomālijas tur nav.

Bet bija arī Isarovs, kuram gribot negribot jātic. Viņa lidmašīna iekļuvusi intensīvu radioaktīvu izstarojumu zonā. Isarovs par to samaksāja ar savu veselību. Kas tad īsti tur bijis? Vai anomālija, kas izstarojusi radioaktivitāti noteiktā virzienā, saistīta ar kādu krāteri? Pagaidām šādi radioaktīvi krāteri nekur vēl nebija konstatēti. Bet arī šādai anomālijai vajadzētu izpausties lielākā platībā, un anomāliju no zemes nepamanīt būtu grūti.

Ozerovs sirds dziļumos vienmēr bija domājis, ka Adžbogdo noslēpums vēl nav atrisināts. Visā šinī notikumā bija kaut kas tāds, kas atkal un atkal lika viņam domās atgriezties Gobi tuksnesī, pārcilāt atmiņas, salīdzināt novērojumus un faktus, meklēt izšķirošo argumentu ticamas teorijas izveidošanai.

— Ticama teorija, — Ozerovs tikko jaušami pasmīnēja. Senāk viņš bija cieši pārliecināts, ka, sakrājot novērojumus, ticamu teoriju izveidot nebūs grūti.

Bet ar Adžbogdo anomāliju tas neizdevās. Nekādi ticami izskaidrojumi neradās. Neradās arī nekādas jēdzīgas idejas. Vai faktu pārāk maz? Varbūt. Bet varbūt kāds cits iemesls?… Ja mākslīgā pavadoņa bojā eja virs Adžbogdo kalniem nav tikai nejaušība, kas saistīta ar paša pavadoņa aparatūru, tad ir atkārtojies tas pats, kas noticis ar Isarova lidmašīnu. Tikai šoreiz izstarošanas plūsma bijusi daudz daudz intensīvāka. Jā, jā, intensīvāka .. . Kas tad tas īsti ir: vai jauns, zinātnē vēl nepazīstams vulkānisko izvirdumu tips, staru, enerģijas izvirdums? Un kāpēc lai tā nebūtu? Ir taču arī dubļu, pelnu, tvaiku, vulkānisku bumbu, lavas izvirdumi… Kapee no Zemes dzīlēm nevar brāzties laukā enerģija, piemēram, kādu staru plūsma? Tātad enerģijas izvirdums … Pēc tā apsīkšanas nekādu redzamu pēdu nepaliek; izvirdums varbūt notiek ļoti īsā laika sprīdī. Ja tas būtu taisnība, tad nu gan šis ir ārkārtīgi spēcīgs enerģētisks uzliesmojums! Pavadonis taču iznīcināts divtūkstoš kilometru virs Zemes virsmas … .

Ozerovs pēkšņi iesita sev ar plaukstu pa pieri.

Lieliska doma! Ja šajos prātojumos ir kripatiņa taisnības, tas būtu varens pamatojums hipotēzei, kurai viņš pievērsies vairākus gadus. Jau savā kandidāta disertācijā viņš izteica domu, ka Zemes dzīļu enerģija ir kodolenerģija, kodolu sintēzes enerģija, kura rodas, vieglāko elementu atomiem pārvēršoties par smagāko elementu atomiem. Šīs vielu kodolpārvērtības norisinās Zemes dzīlēs. Zemes virsmu sasniedz tikai pārvērtību atbalsis — vulkāniskā darbība, kalnu grēdu veidošanās un daudzas citas pagaidām vēl nesaprotamas parādības.

Ozerovs šo domu bija tālāk attīstījis vairākos savos jaunākajos darbos. Sākumā citi ģeologi to skarbi noraidīja, pēla un kritizēja, balstoties uz klasiskās ģeoloģijas principiem, vēlāk šad tad pieminēja ar ironisku smīniņu, un beidzot kāds no ģeoloģijas korifejiem, neko daudz neprātodams, atstāstīja Ozerova uzskatus mācību grāmatā «pārējo hipotēžu» nodaļā, kuru parasti mēdz salikt ar sīkiem burtiņiem.

Ozerovs ļoti labi saskatīja savas hipotēzes vājās puses: tā bija balstīta uz vispārējiem apsvērumiem, uz tīrās loģikas. Pierādīt savus pieņēmumus Ozerovs nespēja ne ar dabā izdarītiem pētījumiem, ne ar laboratorijas izmēģinājumiem. Viņa hipotēze lieliski izskaidroja daudz ko, izskaidroja labāk nekā hipotēzes, kas jau kļuvušas klasiskas. Lai gan klasiskās hipotēzes bija tikpat nepierādāmas kā viņa kodolhipotēze . . . Taču pie tām visi bija pieraduši, atkārtoja tās kā lūgsnas, par jēgu neko dziļāk nedomādami, bet no viņa prasīja pierādījumus, pierādījumus, ka dziļdziļi Zemē nolisinā smago elementu sintēzes kodolreakcijas. Šādu pieroG; jumu Ozerovam līdz šim nebija. Bet pierādījumus var būt varēs gūt Adžbogdo kalnos? Enerģētiska izlādēšanās, kas periodiski plūst no Zemes iekšienes: vai var būt vēl labāks pierādījums, ka dziļdziļi Zemē notiek kodolreakcijas!

Ozerovs sapurināja Tumovu aiz pleca.

— Vai jau nolaižamies? — ģeofiziķis pamodās.

— Vēl ne. Bet paklausies, kas man iešāvās prātā. — Ozerovs īsos vārdos pastāstīja par saviem apsvērumiem.

— Tīrā fantāzija! — Tumovs žāvādamies sacīja. — Izstarojumu enerģija nokļūst uz Zemes tikai no kosmiskās telpas. No ārienes … Kāpēc mani modināji? Tagad vairs neaizmigšu… — Viņš neapmierināti pagrozīja galvu un pēc brīža iekrācās atkal.

Ozerovs laiciņu skatījās caur logu, pēc tam iebāza kabatā apdzisušo pīpi, izņēma ādas vāciņos ieliktu piezīmju grāmatiņu un sāka rakstīt sīkiem, ķeburainiem burtiem, kas izskatījās pēc ķīļu rakstiem.

Misters Aloīzs Pigasters bija garš vīrs ar pliku pauri. Seja kalsnēja, sirmās uzacis nervozi raustījās, kad viņš runāja un smaidīja.

Viņš smaidīja allaž un vienmēr. Spoži mirdzēja mistera Pigastera zelta zobi, bet acis bija glūnīgas un pētīgi urbās sarunu biedrā.

Ozerovs un Tumovs iepazinās ar amerikāni AlmaAtas aerodromā pirms iekāpšanas lidmašīnā, ar kuru viņiem bija jānokļūst Mongolijas pilsētā Kobdo. AlmaAtas amata personas bija darījušas visu, lai ekspertu komisija drīzāk ierastos darbu rajonā.

Misters Pigasters pat nepaspēja apskatīt Alma-Atu. Tikko viņš izkāpa no vienas lidmašīnas, tūlīt bija jākāpj otrā, un pēc brīža viņi jau trauca virs Džungārijas Alatau sniegiem klātajām kalnu grēdām.

Padzirdējis, ka Tumovs labi runājot angliski, Pigasters kļuva priecīgs, uzsita Igoram uz pleca, nosēdās viņam blakus un pļāpāja, līdz viņi sasniedza Kobdo.

Amerikānis Tumovam tūlīt uzsvēra, ka viņš Padomju Snvienībā esot pirmoreiz, nepavisam neprotot krievu valodu, bet krustām šķērsām esot izbraukājis Indiju, Nepālu, Himalajus un varot sarunāties gandrīz visās Centrālāzijas tautu valodās. Viņa specialitāte esot ģeofizika, astronomija, matemātika. Mākot vadīt auto un lidmašīnu, jaunībā aizrāvies ar hipnozi un spiritismu.

— Mongolijas valdība rīkojas prātīgi, ļaudama mums apskatīt katastrofas vietu, — amerikānis sacīja.

— Pat Āzijas politiķi laika gaitā kļūst gudrāki un cenšas nepadarīt konfliktus asākus.

— Kādus konfliktus? — Igors iejautājās. — Vai tiešām domājat, ka jūsu mākslīgais pavadonis gājis bojā ļaunprātības dēļ?

— Vai tad jūs domājat citādi? — Pigasteram smīnā pavīdēja zelta zobi.

— Protams. Ir bijis vai nu bojājums aparātos, vai kāda dabas spēku dēļ radusies katastrofa.

— Aparātu bojāšanās ir izslēgta. Mister Tumov, visi aparāti darbojās lieliski.

— Varēja gadīties sadursme ar meteorītu. — Igors piemiedza acis.

— Pilnīgi neiespējami. Pastāstīšu jums noslēpumu: mūsu pavadonī bija iemontēta speciāla aizsargierīce, kas sastaptos meteorītus pārvērstu tvaikos.

— Tas nav nekāds noslēpums, — Igors piebilda.

— Bet aizsargierīce varēja sabojāties …

— Nē, nē! Un vispār — varbūtība, ka notikusi sadursme ar meteorītu, ir ārkārtīgi niecīga.

— Piekrītu. Bet tomēr šāda varbūtība pastāv. Tiklab mēs, kā arī jūs esam palaiduši vairākus desmitus mākslīgo pavadoņu. Un beidzot šī niecīgā varbūtība ir realizējusies.

— Mister Tumov, mūsu jaunākais pavadonis taču bija īsta lidojoša laboratorija. Paredzēts tika itin viss. Tādā pavadonī varētu lidot vairāki kosmonauti… Aparāti konstruēti tā, lai tie darbotos daudzus gadus.

— Un tomēr jūsu pavadonis gājis bojā kādas neparedzētas nejaušības dēļ, — Tumovs skarbi sacīja.

— Nejaušības dēļ — piekrītu, — amerikānis viszinīgi pasmīnēja, — neparedzētas nejaušības dēļ — nepiekrītu.

— Atvainojiet, nesapratu jūsu domu.

— Vai arī negribat saprast, dārgais mister Tumov. .. Var jau būt, ka neviens nav vēlējies tīšuprāt iznīcināt mūsu lidojošo laboratoriju. Tas būs noticis nejauši, piemēram, izmēģinot kādu jaunu ieroci. Kā pie jums mēdz sacīt: šāva govij kārnai, trāpīja treknai vārnai.

— Mēs nu gan gluži tā nesakām, bet šoreiz tam nav nekādas nozīmes, — Tumovs piebilda. — Mani interesē kaut kas cits: mister Pigaster, vai tiešām jūs pats ticat šai iedomai?

— Tāds ir valsts departamenta oficiālais viedoklis. — Pirmoreiz Pigasters runāja nesmaidīdams. — Ser, un es taču esmu amerikānis.

— Ja nemaldos, jūs esat arī zinātnieks. Vai saprotat, ko tas nozīmē — «nejauši trāpīt» mākslīgajam pavadonim, kurš kosmiskā ātrumā joņo divtūkstoš kilometru virs Zemes. Kāds ierocis varētu to izdarīt?

— To es nezinu, bet gribētu uzzināt.

— Apskatot apvidu, virs kura notikusi katastrofa?

— Kāpēc gan ne?

— Tāpēc ne — ja kāds ņemtu par pilnu jūsu oficiālo viedokli, tad «ierocis», kas iznīcinājis pavadoni, meklējams visur kur, ikvienā mūsu planētas punktā .., vai pat ārpus tās, kas būtu daudz ticamāk.

— Gluži tā nav, mister Tumov, — Pigasters atkal paspīdināja zobus, — gluži tā nav. Man jau bija tas gods paskaidrot jums, ka mūsu pavadonis ir vesela lidojoša laboratorija. Tur bija simtiem aparātu, kas nepārtraukti pārraidīja pa radio visus novērojumus. Pēdējie uztvertie radiosignāli liecina, ka pavadonis saņēmis triecienu tieši no apakšas, no Zemes. Triecienu radījis nevis šāviņš vai eksplozijas vilnis, bet drīzāk kāds lieljaudas izstarojums, piemēram, neitronu plūsma.

— Tās nu gan ir blēņas! — Tumovs iesaucās. — Lieljaudas neitronu plūsma, kas nāk no Zemes!

— Es teicu, piemēram, neitronu plūsma, — Pigasters laipnīgi pasmaidīja. — Tie varēja arī nebūt neitroni, bet kādas citas daļiņās. Ja izdotos atrast pavadoņa atliekas …

Kas nav sašķīdušas sīkās drumslās, krizdamas no divtūksloš kilometru augstuma?

Pavadoni konstruējot, paredzēta arī šāda varbūtība. Speciāli konteineri varēja sasniegt Zemes virsmu.

— Ja izdotos atrast kaut vienu jūsu pavadoņa bultskrūvi, arī tas jau būtu liels brīnums, — Tumovs domīgi sacīja. — Tad daudz kas kļūtu skaidrs. Bet baidos, ka neko neatradīsim. Vieglāk sameklēt adatu, kas no lidmašīnas nomesta džungļos.

— Tomēr papūlēsimies atrast, — Pigasters atkal pasmaidīja. — Un — ja nu atradīsim nevis adatu, bet kaut ko prāvāku! Tas būtu vēl lielāks brīnums.

— Jūs runājat par neitrona izstarojumu avotu? — Ozerovs iejaucās sarunā. Viņš jautāja franciski, kautrēdamies parādīt amerikānim, cik slikta — tā Ozerovam pašam šķita — ir viņa angļu valodas izruna.

Pigasters un Tumovs pagriezās pret Ozerovu, kas sēdēja viņiem aiz muguras. Amerikāņa skatiens uz mirkli kļuva tramīgs. Jautājumā viņš nojauta it kā slazdus. Tomēr Pigasters tūlīt attapās.

— Ne jau nu par izstarojumu avotu, — viņš sacīja, arī pāriedams uz franču valodu, — bet drīzāk par kādām izstarojumu pazīmēm. Tik spēcīga staru ierīce ir ļoti sarežģīta. Tuksnesī kādām pazīmēm, pēdām vajadzētu būt palikušām. Ja man atļaus netraucēti apbraukāt visu rajonu …

— Par to jūs varat būt drošs, — Tumovs piebilda.

— Tad mēs kaut ko atradīsim, — Pigasters it kā tencinādams pamāja ar galvu.

— Manuprāt, jāmeklē nevis «pēdas», bet pats izstarojumu avots, — Ozerovs noteikti sacīja. — Arī man šķiet, ka šāds izstarojumu avots tur kaut kur ir.

Ozerovs uz dažiem mirkļiem apklusa.

Amerikānis izbrīnā parauca augšup uzacis un, plakstiņus mazliet piemiedzis, gaidīja sarunas turpinājumu.

— Bet tas būs dabisks un nevis mākslīgs izstarojumu avots, — Ozerovs nobeidza savu domu.

— Ak tā, — Pigasters pasmīnēja, un viņa balsī ieskanējās vilšanās. — Interesanti, ļoti interesanti.. . Trīs prāti, trīs viedokļi, — viņš angliski turpināja, vērsdamies tikai pie Tumova, un, brītiņu klusējis, jautāja pavisam lēnītēm: — Mister Ozerov, vai tikai jūs neesat rakstnieks?

— Nē, nē, viņš ir ģeologs, — Tumovs jutās mazliet aizvainots drauga dēļ. — Diezgan izcils ģeologs.

— Ak jūs esat tas Ozerovs, — Pigasters atkal nespēja apslēpt izbrīnu. — Zemes kodolreakciju hipotēzes autors? Ahā! … Krievija jūs izvirzījusi vadošo zinātnieku komisijā. Tad nu gan man ir liels gods… — Amerikānis apklusa un pēc mirkļa piebilda, it kā savā nodabā runādams: — Interesanti, ļoti ļoti interesanti … Okei.

Lidmašīna jau laidās lejup. Kuprainajās, zaļiem plankumiem klātajās kalnu nogāzēs bija redzamas gan šur, gan tur dzeltenas un baltas mājiņas. Tā bija Kobdo pilsēta — Mongolijas Tautas Republikas kāda rietumu rajona centrs.

— Kungi, jūs varat braukt tūlīt_ — pie brokastu galda ļoti laipni sacīja Mongolijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Zunduins Očirs.

Viņš bija sagaidījis ekspertus lidlaukā, atvadījis viņus uz viesnīcu un tagad kopā ar ciemiņiem sēdēja mazā restorāna paviljonā ar stikla sienām.

Kūpēja karsts plovs ar ābolu, plūmju un plāni sagrieztu burkānu šķēlīšu piedevām. Vienkāršo azaidu papildināja īpatnējs skāba piena dzēriens — airans, Mongolijas siers un stipra, bieza tēja.

— Man uzdots pavadīt jūs līdz Tonhilai, — Očirs turpināja. — Četrsimt kilometru no šejienes, pie Altaja pakājes. Tur sastapsiet mūsu ģeologu Batsuru ar mašīnu, zirgu un kamieļu karavānu. Batsurs ir ekspertu komisijas loceklis. Viņš dosies kopā ar jums uz Adžbogdo. Gribam pārbraukt ar mašīnām pāri Tamčdabas kalnu pārejai Mongolijas Altajā. Tur ir vecs, bet sen nolietots karavānu ceļš, kas ved uz Ķīnu. Ceļu neviens vairs lāgā nezina …

Ozerovs šaubīdamies pašūpoja galvu.

Diez vai ar mašīnām izbrauksim cauri Tamčdabas kalniem.

Sapieru vienība jau labo ceļu Altaja ziemeļu nogāzē Očirs skaidroja. — Viņiem pavēlēts gādāt, lai jūsu karavāna var iekļūt plašajā Barunhurajas ieplakā, kura atrodas starp Mongolijas Altaju un Džungārijas Gobi. Pēc tam viss būs atkarīgs tikai no jums. Mašīnas aizvedīs ekspedīcijas dalībniekus līdz Adžbogdo ziemeļu nogāzes pakājei. Tur varēsiet sākt strādāt. Pēc dažām dienām ieradīsies zirgi un kamieļi, tad būs iespēja izpētīt Adžbogdo centrālo daļu. Darbu ilgums paredzēts vienu mēnesi. Ja izrādīsies, ka tas nepieciešams un viens no ekspertiem to vēlēsies, termiņu varēs pagarināt.

Šī saruna notika krievu valodā. Misters Pigasters gausi ēda plovu, piedzerdams klāt tēju, un vienaldzīgi raudzījās laukā caur logu. Pa šauru, bruģētu ielu nastām apkrautu kamieļu karavāna bažīgi gāja garām vieglajām un smagajām mašīnām, kas stāvēja pie māju durvīm.

Kamieļi staipīja garos kaklus un brēca; ķērkstošās balsīs kliedza melnīgsnēji kamieļu dzinēji spilgtos halātos un augstām tūbas cepurēm galvā. Aiz lēzeniem, dzelteniem jumtiem tālē bija redzamas mežiem apaugušas nelielu kalnu nogāzes, un augšā zilgmoja spoža debess.

— Kungi, lūdzu, atvainojiet, — Pigasters angliski uzrunāja Tumovu. — Kad un kā radīsies iespēja doties tālāk? Mums jāsteidzas. Ļoti jāsteidzas . ..

— Mēs varot braukt kaut vai tūlīt, — Tumovs atbildēja. — Bet man šķiet, ka vajadzētu mazliet atpūsties un doties ceļā rīt no rīta.

— Ar ko mēs lidosim? — Pigasters piemiedza acis.

— Mēs nelidosim, — Tumovs sacīja, liedams glāzē vēsu airanu. — Brauksim ar smagajām mašīnām, pēc tam jāsim ar kamieļiem, vēl pēc tam ar zirgiem un beidzot iesim kājām.

— Jūs, protams, jokojat.

— Ne prātā nav nācis …

— Kungi, tad es protestēju, kategoriski protestēju. Šādos apstākļos izjuks visi mani plāni. Vajadzīgas lidmašīnas, helikopteri, apvidus mašīnas. Un, kungi, ja jums to nav, Amerika visus šos satiksmes līdzekļus var piegādāt pēc divām trijām dienām.

— Mister Pigaster, esmu ļoti noskumis, ka piedāvātie satiksmes līdzekļi jums nav pa prātam, — angliski sacīja Očirs. — Esmu ļoti noskumis arī tāpēc, ka jūsu — Amerikas lidmašīnas un helikopteri, kas, bez šaubām, ir augstas kvalitātes, šeit Gobi tuksnesī būs tikpat nederīgi kā mūsējie. Viesmīlības dēļ nedrīkstam riskēt. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka augstās komisijas locekļiem nokrīt kaut mats no galvas.

Tumovs nenocietās vieglītēm nepamirkšķinājis Ozerovam un neuzmetis skatienu Pigastera plikajam paurim.

— Tur, tālajos dienvidos, — Očirs turpināja, — plešas tuksnesis, un tā vidū ir neapdzīvoti kalni. Tur nav ciematu, nav pat klejotāju nometņu, nav degvielu noliktavu, nav lidlauku. Nemitīgie vēji, smilšu vētras ārkārtīgi apgrūtina lidmašīnu nolaišanos un padara neiespējamu helikopteru izmantošanu.

— Lidmašīnas un helikopteri lido pat Antarktīdā, — Pigasters pavīpsnāja.

— Lido arī šeit, ja nav citu iespēju, — Očirs mierīgi atteica. — Protams, varētu sameklēt nolaišanās laukumu un to iekārtot ekspedīcijas lidmašīnu vajadzībām. Bet tas ilgtu vairākas nedēļas. Pat tad, ja jūs ar lidmašīnām nokļūtu līdz Adžbogdo pakājei, jums tomēr būtu tur jāgaida, kamēr ieradīsies zirgi. Bet ar automašīnām komisija aizbrauks piecās vai sešās dienās. Kungi, mūsu tuksnešos automobiļi un zirgi ir drošāki satiksmes līdzekļi nekā vismodernākās lidmašīnas.

— Tātad skaidrs, — Tumovs skaļi sacīja. — Brauksim ar automašīnām. Uzaicinu nobalsot! Kas ir par?

Pigasters smaidīdams atkal paspīdināja zobus.

— Redzu, ka esmu palicis mazākumā. Protestu šovakar iesniegšu rakstveidā.

*

Jau sesto dienu mašīnu karavāna ar pūlēm virzījās uz dienvidaustrumiem uz tālo Adžbogdo kalnu pakāji. Sapieriem piepalīdzot, bija pārbrauktas Tamčdabas stāvas terases, lai gan misters Pigasters katrā atpūtas vieta klāstīja — cauri kalnu pārejai mašīnas netikšot, un viņi tikai velti izšķiežot dārgo laiku. Kad automobiļu virknīte uzbrauca kalnu iežmaugā un ceļotāji ieraudzīja sarkandzeltenu saules ripu, kas spīdēja cauri bezgalīgo tuksnešu putekļainajai dūmakai, Tumovs sacīja amerikānim:

— Redziet nu, paveicās. Lielā puse jau nobraukta.

— Tagad vēl jātiek lejā, — Pigasters vēsi atteica, ciešāk sajozdams kažokādas pusmēteli. — Mister Tumov, interesanti, cik augstu virs jūras līmeņa ir šī pāreja?

— Tīrais nieks. Tikai divi tūkstoši septiņi simti piecdesmit metru. Tieši vienu kilometru zemāk nekā Adžbogdo kalnu grēdas kore.

Pigasters pagrozīja galvu, bet neko neteica. Pēc izbraukšanas no Kobdo viņš smaidīja arvien retāk.

Pievakarē mašīnas sasniedza lejā līdzenumu.

Skatienam pavērās Barunhurajas dzeltenais plato. Tālu uz dienvidaustrumiem aiz pakalnu grēdas, kas bija tikko saskatāma pie apvāršņa, atradās Aizaltaja Gobi. Svelmains vējš lieca līdz pat zemei nokaltušas zāles cerus. Putekļu stabi kāpa augstu debesīs no tuksnešainajām nogāzēm, brīdi virpuļoja un pazuda kā rēgi. Saule jau bija zemu un blāvi spīdēja cauri putekļu duļķei. Smilšu smeltne cirtās sejā un čirkstēja zobos.

No pirmās mašīnas kabīnes izkāpa jauns mongolis apaļu seju, vatenī, galvā viņam bija filca platmale ar siksniņu zem zoda — ģeologs Batsurs, Ulanbatoras universitātes docents; pieliecies, no vēja vairīdamies, viņš piegāja pie Ozerova.

— Šeit kaut kur jābūt aratu nometnei, — viņš sacīja, pūlēdamies pārkliegt vēja svilpoņu. — Pārnakšņosim savās teltīs viņu nometnes tuvumā …

— Arati šeit aiz kalnu grēdas, — Ozerovs brīnījās, — no kura laika?

— Viņi mēģina apgūt tuksnesi, — Batsurs pasmējās. — Arati jau vairākus gadus ar ganāmpulkiem atklīst līdz kalnu grēdas dienvidu nogāzes pakājei, bet turp, — viņš pamāja uz dienvidiem, — tālu nedodas. Turas cieši pie kalniem. Lai gan Gobi tuksnesī vietām ir labas ganības. Nez no kā baidās. Uz dienvidiem negrib iet. . . Šī nometne ir pēdējā; tālāk cilvēkus vairs nesastapsim.

Mašīnas virzījās uz priekšu pa izžuvušu gultni — agri pavasaros te brāzās ūdeņi no kalnu grēdas dienvidu nogāzes. Gultne bija pilna sīkiem oļiem, izskatījās pēc plata, nekopta ceļa un līkumoja starp nelielām sarkanējām un melnām klintīm. Vietumis vēja aizsargātos stūrīšos auga vārgi smaillapainā tamariska krūmi. Nogāzēs šur tur vējā šūpojās efedras skaras. Jau satumsa, kad zema plato pakājē ceļinieki ieraudzīja mirdzam ugunskurus.

Mašīnu karavānas ierašanās radīja aratu nometnē lielu satraukumu. No visām malām — no tūbas jurtām, no ugunskuriem, no tuvējiem pakalniem nāca un skrēja pie automašīnām vīrieši, sievietes, bērni vatētos halātos, smailām aitādu cepurēm galvā; māja rokām, nākdami pārmija pa vārdam, klaigāja, rādīja uz automobiļiem un sniegiem klātajām tuvējo kalnu grēdām.

Batsurs sāka runāties ar aratiem. Troksnis apklusa. Gani uzmanīgi klausījās. Daudzi izbrīnā un pat šaubīdamies grozīja galvu.

Kad Batsurs beidza runāt, priekšā panācās garš, vecs vīrs ar sirmu bārdu, ar lapsādām apšūtu tūbas cepuri, ģērbies sarkanā, sudrabotiem rakstiem izrotātā halātā, zaļos zābakos ar augšup uzliektiem gariem purniem. Veča dzēlīgais skatiens pārslīdēja ciemiņiem, mirkli pavērās Ozerova sejā. Noglaudis ar brūnajām rokām bārdu, sirmgalvis ierunājās spiedzīgā, skarbā balsī.

Tulkoja Batsurs.

— Labos putraimos nevaid koju, veca vīra vārdos nevaid melu. Arati sveicina dārgos viesus, kas ieradušies Gobi novadā no tālām zemēm. Arati gauži apbrīno drošo jātnieku lielo māku, kuri atceļojuši šurp ar dzelzs rumakiem, — Batsurs uzsita ar plaukstu pa automašīnas apvalku, — pāri Lielo kalnu segliem, kas sniedzas mākoņos. Pirms divdesmit ziemām arati domāja, ka dzelzs rumaki nolaidušies no debesīm, jo dzelžu zirgiem, mūsuprāt, nebija ceļa, lai tiktu cauri kalniem. Tagad arati domā citādi. Viņi lasa avīzes un klausās radio. Viņi zina, ka cilvēkiem pa spēkam ir viss. Cilvēki spēj atrast ūdeni Gobi smiltājos, var glābt l.ināmpulkus no sniega aukām, var izbraukt ar dzelzs rumakiem tur, kur senāk kāpa nost no zirga muguras visdūšīgākie jātnieki. Nāks laiks — un cilvēki savaldīs arī ļaunos pērkondārdu garus, kas mīt dienvidu debess pusē. Tad Gobi klajumi vairs nebiedēs mierīgos «anus. Arati jau daudz mācījušies no saviem vecākajiem draugiem, kuri dzīvo ziemeļos un rietumos. Arati mācīsies arī turpmāk. Laimīgs ir tas, kas baudījis skološanās saldumu un augļus. Arati ir lepni, ka veiklo jātnieku vidū, kuri izvadījuši dzelzs rumakus pāri Lielajiem kalniem, ir arī mongoļi. Mitinieties pie mums un atpūtieties, iekām neapnīk mūsu viesmīlība. Atdosim jums savas vislabākās jurtas, vismīkstākos tūbas paklājus, vissiltākās segas. Jaunekļi jau izrauga aitu baros pašus taukākos aunus. Resnais Cibiks, kuram zināmi visi ceptas gaļas smaržu noslēpumi, jau trin nažus. Padzīvojiet pie mums, un jūs tapsiet tikpat laimīgi, cik laimīgi esam mēs, arati, sveicinādami dārgos ciemiņus.

Vecais apklusa, atkal noglauda plaukstām bārdu un, piegājis pie atbraukušajiem, svinīgi apkampa visus pēc kārtas.

Nonācis pie Ozerova, vecais vīrs uzsita viņam uz pleca un lauzītā krievu valodā sacīja:

— Tu biji Gobi — vecais Batočirins tevi atminas. Tu biji Jusunbulaks, tur, — sirmgalvis pamāja uz ziemeļiem. — Tas bija sen, daudz ziema aizgājis.

— Tēv, es tevi neatceros, — Ozerovs atbildēja, savukārt apkampdams veco vīru, — bet apskaužu tavu labo atmiņu — stepes ērgļa atmiņu. Pirms braukšanas uz Gobi biju Jusunbulakā. Kopš tā laika pagājuši jau deviņi gadi.

— Kas bijis Gobi smiltājos un atgriezies atpakaļ, tas taps laimīgs, — vecais Batočirins sacīja.

— Ja vien ir ieradies ar skaidru sirdi, — viņš piebilda, apkampdams Pigasteru, kas stāvēja blakus Ozerovam.

Arati atkal sāka skaļi un laipni tērgavot, sanāca apkārt ciemiņiem, apskāva tos, sirsnīgi spieda tiem rokas.

Tonakt ganu apmetnē ilgi neapdzisa ugunskuri. Vējš apklusa, putekļi nosēdās. Sastingušais gaiss bija auksts un sauss. Melnajās debesīs virs tuksneša spoži mirgoja zvaigznes. Patīkams siltums plūda no ugunskuriem, kuros sprakstēdami dega sausi saksaulu un karaganu zari.

Batsurs, gulēdams uz tūbas paklāja starp Ozerovu un Tumovu, paklusām sacīja:

— Mūsu amerikānis pielipis pie vecā Batočirina kā dadzis pie zirga krēpēm. Runājas vairāk nekā stundu. Nez par ko?

— Apvidus un situācijas izpētes trešais paņēmiens, — Tumovs iesmējās, — vietējo iedzīvotāju iztaujāšana.

— Vai amerikānis labi prot mongoļu valodu? — Ozerovs jautāja.

— Labāk nekā es, — Batsurs iesmējās. — Saprast var.

— Dīvains tips, — Ozerovs klusu piebilda, pavērdamies uz ugunskuru, kur sirmais Batočirins, galvu pieliecis, uzmanīgi klausījās smaidīgā Pigastera vārdos.

— Spiegs! — Tumovs īgni sacīja.

— Ne tikai, — Ozerovs iebilda, — viņš ir arī zinātnieks. Man ir gadījies lasīt viņa darbus par zemes strāvām un magnētismu. Arī tev vajadzētu tos zināt.

— Blēņas. Tur nav nevienas jēdzīgas domas. Fantazēšana…

— Tavuprāt jau viss ir fantazēšana, — Ozerovs rāmi iebilda. — Bet īstenībā pat visfantastiskākajos priekšstatos ir savs patiesības grauds. Tā, piemēram, šodien, mūs apsveikdams, Batočirins ieminējās par pērkondārdu gariem, kas mītot Gobi dienvidos. Protams, tā ir kāda leģenda. Tomēr man gribētos uzzināt par šo leģendu kaut ko sīkāk. Vai tu ievēroji vecā vīra sacīto?

— Neievēroju, — Tumovs atteica. — Kamēr viņš runāja, pūlējos atcerēties, kur esmu iebāzis mērinstrumentu kontroltabulas.

— Vai atcerējies?

— Nē.

— Vai neesi atstājis Maskavā?

— Laikam gan ne, — Tumovs mazliet šaubīdamies atbildēja.

Ja tabulas neatradīsies, tas būs skandāls, — Ozerovs pagrozīja galvu. — Rītdien tūlīt viss jāpārbauda … Bet jūs, Batsur, vai jūs zināt leģendu, par kuru ieminējās Batočirins? — brīdi klusējis, Ozerovs turpināja.

— Nezinu, — jaunais mongolis papurināja galvu. — Gobi tuksnesī ir daudz leģendu. Šeit ir teiksmas par katru ieleju, par katru klinti. Rītdien pajautāšu Batočirinam.

Nākamajā rītā Ozerovu pamodināja vēja svilpoņa un gaudošana. Vētras brāzienos drebēja visa jurta. Gaiss atkal bija smalku smilšu putekļu pilns. Izlīdis no guļamā maisa, Ozerovs ieraudzīja, ka visapkārt valda drausmīga nekārtība. Čemodāni attaisīti, mantas izmētātas uz klona. Pa apģērbiem, grāmatām, instrumentiem un citiem ekspedīcijā nepieciešamiem priekšmetiem drūmi rakņājās Tumovs.

— Vai tabulas meklē? — Ozerovs vaicāja.

Tumovs klusēdams pamāja ar galvu.

Durvīs iekārtais tūbas gabals pašķīrās, ienāca Batsurs.

— Vējš plosās, — viņš sacīja, ņemdams nost putekļu aizsargbrilles. — Būs jānogaida. Takas aizputinātas.

Cits pēc cita jurtā sanāca visi ekspedīcijas dalībnieki. Pēdējais ieradās misters Pigasters ar savu sekretāru — bālu, nerunīgu jaunekli.

Brokastojot neviens neteica ne vārda. Steigšus ēda plovu, klāt piedzēra skābu pienu. Pirmie piecēlās un izgāja laukā šoferi, pēc viņiem — radisti. Kad sāka izklīst kolektori, Ozerovs palūdza, lai viņi saliekot atpakaļ čemodānos Tumova izsvaidītās mantas.

— Igors Nikolajevičs meklēja kontroltabulas.

— Bet tās taču ir šeit! — Žora iesaucās. — Tabulas iebāztas aptieciņas zāļu kastē. Es vēl brīnījos, kāpēc tās tur ieliktas.

Tumovs jau pavēra muti, lai Žoru sarātu, bet, pamanījis Ozerova zobgalīgo skatienu, atmeta ar roku un klusēja.

Pēcpusdienā vējš sāka gurt. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma doties tālāk. Piekrautās mašīnas jau sarindojās virknē.

— Vai ar Batočirinu runājāt? — Ozerovs jautāja Batsuram.

— Runāju. Viņš tikai pasmējās. Teica: «Brauciet bez raizēšanās. Pērkondārdu gari jūs neaiztiks: tagad aizmiguši uz ilgu laiku.»

— Vai leģendu izstāstīja?

— Negribēja stāstīt. Sacīja: «Jūs mani tincināt par nesaprotamām būšanām. Vakar tas svešzemnieks, kas māk mūsu valodu, taujāja par lielām mašīnām ar kara ļaudīm. Kur tad Gobi smiltājos radīsies lielas mašīnas? Tu tagad prasi par veco leģendu. Kālab jums tas vajadzīgs?» Sadusmojās un negribēja vairs ar mani runāt. Pateica: «Jāiet aitas apraudzīt,» — un aizgāja.

Ozerovs domīgi sūca pīpi.

— Aizmiguši uz ilgu laiku, — viņš atkārtoja. — Interesanti. Batsur, tomēr jāuzzina par to leģendu.

— Tagad viņš nestāstīs ne vārda, — jaunais mongolis iesmējās. — Mūsu veči ir stūrgalvīgi.

Ekspedīciju pavadīt sanāca visi nometnes iemītnieki. Arati skaļos vārdos vēlēja ceļiniekiem labu veiksmi, spieda rokas. Meitenes sniedza aizbraucējiem pialas ar airanu un kumisu.

Ozerovs paraudzījās uz vienu pusi, uz otru pusi, bet veco Batočirinu nekur neredzēja.

— Aizjājis pie ganāmpulkiem, — Batsurs sacīja, pamanījis ģeologa vaicājošo skatienu. — Leģendas mīkla būs jāuzmin mums pašiem …

Ekspedīcija jau divas nedēļas strādāja Adžbogdo kalnāja ziemeļu nogāzēs. Tiklīdz ieradās zirgi un kamieļi, sākās kalnu masīva dziļo aizu pētīšana. Mašīnas līkumu līkumiem apbraukāja visu priekškalni. Citu pētnieku grupas devās augšup melnajās klintīs.

Pigasters šaudījās kā atspole. No tumsas līdz tumsai, svelmē un smilšu vētrās viņš joņoja ar mazu gaziku pa priekškalnēm, brauca stāvās nogāzēs, cilpu cilpām starp klintīm. Divās reizes viņš apmaldījās un pārnakšņoja ārpus nometnes. Taču nākamajā dienā visiem par brīnumu pats atkal bija atradis pareizo ceļu.

Kad gaziks iebrauca klinšu labirintā, no kura, šķiet, nebija vairs izejas, Pigasters pastūma sāņus mongoļu šoferi un pats sēdās pie stūres. Katrreiz viņš bez kļūmēm izvadīja mašīnu klajākā apvidū.

Šoferi viņi! saukāja par «lidojošo sātanu», taču klausīja Pigasteram bez iebildumiem. Ja amerikānis viņiem pavēlētu drāzties lejup no stāvas kraujas, arī tad viņi, ne mirkli nešaubīdamies, to darītu.

Savu palīgu Pigasters reti kad ņēma līdzi šajos braucienos. Visbiežāk viņš tam lika kopā ar Ozerovu vai Tumovu kājām doties tālu kalnos.

Ozerovs metodiski soli pa solim sastādīja Adžbogdo ģeoloģisko karti. Taču šeit ziemeļu nogāzē viņa hipotēzei neradās nekādi pierādījumi. Šie bija vecu formāciju kalni — Smilšakmens un slāneklis. Nebija manāmas nekādas vulkānu darbības pazīmes, nekādas nozīmīgas anomālijas. Batsurs kādā maršrutā bija uzgājis svina rūdas iežus, bet lielo attālumu dēļ, kas Adžbogdo šķīra no ciematiem un ceļiem, šķita, ka šim atradumam vēl daudzus gadus nebūs praktiskas nozīmes.

Ekspedīcija jau trīs reizes pārcēla savu nometni citā vietā, pamazām virzīdamās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Tuvojās diena, kad vajadzēs pārvietoties uz kalnu masīva dienvidu nogāzēm.

Pigasters, darbus uzsākot, apsolīja prēmiju ikvienam, kas atrādīšot kaut vissīkāko bojā gājušā mākslīgā pavadoņa konteinera drumslu. Strādnieki, šoferi, radisti apstaigāja simtiem kvadrātkilometru priekškalnes līdzenumos. Tomēr ne Adžbogdo nogāzēs> ne tuksnešainajā plato, kas ieskāva kalnu masīvu, neko nelaimējās sameklēt.

Jūlija vidū sākās visai karsts laiks. Bezvēja dienās ekspedīcijai klājās ļoti grūti. Lielajā tveicē apsvila āda. Motori niķojās. Trūka elpas. Nogājuši tikai dažus kilometrus, cilvēki zaudēja pēdējās spēka paliekas un atslīga klinšu ēnā. Vajadzēja lielas neatlaidības, lai atkal piespiestu sevi doties saules svelmē.

Šķiet, vienīgais ekspedīcijas dalībnieks, kas necieta no karstuma, bija Ozerovs.

Pašā pusdienas laikā viņš kāpelēja pa saules nokaitētām nogāzēm, ņēma iežu paraugus, ilgi pierakstīja, atzīmēja kartē savus novērojumus. Oficiāli kopš brīža, kad viņi izbrauca no Tonhilas, ekspedīciju vadīja Tumovs un viņa vietnieks bija Batsurs. Bet faktiski visu izrīkoja Ozerovs. Tumovs un Batsurs neko nedarīja, iepriekš nevienojušies ar Ozerovu; viņa padomus pieņēma bez iebildumiem. Jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki visos strīdīgajos gadījumos griezās pie Ozerova; viņa domas uzskatīja par galīgām, un neviens tās neapšaubīja.

Darbi ritēja pilnā gaitā par spīti dienas tveicei, slāpēm un nogurumam. Taču meklēšana bija veltīga. Ekspedīcija neatrada nedz virs zemes kādu cēloni, kura dēļ būtu notikusi katastrofa, nedz arī kādas mākslīgā pavadoņa atliekas.

Reiz vēlu vakarā Tumovs, Ozerovs un Pigasters, kuri nule bija atgriezušies no apgājiena, ēda vakariņas Batsura teltī.

Nakts bija klusa, bet salta. Pēc dienas svelmes temperatūra strauji krita, rītausmā tā bieži vien noslīdēja līdz nullei.

— Būs jāpārvietojas uz kalnu masīva dienvidu nogāzi, — Tumovs sacīja, sniegdams pavāram bļodiņu, lai viņš tajā ieliek vēl vienu ceptas gaļas šķēli. — Arkādij, kā tu domā?

— Būs jāpārvietojas, — Ozerovs, mirkli klusējis, atbildēja.

— Bet kā domājat jūs, mister Pigaster?

— Esmu ar mieru.

— Tātad nekā, nekādu pēdu, — Tumovs sacīja, caur pieri palūkojies uz sarunu biedriem.

— Vēl jau jāapskata dienvidu nogāze, — Pigasters pasmīnēja.

— Vai jūsu iedomas nesāk irt?

— Pa daļai, — Pigasters bungoja ar pirkstgaliem pa saliekamā galdiņa plastmasas plāksni. — Pa daļai, mister Tumov. Lai gan mēs vēl nezinām, ko atradīsim dienvidu nogāzē.

— Tur apvidus vēl tuksnesīgāks nekā šeit. Te ir bijuši vairāki pētnieki, tur — tikai es un Ozerovs.

— Bet tur ir tuvāk Ķīnas robeža, — Pigasters iebilda. — Tur var būt ceļi; var gadīties, ka sastopam arī kādu cilvēku. Mongolijas Altaja dienvidu nogāzē taču sastapām ganus.

— Veltas cerības!

— Pirms deviņiem gadiem tur mitinājās kāds vientuļš mednieks, — sacīja Ozerovs. — Bet viņa mājoklis bija krietni tālāk uz dienvidiem, savus piecdesmit kilometrus no Adžbogdo.

— Tas vientulis mums katrā ziņā jāapciemo, — Pigasters sarosījās.

— Ja tikai viņš jau nebūs nomiris, — Tumovs norūca.

— Tolaik viņš dzīvoja kopā ar kādu zēnu, — Ozerovs turpināja. — Viņi mitinājās pamesta lamaistu klostera drupās. Mūki aizgājuši uz Ķīnu, bet vecais mednieks laikam palicis sargāt klostera īpašumus.

— Kāpēc tie mūki aizgājuši? — Pigasters ziņkāri jautāja, vērsdamies pie Batsura. — Jūsu valdība viņus izraidījusi?

— Mūsu valdība mūkus nevajā. Diez vai Ulanbatorā kāds maz zināja, ka uz dienvidiem no Adžbogdo ir lamaistu klosteris. Tas klosteris pamests jau sen.

— Jā, klosteris bija pamests gadus piecpadsmit pirms mūsu ierašanās tanī apvidū. Vecais mednieks stāstīja, ka mūki aizgājuši pēc kādas stipras zemestrīces.

— Vai tiešām tas vecis pilnīgā vientulībā bija pavadījis piecpadsmit gadus? — Pigasters neticīgi jautāja.

— Laikam jau viņš šad tad aiziet un tiekas ar citiem, — Ozerovs sacīja.% — Kur tad viņš būtu ņēmis to zēnu, kam, pēc izskata spriežot, bija tikai kādi astoņi gadi.

— Bet varbūt tuvuma tur tomēr ir ganu apmetnes? — Pigasters atkal pasmīnēja.

— Ganu apmetņu tur nav, — Batsurs sacīja. — Uz dienvidiem no Adžbogdo tagad ir pilnīgi izkaltis tuksnesis. Pirms vairākiem desmitiem gadu tur vēl esot bijis ūdens. Pie vecā Ķīnas karavānu ceļa redzamas izžuvušas akas un avoti. Viss apgabals starp Mongolijas Altaju un Ķīnas Tjanšanu nemitīgi ceļas augšup. Gruntsūdeņi kļūst arvien dziļāki, avoti izzūd. Mūki nav pametuši klosteri tāpēc, ka būtu izbijušies no zemestrīces. Klosteri viņi varētu atjaunot. Izsīcis ūdens, pa veco karavānu ceļu neviens vairs nav jājis, un cilvēki klosterī vairs nav iegriezušies. Zuduši arī ienākumi. Mūki aizgājuši…

— Var jau būt, — Ozerovs sacīja, — tomēr zemestrīce, kas izpostījusi klosteri, bijusi ļoti spēcīga. Senlaiku celtnes. Būvētas pirms vairākiem gadsimtiem. Sagruvušas gandrīz visas. Saplaisājušas pat klintīs izkalto ceļļu sienas. To visu atjaunot nebūtu nemaz tik viegli, Lāgu lāgiem tur notiek ļoti stipras zemestrīces, kas saistītas ar kalnu grēdu pacelšanos. Gludie plato augstu kalnos liecina par laikiem, kad šeit vēl bijuši bezgalīgi līdzenumi. Tagad seno līdzenumu atliekas pacēlušās kādus trīs vai četrus kilometrus virs jūras līmeņa. Cilvēku acu priekšā norisinās Zemes garozas pārveidošanās. Senais kontinents, platforma, pārvēršas par savu pretstatu — kalnu apgabalu. Ja šis process turpināsies, tas var beigties ar milzīgiem iegruvumiem. Vidusāzijā atkal būs jūra un tikai visaugstāko kalnu grēdu virsotnes rēgosies virs ūdens tāpat kā salas mūsu ēras okeānos.

— Drūmas prognozes, -— Pigasters iesmējās. — Laime, ka tas droši vien nenorisināsies tik drīz.

— Mūsu paaudzei nav ko baidīties, — Tumovs pamāja ar galvu.

— Batsura kungs, — Pigasters griezās pie jaunā mongoļa. — Jūs, protams, esat komunists. Jūs sapņojat, ka reiz nodibināsiet šajos tuksnešos un tuksnešainajos kalnos dieva valstību, kurā visi būs vienādi bagāti un vienādi laimīgi, nodibināsiet kaut ko līdzīgu svētlaimīgo valstij, kur katram ganam būs plastmasas jurta, gāzes plīts, elektriskais skūšanās aparāts un tamlīdzīgi labumi. Bet Ozerova kungs teic, ka paiešot zināms laiks un šeit atgriezīšoties jūra. Tātad viss, ko jūs grasāties to iekārtot, agri vai vēlu nogrims jūras dibenā. Vai vērts izšķiest spēkus un jaunību nākamo paaudžu labā, kuram tik un tā lemts bojā iet?

Mongoļu ģeologa acis piemiedzās vēl vairāk.

— Mister Pigaster, jūs iedomājaties nākotni pārāk vienkāršoti, — Batsurs sacīja. — Komunisms nav tikai gāzes plīts un elektriskais skūšanās aparāts arata jurtā. Komunisms būs gudru, brīvu un laimīgu cilvēku dižena, draudzīga apvienība. Visu veselas planētas cilvēku apvienība, mister Pigaster . . . Mans tēvs teica: «Kas gaida laimi no debesim, pat dienā iekrīt vilku bedrē.» Arati laimi no debesīm negaidīs. Viņi laimīgu nākotni uzcels paši. Un viņi ir jau sākuši to celt. Seit jūs redzat tuksnesi, ko cilvēki vēl nav skāruši, un domājat, ka Gobi tautu ilgas nesniedzas tālāk par elektrisko skūšanās aparātu? . . . Bet mēs gribam padzirdināt ar valgmi šos smiltājus, radīt šeit dārzus un plantācijas, piepildīt ar ūdeņiem izžuvušu upju gultnes, uzbūvēt pilsētas, kūrvietas un kosmisko kuģu palaišanas stacijas . .. Mēs gribam, lai Mongolijas jaunekli un jaunavas, tagadējo aratu pēcteči, varētu klausīties lekcijas starptautiskajās universitātēs visos Zemes kontinentos. Gribam sev pakļaut vareno un pagaidām vēl nepaklausīgo dabu. Bet, kad pienāks pārvērtību laiks, par kurām runāja biedrs Ozerovs, neko darīt, ja jau komunisma ēras cilvēki nespēs šīs pārvērtības novērst, viņi pārvietosies no apdraudētā rajona uz kādu citu rajonu: no Gobi uz Ziemeļamerikas rietumiem, no Ņujorkas štata uz jūrai atkaroto Atlantīdu, Komunisma cilvēki taču būs savas planētas pilntiesīgi saimnieki.

Tumovs zīmīgi iekāsējās.

— Mister Batsur, jūs to lieliski izklāstījāt, — apžilbinoši pasmaidīja Pigasters. — Tas izklausās tik vareni un valdzinoši, ka . . . pat man gribētos jums ticēt. Bet neviļus iešāvās prātā mistera Tumova iemīļotais izteiciens. Atvainojiet, kā jūs allaž sakāt, mister Tumov? Ak jā — tīrā fantāzija . . . Tieši tā — tīrā fantāzija! Tikpat nenobrieduši, zaļa fantāzija kā tās plantācijas, kuras gribat ierīkot. Tikai neapvainojieties, dārgais mister Batsur! Neko darīt. Katram sava vājība. Es ticu debesu tēvam, jūs — dārziem un birzīm, ko gani izaudzināšot Adžbogdo pakājē; bet misters Ozerovs tic, ka pastāv dabisks spēcīga neitronu izstarojuma avots, kurš iznīcinājis mūsu mākslīgo Zemes pavadoni. Nepelsim cits citu savu vājību dēļ.

— Tēvs mani mācīja cienīt savu tuvāko vājības, — Batsurs paklanījās. — Ceļu ir tūkstošiem, taisnība viena…

Ekspedīcijas dalībnieki nolēma pārvietot nometni uz Adžbogdo dienvidu nogāzi pa diviem ceļiem. Mašīnu kolonai kopā ar kamieļu karavānu un zirgu lielāko daļu jādodas apkārt kalniem gar dienvidaustrumu pusi. Kājāmgājēju grupa ar dažiem mantām apkrautiem zirgiem mēģinās pārkļūt pāri Adžbogdo kalniem pa aizu, kas iesaukta par Melno aizu. Mašīnu karavānu vadīs Tumovs. Kājāmgājēju grupā būs Ozerovs, Batsurs, Žora un divi strādnieki. Pēdējā brīdī kājāmgājējiem nolēma pievienoties arī misters Pigasters.

Rītausmā, kad aiz Adžbogdo melnās, robainās kores tik tikko iekvēlojās austrumi un dilstošais mēness vēl spoži spīdēja tumšajās debesīs, mazā karavāna atstāja nometni.

Visi jau bija piecēlušies. Strādnieki jauca nost teltis, krāva mantas automašīnās. Saulei lecot, arī autokolonai vajadzēja doties garajā un grūtajā ceļā apkārt kalniem. Kad mazā drosminieku grupa gāja garām mašīnām, strādnieki uz brīdi apstājās un klusēdami pavadīja skatieniem tumšos siluetus, kas apņēmīgi devās pretim vēja brāzmām. Neviens neteica ne vārda, bet visi zināja, ka šo sešu vīru gājiens nebūs viegls. Vēl neviens cilvēks nebija pārkļuvis pāri Adžbogdo melnajām klintīm.

Tumovs pavadīja gājējus līdz Melnās aizas sākumam un klusēdams atsveicinājās ar rokas spiedienu.

— Uz priekšu! — Ozerovs uzsauca.

Batsurs, Žora, Pigasters un divi mongoļu strādnieki, kas veda pie pavadām mantām apkrautos mazos zirdziņus, cits pēc cita pazuda tumšajā aizā.

Garais Tumovs uzlika platu plaukstu uz drauga pleca, mazliet pieliecās un vērīgi lejup paraudzījās Ozerova mierīgajā sejā.

Neraizējies, neraizējies, vecais, — Arkādijs klusi tci( ,i, viss būs labi. Rītvakar tiksimies.

— Tātad pie vulkāniskā plato austrumu pakājes,— Tumovs sacīja aizsmakušā balsī. — Tur augšā esiet piesardzīgi… Ja rodas kādi šķēršļi, nāciet atpakaļ. Ziņo pa radio, es tad atsūtīšu uz šejieni vienu mašīnu.

— Iesim! — teica Ozerovs. — Nu tad laimīgi!

— Arkādij, lai jums labi veicas!

Tumovs pagaidīja, kamēr Ozerova sīkais augums pazuda aiz klintīm, un lēni slāja atpakaļ uz nometni. Austrumi iekvēlojās arvien spožāk. Aiz melnajiem kalniem un bezgalīgajiem, dzeltenajiem plato lēca saule.

*

Jau pirmajā dienā Ozerova karavāna nogāja kādus divdesmit kilometrus pa līkumaino Melno aizu. Pamazām viņi kāpa arvien augstāk. Kraujo klinšu ēnā iešana šķita vieglāka nekā pa priekškaļņu nokaitušajiem līdzenumiem. Brīžiem pretim karavānai no aizas augšgala pūta diezgan spēcīgs vējš. Tā brāzmas aiznesa sev līdzi tveici. Elpot kļuva vieglāk. Gājēji straujāk kāpa augšup nogruvumos un pāri klinšu bluķiem, neatlaidīgāk vilka sev līdzi zirgus.

īsajās atpūtas stundās Batsurs un Žora noteica iežu radioaktivitāti. Ozerovs steigšus ierakstīja novērojumus lauka dienasgrāmatā.

Beidzot aiza kļuva platāka, kraujas lēzenākas, šur tur jau manīja vārgas zālītes cerus. Karavāna bija sasniegusi ielejas augšgalu. Priekšā lielās terasēs blīvējās galvenās grēdas melni brūnās klintis. Kaut kur starp tām rītdien jāatrod ceļš uz dienvidu nogāzes ielejām. Rietumos pāri klintīm slējās gaisā žilbinoši balta kalnu smaile.

— Munhcastula, — Ozerovs sacīja. — Adžbogdo visaugstākā virsotne. Vairāk nekā trīs tūkstoši septiņsimt metru virs jūras līmeņa.

— Marmors? — misters Pigasters iejautājās, ņemdams no ādas somiņas savu lauka binokli.

— Nē, sniegs.

— Okei, tātad tur ir ūdens.

— Jā, — Ozerovs atbildēja, — bet tur nav pārejas.

— Jāšaubās, vai pāreju atradīsim arī šeit, — Pigasters pasmīnēja un paraudzījās uz melnajām klinšu grēdām, kas aizšķērsoja ielejas augšgalu.

Karavāna apmetās pārnakšņot pie ūdensšķirtnes augstākās grēdas pakājes. Neviena avota, ne strauta te nebija. Pavadoņi zirgus sapina, un tie sāka lasīt sīkos, nodzeltējušos zāles stiebrus. Ceļinieki uzvārīja uz prīmusa tēju un sasildīja konservus.

Ozerovam pēkšņi ienāca prātā, kā viņi vēl nesen ieturēja brokastis pulksten trijos no rīta Maskavas upes krastmalā. Igors toreiz teica, ka Gobi tuksnesī vienmēr atradīšoties saksaula zaru klēpis konservu uzsildīšanai. Bet šeit šajā tuksnešainajā ielejā nebija neviena saksaula zara. Neviena kociņa, neviena krūma, tikai sausas, asas zāles ceri saulē izkveldētajās un vējos nomelnējušajās nogāzēs.

«Nez kā nu veicas Igoram? Cik tālu viņi tikuši šodien?» Ozerovs domāja, izklādams guļamo maisu uz rudās, akmeņainās zemes.

Turpat līdzās Žora grozīja radiostacijas kloķīšus. Austiņās skanēja rūkoņa un sprakšķi. Tumova radists neatsaucās.

— Vēl brauc, nav apstājušies uz naktsguļu, — 2ora sacīja un noņēma austiņas.

Strauji biezēja krēsla.

Vakariņas ceļinieki ieturēja pustumsā. Karstā tēja gandrīz vai applaucēja vēja aprautās lūpas. Ledaina vēsma vilka no tuvējās kalnu grēdas, vīri uzslēja vatēto jaku apkakles, dziļāk uzmauca uz acīm platmales un cepures. Šeit, trīstūkstoš metrus virs jūras līmeņa, pāreja no dienas tveices uz nakts saltumu bija neparasti strauja.

Ekspedīcijas dalībnieki jau beidza vakariņot, kad viens no strādniekiem, Žambals, nobijies kaut ko kliedza.

Batsurs pielēca kājās.

— Kur?

Žambals pavisam apmulsis, lūpas čamstinādams, rādija turpat pie kājām uz tumšo, akmeņaino zemi.

Batsurs uzspīdināja elektrisko lukturīti un uzmanīgi lūkojās uz akmeņiem un nokaltušo zāli.

— Kas jums tur ir? — Ozerovs vaicāja.

— Žambals stāsta, ka esot redzējis karakurtu.

— Tik lielā augstumā, — Arkādijs šaubījās, — diez vai.

— Jāpārbauda. Briesmas ir pārāk lielas.

— Protams.

Visi pārmeklēja nometni, izpurināja guļamos maisus, seglus, mugursomas, bet neko neatrada.

— Žambalam būs tikai licies, — Ozerovs sacīja un atkal apsēdās uz brezenta paklāja.

— Nē, nē, — Žambals pagrozīja galvu, — mans saka — goda vārds. Mans redzēja karakurtu … Slikti būs. Jāiet uz citu vietu . . . Seit gulēt nedrīkst. ..

— Kur lai ejam? — Batsurs iebilda. — Nakts, tumsa. Gulēsim uz tūbas gabaliem. Uz tūbas karakurti nerāpsies.

— Mans baidās, — Žambals nerimās. — Mans gauži baidās. Manu vecomāti sakoda viens karakurts. Vecāmāte tūlīt mira nost.

— Kas noticis? — misters Pigasters ievaicājās.

— Nometnē it kā esot ielavījies indīgs zirneklis karakurts jeb Melnā atraitne. Viņa kodienu visi uzskata par nāvīgu.

— Okei, — Pigasters pasmējās. — īsta inde. Ļoti iedarbīga. Bet nepastāvīga. Konservētā veidā drīz zaudē savas īpašības. Šādi zirnekļi ir tur tālu, tuksnesī. Te viņu nav, — Pigasters turpināja, sākdams runāt mongoliski, — te viņu nav …

— Es redzēju, — Žambals tiepīgi atkārtoja, — tepat … Jāiet prom …

Pigasters sadrūma un ar kabatas lukturīti sprīdi pa sprīdim apgaismoja apli sev visapkārt.

Batsurs paklāja blakus brezentam rupjas tūbas gabalu. Amerikānis steigšus pārsēdās uz tā, parāvis sev apakšā kājas.

— Te būs siltāk, — viņš aizbildinājās un izdzēsa lukturīti.

Batsurs vieglītēm iebukņīja Ozerovam ar elkoni.

— Reiz viens zirneklis dikti nobaidījis kādu žurnālistu, — Arkādijs stāstīja, sūkdams pīpi. — Žurnālistam vajadzējis pārnakšņot lauka apmetnē. Tas noticis Turkmēnijā tuksneša malā. Tur jau agrāk manīti karakurti. . . Žurnālists nebijis nekāds gļēvulis, bet no karakurtiem baidījies kā no nāves. Viņš nospriedis neaizmigt visu nakti, taču uz rīta pusi tomēr aizsnaudies. Pamodies, juzdams, ka pa roku keut kas rāpjas. Pavēris acis un ieraudzījis uz mazā pirkstiņa nelielu, melnu zirnekli. Puisis gandrīz sajucis prātā. Gulējis, bīdamies pakustēties, ne dzīvs, ne miris, un, sirdij stingstot, gaidījis zirnekli norāpjamies no pirksta. Bet zirneklis nekustējies ne no vietas un nemaz nedomājis projām rāpties. Žūrnālistam notirpusi roka, un pats viņš jau juties pa pusei miris . .. Pamodies blakus gulētājs, ieraudzījis melno zirnekli, arī pārbijies un licis, lai ar strauju kustību nokratot karakurtu. Žurnālists pakustinājis roku, taču ne tik strauji, kā vajadzējis. Žirneklis nokritis zemē, bet paspējis iekost žurnālistam pirkstā. Sacelta trauksme, un kolhoza kalējs teicis, ka vienīgais glābiņš — tūlīt nocirst sakosto pirkstu. Nabadziņš gribot negribot piekritis. Operāciju izdarījis kalējs. Žurnālists pat lāgā neapjēdzis, kas notiek, kad pirksts jau bijis nost. Ieraudzījis asinis, viņš noģībis. Kad atguvis samaņu, blakus stāvējis kalējs un pavisam apmulsis mēģinājis taisnoties. Žurnālists kaut ko murminājis, ka sakot paldies, bet kalējs, gauži nelaimīgs būdams, pašūpojis galvu un teicis, ka puikas to zirnekli noķēruši. Izrādījies, ka tas nemaz neesot karakurts, bet nekaitīgais krusta zirneklis.

— Ko stāstīja Arkādijs Mihailovičs? — Žora klusītēm jautāja Batsuram.

Batsurs pasmiedamies krieviski atkārtoja anekdoti par krusta zirnekli, ko ceļinieki noturējuši par karakurtu.

— Bet vai jūs zināt, ka šie indīgie zirnekļi ārkārtīgi ātri vairojas? — tumsā ieskanējās Pigastera nervozā balss. Katra karakurta mātīte rudenī izdēj pāri par tūkstoš oliņu. Tās viņa ietin tīmekļa kokonos. Pavasarī ļaunie zirnekļi izrāpjas no kokoniem, izlaiž garus tīmekļa pavedienus, un ar šiem pavedieniem pavasara vēji tos aiznes tālu jo tālu. Rudenī katra jaunā mātīte atkal dod dzīvību tūkstoš pēcnācējiem. Karakurti drīz kļūtu par tuksnešu valdniekiem, ja nebūtu putnu… Nepatīkami, ja arī šeit mitinātos šie zirnekļi, — amerikānis sacīja. — Pa vienam tie nekad nedzīvojot.

— Zvēru pie visu lamu lamas ūsām, — Batsurs teica, — bet man liekas — zem vateņa pa muguru man kaut kas rāpjas.

— Jūsējie tādos gadījumos teic — šermuļi skrien pa kauliem, — Pigasters nīgri iesmējās.

— Batsur, tūlīt atpogā vateni un veicīgi velc nost, — Ozerovs pavēlēja un uzlaida jaunajam mongolim spožu kabatas lukturīša gaismas strēli.

Batsurs nobālēja, steigšus atpogāja vateņa pogas un strauji nometa to uz brezenta.

Žora un Žambals skaļi iekliedzās.

Uz Batsura baltā krekla starp lāpstiņām rēgojās liels, melns, samtains zirneklis.

— Nekusties, — Ozerovs čukstēja. Ar strauju rokas vēzienu viņš notrieca zirnekli uz paklātā brezenta un nospieda ar piezīmju grāmatiņu.

— Paldies, draugs, — Batsurs sirsnīgi sacīja un noglauda Arkādija plecu.

— Tātad Žambals nav kļūdījies, — misters Pigasters domīgi sacīja, vērodams sašķaidīto kukaini. — Nolādēts apvidus. — Amerikāņa balss iedrebējās.

Visi atkal rūpīgi pārmeklēja nometnes laukumiņu un ieraudzīja vēl vienu karakurtu — tas ātri ieskrēja starp akmeņiem un pazuda tumsā.

Vairāk neko neatrada.

Ceļinieki apspriedās un nolēma nometni uz citu vietu nepārcelt.

— Tumsā vēl nolauzīsim kaklu, — Ozerovs sacīja.

Žambals, mongoliski kaut ko purpinādams, apkārt guļvietām aplika virvju gredzenu.

— Karakurtam tāds striķi nepatīk, — viņš klāstīja Žoram. — Varbūt vairs nenāks …

— Bet ja pārlec pāri?

— Ja pārlec, tad varbūt atnāks .,«

Tonakt ari misters Pigasters ne mirkli neaizvera acis.

*

Nākamajā rītā visi seši devās augšup uz kalnu pāreju. Par karakurtiem neviens vairs neieminējās. Tikai Žora kādā īsā atpūtas brīdī klusi teica Batsuram:

— Mūsu misters šodien nemaz nesmaida. Droši vien visur viņam rēgojas karakurti. Atpūzdamies nekur pat neapsēdās.

— Žora, tu esi dūšīgs puisis, — Batsurs uzlielīja. — Tagad dienā tev ne no kā nav bail? …

Žora nosarka, bet neteica ne vārda.

Šis Batsurs redz citus caur un cauri. Kā viņš noskārtis, ka Žora vakar traki pārbijies? Patiesību sakot, Žora vakar dikti pārbijās. Kas to zin, cik tādu karakurtu slēpās aizas augšgalā, kur viņi pārnakšņoja? Varēja no rīta pamosties, bet melnais zirneklis uzrāpies uz rokas. To iedomājoties, Žoram riebumā sāka trīcēt pirksti, rāciju uzskaņojot. Radioaparāts sprakšķēja, gaudoja, neko nevarēja saprast.

Žora nespēja nodibināt sakarus ar autokolonu. Laikam vainīgi bija karakurti. Pats ļaunākais, ka neizdevās sazināties arī šorīt. Austiņās skanēja tādi sprakšķi, it kā tuvumā plosītos pats niknākais negaiss. Šķiet, uztvērējā kaut kas nebija kārtībā, bet kas — to Žora neizprata.

«Nu viņi teiks, ka es no radio neko nesaprotu,» Žora nobijās.

Žora pat nosvīda, pamanījis, ka Ozerovs mierīgi raugās uz viņu un pacietīgi gaida, kad varēs sarunāties ar otru grupu; Žora pat sameloja, ka autokolona neatbildot.

«Varbūt kādi vietēji traucējumi,» viņš drūmi domāja, iedams blakus Batsuram. «Bet no kurienes?»

Batsurs smaidīdams brīdi vēroja Žoras saīgušo seju. Pēc tam uzsita viņam uz pleca.

— Nu, spēkavīr, neskumsti! Un neskaisties. Dusmas dara cilvēku vecu, smiekli — jaunu. Smejies, un viss būs labi.

Ap pusdienas laiku mazā karavāna sasniedza kalnu pāreju. Tas notika gluži negaidot. Gājēji neatlaidīgi kāpa augšup no viena klintsbluķa uz otru. Tik tikko spēja izvilkt kājas, kuras grima sakarsušajās-iežu drumslās, kas švirkstēdamas slīdēja lejup pa stāvajām nogāzēm. Cilvēki vilka un bīdīja zirgus, kuri jau zaudēja pēdējos spēkus. Vienīgā rūpe «— kur likt kāju, sperot nākamo soli. Neviens neskatījās augšup.

Pēkšņi Džungārijas Gobi karstais vējš iebrāzās sasvīdušajās sejās, norāva un aiznesa lejup Ozerova lielo platmali. Klintis pašķīrās. Kāpums bija beidzies. Ceļinieki stāvēja šaurā, augstās kraujās iežņaugtā sedlienē. Brūnas klintis kā milzīgi pakāpieni sniedzās tālu lejup uz lēzenām ieplakām un lielā pierobežas tuksneša plakankalni. Tveikainajā dūmakā izzuda dzeltenie smiltāji, un virs tiem, noslēdzot dienvidu apvārsni, stīdzēja viļņaina, plata, balta svītra — it kā mākoņi, it kā tālu kalnu sniegi.

— Tjanšans, — Ozerovs sacīja, — Ķīnas Tjanšana vistālākās austrumu grēdas. Starp mums un tām kādi divi simti kilometru platie Džungārijas smiltāji un takiri[1] .

— Kur ir Ķīnas robeža? — Pigasters jautāja un iekāsējās.

— Tur lejā tuksnesī savus septiņdesmit kilometrus no šejienes.

— Un neviens to neapsargā, — Batsurs piebilda, — un neviens neinteresējas, kur tā īsti atrodas. Tur,— Batsurs pamāja ar roku uz dienvidiem, — dzīvo draugi. Bet viņi ir tālu. Viņu ciemati tuksneša otrā malā pie Debesskalnu pakājes. Mūsu tautas šķir nevis robeža, bet plašais tuksnesis.

— Bet kas ir tā melnā, daudzām plaisām sašķeltā plakankalne, kas atrodas Adžbogdo pakājē? — Pigasters nīgri pārtrauca runātāju, ar abām rokām pieturēdams platmali, ko vējš tīkot tīkoja noraut no galvas.

— Tas jau ir tas vulkāniskais plato, ko atklājām pirms deviņiem gadiem, — Ozerovs skaidroja. — No šejienes redzama plakankalnes austrumu mala. Augstais līdzenums ir ļoti liels. Tas sniedzas tālu uz ziemeļrietumiem. Šis ir vienīgais šobrīd zināmais jaunā vulkānisma centrs dienvidrietumu Mongolijā. Kaut kur virs šā plato avarējis jūsu mākslīgais Zemes pavadonis.

— Vai ar mašīnu aizbraukt tur nevar? — amerikānis interesējās.

— Vietumis var noiet kādu gabalu kājām. Plaisu lielākā daļa parastiem līdzekļiem nav izpētāma. Tur derētu helikopters, ja netrakotu briesmīgie vēji, kas nemitīgi drāžas šurp no Džungārijas.

Karavāna devās lejup uz vulkāniskā plato austrumu malu.

*

Šķērsojot Adžbogdo kalnu grēdu, ceļinieki neko jaunu neatklāja. Aparāti netika reģistrējuši anomāliju pazīmes. Ozerova vērīgais skatiens nepamanīja neko tādu, kas kaut cik atbalstītu viņa hipotēzi.

Palika vēl vulkāniskais plato. Karavāna jau vairākas stundas ar pūlēm virzījās gar tā austrumu malu. Plakankalne kraujā kritumā beidzās pie akmeņainā priekškalnes līdzenuma. Stāvās, dīvaini izrobotās klintis slējās virs ceļinieku galvām. Dzeguļiem līdzīgi izciļņi, kolonas, ko simtiem metru biezajā lavas un vulkānisko šūnakmeņu slānī bija izgrauzuši vēja virpuļi, izskatījās pēc varen lielām, sagruvušām pilīm, kuras cēluši milži un sagrāvuši milži. Dziļas aizas sniedzās tālu projām augstajā līdzenumā. Vējš tajās iejoņojis svelpa un dūca kā brīnumainu ērģeļu stabulēs.

Batsurs mēģināja ieiet dziļāk vienā no šīm plaisām, bet izrādījās, ka nekur tālu nevar tikt. Jau aiz pirmā līkuma šauro gultni aizšķērsoja pilnīgi stāva, vairākus desmitus metru augsta krauja.

— Šajās plaisās tā ir parasta parādība, — Ozerovs sacīja. — Bet radioaktivitāte?

— Normāla, — Batsurs paraustīja plecus.

— Viss tāpat kā pirms deviņiem gadiem …

No kuras puses jūs toreiz devāties uz plakankalnes vidieni? — Batsurs vaicāja.

— Vairāk no dienvidiem; tur ir kāda aiza, pa kuru var tikt uz augšu. Blakus bija karsta ūdens avots. Lai gan ari pa plakankalnes virsmu nekur tālu nevar aiziet. Dziļas plaisas no vienas vietas.

— Kā varējis rasties tik dīvains reljefs? — Batsurs brīnījās.

— Varbūt lavas plakankalne apakšzemes grūdienu ietekmē sašķēlusies daudzos jo daudzos gabalos, — Ozerovs prātoja.

— Nekur neesmu redzējis neko līdzīgu.

— Vaļsirdīgi sakot, neko līdzīgu neesmu redzējis arī es, — Ozerovs pamāja ar galvu.

— Liekas, it kā ai milzīgu veseri kāds būtu tīšuprāt sitis pa šo augstieni. Gribējis saplacināt, bet tikai sadauzījis gabalos … Pavasaros pa šīm plaisām aizplūst ūdeņi, — Batsurs turpināja. — Paskatieties, gultnē ir straumes nogludināti oļi.

— Zīmīgi, ka šie oļi radušies no citāda ieža nekā pats plato, — Ozerovs sacīja. — Droši vien lavas slānī ir konglomerātu kārtiņas. Sie konglomerāti sairst, un tā rodas oļu veidošanās materiāls. Katrā ziņā jāpaņem paraugi.

Jau satumsa, kad karavāna sasniedza plakankalnes dienvidaustrumu malu. Šeit stāvās kraujas strauji griezās uz ziemeļrietumiem un sniedzās uz tālo, mēļo kalnu grēdu pusi.

— Jānudien savādi, — Batsurs brīnījās. — Esam nogājuši gar visu austrumu malu un neesam manījuši ne mūsu mašīnas, ne to pēdas. Biju domājis, ka biedri mūs gaidīs šeit.

— Jā, dīvaini, — Ozerovs piekrita. — Dīvaini ir arī tas, ka klusē viņu radio.

— Arkādij Mihailovič, — ierunājās Žora un, vainīgs juzdamies, nodūra acis, — droši vien mūsu radio nav kārtībā. Paklausieties, kādi brīkšķi un brākšķi plūst no austiņām.

Ozerovs uzlika austiņas, brīdi paklausījās, pagrozīja noskaņošanas kloķīšus un, ne vārda neteicis, iedeva austiņas Batsuram.

Mongoļa šaurās acis iepletās, tiklīdz viņš uzmauca galvā austiņas.

— Žora, kad tas sākās? — Ozerovs prasīja, pamādams ar galvu uz radioaparātu.

— Vakar vakarā mazliet sprakšķēja, — jauneklis apmulsis skaidroja.

— Bet šorīt?

— Stiprāk, bet ne jau tik traki kā tagad.

— Varbūt magnētiskā vētra? — Batsurs jautāja, noņemdams austiņas.

Ozerovs šaubīdamies pašūpoja galvu.

— Žēl, ka mums nav magnetometra, — Batsurs piebilda.

— Pārbaudīsim, kā reaģē kompasi.. .

Visi trīs sameklēja savus kalnu kompasus un atbrīvoja šautras. Tās brītiņu svārstījās, pēc tam apstājās.

— Nekādas magnētiskās vētras nav, — Ozerovs sacīja un ielika kompasu atpakaļ futrālī.

Pienāca Pigasters. Viņš jau bija paspējis uzkāpt tuvējā augstienē un binoklī apskatīt apkārtni.

Sadzirdējis, ka radio nedarbojas, Pigasters paņēma austiņas un skeptiski pasmīnēja.

— Kungi, brīnos par jūsu naivitāti, — viņš sacīja. — Radioaparāts pilnīgā kārtībā. Iemesls pavisam cits — kaut kur gluži tuvu, tepat mūsu deguna galā, darbojas traucējumu stacija. Stacija, kas traucē ārzemju pārraides.

Ozerovs un Batsurs saskatījās un nevarēja nociesties nepasmaidījuši. Žora, kuram biedri pārtulkoja Pigastera teikto, nevērīgi iesmējās.

— Katrā ziņā trokšņi ļoti līdzīgi šādas stacijas traucējumiem, — Pigasters jau sāka laipoties, nervozi raustīdams sirmās uzacis.

Vairākkārt, kamēr gatavoja vakariņas, Žora grozīja radioaparāta kloķīšus. Sprakšķēšana neapklusa, bet arī nekļuva stiprāka. Šķita, ka tepat pavisam blakus kādas neredzamas rokas plēš bezgala garu, stingri savilktu audekla gabalu. Cauri vienmuļajai, skaļajai sparkšķēšanai nedzirdēja nevienu staciju.

Ozerovs domīgi lūkojās ugunskurā — kā tur dega sausie karaganas zari. Pirms deviņiem gadiem šādu radiotraucējumu nebija. Ar ko var būt saistītas šīs dīvainas ētera anomālijas? Cik tālu tās izplatās?

Tonakt Ozerovam bija caurs miegs. Sapņos viņš redzēja, ka klaiņā saltā, necaurredzamā miglā. Jābrien pa plūstošām smiltīm, pūš vēji, visapkārt melna tumsa. Taustīdamies viņš atdūrās pret sienu. Tā bija auksta, nelīdzena kā bazalta klints. Ieraudzīja caurumus un spraugas. Caur tām plūda no tālienes dzeltensārta gaisma, un tirkšķēdami plīsa audumi, tikpat apnicīgi tirkšķēdami kā traucējumi radioaustiņās.

«Tas ir sapnis,» Ozerovs domāja un piespieda sevi pamosties.

Bija dziļa nakts. Dziestošajā ugunskurā brīžiem vēl iekvēlojās oglītes. Melnajās, saltajās debesīs spoži dzirkstīja zvaigznes. Vējš norimis, liels klusums pletās pār tuksnesi. Blakus gulēdams, pa miegam ievaidējās Žora, un atkal ne skaņas.

Neizlīdis no guļamā maisa, Ozerovs aizsmēķēja pīpi, gulēja, vērīgi klausīdamies.

Žambals uzkucies nekustīgi sēdēja pie ugunskura, abi rokām aptvēris vinčestera šauteni.

«Aizmidzis,» Ozerovs domāja.

Viņš izslīdēja no guļamā maisa, izstaipījās, paraudzījās augšup un sastinga.

Melnajās debesīs tumši violets, norobežots spīdums. Tas uzplauka ziemeļrietumos virs plato, tad trīsuļojošos viļņos kļuva arvien lielāks, pēc tam atkal bālāks un apdzisa. Drīz plankuma vietā no jauna spoži mirdzēja, zvaigznes, kas nupat vēl šķita blāvas.

«Man būs tikai licies,» Ozerovs domāja un berzēja acis. «Kas tās bija? Halucinācijas, polārblāzma? . . .»

Viņš stāvēja nepakustēdamies, nenovērsdams acis no debess puses, kur pirms brīža parādījās un izzuda sārtimēļais plankums. Uztraukumā Ozerovs vairs nejuta aukstumu, kas vilka pie kauliem. Bet tad debess atkal kļuva asinssārta tanī pašā vietā, kur pirmīt. Sarkanais plankums pletās zvaigžņu vidū kā tāla ugunsgrēka blāzma. Taču ugunsgrēka atspīdums tas nevarēja būt. Mirdzēja pati debess, un cauri sārtenajam plīvuram joprojām spīguļoja zvaigznes.

«Varbūt tas viss man tikai rēgojas?» Ozerovam vēlreiz iešāvās prātā.

Nenolaizdams skatienu no dziestošā plankuma, viņš steigšus pamodināja Žambalu. Mongolis pielēca kājās kā dzelts.

— Skaties tur! —. Ozerovs čukstēja, rādīdams uz tumšo debesi.

Žambals piesvieda vinčestera laidi pie vaiga.

— Nē, nē, nešauj! Tikai skaties! Vai redzi kaut ko?

Žambals blenza ar plati atvērtām acīm un samulsis raudzījās visapkārt.

— Vai debesīs kaut ko redzi? — Ozerovs atkārtoja, baidīdamies izlaist no acīm gandrīz izzudušo plankumu.

— Zvaigznes redzu . . . Daudz zvaigznes, — tikko spēja izteikt Žambals, ar bailēm lūkodamies gan augšup, gan uz Ozerovu.

— Skaties tikai! — Ozerovs pavēlēja. — Tūlīt būs redzams atkal.

Žambals vēlreiz pacēla vinčesteru.

— Šautene te ir lieka. Tikai skaties, — Ozerovs sacīja un izņēma Žambalam no rokām ieroci.

Abi divi ilgi stāvēja, galvas augšup paslējuši, un raudzījās melnajās debesīs. Sarkanīgais plankums vairs neparādījās.

— Uzvelc vateni, — Žambals čukstēja, paskatījies uz Ozerovu. — Salst. . .

Arkādijs pēkšņi atskārta, ka ir pavisam sastindzis. Steigšus iebāza pārsalušās rokas vateņa piedurknēs, uzmeta plecos puskažoku. Viņš nespēja novērst acis no tās debess puses, kur tumsā spoži mirdzēja lielais Gulbja Krusts. Lāgiem Ozerovam šķita, ka debess atkal sāk sārtoties, taču Žambals apgalvoja, ka viņš neko neredzot. Asinssārtais plankums vairs neparādījās.

«Un tomēr tā nebija halucinācija,» Ozerovs domāja. «Esmu pārliecināts, ka virs plato redzēju debesīs kaut ko spīdam. Ja nu šai spīdēšanai un radiotraucējUmiem ir viens un tas pats cēlonis?»

Klusībā sevi sarājis, ka agrāk nav iedomājies par to, Ozerovs ieslēdza radio. Austiņās skanēja vienāda, skaļa sprakšķēšana. Ēterā nekas nebija kļuvis citāds.

Austrumu pamalē jau plauka sārtena blāzma. Ozerovs juta, ka aizmigt vairs nespēs. Vajadzēja apdomāt visu redzēto.

Uzkāris plecā vinčesteru, viņš aši devās pa akmeņaino plakankalni uz rīta pusi, kas vērtās arvien gaišāka. Pirmās vēja sīpas atsteidzās kaut kur no Aizaltaja Gobi bezgalīgajām ārēm, iečabējās sausās zāles ceros. Nogāze, pa kuru kāpa augšup Ozerovs, beidzās ar nelielu terasi. Zemāk rēgojās snaudošo smiltāju tumšie viļņi.

Ozerovs apsēdās uz raupja smilšakmens bluķa, smēķēja, domāja.

Katrā ziņā jāiekļūst plato vidienē, jāapskata plaisas. Ozerovu bija pārņēmusi dīvaina sajūta, it kā jebkuru brīdi viņš varētu kaut ko atklāt. Jāsper vēl tikai viens solis, jāpaceļ aizkars — un viss kļūs skaidrs.

«Esi mierīgs, savaldies,» viņš sev teica. «Neļaujies fantāzijas plūsmai.»

Spožs gaismas stars pārslīdēja tumšajam smiltājam, pēc tam vēl viens. Ozerovs pielēca kājās. Sirds iepukstējās straujāk. Pagāja daži mirkļi, iekām viņš atskārta, ka tur brauc mašīnas.

«Nervi sāk streikot,» iešāvās prātā.

Viņš. signalizēja ar kabatas lukturīti. Mašīnu prožektori spīdēja aizvien spožāk. Drīz jau varēja dzirdēt rūcam pārpūlētos motorus, kuri tikko spējh virzīt automobiļus pa plūstošajām smiltīm.

Beidzot pirmā mašīna piebrauca pie kraujas pakājes un apstājās.

Ozerovs steigšus nokāpa lejā.

— Kāpēc viens pats tuksneša vidū? — Tumovs tūlīt iesaucās, tikko bija izlēcis no kabīnes.

— Nometne tepat blakus. Nācu jums pretim.

— Kādēļ visu laiku klusējāt? — Tumovs jautāja un tik stipri apkampa Arkādiju, ka, šķiet, tam nokrakšķēja kauli. — Vienu mašīnu aizsūtīju atpakaļ uz mūsu veco nometni.

— Vai jūsu radioaparāts darbojās? — Ozerovs steigšus vaicāja, ar pūlēm atbrīvodamies no drauga skāvieniem.

— Kas tad šim var notikt.

— Ieslēdziet raidītāju! Tūlīt!

Radists izlēca no brezentu pārvilktās kravas kastes, nolika smiltīs zaļu kastīti, izbīdīja antenu, sāka grozīt noskaņošanas kloķīšus. Pēc brītiņa viņa sejā iegulās apmulsums.

— Velns parāvis! — radists murmināja, uzmezdams acis gan Ozerovam, gan Tumovam. — Krāc kā nelabais.

— Skaidrs, — Ozerovs sacīja. — Tātad krāc tikai pie plato. Igor, laikam būsim tikuši uz pēdām.

*

Ekspedīcijas dalībnieki nometni iekārtoja pie karstā avota. Burbuļojošais, gāzēm piesātinātais ūdens bija izskalojis klintīs plaisu ar dziļiem dobumiem un iegarenām bedrēm, gluži kā vannām. Straujās, siltās strūklas gludi nopulējušas ūdens tvertņu sienas. Apakšā zaļgana smilts. Ceļiniekiem ilgi patika laiskoties šajās ērtajās vannās, robaino klinšu dzegu ēnā, lāgiem norijot pa malkam remdenā ūdens, kas pēc garšas atgādināja narzanu.

— Aizritēs gadi, un šeit izveidosies kūrvieta; būs lieli nami, elektrība un saldējuma kioski, — Batsurs sapņaini prātoja. — Katrā ziņā atbraukšu te atpūsties.

— Pagaidām šī ir vienīgā vieta, kuras dēļ bija vērts ceļot uz Gobi, — Tumovs purpināja, lēnītēm izģērbdamies pie kādas «vannas».

Ekspedīcija jau vairākas dienas pētīja vulkāniska plato dienvidu nostūri. Tumovs, Ozerovs un Batsurs kāpelēja pa dziļajām aizām, devās augšā-plakanajās virsotnēs, klaiņāja pa tumšo plaisu labirintu. Dažas plaisas līdz pusei piegruvušas ar melnā, porainā bazalta bluķiem, citas sniedzās ļoti dziļi, stiepās kilometriem tālu, krustojās, sazarojās, izveidojās par dziļiem kanjoniem un plato malās izskatījās pēc baigiem, tumšiem bezdibeņiem. Dažām plaisām varēja viegli pārkāpt, citas bija daudzus desmitus metru platas.

Ekspedīcijas dalībniekiem izdevās apskatīt vairākus tuvākos vulkāniskos konusus. Arī tie bija plaisu sašķelti. Vulkānu krāteri klinšu drupām piebiruši. Nekādu pazīmju, ka te izplūstu vulkānu gāzes, tuksnešainajā plakankalnē ne vēsts no vulkānu pelniem.

Šķita, ka šeit vulkāniskā darbība rimusies jau sensenos laikos, varbūt pirms gadu tūkstošiem. Ģeofiziskie aparāti nekur nekonstatēja iežu palielinātu radioaktivitāti.

Vienīgais, kas satrauca pētniekus, — nemitīgie sprakšķi radiouztvērēju austiņās. Sprakšķus varēja dzirdēt tikai tieši uz plato vai pie tā, traucējumi gandrīz pavisam izzuda divdesmit līdz divdesmit piecu kilometru attālumā no plato, bet visspēcīgāk skanēja pie bazalta iežu kraujas malas. Dziļāk plakankalnes vidienē traucējumu intensitāte nepalielinājās. Vārdu sakot, no bazalta iežiem plūda dīvaini radioviļņi, kas pretēji fizikas likumiem izplatījās nevis uz visām pusēm, bet norobežotā kūlī plūda uz augšu. Jāpiebilst, ka radisti apgalvoja — traucējumi dienu no dienas kļūstot vājāki. Patiešām, jau varēja neskaidri saklausīt Ulanbatoras, Alma-Atas un Urumču radiopārraides. Virs plato naktīs pie debesīm vairs nebija redzams neizskaidrojamais spīdums.

Šī spīduma dēļ Tumovs mazliet pat saķildojās ar Ozerovu. Noklausījies Arkādija stāstījumu, Tumovs kā jau allaž noteikti pateica, ka gaišie plankumi debesīs esot fantāzija, ka Ozerovu maldinājusi redze, un piebilda — acis visiem iekaisušas, no saules un nemitīgajiem vējiem. Sākās strīds: Arkādijs nesavaldījās, nosauca Igoru par tuvredzīgu ziloni, kas negribot skatīties tālāk par savu snuķi. Tumovs apvainojās. Veselu dienu viņi nerunāja viens ar otru, bet pēc tam sāka atkal tērzēt, it kā nekas nebūtu noticis.

Ozerovs jau divas naktis neaizvēra acu, cerēdams vēlreiz ieraudzīt pie debesīm dīvaino spīdumu. Tas vairs neatkārtojās, un Arkādijs jau sāka to aizmirst.

Zvilnēdams siltā ūdens bedrē, Tumovs sapņaini sacīja Batsuram, kura galva rēgojās virs otras «vannas» līmeņa:

— Vēl pāris dienu — un beigsim. Jādodas mājup. Drīzāk uz Maskavu un pie darba! Jāpabeidz disertācija.

— Tātad atgriezīsimies, neko nesasnieguši, — Batsurs nopūtās.

— Nesasnieguši? — Tumovs brīnījās. — Tu atradi svina rūdas iežus; Arkādijs sastādījis lielisku ģeoloģisko karti; es esmu izplunčājies narzana ūdeņos; misters Aloizs Pigasters pārliecinājies, ka raķešu un staru ierīču šeit nav un viņa mākslīgais pavadonis aizgājis pie velna bez mūsu palīdzības. Viss ir ļoti skaisti, tāpat kā Gobi, kad uz to raugās no liela tāluma.

— Bet kāpēc tad mākslīgais pavadonis avarējis?

— Samaitājies viens no tiem desmittūkstoš aparātiem.

— Bet enerģētiskā izlādēšanās Adžbogdo rajonā?

— Vienkārša zemestrīce. Tās šeit nav nekāds retums. Zemestrīču pēdas redzamas ik uz soļa.

— Kamēr mēs šeit esam, zemestrīces nav notikušas.

— Tas ir ļoti labi, — Tumovs piebilda, uzmezdams skatienu nokarenajiem klinšu bluķiem.

— Tomēr daudz kas vēl paliek neizskaidrots, — piemēram, sprakšķēšana, radiopārraides uztverot.

— Par to lai lauza galvu radiotehniķi.

— Nē, Igor Nikolajevič, manuprāt, tas ir ģeologu un ģeofiziķu pienākums.

— Tev pielipuši Arkādija niķi, — Tumovs iesmējās. — Ari tas grib izskaidrot visu, ar ko vien gadās sastapties, aizmirsdams, ka viņa zinātnes nozarei arī ir savas robežas.

— Zinātnei robežu nav, — Batsurs iebilda.

— Draudziņ, nepiesienies pie vārdiem, — Tumovs atmeta ar roku. — Labāk izlasi vēlreiz «Hamletu». Tur Horācijs šinī sakarā saka princim tīri gudru frāzi.

— Jūs laikam domājat par prinča vārdiem, ar kādiem viņš vēršas pie Horācija: «Jā, Horācij, ir debesīs un zemē tādas lietas, ko tava zinātne pat nesapņo!» Bet kopš tā laika jau pagājuši septiņsimt gadi…

Tumovs iekrekšķējās.

— Uzvarēt uzvarēji, bet pārliecināt nevarēji, — viņš nomurmināja, kāpdams no «vannas» un apņemdams sev apkārt pūkainu peldpalagu. — Lai tu nedomātu, ka šajā Gobi tuksnesī esmu kļuvis galīgi stulbs, — viņš turpināja un apsēdās uz akmens, — pateikšu tev kā noslēpumu, ka visas tā sauktās Adžbogdo miklas izskaidrojamas ļoti vienkārši. Melnais bazalta plato uzsūc milzīgu vairumu saules staru enerģijas.

Plato kļuvis par īpatnēju šīs enerģijas kondensatoru. Tas ir sarežģīts un pagaidām vēl neizpētīts process.

Plato ieži, acīm redzot, ne vien uzkrāj, bet arī kaut kā pārveido saules enerģiju un ārējo faktoru ietekmē, piemēram, kosmisko izstarojumu ietekmē, spēj šo enerģiju raidīt atpakaļ kā daļiņu plūsmas un viļņu impulsus. Iespējams, ka virs šā plato strāvo nepārtraukta enerģijas atdeves plūsma, kura aiziet starpplanētu telpā. Šinī plūsmā liela nozīme ir arī radioviļņiem, kurus uztvēra mūsu aparāti un kuri izveidoja traucējumu lauku plato tuvumā. Nav pat izslēgts, ka šī «atdeves plūsma» iedarbojusies uz dažiem pavadoņa aparātiem, izsitusi tos no ierindas un galu galā amerikāņu mākslīgais pavadonis gājis bojā. Šis plato sen ir miris kā daļa no Zemes vulkāniskā aparāta, bet šis plato dzīvo kā milzīgs Saules enerģijas kondensators, kas pastāvīgi uzlādējas un izlādējas. Procesi, kuri notiek šinī sakarā, jāpēta laboratorijās, un tikai pēc tam zinātniekiem jāierodas šeit ar gatavām receptēm un instrumentiem un šeit šie procesi jāpārbauda.

Jūs, ģeologi, skatieties tikai lejup un visu pūlaties izskaidrot ar Zemes iekšējo aktivitāti. Jūs aizmirstat, ka blakus atrodas Saule — mūsu saules sistēmas visu dzīvo un aktīvo spēku avots. Zeme ir puteklītis, kurā mīt daļa no Saules siltuma. Pat nomiris šis puteklītis saglabās dzīvību uz savas virsmas, kamēr vien Saule plūdinās kosmiskajā telpā enerģijas straumes.

— Ģeologi varētu jums daudz ko iebilst, — Batsurs uzmanīgi ieteicās.

— Tāpēc jau es par šādiem tematiem ar Arkādiju vairs nerunāju, — Tumovs sacīja. — Kam vajadzīgi veltīgi strīdi! Mūsu viedokļi ir pilnīgi pretēji. Laiks un izmēģinājumi pierādīs, kurā pusē taisnība…

*

Misters Pigasters katru vakaru uzstāja, ka jāizpētot lamaistu klostera drupas, par kurām bija stāstījis Ozerovs. Beidzot viņi nolēma braukt tūlīt, tiklīdz ģeologi pabeigs plankankalnes dienvidu daļas apskati.

Pats Pigasters, līču ločiem izbraukājies pa tuksnesi gar plakankalnes malu un kopā ar Ozerovu iegājis dažās aizās, pēc turpmākajiem braucieniem nepavisam vairs netīkoja. Viņš nespēra ne soli laukā no apmetnes, ik dienas vairākkārt plunčājās minerālūdens «vannā» un, kad laiks kļuva vēsāks, diktēja garas vēstules un pārskatus savam nerunīgajam palīgam. Ozerovs un Batsurs katru rītu devās uz plakankalnes vidieni kopā ar kolektoriem un ņēma līdzi radiometriskos aparātus. Parasti viņi atgriezās lielā tumsā. Atbildot uz Tumova vaicājošo skatienu, Ozerovs drūmi nogrozīja galvu.

Beidzot Tumovs pasacīja, ka jāizbeidzot veltīgā klaiņāšana pa aizu un plaisu labirintu.

— Gribētos nokļūt līdz plakankalnes centram, — Ozerovs iebilda. -— Tur redzamas vēl viena vulkāna darbības pazīmes. Šķiet, spilgtākas nekā citur.

— Pietiks, — Tumovs skarbi sacīja. — Plato pietiekami izpētīts. Neko neiegūsiet, ja, riskēdami ar dzīvību, apskatīsiet vēl dažus atdzisušus vulkānus. Arkādij, saki vaļsirdīgi — vai esi atklājis daudz jauna salīdzinājumā ar to, ko šeit abi redzējām pirms deviņiem gadiem?

— Priekšstati par plakankalnes struktūru tagad man ir daudz skaidrāki, — Ozerovs sacīja. — Bet kas attiecas uz principiāli jauno . . . Prātīgāk būs, ja tagad par to nerunāsim.

— Tātad izbeigsim šo ekspedīciju. Šķiet, visi ekspertu komisijas locekļi tagad ir vienis prātis, ka amerikāņu mākslīgais Zemes pavadonis nav gājis bojā cilvēku vainas dēļ, ka ļoti ļoti rūpīgos meklējumos nav izdevies atrast pavadoņa atliekas un ka šī katastrofa droši vien notikusi kādu kosmisku cēloņu dēļ.

— Savu galīgo «jā» par visiem trijiem jautājumiem pateikšu tikai pēc brauciena uz klostera drupām, — Pigasters pasmīnēja.

— Lieliski, lieliski; brauciet turp ritdien, parīt parakstīsim protokolu, un darbs būs pabeigts.

— Es gan pēdējam jautājumam nepiekrītu, — Ozerovs mierīgi iebilda.

Protokola pielikumā vari ierakstīt savas atsevišķas domas, — Tumovs īgni teica. — Principiālas nozīmes tam nebūs.

Ozerovs paraustīja plecus, bet neko neteica.

Nākamajā rītā Ozerovs, Batsurs un Pigasters devās ar mazu gaziku uz klostera drupām.

Mašīnu vadīja Batsurs. Ozerovs pēc kartes rādīja ceļu. Viņi brauca uz dienvidiem gar sen izsīkušas upes sauso gultni. Pa labi un pa kreisi pletās tuksnesis. Karsts gaiss strūklām kāpa augšup no nokaitušās zemes.

Plakankalnes kraujas drīz vairs nebija saskatāmas aiz dzeltenbrūna] iem pauguriem. Tikai kalnu grēda ar žilbinoši balto Munhcastuli smaili bija vienīgais pieturas punkts bezgalīgajā līdzenumu klaidā, pa kuru lēnītēm ripoja mazais gaziks.

Vecā gultne sen jau pazudusi smiltājos, apvāršņa zilgmē nebija vairs redzama Adžbogdo kalnu grēda, bet gaziks arvien vēl devās uz priekšu. Svelmainais gaiss cirta sejā, kveldināja ādu.

Ceļā gadījās kulanu — īskājamu savvaļas ēzeļu bars. Dzīvnieki pielaida mašīnu pavisam tuvu, pēc tam bez steigas pazuda smilšu kāpās.

— Zvēri šeit no cilvēkiem nebaidās, — Ozerovs sacīja.

— Spriežot pēc šo kulanu izturēšanās, viņi nav redzējuši ne automašīnu, ne cilvēkus, — piebilda Batsurs.

Ozerovs pagrieza galvu, uzmeta acis Pigasteram, un Ozerovam šķita, ka amerikānis ļoti vērīgi klausās viņu sarunā.

Ap pusdienas laiku gaziks iebrauca platā, akmeņainā aizā, kas šķērsoja pazemo plakankalni. Aizas gultnē, stāvo, sarkanīgo krauju ēnā pavīdēja zāle, iepriecinādama aci pēc skarbās, vienmuļās akmeņu un smiltāju ainavas. Starp smaillapainiem dzelkšņu krūmiem bija redzami zemo gobu tumšzaļie vainagi, kokveida karaganu audzes, kuras ziemeļos dēvē par dzeltenajām akācijām.

— Drīz būs klosteris, — Ozerovs ierunājās.

Aiz kāda aizas līkuma ceļu aizšķērsoja nogruvums. Milzīgie dzeltenie un iesarkanie bluķi haotiski blīvējās cits uz cita.

Batsurs apstādināja gaziku. Ceļinieki izkāpa no mašīnas, uzrāpās uz klinšu bluķiem un ieraudzīja klosteri.

Tas atradās aizas paplašinājumā. No dzelteniem, aptēstiem akmeņiem sakrautu biezu mūru atliekas iežogoja lielu, četrstūrainu ēku drupas. Platas akmens kāpnes sniedzās augšup līdz sabrukušajiem portāliem. Vairākas vecas platānas un riekstu koki auga ap sagruvušajām ēkām. Aizas .sienās virs plašajiem koku vainagiem melnēja daudzo klintīs izcirsto ceļļu ailes.

Batsurs skaļi uzsauca. Atbalss labu brīdi atkārtoja viņa kliedzienu, bet tad tūlīt atkal iestājās dziļš klusums.

— Neviena nav, — Ozerovs sacīja.

— Nokāpsim lejā un apskatīsim drupas, — Pigasters steidzināja ceļabiedrus.

— Uzmanieties, — Batsurs brīdināja. — Kur cilvēki aiziet, tur ierodas čūskas.

Trīs vīri ilgi klaiņāja pa drupām. Pigasters fotografēja izgrebto dzegu atliekas un nogāztās kolonas. Batsurs uzmanīgi klausījās, bažīgi raudzīdamies visapkārt.

— Nekad nevar zināt, ko sastapsim šādās vietās, — viņš klusu teica Ozerovam.

Pēc tam ceļinieki apskatīja dažas celles, pie kurām varēja piekļūt. Tās bija tukšas, tikai vienā iekārtojis sev ligzdu milzīgs maitu ērglis. Ciemiņus ieraudzījis, tas nikni šņāca, draudīgi plātīja knābi, locīja kailo kaklu un, šķiet, nemaz nedomāja atstāt savu mītni ar labu.

— Cilvēki šeit sen nav bijuši, — Ozerovs piebilda, kad visi trīs nogāja lejā akmens plāksnēm izklātā, plašā pagalmā.

— Kur dzīvoja tas vecis? — Pigasters jautāja.

— Nezinu. Mēs ar viņu runājāmies šinī pagalmā. Savā mītnē viņš mūs netika aicinājis.

— Paokšķerēsim vēl, — amerikānis ierunājās.

Visi trīs nolēma iet katrs uz savu pusi un papētīt

drupas savrup. Ozerovs uzkāpa plato augstākajā vietā. Pigasters iegāja vislielākās ēkas drupās. Batsurs iemeta aci sabrukušajā tornī, pasoļoja gabaliņu gar mūri un apsēdās dārzā pie avota.

«Šis ir bijis bagāts klosteris,» viņš domāja. «Robeža tuvu. Būs nākuši svētceļnieki no Ķīnas . . . Avots droši vien turēts par dziedinošu. Klusa vietiņa. Ozerovam taisnība: karavānu ceļa aizputināšana ar smilšu kāpām kaitējusi klosterim, bet diez vai tas vien būtu spējis aizkavēt svētceļniekus. Kāpēc gan mūki aizgājuši no šejienes? Vai zemestrīces vainīgas?» Batsurs pārlaida skatienu pār drupām. «Bet varbūt zemestrīces nav bijušas galvenās vainīgās? Jāpainteresējas Ulanbatorā. Dīvaini ir arī tas, ka mūki nav izmantojuši avotu pie vulkāniskā plato. Skaidrs — viņi taču zinājuši, ka šāds avots tur ir.»

Spalgs bļāviens uztrieca Batsuru kājās. Tā bija Pigastera balss. Batsurs vienā stiepienā pārlēca pāri zemajam žogam, izrāva no kabatas pistoli un ieskrēja drupu labirintā. Kliedziens atskanēja vēlreiz. Tagad tas šķita ķērkstošs un tāds kā aizsmacis.

Batsurs, lūpas sakniebis, drāzās uz priekšu. Viņš paskrēja garām vienam mūrim, pārlēca pāri otram, uzšāvās augšup pa drūpošām kāpnēm, ar joni atsitās pret kādas dzegas stūri, nolēca, pareizāk sakot, notenterēja no augstas akmens terases, izspraucās cauri dzelkšņainu krūmu biezoknim un izbrīnā apstājās.

Mazā iekšējā pagalmiņā pa akmens plāksnēm cīniņā valstījās Pigasters un kāds rudi brūns zvērs. Batsurs paspēja saskatīt, ka amerikānis abi rokām sakampis zvēru aiz rīkles un pūlas atgrūst plēsoņas atplestos žokļus no savas asinīm noplūdušās sejas. Prātot nebija laika, bet nedrīkstēja arī šaut.

Batsurs pieskrēja klāt, sakampa zvēra brūno skaustu un ar vienu grābienu norāva zvēru no Pigastera un aizsvieda pagalmiņa kaktā. Apjukušais sniega leopards uz mirkli pieplaka pie akmens plāksnēm un tad ar milzīgu lēcienu klupa virsū Batsuram.

Lode trāpīja zvēru lēcienā. Leopards apmeta kūleni un žļakstēdams nogāzās uz akmens plāksnēm tieši pie jaunā mongoļa kājām.

— Šaujiet vēlreiz! — Pigasters lūdzās.

— Nav vajadzīgs, — Batsurs atteica, bāzdams pistoli makstī un pieliekdamies pie amerikāņa. — Leopards ir beigts un pagalam. Bet kas kaiš jums?

— Man ir tāda sajūta, it kā es būtu saplosīts gabalos, — vaidēdams čukstēja misters Pigasters un vēl šķielēja uz sniega leopardu, kas gulēja turpat blakus.

Ievainoto amerikāni apskatot, izrādījās, ka visvairāk cietusi tikai viņa jaka un bikses. Pats misters Pigasters bija ticis cauri ar dažiem sekliem ieskrambā jumiem krūtīs un galvā. Batsurs atsēdināja amerikāni pie sienas, aši pārsēja ieskrambājumus ar kabatas lakatiņiem un krekla strēmelēm.

Misters Pigasters nespēja vairs nostāvēt. Kājas viņam grīļojās, zods nevarīgi slīga uz krūtīm. Viņš trīcēja no galvas līdz kājām kā visniknākajā drudzī.

Neko daudz nedomādams, Batsurs pārsvieda amerikāni sev pār plecu un nesa uz mašīnu.

«Kur palicis Ozerovs?» Batsurs brīnījās un elsdams stiepa misteru Pigasteru. «Vai tiešām Ozerovs nav dzirdējis kliedzienus un šāvienu?»

Aiznesis amerikāni līdz mašīnai, Batsurs uzstūma viņu uz pakaļējā sēdekļa un iebrauca gaziku kraujas ēnā. Pēc tam, nelikdamies ne zinis par mistera Pigastera iebildumiem, ielēja viņam mutē dūšas atgūšanai krietnu pprciju konjaka un devās iekšā drupās, lai sameklētu Ozerovu.

Naglām apkaltie Batsura zābaki skaļi klaudzēja uz akmens plāksnēm; soļi dobji atbalsojās šaurajos, krēslainajos gaiteņos. Batsurs pilnā balsī sauca Ozerovu. Neviens neatbildēja.

«Vai tiešām arī Ozerovam kaut kas noticis šajā nolādētajā klosterī?» mongolis domāja, un viņam uzmācās šausmas. «Mums nevajadzēja izklīst…»

Kaut kur tālu drupās skanēja dīvains troksnis, šķiet, kāds nāca, kājas šļūkādams. Batsurs apstājās, klausījās. Jā, tur kāds lēnītēm nāca basām kājām. Pa drupu labirintu tuvojās gausi soļi. Ozerovs tas nevarēja būt, viņam, tāpat kā Batsuram, kājās naglām apkalti zābaki. Bet kas tad?

Par spīti lielajam karstumam, Batsuram pārskrēja pār muguru viegli šermuļi. Sataustījis kabatā pistoles spalu, mongolis paslēpās aiz stūra. Soļi pamazām kļuva skaļāki.

*

Uzkāpis uz kraujas malas, Ozerovs redzēja, ka ari Un ir drupas. Aptēstu akmeņu celtņu atliekām pilns liels laukums. Aizsargmūru šeit nebija; stāvās nogāzes neļāva nelūgtiem viesiem netraucēti piekļūt pie klostera.

Šur tur rēgojās pa pusei aizgruvušas pazemes ejas.

«Vesela pamesta pilsēta,» Arkādijs domāja, staigādams pa drupu lauku.

Viņš aizgāja līdz plakankalnes ziemeļu malai. Tā pēkšņi beidzās pie vairākus desmitus metru augstas, stāvas terases. Apakšā tālu jo tālu pletās tuksnesis. Cauri smiltājiem un takiriem kā smalki pavedieni stiepās gazika riepu iespiestās pēdas. Vienīgās pēdas bezgalīgajā smiltājā. Šis pavediens stīdzēja uz ziemeļiem — tur, kur dienvida bula dūmakā tik tikko vīdēja Munhcastuli baltā, asā smaile.

Vērodams plakankalnes kraujas, Ozerovs tajās pamanīja vairākas šauras, garas spraugas — nebija šaubu, ka tās ir cilvēku izkaltas. Spraugas izskatījās pēc šaujamlūkām un, šķiet, bija savienotas ar kādām pazemes telpām plato iekšienē. No kraujas tajās iekļūt nebija iespējams. Turklāt spraugas likās pārāk šauras, lai pa tām varētu ielīst cilvēks.

Ozerovs panācās atpakaļ uz drupām un pamatīgi apskatīja pusaizgruvušās ejas, kas veda uz pazemi. Viena eja nebija tik ļoti aizgruvusi kā citas, un Arkādijam pat šķita, ka nesen kāds to attīrījis. Lielākie bluķi pievelti pie sienām, smilšu bija maz.

Viņš ieslēdza elektrisko lukturīti un droši iegāja pazemē. Seju skāra tikko jūtams caurvējš. Tātad bija otra ieeja, vai arī vējš vilka pa apakšzemes telpu no kraujas malā redzētajām šaujamlūkām. Apgaismodams taku ar spēcīgu gaismas staru, Arkādijs neatlaidīgi devās uz priekšu. Klintīs izcirstais gaitenis bija tik augsts, ka varēja iet nepieliecoties. Ozerovs pagāja garām vairākiem gaiteņa nozarojumiem, orientēdamies pēc vēja pūsmas, kas kļuva arvien jūtamāka. Uzmetis acis kompasa šautrai, Ozerovs redzēja, ka pazemes gaitenis ved uz ziemeļiem.

Beidzot priekšā sāka balsnēt pelēcīga gaisma. Ozerovs iegāja platā lokveida galerijā.

Galerijas ziemeļu sienā rēgojās šaujamlūkas, kuras viņš pirmīt pamanīja, no plakankalnes malas skatīdamies. Pa spraugām pazemē iespīdēja spožas dienas gaismas kūļi. Un tomēr tās nebija šaujamlūkas. Spraugas bija izcirstas gandrīz pieci metri biezā klintssienā un platumā nepārsniedza divdesmit centimetrus. Spraugu vertikālās sienas gludi nopulētas. Bet pats galvenais — pa šīm «šaujamlūkām» nevarēja redzēt ne kraujas pakāji, ne tuksnesi — saskatāma tikai debess.

Tā nu gan bija mīkla … Ar milzīgām pūlēm cilvēki izcirtuši klintssienā spraugas, nopulējuši to sienas. Bet pa spraugām nav redzams nekas cits kā tikai zila debess, kas plešas pār tuksnesi.

Un tomēr pa šiem dīvainajiem «logiem» kaut kas ir vērots. Iepretim katrai spraugai gaiteņa klints sienā bija izkalts sols.

«Seno laiku zvaigžņu lūkotava?» Arkādijam pazibēja apziņā doma. «Bet diez vai? Pa spraugām bija iespējams vērot debesi tikai savus desmit vai divpadsmit grādus virs apvāršņa. Ja nav nekādu instrumentu, tad debess spīdekļu novērošana tik zemu ir gauži nepietiekama.»

Bija pavisam piecas spraugas. Katrā pēc kārtas ielūkojies, Ozerovs pamanīja, ka tās cita citai nav gluži paralēlas. Pa austrumu spraugu varēja redzēt sniegiem vainagoto Munhcastuli smaili, pa citām spraugām — vienīgi debesi.

Mirkli pasēdējis uz ikviena akmens sola, kas atradās iepretim katrai spraugai, Arkādijs pamanīja, ka vērotāja galvas augstumā sienā iekalti robi. Visvairāk robu bija blakus vidējam solam. Arkādijs šeit saskaitīja pāri par trīssimt robu vairākās rindās. Nebija šaubu, ka tie iekalti dažādos laikos. Augšējie robi šķita ļoti seni un bija vairs tikko saskatāmi. Apakšējie likās daudz jaunāki. Katram piektajam robam apkārt nemākulīgi iegrebts aplis.

«Mīkla,» Ozerovs domās atkārtoja. «Būtu labi, ja varētu to atminēt.»

Ieskicējis piezīmju grāmatiņā pazemes telpu, «šaujamlūku» izvietojumu, iezīmējis grāmatiņā robus un <ip|us, Arkādijs devās atpakaļ pa tumšo gaiteni un bez kļūmēm izgāja uz plakankalni.

Tūlīt viņš vēl nekāpa lejā pie klostera drupām, bet piegāja pie plakankalnes dienvidu malas, lai uzmestu acis gazikam. Bet mašīnas pie aizgruvuma vairs nebija. Ozerovs izbrīnā paraudzījās visapkārt. Auto bija iebraukts aizas dienvidu klints ēnā, un ap gaziku slaistījās garš cilvēks, no galvas līdz kājām ietinies baltā drānā. Arkādijs labu brīdi neatlaidīgi raudzījās lejup. Baltais ērms arvien vēl staigāja ap mašīnu.

«Ļoti dīvaini,» ģeologs brīnījās. «Kas tas varētu būt?»

Aizgājis līdz kraujā iecirstajiem pakāpieniem, Ozerovs steigšus devās lejā.

Klostera pagalms bija tukšs. Ozerovu pārņēma šaubas, viņš apstājās.

«Skriet pie mašīnas vai sameklēt biedrus?»

Pēkšņi aiz dārza mūra atskanēja balsis. Viens no runātājiem bija Batsurs, otrs — kāds svešinieks, tā balss bija ķērkstoša, trīcoša. Viņi abi runāja, pareizāk sakot, kliedza mongoliski.

Ozerovs pa nodrupušajiem akmens bluķiem uzrāpās uz žoga un palūkojās dārzā.

Batsuram acis zaigoja lielā niknumā, un viņš mācā"> virsū dīvainam, skrandās tērptam cilvēciņam. Tas pārbijies kāpās atpakaļ un purpināja it kā taisnodamies, it kā draudēdams.

Ozerovs nolēca no mūra žoga un uzsauca Batsuram.

Jaunais mongolis paskatījās atpakaļ un priecīgi iekliedzās. Viņš jau gribēja skriet pretim Ozerovam, bet, pamanījis, ka skrandainis grasās mukt projām, notvēra viņu aiz stērbeles un stiepa sev līdzi.

Batsurs pieveda savu vaņģinieku pie Ozerova, un tas ieraudzīja sīku, izģindušu večuku — kauli un āda. Halāta panckas tikko apsedza viņa izspīlētās ribas. Kājas kailas, visas vienos augoņos. Ap pliko pakausi sirmu matu šķipsnas. Krunkainā seja saviebta niknumā un bailēs.

— Vai tu redz, meklēju tevi un atradu šo spoku, — Batsurs satraukti stāstīja. — Sāku domāt, ka viņš tevi būs nobendējis.

— Viņš? — Ozerovs brīnījās, vērīgi lūkodamies večukā. — Pagaidi, pagaidi. Laid viņu vaļā. Vai tiešām tas ir vecais klostera sargs? Vecīt, vai tu vairs mani nepazīsti?

— Viņš runā tikai mongoliski, — Batsurs ieminējās.

— Kādreiz viņš runāja arī krieviski. Vecais, paskaties uz mani labi vērīgi! Biju šeit pirms deviņiem gadiem.

— Nolādētie sātani, es jūs nepazistu, — vecais aizsmakušā balsī murmināja. — Pērkondārdu gari mani nežēlīgi sodījuši par manu neticību. Ļaujiet man mierīgi nomirt!

— Tas ir vecais sargs, — Ozerovs sacīja. — Nu es viņu pazīstu. Ak dievs, kas viņam noticis!

— Aiz vientulības un vecuma sajucis prātā, — Batsurs skaidroja.

— Nē, nē. Vai saprati, ko viņš teica par pērkondārdu gariem? Vecais, pirms deviņiem gadiem kopā ar tevi dzīvoja kāds zēns. Kur viņš ir?

Vecā vīra nespodrajās acīs ieriesās asaras.

— Visu, visu nolaupīja pērkondārdu gari. Viņi to nozūmēja. Lai nolādēti tie, kas mani atstāja šeit! Nolādu arī jūs, kas nejaujat man mierīgi nomirt!

— Skaidrs, ka viņš sajucis prātā, — Ozerovs pašūpoja galvu. — Taču viņa murgi neapšaubāmi saistīti ar šeit notikušo traģēdiju.

— Varbūt viņš dzirdējis kādu leģendu, un večuka slimās smadzenes to vairs nespēj atšķirt no reālajiem notikumiem, — Batsurs šaubījās.

— Lai nu būtu kā būdams, bet šeit veco nedrīkst atstāt.

— Protams. Aizvedīsim sev līdzi ar varu. Uzraugi viņu, es ieiešu pazemē, kur viņš mitinājies. Redzēju, no kurienes vecais iznāca. Varbūt paņemt līdzi kādas viņa mantiņas?

— Esi uzmanīgs, — Ozerovs brīdināja.

— Tu tāpat, — Batsurs atbildēja. — Drupās ir sniega leopardu midzenis. Viens gribēja nogaršot mūsu amerikāni.

— Kas viņam noticis?

Vai leopardam? Guļ kādus simt metrus no šejienes. Gaida, lai nodīrājam ādu.

— Bet kas noticis Pigasteram?

— Drusku saskrāpēts. Sēž mašīnā.

Batsurs pazuda drupās. Ozerovs uzmanīgi raudzījās vecajā vīrā, kas sēdēja zemē uz akmens plāksnēm. Viņa galva šūpojās kā pulksteņa svārsteklis. Bālās, plānās lūpas klusu kaut ko čukstēja. Ozerovs piegāja tuvāk, sāka klausīties. Večuka neskaidrā purpināšana varēja būt tiklab lūgšana, kā arī lādēšanās.

Pēc brīža Batsurs atgriezās.

— Tur ir tikai satrunējušas panckas, trauku lauskas … un kauli. Šķiet, vecais pārticis no sikspārņiem un čūskām. Iesim, — viņš skubināja večuku.

Vecais paklausīgi piecēlās un, arvien vēl murminādams, devās līdzi Batsuram.

Kad viņi piegāja pie nogruvuma, kas bija norobežojis aizu, vecais apstājās.

— Nē, nē! — viņš kliedza. — Jūs mani vedat pie dārdu gariem. Es gribu nomirt tepat. . .

Batsurs ar varītēm stiepa veco sev līdzi.

Pie mašīnas viņus gaidīja palagā ietīstījies Pigasters.

— Kolēģi, atvainojiet mani par šo maskarādi, — viņš uzrunāja Ozerovu. — Neliels starpgadījums. Batsura kungs pārsēja ar mana krekla strēmelēm galvu. Ja negadītos viņš… — amerikāņa lūpas nodrebēja.

— Batsura kungs, jūs man izglābāt dzīvību… Es…

— Blēņas, — mongolis steigšus sacīja, — labāk paskatieties, ko mēs atvedām.

— Ahā, gūsteknis, — Pigasters sarauca augšup uzacis. — Varbūt viņš uzrīdījis man to leopardu?

— Tas ir vecais klostera sargs, — Ozerovs teica,

— bet liekas . . .

— Viņš tūlīt jāiztaujā, — Pigasters sarosījās.

— Varbūt vecais kaut ko zin… Šādas tikšanās dēļ bija vērts ceļot šurp un izbaudīt leoparda nagu kampienu. Atļaujiet uzdot jūsu gūsteknim dažus jautājumus!

— Šķiet, viņš nav pie pilna prāta, — Ozerovs piesardzīgi iebilda.

— Vēl jo labāk. No trakiem vieglāk kaut ko izspiest. — Pigasters pievilka ciešāk palaga malu un berzēja rokas. — Ceru, ka neiebildīsiet pret šo mazo interviju?

Ozerovs paraustīja plecus.

— Nāc šurp, — Pigasters pamāja ar pirkstu vecajam vīram. — Nenāksi? Okei! … Ja Muhameds neiet pie kalna, kalns var iet pie Muhameda.

Amerikānis mazliet klibodams aizgāja pie sirmgalvja, kas zvilnēja zemē, un apsēdās viņam pretim.

— Pirmkārt, pasaki, — Pigasters teica, — cilvēks tu esi vai rēgs?… Tu klusē… Kāpēc klusē? Vai nezini?

Ozerovs neizpratnē paskatījās uz Batsuru.

— Konjaks! — jaunais mongolis klusītēm sacīja. — Iedevu zāļu vietā.

— Lūdzu, vienu brītiņu nerunājiet! — Pigasters negaidot teica skaidrā krievu valodā. — Jūs nejaujat nodibināt ar viņu kontaktu. Nevis konjaks, bet hipnoze . . .

Ozerovs un Batsurs pārsteigti blenza viens otrā, — šaubījās, vai nav pārklausījušies.

— Vecais spoks, atbildi! — Pigasters mongoliski turpināja. — Kad pēdējo reizi redzēji tuksnesī cilvēkus . . . vai rēgus, jo tas ir vienalga? Saki! … Nu saki! … Es gaidu.

Vecais, uz sakrustotām kājām sēdēdams pretim Pigasteram, lēnītēm šūpoja galvu. Acis viņam bija ciet.

— Runā, — Pigasters neatlaidās, — skajāk!

— Pērkondārdu garus redzēju pirms piecām ziemām, — vecais virs skaidri teica, tāpat vēl aizvēris acis. — Dienā un stundā, kad viņi trakoja, sadūšojos un tuvojos viņu alai. Citādi darīt nevarēju. Meklēju mazdēlu . . . Viņi mums uzsūtīja nelaimi. Atņēma man spēkus un neatdeva mazo. Ka mani piemeklējusi sodība, to tūlīt vēl neatskārtu . . . Noģidu tikai vēlāk . . . Vecajam lamam Uerenam bija taisnība. Viņš zināja visu . . . Viņš vēlēja iekalt robus . . .

Sirmgalvja balss kļuva arvien vārgāka un beidzot apklusa.

Ozerovs gandrīz vai sastinga, neatlaidīgi klausīdamies. Šķita, ka večuks ir pa pusei hipnotizēts.

«Kaut nu amerikānim izdotos viņu vēl piedabūt pateikt kādu vārdu,» Arkādijs nodomāja. «Šķiet, Pigasters nodibinājis ar šo vājprāti kontaktu. Cik ilgi šis kontakts turpināsies?»

— Blēņas, — Pigasters skaļi teica. — Tu runā par kaut ko citu. Man nav jāzina, kas noticis pirms piecām ziemām. Man jāzina, kas noticis pagājušajā ziemā, pavasari, šovasar.

— Neprasi, — vecais ievaidējās un ar izdēdējušām rokām aizsedza seju, — neprasi. Es nezinu. Nebija spēka . .. Dārdu garus neesmu redzējis. Neko neesmu redzējis … Gaidīju nāvi… Ļauj man nomirt. .. mierīgi …

Starp brūnajiem pirkstiem, kas izskatījas kā no kaula izdrāzti, pa grumbainajiem, pelēkajiem vaigiem ritēja asaras.

— Pietiek, — Batsurs skarbi sacīja, —nevajag viņu mocīt! Viņš ir vecs un slims . . .

— Liecieties mierā, — Pigasters aizvainoti saknieba lūpas, — man jānoskaidro … Vai tad nedrīkstu nopratināt vismaz vienu trako, vismaz vienu spoku, ja šinī nolādētajā tuksnesī nav normālu cilvēku? Gribu uzzināt, vai pavasarī viņš nav redzējis kādu .. . ekspedīciju.

— Tas taču ir prātā jucis večuks, vai tad jūs vēl neredzat?…

— Tāpēc jau es tik ļoti pūlos. Sitais katrā ziņā pateiks taisnību. Kolēģi, tā taču ir? — Pigasters uzrunāja Ozerovu. — Bet varbūt jūs, kungi, neesat ieinteresēti, lai es uzzinu taisnību? . . .

— Turpiniet, — Arkādijs norūca, zobus sakodis.

— Okei! Vecais, klausies manī labi uzmanīgi. — Pigasters ne mirkli nenolaida dzēlīgu skatienu no mongoļa pievērtajām acīm. — Klausies uzmanīgi un atbildi! Runā tikai taisnību! Iegaumē — dievi tevi sodīs, ja melosi. Seit, Gobi tuksnesī, bija lielas mašīnas ar zaldātiem. Daudzas lielas mašīnas, daudz zaldātu. Lielo mašīnu stobri bija pavērsti uz turieni, skaties, — Pigasters rādīja ar kaulainu roku stāvus debesīs. — Kur un kad tu redzēji tās mašīnas? . .. Saki taisnību!

Klusi smiekli, it kā rīklē kaut kas guldzētu, skanēja atbildes vietā. Skrandas nodrebēja uz veča puskailajiem pleciem.

— Runā! — Pigasters draudīgi atkārtoja.

Vecais mongolis arvien vēl klusi smējās.

— Runā, kad tev saka!

— Svešzemniek, tu gribi augšāmcelt no miroņiem sensenu teiksmu. Jautā par to Gobi vējiem. Tie tev varētu pastāstīt. Jautā šīm smiltīm. Tās atminas. Smiltis dejoja, liesmainiem virpuļiem joņojot. Jautā sarkanās zvaigznes stariem. Tās zina atnācēju likteni. Lielo mašīnu pēdas jāmeklē tur, kur dzimst saule. Tas ir tālu tālu.. . Vecais lama Uerens gan tev pateiktu. Viņš zināja pagājību un nākamību . .. Bet lama sen jau miris. Arī Cambins pagalam. — Vecā vīra balss iedrebējās un apklusa. — Drīz es iešu viņu ceļu … Tu gribi uzmodināt no miroņiem aizmirstu teiksmu . .. Kāpēc? … Saskaiti visus pagraba sienās iekaltos robus, un tu sapratīsi. Viņi neatgriezīsies … Viņi sen jau aizmirsuši šo pasauli. Mēs visi esam piekrāpti. . . Lama Uerens ir mani piekrāpis. Svešzemniek, bīsties no pērkondārdu garu dusmām!

— Bet lielās mašīnas, — Pigasters nerimās, — kur un kad tu tās redzēji?

— Stulbenis! — vecais trakās dusmās kliedza. — Stulbenis un melis! Neko tu nezini par mirušo teiksmu un nekad neko neuzzināsi. Es neesmu nodzīvojis ne deviņdesmit ziemu. Saskaiti, cik svēto zīmju iecirtušas sienā manas vecās rokas. Pēc tam saskaiti visas zīmes … Tu apmaldīsies gadu tūkstošu gājumā. Visi, kuri ko zināja, sen tapuši par tuksneša pīšļiem. Es esmu pēdējais .. . Bet tu neuzzināsi nekad . . . Ha, ha, ha! …

— Bet lielās mašīnas šeit bija vēlreiz, pavisam nesen. Bija, vai ne? — Pigasters pieglaimīgi vaicāja, urbtin urbdamies ar acīm sirmgalvja sejā.

Vecā mongoļa galva nevarīgi noslīga uz krūtīm. Šķita, ka viņš paģībst.

— Seanss beidzies, — Pigasters gluži vīlies nomurmināja un piecēlās. — Tagad tas ubags aizmigs.

— Vai esat apmierināts? — Batsurs strupi jautāja, neskatīdamies uz amerikāni.

Bet kāpēc neapmierināts ir mans jaunais draugs? Vai manā vietā viņš būtu rīkojies citādi?

— Savām aizdomām nekad neesmu meklējis apstiprinājumu vājprātīga cilvēka murgos.

— Bet es domāju, ka mērķa sasniegšanai jāizmanto visi līdzekļi.

— Tātad, ja vecais vīrs būtu apliecinājis to, ko jūs viņam pūlējāties uztiept, jūs pasludinātu, ka viņa vārdi pierāda jūsu iedomu pareizumu? Jūs izziņotu, ka pavadonis iznīcināts, izmēģinot jaunu ieroci?

— Batsura kungs, kāpēc uztraucaties? Neko līdzīgu neesmu sacījis.

— Bet pati jūsu metode — meklēt jebkādus pierādījumus ar jebkādiem līdzekļiem . . .

— Batsur, nomierinies, — Ozerovs klusu teica. — Varbūt ir pat labāk, ka Pigastera kungs aprunājās ar veco sargu. Tagad Pigastera kunga šaubas būs galīgi izgaisušas. Pēdējos mēnešos un pat gados vecais vīrs nevienu nav redzējis. Viņa atmiņā saglabājušās tikai senu leģendu atliekas … Pigastera kungs, tā taču ir?

— Gandrīz, — Pigasters paklanījās un sakārtoja apsēju, kas sedza viņa galvu.

— Iešu un nodīrāšu leopardam ādu, — Batsurs sacīja.

Kad viņš pazuda aiz nogruvušajiem klints bluķiem, Pigasters piekliboja pie Arkādija.

— Man negribētos, ka jums rodas aplami priekšstati par manu metodi, mister Ozerov. — Amerikānis pieliecās Arkādijam gluži pie sejas un pat pieskārās ar tievajiem pirkstiem pie viņa jakas pogām. — Netīkoju pakļaut veco savai gribai, vēlējos tikai piedabūt, lai viņš sāk runāt. Viņam bija jāizstāsta tas, ko viņš zina. Bet vecais sāka muldēt velns zina ko . .. Varbūt viņš tiešām nevienu nav redzējis. Saprotiet mani pareizi! Mans uzdevums jau no paša sākuma nebija viegls un vēlāk, notikumiem risinoties, kļuva vēl grūtāks. Valsts departamenta oficiālā versija jāuzskata par sairušu. Zaudēt nevienam nepatīk un it īpaši politikā. Savienotajās Valstīs mans ziņojums dažam labam nebūs pa prātam. Būšu spiests atstāt kādu spraugu . .. citādiem secinājumiem. Būšu spiests rakstīt pusvārdos, ar zemtekstu … Jūs taču saprotat? Visu Mongoliju neesmu spējis apskatīt… Seit kaut kur katrā ziņā kaut kas paslēpts. Tā taču ir? … Atklāti sakot, viss apnicis … Apnicis no oda pūst ziloni, kā mēdz teikt. To visu, mister Ozerov, protams, saku tikai jums. Ja jūs zinātu, cik ļoti apskaužu jūs un Tumova kungu! Cik liela laime — darīt to, uz ko tiecas sirds, un ticēt, ka darāmais darbs tiešām nepieciešams! Pirms vairākiem gadiem pētīju Grenlandē atmosfēras elektrību. Viss būtu jauki, bet manu šefu interesēja arī vietas, kur varētu ierīkot lidlaukus. Ja kāds saskaitītu, cik maz laika varēju veltīt atmosfēras elektrībai… — Pigasters paplēta rokas un nopūtās.

Ozerovs klusēdams smēķēja.

— Man ļoti patīk krievi, — amerikānis pēc īsa brīža turpināja, — it īpaši krievu zinātnieki. Piemēram, misters Tumovs. — Pigasters izteiksmīgi pacēla pirkstu. — Tas ir patiesi izcils zinātnieks. Bazalta plakankalne kondensē saules enerģiju — lieliska doma. Apbrīnoju, kā gan krievi nebaidās runāt par saviem atklājumiem, iekām tie nav publicēti.

— Tā jau tikai iepriekšēja hipotēze, — Arkādijs piebilda.

— Jā, jā, saprotu. Bet pie mums tas … nav parasts, mister Ozerov. Gudru domu viegli piesavināties un uzdot to par savējo. Dārgais mister Ozerov, nav šaubu, ka arī jūsu doma ir vērtīga. «Zemes dzīļu lieljaudas neitronu izstarojums.» Tas ir kaut kas jauns un drosmīgs. Taču runāšu vaļsirdīgi. Es jūsu domai nepiekrītu. Man kā ģeofiziķim tuvāki un vairāk saprotami ir mistera Tumova uzskati. Ceru, ka jūs neņemsiet ļaunā manus vārdus…

Atgriezās Batsurs un stiepa līdzi nule nodīrāto leoparda ādu. Pigasters varen vērīgi to apskatīja un pagrozīja galvu.

— Lielisks zvērs. Nevis leopards, bet īsts tīģeris. Tādu ādu man patiktos izklāt savā kabinetā.

— Leoparda āda pieder jums, — jaunais mongolis bez jebkādas dižošanās sacīja.

— Ķēnišķīga dāvana! Nespēju atteikties. Mister Batsur, esmu jums divkārt pateicīgs.

— Bet nu gan brauksim, — Ozerovs ierunājās.

— Un viņš! — Pigasters parādīja ar pirkstu uz klostera sargu. Vecais sēdēja klinšu ēnā un klanīja kailo pauri, kas šķita kā no vaska veidots.

— Viņu, protams, ņemsim līdzi.

— Jāpiesien gan būs, lai pa ceļam neizlec no mašīnas, — Batsurs piebilda.

Vecais nelikās ne zinis. Acis pievērtas, lūpas klusītēm kaut ko čukstēja. Amerikānis šķebinādamies pavirzījās nostāk, kad Batsurs iestūma veco mašīnā un ietīstīja brezenta apmetnī. Gaziks bez steigas ripoja atpakaļ pa šorīt iebraukto sliedi.

Nometnē ceļinieki atgriezās naktī. Pigasters visu laiku nebilda ne vārda.

Ierāvies sēdekļa stūrī, viņš saviebies šad un tad pašķielēja uz savu nekustīgo kaimiņu.

Tumovs viņus jau gaidīja. Pēc Igora sejas Ozerovs tūlīt saprata, ka nometnē kas noticis. Pigasteru un večuku nodeva ekspedīcijas ārsta gādībā, Ozerovs un Batsurs iegāja Tumova teltī.

Vakariņas ēdot, Arkādijs īsos vārdos pastāstīja par braucienu. Tumovs klausījās un klusēja. Pat vēsts, ka Pigasters pēkšņi sācis runāt krieviski, šķiet, neradīja Igorā izbrīnu.

Kad Ozerovs savu stāstu bija beidzis, Tumovs klusēdams izņēma no karšu somas un nolika uz galda kādu priekšmetu.

Tas bija diezgan prāvs, plakans caurspīdīga kristāla gabals. Elektriskās spuldzes gaismā kristāls iedzirkstījās visās varavīksnes krāsās.

— Tik liels dimants! — Batsurs pavisam pārsteigts iesaucās. — No kurienes?

Ozerovs paņēma kristālu un ļoti uzmanīgi aplūkoja.

— Ja šis tiešām ir dimants, — viņš beidzot sacīja, — tad neapšaubāmi vislielākais, kāds jebkad atrasts uz mūsu Zemes. Šī plāksnīte sver apmēram kilogramu. Kur tā atrasta?

— Žora to šodien atradis starp oļiem vienā no plakankalnes aizām.

— Nepavisam nav apdilusi, — Ozerovs piebilda. -— Visas šķautnes asas. Vai atrasts viens pats dimants?

— Protams. Šādi dimanti dučiem apkārt nemētājas.

Ozerovs iedeva spīguļojošo kristālu Batsuram. Jaunais ģeologs aiz sajūsmas paklakšķināja mēli.

— Nu? — Tumovs vaicāja.

— Apbrīnojams dimants, — Batsurs teica, un satraukumā viņa balss iedrebējās.

— Arkādij, bet ko sacīsi tu?

Ozerovs vēlreiz paņēma kristālu, ilgi vēroja tā šķautnes un plaknes caur lupu, smagi nopūtās un uzlika kristālu uz galda.

— Nezinu, kas tas tāds ir, — viņš teica, — bet, manuprāt, dimants gan nav.

Tumovs tīri vai palēcās no sēdekļa. Pakampis ar vienu roku visās varavīksnes krāsās dzirkstošo kristālu un otrā rokā pelēcīgu minerāla plāksnīti, viņš tās piegrūda Arkādijam pie acīm un kliedza:

— Šis ir korunds — cietības ziņā dimanta tuvākais kaimiņš, tu to labi zini. — Paskaties! — Viņš ar spožā kristāla šķautni vilka svītru uz korunda plāksnītes. Radās dziļa rieviņa asām malām. — Redzi nu! Neesot dimants? Bet korundu griež kā sviestu . . .

Ozerovs vēlreiz paņēma mirdzošo kristālu, atkal apskatīja to, ieskrāpēja svītru korundā un atdeva kristālu atpakaļ Tumovam.

— Un tomēr dimants tas nav, — viņš nešaubīgi atkārtoja. — Šī viela daudz cietāka nekā dimants. Atkal viena mīkla …

*

Veselas trīs dienas ekspedīcijas dalībnieki meklēja vēl kādu drumslu no apbrīnojamā minerāla, ko Tumovs bija nosaucis par dimantu, bet meklējumi bija nesekmīgi. Ne aizās izžuvušo gultņu oļos, ne zaļganbrūnajās smiltis nemanīja ne to vismazāko dīvainā minerāla graudiņu.

Ozerovs pirmais ierunājās, ka meklēšana jāpārtrauc.

Jānoskaidro vispirms, kas tas ir par minerālu,— viņš pārliecināti sacīja, — un tikai pēc tam jāmeklē. Varbūt šai vielai nav nekā kopēja ar plakankalnes iežiem.

Misters Pigasters pēc atgriešanās nometnē nenāca laukā no savas telts. Sekretāram viņš lika, lai tas pasakot Tumovam, ka viņš esot ar mieru parakstīt protokolu jebkurā brīdī.

Vecā klostera sarga mūžs strauji gāja uz beigām. Ārsts necerēja viņu dzīvu aizvest pat līdz tuvākajai slimnīcai. Vecais neēda vairs ne kumosu, gulēja kā koka gabals, vienaldzīgs pret itin visu. Uz jautājumiem neatbildēja, acis vaļā nevēra. Ozerovs un Batsurs visvisādi pūlējās piedabūt, lai viņš ko parunā, bet velti. Pirmajās dienās vecais vēl kaut ko čukstēja, bet tad cieši saknieba lūpas un apklusa.

Ceturtajā dienā pēc zinātnieku atgriešanās no klostera izbeidzās radiotraucējumi. Radistiem izdevās nodibināt sakarus ar Tonhilu un paziņot, ka ekspedīcijas nometnē atrodas smagi sasirdzis cilvēks, kas steidzami jāievieto slimnīcā.

Otrā rītā Zunduins Očirs atbildēja ar radiogrammu un lūdza iekārtot nometnes tuvumā laukumu, lai tajā varētu nolaisties sanitārā lidmašīna.

Tumovs tūlīt aizbrauca izraudzīt lidmašīnas nolaišanās vietu.

Ozerovs sēdēja teltī un domīgi šķirstīja lauka dienasgrāmatu lappuses. Pa durvīm pabāza galvu Batsurs.

— Neko neesmu izdomājis, — Arkādijs atbildēja uz jaunā ģeologa vaicājošo skatienu. — Vesela čupa savrupu vērojumu un faktu. Daudzi no tiem apšaubāmi. Trūkst paša galvenā. Nekad vēl pats sev neesmu licies tik nevarīgs.

— Ja vecais sāktu runāt… — Batsurs piebilda un nopūtās.

— Laikam gan viņš paņems sev līdzi kapā to, ko zina. Turklāt jājautā — vai viņš vispār zina kaut ko svarīgu.

— Ja mēs vēl paliktu šeit vienu vai divas nedēļas? — Batsurs ierosināja, pārbaudoši lūkodamies uz Ozerovu.

— Ko mēs te darītu?

— Turpinātu plakankalnes pētīšanu.

Ozerovs šaubīdamies pagrozīja galvu un piecēlās no galda.

— Pēc dažām stundām ieradīsies lidmašīna, — Batsurs sacīja.

Viņi izgāja no telts. Vēja nebija. Sausa, smacējoša tveice ieskāvusi tuksnesi. Karstums strāvoja no duļķainās zilivioletās debess, karstums dvesa no nokaitušās, akmeņainās zemes, karstums plūda no tuvējām melnibrūnajām kraujām.

Ārsts kopā ar kādu strādnieku iekārtoja virs sanitārās telts baltu sauljumu.

— Tādas svelmes vēl nav bijis, — teica ārsts, pavērsdams augšup sviedriem noplūdušo seju. — Dzeru un svīstu, svīstu un dzeru.

— Kā šodien jūtas jūsu pacients? — Ozerovs vaicāja.

— Ar vienu kaju viņš ir jau tur… — Ārsts izteiksmīgi savieba seju. — Otru kāju noturu uz bedres malas ar iešļircinājumiem. Tomēr tas ir tikai dažu stundu jautājums.

— Pēc jūsu domām — kāpēc viņš mirst?

Ārsts noņēma platmali un slaucīja ar kabatas lakatiņu nosvīdušo pliko pauri.

— Es varētu jūs apstulbināt ar desmitiem diagnožu, starp kurām pirmajā vietā būtu vecums, vispārējs spēku izsīkums, bet… — ārsts apklusa.

— Bet? … — Ozerovs jautājoši atkārtoja.

Ārsts samulsis nopūtās.

— Nevaru šeit izdarīt nepieciešamās analīzes; manas domas ir tikai hipotēze un varbūt visai pārdroša. Manuprāt, večuks mirst no staru slimības.

Ozerovs un Batsurs pārmija skatienus.

No telts atskanēja kluss vaids. Ārsts pašķīra marles aizkaru un iegāja tumšajā durvju ailē. Ozerovs un Batsurs viņam sekoja.

Vecais gulēja nepakustēdamies. Viņš bija tik izģindis, ka kaulu apveidi nojaušami pat cauri plānajam palaga audumam. Šķita — saliekamajā gultiņā ielikts cilvēka skelets. Vecā vira acis bija aizvērtas, bet lūpas brīžiem lēnītēm kustējās. Ārsts saņēma nevarīgo roku, sataustīja pulsu. Ozerovs un Batsurs pieliecās gluži klāt pie slimnieka sejas, cenzdamies saprast, ko čukst bālās lūpas.

— Šķiet, viņš kādu sauc? — Ozerovs sacīja un palūkojās uz Batsuru.

— Csst, — jaunais mongolis viņu aprāja. — Tas laikam tā zēna vārds. Ja mēs pamēģinātu? …

— Cambin! — večuks atkal čukstēja.

Batsurs saudzīgi, bet noteikti pastūma nost no slimnieka gultiņas ārstu un Arkādiju, nometās uz ceļiem, uzlika roku uz slimnieka krūtīm.

— Es esmu Cambins, — klusi, bet skaidri viņš teica mongoļu valodā. — Esmu atgriezies pie tevis. Vai tu dzirdi?

Vecā sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam.

— Tu esi dzīvs. .. Pērkondārdu gari tevi, puisīt, nav nobendējuši? . .. Tu iekāpi Dārdu aizas rīklē un esi atgriezies sveiks un vesels… Tagad nomiršu mierīgu prātu. .. Vai atradi pērkondārdu garu svētās, mirdzošās plāksnes?…

— Atradu … — Batsurs atbildēja.

— Puisīt, nevienam nesaki nekā par to. Neizpaud veco Gobi noslēpumu uzplijīgiem ļaudīm. Ja viņi uzzinās Dārdu aizas noslēpumu, Gobi novadu piemeklēs lielas nelaimes … Paslēp to, ko esi atradis. Steidzies uz Atasula alām … Pazemes templī noliec savu guvumu pie Lielā Lamas tēla kājām. Blakus tai vienai spožajai plāksnei… Vai atceries? Tempļa sienā iecērt uzrakstu … Arī tu esi veicis varoņdarbu, iekļuvis Dārdu aizā. Lai saglabājas tavs vārds . .. izredzēto vidū … Es aizeju … Tu stāsies manā vietā . . . Paies piecas ziemas, un pērkondārdu garu trakošanas dienā tev… tev vajag…

Večuka balss skanēja arvien klusāk un beidzot apdzisa pavisam. Brīdi lūpas vēl kustējās, bet bez skaņas. Tad tās nodrebēja. Izžuvušais augums tikko manāmi sarāvās un sastinga.

Batsurs satraukti nopūtās un piecēlās kājās.

Ārsts piegāja, noliecās pār slimnieka gultiņu.

— Pagalam, — viņš teica, pasliedams galvu. — Vai sapratāt, ko viņš tur murgoja?

— Vārdus sapratu, bet jēgu gan ne, — Batsurs atbildēja. — Arkādij, un tu?

— Visus vārdus nesapratu, bet, liekas, noskārtu to nozīmi. Kas ir Atasula?

— Tas ir klinšains apvidus Aizaltaja Gobi dienvidu daļā, kādus divsimt kilometrus uz dienvidaustrumiem no šejienes. Tas apvidus gandrīz nemaz nav izpētīts.

— Uz turieni būs jāaizbrauc, — Ozerovs apņēmīgi sacīja. — Ja viss, ko dzirdējām, nav tikai murgi, varbūt Atasulā radīsim atrisinājumu šai noslēpumu virknei. Citādi būs jāpagaida pieci gadi, veseli pieci gadi, Batsur.

— Kāpēc pieci? — jaunais mongolis brīnījās.

— Pateikšu vēlāk . .. Biedri ārst, noslēpumaino pērkondārdu garu pēdējā priestera līķis ar lidmašīnu jāaizved uz Ulanbatoru. Lai notiek kas notikdams, bet jāuzzina, kāds ir vecā vīra nāves tiešais cēlonis. Batsur, iesim! Mums jāsastāda turpmākās rīcības plāns.

*

Augstu debesīs parādījās lidmašīna. Apmetuši vairākus lokus virs plakankalnes un nometnes, tā slīdēja lejup. Tumovs, Ozerovs un Batsurs, neliela takira malā stāvēdami, nepacietīgi gaidīja.

Tumovs nervozi kodīja apdzisuša cigāra galu. Batsurs, elpu aizturējis, nenolaida acu no sudrabotās mašīnas, kas strauji tuvojās zemei. Takira līdzenās gultnes platums nepārsniedza trīssimt metrus. Tālāk sākās plūstošas smiltis.

— Kāpēc vēl nenolaižas? — Batsurs iesaucās, redzēdams, ka lidmašīna aizslīd tieši virs takira virsmas. — Pie smilšu kāpām nepaspēs nobremzēt.

— Pārbauda nolaišanās laukumu, — Ozerovs mierīgi skaidroja. — Apmetis vēl vienu līkumu un tad nolaidīsies.

Šoreiz šādām ceremonijām pārāk maz laika, — Tumovs, zobus sakodis, sacīja. — Ceļas vējš. Paskatieties, kā kūp smilšu kāpas . . .

Lidotājs uzstūrēja lidmašīnu gaisā, un tā pazuda aiz smilšu vaļņiem. Pēc brītiņa mašīna parādījās takira otrā pusē un tūlīt laidās zemē. Riteņi skāra līdzeno, mālaino zemi; lidmašīna palēkdamās aizripoja pāri visam takiram un apstājās dažus metrus no smilšu kāpas mēles.

Tumovs un Batsurs atviegloti nopūtās.

Kabīnes durvis atvērās, un grīļodamies izkāpa Zunduins Očirs. Viņam sekoja divi vīri baltos virsvalkos, stiepdami no kabīnes brezenta nestuves.

— Te nemaz nav vēja? — Očirs brīnījās, spiezdams roku sagaidītājiem. — Bet augšā vienas vienīgas šausmas. Domāju, ka nemaz neatlidosim.

— Arī šeit drīz sāksies smilšu vētra, — Tumovs sacīja. — Jāpasteidzas.

— Kur ir slimnieks?

Tumovs īsos vārdos pastāstīja par pēdējo dienu notikumiem. Očirs klusēja un māja ar galvu.

— Visu izdarīšu, — viņš teica, kad Tumovs bija beidzis stāstīt. — Vecā vīra līķi nogādāšu Ulanbatorā medicīnas institūta klīnikā. Kurš no jums lidos man līdzi? Cik es saprotu, darbus esat beiguši.

— Paldies par jūsu gādību, — Tumovs sacīja.

— Man kopā ar karavānu jāatgriežas uz Tonhilu. Bet ģeologi, — Tumovs pamāja uz Ozerovu un Batsuru, — grib pāris nedēļu vēl palikt šeit. Viņiem radušās savas problēmas — tīri ģeoloģiskas. Ja jūs neiebilstat — atstāšu viņiem vienu mašīnu un dažus strādniekus.

— Lūdzu, — Očirs pasmaidīja. — Mūsu republika ar to tikai iegūs. Varat palikt šeit tik ilgi, cik ilgi vēlaties. Komandējumi un pilnvaras tiks pagarinātas.

— Tātad nolemts, — Tumovs pikti sacīja. — Ja Gobi tuksnesis viņiem vēl nav apnicis, lai viņi paliek. Savus uzskatus izsacīdams, piebildīšu, ka Ozerova un Batsura iedomu atzīstu par nejēdzīgu un bīstamu. Viņi grib braukt tālāk uz dienvidiem, uz pilnīgi neizpētītu Aizaltaja Gobi daļu. Jums, biedri Očir, vēl būs jāorganizē glābšanas ekspedīcija.

— Kad draugiem sirdis vienotas, tad viņiem bīstams nav pat Gobi tuksnesis, — Očirs nopietni teica.

— Biedri, brauciet mierīgi. Ja palīdzība būs vajadzīga, mēs to sniegsim.

— Biedri Očir, jūs varat padarīt vēl vienu labu darbu, — Tumovs piebilda. — Paņemiet līdzi amerikāni. Viņam Gobi jaukumi jau līdz kaklam; protokolu misters Pigasters parakstīja, un, jo drīzāk viņš pazudīs no šejienes, jo labāk.

— Lūdzu, — Očirs paklanījās. — Jāpaskubina, lai viņš ātrāk sāpošās.

— Brauksim uz nometni, — Tumovs uzaicināja.

Ozerovs pārmija ar Batsuru dažus vārdus un panāca Očiru.

— Kamēr Pigasters saposīsies, vai jūs neatļautu izmantot jūsu lidmašīnu? Mēs abi, — Ozerovs pamāja uz Batsuru, — no gaisa gribētu apskatīt vienu vietiņu. Lidojuma ilgums nepārsniegs pusstundu.

Očirs šaubīdamies paskatījās uz lidotāju. Tas smagi nopūtās.

— Vaļsirdīgi sakot, neesmu pārliecināts, vai pratīšu vēlreiz nolaisties uz šā plankumiņa. Bet, ja tas nepieciešams, varu pamēģināt.

— Tas ir ļoti nepieciešams, — Ozerovs apgalvoja.

— Risks jau nav nemaz tik liels, — lidotājs pasmīnēja. — Pat sliktākajā gadījumā pavisam nenositīsimies. Tikai jums, biedri ministra vietniek, tad būs jātiek laukā no tuksneša ar viņu karavānu.

— Lido! — Očirs sacīja.

Ozerovs un Batsurs tūlīt skrēja uz lidmašīnu.

— Fanātiķi, — Tumovs norūca.

Očirs smaidīja un klusēja.

*

Pēc pusstundas misters Pigasters un viņa nerunīgais sekretārs jau bija lidmašīnas nolaišanās laukumā. Viņiem nopakaļ pie takira piebrauca vēl dažas mašīnas. Lidmašīnu aizvadīt bija sapulcējušies visi ekspedīcijas dalībnieki.

Očiram viņi deva steigā uzrakstītas vēstules. Tumovs lāgu lāgiem satraukti raudzījās uz debesīm. Lidmašīnas rūkoņa vēl nebija dzirdama. ,

Vējš pūta stiprām brāzmām; smilšu kāpas kūpēja arvien vairāk. Sārtenā saules ripa blāvi spīdēja cauri dzeltganējai putekļu dūmakai.

Lidmašīna parādījās negaidīti. Tā aizdrāzās tieši virs sapulcējušos galvām, un pēc brītiņa mašīnas riteņi pieskārās pie zemes.

Ozerovs un Batsurs izkāpa no kabīnes. Arkādijs, kā jau allaž, izskatījās gauži mierīgs un nāca, cieši iekodis zobos apdzisušu pīpi. Batsura melnīgsnējā seja aiz uztraukuma bija bāla.

Ozerovs klusēdams paspieda roku lidotājam un piegāja pie Očira.

— Vai apskatījāt visu vajadzīgo? — diplomāts painteresējās.

— Pa daļai apskatījām un ļoti,pateicamies jums par izpalīdzību, — Arkādijs atbildēja un aizsmēķēja pīpi.

— Ienesiet lidmašīnā mirušo, — Tumovs pavēlēja.

— Kungi, kungi! — Pigasters uztraucās. — Vai šinī lidmašīnā vedīs līķi? Tad mēs nelidosim. Vai nu mēs, vai līķis!

— Pigastera kungs, es ļoti ļoti nožēloju, bet otrreiz lidmašīna šeit nevarēs ierasties. Arī es braukšu ar šo lidmašīnu un atļaujos piebilst. . .

— Uz zārka sēdēdams, nekad neesmu lidojis un nelidošu, — Pigasters aizsvilās. — Neaizmirstiet, ka esmu Savienoto Valstu pārstāvis.

— Pigastera kungs, — Očirs vēlreiz atsāka, — apstākļi tā sagadījušies, ka mums jāsteidzas. Baidos, ka pēc pusstundas lidmašīna vispār vairs nevarēs pacelties.

— Savu vārdu esmu teicis un no tā neatkāpšos, — amerikānis atcirta. — Bet jūs tagad izlemiet. . .

Viņš apsēdās uz kofera un sakrustoja uz krūtīm garās rokas.

Očirs sāka šaubīties; viņš jautājoši paskatījās uz Ozerovu, pēc tam uz Tumovu.

Nerunīgais sekretārs pieliecās pie mistera Pigastera auss un kaut ko klusītēm sacīja.

— Nē! — Pigasters skaļi atteica. — Vai nu es, vai tas līķis!

Mongoļu strādnieki, sapratuši, kas te notiek, sačukstējās, nespēdami apvaldīt sašutumu. Lidotājs bažīgi raudzījās gan uz debesīm, gan uz Očiru.

— Varbūt ārsti varētu izdarīt sekciju šeit, uz vietas? — Očirs klusu jautāja Ozerovam. — Pēdējā brīdī man negribētos sarežģīt situāciju.

— Pagaidiet, — tikpat klusu atbildēja Ozerovs. — Pamēģināšu viņu pierunāt. . . Pigastera kungs, — Ozerovs franciski uzbilda amerikānim. — Vai drīkstu palūgt jūs uz pāris vārdiem?

— Lūdzu, — vīzīgi, bet ar izbrīnu atbildēja amerikānis un piecēlās no sava kofera.

Viņi pagāja sāņus.

— Očira kungs tomēr priekšroku dod līķim, — Ozerovs pavisam mierīgi sacīja. — Viņš to lūdza jums pateikt. Ja vēlaties, varat atgriezties nometnē . ..

Pigasters galīgi pārsteigts pakāpās soli atpakaļ. Aiz dusmām viņam aizrāvās elpa.

— Es, es . .. — viņš ierunājās angliski.

— Bet es domāju, ka jums tādu nieku dēļ nevajadzētu vilcināties ar aizbraukšanu, — Ozerovs aukstasinīgi turpināja, nenolaizdams acu no amerikāņa. — Atceļš, automašīnā braucot, būs ilgs un nogurdinošs. Mans draugs Batsurs un es jutīsimies gauži nelaimīgi to neērtību dēļ, kādas jums varbūt nāksies pārciest. Tāpēc mēs lūdzam, lai jūs lidojat. Turklāt Vašingtonā priekšniecība, šķiet, gaida ierodamies jūs ar ziņojumu. Vai vērts padarīt jūsu šefus tik nepacietīgus . , .

Pigastera uzacis nervozi sarāvās un sastinga. Acīs pavīdēja bailītes.

— Kā jūs teicāt? — viņš pārjautāja.

— Es teicu, ka vecā vīra līķi aizvedīs ar šo lidmašīnu. Un man šķiet, ka arī jums nav iemesla vilcināties ar aizceļošanu. . . Tumova kungs apgalvo, ka drīz sākšoties rudens smilšu vētras. Jūs labi zināt, cik nejaukas ir smilšu vētras Gobi dienvidos.

Pigasters klusēdams kodīja plānās lūpas. Liekas, viņš gaidīja, vai Arkādijs neteiks vēl kaut ko.

Ozerovs bez steigas aizsmēķēja pīpi, ievilka krietnu duinu. Vējš svilpoja aizvien negantāk, strūklām raudams nost no kāpu mugurām smiltis.

Amerikānis klusēja. Ozerovs tikko jaušami paraustīja plecus un pagriezās uz projām iešanu.

— Ozerova kungs, pasakiet visu līdz galam, — Pigasters klusi ierunājās. — Lāgā nesapratu jūsu vārdu zemtekstu. Spēlējiet ar atklātām kārtīm vai, kā krievi saka, — neturiet akmeni azotē.

— Mani akmeņi ir tikai iežu paraugi, profesora kungs. Jel saprotiet, jūsu ietiepība manī rada tādu kā izbrīnu. Jūs taču esat gudrs vīrs … Atcerieties, ko mēs runājām pie klostera drupām.

Pigasters izbailēs sāka mirkšķināt acis un iekāsējās.

— Man šķita, ka tie nebija tikai pieklājības dēļ… vai pārlieku karstā laika dēļ teikti vārdi, — Ozerovs nobeidza.

Amerikāņa seja nosvīda sīkām sviedru lāsēm. Tomēr viņš vēl rada sevī tik daudz spēka, lai pasmīnētu:

— Vai arī konjaka ietekmē teikti vārdi, jūs gribējāt sacīt. .. Jā, tas krievu konjaks . . .

— Atkal jūs mani neesat sapratis, — Ozerovs iebilda. — Es nemaz netiku domājis par to sarunas daļu, par kuru, liekas, domājat jūs. Toreiz man tikai šķita, ka aiz zinātnieka — politiķa maskas esmu saskatījis zinātnieku — cilvēku. Lai pārbaudītu kādu mūsu hipotēzi, vecā vīra līķis ir jānogādā uz Ulanbatoru. Tikai tur iespējams noskaidrot, kāpēc viņš miris. Tādēļ biju iedomājies, ka jūsu personā cilvēks kādreiz var gūt pārsvaru pār politiķi. Bet varbūt esmu maldījies.

Pigasters kļuva pavisam nopietns. Viņš izņēma no kabatas lielu, rūtainu lakatiņu un slaucīja seju, raudzīdamies uz kūpošajām smilšu kāpām.

— Nē, jūs neesat maldījies, — viņš beidzot sacīja. — Un esat izvēlējies pareizu ceļu. Esmu sajūsmināts par jums … Jūs esat bīstams pretinieks vai. .. gluži vienkārši ļoti godīgs cilvēks. Lai gan ļoti godīgi cilvēki vienmēr ir visbīstamākie. Protams, es nespēju noraidīt ne jūsu lūgumu, kolēģi, ne jūsu drauga Batsura kunga lūgumu.

— Pateicos. Tātad …

— Tātad atzīstu sevi par uzvarētu. Otro reizi. .. Tomēr strādāšanu kopā ar jums atcerēšos ar patiesu prieku. Ceru, ka varēšu jūs kādreiz apsveikt Amerikā. Bet…

— Bet? …

— Redziet, kolēģi, tāpat ka visi amerikaņi, esmu lietišķs cilvēks. Un. . . es gribētu salikt punktus uz visiem «i» . . . Noslēgsim džentlmeņu vienošanos: jūs vairs neatgādināsiet manas kļūmes, un es aizmirsīšu to, ko jūs sacījāt Očira kunga vārdā. Atzīstieties, visu teikto jūs pats izgudrojāt. Očira kungs pat tagad vēl nav īsti drošs, vai mongoļu sprāgoņu nevajadzēs izsviest no lidmašīnas.

— Ja tas jums tik svarīgi, nesākšu jūs pārliecināt par pretējo. Labprāt pieņemu džentlmeņu vienošanos.

— Norunāts. Tātad mēs tūlīt šķirsimies. Saprotiet mani pareizi, Ozerova kungs, neesmu patiesības pretinieks. Kā teica jūsu mongoļu draugs: ceļu ir daudz, taisnība viena. Mēs šeit esam ieradušies katrs ar saviem uzskatiem. Izrādījās, ka taisnība ir Tumova kungam. Gods viņam un slava. Ticiet, ka, atgriezies Savienotajās Valstīs, negrēkošu pret patiesību.

— Bet kā tad būs ar jūsu ziņojuma zemtekstu?

— Vai tiešām arī to esmu izpļāpājis? — Pigasters brīnījās. — Ai, ai, ai, cik nepatīkami! … Ozerova kungs, jums tomēr ir apbrīnojama atmiņa. Tas «zemteksts» nebūs domāts publicēšanai. Katrs taču kalpo savām idejām. Tomēr ticiet man, es aizbraucu . .. mazliet citāds, nekā atbraucu. Atzīties, ka esi kļūdījies, — tas jau ir daudz. . . pat zinātniekam, jo arī viņš ir cilvēks.

Pie viņiem steigšus pienāca Tumovs. Uzacis dusmīgi sarauktas, acis nikni zvēroja. Viņš bija dziļi sabazis dūres putekļu mēteļa kabatās, it kā bīdamies, ka nesavaldīsies un laidīs dūres darbā.

— Paklausieties, — viņš skarbi ierunājās, — pēc piecām minūtēm …

— Okei, Tumova kungs, — Pigasters viņu pārtrauca, — mēs nupat runājām par jums. Jūsu viedoklis uzvarējis. Aizbraucu, būdams jūsu piekritējs. Kungi,— Pigasters skaļi uzrunāja klātesošos, — mans cienījamais kolēģis mani ir pārliecinājis. Es lidošu ar šo mašīnu.

Nožēloju, ka man jāatstāj jūsu patīkamā sabiedrība, Novēlu visiem laimīgu ceļu!

Pirms iekāpšanas lidmašīnā Očirs cieši paspieda Arkādijam roku.

— Jūs aprokat savu talantu, — Očirs jokodamies sacīja un uzsita Ozerovam uz pleca. — Jums jākļūst par diplomātu. Novēlu izdarīt interesantus atklājumus Gobi dienvidos.

*

Trīs dienas un trīs naktis smilšu vētra trakoja plakankalnes piekājē. Vējš plosīja teltis, apgāza automašīnu. Bieza, ruda dūmaka aizsedza tuksnesi. Sauli vairs neredzēja. Smilšu mākuļos šaudījās zibeņi; dobji pērkona grāvieni granda pār plakankalni, daudzkārt atbalsojās dziļajās aizās. Vēja nestās smiltis bezgalīgā straumē joņoja pāri nometnei. Veselas smilšu kaudzes sakrājās virs pārtikas kastēm un degvielas tvertnēm.

Ļaudis paslēpās teltīs, drausmīgi klepoja necaurredzamajā, smalkajā putekļu duļķē. Putekļi padarīja cilvēkus aklus, kairināja un kveldināja rīkli. Nevarēja aizkurt ugunskurus, aizdedzināt prīmusus. Vētra sāka trakot drīz pēc lidmašīnas aizlidošanas un stundu no stundas, šķiet, kļuva arvien negantāka. Nometnē ekspedīcijas dalībnieki neko nezināja par lidmašīnas likteni. Vētra pārtrauca arī radiosakarus.

Tumovs, zvilnēdams gultā guļammaisā, dusmu pilns mēģināja atrunāt Ozerovu un Batsuru, kas atpūtās turpat zemē uz tūbas paklājiem.

— Dulnie, kur jūs brauksiet? Tagad šādas vētras gadīsies arvien biežāk. Tuvojas rudens. Vai dzīve jums jau apnikusi?

— Vēl viens skorpions, — Batsurs teica, neko neatbildējis uz Tumova jautājumu, un ar veseri iegāza pa teltī ieklāto brezentu. — Pat skorpioni vairs nevar paciest šo smilšu puteni. Neatlaidīgi rāpjas teltī cits pēc cita.

— Ja sāks streikot motors, — Tumovs turpināja, *— ko darīsiet tuksnesī vieni paši simtiem kilometru no apdzīvotam vietām un akam? — Viņš saka nevaidami kāsēt.

— Igor, velti tu esi tik daiļrunīgs, — Ozerovs klusu sacīja. — Jautājums ir izlemts: vētra rimsies, un mēs brauksim. Varbūt mums tagad ir radusies izdevība, kas nekad vairs neatkārtosies. Kad vēl kāda ekspedīcija nokļūs šinī novadā? Mums jānoskaidro viss, kas vien mums pa spēkam noskaidrot.

— Dzīšanās pakaļ rēgam! — Tumovs kliedza. — Es vēl jūs saprastu, ja jūs turpinātu darbus Adžbogdo apkārtnē. Bet doties neizpētīta tuksneša vidienē, aizbraukt simtiem kilometru no plato, ko jūs paši uzskatāt par pētījumu galveno objektu, — to jau nedarītu pat vājprātis.

— Dažreiz ir lietderīgi attālināties no pētījumu objekta, — Ozerovs piebilda. — Tuvumā sīkumu dēļ ne vienmēr var saskatīt galveno.

— Jūs nebraucat šādu apsvērumu dēļ, — Tumovs viņu pārtrauca. — Jums sagrozījuši galvu prātā jukušā mirēja murgi. Neviens pētnieks, kuram kaut cik pašcieņas, nešķiestu laiku un spēkus šādām blēņām.

— Varbūt mēs esam vāji pētnieki, — Ozerovs gluži mierīgi piekrita. — Neesam spējuši visus jautājumus atrisināt tik viegli un vienkārši, kā esi atrisinājis tu. Bet ļauj mums pašiem tikt skaidrībā par savām kļūdām. Atgriezušies mēs varbūt apsveiksim tevi un apliecināsim, ka tava hipotēze ir pareiza.

— Vai arī atvedīsim jaunu hipotēzi, — Batsurs piebilda tādā pašā noskaņā kā Ozerovs.

— Bet kāpēc gribat meklēt pierādījumus saviem tā sauktajiem «enerģētiskajiem izvirdumiem» simtiem kilometru no vulkāniem?

— Neviens taču tev nav sacījis, ka braucam meklēt pierādījumus par «enerģētiskajiem izvirdumiem».

Tumovs pielēca gultā sēdus.

— Atkal jauna hipotēze?

— Varbūt.

— Arvien trakāk! … Kāda tad ir tas būtība?

Tu gauži steidzies mūsu jaunajiem priekšstatiem atkal piekārt apzīmējumu — «fantāzija», — Ozerovs iecietīgi sacīja. — Draudziņ, šoreiz nekas nesanāks!

Klusītēm tev pateikšu, ka šie jaunie priekšstati man pašam šķiet gandrīz fantāzija. Pacieties… kamēr būsim atgriezušies.

— Protams, fantāzija! — stūrgalvīgi iesaucās Tumovs. — Viss ir fantāzija! Viena vienīga fantāzija!

— Tīrā fantāzija, — Batsurs piebilda.

Visi trīs sāka skaļi smieties un tūlīt arī klepot.

— Tavi nodomi mums ir skaidri, — Ozerovs sacīja. — Paldies par gādību, bet mēs tomēr brauksim. Batsur, tā taču darīsim?

— Protams. Kālab gaidīt, kamēr āzim ragi izaugs līdz debesīm un kamielim aste līdz zemei? Paklausieties, liekas ari vētra sāk gurt. Tā ir laba zīme.

*

Viņi aizbrauca nākamās dienas rītā. Tumovs nodeva Ozerova un Batsura rīcībā labāko apvidus automašīnu. Plašajā, slēgtajā kulbā sakrāva benzīna mucas, pārtikas produktus, guļamos maisus, aparātus. Ozerovs iekārtojās kabīnē blakus šoferim — drūmam pusmūža mongolim. Batsuram, Žoram un Žambalam bija jāsēž kulbā.

— Tūkstoš kilometru garš ceļš vienmēr sākas ar pirmo soli, — Batsurs sacīja un iekāpa smagi piekrautās mašīnas kravas kastē.

Vienmērīgi iedunējās lieljaudas motors; auto lēni devās uz priekšu.

Visi nometnes ļaudis bija sanākuši, lai pavadītu ceļotājus. Zaļā mašīna uzbrauca vienā paugurā, pazuda aiz tā, pēc tam parādījās uz nākamā, tālākā. īsu brīdi automašīna bija redzama paugura korē. Pēdējo reizi pavīdēja kabīnes logā un kulbas durvīs rokas — un apvidus automašīna pazuda no redzes loka, it kā izgaisa tuksnesī.

Tumovs ar smagu sirdi atgriezās nometnē. Viņam uzmācās drūma priekšsajūta.

Otrā rītā mašīnu, zirgu un kamieļu karavāna atstāja pie karstā avota iekārtoto nometni un, sarindojusies garā virknē, devās uz ziemeļrietumiem, uz apdzīvotiem novadiem.

Jau otro nedēļu Ozerova un Batsura nometne atradās pie sarkanīgajām Atasulas klintīm. Pretēji Tumova pareģojumiem laiks turējās ciešams. Dienās cepināja svelme, naktīs saldēja aukstums, tomēr putekļu vētras vairs neatkārtojās.

Ozerovs un Batsurs izbraukāja Atasulas masīvu krustām šķērsām. Nekā ievērības cienīga te nebija. Iesarkanie klinšu torņi, dzegas, izciļņi, ko vēji bija izdeldējuši rudajos smilšakmens iežos, tādi paši kā citos lielā tuksneša novados. Tāpat visapkārt pletās bezgalīgi, akmeņaini plato, dzeltenas smilšu kāpas, lēzenajās takiru «bļodās» spīguļoja sāls kristāli.

Klostera drupas atradās nelielā aizā. Tas bija pilnīgi izpostīts un, kā redzams, pamests jau sen. Tikai čūskas klusītēm slīdēja pa gludajām akmens plāksnēm un, sadzirdējušas dobjus soļus, steidzās paslēpties starp klinšu bluķiem.

Vienīgā avota ūdens sāļš un tik tikko derēja dzeršanai.

— Varens ūdens, — Batsurs jokojās. — Zupai nav jāber klāt sāls.

— Vai drīz brauksim projām no šejienes? — Žora interesējās un šķebinādamies atbīdīja emaljētu krūzīti ar tēju.

— Kaut rītdien, spēkavīri Bet vispirms gan jāatrod apakšzemes templis.

— Tāda tempļa te nemaz nav.

— Nesteidzies ar apgalvojumiem. Templim šeit ir jābūt. Vecais taču runāja par apakšzemes templi.

— Bet ja templis ir kur citur?

Batsurs sadrūma. Šāda doma arī viņam jau vairākkārt bija iekritusi prātā. Ja nu viņš un Ozerovs nav lāgā sadzirdējuši mirēja vārgās balss minēto nosaukumu? Vecais vīrs runāja par alām. Vienā no tām esot templis ar milzīgu tēlu. Bet šeit no alām nebija ne vēsts.

— Atgriezīsies Arkādijs Mihailovičs, aprunāsimies, — Batsurs sacīja. — Šodien viņš nez kādēļ ilgi ir projām. Drīz iestāsies nakts .. .

— Diezin kur tagad ir mūsējie, — Žora sapņaini ierunājās. — Droši vien Alma-Atā, bet varbūt nokļuvuši jau Maskavā.

— To visu mēs zinātu, — Batsurs piebilda tikpat žēlabaini, — ja kāds mans paziņa laikus būtu pārbaudījis radioaparatūru.

Žora pietvīka gluži sarkans.

— Nudien, Batsur, es neesmu vainīgs. Es taču jau teicu… Jūs pašā pēdējā brīdī sadomājāt ņemt mani līdzi, kad viss bija iesaiņots. Turklāt radioaparātu pārbaudīja Igors Nikolajevičs . . . Droši vien viņš radioaparatūras kastē ir iebāzis sautētas cūkgaļas konservus un nevis rezerves baterijas. Viņš vienmēr visu saputro un aizmirst. Instrumentu tabulas Igors Nikolajevičs bija ielicis ekspedīcijas aptieciņā, apdegumu ziedi — pie pārtikas produktiem. Kad mēs atpūtāmies pie bazalta iežu plato, pavārs šo ziedi kopā ar majonēzi bija pielicis pie vinegreta. Neviens to neatskārta. Tikai brīnījās, kāpēc ēdiens ožot pēc zālēm. Pēc tam Igors Nikolajevičs palūdza mani, lai es sameklējot apdegumu ziedi, un es atradu tikai tukšu kārbiņu līdzās majonēzes burkām. Igors Nikolajevičs toreiz aizliedza citiem stāstīt par to . . .

— Spēkavīr, draugus aiz muguras nedrīkst aprunāt, — Batsurs zobgalīgi sacīja. — Draugiem būs caurs miegs. Arī tu gulēsi nemierīgi. . . Igors Nikolajevičs ir tikai mazliet izklaidīgs tāpat kā visi izcilie zinātnieki. Es tavā vietā tomēr tūlīt būtu pārbaudījis radioraidītāju. Tad mums nebūtu pārtrūkuši sakari ar ārpasauli. Tagad var gadīties, ka mūs sāk meklēt kā bez vēsts pazudušus.

Kāds tuvojās lēniem soļiem, smiltīm čirkstot.

Pie ugunskura sēdēja Batsurs un Žora. Pie viņiem pienāca Ozerovs. Viņš bija viens pats.

— Kur tad Žambals? — jautāja Batsurs un nemierīgi pameta acis uz draugu.

— Žambals palika tur. — Arkādijs pameta ar roku uz to pusi, no kuras bija nācis. — Mēs atradām plaisu, pa kuru var iekļūt alās. Kādus piecpadsmit kilometrus no šejienes. Pārvietosim nometni turp …

Automašīna bez steigas slīdēja pa tumšo tuksnesi. Spožās prožektoru strēles izcēla no melnās nakts kāpu ņirbošos smilšu vilnīšus, puskaltušu karaganu panīkušos zarus, vēja izgraustas klintis. Tas viss pēkšņi pazibēja, meta spilgtas, asas ēnas un spokaini atkal iegrima tumsā. Ceļotāji šķērsoja lēzenu takira ieplaku, izžuvušas upes gultni. Pavīdēja un pazuda tumsā liela, pelēka čūska. Sarkanīgi punkti uzliesmoja kā dzirksteles naksnīgajos smiltājos pa labi un pa kreisi no mašīnas.

«Šakāļi,» Batsurs domāja.

Viņš sēdēja apvidus mašīnas kabīnē starp Ozerovu un mongoļu šoferi.

Mašīnu vadīja Arkādijs. Pēc kaut kādām viņam vienam pašam apjaušamām pazīmēm viņš orientējās melnajā smilšu kāpu un klinšu labirintā.

«Mēs apbraucam kalnu masīvu gar dienvidu pusi,» Batsurs prātoja. «Tātad Arkādijam taisnība: alas atrodas masīva rietumu daļā, bet nevis austrumos, kur redzējām klostera drupas. Mūs maldinājušas šīs drupas.»

Ozerovs nobremzēja mašīnu.

— Tūlīt būs stāvs kritums un pēc tam ieplaka. Tur atrodas apakšzemes ieeja. Es gribētu, lai jūs apskatāt šo vietu tūlīt, tiklīdz uzlēks saule. Vēlos pārbaudīt iespaidus, kādi radušies man.

— Vai ir kas jauns?

— It kā būtu, it kā nebūtu.

Tālu ielejā uzliesmoja un apdzisa sarkana uguntiņa. Pēc tam atkal paspīdēja un atkal apdzisa.

— Žambals signalizē, — Ozerovs sacīja. — Esam jau gandrīz pie mērķa.

Mašīna sāka ripot ātrāk un devās lejup ieplakā.

*

Visi ekspedīcijas dalībnieki apgulās turpat mašīnas kulbā.

Žora jau ierosināja uzcelt teltis, bet Arkādijs Mihailovičs tikai dīvaini pasmaidīja un teica, ka šeit nevarēšot iedzīt mietus. Žora piesita ar āmuru pie zemes un pārliecinājās, ka zem plānas smilšu kārtiņas ir cieta, skanīga klints.

Kad Žora pamodās, mašīnā neviena vairs nebija. Žora steigšus nolēca zemē. Rīts bija apbrīnojami kluss. Automašīna atradās plašas iedobas vidū, kuras virsma bija pilnīgi līdzena. Iedobas tālajā rietumu malā atspoguļojās pirmie saules stari, bet līdzenumā vēl snauda Atasula kalnu grēdas aukstā, zilganā ēna. Tīras, spožas debesis plētās pār dzelteno smilšu klaju.

Žambals un šoferis pietupušies pūlējās aizdedzināt prīmusu.

— Kur tad Batsurs un Arkādijs Mihailovičs? — Žora jautāja, apžilbinošās debesu zilgmes spožumā piemiegdams acis.

— Aizgāja uz to pusi, — Žambals sacīja, pamājis ar roku. — Klinšu caurums gāja skatīt. Liels caurums. Ai, ai! Dikti dziļš. Mēs vakar atradām.

— Kāpēc nepamodinājāt mani?

— Kāpēc man prasi? — Žambals brīnījās. — Batsuram prasi. Tur viņš nāk . . .

Ozerovs un Batsurs lēnītēm soļoja šurp, uz mašīnu.

— Apbrīnojami, — Batsurs sacīja pienākdams.

— Apbrīnojami, — viņš atkārtoja un stipri uzsita Žoram uz pleca. — Spēkavīr, vai tu saproti, ko tas nozīmē?

— Nē, nesaprotu, — Žora sacīja, — glaudīdams sev plecu.

— Arī es nesaprotu, — Batsurs vaļsirdīgi teica.

— Bet Arkādijs Mihailovičs saprata; atklājums ir ārkārtīgs un gandrīz neticams.

— Mini kādu citu izskaidrojumu, — Ozerovs sacīja.

— Cita nezinu. Turklāt uzskatu, ka tev taisnība. Bet galva tomēr plīst pušu, domājot par visu redzēto.

— Vai atradāt apakšzemes templi? — Žora ziņkāri jautāja.

— Templim tur ir jābūt, — Batsurs atbildēja. — Paēdīsim brokastis un iesim to apskatīt. Bet templis nav galvenais.

— Kas tad?

— Tas, uz kā tu stāvi.

— Smiltis?

— Spēkavīr, tava apķērība netiek līdzi tavai ziņkārībai… Paraus ar ķepiņām smiltis un pasaki, kas atrodas zem tām.

— Vai tu redz! — Žora iesaucās, atrausis smiltis.

— Gluži tāpat iesaucos arī es pirms pusstundas. Kas tas ir par iezi?

Žora uzsita ar veseri pa gludo, it kā nopulēto tumšpelēka akmens virsmu. Nogulās knūpus, atrausa smiltis lielākā plankumā, vērīgi apskatīja dīvaino iezi; pagājās citā vietā, parakņājās arī tur — atkal tas pats iezis.

Viņš četrrāpus virzījās apkārt automašīnai un zem plāna irdenas smilts slānīša visur atrada tēraudcietu, gludu pelēka akmens virsmu. Tajā nebija gandrīz nevienas plaisas, un veseris lēca atpakaļ kā no laktas. Žora piecēlās kājās, paskrēja dažus desmitus metru, atkal parausa smiltis. Tas pats . ..

— Vai visur ir šāds pamats? — viņš izbrīnījies jautāja.

— Visā ieplakā, — Ozerovs atbildēja. — Vietām smilts kārta biezāka. Tā, acīm redzot, nespēj noturēties uz gludās virsmas. Vēji smiltis arvien aizpūš. Žora, kā jūs domājat, kas tas ir?

— Ja mēs nebūtu Gobi tuksnesī, es teiktu, ka tas izskatās pēc pulēta betona un visa šī ieplaka līdzinās . . . lidlaukam.

— Lieliski! — Ozerovs sacīja. — To nu gan negaidīju …

— Žora, Žora! — Batsurs iesaucās. — Tu būsi akadēmiķis. Apsveicu … Zili brīnumi!…

— Jūs taču mani nesapratāt, — Žora gandrīz raudādams protestēja. — Un neļāvāt pabeigt sacīto. Es taču teicu — ja mēs nebūtu Gobi tuksnesī. Bet mēs esam Gobi tuksnesī! Kuram katram stulbenim skaidrs, ka šeit betons nevar būt. Par ko jūs mani turat? Protams, es sajēdzu, ka tas ir pavisam kas cits. . . Bet kas? Lavas virskārta? Lava izplūdusi pa ieplakas gultni, un radies šis «betons» … Ko jūs smejaties? Vai tad tā nav?

— Mēs nesmejamies, — Ozerovs nopietni atbildēja. Tomēr nekad nevajag tūlīt atteikties no spriedumiem, kas tev pašam liekas vispareizākie. Šī ieplaka mazliet taču līdzinās lidlaukam?

— Jā gan, bet…

— Arī es domāju tāpat. Protams, lava tā nav. Visdrīzāk tas ir betonam līdzīgs, bet daudz izturīgāks mākslīgs materiāls. Un šis laukums varbūt bijis kaut kas tāds kā . .. lidlauks. Kaut kas tāds.. . Nesteigsimies ar galīgiem secinājumiem. Redzēsim, ko dos apakšzemes apskate …

*

Pazemes pētīšana ilga veselu dienu. Batsurs, Ozerovs, Žambals un Žora lēnītēm virzījās pa gaiteņu un zāļu labirintu. Svaiga gaisa strāva rāva uz priekšu paštaisītās lāpas liesmu. Visi četri gāja gaisa plūsmas virzienā. Reizēm apstājās, lai palūkotos blakus gaiteņos. Visas ejas un zāles bija izcirstas blīvā, pelēkā smilšakmenī. Uz gludi nopulētām sienām ne uzrakstu, ne zīmējumu. Zāļu augstās, pusapaļās velves pārsteidza ar ģeometrisko formu pareizumu.

— Dīvaina būve, — Batsurs brīnījās. — Ar kādiem instrumentiem izcirsts šis labirints? — Laikam gan šis nav ne mongoļu un pat ne ķīniešu roku darbs . . .

— Protams, šī ir daudz vecāka būve, — Ozerovs piekrita. — Droši vien veidota reizē ar laukumu, ko Žora nosauca par lidlauku. Mongoļu mūki daudz vēlāk apakšzemes zāles pārvērtuši par templi.

— Kas tad visu to izbūvējis? — Žora brīnījās.

— Spēkavīr, nesteidzies! Visu uzzināsim! Ja trīs mednieki apvieno savus pūliņus, viņi savaņģo pat visstiprāko lauvu.

— Batsur, vai tad Mongolijā ir lauvas?

— Tagad nav, bet pagājušajos ģeoloģiskajos laikmetos ir bijušas. Es tiku domājis . . .

Batsurs sakāmo nepabeidza. Viņi sadzirdēja troksni.

— Vējš? — Ozerovs minēja.

— Laikam gan ne … Varbūt ūdens? Esam nokāpuši diezgan dziļi.

Pētnieki piesardzīgi devās uz priekšu. Troksnis kļuva arvien jaušamāks. Gaisa plūsma jau bija tik spēcīga, ka gandrīz nodzēsa lāpu.

Pēkšņi ieblāzmojās vāja gaisma. Gaitenis beidzās. Nācēji iegāja milzīgā, apaļā zālē. Gaisma staroja kaut kur no augšas un visvairāk skāra ārkārtīgi liela, zāles sienā izkalta akmens tēla seju.

— Šī tad nu ir Lielā Lamas statuja, — Batsurs klusi sacīja. — Milzenis! . . .

Tēls bija vairāk nekā trīsdesmit metru augsts. Lama sēdēja, acis aizvērtas, lielās rokas ar resnajiem pirkstiem noliktas uz ceļgaliem. Pie statujas kājām no plaisas zāles sienā burbuļoja avots. Spēcīgā ūdens strūkla čalodama krita lejup un pazuda dziļā tunelī.

Žora steidzās ūdeni nogaršot.

— Brīnišķīgs ūdens! — viņš iesaucās. — Kopš izbraukšanas no Alma-Atas neesmu dzēris tik labu ūdeni.

— Droši vien svētais ūdens, — Žambals izteica savas domas. — Paņemsim līdzi labi daudz. Būs varen garšīgs tēja …

Ozerovs un Batsurs uzkāpa uz statujas milzīgās pakājes un, ieslēguši elektriskās spuldzes, apbrīnoja raibo lupatu kaudzi, ko šeit pa vienai vien sanesuši svētceļnieki.

— Vēsturniekiem te būs darbs, — Batsurs piebilda. — Šis, jādomā, ir viens no visvecākajiem Mongolijas tempļiem un turklāt pamests ļoti sen. Diez vai kāds to vairs atceras . . . Spriežot pēc šīm panckām, pēdējie svētceļnieki te bijuši pirms saviem simt gadiem.

— Viss pilnīgi pareizi, — Ozerovs pēkšņi ieteicās. — Te ir arī pērkondārdu garu svētās plāksnes gabals, par kuru runāja mirstošais sargs.

Uz Arkādija plaukstas iemirdzējās spīguļojoša kristāla šķemba.

— Tā jau es domāju, — Ozerovs turpināja. — Šī ir tās pašas vielas šķemba, ko Žora atrada bazalta plakankalnes aizā. Batsur, vai saproti, ko tas nozīmē? …

— Bet tas taču nav minerāls… — iesaucās jaunais mongolis, apskatīdams Arkādija iedoto šķembu, — tas ir,..

Protams, tas ir kāda aparāta gabals… Te nu tev nu bija saules enerģijas kondensēšanas uz melnā bazalta plato.

— Te ir iekalts kāds uzraksts, — Batsurs sacīja, rādīdams uz statujas pamatu.

Arkādijs apgaismoja dīvainās iekaltās zīmes ar elektrisko lukturīti.

— Uzraksts, Batsur, katrā ziņā jāatšifrē. Te bija nolikta apbrīnojamās vielas šķemba. Uzraksts laikam attiecināts uz to.

— Ķīniešu valodā, — Batsurs murmināja, vilkdams pirkstu pār hieroglifiem. — Es gandrīz neko nesaprotu . . . Kaut kas par Dārdu aizas noslēpumu, par Adžbogdo pērkondārdu gariem. Būs jānozīmē un jānofotografē. Pārtulkosim vēlāk.

Kamēr Batsurs nokopēja uzrakstu, Ozerovs un žora, viens otram palīdzēdami, uzkāpa uz Lielā Lamas pleca.

— Augšā zāles sienā tādas pašas «šaujamlūkas» kā tā klostera pazemē, kur mitinājās vecais mongolis! — Arkādijs sauca no Lamas pleca. — Droši vien visas šīs apakšzemes telpas kādreiz izmantotas vienos un tais pašos nolūkos. Spriežot pēc spraugu virziena, «šaujamlūkas» vērstas … uz bazalta plakankalnes pusi. Vai tiešām arī no šejienes bijusi saskatāma pērkondārdu garu trakošana virs Adžbogdo kalniem?

— Zini ko, Arkādij, — Batsurs sacīja, kad Ozerovs nokāpa pie statujas pakājes, — manuprāt, dusošais Lama izcirsts kādas senākas ierīces vietā. Statujas apdare daudz rupjāka nekā apakšzemes tuneļu un zāļu sienu slīpējums, bet šur tur uz tēla postamenta un kājām saglabājušās smalkākas apdares pēdas.

— Nav šaubu, kas šis Lamas veidojums ir samērā jauns, — Ozerovs piekrita, — bet apakšzemes telpas daudzus tūkstošus gadu vecas. Daudzus tūkstošus, Batsur!

— Kur iesim tagad? — žora jautāja.

Ozerovs un Batsurs pārmija skatienus.

— Tagad palicis pats galvenais, — Ozerovs svinīgi pasludināja. — Visi nepieciešamie dati ir mūsu rokās. Vecajam sargam bijusi taisnība . . . Uzrakstu Batsurs atšifrēs, atpakaļ braucot. Tagad vēl jāatgriežas uz bazalta plakankalni, kaut vai ar lidmašīnu jānokļūst līdz tās centrālajam vulkānam un jānokāpj Dārdu aizā. Protams, ja tur vēl var iekļūt. Pārāk daudz laika esam izšķieduši Atasulā. Tagad dārgs katrs brīdis.

*

Pēc divām dienām zaļā apvidus mašīna piebrauca pie vecās nometnes vietas blakus bazalta plato kraujām. Šeit ekspedīcijas dalībnieki papildināja dzeramā ūdens krājumus. Žora gribēja izpeldēties, bet Ozerovs neļāva.

— Atceļā izplunčosies, tagad nav laika. Ja nokavēsimies, «ļaunie gari» neielaidīs mūs Dārdu aizā.

Žora drūmu vaigu iekāpa mašīnas kulbā. Pēdējās dienās viņš vairs nesaprata, kad Arkādijs Mihailovičs un Batsurs runā nopietni un kad vīpsnā par viņu. Patiesību sakot, viss sākās Atasulas ieplakā, kad Žora samuldējās par lidlauku un lavu … Tagad Batsurs dēvēja par «lidlauku» katru ceļā redzēto takiru, un Arkādijs Mihailovičs, runādams par Atasulas apakšzemes zālēm, godāja tās tikai par «Apakšzemes labirintu līdzās lidlaukam».

Batsurs visu ceļu nopūlējās ar ķīniešu uzraksta atšifrēšanu. Bet īstas skaidrības neguva. Kratīdamies mašīnas kulbā, viņš purpināja par pērkondārdu garu trakošanu, par svētajām plāksnēm un Lamu. No sarunām, ko īsajos atpūtas brīžos risināja Batsurs un Arkādijs Mihailovičs, arī nevarēja neko saprast. Šķita, ka viņi abi patiesi noticējuši senlaiku teiksmai, ko pastāstīja vecais mongolis, un tagad grasās apciemot ļaunos garus, kuri mīt bazalta plato centrā, un ļoti baidās nokavēties ar šo apciemojumu.

Uz visiem Žoras jautājumiem Batsurs atbildēja vienu un to pašu:

— Spēkavīr, pacieties! Viss vēl nav skaidrs. Pagaidām tā ir hipotēze …

«Varena hipotēze!» Žora īgni domāja. Tomēr pēc kļūmes ar lidlauku viņš sargājās skaļi izpaust savas domas. Šaubas Žora uzticēja Žambalam un nerunīgajam šoferim. Tas zīmīgi sarauca augšup uzacis, nospļāvās caur zobiem un, kā allaž, neteica ne vārda, bet Žambals negaidot sacīja:

— Viss ir pareizi! Ļauns gars jātriec prom no Gobi. Atnākusi jauna dzīve. Kālab mums ļauns gars? Mūki aizgāja, lai ļauns gars arī aiziet. Labi būs …

Nometni iekārtoja zem bazalta plakankalnes kraujas, kilometrus trīsdesmit uz rietumiem no avota. Nākamajā rītā, paķēruši līdzi radiometrus un virves, pētnieki devās uz centrālo vulkānisko konusu, kas nebija vairs tālu. Vasarā no avota puses daudzo plaisu dēļ neizdevās piekļūt pie šā konusa. Taču izrādījās, ka to nevar sasniegt arī no šīs nometnes. Dziļās plaisas, kas bija sašķēlušas bazalta lavas slāņus, drīz aizšķēršļoja pētniekiem ceļu.

— Šeit nu gan vajadzīgs helikopters, — Batsurs dusmīgi sacīja.

— Žora, cik liela ir radioaktivitāte? — Arkādijs Mihailovičs painteresējās.

— Normāla . ..

— Līdz centrālajam konusam apmēram kilometrs. Līdz konusa krāterim kādi pusotra kilometri. Batsur, varbūt vēl ir par agru . . .

— Ja izstarojums plūst vienā virzienā, tad es piekrītu. Bet līdz Dārdu aizai vairs tikai savi trīssimt vai četrsimt metri. Aizas ietekmei jau vajadzētu izpausties.

— Neaizmirsti, ka izlādēšanās notikusi nesen, pirms dažiem mēnešiem.

«Par ko viņi runā?» Žora domāja, ar nepatiku uzmezdams acis dziļajām plaisām.

— Arkādij Mihailovič, — viņš jautāja, kad Ozerovs un Batsurs bija apklusuši, — ko jūs saucat par Dārdu aizu?

— To bezdibeni, kas sniedzas līdz centrālajam konusam. Mēs šo aizu rūpīgi apskatījām no lidmašīnas. No šīs aizas var iekļūt centrālā vulkāna krāterī. Šis ir vienīgais krāteris, kuru nav aizsprostojusi lava. Lidojot novērojām, ka virs krātera radioaktivitāte ir spēcīgāka.

— Vai nevarētu pamēģināt iekļūt krāterī pa aizu? — žora nedroši ieteicās. — Aiza taču droši vien sniedzas līdz plakankalnes malai…

— Tā ir prātīga doma, — Batsurs piebilda, — protams, ja pa aizas gultni var virzīties un mēs neapmaldīsimies plaisu labirintā. No apakšas nekas nebūs redzams.

— Jāpamēģina, — Ozerovs sacīja. — Tagad esam galīgi pārliecinājušies, ka pa plakankalnes virsmu līdz centrālajam vulkānam nokjūt nevar. Un tomēr lama, kas lidlauka apakšzemes templī ienesis svētās plāksnes šķembu, kā redzams, bijis tik pārdrošs un iekļuvis centrālajā krāterī. Pamēģināsim darīt tā, kā teica Žora.

Tikai nākamās dienas pievakarē ekspedīcijas dalībniekiem izdevās plakankalnes kraujās atrast Dārdu aizas ieeju. Tā ne ar ko neatšķīrās no citām plaisām, kas simtiem līkumoja uz plakankalnes vidieni. Dārdu aizas gultne bija piebrukuši ar milzīgiem bazalta bluķiem. Pa tiem vajadzēja virzīties uz priekšu, un gājēji ik brīdi varēja nolauzt kaklu.

Aizritēja vēl dažas dienas, iekām sarežģītajā plaisu labirintā izdevās atrast galveno aizu, kas veda uz centrālā vulkāna krāteri.

Vietām aiza bija tikai nedaudz platāka par metru. Melnās sienas sniedzās stāvus gaisā, un vienīgi šaura zilas debess svītriņa tur nesasniedzamā augstienē atgādināja par milzīgo pasauli, kas palikusi ārpus šā šaurā klinšu labirinta.

Virzīdamies pa aizas gultni, Žora centās nedomāt, kas notiktu, ja tagad sāktos zemestrīce. Plaisas varētu aizvērties tikpat viegli, kā tās kādreiz atvērušās. Tad pāris mirkļos pētnieki būtu saspiesti un viņu skeleti kļūtu par pārakmeņojumiem, kas ieslēgti vairākus simtus metru biezā bazalta iezī.

Beidzot iedrebējās radiometru šautras. Acīm redzot, centrālā vulkāna krātera kanāls bija tuvu.

Žora uzsauca un pateica par to Ozerovam un Batsuram, kuri bija aizgājuši pa priekšu. Atbalss uztvēra saucienu un skanēja gan attālinādamās, gan atkal tuvodamās. Šķita, ka plaisu labirintā pats gaiss dūc un kauc kā baismīgās stabulēs.

— Patiesība nav pierādāma ar skaļu kliegšanu, — Batsurs mēģināja jokot, bet smaida viņa sejā nemanīja.

Tu pamodināsi visus Dārdu aizas ļaunos garus.

Aparātu skaitļi ik brīdi kļuva lielāki. Žora gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņi ieraudzīs vulkāna krāteri, bet tobrīd aiza sazarojās vēlreiz.

— Uz kuru pusi iesim? — Batsurs jautāja.

Viņi bija trīs. Žambals todien palika nometnē.

— Sadalīsimies divās grupās, — Ozerovs ierosināja. — Jūs ar Žoru ejiet pa labi, es iešu pa kreisi. Kas nokļūs strupceļā, tas atgriezīsies atpakaļ šeit, bet, kas sasniegs krātera kanālu, gaidīs tur pienākam vienu vai divus. Krāterim jābūt tuvu.

Tā viņi arī izdarīja. Žora un Batsurs pazuda aizas labajā nozarojumā. Uzmanīgi lēkdami no bluķa uz bluķi, viņi pavirzījās dažus simtus metru. Aparātu šautras svārstījās arvien vairāk. Pēkšņi aiza kļuva platāka un Žoram aizrāvās elpa. Turpat priekšā rēgojās tumšais krātera bezdibenis. Tas sniedzās dziļdziļi zemē. Apakšā valdīja necaurredzama tumsa.

Žora pierāpās pie aizas malas un ielūkojās krāterī. Nekas nebija saskatāms. Žora paņēma akmeni un gribēja iemest krāterī, bet Batsurs brīdinoši pacēla roku.

— Mēs nezinām, kas ir tur apakšā, — viņš nopietni sacīja.

— Vai gaidīsim Arkādiju Mihailoviču?

Batsurs pamāja ar galvu.

— Paskatieties, cik gludas krātera sienas, — pēc īsa klusuma brīža sacīja Žora. — Gluži kā nopulētas.

— Vai tev nešķiet, ka krātera sienas līdzīgas Atasulas apakšzemes zāļu un gaiteņu sienām? — Batsurs ierunājās.

— Tīri ārēja līdzība, — Žora nevērīgi atmeta ar roku.

— Par to vēl var strīdēties, — Batsurs pavīpsnāja.

— Kāpēc negribat ar mani runāt nopietni? — Žora apvainojās. — Ikvienam muļķim skaidrs, ka tur viss bija izbūvēts cilvēku rokām, bet šeit. ..

— Man, piemēram, nepavisam nav skaidrs, ka cilvēku rokas būtu izveidojušas Atasulas apakšzemes zāles, — Batsurs domīgi sacīja. — Arī šeit, spēkavīr, viss nav nemaz tik vienkārši, kā tas šķiet… Šis krāteris vairāk līdzīgs milzīgai šahtai. Rītdien atnesīsim virves, pamēģināsim nolaisties krāterī, tad redzēsim.

— Mēs dosimies tur lejā? — Žora jautāja, pašķielēdams uz tumšo bezdibeni.

— Atbildēšu ar sakāmvārdu: «Kad šakālim jautāja, vai viņš aprīšot vistu, šakālis sāka nevaldāmi smieties.» Tāpēc jau esam šurp nākuši. Bet tu, ja negribi, vari nelaisties lejup krāterī.

— Rīkošos tāpat, kā rīkosies citi, — Žora drūmi atteica.

Viņi ilgi sēdēja pie krātera malas un gaidīja. Ozerovs arvien vēl nenāca.

— Dīvaini, — Batsurs beidzot sacīja. — Arkādijam jau vajadzēja būt šeit. Diez vai tas aizas nozarojums nav garāks par mūsējo?

— Varbūt arī Arkādijs nokļuvis līdz krāterim un gaida mūs, — Žora ieteicās.

— Pieturi mani aiz kājām, — Batsurs palūdza.

Viņš pārkāra galvu pār krātera šahtas malu un ilgi aplūkoja tumšās sienas.

— Krātera augšgalā plaisas nav redzamas, — viņš beidzot sacīja, uzmanīgi virzīdamies nost no bezdibeņa. — Dīvaina caurule. Pilnīgi apaļa un atgādina ārkārtīgi liela dižgabala stobru. Protams, Arkādijam taisnība … Tomēr jāuzzina, kur viņš aizķēries. Iesim, spēkavīr!

Viņi atgriezās pie aizas sazarojuma. Ozerovs nebija arī tur.

— Ļoti dīvaini, — Batsurs noņurdēja, un Žora saprata, ka biedrs noraizējies ne pa jokam.

Batsurs uzrakstīja uz papīra lapiņas dažus vārdus, uzlika zīmīti uz klints bluķa un uz zīmītes stūra nelielu akmeni.

— Ja tagad nesastapsimies, viņš ieraudzīs zīmīti,— Batsurs sacīja. — Dosimies tālāk . . .

Viņi iegāja aizas kreisajā nozarojumā. Šī plaisa bija tik šaura, ka vietām tikai ar lielām pūlēm varēja izlīst cauri. Sprauga gandrīz pilnīgi tumša. Batsurs ieslēdza lukturi un lēnām virzījās uz priekšu. Žora, smagi elpodams, turējās viņam līdzi. Mugursoma bija jānoņem un jāvelk nopakaļ. Ja tā būtu uz pleciem, Žora jau son šinī akmens slazdā netiktu vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Bet tad eja kļuva platāka. Žora izslējās staltāk, palūkojās augšup un… neko neredzēja. Visapkārt tumsa. Tikai luktura stari apgaismoja šauru, līkumainu eju, kas lēzeni slīdēja lejup.

— Batsur, mēs esam pazemē! . ..

— Tu neesi maldījies. Tagad skaties abi acīm, vai nebūs kāda nozarojuma. Turies gar kreiso sienu, es turēšos gar labo. Mēs nedrīkstam apmaldīties . . .

Viņi pagāja vēl dažus desmitus soļu. Eja slīdēja lejup arvien stāvāk.

— Batsur, te ir gluži vai gaitenis. Ir arī pakāpieni . . .

— Izpētīsim vēlāk. Tagad drīzāk jāatrod Arkādijs.

Viņi steigšus gāja lejup pa slīpu, platu tuneli. Melnās sienas gludi nopulētas. Klonā cits aiz cita vienādi pakāpieni. Tunelis pamazām liecās, izveidodams pareizu pusloku.

— Batsur, nozarojums.

Gājēji apstājās. No galvenā tuneļa nošķīrās pa kreisi vēl viens šaurāks tunelis.

— Žora, paliec šeit. Es apskatīšu blakus tuneli.

— Bet.. .

— Ne vārda! Paliec te un gaidi mani!

Batsurs pazuda. Žora sakoda zobus un gaidīja. Laiks šķita apstājies. Viņam likās — pagājusi vesela stunda, bet Batsurs vēlāk apgalvoja, ka esot bijis projām ne vairāk kā desmit minūtes.

Batsurs atgriezās drūms.

— Tur ir ļoti daudz nozarojumu. Vesels labirints. Slikti, ja Arkādijs būtu gājis tur …

— Kurp tagad iesim?

— Mēģināsim iet tālāk pa galveno tuneli.

Viņi atkal devās uz priekšu. Tunelis veda arvien vairāk lejup.

— Batsur, esam nokāpuši ļoti dziļi.

— Būs jau labi. Līdz Zemes centram vēl tālu ..«

— Atkal nozarojums, Batsur!

Jaunais mongolis, zobus sakodis, pateica pāris rupju vārdu.

— Tagad es apskatīšu blakus eju. Atļauj man, bet tu pagaidi šeit.

Batsurs šaubījās.

— Es tikai lidz pirmajam nozarojumam …

— Lai notiek, ej . . . Esi piesardzīgs.

Zora atgriezās pēc dažām minūtēm. Viņš satraukti elpoja. Acis bailēs ieplestas.

— Tur, tur . . .

— Kas ir tur?

— Tur tālāk netiek. Aizgruvums. . . Bet tur . ..

— Kas?

— Skelets . . . cilvēka.

Batsurs nolika ieslēgtu lukturi zemē pie tuneļu sazarojuma un devās līdzi Žoram. Pagājuši dažus desmitus metru, viņi atdūrās pret aizgruvumu. Starp akmeņiem balsnēja cilvēka kauli un galvaskauss.

Batsurs uzmanīgi apskatīja kaulus.

— Tas ir jaunieša skelets. Gandrīz vēl bērna… Varbūt tas bijis Cambins — mirušā vecā sarga mazdēls . . .

— Vai šis zēns gājis bojā, tunelim sabrūkot?

— Kas to var zināt? Nogruvums noticis nesen. Varbūt pēc tam, kad šis cilvēks te atkļuvis .. . Paskaties, ko rāda radiometrs!

— Pietrūcis iedaļu! Šautra apstājusies aiz vislielākās iedaļas.

— Slikti. Pavisam slikti. Šinī pazemē cilvēki nedrīkst ilgi uzturēties. Šie ir tie bazalta plato ļaunie gari. — Batsurs rādīja uz aparāta šautru. — Mums pēc iespējas drīzāk jāsameklē Arkādijs. Viņš ir nepiesardzīgāks, nekā biju domājis.

Batsurs un Žora gāja lejup pa galveno tunelī vēl kādu stundu un nozarojumos vairs neiegriežas; iezīmēja tikai maršrutu ar šautrām, kuras Žora ar krītu uzvilka uz tuneļa sienas. Vairākkārt Batsurs sauca Ozerovu. Žora spalgi svilpa. Taču viņiem atbildēja vienīgi tāla atbalss.

— Arkādijam būs jāsadod krietna suta, — Batsurs alkal un atkal uztraukti sacīja. — Vai tad viens drīkst aiziet tik tālu? Viijam vajadzēja mūs uzgaidīt.

— Velti sēdējam pie krātera, — Žora iebilda.

Batsurs neatbildēja. Tunelis, mezdams līkumu, arvien vēl veda lejup.

Pēkšņi Batsurs apstājās un iesita sev ar plaukstu pa pieri.

— Bet šī taču ir spirāle! — viņš iesaucās. — Tunelis pa spirāli riņķo ap centrālo krāteri. Lejup dodamies, jau vairākkārt esam apgājuši apkārt vertikālajam kanālam. Šī ir mākslīga eja, kas ved uz vulkāna dzīlēm . . . Arkādijs ir gudrs puisis! …

— Vējš pūš, — Žora čukstēja.

— Protams . . . Šeit visur ir vēdināšana. Viņi ir bijuši talantīgi inženieri.

— Kādi «viņi»?

— «Viņi», kas visu šo sistēmu izbūvējuši…

— Bet kas tad ir tie «viņi»? …

Tunelis pēkšņi pagriezās par deviņdesmit grādiem un sienas atvirzījās sāņus. Nācēju lukturu strēles tūlīt pazuda bezgalīgajā tumsā.

— Kas tas? — Žora iesaucās.

Batsurs neatbildēja. Viņš vērīgi raudzījās tumsā.

— Nodzēs lukturi! — Batsurs pēkšņi teica Žoram.

Batsuru un Žoru ielenca tumsa. Nē, tā tomēr nebija tumsa. Žora tur priekšā saskatīja blāvu, zaļganu spīdumu. Pamazām acis pierada pie tumsas, un viņš ieraudzīja rindu rindās milzīgas plāksnes, kuras izstaroja bālu, zaļganvioletu gaismu. Plākšņu rindas sniedzās kaut kur tālu tālu.

— Te nu ir Dārdu aizas sirds, — Batsurs čukstēja. — Arkādijs ir ģēnijs . . .

— Bet kas šeit īsti ir? — Žora vēlreiz jautāja.

— Zemes iedzīvotājiem atstāts mantojums, — Batsurs atbildēja. — Arkādij! — viņš sauca, salicis plaukstas kā tauri.

Apakšzemes telpas, šķiet, atdzīvojās. Tūkstoši milzīgo plākšņu atbalsoja Batsura saucienu, un tas aizlidoja pa bezgalīgajām zālēm.

— Arkādij! Arkādij! Arkādij! . . .

Zoru pārņēma šaušalas. Pazeme, šķiet, priecājās, sadzirdējusi cilvēka balsi, un atkārtoja to visvisādi:

— Arkādij! . . . Kādij! .,. Dij! .. .

Beidzot atbalss apklusa. Batsurs un Žora ieslēdza spuldzes un ilgi klausījās. Atbildes nebija.

— Varbūt Arkādijs līdz šejienei nav ticis? — Žora čukstēdams jautāja.

— Viņš katrā ziņā ir ticis.. . Jau pirms brauciena uz Atasulu viņš sacīja, ka te vajagot būt kaut kam līdzīgam … Paliec šeit un nenodzēs lukturi. Iešu meklēt Arkādiju. Ja pēc stundas nepārnākšu, atgriezies nometnē, bet lukturi atstāj šeit. Atpakaļ ejot, dedzini sveces. Lai lukturis paliek kā bāka. Kad atpūties, nāciet šurp abi ar Žambalu. Paņemiet līdzi nestuves! .. . Dziļāk zālē neejiet nekādā gadījumā. Plāksnēm tuvoties ir bīstami. Ja mani un Arkādiju neatradīsiet, brauciet ar automašīnu uz Ulanbatoru. Tur izstāstiet visu redzēto. Bet tagad vairs ne vārda . .. Šinīs zālēs cilvēks vienā reizē nedrīkst uzturēties ilgāk nekā pusotras vai divas stundas. Žora, netielējies… Apsoli, ka izdarīsi to, ko sacīju. Dod roku! …

Batsurs spēcīgi apkampa Žoru un devās iekšā tumsā. Viņa luktura gaismiņas šķēps attālinājās arvien vairāk un beidzot pārvērtās par tievu, spīguļojošu adatu. Batsurs jau bija labā gabalā, kad Žora atkal sadzirdēja saucienu:

— Arkādij! Arkādij! . . .

Atbalss uztvēra šo vārdu un arī šoreiz iznēsāja pa visām zālēm.

Žora apsēdās uz akmens klona un gaidīja. Pulksteņa rādītāji kustējās lēni. Līdz norunātajam laikam vēl bija tālu.

Dažreiz ir ļoti labi, ja cilvēks kādu laiciņu var pabūt viens. Citi vismaz neredz, ka šis cilvēks raud.

*

Tumovs lēni gāja pa Sokoļņiku bulvāri, kurā tagad bija maz ļaužu. Dzeltenas lapas gūlās uz mitrā asfalta. Vējš svieda sejā sīkas lietus lāšu šaltis. Redz, kur arī nams ar lielām stikla durvīm. No šejienes pirms pusgada viņi sāka savu ceļojumu.

Tumovs smagi nopūtās.

«Ko lai viņš saka Arkādija māsām? Ko par viņu domās Ļuda?»

Tumovam svārku augškabatā bija Očira sūtītā telegramma, ko viņš saņēma jau pirms divām nedēļām. Divas nedēļas Igors nēsāja to sev līdzi. Katru rītu viņš sev solījās, ka vakarā brauks uz Sokoļņikiem, un katru vakaru mazdūšīgi gudroja kādu ieganstu, lai nebūtu jābrauc. Tumovs pūlējās sev iegalvot, ka gaidot otru telegrammu. Bet sirds dziļumos bija pārliecināts, ka šī otrā telegramma vēstīs par lielu nelaimi.

Jau divas nedēļas viņš baidījās ņemt rokā tālruņa klausuli, bija pametis visas savas darīšanas, darbu un gaidīja . . . Ko gaidīja?

Šorīt Tumovam institūtā iedeva Ludmilas zīmīti. Viņa ļoti lūdza, lai Tumovs atbraucot pie viņiem. Ilgāk vilcināties ar apciemojumu vairs nevarēja.

Satvēris parādes durvju rokturi, Tumovs vēl lāgā nezināja — piezvanīs vai nepiezvanīs pie Ozerova dzīvokļa. Piezvanījis Tumovs nezināja, vai pateiks ko par Ulanbatoras telegrammu vai gļēvi klusēs par to.

Durvis atvēra Ludmila. Viņa nopietni sasveicinājās un sacīja:

— Lūdzu, nāciet, novelciet mēteli! . .,

«Varbūt viņas jau ko zina?» Igors domāja, lēni maukdams nost vienu galošu, pēc tam otru, noraisīdams kaklautu, lēnītēm vilkdams nost mēteli.

— Nu nāciet taču beidzot! — no istabas atskanēja Irinas Mihailovnas — Arkādija vecākās māsas skarbā balss. — Ko jūs tur tūļājaties?

— Ejiet ātrāk istabā! — Ludmila teica, stāvēdama viņam aiz muguras. — Esam ļoti noraizējušās.

«Nē, nezina,» Tumovs domāja un pataustīja, vai telegramma vēl ir kabatā.

Viņš iegāja māsu istabā.

Irina sēdēja uz dīvāna pie galda lampas ar zaļu abažūru. Viņas šaurā, garā seja bija ļoti bāla un lampas gaismā likās zaļgana. Dziļas, tumšas krunkas abpus mutes. Plānās lūpas cieši sakniebtas. Viņa klusēdama sniedza Tumovam šauru, vēsu roku un pamāja, lai viņš apsēžoties iepretim.

Igors steigšus atlaidās dziļā atzveltnes krēslā, priecādamies, ka seja paliek ēnā. Ludmila, ietinusies lielā, pūkainā lakatā, iekārtojās dīvāna stūrītī, pierāva sev klāt kājas, paņēma klēpī kaķi un to lēnītēm glaudīja.

Iestājās spriegs klusums.

— Nu? — Irina vaicāja un iekāsējās.

— Vai jūs ko teicāt? — Tumovs apmulsa.

—Irina pēdējā laikā sasirgusi, — Ludmila steigšus paskaidroja un nopūtās.

— Ne jau par to ir runa, — Irina skarbi sacīja. — Kur ir Arkādijs?

— Es n-nezinu, — Tumovs vilcinādamies nedroši teica, un viņam šķita, ka telegrammas lapa smagi spiež krūtis.

— Dīvaini, kā tad jūs to nezināt, Igor Nikolajevič? — smalkā, skanīgā balsī brīnījās Irina. — Jūs ievilinājāt viņu šajā ekspedīcijā, kas notika dievs zin kāpēc un velns zin kādēļ. Pats esat atgriezies pirms nepilniem trim mēnešiem. No brāļa nav nekādu ziņu. Jūs nerādāties acīs, neatzīstat par vajadzīgu pat pa tālruni skaidri pateikt, kur viņš ir un kas viņam noticis. Neņemiet ļaunā, bet kārtīgi cilvēki tā nedara. Un Arkādijs vēl dēvēja jūs par savu draugu.

— Irina, neuztraucies,— Ļuda klusu sacīja. — Atvainojiet viņu, Igor Nikolajevič. Mēs ļoti raizējamies brāļa dēļ. Vairāk nekā trīs mēnešus neesam saņēmušas no viņa ne rindu. Jūs esat atgriezies jau sen un arī klusējat.

— Es jau gribēju . . . katru dienu gribēju … — Tumovs murmināja, nezinādams, kur acis likt. — Traki daudz darīšanu, pārskati . . . Tūlīt bija atkal jābrauc komandējumā … Lūdzu, piedodiet, es, protams, esmu ļoti nogrēkojies, bet. . .

— Kad redzējāt viņu pēdējo reizi? — Irina jautāja, neatlaidīgi vērdamās Tumovā.

— Tieši pirms trijiem mēnešiem, divdesmit astotajā augustā.

— Kāpēc viņš neiedeva priekš mums vēstuli? *

— Nošķīrāmies, braucām katrs savā virzienā. Nezinājām, kurš pirmais nokļūsim līdz apdzīvotām vietām.

— Kāpēc nošķīrāties?

— Arkādijs gFibēja izdarīt papildu pētījumus un doties mazliet tālāk uz dienvidiem.

— Bet jūs?

— Es ceļoju kopā ar karavānu atpakaļ uz ziemeļiem.

— Tātad jūs viņu pamētāt un laidāties lapās?

— Gluži tā nebija … — Tumovs gribēja turpināt, bet aprāvās un apklusa.

Irina piemiedza acis.

— Vai ari jūs… Negribu teikt šo drausmīgo vārdu . . . Vai ari jūs kaut ko slēpjat no mums. Papūlieties runāt taisnību, Igor Nikolajevič!

— Lūdzu, lūdzu, — piebilda Ļuda. — Visļaunākais ir neziņa.

— Jel saprotiet, ka es pats nekā nezinu! — Tumovs jau gandrīz kliedza. — Itin nekā! . .. Arkādijs būs kaut kur aizkavējies. Tur taču ir Gobi tuksnesis… Domāju, ka Arkādijs drīz atbrauks … — Pēdējos vārdus Tumovs tik tikko spēja izteikt. — Es ari gaidu dienu no dienas …

— Nē, jūs mums kaut ko slēpjat, — Irina skarbi sacīja. — Ko visu laiku knibināties ap to kabatu? Kas jums tur ir? Parādiet!

— N-nekā nav! — Tumovs sacīja, un dūša viņam saskrēja papēžos. — Tikai te-telegramma no Ulanbatoras . . . L-lūdzu! . . .

Irina paķēra saburzīto telegrammu, aši pārlaida rindām acis un aizsedza ar plaukstām seju. Ludmila trīcošiem pirkstiem pacēla zemē nokritušo lapu. Lēni, skaidrā balsī izlasīja:

— Uz jūsu pieprasījumu ziņoju: Ozerova grupa nav atgriezusies. Meklējumi pagaidām veltīgi… — Meitenes pleci sāka raustīties. — Turpinām … Ziņošu … — Viņa iespieda seju dīvāna spilvenos un, skaļi elsodama, šņukstēja.

Tumovs apjuka pavisam. Viņš smagnēji piecēlās no atzveltnes krēsla, nejauši aizķēra uz galda malas nolikto grāmatu kaudzīti. Grāmatas blīkšķēdamas krita uz grīdas. Tumovs pieliecās, gribēja ņemt augšā grāmatas, bet atmeta ar roku, nepaņēma un piesēdās uz dīvāna maliņas starp abām māsām.

— Saprotiet taču, viss vēl nav zaudēts, — viņš nedroši mierināja. — Atradīs … Atbrauks … atgriezīsies …

— Esmu jau atgriezies! — pie durvīm atskanēja pazīstama balss. — Kas te notiek?

*

Vēlāk Tumovs nekādi nespēja secīgi atainot atmiņā visus notikumus, kas norisinājās tovakar. Irina pēkšņi pielēca kājās un tik strauji, ka apgāzās lampa. Žēli nošķindēja zaļais abažūrs. Istabā iestājās tumsa. Bija dzirdama tikai Irinas histēriskā balss, Ļudas skaļā raudāšana, Arkādija satrauktie saucieni, skūpsti. Zem kājām sprakšķēja samītās abažūra drumslas. Igors gribēja apkampt Arkādiju, bet apkampa Ļudu. Viņa noskūpstīja Igoru uz lūpām. Protams, tas bija tikai pārpratums . . . Skūpsts domāts brālim . . . Sāpīgi ieņaudējās kaķis; tam kāds bija uzkāpis uz astes. Visi kaut ko jautāja, neviens neklausījās atbildēs. Pēc tam iemirdzējās lustra. Droši vien pati, jo neviens to nebija ieslēdzis.

Irina apskāva novājējušo, brūni iedegušo Arkādiju, glaudīja viņa plecus, Ļuda raudāja un smējās, piespiedusi asarām pārplūdušo seju pie Tumova platā kamieša.

Arkādiju apsēdināja uz dīvāna. Māsas piemetās katra savā pusē, cieši satvērušas brāļa rokas, it kā baidīdamās, ka viņš atkal var pazust. Jāpiebilst, ka Irina gan tūlīt gribēja celties un steigties uz virtuvi, bet Arkādijs viņu nelaida. Tumovs pārgāja pār istabu, ar biezajām zolēm vēl vairāk sadrupinādams abažūra atliekas, un atlaidās mīkstajā krēslā iepretim dīvānam.

— Nu, stāsti, stāsti, — Ļuda skubināja.

— Tikai īsi, — Irina piebilda, — man jāiet paraudzīt vakariņas.

— Izvēloties visīsāko variantu, tas būtu tā . . . — Ozerovs iesmējās. — Trīs mēnešus riņķojām pa Gobi tuksnesi, vakar atgriezāmies Ulanbatorā. Paspēju tikai sarāt Očiru, ka viņš jūs pārbiedējis, iekāpu lidmašīnā un pirms stundas nolaidos Vnukovas lidlaukā.

— Kāpēc netelegrafēji?

— Pats lidoju telegrammas ātrumā. Vēl vakar bijām (lobi luksnesī pie mūsu plakankalnes pakājes.

— Jūs atgriezāties pie plakankalnes? — Tumovs brīnījās.

— Protams. Arī tu, Igor, vēl atgriezīsies turpat. Izrādās, ka mūs. meklējuši pa visu Aizaltaja Gobi tuksnesi, bet mēs gauži mierīgi kāpelējām pa plakankalni. Mums nedarbojās radio .. .

— Redziet nu, — sacīja Tumovs. — Es taču teicu ., .

— To jūs neteicāt, — Ļuda viņu pārtrauca, aizlikdama plaukstu priekšā Tumova mutei. — Bet tagad tas nepavisam nav svarīgi.

— Viņš prātīgāk būtu darījis, neko neteikdams! — Ozerovs iesmējās. — Kas mums bija iebāzis rezerves bateriju vietā sautētas cūkas gaļas konservus?

— Nevar būt! — Tumovs brīnījās. — Ahā! — Tagad saprotu, no kurienes man gadījušās tās baterijas . .. Ak tu caurā galviņa . .. Ko lai ar sevi daru? . . . Bet citādi nekādu sevišķu piedzīvojumu laikam nebija?

— Kā to lai ņem . . .

— Arkādij, saki vaļsirdīgi, — brīdi klusējis, vaicāja Tumovs, — vai bija vērts tur uzkavēties? Vai atradāt kaut ko … jaunu? . . .

— Jaunu? — Ozerovs atkārtoja. — Nē, neko jaunu neatradām. Viss tur ir gauži vecs.

— Tūlīt vajadzēja klausīt man, — Tumovs apmierināti sacīja. — Tagad, kad esi vaļsirdīgi atzinies, es tevi iepriecināšu… Izrādās, ka tev taisnība. Vai atceries spožo minerālu, ko es toreiz dēvēju par dimantu? Dimants tas nav. Tas ir pilnīgi nepazīstams ārkārtīgi ciets un izturīgs minerāls. Apbrīnojams bora, silīcija un oglekļa savienojums. Daudz cietāks par dimantu, ar pārsteidzošu īpašību — spējīgs koncentrēt dažādus enerģijas veidus. Mineralogi domā, ka tā esot kāda jauna tipa meteorīta šķemba.

— Meteorīts tas nav, — Ozerovs nešaubīgi iebilda.

— Bet kas tad?

— Mākslīga viela.

— Fantāzija, — Tumovs nievīgi sacīja. — Tīrā fantāzija. Nevienā laboratorijā pagaidām vēl nav radīti apstākļi, kas nepieciešami šāda savienojuma sintezēšanai. Šāda sintezēšana vēl ir tālu ārpus mūsu zinātnes iespēju robežām.

— Es taču neesmu teicis, ka šo vielu veidojušas cilvēku rokas, — Ozerovs iebilda. — To sintezējušas pirms desmitiem tūkstošiem gadu saprātīgas būtnes, kuru zinātne jau tolaik bijusi aizsteigusies tālu priekšā mūsdienu zinātnei…

— Pagaidi, — Tumovs neļāva Ozerovam pabeigt teikumu. — Vai jums tur nav gadījusies automašīnas avārija? Varbūt tev te mazliet? … — viņš pagrozīja rādītāja pirkstu pie deniņiem.

Arkādijs, ne vārda neteikdams, izņēma no kabatas nelielu sainīti un to attaisīja. Elektriskajā gaismā spoži iedzirkstījās plakana priekšmeta šķautnes. Tā bija tās pašas vielas neliela plāksnīte, kuras šķembu Žora atrada pie nometnes. Bet šī plāksnīte bija sīki jo siki inkrustēta ar kādu vēl spožāku vielu. Bija redzamas sarežģītas spirāles, kas cita citu šķērsoja. Ar vienu acu uzmetienu varēja pateikt, ka šis ir saprātīgu būtņu darināta priekšmeta gabaliņš.

— Vai tā varbūt ir starpplanētu kuģa šķemba? — čukstēja visai pārsteigtais Tumovs, uzmanīgi pieskardamies ar pirkstu pie spīguļojošām šķautnēm.

— Nē, šī šķemba nodauzīta no milzīga kondensatora, kas akumulē zemes dzīļu enerģiju. Adžbogdo vulkāniskais plato tiešām ir ārkārtīgi liels kondensators, taču ne saules enerģijas, kā domā tu, bet zemes dzīļu enerģijas kondensators. Šīs plakankalnes iekšienē ir tukšs dobums. Kolosālās apakšzemes zālēs tur novietotas bezgala daudzas šādu plākšņu rindas. Speciāli stieņi savieno plāksni ar plāksni, un tās visas savukārt savienotas ar centrālo vulkānisko kanālu. Šķiet, ka enerģijas avots ir magmatisks sena vulkāna kodols, kas atrodas vairākus kilometrus zem plakankalnes. Kā viņi nokļuvuši līdz kodolam, to pagaidām nespēju izskaidrot. Jāuzsver, ka visā šajā ierīcē ļoti daudz kas ir neizprotams. Paies gadu desmiti, kamēr to izpētīs. Taču skaidrs ir viens — šis ir vislielākais mūsu planētas enerģētiskais agregāts, ko mums atstājuši kā mantojumu nezināmi kosmosa ciemiņi. Liekas — viņi nolaidušies Gobi tuksnesī pirms kādiem divdesmit, trīsdesmit vai pat piecdesmit tūkstošiem gadu, kad Eiropu un Ziemeļameriku sedza vairākus simtus metru biezs ledus slānis.

Nelielā ieplakā pie Atasulas pakājes mēs atradām smiltīm aizputinātu kosmosa ciemiņu kosmoostu. Tās laukumā vēl redzamas milzīgas koniskas piltuves, kas izvietotas pareizos sešstūros. Uz nogulu iežu virsmas piltuvēs un to tuvumā redzamas apdedzinājumu un stiklveida sakusumu paliekas. Laikam šīs piltuves radušās, iedarbojoties pārkarsētām gāzēm, kas brāzušās no kosmisko laineru dzinējiem. Atradām pazemē arī speciālas patvertnes, no kurām var droši vērot enerģētiskā agregāta darbību, kad tas izšauj sakrātās enerģijas lādiņu uz kosmosu. Jāpiebilst, ka viena no šādām patvertnēm atrodas plakankalnes robežās, kurai blakus ir lamaistu klostera drupas. Agregāta izlādēšanās notiek ik pa pieciem gadiem reizi, kādā no jūnija dienām. Šogad enerģētiskā izlādēšanās iznīcināja amerikāņu mākslīgo Zemes pavadoni, un pirms desmit gadiem, dažas stundas pēc izlādēšanās garām kanālam, no kura vēl strāvoja pēdējās enerģijas plūsmas, nolidoja Isarova lidmašīna ...

Lamas, kas dzīvojuši klosterī, zinājuši par šo izlādēšanos. Viņi to dēvējuši par pērkondārdu garu trakošanu. Aizu, kas ved uz centrālo kanālu, viņi nokristījuši par Dārdu aizu. Tā radusies viena no Gobi teiksmām.

Cilvēki vairākkārt iekļuvuši Dārdu aizā. Pirms apmēram trīssimt gadiem kāds lamaiznesis no turienes kondensatora plāksnes šķembu. To mēs atradām uzliktu uz Atasulas apakšzemes tempļa altāra. Blakus bija iekalts sens uzraksts, kurā vēstīts par lamas varoņdarbu. Batsuram izdevās uzrakstu atšifrēt. Pie Dārdu aizas vairākkārt tuvu piegājis arī pēdējais klostera sargs. Viņš meklējis pazudušo mazdēlu un iekļuvis izstarojumu zonā. Līķa sekcijā noskaidrojies, ka viņš miris no staru slimības.

— Un jūs — jūs arī devāties tās briesmīgās aizas dzīlēs? — Ļuda jautāja, un viņas balss iedrebējās.

— Jā. Mēs aizu pamanījām jau no lidmašīnas. Aiza sniedzas līdz plakankalnes vislielākā vulkāna krāterim. No konusa virsotnes krāterī iekļūt nevar. Mēs tajā iegājām pa Dārdu aizas gultni, pa konusa dienvidu nogāzes plaisu. Paši savām acīm redzējām bezgalīgas spožu kondensatoru rindas, kas sniedzās kilometriem tālu. Daļa plākšņu salauzītas zemestrīcēs, bet visas spīguļo tik ļoti, it kā būtu izgatavotas tikai vakar, lai gan plāksnes droši vien vismaz divdesmit tūkstošus gadu vecas.

— Bet izstarojums? — Tumovs iesaucās. — Jūs bijāt kondensatoru iedarbības laukā? . . .

— Šobrīd kondensatori gandrīz pavisam izlādējušies. Enerģijas izsviešana notikusi nesen — pirms dažiem mēnešiem. Izstarojumi pagaidām nepārsniedz cilvēku organismam pieļaujamās robežas. Lai gan, ja nebūtu Batsura, es varbūt neizkļūtu sveikā. Gāju bez radiometra un pārāk ilgi uzturējos pazemē. Batsurs vēl īstajā laikā izstiepa mani to turienes … Bet tagad, Igor, saturies! Mūsu aparāti konstatēja, ka no Zemes dzīlēm pa kanālu strāvo augšup neitronu plūsma. Tās intensitāte krasi palielinās, ja nokāpjam dziļāk.

Neitronu plūsma, kas strāvo no vulkāna krātera! Vai var vēl būt labāks pierādījums, ka dziļi zemē notiek kodolreakcijas? Un tā nav fantāzija. To apliecina aparāti. . . Pēc viena vai diviem mēnešiem uzturēšanās kanāla un kondensatoru tuvumā kļūs bīstama, pēc pusgada — jau neiespējama. Bet pēc četrarpus gadiem no Dārdu aizas dižgabala kosmosā atkal aizdrāzīsies •briesmīgs enerģijas lādiņš. Līdz tam laikam visapkārt Dārdu aizai jau būsim iekārtojuši observatorijas, novērošanas stacijas, būsim noteikuši enerģētiskā izvirduma spēku un raksturu. Kad izstarojums beigsies, atkal dosimies Dārdu aizas dzīlēs un mēģināsim izmantot tās enerģiju Zemes vajadzībām. Draugi, padomājiet, cik neizsīkstoši enerģijas krājumi atrodami Zemes dzīlēs! Cik bezgalīgas iespējas paveras nākotnes enerģētiķiem! Adžbogdo lavas plakankalnes magmatiskais kodols taču ir sīksīka kripatiņa salīdzinājumā ar tiem enerģijas daudzumiem, kas ietverti mūsu planētas dzīlēs . ..

Tumovs pēkšņi sāka skaļi smieties.

Visi izbrīnā raudzījās uz viņu. Irina sašutumā paraustīja plecus.

Bet Tumovs smējās arvien sirsnīgāk. Viņa lielais augums raustījās no smiekliem, un ar milzīgajām dūrēm viņš berza acis.

— Igor Nikolajevič, kas jums noticis? — Ļuda bažīgi ievaicājās.

— Atvainojiet… Es atcerējos . .. Tas nu gan ir ēzelis! . .. Arkādij, padomā … Mūsu kopīgais draugs misters Pigasters, atgriezies Amerikā, tūlīt publicējis, uzdodams tos par saviem, manus uzskatus, ka bazalta plakankalne koncentrējot saules enerģiju. Pigasters nav apjēdzis, no kura vajadzēja zagt… To viņam, blēdim, vajag!

— Kā tad tā, — Ozerovs brīnījās, — publicējis un bez jebkādas atsaukšanās uz tevi?

— Bez jebkādas. Ne jau velti viņš gauži brīnījās, ka mēs tik vaļsirdīgi klāstot savas idejas, iekām tās neesot reģistrētas autora tiesību birojā. Mācēdams krievu valodu, viņš sapratis visas mūsu sarunas un pamatīgi iepazinies ar manu ideju.

— Un tik noteikti pievienojies tavam viedoklim, ka nolēmis to popularizēt, parakstīdamies kā tās autors.

— To viņam vajadzēja! Tagad viņš izplūks savus pēdējos matus, uzzinājis par mūsu atklājumiem. Labprāt novēlu viņam prioritāti attieksmē uz «saules enerģijas kondensatoru». Labi, ka es neko nepaspēju publicēt. Izrādās, ka vilcināšanās dažreiz ir derīga . .. Tātad enerģētiska stacija vulkānā! … — Tumovs turpināja pēc īsa klusuma brīža. — Apbrīnojami! Sādu atklājumu pārāk augstu novērtēt ir grūti.. . Grūti. .. Bet, Arkādij, kā tu domā, kāpēc kosmosa ciemiņiem ievajadzējies izbūvēt uz Zemes enerģētisku staciju? Kā viņi izmantojuši šo enerģiju?

— To mēs nezinām, — Ozerovs sacīja. — Kādam nolūkam domātas šīs ierīces, tā pagaidām ir mīkla. Mums tā jāuzmin. Varbūt tā ir īpatnēja kosmosa bāka. Varbūt enerģētiskā izlādēšanās rada noteiktā virzienā vērstu izstarojumu kūli, kas no mūsu planētas ziņo par apstākļiem, kādi valda uz Zemes virsmas vai tās dzīlēs. Pēc kāda laika šos signālus pieņem un atšifrē citas saules sistēmas saprātīgās būtnes. Bet varbūt šīs ierīces kalpo vai kalpojušas kādiem nezināmiem nolūkiem, par kuriem mums gluži vienkārši nav nekādas jēgas. Nākotne rādīs . . .

— Ja pareizi saprotu, — Irina sacīja, — tad jūs abi ar Batsuru esat izdarījuši vairākus izcilus atklājumus. Es pat nezinu, kam ir lielāka nozīme: vai nu enerģētiskās iekārtas atrašanai, vai pierādījumam, ka Zemes dzīlēs notiek kodolreakcijas, vai beidzot konstatējumam, ka ārpus mūsu planētas robežām dzīvo saprātīgas būtnes.,

— Pagaidām sperts tikai pirmais solis bezgala garā un grūtā ceļā, — Ozerovs sacīja. — Vissarežģītākais vēl jāveic. Bet pirmo soli esam spēruši mēs visi kopā — visa ekspedīcija, braukādami ap Adžbogdo un kāpelēdami pa bazalta kraujām. Mēs ar Batsuru tikai pielikām punktu pirmā posma veikumam. Tagad sākas otrais posms. Igor, vai esi ar mieru tanī piedalīties?

— Esmu ar mieru un ieradīšos pēc dažām stundām, — Tumovs drūmi sacīja. — Es tikai aizbraukšu uz dzīvokli un sadedzināšu savu nepabeigto disertāciju.

Загрузка...