«Pirms trim dienām no savas vasaras rezidences Elandā kārtējā vakara pastaigā izgāja un vairs neatgriezās medicīnas zinātņu doktors psihiatrs prolesors Elāns Voids.
Personas, kas būtu pēc tam profesoru redzējušas vai kurām būtu zināma viņa pašreizējā atrašanās vieta, lūdzam zvanīt pa tālruni Elanda 56-2899341. Informētāji tiks bagātīgi atalgoti.»
Profesors Elāns Voids nolika laikrakstu uz spilvena un piespieda sevi pasmaidīt.
«Izdomājuši . . . Nu, labi. . . Dievs ar viņiem ...» Viņš pievērsās savam istabas biedram, kas sēdēja uz otras gultas malas.
Tomēr kaut kas traucēja koncentrēties. Domas atkal un atkal kavējās pie tikko izlasītā. Zemapziņa mudināja atzīt, ka tā ir patiesība. Kādam bijusi iespēja ielūkoties viņa nākotnē.
Beidzot Voidam izdevās atbrīvoties no laikraksta uzspiestās jutoņas, un viņš atkal pievērsās pretī sēdošajam.
Abi viņi bija tērpušies slimnīcas drēbēs. Apmēram viena vecuma, padrukni. Profesora seja izskatijās svaigāka, saulē iedegusi, turpretī tā otra — sagumusi un bāla.
Voida skatiens urbās šajā savārgušajā sejā, pūlēdamies aptvert, ar ko šis cilvēks atšķiras no pārējiem un kādēļ ir tik bīstams vai ievērojams, ka par viņu interesējas pats valsts prezidents, turklāt tik lielā slepenībā.
Pretimsēdētājs vienā mierā aplūkoja fotogrāfijas, par katru pateikdams dažus vārdus, līdz viena no tām, kuras malas bija iekrāsotas ar melnu tušu, sastinga viņa rokās.
Kaimiņš runāja nesakarīgi, apkārt skatīdamies, pa reizei ar delnu nobraukdams pār acīm, it kā kaut ko nepatīkamu atgaiņādams.
— Sī melnajā aprāmējumā ir Harija fotogrāfija . . . Neesmu jums vēl stāstījis . . .
Viņš pielika fotogrāfiju cieši pie acīm. Brīdi tā pasēdēja un tad sniedza attēlu Voidam.
Tagad viņš bija vēl vairāk sagumis, un vārdos pavīdēja bažas, iespējams, pat izbailes.
— Es tomēr laikam esmu slims. Viņš pielika roku pie pieres.
— Nē, karsta tā nav . . . Par ķeizaru sevi neuzskatu. Lords, pravietis, estrādes zvaigzne vai kaut kas tamlīdzīgs arī neesmu ... Te visi ir slavenības . . . Parastu mirstīgo meklēt velti.
Viņš pārtrauca iesākto stāstījumu un ar ļaunu prieku uzrunāja Voidu:
— Kas jūs esat?
— Nekas . . — profesors neapdomājies atbildēja. Viņam derdzās melot. Piedevām tiešām likās, ka viņš ir spiegs, ausīs atkal zvanīja: «Izgāja un neatgriezās, izgāja un neatgriezās ...»
— Nekas ... Tā nav taisnība. Cilvēks vienmēr kaut kas ir. Lielāka vai maz personība, tomēr ir . . . Es, piemēram, esmu cilvēks ar zināmām prāta spējām, bet atšķirībā no manis, ir slavenibas . . . te tur šā stāsta dēļ.
Viņš bija manāmi uztraucies un rokas viegli drebēja.
— Mums ir daudz brīva laika. Vē ļoti agrs . . . Iekārtojieties ērtāk, un es visu izstāstīšu. Lieku roku uz sirds, ka vārds netiks samelots.
— Harijs . . . Redzat, iesākt nemaz tik viegli, bet, kad iesildīšos, veiksies labāk. Izcils stāstītājs neesmu, to ņemiet vērā. Ja sāku apnikt, sakiet droši, neņemšu . . . Kad runā, ir vieglāk. Ir kam izkratīt sirdi. Vienmēr liekas, ka tas tur, kas sēž tev pretī, spēs varbūt arī palīdzēt.
Jūs varbūt jau zināt, ka esmu rakstnieks, Vents Dorots.
Viņš apklusa, gaidīdams, ka arī pretimdētājs nosauks savu uzvārdu. ,
Profesors Voids klusēja. Viņš nebija domājis, par ko uzdoties. Viss bija pārāk strauji. Turklāt ārsti, cerams, informēti un zināja arī viņa vārdu. Vajadzeja nogaidīt.
— Pēc profesijas esmu astronoms tādēļ parasti rīkojos ar lieliem attālumiem dzīvi mērot gaismas gados un uzskatu ka cilvēks vēl ir pavisam jauns un neattīstīts.
— Harijs. — Dorots vēlreiz apklusa, lika fotogrāfiju vairākas reizes no vienas rokas otrā un aši, mazliet bažīgi ieskatījās tajā
- Diez kā tam vecajam puikam iet Pats bija vainīgs, ka iekūlās tajā ķeza ievilka arī mani.
Viņš kļuva sentimentāls un mazliet aizsmakušā balsī turpināja:
- Bet ja nu tā ir tava Laimes zeme tava Paradīze, tad es par velti esmu vilcis šīs melnās svītras . . . Tādā. gadījumā man vajadzētu kasīt tās nost. tomēr — nē! Tik un tā šai pasaulei tas ir zudis.
Harijs pēc profesijas bija glaciologs. abus iedalīja 584. Anaradas ekspedīcijā
Jūs droši vien man tūlīt jautāsit: kāds sakars Anaradai ar astronomiju?» Atbilde ir vienkārša: «Savu veco Zemi mēs tā esam piekvēpinājuši, ka zvaigznes pat tajā vairs nav iespējams novērot.»
Piedevām man bija dažas personu problēmas, kuru dēļ vēlējos aizbraukt pēc iespējas tālāk. Man nebija īsta kontakta ar tēvu, bet par to nerunāsim. Stāstīt svešam cilvēkam par ģimenes iekšējām nesaskaņām neatbilst labajam tonim
Mēs divatā strādājām Tibo-Elzas rajonā . . .
Nepūlieties atsaukt atmiņā Anar. karti. Tāda kalna tur nav. So nosaukumu izdomājām mēs ar Hariju. Kaut kā vajadzēja dēvēt to 568 metrus augsto pauguru.
Sadzīvojām labi, kaut arī mūsu intereses bija pilnīgi atšķirīgas. Tēlaini runājot, lidinājos pa mākoņiem, kamēr Harijs jājās tepat pa zemi. Vienīgais, kas mūs mazāk vai vairāk saistīja, bija interese par zemes izcelšanos un tās attīstību. Harijs bija kā ķerts uz ledus gabaliem . . . tie tad vēlāk viņu arī pazudināja, pārlēkšu pāri ikdienas sīkumiem un darbiem līdz tam vakaram, kad Harijs paziņoja, ka Tibo-Elzas kalna rajonā atradis ledus alu.
— Vecais, vai tu aptver, ko tas nozimē! tad es varēšu piekļūt visvecākajiem ledus slāņiem!
Es patiesībā neko neaptvēru, jo nopūlējos ar vakariņu gatavošanu un kārtējo reizi biju apsvilinājis pirkstus, sasodītā ēšana . . . Tās dēļ es vienmēr pacietību . . . Harijam tā bija izprieca nešaubījos, ka viņš būtu varējis šefpavārs jebkurā restorānā. neatradis manī nākotnes zinātnes apjūsmotāju, viņš pastūma mani sānis un pats ķērās pie vakariņu gatavošanas, mums, redzat, bija sastādīts grafiks, kuuram jādara šis nepatīkamais darbs, taisnibu sakot, šo pienākumu Harijs veica pats.
viņš vienmēr pastūma mani malā, jo saimniekošana pie plīts, no malas skatoties, laikam likās drausmīgi nemākulīga,pie vakariņu galda Harijs pūlējās sarunu turpināt, bet tieši tobrīd mūs izsauca Centrālā bāze Tur bija steidzīgi ievajadzējies dažu roloģisko ziņu.
otrā rītā aizgulējos. Nakts lielāko daļu pavadīju nomodā, jo tāda bija darba specifika
pie durvīm kāds klauvēja. Stāstītājs aprāvās.-Vents Dorots un profesors Elāns raudzījās uz durvīm. Tajās parādījās izspūrusi galva un čukstus jautāja:
man vajadzīgs Aladinas mērs lords klons . . . Klusu . . . Kāds mani izseko Liels noslēpums . . . Nav . . . Tad jau nekā .. — Un durvis aizcirtās. Papūlēsimies atrast kādu klusāku stūri— sacīja Vents. — Slimnīca ir atmodusies Tagad mūs pārtrauks tūkstoš un vienu reizi
viņi atrada nomaļu solu. Nu, redzat ... Te gan nav visai ērti, bet neviens netraucēs ... Ko tad es stāstīju -A-ā! Biju aizgulējies . . . Kad pamodos, Harijs jau bija aizgājis, atstādams uz galda zimiti: «Aizeju uz vakar atrasto alu
darba steigā to pavisam aizmirsu. Atcerējos tikai vakarā, kad Harija vieta pie galda bija tukša, tas mani diezin kā neuztrauca. Bijām pieraduši klaiņot apkārt. Taču pēc stundas, saule pazuda aiz Tibo-Elzas kumpās muguras es sarosījos. Ātri savācis visnepieciešamāko pirmās palīdzības sniegšanai, izgāju ārā, bet tūlīt atgriezos. Tibo-Elzas kalna virsotnē bija parādījies balts mākonītis. Tā bija droša zīme, ka drīz sāksies sniega vētra.
Lai nu visi debesu spēki stāv klāt Harijam un viņš, ledusgalva, neiedomātos list ārā no alas, un nākt mājās. Tad jau labāk turpat alā uzmest cilpu kaklā.
Tās vētras . . . Anaradas vētras vienā pūtienā parāda, cik cilvēks vēl mazs un vārgs.
Sāku nervozi staigāt pa istabu, bet smadzenēs visu laiku it kā dunēja: «Labi tas nebeigsies . . . Labi tas nebeigsies . . .» Ju¬tos kā krātiņā iesprostots lauva. Kur nu lauva! Kā pelēns, kā ods . . . Ārā trakoja vētra. Uz plīts sīca prīmuss. Vēl pagājušā gadsimtā gatavots. Kādam bija ienācis prātā atgriezties pie vecajiem labajiem lai¬kiem, kad piens ar medu mutē tecējis. Domas šaudījās šurpu turpu, kamēr ie¬vēroju naglu, uz kuras parasti karājās Ha¬rija rācija. Nolamāju sevi un steigšus no¬skaņoju savu aparātu uz Harija viļņa, taču sakarus uzņemt man neizdevās.
Seit es nedaudz atkāpšos no sava stāsta .. . Tibo-Elzas kalna rajons mums sagā¬dāja daudz pārsteigumu: radiouztvērējā bieži skanēja mūzika, kāds it kā atkārto¬ja: «Barakosa . . . barakosa . . . barako-sa . . .»
Mūsu zinātnieki to centās izskaidrot ar ledus kristālu deformāciju, vējam tos ar drausmīgu spēku triecot pret Tibo-Elzas ledus klintīm.
Tas viss it kā bija saprotams. Bet kāpēc šie traucējumi nerimās arī tad, kad valdīja pilnīgs bezvējš? . . . Deformētie kristāli tad atgūstot savu sākotnējo stāvokli. Sī hipo¬tēze tomēr nebija visai pieņemama.
Mēs ar Hariju domājām, ka vainīga ir kāda pirātu raidstacija, bet visticamāk kaut kur blēņojās kāds puišeļu bars. Muļķīgā¬kais bija tas, ka šo raidstaciju neizdevās nopeilēt. Aparatūra vienmēr liecināja, ka traucētāji darbojas mums zem kājām.
Ārā auroja sniegputenis. Man neatlika nekas cits kā sēdēt rokas klēpī salikušam. Palīdzēt Harijam es nevarēju. Ziņot Centrā¬lajai bāzei neuzdrošinājos. Tās būtu beigas mūsu brīvībai. Iemigu un pēkšņi uztrūkos. Noteikti biju dzirdējis Harija balsi.
— Uz alu neej . . .
Es pietrūkos gultā sēdus, bet rācija klu¬sēja, it kā neviens neko nebūtu teicis.
«Nervi,» nodomāju. «Tā tik vēl trūka, lai sāktu kliegt! Mieru, puis! . . . Palīdzēt tu viņam nevari. Zaudējums būs mazāks, ja bojā aizies viens un nevis divi.»
Tā es iemigu. Neteikšu, ka gulēju cie¬ši. Vairākas reizes pamodos. Nevarēju ne¬domāt par nelaimē nokļuvušo.
Rīts atausa nosacīti mierīgs. Ātri savācu visnepieciešamāko. Nesaprotu, kāpēc pa¬ņēmu līdzi vairākas pudeles spirta un ielēju blašķē konjaku. Laikam cerēju Hariju at¬rast pusnosalušu. Ar spirtu varēja ierīvēt locekļus, sakurt uguni un nepieciešamības gadījumā arī iedzert kādu malku . . . Iespē¬jams, ka tā rikoties mudināja zemapziņa.
Atrast ieeju alā nebija grūti. Harijs bija precīzi noteicis orientierus. Bez tiem meklēdams nebūtu atradis. Alas ieeja pil¬nīgi saplūda ar apkārtni.
Iededzis laternu un ieslēdzis gāzes anali¬zatoru, līdu tumšajā caurumā. Tūlīt arī ieraudzīju Harija pēdas. Tās veda tikai vienā virzienā. Atpakaļ viņš nebija nācis.
«Tas idiots,» es spriedu, cenzdamies ne¬lamāties, «droši vien ir apmaldījies. Es būšu gudrāks un katru pagriezienu atzī¬mēšu.»
Tomēr nebija ko iezīmēt. Ala gāja slīpi Tibo-Elzas kalna dzīlēs. Drīz ledus sienas nomainīja ieži. Sākumā pelēcīgi, vēlāk ie¬sārti, melni, balti un visu krāsu sajau¬kumā. Grida bija gluda. Sienas it kā pulē¬tas. Labi atceros, ka nodomāju:
«Taisni kā cilvēka roku darbs.»
Kļuva silti. Un tad es ieraudzīju Harija virsdrēbes. Tās bija akurātt salocītas un noliktas labajā pusē pie sienas. Virsū bija uzlikts mazliet pārtikas. Laikam puisis bi¬ja nospriedis, ka visu nav ko stiept līdzi. Atpakaļceļā paņems un iestiprināsies. Rī¬kojos pēc viņa parauga un atstāju vējjaku. Ēdamo un dzeramo paņēmu līdzi visu. Piedevām uzrakstīju zīmīti, ka esmu alā un meklēju viņu, gadījumam, ja ala sa¬zarojas un mēs aizietu katrs ,pa savu ceļu . . . Gāju tālāk. Nekas nemainījās . . . Soļi dunēja . . . Pakrūtē mazliet kņudēja. Vārdu sakot, nejutos visai omulīgi. Lai nomierinātos, sāku rēķināt, cik garu ceļu esmu jau nogājis. Iznāca vairāki kilometri. Nemanot biju sācis ar sevi skaļi sarunā¬ties. Tā tik briesmīgi nenomāca klusums un nedunēja soļi.
«Tas dullais noteikti būs nolēmis aiziet līdz zemes otrai malai. Droši vien vicos uz priekšu, kamēr varēs pakustināt kājas. Es jau nu gan tāds muļķis nebūšu,» pūlē¬jos sev iestāstīt, kaut labi zināju, ka, tāpat kā Harijs, iešu uz priekšu, nedomādams par atgriešanos. Kaut kur vajadzēja būt šī ceļa galam.
Ja tiešām eksistē pazemes pasaule, tad virs galvas ir zeme, no kuras es nācu. Dažiem tā ir arī paradīze, bet citiem elle. Kā nu kuram tai dzīvītē veicas . . .
— Vai jūs par pastardienu? . . . Pastar¬diena — nāves stunda . . . Uguns . . . Uguns . . . Bēgsim ... — sauca kāds, kurš bija viņus atkal uzgājis.
— Nomierinies, draugs! . . . Man pagājur šo nakti parādījās dieva eņģelis un pavēs¬tīja, ka pastardiena tehnisku iemeslu dēļ atlikta uz simttūkstoš gadiem. Mūs tie lielie notikumi vairs neskars. Man jūs varat ticēt ... — profesors mēģināja viņu mierināt.
— Redzat, viens tomēr mūs atrada, — atsāka Dorots. — Tagad viņš būs mierīgs, līdz izdomās jaunu pasaules bojāejas vīziju. Tas, ka cilvēki paši var izraisīt civilizācijas bojāeju, nevienam neienāk prātā. Bet kurā vietā pārtrūka mans stāstī¬jums? Ak jā . . . Paskatījos pulkstenī. Biju jau divas stundas pazemē, bet ala vēl ar¬vien gāja slīpi Tibo-Elzas kalna dzīlēs.
Gribējās ēst. Atsēdos pie sienas un at¬taisīju konservu kārbu. Pie reizes gribēju izlemt, kā rīkoties turpmāk. Jautājums vienkāršs, bet atbilde grūta. Iet uz priekšu vai griezties atpakaļ? . . .
Nolēmu iet vēl divas stundas un tad griezties atpakaļ. Ja es būtu nolēmis iet vēl stundu, pat pusotras, nekas ar mani nebūtu noticis, bet es nolēmu iet divas.
— Tad te jūs esat paslēpušies, — sarunu pārtrauca medmāsa. — Mēs visur izmeklē¬jāmies.
Viņa pievērsās profesoram Elanam Voi-dam.
— Jūs izsauc slimnīcas galvenais ārsts. Es jūs pavadīšu. Te ir daži savdabīgi iekšējās kārtības noteikumi.
«Tad tādas tās lietas,» domāja profe¬sors Voids, nākdams atpakaļ uz nodaļu, «bet es iedomājos nezin ko . . . Prezidenta māsasdēls . . . Par šo joku derētu noplēst pamatīgu summiņu, bet nedrīkst. Taču būs jāsamierinās ar to, ko dod. Pie reizes tā būs laba mēraukla, cik augstu mani vēr¬tē .. . Cerams, ka nauda netiks žēlota. Jāmaksā taču gan par ārstēšanu, gan klu¬sēšanu ... Kā tas izklausīsies, ka paša prezidenta māsasdēls ir psihiski slims! Tas var sabojāt visu karjeru. Opozīcija to vien gaida . . . Tomēr tas avīzes pazi¬ņojums nebija īsti vietā . . . Varēja izdomāt kaut ko labāku. Tagad ir tāda sajūta, ka kāds met cilpu kaklā . . . Ilgi es šeit nepalikšu ... Te vienkārši nebūs, ko darīt. Diagnozi var noteikt jebkurš provinces dakteris.»
Viņš apstājās pie loga, sameklēja ka¬batā galvenā ārsta iedoto papīru un kār¬tīgi ierakstīja kabatas grāmatiņā prezidenta ģimenes telefona numuru. Kļuva priecīgāk. Sāka kņudināt lepnuma velniņš. No visa milzīgā ārstu bara izvēlēts bija vienīgi viņš, profesors Elāns Voids. Tas kaut ko jau nozīmēja. Tā dēļ varēja paciest dažas ne¬ērtības. Viņš taču tagad drīkstēja prezi¬dentu traucēt jebkurā brīdī.
Ventu Dorotu profesors atrada vecajā vietā. Viņš sēdēja uz palodzes un cītīgi rakstīja uz atklātnes kaut kādus skaitļus. Ieraudzījis Voidu, viņš pārtrauca šo no¬darbību un pievērsās ienācējam.
— Nu, ko teica?
— Ārstēšot . . . Nekas nopietns neesot.
— To viņi saka visiem . . . Veseli te ne¬nāk. Lielākā daļa šajā iestādē iespundēti ar varu . . . Jūs iespundēja?
Profesors viegli pamāja ar galvu. Viņam nepatika par šo jautājumu runāt.
— T' it kā mani, — Vents Dorots kon¬statēja.
— Tikai atcerieties — par brīvu te ne¬vienu neārstē. Kādam ir jāatver maks . . .
Nu, iekārtojieties . . Vai vēl neesmu ap¬nicis?
Profesors noraidoši papurināja galvu. Vi¬ņam šī spēle sāka apnikt.
— Tad turpinām . . . Nolēmu iet divas stundas. Kad man bija atlicis iet uz priekšu vēl desmit minūtes, no sienā izcirstām nišām iznāca cilvēki ar šķēpiem rokā. Viens no viņiem, tas laikam skaitījās vecākais, uzrunāja mani:
— Karaļa Karlosa Gudrā vārdā. Jūs esat aizturēts par patvarīgu ielaušanos viņa ekselences neaizskaramajos īpašumos.
Tas viss notika tik negaidīti, ka paliku, kā saka, stāvot ar vienu kāju gaisā. Par pārsteigumā apmulsušo seju puiši atklāti uzjautrinājās. Pie griestiem iedegās spuldzes. Kļuva gaišs kā saulainā dienā. Tikai manas smadzenes nedarbojās. Negri¬bējās ticēt tam, ko redzēju. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, jauni puiši, ģērbu¬šies aizvēsturiskos tērpos. Viņi izskatījās tik groteski, ka sāku nevaldāmi smieties. Beidzot tas pats, kas pirmoreiz uzrunāja mani, uzsita man uz pleca un familiāri teica:
— Pietiek, vecīt . . . Paspēlējies . . . Ta¬gad muti ciet! . . . Tas krīt uz nerviem. Vajag prast savaldīties. Labi audzināts cil¬vēks nekad skaļi neizrāda savas emoci¬jas . . . Ejam . . .
Kādu gabalu mēs gājām klusēdami. Tad, jādomā, puišiem tas apnika vai arī viņi gribēja mani uzmundrināt.
— Mēs jau vakar te vienu saņēmām ciet. Tas gan nesmējās, tikai pamatīgi la¬mājās . . . Tavējais?
Nevarēja būt divu domu, ka tas bijis Harijs. Neatbildējis es apstiprinoši pamāju ar galvu.
Puiši kļuva runīgāki . . . Nesaprotu, kā¬pēc vienmēr pirmais, ko ierauga, ir otra bikses. Tās saistīja arī viņu uzmanību. Man kājās bija firmas «Gepards» — sintē¬tiska auduma bikses ar neskaitāmām kabatām un metāla apkalumiem. Puisis tās vēroja ar neslēptu interesi.
— Ir gan tev biksītes . . .
Es vienaldzīgi atmetu ar roku, jo tūlīt aptvēru, ka, tāpat kā pie mums, arī šeit biksēm var būt ievērojama loma. Lai pa¬lielinātu to vērtību, es iebāzu rokas uz di¬bena uzšūtajās kabatās un pēc iespējas vienaldzīgāk teicu:
— Tās ir darba . . . Man tur augšā palika ducis labāku . . .
— Sīs jau arī nav sliktas . . .
— Kā nu kuram liekas . . .
To pūlējos pateikt tā, lai svešie nojaustu zemtekstu: «Kas labākas nav redzējis, tam katra skranda ir sajūsmas vērta.»
Kaut ko jau puiši arī uztvēra. Viņi kļuva domīgi, bet es iebāzu rokas bikšu priekšējās kabatās.
Pēc brīža mēs iznācām no alas, un es ieraudzīju plašu pazemes valsti. Tā nebija ne elle, ne paradīze, bet nepazīstama ci vilizācija zem Anaradas lediem.
Karalis bija ģērbies ultramodernā uzvalkā. Vispirms viņš uzrunāja kādu, kurš laikam bija kara ministrs, un pavēlēja:
— Apbalvojiet šos drošsirdigos kareivjus ar Lielā Barakosas ordeni un izsniedziet no valsts noliktavām katram pa jaunām sporta biksēm.
Viņš apklusa. Domājams, apsvēra nopelnu svarīgumu un jau klusāk piebilda:
— Sintētiskās . . .
Manu pavadoņu sejas pastiepās nedaudz garākas, tomēr viņi godbijīgi nolieca savus šķēpus un izgāja.
Tagad karalis pievērsās man.
— Jūs, Zemes iemītniek, esat patvarīgi ielauzies manas karaļvalsts neaizskāramajos īpašumos. Ja būtu pirmā reize, varetu domāt, ka tā ir nejaušība, bet mūsu robežas ir aizskartas atkārtoti. Tāpēc mēs varam atbildēt tikai ar karu.
' Sis uzspēlētais patoss, diplomātiskā runība, iebiedēšana un oda pārvēršana zilonī lika man pat šajā situācijā pasmaidīt.
Tas nepalika nepamanīts. Karalis nekavējoties sāka runāt par ciltsrakstiem
— Mēs esam miermīlīga tauta. Mūsu senči bija slavenie atlanti, bet mēs esam Atlantīdas bērni. Dabas untumi mūs piespieda noiet pazemē. Mēs jums cēlsirdīgi piedodam. Tikai ņemiet vērā, ka no šejienes jūs nekad neizkļūsit. Tas būs Vienīgais ierobežojums. Citādi jūs būsit brīvs pilsonis.Gribēju paskaidrot, ka viņu valstī esmu iekļuvis nejauši, meklējot savu biedru bet karalis pateica vārdus, pēc kuriem sarunu vairs nebija nozīmes turpināt:
— Ja mēs jūs no šejienes izlaistu, mums vairs nebūtu miera. Surp drāztos miljoniem jūsu dīkdieņu. Tā būtu liela sensācija Zemes vēsturē: zem Aneras lediem dzīvo senie atlanti . . . Mūs vienkārši sabradātu . . . Turklāt mums pašiem ir savi plāni . . . Dzīvosit, redzēsit.
Paliku stāvot . . . Man nebija, kur iet. Karalis pamāja, un troņa zālē ienāca mana vecuma sieviete dziļi dekoltētā apģērbā Tā tiešām bija skaistule, kādu reti var stapt. Viņa paņēma mani pie rokas, it es būtu bērns vai aklais, valšķīgi uzsmaidīja un teica:
— Iesim!
Es paklanījos karalim, un mēs izgājām
— Mums jau viss ir priekš jums sagatavots . . . Pēc vakardienas mēs jau zinājām, ka jūs ieradīsities . . . Vai esat precējies?
— Vēl ne, — vaļsirdīgi atbildēju
— Pēdējais laiks . . . Pie mums sieviešu ir vairāk nekā vīriešu. Varēsit izvēlēties . . . Tikai nedomājiet, ka mēs karamies kaklā kuram katram. Savējos vērtējam augstāk par svešiniekiem.
No man ierādītās istabas logiem varēja pārredzēt gandrīz visu karaļvalsti. Es tomēr nepūlējos to izpētīt. Jutos noguris. Vispirms atbrīvojos rio mugursomas. No¬sviedu to uz pirmā krēsla, bet pats atgūlos gultā.
Bija skaidrs, ka Harijs atrodas šeit. Vajadzēja viņu satikt un aprunāties. Palikt te netaisījos.
Viņu debesis varēja aizsniegt ar roku. Tās bija krāsotas, nevis dabiskas. Katras zvaigznes atrašanās vietu un kustību no¬teica cilvēki. . Nestāstīšu par. ražošanas attiecībām at¬lantu valstī, ekonomisko struktūru, milzī¬gajiem Stirlinga motoriem, k,uri izmantoja zemes dzīļu siltumu un Anaradas ledu, ter-mopāriem, kas kā zirnekļu tīkli tiecās de¬besīs un zemē, galma māksliniekiem, kuri krāsoja debesis pēc karaļa gaumes . . .
Hariju satiku vēl tai pašā vakarā, kad visa pazeme bija pārvērtusies milzīgā disko zālē, kurā bez mitas skanēja: «Barakosa, barakosa, barakosa...» Viņš gāja roku rokā ar kādu tumšmatainu jaunieti un skaļi smējās. Pārmijām dažus vārdus, un viss. Harijs bija nevaļīgs. Un kā lai liek sievietei gaidīt!
Barakosa es nepiedalījos, jo nesapratu tās jēgu. Arī sievieti, kas man bija vel¬tījusi nepārprotamu uzmanību, nemanīju, tāpēc nolēmu apskatīt pazemes valsti.
Taču, tikko gribēju ieiet kādā nišī man ceļu aizšķērsoja nevis šķēpi, bet mo derni automāti.
— Karaļa vārdā, šeit ieiet aizliegts . . .
Tikai vēlāk uzzināju, ka esmu mēģinā¬jis iekļūt tā saukto lidojošo šķīvīšu no¬vietnē. Atlanti atšķirībā no mums zināja monopolo magnētu noslēpumu, -ko izman¬toja dzinējos.
Pēc pāris dienām es jau zināju, ko no¬zīmē vārds «Barakosa». «Barakosas plāns» bija veltīts kādreizējā valdnieka atcerei. Tā būtība īsumā bija šāda.
Tā kā uz Zemes kodolā izkausētais urāna oksīds un dzelzs oksīds dotajos apstākļos nesajaucas, praktiski var iegūt tīru urāna oksīdu. Tad, lūk, atlanti šo oksīdu izsūknēja no zemes dzīlēm un ar saviem «lidojošajiem šķīvīšiem» nogādāja virszemē koncernam «Atomic», kuram ir cieši sakari ar manu tēvu.
«Atomic» izpilda galvenokārt kara pasūtījumus, tas ir, pārvērš urānu atomieročos. Bez tam šis koncerns apgādā ar radioaktīvo izejvielu arī pārējās tautas saimniecības nozares.
«Tad redz, kur viņš stūrē,» domāja profesors Voids. «Droši vien viņš gribēs glābt civilizāciju no bojāejas . . .»
Vents Dorots vienā mierā turpināja: Viņi paredzēja, ka kodollādiņus izvietos kosmosā, cerēja pielidot pie tiem, iedarbināt dzinējus un izraisīt uz Zemes kodolkaru. Dzīvas radības virszemē pēc tam vairs nebūs un, kad gaiss tur būs attīrījies, viņi izies no savas pazemes un pārVaļdīs visu planētu.
Vents Dorots apklusa. Viņš cieši raudzījās savā sarunas biedrā, pūlēdamies uztvert, kādu iespaidu atstājuši viņa pēdējie'
vārdi. ? .
«Neapšaubāma šizofrēnija,» domāja profesors Voids un sāka precizēt diagnozi.
Tikmēr Vents Dorots atkal izvilka no kabatās * atklātni un, pierakstījis dažus skaitļus, sniedza to Voidam.
— Te ir precīzi dati par to, cik urāna oksīda viņi katru gadu piegādā koncernam.
— Tad jau iznāk, ka mūsu prezidents zina par Atlantidas valsts eksistenci, — Voidam paspruka.
— Iespējams . . . Bet viņš to var arī nezināt. Visu, kas saistās ar urānu, pārzina koncerns «Atomic».'
— Tas mani satrieca, — turpināja Dorots. — Man bija jābrīdina virszeme. Citādi agri vai vēlu mums visiem būtu beigas.
— Jūs taču paliktu dzīvs, — profesors svieda galdā savu pirmo kārti.,
Vents Dorots to pārtrumpoja.
— Bet bojā aizietu mana māte un līgava.
«Tā tam, protams, jāturpinās nosprieda Voids. «Citu glābšana . . . Uzupurēšanās cēlu ideālu vārdā ... un tā bez gala Tipiska šizofrēnija. Nesaprotu, ko es te varu līdzēt. Sī slimība vēl arvien ir pusaprakstīta lapa.»
Bet Vents Dorots turpināja:
— Sāku izstrādāt plānu, kā tikt no šejie¬nes projām. Ar Hariju nebija ko rēķinā¬ties. Tam prātā bija tikai mīlestība.
Es jau stāstīju, ka. biju paņēmis līdzi vairākas pudeles spirta. Tām tagad vaja¬dzēja palīdzēt realizēt plānu.
Stiprie dzērieni te bija pieejami tikai sabiedrības augstākajām aprindām un tā¬dēļ jo vairāk tikoti.
Izvēlējos grupu divdesmitgadīgu jaunie¬šu, kuriem bija autoritāte vienaudžu vidū, un sāku uzbrukumu.
Profesors klausijās ar vienu ausi. Viņš prātoja, kā šo cilvēku izārstēt. Uz spēles bija likta viņa vārda slava. Ja izdosies, viņš varēja kļūt pat par veselības aizsar¬dzības ministru, ja ne . . .
Vents Dorots bija iejuties un pašapzi¬nīgi turpināja:
— Kārtējā Barakosas vakarā, kad vai¬rums jau bija ekstāzes varā, es tuvojos puišu bariņam, kuri nomaļus garlaiko¬jās.
— Sveiki, puiši. Ko tad jūs tik drūmi?
— Apnicis ... — kāds novilka.
— Tā jau tam jābūt, — visgudri pie-
bildu. — Katru vakaru -viens un tas
pats ... ,
Pēc šādas kritikas puiši kļuva drošāki.
— Nospļauties mums uz to Barako-su . . . Mums vajadzīga šodiena, ne tas, kas būs, velns zina, pēc cik gadiem . . .
Uzliku jaunu plati.
— Vai gribat ieraut? Skatos, veči jūs te ar pieniņu vien baro. Paši laikam ņem krietni uz krūts . . .
— Vai tad nu bešā . . .
— Jums nedod?
— Tikai augstos svētkos . . .
Es ieņēmu malku un aplaidu pudeli ap-
kārt. .-. • . . '
— Nu, kā?
— Primā . . .
— Nav jau nekas prātīgs. Atšķaidīts spirts. Man tur augšā palika īsts konjaks. Mēli var norīt . . . Esat dzēruši?
Puiši klusēja.
Nākamajā vakarā sarunu atkārtoju.
— Pagaršojiet . . . Tas ir konjaks. Nu? . . . Nav vārdam vietas . . .
— Jā, — puiši kā vienā balsī apstip¬rināja.
Un tā vairākas dienas pēc kārtas, lidz ķēros vērsim pie ragiem.
— Ja jūs nebūtu zaķpastalas, mēs varētu kādu vakaru aizskriet līdz virszemei. Visi te aizņemti ar gatavošanos Barakosas die¬nas svinībām. Nepamanīs . . . Ieeju taču apsargā jūsu vienaudži. Nezinu, kā te, bet pie mums ar savējiem vienmēr var sa¬runāt.» ,
— Kas dežurē? — viens pajautāja. Tā jau bija laba zime.
— Valfrlds ar savu baru.
— Nesanāks . . . Tie ir baigi apzinī¬gi . . .
— Vai tad jūs domājat, ka mēs izdarām kādu noziegumu? Aizskriesim, paķersim un būsim atpakaļ . . . Man te tiri labi pa¬tīk .. . Jūsu sievišķi nav zemē metami, — es norādiju uz savu pirmās dienas pa¬ziņu, kas visu laiku uzturējās manā tu¬vumā.
— Tā, — puiši nosmīnēja, — ir izbijusi karaļa mīļākā . . .
— Nebūsim tik sīkumaini . . . Vai tāpēc sieviete jānosoda?
Nākamajā vakarā pēc kārtējā malka bē¬dīgi piemetināju:
— Viss, — un iesviedu pudeli krūmos. Puiši sērigi noskatījās, kur tā aizripo,
un novilka:
— Parīt dežurēs Vilhelms. Ar to var sarunāt ....
Lai viņus vēl vairāk ieinteresētu, tūdaļ piemetināju: ,
— Pie reizes varēsim paķert līdzi da¬žas bikses un te «uzsist gaisā». Tad pa īstam varēs nosvinēt, kā jūs to saucat, Barakosasi dienu.
Kad šķiramies, jau bijām par visu vie¬nojušies. Lai neradītu nekādas aizdomas, pievērsos savam sievišķim.
Pēc kāda laika sāku meklēt Hariju. Atradu viņu klusā nostūri pie strūklakas. Saprotams, ne jau vienu . . . Pasaucu savu biedru sānis un pastāstiju par savu plānu. Harijs nebija sajūsmināts. Viņš bija iemī¬lējies līdz ausīm.
Pēdējā vakarā pazemē uzrunāju pui¬šus:
— Nu kb, ejam? Varbūt tomēr raustā¬ties no večiem?
Tas aizskāra pašcieņu. Kāds tūliņ no¬rūca:
— Liela lieta veči . . . Neesam maziņie .... .-' , j
— Nu, tad ejam! Nē, vienu acumirkli. Pateikšu dažus vārdus savam biedram. Varbūt arī viņš nāks lidzi.
Tas puišiem diezin kā nepatika, bet iebilst viņi neko neiebilda.
Harijs kļuva skumīgs un vairākas reizes smagi nopūtās. Tie divi, mīlestība un brīvība, plēsa viņu pušu. Tomēr mīlestība izrādījās stiprāka. Harijs vēlreiz nopūtās:
— Neņem, vecais, ļaunā, es palikšu . . .
Roku viņš man nesniedza. Neuzdrīkstējās. Viņš labi zināja, ka, tikko būs sajutis manas rokas spiedienu, neizturēs un nāks līdzi, bet visu mūžu sapņos par meiteni, kas palikusi pazemē.
Atpakaļceļā radās mazs šķērslis. Saskrējos ar savu dāmu. Nolēmu riskēt. Izstāstīju par ieplānoto gājienu. Kad pieminēju konjaku, viņa turpat uz vietas apķērās man ap kaklu un nobučoja mani.
— Mīļais, tu esi ģēnijs. Es iešu jums lidzi.
Puiši jau bija savās vietās un atviegloti nopūtās, ieraudzījuši Harija vietā karaļa bijušo mīļāko.
Ar izejas sargiem viss bija sarunāts, viņi izlikās mūs neredzam. Mēs straujā gaitā devāmies uz virszemi. Stiprā dzēriena vieglas dzīves tīkotāju bija vesels desmits Pārspēks bija viņu pusē. Tāds bars var daudz ko pārnest, iztukšot visu bāzi saliekt mani kāsi, ja būtu vajadzīgs.
Gājām klusēdami. Katrs domājām savu domu. Pie atstātajām drēbēm es uzrunāju savu miļāko:
— Tu paliec te . . . Tālāk būs auksti Sasaldēsies, manu dūjiņ. Mēs drīz būsim atpakaļ.
Kad nokļuvām aukstuma zonā, atlantu apģērbi pēkšņi ietinkšķējās un sabirza Puiši stāvēja kā mātes radīti. Stirīna šķiedra, no kuras bija darināti viņu apģērbi ir mīksta un patīkama tikai tad, kad ir silts, aukstumā šī šķiedra uzreiz sastingst un sabirst.
Ja jūs būtu redzējis, kā viņi aprmulsa. Gandrīz vai raudāja.
Pagājis gabaliņu, atgriezos un sacīju;
— Kur tad ir jūsu gods? Par šņabi pārdot pirmajam svešiniekam savu dzimteni! Pasaules iekarotāji, nākotnes civilizācija . . . Teciet nu, bērniņi, atpakaļ, lai vecie uzskaita pa jūsu plikajiem dibeniem. Uz redzēšanos . . .
Vents Dorots apklusa. Paraudzījās pulkstenī un piecēlās.
- Jāiet pie ārsta. Kā man tas viss apnicis! Sāku jau nožēlot, ka atgriezos Te netic nevienam manam vārdam, depresija.
Piecēlās arī profesors Elāns Voids.
— Lidz vakaram . . .
— Līdz vakaram . . .
Profesors devās uz viņam ierādīto kabinetu, nelielu istabu pāris stāvu zemāk
Tur jau bija atnesta Dorota slimi vēsture un klīniskās izmeklēšanas tāti. Viņš atlaida medmāsu. Gribējās būt vienam.
Viņš atsēdās krēslā pie neliela rakstāmgalda un aizvēra acis, mēģinādams atslēgties no dienā pārdzīvotā. Pēc brīža Voids izstaipījās un sāka strādāt.
Taču tas, kas tur augša likās pilnīgi skaidrs, sāka izplūst un apaugt ar pretrunām.
Aneirodā šizofrēnija ne visai ieķļāvās diagnozē. Par lēkmēm te nevarēja būt ne runas. Slimnieks visu laiku atradās vienā psihiskā stāvokli. Viņš dzivoja it kā dubultu dzivi. Tādu stāvokli parasti rada asinsvadu slimības. Bet te tādu nebija, jo vairāk viņš domāja, jo vairāk sapinās pretrunās. Kautkas nebija tā, kā vajadzīgs. Bet kas?
Interesanti, ko Dorots teiktu, ja noliktu viņam priekšā uz galda skaitļus par pasaulē iegūtā un izlietotā urāna daudzumu
šī doma vairs nedeva miera. Profesoram nezin kādēļ likās, ka pietiks slimniekam parādit šos skaitļus, uzsist draudzīgi uz pleca un viss būs labākajā kārtībā, viņš nocēla klausuli un uzgrieza prezidenta mājas tālruņa numuru. Atbildēja dzīvesbiedre. Viņš stādījās priekšā un lūdza sarunu ar prezidentu. ES viņam pateikšu. Esiet tik laipns palieciet pie tālruņa . . . Piedodiet, vienu irkli. Ar jumS grib runāt Venta Donāta māte.
viņa uzdeva tradicionālo jautājumu: Vai mans dēls ir nopietni slims? profesors atbildēja izvairīgi. Viņš pats to īsti nezināja.
saruna gandriz jau apsīka, lidz sieviete uzdrošinājās pajautāt:
Jūs taču Ventu izārstēsit. Mēs neko nežēlosim.
Nešaubos.
prezidents piezvanīja pēc stundas. Atvainojies, ka licis gaidīt, lūdza ķerties pie lietas. profesors Voids īsi pastāstīja par situāciju un nepieciešamibu dabūt datus par pasaulē iegūtā un izlietotā urāna daudzumu
Vai nevarat iztikt bez tiem? Labi . . . jūs tos saņemsit. Tikai atcerieties, ka šie skaitļi ietilpst ārkārtīgi slepenā informācijā
profesors apsolīja tos pēc eksperimenta tūliņ iznīcināt.kad speciālās daļas priekšnieks nolika atomic» ģenerāldirektora Engrēna pārtverto prezidenta un profesora sarunu, pēdējais zaudēja parasto savaldību un sāka kliegt selektorā: Klinton, pie manis . . . Dzirdiet, Klinton nekavējoties ienāciet pie manis! pēc maza brīža kabinetā ieskrēja maza auguma vīrelis acenēs un pliku galvasvirsu Viņš jautājoši vērās šefā, pūlēdamies uzminēt, kas noticis.
še, lasiet! — Klintons nobālēja, bet tad purpināja:
Ievietot jauno Dorotu trakonamā bija slikta ideja. Gribējās tēlot žēlsirdīgo samarieti. Redzat, kas no tā iznācis. Jau šovakar mūsu noslēpumu zinās ceturtais. Rīt piektais. Sestais būs valsts prokurors. Tas daudz nerunās. Uzmetīs mums kaklā cilpu, un punkts . . . Jūs gribat karāties, Klinton?
Nē!
Un jūs, Aron? Speciālās daļas priekšnieks noraidoši purināja galvu.
Es ari negribu ... Ko jūs ierosināt uzsākt, Aron? . . .
Novākt profesoru Voidu . . . Nekrologs taču jau bija publicēts . . . Izgāja un neatgriezās . . . Kāds laikam paguva ieskatīties nākotnē . . .
Un jūs, Klinton? . . . Esiet, taču mediķis. . Ņemiet palīgā savu fantāziju! . . . - Iedot Dorotam pamatigu narkotiku devu. . . Ja ir idiots, tad lai ir pa istam.
Tagad ir mana kārta runāt. Lieku priekšā ārkārtējā gadījumā uzspridzināt pazemes valsti un nogremdēt mūsu sakaru kuģi ar visu apkalpi. Mums tas vienkārši vairs nebūs vajadzīgs.
Viņš piegāja pie bāra un izņēma šampanieša pudeli.
— Uz jūsu veselību, kungi. Dzin! Atbildēja tris glāzes.
— Par mūsu nesatricināmo draudzibu. Dzin! Atkal atbildēja glāzes.
Kad profesors pievakarē izgāja no sava kabineta, pie lifta viņu aizturēja pāris viru sanitāru tērpos.
— Nāciet mums līdz . . .
— Uz kurieni? . . .
— Uz neatgriešanos . . .
Pirms viņš paguva protestēt, viņa rokas bija izgrieztas uz muguras un pats iegrūsts liftā. Sākās ceļš uz neatgriešanos.
Pāris slimnieku, kas to redzēja, neveltīja notikušajam uzmanību. Tā bija parasta aina. Te taču bija trakonams.
Vents Dorots nākamajā rītā savu istabu uzskatīja par pazemes valsti, ārstu par karali, bet medmāsas par izbijušām karaļa mīļākajām. Viņš pildīja traukos ūdeni un deva to pagaršot.
— Tas ir ists virszemes konjaks. Man tur augšā palika vesela kaste.Vakarā, kad slimnīcā sāka skanēt nomierinoša mūzika, viņš zagās klāt nomaļus stāvošajiem.
— Vai negribat ieraut? Nekas labs jau nav . . . Ar ūdeni atšķaidīts spirts, — un, pieliecies pie auss, dedzigi čukstēja:
— Bēgsim uz virszemi, atpakaļ pie cilvēkiem . . . Man jūs varat ticēt. Karaļi tur nav noziedznieki . . . Vakaros neviens neliek dejot Barakosas tauriņdeju, līdz satumst prāts un dvēsele sāk ilgoties pēc citu civilizāciju bojāejas . . . Bēgsim prom no šejienes, atpakaļ pie cilvēkiem.
Par savu bojāeju pazemes iedzīvotāji uzzināja desmit sekundes pirms atomsprādziena, kuram vajadzēja viņus iznīcināt. Lādiņi bija ievietoti tikko no virszemes saņemtajos konteineros.
Ar šim desmit sekundēm pilnīgi pietika, lai informētu virszemē esošo «lidojošo šķīvīti», kuru pilotēja viņu labākais robots, par gaidāmo traģēdiju.
No acij neredzama augstuma pilots vēroja šoseju, kura savienoja pilsētu ar vasarnīcu rajonu. Viņš burtiski aptaustīja katru mašīnu, līdz atrada īsto.
Kā parasti pie stūres sēdēja Klintons, bet Engrēns un Arons bija atlaidusies uz aizmugures sēdekļiem. Šoferi viņi neizmantoja. Ceturtais nedrikstēja dzirdēt, par ko šajās rita stundās sprieda.
Pilots iedarbināja dzinēju un, pāri skrienot, satvēris mašīnu ar savām magnēta rokām, aiznesa to lidz jūrai un iesvieda
ūdeni.
Tad viņš uzlidoja kosmosā un citu pēc citas uzspridzināja tur izvietotās raķetes.