Baltā kontinenta spoki

BALTĀ KONTINENTA SPOKI

Džeks Rasels — ekspedīcijas astronoms — gulēja pakarināmā gultā tieši zem Lielās kabīnes griestiem un, nenovērsdams acu no tālskata okulāra, laiku pa laikam pierakstīja skaitļus pie griestiem piespraustā papīra lapā.

Ģeologs Ralls Stonors apakšā pie galda aplūkoja minerālu paraugus. Radiometra šautra trīcēja, sāka svārstīties, kad Stonors pielika tuvāk pie aparāta melnus, eļļaini spīdīgus kristālus.

Aiz durvīm atskanēja soļi, kāds dauzīja nosalušās kājas, skaļi krekšķēja. Pašķīrās smaga vadmalas portjera. Lielajā kabīnē ienāca Freds Lovs — mazs, plecīgs vīrs, kas zvērādas virsvalkā un milzīgās untēs izskatījās resns kā bluķis.

— Mīnus piecdesmit un turklāt vējelis, — meteorologs kāsēdams stāstīja un vilka nost kažokādas cimdus. — Džek, taisi ciet bodi! Tik un tā neko tu neredzi.

Zem griestiem nočīkstēja pakaramā gulta. Džeks Rasels pašķielēja uz ienācēju un, ne vārda neteicis, atkal lūkojās tālskata okulārā.

Lovs ar lielām pūlēm izkāpa no virsvalka, ar kājas spērienu ietrieca to kaktā; izņēma no sienas skapja pudeli un šķautnainu glāzi, ielēja, izdzēra; noslaucīja rūsgano bārdu vilnas jakas piedurknē, izstaipījās.

— Velna milti, elektriskā apsilde nedarbojas, — viņš teica, pamādams ar galvu uz kaktā iesviesto virsvalku. — Lai Heinrihs pārbauda kontaktus.

— Heinrihs palika ledus šahtā, — Stonors sacīja. — Viņš kopā ar Toivo šodien gribēja izcirst ledū eju un piekļūt pie ieža apakšējās dzīslas.

— Muļķīši, — Lovs saviebās. — Tagad tupēs tur, kamēr rimsies sniega auka.

— Tur viņiem ir guļamie maisi un prlmuss. Var tupēt kaut vai nedēļu.

«Tevi vajadzētu uz veselu nedēļu iespundēt ledus alā,» lielās dusmās domāja Lovs, lāgiem uzmezdams acis Stonora sārtenajam pleiķim. «Šodien ne degunu nav izbāzis aiz durvīm …»

— Redz, redz, — Stonors sacīja, vērodams aparāta šautru.

— Vai ir kas jauns? — Lovs interesējās.

— Nekā sevišķa nav. Tikai liels urāna procents.

— Tātad tomēr vērtīga atradne, — Lovs žāvādamies nomurmināja.

— Gauži vērtīga, — Stonors pacēla galvu. — Jāuzsver, ka šis ir pirmais Antarktīdā uzietais urāns, un šī mana bagātā atradne kļūs slavena visā pasaulē.

— Kāpēc tad mēs nesteidzamies paziņot visai pasaulei par tavu atklājumu? . . .

— Pagaidām nedrīkstam. Šefi nevēlas, ka krievi pa īstam sāk meklēt Antarktīdā urānu.

— Jūs laikam domājat, ka krievi dumjāki par jums, — Lovs iesmējās. — Stonor, ticiet man, viņi šeit paveikuši vairāk nekā mēs.

— Urānu viņi nav atraduši. Krievi regulāri ziņo par saviem atklājumiem. Turklāt pētnieku lielākā daļa atzīst, ka Antarktīdā urāna vispār neesot.

— Kāda jēga jūsu atradumam? Nolādētie kalni ar saviem urāna iežiem trīssimt jūdžu no krasta. Ellišķīgs sals, aukas, sniega vētras. . . Atstiept šeit sešus neprāšus un pamest uz veselu gadu — to jau vēl var. Bet iekārtot šeit raktuves… to nedarītu pat krievi.

— Vai jums ir gadījies būt Ziemeļkanādas urāna raktuvēs? — Stonors domīgi jautāja, svaidīdams saujā melnu kristālu drūzu ar dzeltena un oranža okera apsūbējumu.

Lovs pamāja ar galvu.

— Ziemeļkanādā urāna procents piecdesmit reižu mazāks un klimatiskie apstākļi tikai nedaudz labāki nekā te. Aprēķins gauži vienkāršs . . . Tādu atradni, kada ir šeit, Antarktīdā, izdevīgi būtu ekspluatēt pat uz Mēness.

— Nevar nemaz apgalvot, kur klimatiskie apstākļi

bargāki, uz Mēness vai Karalienes Modās zemē, — Lovs paraustīja plecus.

— Mēness pagaidām nav pieejams, bet Karalienes Modās zemē mēs esam pamatīgi nostiprinājušies un, vai nu tas slikti, vai labi, rīkojamies šeit septīto mēnesi.

— Darāt, ko gribat, — Lovs atmeta ar roku, — izbūvējiet šeit raktuves, pilsētas, lidlaukus, kausējiet ledājus, iegūstiet urānu, velnu, sātanu, ko vien vēlaties. Es zinu tikai vienu: savu kāju vairs te nesperšu. Ne par kādiem dolāriem. Uz Grenlandi, Himalajiem, kur vien jums tīk, tikai ne uz Antarktiku — te ir nolādēts kakts. Tomēr, — Lovs brītiņu klusēja un vērīgi klausījās, — ko dara žurnālists? Vai šodien viņš nemaz mums nedos ēst? . .. Hei, Rišār! . .. Mister Ziro! Glases sen jau vēstīja pusdienas laiku, velns parāvis!

Zem Džeka Rasela guļvietas strauji atvērās šauras durvis. Lielajā kabīnē ielūkojās Rišārs Ziro — ārsts, pavārs, radists un tanī pašā laikā arī kādas ļoti ietekmīgas Parīzes avīzes korespondents. Ziro bija uzlicis galvā nevis pavāra mici, bet sarkanu fesku ar zeltainu pušķi. Lielais, gaļīgais deguns, rudā vaigu bārda bija miltiem apbiruši, mazās, dzēlīgās acis zobgalīgi dzirkstīja aiz biezajiem briļļu stikliem.

— Dārgais Fred, patiesībai nav vajadzīga skaļa klaigāšana, — doktors sacīja, pamezdams ar aci Lovam.

— Pusdienas gatavas, mazgājiet rociņas! . .. Kas tad tas? — viņš iesaucās, rādīdams ar pirkstu uz galdu.

— Kas tas ir? — es jautāju. — Cik reižu neesmu lūdzis nelikt šeit tos draņķīgos, indes piesātinātos radioaktīvos akmeņus. Es trīcu un drebu par jūsu dārgo veselību, bet jūs . ..

— Vai tad stāvoklis kļūs citāds, ja viņš tos akmeņus aizvāks aiz sava kambarīša finiera šķērssienas? — Lovs pasmiedamies jautāja. — Sarkancepurīte, neesi strauss! Izstarojumi šeit ir visapkārt. Urānu iežu dzīslas trīs kilometrus no šejienes. Varbūt tās ir arī tepat apakšā. No staru slimības mēs neviens vairs neizbēgsim.

— Putekļus, noslaukiet no galda putekļus, — Ziro atkārtoja, neklausīdamies, ko saka Lovs. — Šie putekļi ir radioaktīvi. Fred, saraus kopa ar slapju lupatu un izmet ārā.

Lovs smīkņādams noberza galdu ar lupatu un, kad ārsts izgāja laukā, pasvieda lupatu zem dīvāna.

Ziro uz paplātes ienesa kastroli, bļodiņas un lēja tajās viru.

Lovs izņēma no sienas skapja pudeli un trīs glāzes.

— Tevi šoreiz atstāšu tukšā, — viņš sacīja ārstam. — Spriežot pēc tava deguna, esi jau iztempis visu nedēļas devu.

— Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti, — ārsts sacīja un pašķielēja uz pudeli. — Lēju pie pudiņa rumu un tikai mazlietiņ to pagaršoju.

Nogaidījis, kamēr Lovs pielej glāzes, ārsts veikli izkampa viņam no rokām pudeli, paskalināja, paraudzījās tai cauri pret gaismu un pielika pudeles kaklu pie lūpām.

— Tam nu gan ir iekšas, — Lovs ar tikko manāmu skaudību sacīja, uzmezdams acis iztukšotajai pudelei.

— Un pamatīgs arī viss cits, — ārsts sacīja, uzkodai notiesādams sardīni. — Jūs šonakt krāksiet, bet man vēl jāsacer un jānoraida ēterā korespondence. Tas vis nav nekāds laika ziņojums! Manā darbā vajadzīga galviņa un fantāzija. Pasakiet, par kuru no jums lai meloju šīsnakts korespondencē.

— Varētu paslavēt viņu, — Lovs pamāja ar galvu uz astronomu, kas gulēja augšā zem griestiem. — Viņš upurē pusdienas savu meteoru dēļ.

— Tā ir laba ideja! — doktors strauji pagriezās uz krēsla. — Aprakstam likšu nosaukumu «Meteoru mednieks» un sākšu, piemēram, tā: «Pašaizliedzīgais jaunais zinātnieks, jau septīto mēnesi nenolaiž acu no teleskopa . ..» Jaunais cilvēk, piebilstu, ka otrreiz pusdienas es nesildīšu. Vai dzirdat? . . .

— Dzirdu, — Rasels sacīja, raudzīdamies teleskopa okulārā un bez steigas kaut ko pierakstīdams.

— Jūs, angļi, esat apbrīnojami runīgi ļaudis, — •usts turpināja, strēbdams viru. — Nezinu, ko es darītu, ja nebūtu Heinriha. Poļi daudzējādā ziņā tomēr ir līdzīgi mums, frančiem.

— Bet es? — iebilda Lovs. — Liekas, arī mani nevar saukt par pārāk nerunīgu.

— Pirmkārt, tu neesi īsts anglis. Amerikāņi ir īpaša nācija. Otrkārt, arī tu spēj caurām stundām nosēdēt pie šaha galdiņa kā runcis pie peļu alas. Viņš, — ārsts pamāja uz Stonoru, — prot runāt tikai par urānu. Bet, kas attiecas uz šo kosmosa priesteri, nezinu, vai viņš kopš pārziemošanas sākuma pateicis vienā laidā pat desmit vārdus.

Guļvieta tur augšā atkal iečīkstējās. Lovs un ārsts paraudzījās uz astronomu un pamanīja viņa sejā ārkārtīgu izbrīnu. Rasels bija nometis zīmuli, ar tievajiem pirkstiem steigšus grozīja aparāta skrūvītes; pēc tam atlaidās pret spilvenu gluži kā apžilbis, brīdi gulēja aizvērtām acīm, tad paslējās augstāk un atkal vērīgi raudzījās teleskopa okulārā.

Tobrīd tāla dunoņa, kas kļuva arvien spēcīgāka, pārspēja sniega aukas gaudošanu. Dunoņa auga, auga, beidzot izvērtās apdullinošā dārdoņā, no kuras nodrebēja Lielās kabīnes sienas un uz galda iešķindējās trauki. Likās — milzīgs vilciens aizdrāžas pār Karalienes Modās zemes tuksnešainajiem kalniem. Ārstam un Stonoram pielecot no galda, krēsli apgāzās. Bet dārdoņa jau pamazām apklusa. Notālēm atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzieniem; vēlreiz nodrebēja sienas, un tad viss apklusa. Atkal bija dzirdama tikai vienmuļā sniega vētras gaudošana.

— Kas tur notika? — ārsts iesaucās, ar bailēm raudzīdamies uz griestiem.

— Šķiet, tā bija zemestrīce, — Stonors klusi teica un aizvien vēl klausījās. Lovs vērīgi lūkojās astronoma sejā, kas aiz uztraukuma bija nobālējusi.

— Džek, nu kas tur bija? — viņš jautāja, redzēdams, ka Rasels atkal atslīgst uz spilvena un ar kabatas lakatiņu slauka nosvīdušo pieri.

— Laikam milzīgs bolīds. Nokrita kaut kur tuvumā.

— Vai jūs to redzējāt? — Stonors vaicāja.

— Redzēju.

— Un esat pārliecināts, ka tas bija bolīds?

— Jā-ā …

— Vai tikai nebija starpkontinentālā ballistiskā raķete? — ārsts nedroši ieminējās.

— Ar kuru krievi gribēja iznicināt mūsu staciju,— Lovs piebilda.

— Ne visai asprātīgs joks, — Ziro aizvainojās.

— Jūsu tautieši raķetes izmēģina Kanaveralas zemes ragā. Un viņi, tēmēdami uz Dienvidatlantiku, gluži viegli varēja trāpīt Antarktīdā.

— Tas bija bolīds, — Rasels teica. — Parādījās ziemeļrietumos, pārlidoja pāri stacijai un eksplodēja kalnu līdzenumā uz dienvidaustrumiem no mūsu nometnes. Ļoti skaidri redzēju, cik krasi samazinās bolīda ātrums. Pirms bolīda tanī pašā virzienā brāzās meteorītu plūsma.

: — Vai pašlaik ir kaut kas redzams? — Stonors ziņkārīgi vaicāja.

— Nē, sniega auka kļūst spēcīgāka. Putenis aizsedz arī periskopa objektīvu.

— Laiks pierims, atradīsim bolīda šķembas, — Stonors teica un aizsmēķēja cigareti. — Antarktikā atrasts jauns meteorīts, tā būs sensācija.

— Neko jūs neatradīsiet, — Lovs pikti iebilda.

— Vējš tagad dzenā pa kalnu līdzenumu simtiem tūkstošu tonnu sniega. Visas bolīda atliekas būs apbedītas dziļi jo dziļi. Džek, vai man nav taisnība?

Rasels nolēca uz grīdas un klusēdams paraustīja plecus.

— Kur tad nu? — Stonors prasīja, redzēdams, ka astronoms satver ārdurvju portjeras malu.

Rasete parādīja ar pirkstu augšup.

— Tikai ne soli nost no durvīm, — Stonors brīdināja. — Vai dzirdat, kas tur notiek? …

Rasels pamāja ar galvu un pazuda aiz smagās portjeras.

Pēc brīža viņš atgriezās, rausdams nost sniegu no bārdas un ūsām.

— Vai kaut ko redzējāt? — ārsts jautaja.

— Neko.

*

Četras dienas un četras naktis sniega vētra plosījās pār apledojušām Karalienes Modās zemes kalnu grēdām. Sausa, durstīga sniega lēveņi joņoja virs kupenās iegrimušajām stacijas ēkām gluži kā milzīgas upes straume palu laikā. Pat dienas vidū neko nevarēja saskatīt biezajā sniega duļķē. Izgaisa klintis un debess, apkārtējās kalnu grēdas un dziļā ieleja, kas desmitiem jūdžu stiepās uz rietumiem, uz tuksnešaino kalnu labirintu.

Virs galvām dūca radiomastu tērauda troses. Svilpoja un gaudoja trakā vētra.

Tiklīdz apdzisa īsā diena, kaut kur augstu debesu velvē uzliesmoja kāvu ugunis. To krāsainie stari nesasniedza trakojošā sniega okeāna gultni. Tikai sniega strūklu mainīgā nokrāsa liecināja, ka Antarktikas debesīs plosās ugunis.

Radiosakari pārtrūka. Sprakšķos un gaudoņā pazuda ne vien Dienvidāfrikas un Čīles staciju balsis, bet arī kaimiņu signāli no Lazareva Padomju antarktiskās stacijas, kura atradās tikai septiņsimt jūdžu attālumā no Stonora vadītās Anglijas, Amerikas un Francijas kopējās stacijas. Nevarēja saklausīt arī Ledus alas raidītāju, kur jau ceturto dienu nīka no bāzes nošķirtais ģeodēzists Heinrihs Kovaļskis un ģeologs Toivo Lati- kainens. . .

Galvenā izeja no Lielās kabīnes, pie kuras atradās meteoroloģisko aparātu būdiņa, bija pavisam aizputināta.

Lovs un Rasels ar pūlēm atvēra papildi^gjas lūku. Svilinoša sniega vērpete iecirta sejā, aizķepināja acis. Lovs izrāpās no lūkas un, sniegā gulēdams, sāka taustīt stiepļu trosi, kas sniedzās uz meteoaparātu būdiņu. Rokas sagrābstīja tikai sausu sniega smeltni, kas brāzās līdzi vējam. Beidzot pirksti sataustīja ledū iedzītu me- tāla stieni.

Lovs sāka lādēties.

— Trose pārtrūkusi! — viņš kliedza Raselam, kurš neatlaidīgi lūkojās tumsā.

Astronoms pasniedza Lovam tievu neilona auklu. Meteorologs apsēja to sev ap vidu un aizrāpās melnajā naktī. Rasels uzmanīgi vēroja, kā atritinās aukla. Laiku

pa laikam viņš aši paskatījās augšup, no kurienes mirkļos, kad viens puteņa virpulis bija aizbrāzies un otrs vēl nebija uzskrējis, sniegu apstaroja neparasti spožo kāvu zaļganmēļie uguņi.

«Gluži kā uz kādas svešas planētas okeāna gultnē,» jaunais astronoms domāja. «Bet kāpēc tik intensīvs spīdums? Tāds vēl nekad nav redzēts. Un kā par postu nekas nav saskatāms. Putenis sacēlis sniegu pat virs Lielās kabīnes periskopa …»

Aukla bija izritināta. Rasels piesēja vienu galu pie savas jostas un gaidīja. Viegla raustīšana liecināja, ka Lovs tumsā rāpjas, mēģinādams sataustīt, kur atrodas aparātu būdiņa. Beidzot auklu neviens vairs neraustīja.

«Aizrāpies,» Rasels domāja, un sirds viņam kļuva vieglāka. «Pieraksta aparātu skaitļus.»

Pagāja dažas minūtes. Astronoms arvien vairāk juta skaudro aukstumu. Daudzkārtainais vilnas apģērbs un kažokādas kombinezons nespēja droši pasargāt no sala un vēja. Šeit, pie Lielās kabīnes kupola, bija aizvēnis, bet kā gan jādrebinās Lovam no vējiem neaizsargātajā ledainajā nogāzē…

Aukla arvien vēl nekustējās. Rasels to piesardzīgi pavilka. Atbildes signālu viņš nesagaidīja. Vai tiešām aukla bijusi pārāk īsa un Lovs rīkojies tik pārdroši un atraisījies? Šādā aukā un sniegputenī tas būtu īsts neprāts.

Rasels pavilka auklu stiprāk. Kļuva pilnīgi skaidrs: auklas otrs gals ir brīvs. Astronoms ieslēdza reflektoru. Taču spēcīgā gaisma netika tālāk par saviem pusotriem vai diviem metriem. Rasels ar stingiem pirkstiem steigšus piesēja auklas galu pie lūkas roktura un rāpās projām sniega pilnajā tumsā.

*

Stonors nemierīgi paraudzījās uz pulksteni.

— Ilgi ķēpājas . ..

Ārsts zvilnēja uz dīvāna un lēnītēm sūca rumu.

Stonora piezīme francūzi uzjautrināja.

Viņš ņirdzīgi pasmīnēja, kļuva redzami lielie, dzeltenie zobi, viņš grasījās kaut ko teikt, bet atmeta ar roku un ielēja vēl sev rumu.

Stonors sadrūma un pabīdīja pudeli tālāk no Ziro.

— Doktor, es jūs lūdzu . . . Pēdējās dienās atkal pārāk daudz dzerat. Jā, vai nevajadzētu vēlreiz pamēģināt sazināties ar Kovajski?

— Šef, veltīgi pūliņi, — Ziro nopūtās. — Ēterā trakāka rūkoņa nekā manā paurī.

— Pamēģiniet tomēr, es tikmēr paskatīšos, ko dara Lovs un Rasels.

Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnītē, kas atradās blakus Lielajai kabīnei, uzlika austiņas, ieslēdza raidītāju. Sprakšķēšana ēterā bija kļuvusi it kā klusāka. Bet kas tad tas? . ..

Ārsta mazās ačeles plati iepletās. Varbūt tikai dzirdes halucinācija? . . . Nē, nē, lūk, atkal. Austiņās skanēja saraustīta, draudīga kaukšana. Ārstam mute kļuva sausa, un skurbums izgaisa vienā mirklī. Nekad visā savā mūžā viņam nebija gadījies dzirdēt ko līdzīgu. Kaukšana pieklusa, tad sākās atkal. Tie nevarēja būt atmosfēras traucējumi. Apdullinošajā, sāpju, skumju un neizsakāma niknuma piesātinātajā meldijā bija jaušams skaidrs ritms. Ārsts juta, ka bailes sažņaudz sirdi. Viņš norāva austiņas un uzsvieda tās uz galda. Taču nesaprotamā, šaušalīgā meldija joprojām skanēja ausīs.

«Es laikam zaudēju prātu,» ārsts uz mirkli iedomājās un izskrēja no radiokabinītes.

Lielajā kabīnē neviena nebija. Ārsts atspiedās ar rokām pret galdu, sāpīgi saknieba lūpās, cenzdamies domāt aukstasinīgi. Ceļgali trīcēja. Viņš paskaitīja pulsu un apjucis paplēta rokas.

— Vismaz divi simti. . .

Paķēris ruma pudeli, pielika to pie lūpām. Roka drebēja, zobi pretīgi sitās pret salto stiklu.

Kad apsnigušie Rasels un Stonors iestiepa Lielajā kabīnē Lova sastingušo augumu, ārsts sēdēja pie galda, neprātīgi raudzīdamies vienā punktā. Viņš nepakustējās arī tad, kad ienācēji noguldīja Lovu uz dīvāna uu Rasels vilka nost meteorologam kažokādas virsvalku.

Stonors uzmeta acis ārstam.

— Laikam gaidāt speciālu aicinājumu? Paskatieties, kas viņam noticis! Džeks viņu atradis pie aparātu būdiņas. Brīnums, kā vēl atradis …

— T-tūlīt, — ārsts murmināja un piestreipuļoja pie dīvāna, uz kura gulēja Lovs.

Rasels vērīgi paraudzījās uz 2iro un lēni pabīdīja viņu nost:

— Es pats .. . Jūs atpūtieties …

Stonors sažņaudza dūres.

— Jūs tomēr neesat mani paklausījis, — viņš paklusām teica ārstam. — Redzat, kā nu ir, kad jūsu vajag. Izejiet gaitenī un, kad reibulis pāries, aiztaisiet lūku!

Ārsts grīļodamies pazuda aiz portjeras.

Rasels, injekciju šļirci paņēmis, piegāja pie Lova.

— Aukstuma dēļ viņš samaņu nav zaudējis, — Stonors sacīja. — Rokas un kājas siltas. Varbūt galvu sadauzījis?

— Tūlīt uzzināsim, — Rasels sacīja un iedūra adatu Lova rokā.

Pēc īsa brītiņa meteorologs sakustējās un atvēra acis.

— Vecais, izdzer šito, — Stonors čukstēja un pielika pie biedra lūpām glāzi.

Lovs norija zāles un atslīga uz spilveniem. Viņa acīs pamazām atgriezās saprāts. Šķita, ka meteorologs pūlas kaut ko atcerēties. Pēkšņi sejā ieplaiksnījās bailes. Lovs pamāja, lai Stonors pieliecas pie viņa. \

— Pārbaudiet, vai ieejas lūkas cieši aizvērtas, — meteorologs vārgi čukstēja, — tur …

Viņš nepaspēja pabeigt sakāmo. Spalgs bļāviens nomāca vētras aurus. Portjera pašķīrās, un Lielajā kabīnē iedrāzās ārsts.

Viņš skrēja bez brillēm, bez cepures, rudie mati gaisā saslējušies, ģīmis saviebts šausmās.

— Palīdziet! — ārsts spiedzīgi kliedza, pieķēries Stonoram pie rokas. — Drīzāk! Tūlīt viņš ienāks! Vai, vai! …

Stonors tikko spēja ārstu atgrūzt, devās uz gaiteņa durvīm, bet šaubās apstājas, raudzīdamies pec kada ieroča.

Tobrīd elektrospuldzes, kas apgaismoja Lielo kabīni, sāka lēni dzist. Ārsts iekliedzās.

— Ralf, tūlīt pie ģeneratora! — krēslā, kas kļuva arvien biezāka, atskanēja Rasela balss. — Es paskatīšos, kas tur ir.

Rasels ar pistoli vienā rokā un lukturi otrā — devās laukā gaitenī.

— Ja redzi kādu svešu, šauj! — Lovs kliedza un pūlējās piecelties no dīvāna.

. . . Stonors ar trīcošām rokām taustījās pa elektrostacijas sadales dēli. Are, kur slēdzis, kas pievieno pie tīkla akumulatorus.

«Paldies debesu tēvam, atkal spīd gaisma.»

Paķēris no galda atvilktnes pistoli, Stonors skrēja uz Lielo kabīni, strauji atgrūda portjeru. Uzdvesa aukstums.

Pa kāpnēm no augšējā gaiteņa lēni nāca lejā Rasels. Viņš rūpīgi aizvēra kāpņu durvis, aizbīdīja priekšā smago bultu, nolaida portjeru un uzmeta uz galda spožu priekšmetu. Izrādījās, ka tās ir saspiestās ārsta brilles.

— Kas tur bija? — Stonors vaicāja, uzmanīgi skatīdamies uz jauno astronomu.

— Nezinu. Nevienu neredzēju.

— Vai lūka bija vaļā?

— Jā, vaļā, bet pie tās nekādu pēdu nemanīju. Atradu tikai saspiestās brilles.

— Nemuldi! — Ziro pacēla galvu. — Tas ķēms iz- .slīdēja no tumsas un gribēja mani sakampt. Es izspruku, bet viņa nagos palika mana cepure un brilles.

Rasels klusēdams parādīja uz galdu, kur bija uzmetis salauzītos briļļu ietvarus.

— Rišār, ko tu tur redzēji? — Stonors jautāja un lūkojās tieši acīs francūzim.

— Pats nesaprotu, kas tas bija. Dzīvnieks vai spoks…

— Spoks, — Stonors zobgalīgi atkārtoja. — Jā, jā …

— Tu, protams, vari man neticet, — ārsts sacīja gandrīz raudādams. — Tiešām, biju iekampis virs normas. Bet, ja tu zinātu, ko es dzirdēju … — ārsts iešņukstējās. — Ej paklausies, kas notiek ēterā! Ej, ej!

Stonors iegāja radiokabīnītē, uzlika austiņas, sāka grozīt uztvērēja kloķīšus.

— Parastā sprakšķēšana, droši vien sakarā ar kāviem, — viņš beidzot sacīja un austiņas noņēma.

— Varbūt es tiešām sāku prātā jukt, — ārsts murmināja, galvu grozīdams.

Lovs piesēdās pie galda un vērīgi aplūkoja briļļu atliekas.

— Varen saspiestas, — viņš paklusām teica un piebīdīja tuvāk Stonoram saplacinātos ietvarus. — Izskatās tādas, it kā ar pneimatisko āmuru kāds būtu uzgāzis.

— Pats būsi uzkāpis savām brillēm, — Stonors sacīja, pamājis ar galvu uz ārsta pusi.

— Ja tev ir kādas rezerves brilles, — Lovs iebilda, — pierādīšu, ka, sniegā ieminot, tās nevar tik ļoti saspiest.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Es gribu sacīt… — Lovs brītiņu klusēja un pārlaida klātesošiem nopietnu skatienu, — gribu sacīt, ka dīvaina, milzīgam pērtiķim līdzīga pinkaina būtne pēkšņi parādījās man blakus, kad aizrāpos līdz meteoroloģisko aparātu būdiņai. Palēcu sāņus un droši

vien satriecu galvu pret vēja mērītāja stabu. . .

*

Nākamās dienas rītausmā viesuļvētra sāka gurt un temperatūra pacēlās līdz mīnus divdesmit grādiem. Kad pie apvāršņa ziemeļos uznira nespodra, iesarkana saule, vētra aprima gandrīz pavisam. Vējš vēl uzbrāzās atsevišķiem grūdieniem, saceldams sniega putekļu mākuļus stāvajās, baltajās nogāzēs.

Zilas ēnas iegulās dziļās, sniega piedzītās aizās, kur nespēja iekļūt zemās saules stari.

Stacijas apkaimes pārmeklēšana bija veltīga. Nule sadzītajā sniegā nemanīja nevienas pēdas. Daudzu kilometru tālumā- neredzēja nekādu dzīvības pazīmju.

Ledus alas radio aizvien vēl klusēja. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma, ka Stonoram un Raselam jāmēģina ar slēpēm nokļūt pie alas. Ārstam un Lovam jāpaliek Lielajā kabīnē.

Pēc brokastīm Stonors un Rasels posās ceļā. Virs dūnu kombinezoniem viņi uzvilka vieglus, spilgti sarkanus virsvalkus, kas aizsargāja no vēja, uzmauca galvā kapuces, kuru malas bija apšūtas ar sudrabpelēkām zvērādām.

— Skaists pāris, — piebilda Lovs, kas bija izgājis viņus pavadīt, — gluži kā vārīti vēži! Vai šaujamos neesat aizmirsuši?

— Fred, vai tu vēl tici, ka pasaulē ir tādi pinkaini spoki? — Stonors jautāja.

Lovs paraustīja plecus.

— Ieročus tomēr vajadzētu paņemt līdzi.

Garais, kalsnējais Rasels papurināja melno bārdu.

— Fred, viss kārtībā! — Viņš uzsita pa svārku uz- blīdušo kabatu.

Abi divi viegli uzslēpoja ledus pakalnā. Rasels paskatījās atpakaļ, pamāja ar sarkanu dūraini un strauji sekoja Stonoram gar stāvo nogāzi.

Augstu gaisos virs slēpotāju galvām blīvējās melnas, saplaisājušas kraujas. Uz Ledus alu iemītā taka izzudusi. To bija aizputinājis sniegs.

Viņpus līkuma pavērās skats uz aizu, kura sniedzās tālu rietumos. Pār melno bazalta klinšu malām kā paspārnes karājās sapūsta sniega lēveņi. Virs milzīgā ledāja sastingušajiem viļņiem šur tur rēgojās senseni lavas bluķi. Nekustīgā, dziļām plaisām sašķeltā ledus upe «tecēja» no dienvidrietumiem, no Karalienes Modās zemes neizpētītiem apvidiem.

Stonors, kas slēpoja pa priekšu, apstājās un pielika pie acīm binokli.

— Ess redzu Ledus alas ieeju, — viņš sacīja, — bet visapkārt nav ne dvēselītes. Dīvaini, ka, sakarus zaudējuši, viņi tik jaukā laikā nemēģina nākt mums pretim.

Rasels klusēdams kārtoja slēpju saites.

— Džek, sakiet man — ko jūs īsti domājat par pagājušās nakts paniku? — Stonors jautāja, likdams somā binokli.

Rasels paraustīja plecus.

— Šorīt man iešāvās prātā dīvaina doma, — Stonors turpināja. — Ļoti dīvaina. Vai nenojaušat? …

Rasels papurināja galvu.

— Atgādināšu, ka daudzus gadus esmu strādājis Himalajos. Lai gan tās visas ir tīrās blēņas. Nav vērts pat runāt.. .

Stonors strauji atgrūdās ar nūjām un šāvās lejup; zilgani baltajā sniegā iezīmējās skaidrs slēpju sliedes pavediens.

*

Līdz šaurajai plaisai, kas veda ledus kupola iekšienē, vēl bija ejami daži soļi, kad Stonors apstājās un skaļi uzsauca. Bazalta klinšu raidītā atbalss ilgi atkārtoja kliedzienu un izgaisa tālē. Neviens neatbildēja.

— Dīvaini, — ģeologs murmināja, ar dūraini slaucīdams sasvīdušo pieri.

Rasels noņēma slēpes un devās uz plaisu. Visapkārt viļņaina svaiga sniega sega. Neviena pati pēda nebija manāma uz dzirkstošās, baltās virsmas. Astronoms paspēra vienu soli, pēc tam otru un iestiga kupenā gandrīz līdz jostas vietai.

— Šķiet, ka pēc sniega vētras viņi nav nākuši laukā no alas, — Stonors purpināja, piesardzīgi sekodams Raselam.

Dziļāk plaisā sniega bija mazāk, taču lielajā klusumā joprojām nedzirdēja ne skaņas. Plaisas ledus sienas sakļāvās vēl tuvāk. Kļuva tumšs. Spožā dienas gaisma tik tikko spēja izspraukties cauri biezajiem, zaļganajiem ledus slāņiem.

Rasels ieslēdza reflektoru. Spēcīgs gaismas kūlis atdūrās šaurās, apledojušās durvīs. Tās bija aizvērtas.

Rasels pārlaida gaismas šalti pār ledus sienām. Ie- zaigojās slēpju metāla klamburi. Pie sienas pieslietās nartas meta uz ledus garas, līkas ēnas.

— Viņi ir šeit, — Stonors sacīja. — Slēpes un nar- las noliktas tur, kur tām jābūt. Hallo, Heinrih! ..,

Atbildi saucējs nesagaidīja.

— Bet viņi taču šodien bijuši šaipus durvīm! —

lim

Stonors teica, rādīdams uz iemītām pēdām. — Hei, Toivo, Heinrih! — Viņš pagrūda durvis. Tās neatvērās.

— Aizbultētas no iekšpuses, — ģeologs piebilda un jau gribēja klauvēt.

Rasels parāva viņu aiz piedurknes.

— Ralf, durvis piesalušas pie stenderēm.

Viņš iegulās durvīs ar plecu. Stonors piepalīdzēja. Durvis brīkšķēdamas atsprāga vaļā.

Ledus alā valdīja tumsa.

— Heinrih, Toivo! — Stonors atkal sauca. Viņa balsī ieskanējās bailes.

Rasels pieliecās, pārkāpa pār slieksni, sameklēja akumulatorus, pagrieza slēdzi. Nespodra, dzeltena gaisma pieplūdināja Ledus alu. Uz zemām, salokāmām gultiņām guļamie maisi. Tie bija tukši. Kaktā uz apdzisuša prīmusa apsarmojusi panna. Blakus — izēsta konservu kārba.

Stonors iespraucās pa durvīm un neizpratnē raudzījās visapkārt.

— Zīmīte, — Rasels sacīja.

Uz galda blakus radioaparātam nolikta papīra lapa. Stonors izrāva vēstuli no astronoma rokām, acis piemiedzis, ar pūlēm saburtoja steigā rakstītās, neskaidrās rindas.

— «Vakar izcirtām spraugu līdz galvenajai dzīslai. Tajā krustām šķērsām dažādas ejas. Toivo saka — šeit senos laikos esot rakta rūda.» — Stonors apklusa un blenza uz astronomu. — Džek, tās nu gan ir blēņas!

— Lasiet tālāk! — Rasels lūdza.

— «Toivo devās izpētīt raktuves un līdz šim nav atgriezies,» — Stonors lasīja. — «Eju viņu meklēt. Heinrihs.»

— Zīmīte rakstīta vakar no rīta, — Rasels piebilda, saņēmis no Stonora papīra lapu.

— Un ne vārda par to, vai urāns ir, — Stonors noņurdēja.

— Tie droši vien atskaldīti no ieža dzīslas, — astronoms sacīja, rādīdams uz akmeņiem, kas bija nolikti pie gultiņas.

Stonors steigšus pieliecās, sakampa iežu paraugus un ar alkatīgu ziņkāri tos apskatīja.

— Tas tik ir numurs! — viņš čukstēja. — Vēl bagātāki nekā tie paraugi tur augšā. Tīrs urāninīts. Džek, vai saproti, ko tas nozīmē? . . .

Rasels bez steigas grozīja radioaparāta kloķīšus.

— Viņu aparāts sabojājies, nav. iespējams sazināties.

-— Vai izlabot nevarēsim?

— Šeit nevarēsim.

— Ko tad darīsim?

— Nokāpsim lejā līdz urāna ieža dzīslai.

Stonors saknieba lūpas.

— Džek, paklausies, — viņš apjucis ierunājās. — Man šķiet, labāk būtu pagaidīt. . . Iespējams, ka viņi drīz atgriežas.

— Heinrihs aizgājis pirms diennakts, Toivo vēl agrāk. Vai viņiem nav gadījusies kāda nelaime? …

Stonors nodūra galvu.

— Baidos, ka nokāpšana līdz dzīslai saistīta ar briesmām. Tik liels urāna procents… — viņš pamāja ar galvu uz iežu paraugiem. — Te vajadzīgs radioaktivitātes indikators, bet es to atstāju Lielajā kabīnē.

— Kāpšu lejā viens pats, — Rasels dzedri sacīja.

— Es kā pārziemošanas nometnes priekšnieks tev

to aizliedzu. Darīsim tā: tu paliksi šeit, gaidīsi viņus atgriežamies. Ja vajadzēs, palīdzēsi, kad viņi pārnāks. Es došos atpakaļ uz Lielo kabīni. Ieradīsimies abi ar Fredu. Atvedīsim indikatoru, virves un rezerves radiolampas. Ja Heinrihs un Toivo vēl te nebūs — organizēsim meklēšanu.

— Bet ja viņiem kaut kas gadījies un palīdzība vajadzīga tūlīt?

— Pāris stundām nav nekādas nozīmes, Džek. Turklāt domāju, ka Heinrihs būs sajaucis datumu. Zīmīte īstenībā rakstīta šorīt un nevis vakar. Heinrihs pavisam nesen devies meklēt Toivo. Neaizmirsti pēdas, kuras redzējām pie alas ieejas.

— Ja tās ir Heinriha pēdas, tad es nesaprotu, kāpēc viņš staigājis basām kājām?

— Basām kājām?

Jā, pie alas durvīm sniegā bija kailu kāju pēdas.

— Blēņas! — Stonors iesaucās. — Trakas blēņas,—

IN viņš atkārtoja un pēkšņi apklusa. — Džek, bet to taču ir viegli pārbaudīt.

Viņš paķēra lukturi un atvēra durvis.

— Diemžēl mēs tās pēdas esam izmīdījuši, — no Iedus gaiteņa atskanēja viņa balss. — Protams, tu būsi pārskatījies, — Stonors turpināja, nākdams atpakaļ. — Kurš būs tik traks, ka basām kājām staigās pa sniegu? . . . Tātad norunāts. Es slēpošu atpakaļ, tu paliksi. Good buy\

Kad ārdurvis aizvērās, Rasels aši piecēlās un aizbīdīja metāla bultas.

Tagad varēja ķerties pie darba.

Astronoms atcēla dēļu lūku, kas sedza ieeju Ledus alas sienā. Seju skāra salts caurvējš. Rasels vērīgi klausījās. Neviena skaņa neplūda no šaurās ejas, kas izcirsta cauri ledum līdz bazalta krauju pakājei. Astronoms piesēja auklas galu pie lūkas gredzena un, pārmetis auklas šķeteri pār plecu, piesardzīgi kāpa lejup tumšajā ejā.

*

— Ne par kādiem pasaules labumiem, Stonor, es šeit nepalikšu viens. — Ārsta balss uztraukumā aizsmaka. — Saprotiet, ne par kādiem! … Ja nepārnāk- siet līdz tumsai, es … es sajukšu prātā.

Fredam Lovam sāka raustīties lūpu kaktiņi. Ar pūlēm viņš apvaldīja sašutumu.

Stonors apjucis papteta rokas.

— Rišār, tad kopā ar mani būs jāiet tev. Varbūt tā būs pat labāk. Var gadīties, ka tur vajadzīga tava palīdzība. Freds paliks Lielajā kabīnē.

Freds Lovs uzgāza ar dūri pa galdu. Glāzes žēli nodžinkstēja. Skaitītāju šautras šaudījās.

— Šī nav pārziemošanas nometne, bet pratu izkūkojušu gļēvuļu patversme! — rēca meteorologs trakās dusmās. — Ralf, kāpēc tu lūdz, bet nevis pavēli? Kuru tu gribi ņemt sev līdzi? Kopš vakar vakara viņš vēl nav atspirdzis un pusceļā paģībs. īstu briesmu bridi es negribētu būt jums līdzās.

— Fred, nebļausties, bet saki, ko lai mēs darām, — Stonors klusi teica.

— It kā tu pats to nezinātu! Paņemsim kravu un ar pilnu tvaiku uz priekšu. Bet tu, — meteorologs piegrūda dūri ārstam pie deguna, — ja vēlreiz ieminēsies par savu gļēvulību, staigāsi saitēm notīts, līdz mums atsūtīs citu maiņu. Vai saprati?

Ārsts pārbijies parāvās atpakaļ.

— Cieši aiztaisi āra lūku un never vaļā, lai tev atkal kaut kas nesāktu rēgoties. Skaidrs? Un neej nost no radioaparāta. Pēc stundas izsauksim pa radio Lielo kabīni. Stonor, iesim!

Durvīs Lovs' paskatījās atpakaļ uz ārstu, parādīja uz sienas skapi, iesita knipi sev pa apkakli un noliedzoši pagrozīja galvu.

… Stonors un Lovs jau notālēm saskatīja Rasela lielo augumu. Astronoms brida pa dziļo sniegu ap ledus kupolu, pēc tam pazuda plaisā. Kad Lovs un Stonors pieslēpoja klāt, viņš iznāca tiem pretim.

— Džek, kā veicas? — Stonors sauca, ņemdams nost slēpes.

— Heinrihs ir šeit.

— Bet Latikainens?

— Viņa nav.

— Ko Heinrihs stāsta?

— Neko. Viņš guļ nesamaņā.

Lovs klusītēm iesvilpās.

Visi trīs steigšus iegāja Ledus alā.

Polis gulēja uz guļamā maisa. Platā, dziļām grumbām izvagotā seja gluži kā mironim. Acis aizvērtas, zobi sakosti, cauri nagiem vīdēja zilganums.

— Viņš ir dzīvs, — Rasels sacīja, atbildēdams uz Stonora baiļu pilno skatienu, — bet es nespēju dabūt viņu pie samaņas.

Lovs noliecās pār Kovaļski, pataustīja pulsu, pašūpoja rudo galvu.

— Slikti, ka mūsu ārsts ir tāds kretīns.

— Un tomēr viņš te spētu vairāk laba darīt nekā mēs visi kopā, — Stonors iebilda.

Pa poļa augumu pārskrēja tikko jūtami drebuļi. Lovs pastiepa roku, gribēja pieskarties pie viņa pieres,

bet no Kovaļska matiem sprikstēdamas izlēca zilganas dzirkstis. Lovs steigšus atrāva nost roku.

Stonors, Lovs un Rasels pārmija skatienus.

— Liekas, it kā viņš būtu dabūjis strāvas triecienu, — Lovs purpināja. — Augums elektrības pilns.

— Radioaktivitāte tā nav nekādā ziņā, — Stonors sacīja, — pielikdams pie poļa nekustīgā auguma indikatoru. — Redziet, šautra nenovirzās.

— Pagaidiet, — Rasels iesaucās.

Viņš noliecās pie akumulatoriem un izslēdza gaismu. Stonors un Lovs, kas stāvēja blakus Kovaļska gultiņai, nobijušies pakāpās atpakaļ.

Poļa uzacis, mati un bārda tumsā iemirdzējās spožā violeti zilganā zaigā. Spīdēja arī seja un apģērbs, bet vājāk. Šķita, ka gultiņā izšļaukus guļ nekustīgs fosfo- rescējošs rēgs.

Rasels atkal ieslēdza gaismu. Mirdzums pazuda.

— Neizprotama būšana, — Stonors šaubīdamies teica. — Baidos, ka arī Ziro šoreiz būs bezspēcīgs. Džek, kā domā tu? \

— Mēs, protams, nezinām, kas tā par strāvu, kura skārusi Heinrihu, — astronoms domīgi atbildēja. — Tomēr jāpamēģina.

Viņš paņēma tukšu skārda konservu kārbu, kas bija nomesta pie prīmusa, sagrieza kārbu pa spirāli ar šķērēm, sloksnīti izritināja taisnu; atvienoja no radiostacijas zemes vadu un pievienoja to pie skārda plāksnītes, pēc tam attaisīja vaļā poļa kažokādas virsvalku un plāksnīti uzmanīgi pielika pie paģībušā kailajām krūtīm. Atskanēja kluss sprakšķis, bet tas vairs neatkārtojās, tiklīdz plāksnīte cieši piegula pie Heinriha auguma.

Rasels apsedza plāksnīti ar virsvalka stūri un pamāja Lovam, lai tas pienāk klāt.

— Pieturiet! .

Meteorologs neiebilda ne vārda, — paklausīja. Rasels vēlreiz izslēdza gaismu. Tagad spīdēja ne vien nekustīgais poļa augums, bet arī vara vads, kas bija savienots ar dziļi ledū iedzīto garo tapu. Drīz sāka fosforescēt arī ledus visapkārt tapai. Līdzko violetais

plankums alas ledus klonā kļuva platāks, poļa auguma spīdēšana kļuva vājāka.

— Viss pareizi, — Lovs paklusām teica. — Džek, tu esi liels gudrinieks!

Noklakšķēja slēdzis. Zem ledus griestiem iedegās spuldzīte.

— Veikli izdomāts, — Stonors savukārt teica, vērodams, ka zaļganais bālums izzūd no poļa sastingušās sejas. — Strāva neapšaubāmi aizplūst ledū. Bet kāda ir šī dīvainā strāva un tās nodarītais kaitējums?

— Pats galvenais, kādas būs sekas? — Lovs piebilda.

— Džek, vai tev nešķiet, ka tās varētu but kadas zemes strāvas, kas radušās sakarā ar vakardienas neparasti spožajiem kāviem? — Stonors jautāja.

— Nē.

— Bet kas tad?

— Nezinu.

— Tu velti gribi piedabūt astronomu, lai viņš sāk fantazēt, — Lovs sacīja. — Labāk fantazē pats. Ralf, tā ir tava specialitāte.

— Asprātīgi tas nav, — ģeologs apvainojās. — Galu galā mums taču jānoskaidro, kas te noticis.

— Labāk pārbaudīsim ārstēšanas metodi, — Lovs ierosināja. Viņš pielika roku pie poļa matiem. — Dzirksteles nelec . . . Džek, nodzēs gaismu!

Pat tumsā auguma spīdēšana gandrīz vairs nebija saskatāma.

— Liekas, ģīboņa vietā stājas miegs, — Rasels sa- sija, ieklausīdamies poļa elpošanā.

— Lieliski! Džek, nu tad klāj vaļā, kur tu viņu atradi.

-— Simt septiņdesmit metrus no šejienes — pie rūdas dzīslā izcirstās raktuves ejas sazarojuma.

— Pie raktuves ejas . . . sazarojuma? — Stonors sarauca uzacis. — Arī tu domā, ka rūdas dzīsla sendienās izmantota?

— Jā. Tur ir vesela eju sistēma, kas veido ģeometriski pareizu tīklu.

— Šķiet,. tavā atradnē, Stonor, kāds jau būs rakņājies, — Lovs zobgalīgi ieminējās.

— Šķiet, mēs visi pamazām sajūkam prātā! — ģeologs kliedza. — Nevar būt, ka rūdas ieži šeit jau kādreiz izmantoti! Vai saprotat? Nevar būt… Mēs esam pirmie cilvēki, kas nokļuvuši šinī Antarktikas kontinenta dajā.

— Tad jāpieņem, ka urāna rūdu izmantojuši pingvīni vai tie pērtiķiem līdzīgie spoki, kas mūs apciemoja pagājušajā naktī.

— Kas tās raktuves ierīkojis, to papūlēsimies noskaidrot vēlāk, — Rasels sacīja. — Viens no mūsu biedriem jau atrodas tur. Laikam viņu piemeklējusi tāda pati nelaime kā Heinrihu.

— Džekam taisnība, — Lovs sadrūma. — Jārīkojas un nevis jāpļāpā. Stonor, gaidām, ko tu pavēlēsi.

— Vienam no mums jāpaliek pie Heinriha.

— Lieliski. . . Paliec tu, mēs ar Džeku iesim meklēt Toivo.

— Pats gribu redzēt to, ko Džeks dēvē par raktuvēm.

— Nu tad izrīko un nevis spriedelē!

— Fred, labāk būs, ja šeit paliksi tu, — Stonors steigšus sacīja. — Gandrīz aizmirsu, jāizlabo radioraidītājs un jāatjauno sazināšanās ar ārstu. Tu vislabāk spēsi to izdarīt.

— Klausos, šef! Vācieties drīzāk pazemē vai zem ledus, ja vēlaties, — meteorologs laipnīgi sacīja un pacēla ledus tuneļa lūku.

*

— Džek, cik dziļi esam nokāpuši?

— Esmu izritinājis vairāk nekā piecsimt metru auklas. Ja ņemam vērā pagriezienus, tad, taisnā līnijā rēķinot, atrodamies kādus četrsimt metrus no ledus alas.

— Cik auklas vēl atlicis?

— Tikpat, cik esam izritinājuši.

Rasels un Stonors lēni devās lejup pa slīpu, biezā lavas kārtā izcirstu eju. Melnās sienas blāvi spīdēja reflektoru gaismā.

— Seit ir pagrieziens.

— Džek, tātad esam novirzījušies pa sānu_eju, kas ved uz raktuves otru dzīslu. Redzi, te tā ir. Are, gandrīz tīrs urāninīts.

Stonors spēcīgi iegāza ar veseri pa ejas gludajiem griestiem.

— Nez ar kādiem darba rīkiem izveidoti šie štreki? Nevienā raktuvē neesmu redzējis tik līdzenas eju sienas. Varētu domāt, ka tās speciāli nogludinātas un pulētas.

— Vai arī izvirpotas ar instrumentu, kura griežņi daudz cietāki par šo akmeni, — Rasels piebilda.

— Ļoti pārsteidz arī tas, ka šīs raktuvēs nemaz neizskatās tik vecas, — Stonors turpināja. — Esmu redzējis senlaiku raktuves Nubijā un Tibetā. Tur bija ellišķīgas spirāliskas ejas, pa kurām cilvēks tik tikko varēja izspraukties. Bet šeit ir ideāls plānojums, ieži ejās nopulēti kā dārgakmeņu slīpētavā, un pa tām var staigāt nesaliecoties. Ja mēs nebūtu Antarktīdas vidienē, es apgalvotu, ka viss šis labirints izcirsts ne senāk kā pirms desmit gadiem. Jāatzīstas, es nezinu Savienotajās Valstīs nevienu, pat vismodernāko raktuvi, kurā būtu tik lieliskas pazemes ejas. Šeit trūkst tikai elektrības. Darbojas pat vēdināšanas sistēma. Viscaur jūtama svaiga gaisa plūsma.

— Atkal pagrieziens un slīpums uz leju.

— Džek, šķiet, šis labirints nekad nebeigsies. Mēs jau atrodamies krietni zemāk par aizas gultni. Dīvaini, ka nekļūst siltāks.

— Laikam vainīga labā vēdināšana.

— Stāt! Strupceļš. Tālāk ledus. Kur tas varēja rasties tik lielā dziļumā?

Stonors rūpīgi apskatīja ledus blīvu, kas aizšķērsoja viņiem ceļu, noskaldīja gabalu ledus un pētīgi aplūkoja dzirkstošo, zaļgano šķautni.

— Vēl viena mīkla, Džek. Acīm redzot, šis ledus te nokļuvis no zemes virsas. Tātad viena no raktuves ieejām bijusi segta ar ledus slāni. Visvairāk ticams, ka nosegta ar ledāju, kas vēl tagad ir aizā. Kā zināms, ledus spēj tecēt. Cietā ledus straume, pamazām slīdēdama lejup pa raktuves ejām, sasniegusi šo dziļo štreku, Bet tad jāsecina … — Stonors apklusa un zīmīgi paskatījās uz astronomu.

— Jāsecina, ka raktuve ierīkota nevis pirms desmitiem, bet simtiem gadu.

— Nē. Tad jāsecina, ka raktuve ierīkota pirms Antarktikas pēdējā apledojuma, pirms vairākiem desmitiem tūkstošu gadu.

Rasels sarauca uzacis, bet neko neteica.

— Džek, vai tu par to nebrīnies?

— Par secinājumu mazliet brīnos, bet…

— Csst! Vai dzirdi?

Abi it kā sastinga, vērīgi klausījās. No tālienes atskanēja klusa čabēšana, šķita — tur kāds staigā.

— Vējš?

Rasels brīdinoši pacēla roku. Šņākoņa virzījās tuvāk. Pēc tam viņi sadzirdēja klusu čabēšanu, it kā nāktu kāds.

— Tas ir Toivo; Džek, iesim ātrāk! Hallo, Toivo! …

— Csst! — Rasels ar spēcīgu roku aizspieda Stonoram muti. — Ralf, tagad ne vārda! Nodzēs reflektoru.

Viņus ieskāva tumsa.

— Džek, tu esi jucis . ..

— Nerunā, — astronoms čukstēja. — Šeit daudz vairāk nesaprotamā, nekā tu vari iedomāties. Nesaprotamā un varbūt bīstamā …

Noklakšķēja automātiskās pistoles aizsargs.

— Ralf, nesāc tikai šaut. Mēs vēl nezinām, kas tur ir.

Stonors nolaida pacelto pistoli. Necaurredzamajā tumsā tagad valdīja pilnīgs klusums.

Viņi ilgi klausījās. No labirinta ejām vairs nebija dzirdama ne skaņa.

— Džek, varbūt esam pārklausījušies.

Rasels neatbildēja.

— Jāiet atpakaļ. Šodien pietiks, — viņš beidzot teica.

— Bet Toivo? — Rasels iejautājās.

— Varbūt viņš mūs jau gaida alā.

— Diez vai.

Rasels ieslēdza reflektoru. Lēniem soļiem viņi devās atpakaļ. Brīžiem apstājās, vērīgi klausījās un atkal gāja gar tievo neilona auklu — gar vienīgo pavedienu, kas viņus saistīja ar pazemes labirinta izeju.

Ejas sienās cita aiz citas melnēja bezgala daudzas, ailes — tur sākās nozarojumu gaiteņi. Daži stīdzēja uz sāniem, citi augšup, vēl citi strauji slīdēja lejup.

Rasels gāja pa priekšu un tina ritulī auklu. Pēkšņi astronoms apstājās, kā pret sienu atdūries. Stonors saprata: kaut kas noticis.

— Kas tad nu?

Rasels pagriezās atpakaļ. Viņa reflektors apžilbināja Stonoru, un tas piemiedza acis. Pirmais, ko Stonors ieraudzīja, acis atvēris, — auklas galu Rasela rokā. Aukla bija pārrauta. Nevienā no četrām ejām, kas sākās no šejienes, auklas gals nebija redzams.

— Ļoti dīvaini, — astronoms teica, aplūkodams auklas pārrāvumu.

— Varbūt aukla nejauši pārtrūkusi? — Stonors sacīja, pats tam lāgā neticēdams. — Grūti iedomāties, ka tas būtu cilvēka roku darbs.

— Cilvēka rokas vispār nespētu pārraut šādu auklu. Ar to var pacelt piecsimt kilogramu lielu smagumu:

Stonors rāva auklu, pārbaudīdams, cik tā izturīga.

— Laikam tev būs taisnība. Un tomēr aukla ir pārrauta. Ko tagad lai darām?

— Jāmeklē eja, kas ved uz virszemi.

— Kā to lai atrodam? — Stonors jautāja.

— Paliec šeit, es apskatīšu tuneļa nozarojumus. Vienā no tiem jābūt pārrautās auklas turpinājumam.

— Tu vari apmaldīties . . .

— Ņemšu līdzi pāri palikušās auklas rituli. Aukla neļaus mums pazust vienam no otra. Ralf, tu turi auklas vienu galu.

Rasels iegāja un tūlīt pazuda ejas kreisajā nozarojumā. Taču pēc brīža viņš atgriezās.

— Tur ir strupceļš. Eju aizšķērso ledus. Tagad pārbaudīsim nākošo eju . . .

— Pagaidi, Džek, — Stonors klusi sacīja. — Kamēr tevis te nebija, es. . . Vārdu sakot, aukla nav pārtrūkusi . . . Kāds to pārgrauzis. Nu esam slazdā. Labirintā slēpjas dzīvi radījumi.

Lovs ilgi ķēpājās, radioaparātu labodams. Vajadzēja apmainīt lampas un dažus izdegušus kondensatorus.

— Gandrīz vai jādomā, ka aparātu skāris tikpat spēcīgs lādiņš kā Heinrihu, — meteorologs pats sev teica un pabīdīja sāņus apmainīto detaļu kaudzīti. — Nebūtu nekāds brīnums, ja aparāts nedarbotos arī tagad.

Bet raidītājs darbojās. Lovs apmierināti iesmējās, uzmauca austiņas, pagrieza noskaņošanas kloķīti. Tūlīt tālo staciju pīkstēšanu nomāca doktora spalgā, smalkā balss:

— Hallo, Ledus ala! Hallo, Ledus ala! Kāpēc neatbildat? Atbildiet! Sāku uztveršanu.

«Tas nu gan klaigā,» Lovs īgni domāja, pārslēdzējus griezdams.

— Ledus ala klausās! — viņš sauca mikrofonā, — Sarkangalvīte, kā tev klājas?

Noklausījies ārsta satraukto činkstēšanu, Lovs īsi pastāstīja, kas noticis.

— Vai esi pārliecināts, ka viņš aizmidzis? — ārsts, mirkli padomājis, jautāja.

Lovs uzmeta acis Heinriham.

— Guļ, apkampis zemes vadu, un pat mazliet krāc . . . Vai nedzirdi, ko saku? Traucējumi? Velna būšana! — Lovs iesita sev ar plaukstu pa pieri. — Aizmirsu pievienot zemes vadu. Sarkangalvīt, vienu brītiņu, tūlīt būs kārtībā.

Meteorologs noņēma austiņas un pievienoja vadu pie iezemošanas stieņa. Noskanēja skaļš sprakšķis, un raidītāja zaļā actiņa apdzisa. Radioaparāts atkal vairs nedarbojās.

Lovs steigšus izrāva no ligzdas iezemošanas stiepli. Tās galā sprakšķēdama izšāvās zaļgana dzirksts. Uz- dvesa stipra ozona smarža.

Meteorologs pārlaida roku pār aprasojušo pieri.

«Kādi lādiņi tie varētu būt? Vai tiešām atkal būs jānoņemas veselas trīs stundas?»

Viņš uzmanīgi pataustīja ar plaukstu klonu blakus iezemošanas stienim. Šķita, ka roka jūt vieglas

dzirkstis lecam. Bet varbūt šadu iespaidu radīja tikai

aukstums?

Drošs paliek drošs, Lovs noņēma metāla plāksnīti no Heinriha krūtīm, uzmanīgi ieklausījās gulētāja elpas vilcienos, paskaitīja pulsu. Elpošana vienmērīga, pulss gandrīz normāls.

Lovs atkal sāka labot radioaparātu. Šoreiz bija izdeguši tikai drošinātāji. Meteorologs tos steigšus apmainīja un drīz jau dzirdēja ārsta balsi:

— Ledus ala, hallo, Ledus ala . . .

— Sarkangalvīt, es tevi dzirdu . . . Nekas sevišķs nebija. Izdeguši drošinātāji. Paklausies, izslēdz zemes vadu. Kaut arī dzirdētu sliktāk … Tā vajag …

— Saule riet. Pēc pusstundas satumsīs pavisam. Ko lai daru? — ārsts jautāja.

— Tieši astoņpadsmitos pieraksti meteoroloģisko aparātu skaitļus. Pamēģini noraidīt meteoziņojumu, paēd pusdienas un dežurē pie radioaparāta. Ja līdz divdesmit četriem tevi neizsaukšu, pieraksti atkal meteoroloģisko aparātu skaitļus un liecies gulēt. Ja klauvē pelēkais vilks, durvis vaļā netaisi… Es beidzu. Kā saprati?

Nenoklausījies ārsta zūdīšanos, Lovs noņēma radio- austiņas.

«Rasels un Stonors ilgi nenāk atpakaļ. Vai tik nav gadījusies kāda nelaime?»

Lovs atvēra lūkas vāku un uzmanīgi klausījās. Ledus gaitenī nedzirdēja ne mazākā troksnīša.

Meteorologs, lūku neaiztaisījis, apsēdās uz kastes blakus saliekamai gultiņai. Nomodā pavadītā nakts lika sevi just. Nāca miegs. Gluži nemanot Lovs aizsnaudās.

Viņš pamodās no pieskāriena. Lovs pielēca kājās. Heinrihs bija piecēlies gultiņā sēdus un neskaidri murmināja.

Lovs ar lielu piepūli saprata vārdu «radio» un steigšus paskatījās uz raidītāju. No austiņām kaut kas skanēja. Cauri sprakšķiem un traucējumiem Lovs tikko spēja saklausīt ārsta balsi. No ētera plūda dīvaina gau- doņa, kas kļuva arvien stiprāka un nomāca vārdus, kurus mikrofonā iekliedza Ziro.

— … Salauza .. . uzbruka … ak dievs …

— Rišār, pārraidi ar Morzes signāliem! — Lovs sauca un ieslēdza signālu uztveršanas iekārtu.

Neviens tomēr neatbildēja. Austiņās skanēja gau- doņa, un cauri tai neko vairs nevarēja saprast.

Lovs paskatījās pulkstenī. Deviņi. Nakts jau klāt, bet Rasela un šefa arvien vēl nav. Arī ārstam gadījusies kāda nelaime… Varbūt viņš atkal ir piedzēries?

Heinrihs iekliedzās, un Lovs aši paskatījās atpakaj. No atvērtās lūkas plūda nespodra violeti zaļgana gaisma. Lovs strauji pielēca kājās, ķeblītis apgāzās, un viņš sataustīja virsvalka kabatā pistojes spalu. Violetās gaismas plankums kļuva arvien spožāks.

— Kas tur ir? Stāt! — Lovs kliedza un pavērsa pistoli uz atvērto lūku. Neviens neatbildēja, taču gaisma pamazām kļuva blāvāka.

— Stāt! — Lovs atkārtoja, piegāja pie lūkas un ieskatījās tajā.

Ledus gaitenī neviena nebija. Tikai tālu tālu, kļūdams arvien bālāks, izplūda neskaidrs violets plankums.

Lovs notēmēja… un neizšāva. Spīdošais plankums pazuda. Meteorologs aizcirta lūkas vāku un uzbīdīja virsū smagu kasti.

Heinrihs sēdēja, nokāris pār gultas malu kāju. Plati ieplestām acīm viņš blenza uz Lovu.

— Kas… tur… staigāja?… — Poļa seja bija bailēs saviebta, un viņš tikko spēja parunāt.

— Nevarēju saskatīt, — Lovs atbildēja, joprojām uzmanīgi klausīdamies. — Bet tev? Kas tev notika?

— Es . . . neatceros . . . dīvaini. . . Šķiet, guļot notirpusi viena puse … roku un . . . kāju . . . nemaz vairs nejūtu . . .

Kāds skaļi klauvēja, un viņš sakāmo nepabeidza.

Uz lūkas uzbīdītā kaste sakustējās.

Kovaļskis mēģināja piecelties, bet ievaidējās un atslīga atpakaļ uz spilvena.

— Heinrih, neuztraucies. — Lovs piesteidzās pie gultas un aizsedza biedru ar savu augumu.

«Fred, saturies!» viņš domās sevi uzmundrināja. «Gļēvulis mirst tūkstoš reižu, drosmīgais — tikai reiz.

Tūlīt uzzināsim, kādi riebekli rāpo tur tumsā un mums visiem bendē nervus.»

Sienu skāra gaismas svītra. Lūkas vāks lēni vērās

vajā. Lovs pacēla pistoli un uzlika pirkstu uz sprūda.

*

Stonors pirmais pieslēpoja pie Lielās kabīnes galvenās ieejas. Sniegs bija notīrīts, bet apledojušās durvis no iekšpuses aizbultētas.

Stonors atviegloti nopūtās.

— Beidzot esmu mājās . . .

Tur, Ledus alā, arī bija «mājas», bet pēc visa, ko viņš piedzīvoja apakšzemes labirintā, un it īpaši pēc nakts, kas pavadīta, gaidot noslēpumainos ienaidniekus, Ledus alas mājas likās neizprotamu "draudu pilnas.

«Pēdējo dienu notikumos vispār ir daudz noslēpumaina un neizskaidrojama,» Stonors domāja. «Tikai četri ļoti reāli fakti nerada šaubas: milzīgu urāna iežu atrašana, senu raktuvju uziešana, Latikainena pazušana un Kovaļska smagā paralīze. Pārējais' robežo ar fantāziju un varbūt ir tikai halucinācija.

Pēc garajiem ziemošanas mēnešiem visiem ir pārpūlēti nervi.

Lovs un ārsts tumsā uz mirkli it kā saskatījuši pinkainu rēgu. Es un Rasels pazemes labirintā, šķiet, dzirdējām dīvainu troksni. . . Un tad vēl tas pārsteidzošais gadījums ar auklu, kurš varēja beigties traģiski, bet tagad liekas tikai ērmīgi murgi…»

Kad Stonors iedomājās, ka aukla pārgrauzta, viņš un Rasels nolēma nenošķirties un kopīgi meklēt izeju. Viņi uzlika uz auklas gala ar iežu paraugiem piebāzto mugursomu, izgāja cauri otrajam gaitenim un sasniedza milzīgu kameru, kurā līdz šim nebija bijuši. Vajadzēja nākt atpakaļ uz krustcelēm, kur viņi atstāja mugursomu.

Bet šeit atkal jauna mīkla. Aukla, kuru slidinādami pa delnu viņi atgriezās pie mugursomas, vairs nebeidzās zem tās,- bet sniedzās tālāk vienā no gaiteņiem. Viņi pat nespēja vairs saskatīt pārrāvuma vietu. Rasels gan apgalvoja, ka aukla vienā posmā esot kļuvusi

resnāka un agrāk šāda paresninājuma neesot bijis, taču arī šeit nevarēja redzēt nekādu pārrāvuma pazīmju. Iedami gar auklu, viņi bez kļūmēm sasniedza Ledus alu. Tiesa, te viņus abus gandrīz nošāva Lovs, bet Rasels par laimi paspēja iekliegties, ka nāk savējie. Naktī neviens, protams, nespēja aizvērt acu. Rasels atkal un atkal pārbaudīja auklu, mēģinādams atrast pārrāvumu, kuru viņš toreiz it kā bija redzējis, un Lovs neapnicis laboja apklusušo radioaparātu.

Beidzot nakts galu galā beidzās, un šeit galvenajā bāzē viss, šķiet, bija kārtībā.

Stonors ar slēpju nūju pieklauvēja pie apledojušām dzelzs durvīm.

Antarktikas agrīnā rīta dzidrajā, saltajā gaisā šie klauvējieni noskanēja kā gongs. Taču aiz durvīm neviens neatsaucās. Stonors gaidīja, lūpas sakniebis. Pienāca Rasels, vilkdams ragavas, kurās gulēja Heinrihs.

— Vai aizmidzis? — Stonors īgni norūca, atkal sākdams dauzīt ar nūju durvis.

Aiz tām joprojām valdīja klusums.

— Ko jūs tur ālējaties? — uzkliedza Lovs, kas bija aizkavējies pie meteoroloģiskās būdiņas. — Saderu, ka ārsta kungs naktī ne degunu nav rādījis ārpus durvīm. Pie būdas nav nevienas pēdas. Aparāti noilgojušies pēc novērotāja …

— Rītausmā puteņoja, — Stonors iebilda. — Varbūt pēdas aizvilktas ar sniegu.

— Sarkangalvīt, mosties, vecmāmiņa atbraukusi! — Lovs auroja un, iebāzis mutē divus pirkstus, spalgi iesvilpās.

Taču neviens neatsaucās arī pēc šā trakā svilpiena un nemitīgajiem nūjas sitieniem pa dzelzs durvīm.

— Varbūt viņam gadījusies kāda ķeza, -— Stonors noraizējies ierunājās. — Šāds troksnis uzceltu pat tādu žūpu, kas piedzēries līdz nesamaņai. . . Būs jāuzlauž durvis.

— Pagaidiet, — Rasels steigšus iebilda. — Durvis vēl noderēs. Pagrabā zem meteobūdas ir rezer.ves radioaparāts.

— Lieliska ideja! — Lovs iesaucās. — Pamēģināsim sarunāties pa radio.

Meteorologs pēc brīža atgriezās, nesdams līdzi nelielu, spožu kastīti. Viņš pabīdīja ādas cepuri uz sāniem, piespieda pie auss vienu membrānu. Aparāta priekšpusē iekvēlojās zaļa actiņa. Lovs jau gribēja pieteikt savu šifrēto apzīmējumu, bet pēkšņi plati iepleta acis un neizpratnē sacīja:

— Fred, kas tad tur atkal? — Stonors tīri nobijies vaicāja un vairs nezvetēja ar nūju pa durvīm. — Kas noticis?

— Paklausieties tikai! — Lovs nespēja savaldīties.

— Paņemiet austiņas! Tas nu gan ir kretīns! …

Stonors steigšus pakampa austiņas.

— Hallo, Ledus ala! Stonor, Rasei, atsaucieties! — viņš skaidri sadzirdēja ārstu satraukti čukstam.

— Svētā Limožas Terēza, jaunava Marija, jūsu rokās .. . hallo, sāku uztveršanu . . .

— Fred, nevilcinies, viņš sāk uztveršanu.

Lovs nokāsējās un noraidīja ēterā tik traku lamu vārdu savārstījumu, ka Stonors novērsās un Rasels gluži samulsis sāka plūkāt bārdu.

— Sarkangalvīt, vai tu mani saprati? — Lovs vēl pajautāja. -— Tagad es sāku uztveršanu.

— Dzirdēju, sapratu, paldies debesu tēvam, — austiņās skanēja ārsta balss. — Fred, dieva dēļ, steidzies ātrāk! Viņi mani ielenkuši kopš vakar vakara.

— Kādi viņi?

— Spoki. Nupat viņi gribēja ielauzt durvis.

Lovs pārskaities atmeta ar roku.

— Limožas pērtiķi, paklausies! — viņš kliedza mikrofonā. — Ieej virtuvē, nomazgājies un tūlīt atver āra durvis. Mēs te kvernam vairāk nekā stundu. Vai saprati, ko es teicu?

Balss radioaparāta austiņās apklusa.

Lovs atkal pagrieza pārslēdzēju.

— Vai saprati, ko teicu?

No austiņām skaidri skanēja ārsta elpas vilcieni. Taču viņš klusēja. Lovs jau gribēja vaicāt trešo reizi, bet tobrīd ārsts iekāsējās un stostīdamies sacīja:

— Es l-lāgā nesap-pratu… Kur jūs k-kvernat vairāk nekā stundu?

— Iekāp Džeka gulta, paskaties periskopa un redzēsi, kur mēs kvernam.

— Fred, es t-to nevaru izdarīt. Viņi n-nolauzuši periskopu un, liekas, aiznesuši.

Lovs aši pavērās uz sniega pauguru, zem kura atradās Lielā kabīne, un redzēja, ka periskopa caurules tur tiešām nav.

— Nu tad papūlies saprast bez skatīšanās! Mēs stāvam pie Lielās kabīnes durvīm, desmit metru attālumā no tevis. Klauvējam vairāk nekā stundu, bet tu pa radio pielūdz Limožas Terēžu un durvis vaļā never. Mēs atvedām ievainoto Heinrihu. Vai beidzot saprati?

— Sapratu, — mikrofonā skanēja neskaidra balss.

Pagāja vēl dažas minūtes. Beidzot gaitenī aiz durvīm kāds nāca. Ārsts zaglīgi kāpa pa trepēm. Neuz- nācis gluži augšā, viņš apstājās un laikam vērīgi klausījās.

Lovs dusmīgi iekāsējās.

— Kas tur ir? — aiz durvīm ārsts jautāja.

— Dakter, jūsu piesardzība, protams, ir apsveicama, — Stonors kliedza. — Bet visam ir savas robežas. Taisiet vaļā!

Aiz durvīm kaut ko cēla, bīdīja. Laikam ārsts kravāja nost barikādi. Pēc tam noklabēja metāla bultas. Durvis pavērās.

Šķirbā pavīdēja ārsta spīguļojošie briļļu stikli.

Lovs, kas stāvēja pie durvīm, pagrūda tās ar plecu. Durvis plati atvērās. Saules un sniega apžilbinātais ārsts atkāpās dziļāk gaitenī, pastiepis pretim ienācējiem garu tērauda žebērkli. Abās virssvārku kabatās rēgojās pa pistoles spalam. Aiz jostas aizbāzts plats vaļu šķēršanas nazis.

— Paskatieties, tas nu gan ir ērms! — iesaucās Lovs un, drošs paliek drošs, savukārt pastiepa uz priekšu slēpju nūju, lai atvairītu dūrienu.

— Ak dievs, mīļais Fred! — iesaucās Žiro, nosviezdams žebērkli, un, rokas papletis, steidzās pretim atnācējiem.

— Sarkangalvīt, lēnām pa tiltu! — Lovs brīdināja. — Bučosimies pēc brokastīm, bet tagad palīdzi ienest iekšā Heinrihu. Viņš ir paralizēts.

Pēc brokastīm sapulcējās «kara padome».

— Šobrīd pats galvenais ir Latikainena pazušana un Kovajska slimība, — Stonors sacīja. — Tie ir reāli fakti. Un par tiem mums jādomā vispirms… Kādi ir jūsu ieteikumi?

— Pa radio jāpaziņo, ka Toivo pazudis, un jālūdz palīdzība, — Lovs ierosināja. — Iekām palīgi nav ieradušies, paši turpināsim meklēšanu raktuvju labirintā.

— Fred, tava priekšlikuma pirmā daļa ir nereāla, — Stonors iebilda. —- Neviens šinī gadalaikā nesūtīs uz Antarktiku lidmašīnu. Turklāt mums nav pa spēkam iekārtot smagai lidmašīnai nolaišanās laukumu. Neaizmirsti, ka mūs šeit atveda ar helikopteriem. Kas attiecas uz Toivo meklēšanu, es . . . uzskatu to par veltīgu. Heinrihs pirms samaņas zaudēšanas apskatījis raktuvju labirinta augšējo daļu. Mēs ar Raselu izstaigājām labirinta apakšējo daļu. Droši vien labirintā Toivo nav. Viens pats viņš nebūs uzdrošinājies aizklīst tālu no ieejas. Man šķiet, ka noticis kas cits: Toivo atgriezies, kamēr Heinrihs bijis labirintā. Pārliecinājies, ka ala tukša un radio nedarbojas, viņš mēģinājis pirms sniega vētras rimšanās nokļūt līdz Lielajai kabīnei. Toivo taču ir ģeologs: pilnīgi loģiski, ka viņš drīzāk gribēja mums pastāstīt par urāninīta atradni .. . Taka bija aizputināta, viņš apmaldījies . . .

— Toivo ir soms, ziemeļnieki izturas varen prātīgi, un tik pārsteidzīgi viņš gan laikam nerīkotos, — ārsts iebilda.

— Arī es lāgā neticu Stonora hipotēzei, — Lovs piebilda. — Nav nekādu pierādījumu, ka Toivo iznācis no alas.

— Pēdas pie ieejas. Mēs abi ar Džeku tās redzējām.

Lovs neticīgi pašūpoja galvu.

— Heinrih, kā domā tu? — Stonors jautāja.

— Es. .. nezinu… — ar lielu piepūli čukstēja polis. — Es atceros . .. neskaidri. . . Kaut kāds … aizkars … šeit. — Ar veselo roku viņš pieskārās pie pieres. — Visu … cenšos atcerēties… bet… nespēju…

— Tas pāries, — ārsts steigšus sacīja.

— Var jau būt… Nezinu . .. Toivo bija … labs biedrs …

Neviens brīdi neteica ne vārda.

— Ir vēl viens pavisam reāls fakts, — Rasels pēkšņi ierunājās. — Karalienes Modās zemes noslēpumainie aborigēni.

— Džek, Džek, — Stonors ierunājās, — vai tiešām arī tu? .,.

— Jā. Pārrautā un brīnišķīgā veidā atkal savienotā aukla, pazudušais periskops ir reāli fakti. To nevarēja izdarīt «spoki», par kuriem kladzina ārsts.

— Auklas pārtrūkšana — tā mums bija halucinācija.

— Pieņemsim, ka halucinācija. Bet periskops?

— Viņi periskopu aizstiepuši, to varu apgalvot tikpat nešaubīgi kā uzstādīt iesnu diagnozi, — sacīja ārsts. — Visu nakti viņi klaiņāja ap Lielo kabīni un gramstījās gar durvīm. Tā bija šausmīga nakts.

— Bet kas ir tie «viņi»? — Stonors īgni vaicāja. — Jūs pat nevarat pastāstīt, kādi viņi izskatījušies.

— Protams, nepaspēju viņus pienācīgi apskatīt. Pa periskopu bija redzamas tikai ēnas. Neaizmirstiet, ka plosījās stiprs putenis. Bet skaidri dzirdēju viņu soļus, dauzīšanos pie durvīm. Kad viņi tuvojās durvīm, tās sāka spīdēt pat no iekšpuses.

— Spīdēt?

— Jā, ar violetu gaismu. Tāpēc es sakrāvu barikādi.

— Tas ir ļoti dīvaini, — Lovs piebilda. — Izrādās, ka mums bijušas vienādas halucinācijas. Ledus alā es un Heinrihs arī redzējām violetu spīdumu. Es pat gribēju šaut uz to . . .

— Tu gribēji šaut arī uz mani un Džeku, kad nācām atpakaļ, — Stonors norūca. — Tas tikai pierāda, ka mums visiem sabeigti nervi.

— Tas pierāda, ka mūsu pārziemošanas mītnes tu- tuvumā notiek kaut kas tāds, ko pagaidām nespējam saprast, — Rasels klusi sacīja. — Vērā jāņem arī ne^ saprotamais.

— Ko tad tu iesaki, Džek?

—- Izeja tikai viena. Esam sastapušies ar parādībām, kuras nespējam izskaidrot, esam atraduši objektus, ko nespējam pilnīgi izpētīt. Noslēpumainos apstākļos pazudis mūsu biedrs. Ralf, izeja tikai viena. Jāsazinās ar Padomju staciju. Krievi nav tālu. Viņiem ir lidmašīna.

— Nekad! — Stonors iekliedzās. — Nekad! Lūgt palīdzību no padomju zinātniekiem! Tu aizmirsti, ka esam atraduši ārkārtīgi bagātus urāna iežus. Darīsim visu citu, tikai ne to. •

— Stonor, pagaidiet, — ārsts pacēla galvu. — Mūsu cienījamam zvaigžņu tulkam taisnība. Krieviem ir labs ārsts. Divatā mēs drīzāk spētu palīdzēt Heinriham.

— Nē, — Stonors skarbi atkārtoja. — Šo iedomu aizmirstiet! Labāk tad lūgsim palīdzību no kontinenta.

— Ralf, tiklīdz lūgsim palīdzību, tūlīt pirmie ieradīsies krievi, — Lovs zobgalīgi pasmīnēja. — Viņi ir vistuvāk. Atsaucīgi puiši un . . . varen drosmīgi, velns parāvis.

— Nu tad izķepurosimies paši, — Stonors nesavaldīgi sacīja.

Atkal iestājās klusums.

— Kāds tad ir darbības plāns? — Lovs beidzot iejautājās.

— Jāturpina . . . meklēt. . . Toivo … — Kovaļskis skaidri čukstēja.

Stonors saknieba lūpas.

— Meklēsim viņu uz ledāja . .. starp Ledus alu un Lielo kabīni. Priekšpusdienā iesim mēs ar Fredu; pēcpusdienā ies Rasels kopā ar ārstu. Līdz tumsai visiem jāatgriežas Lielajā kabīnē. Naktī dežurēsim pēc kārtas. Pirms nakts iestāšanās, Džek, papūlieties uzstādīt jaunu periskopu ar horizontālu redzes lauku.

— Un ar spēcīgu starmeti, — Lovs piebilda.

Rasels klusējot pamāja ar galvu.

— Ko pārraidīt pa radio? — Ziro jautāja, ļoti vērīgi aplūkodams savus nagus.

— Neko ,. . Nē, nē,' paziņojiet, ka sniega vētrā pazudis ģeologs Toivo Latikainens. Līķis pagaidām nav atrasts.

— Un tas būtu viss?

— Viss.

Ārsts pabīdīja fesku uz pieres un pagrozīja galvu.

*

Meklēšana Lielās kabīnes apkaimē bija nesekmīga. Stonors un Lovs vēlreiz nokļuva līdz Ledus alai. Tur viss bija tāds pats kā pirms dažām dienām. Latikaine- nam adresētā zīmīte joprojām vēl atradās blakus radioaparātam. Stonors pacēla lūku, zem kuras sākās eja uz labirintu, un ilgi, neatlaidīgi raudzījās tumsā. Nekas nebija saskatāms, nekas nebija sadzirdams, no gaiteņa uzdvesa tikai auksta gaisa plūsma.

«Dīvaini, ka neesam atraduši izejas no šīs noslēpumainās apakšzemes valstības,» Stonors domāja. «Bet šādas izejas neapšaubāmi ir. Caurvējš pārāk liels. Katrā ziņā šīs izejas jāatrod …»

Astronoma un ārsta pēcpusdienas gājiens arī bija nesekmīgs. Vairākās vietās viņi šķērsoja ledāju, ielūkojās ikvienā plaisā; viņi pārliecinājās, ka tumšie plankumi, kas rēgojās sniegā un firnā, ir tikai morēnas bluķi. Atceļā Rasels ierosināja uzkāpt augstā plankan- kalnē, kas no dienvidu puses sniedzās līdz aizai. Ārsts, sirds dzijumos lādēdams astronoma garās kājas, ierosinājumam tomēr piekrita.

No plankankalnes augstākās vietas varēja pārredzēt daudzus desmitus kilometru uz visām pusēm. Ziemeļrietumos pavisam zemu virs sniegiem klātā apvāršņa spīdēja nespodra, sarkanīga saules ripa. Ielejā jau iegulušās biezas, zilganas ēnas. Dienvidos aiz bezgalīgā, viļņainā līdzenuma sniega vāliem saskatāmas tālās kalnu grēdas klinšainās smailes. Virs tām satumsuša- jās debesīs varavīkšņu loki. Vētra, brāzdamās no kontinenta dzīlēm, tur jau sacēlusi gaisā sīku jo sīku sniega kristālu miriādes. Tie saskaldīja saules starus un izveidoja varavīkšņotas joslas un velves.

— Zvaigžņu pētniek, jādodas atpakaļ, — ārsts teica, drebinādamies aiz aukstuma. — No dienvidiem brāžas šurp viesuļvētra. Arī saule riet. . .

Rasels vērīgi lūkojās sniegotajā līdzenumā, kas

pletās uz dienvidaustrumiem no plato. Tur, kaut kur dienvidaustrumos, pirms piecām dienām nokrita bolīda atliekas . . . Vai bolīda? …

— Ja mums būtu lidmašīna, — astronoms klusi sacīja.

— Jā, jā, lidmašīna! — ārsts sarosījās. — Varētu aizlidot uz Riodežaneiro. Es gribēju sacīt: varētu turp aizvest Heinrihu, — viņš taisnojās, pamanījis Rasela izbrīnu.

Saulei rietot, ārsts un astronoms pieslēpoja pie Lielās kabīnes. Lovs kaut ko darīja blakus meteobūdai. Stonors skrūvēja klāt pie jaunā periskopa prožektoru.

Uz Stonora jautājumu Rasels noraidoši pagrozīja galvu.

— Mums gan ir jauna vēsts, — StonOr^, Jauni piemiedza acis. — Krievi atsūtījuši radiogrammu. Piedāvājas palīdzēt. Laikam dzirdējuši mūsu pārraidi.

— Ko tu atbildēji?

— Pateicu paldies, lūdzu neraizēties par mums.

Rasels novērsās un, ne vārda nesacīdams, iegāja pa

Lielās kabīnes atvērtajām durvīm.

Pretēji ārsta pareģojumiem nakts aizritēja mierīgi. Vējš tagad pūta no citas puses un dzina šurp mākoņu blāķus. Termometrā dzīvsudraba stabiņš pacēlās līdz mīnus desmit grādiem.

— Arā karsts, — Lovs sacīja, pusnaktī pārnākdams no meteostacijas. — Viss klusu.. . Ne vēja, ne spoku. .. Un tāda polārblāzma, ka mirguļo cauri mākoņiem.

Ārsts mulsi iekāsējās.

Stacijas iemītnieki pēc kārtas dežurēja pie periskopa, apgaismodami' nometnes apkaimi ar spēcīgiem prožektora stariem. Katru stundu dežurants uzkāpa pie lūkas, devās laukā, apgāja apkārt Lielajai kabīnei un meteostacijai-. Rita pusē atkal uzbrāzās vējš un uz- virpināja sniega putekju grīstes. Sals pieņēmās.

— Pēc trim stundām ausīs gaisma, — sacīja Stonors, kurš dežurēja pēdējā maiņā. — Laikam «spoki» nolēmuši likt mūs mierā. Cieši aizbultēsim durvis un iesim gulēt..'. Periskopu var ievilkt un prožektoru izslēgt.

Saulei lecot, sniega vētra rimās. Pulkstenis rādīja apmēram, deviņi, kad Lovs atvēra galvenās durvis un sāka tīrīt taku, kas veda uz meteostaciju.

Pie aparātu būdiņas lāpsta skāra kaut ko cietu. Lovs paraka dziļāk un izcēla periskopa cauruli. Meteorologs gluži apjuka un paraudzījās visapkārt. Virs Lielās kabīnes sniega kupola spoži spīguļoja otra periskopa objektīvs, ko nule bija izbīdījis Rasels.

— Ahā, — zobus sakodis, sacīja meteorologs, — bez visiem citiem talantiem viņam piemīt arī aktiera talants . . .

Pārlicis pār plecu periskopu, Lovs apņēmīgi soļoja už Lielo kabīni.

Meteorologs bija pārskaities, viņš kliedza pilnā kaklā, un salonā saskrēja visi nometnes iemītnieki.

— Blēdis, āksts! — Lovs bļāva, grūzdams ārstam pie deguna apledojušo cauruli. — Es tevi atradināšu ņirgāties par citiem! . . .

— Fred, rimsties, es taču neesmu vainīgs! — ārsts murmināja un steigšus ierāvās salona kaktā. — Stonor, Rasei, savaldiet Lovu, viņš mani nositīs! . . .

— Liecies nu mierā, — Rasels paklusām sacīja, pabīdīdams nost meteorologu un izņemdams no viņa rokām periskopa cauruli.

— Es tev likšu apēst tavu fesku, — Lovs joprojām kliedza un mēģināja sakampt ārstu aiz apkakles.

— Fred, netrako! — Stonors sacīja. — Arst, vai tiešām jūs esat izspēlējis šo muļķīgo joku?

— Es . . . es . . . — brīnījās galīgi apjukušais Ziro.

-— Kumēdiņu rādītājs, ķēms, Limožas papagailis! . . .

— Hallo, Fred, nepārsteidzieties! — Rasels šos vārdus sacīja tik nopietni, ka visi apklusa. — Te ir periskopa caurules apakšējā daļa, ko vakar izņēmu no statīva.

— Kas tur sevišķs?

Rasels neko neatbildēja un pielika periskopa apakšējo galu pie meteorologa ienestās apledojušās caurules.

— Kas tur sevišķs? — Lovs atkārtoja, arvien vēl neko nesaprazdams.

— Periskopa augšgals izrauts; nevis izcelts, nevis

izskrūvēts, bet izrauts. Caurule pārrauta. Ne ārstam, ne visiem mums kopā nav tik liela spēka.

— Jupis viņu sazin! — Lovs_noņurdēja, pārliecinā- jiesaka Raselam taisnība.

Ārsts saprata, ka tagad pienācis īstais bridis, lai atriebtos.

— Gangsteris! — viņš kliedza, dūres kratīdams. — Tu mani gandrīz nožņaudzi! Izdzimtenis! Sarūsējušais vēja rādītājs! Es esmu apvainots kā francūzis, kā zinātnieks, kā cilvēks. Es . . .

— Sarkangalvīt, piedod man!

— Neesmu tev nekāda Sarkangalvīte, bet medicīnas doktors! …

— Džentlmeņi! — Rasels uzsauca. — Savas attiecības noskaidrojiet kādu citu reizi. Tagad tūlīt jāapskata tā vieta, kur atrasts periskops.

*

— Pilnīgi skaidrs, ka vakar tā caurule šeit nav bijusi, — Stonors sacīja, kad bija apskatīta periskopa atrašanas vieta. — Ja Freds būtu lūkojies vērīgāk, viņš tūlīt to pamanītu. Periskops atnests naktī, droši vien pirms rītausmas, kad trakoja sniegputenis.

— Kas te īsti notiek? — Lovs purpināja.

— Pēdas! — pēkšņi iesaucās ārsts, stāvēdams uz Lielās kabīnes kupola. — Pēdas sniegā blakus perisko- pam. Nāciet šurp! . . .

Stonors, Lovs un Rasels steidzās pie ārsta. Dzirkstošajā sniega segā cita aiz citas iemītas pēdas. Par to nevienam vairs nebija šaubu.

— Kāju pēdas, — Stonors domīgi sacīja. — Nakts viesis, kā redzams, apgājis apkārt periskopam, bet pēdas saglabājušās tikai kupola aizvēja pusē.

— Varbūt tās ir mūsu pēdas? — Lovs šaubījās.

— Vai tad naktī kāds no jums gāja pie periskopa? — Stonors jautāja.

Visi noraidoši pagrozīja galvu.

— Pagaidiet! — Stonors iesaucās. — Vai jums nešķiet, ka šis iedobums izskatās pēc kailas kājas pēdas? Un šis arī…

— Laikam jums būs taisnība, — ārsts piekrita.

— Te ir lielā pirksta, te vēl viena pirksta un šeit papēža nospiedums.

— Tādas pašas pēdas, kādas aizvakar redzējām pie Ledus alas ieejas, — Rasels sacīja. — Diemžēl mēs tās sabradājām, rūpīgi neapskatījuši.

Stonors nometās uz ceļgaliem un uzmanīgi aplūkoja pēdas. Pieceldamies viņš klusi iesmējās.

Lovs un ārsts izbrīnījušies pārmija skatienus.

— Mani draugi, viss skaidrs, — Stonors svinīgi teica. — Mūsu priekšā vēl viena brīnumaina Antarktī- das mīkla … Šīs ir noslēpumaino sniega cilvēku pēdas, kuri pēc dažu zinātnieku domām dzīvojot Himalaju augsto kalnu apgabalos. Tagad viņi, šķiet, Himalajos kļuvuši par ārkārtīgu retumu. Neviens eiropietis viņus vispār nav sastapis. Taču es pats tieši šādas pēdas redzēju pirms dažiem gadiem Donkjala kalnu pārejā uz rietumiem no Everesta. Pie diviem ārkārtīgi svarīgiem atklājumiem mēs tagad pievienojam trešo: Antarktīdā patvērušies cilvēku priekšteči. Mums jāsagūsta vismaz viens no viņiem.

— Spriežot pēc tā, ka sniega cilvēki kā nieku pārrauj metāla caurules, viņus sagūstīt būs grūti, — ārsts šaubīdamies pagrozīja galvu.

— Vai arī jānogalina!… — Stonors turpināja.

— Tā būs sensācija: sniega cilvēki Karalienes Modās zemē. Es nezinu, kas radīs lielāku iespaidu: senās raktuves vai senie cilvēkveidīgie pērtiķi, ko mūsu ekspedīcija atradusi Antarktikas kontinenta vidienē.

— Vai arī urāns, — Lovs piebilda.

— Fred, par urānu būs jāklusē, — Stonors nopūtās,

— toties par sniega cilvēkiem . . .

— Vai par viņiem drīkstu sniegt korespondenci pa radio? — ārsts sarosījās.

— Nekādā ziņā nedrīkstat. Vispirms jādabū rokā dzīvs sniega cilvēks vai viņa līķis. Ja pāragri sacelsim troksni, citi var mums aizsteigties priekšā. Mūsu rīcībā ir apmēram trīs mēneši līdz ziemošanas laika beigām. Varbūt laimēsies, un mēs dabūsim nevis vienu, bet vairākus eksemplārus. Manuprāt, par izbāztu sniega cilvēku mums samaksās vismaz miljonu dolāru.

■— Tātad sniega cilvēki vakar aizstiepuši periskopu un šonakt to atnesuši atpakaļ? — jautāja Rasels, kas visu laiku bija klusējis.

— Ticu, ka tieši tā tas ir bijis.

— Kādēļ viņiem šī nēsāšana vajadzīga?

Stonors nezināja, ko atbildēt.

— Bet. .. piedod, mans dārgais, kā es varu zināt, pie kādiem principiem savā rīcībā turas Antarktīdas pērtiķi? … Ko tu domā par to?

— Domāju, ka ikviena hipotēze vispirms jāsaskaņo ar faktiem un loģiku.

— Džek, nākamajās dienās tu pārliecināsies, ka tā nebūt nav hipotēze. Bet kas attiecas uz loģiku . . . Fred, esi tik laipns un atnes kinoaparātu! Steigšus jānofilmē šīs pēdas.

Lielās kabīnes pārzieinotāji, nepacietīgā Stonora skubināti, trīs dienas medīja Karalienes Modās zemes noslēpumainos aborigēnus.

Meklēšanai laiks bija labvēlīgs. Saule dienu no dienas kāpa aizvien augstāk. Vēja nebija. Pat naktīs sals nepārsniedza divdesmit grādus.

Ekspedīcijas dalībnieki izvilka no šķūņa aerokama- nas, un Rasels, izmantodams labvēlīgos apstākļus, devās tālu uz dienvidaustrumiem, kur, pēc viņa domām, nokritis milzīgais bolīds. Taču neizdevās atrast ne bolīda nokrišanas vietu, ne sniega cilvēkus un pat ne viņu pēdas.

Sniega klaidā pārziemotāji redzēja tikai vāliem sadzītas kupenas un aerokamanu slieču sliedes. Antarktīdas pērtiķi bija kā zemē ielīduši.

— Trīs dienas nav bijis vētras, — Stonors sacīja, kopā ar Raselu aerokamanās atgriezdamies no vēl viena brauciena. — Sniega cilvēku pēdām vajadzētu būt redzamām, taču šeit. . . nekur nekā nav. Bet pats galvenais — naktīs viņi vairs nenāk pie Lielās kabīnes. Nez kāpēc?

— Varbūt viņi nāk, tikai sniega aukai plosoties, — astronoms piebilda, strauji nobremzēdams aerokamanas pie sadzītiem, apledojušiem sniega vāliem.

— Dīvaina doma!

— īstenībā tā ir bijis, — Rasels turpināja. — Pat tanī pēdējā naktī viņi, kā redzams, ieradušies tikai uz rīta pusi, kad sāka plosīties sniega vētra un mēs likāmies gulēt. Arī pirms tam viņu apciemojumi notika, vienīgi vētrai trakojot. Ralf, jānogaida, kamēr atkal sāksies liels sniegputenis.

Aerokamanas izbrauca uz pazema plato, kurš no ziemeļiem sniedzās līdz Ledus alas aizai. Apakšā, lēzenas nokalnes lej galā, gluži kā no sniega iznira Lielās kabīnes mastu gali.

Pie meteobūdiņas viņus sagaidīja Lovs.

— Fred, kā veicas? — Stonors vaicāja, kad motors aplusa un nogulās aerokamanu spēcīgā propellera saceltie sniega putekļi.

— Nekā jauna nav. Patiesību sakot, ir gan. Heinrihs jūtas sliktāk. Ārsts teic, ka paralīze strauji progresējot. Stonor, šķiet, mums būs jāzaudē vēl viens darba biedrs.

— Vai Ledus alā bijāt?

•— Bijām. Tur nekas nav pārvērties. Es pat sadūšojos un iegāju kādus trīssimt metrus labirintā.

— yiens pats?

— Ārsts palika par sargu pie atvērtas lūkas, un mēs visu laiku ūjinājām kā mežā.

— Kas notika tālāk?

— Bail jau bija, bet vispār nekā jauna.

— Kāds būs laiks, Fred?

— Barometrs krīt.

— Liekas, būs sniega vētra?

— Droši vien.

— Rasels domā, ka tieši vētra mums esot vajadzīga.

— Arī manuprāt ir vajadzīga. Vismaz atpūtīsimies no šīs veltīgās klaiņāšanas pa sniega klajumiem. Šinīs dienās esmu noguris kā nabaga zaldātiņš pēc gara, strauja pārgājiena.

Kad vakariņas bija paēstas, ārsts ieaicināja Stonoru virtuvē.

— Šef, ilgāk vairs nedrīkst vilcināties!

—■ Par ko jūs runājat? — Stonors vaicāja un rau- dzījas sāņus.

— Protams, par Heinrihu. Ja tas tā turpināsies, viņš vairs nenodzīvos ne trīs dienas . ..

— Tā ir jūsu darīšana …

— Es šoreiz esmu bezspēcīgs! — ārsts iesaucās. — Saprotiet, bezspēcīgs! Esmu izmēģinājis visu, kas vien man ir. Lai ārstētu, jāzina slimības cēlonis. Tas nav bijis zibens, vismaz nav bijis parasts zibens, nav bijis arī radioaktīvs izstarojums. Brīnumdaris neesmu .. .

— Bet ko jūs gribat no manis?

— Vai nesaprotat? — Žiro nikni piemiedza acis.

— Nesaprotu.

— Atļaujiet sazināties ar Padomju staciju! Iespējams, ka arī viņu ārsts nespēs neko līdzēt, bet tas ir pēdējais līdzeklis, kā varbūt paglābt Heinrihu no nāves.

Stonors, uzacis saraucis, klusēja.

— Jums nav tiesību nedot man šo atļauju! Ja Heinrihs nomirs, grēks gulsies uz jūsu sirdsapziņu.

Stonors iesmējās.

— Vai Heinriham būs labāk, ja viņš nomirs padomju ārsta rokās?

— Mēs vismaz apzināsimies, ka esam izmēģinājuši visus pieejamos līdzekļus.

— Vājš mierinājums.

— Var jau būt. Bet nelielas izredzes tomēr ir. Zinu, ka krievi pēdējos gados sasnieguši izcilus panākumus dažādu paralīžu ārstēšanā. Padomju stacijās ārsts ir ievērojams zinātnieks. Ne jau tāds kā es . . .

Stonors atkal iesmējās un uzsita ārstam uz pleca.

— Rišār, kuru tu gribi pievilt?

— Pievilt?

— Visa tava diplomātija nav ne kilo sniega vērta. Tu gribi izvairīties no atbildibas. Tu gribi, lai tev rodas iespēja sacīt: «Ne jau es viens aizvadīju viņu uz debesu valstību. Iepriekš apspriedos ar kolēģi.» Neraizējies, neviens tevi nevainos, ja Heinrihs nomirs.

— Stonor, manu neatlaidību vari iztulkot, kā vien vēlies, — ārsts lēnītēm sacīja. — Pat tā kā nupat vai vēl ļaunāk. Skaidrā prātā būdams, pārāk zemu sevi vērtēju, lai apvainotos par tādiem… Ja iedomājos, cik daudz zemiskuma ir katrā no mums! . . . Bet varbūt tas ir pat labāk, ja tik pamatīgi iepazīstam šeit cits citu. Turpmāk nebūs jānopūlas ar smalku uzvešanos, ko mēdz dēvēt arī par taktu. Tātad es, Stonor, gaidu atbildi, skaidru un gaišu atbildi bez izvairīšanās.

— Arst, jums šāda valoda nepiederas. Jūs vairs neesat tas, kas visu laiku bijāt.

— Tā nav atbilde.

— Citādas atbildes nemaz nebūs. Dakterējiet pats savu slimnieku. Par pārējo lai gādā debesu tēvs.

— Tātad jūs neatļaujat aicināt krievu ārstu?

— Atzīstu, ka tas būtu veltīgi.

— Bet es kā ārsts atzīstu, ka tas ir nepieciešami.

Stonora apaļā seja un taukais kakls pamazām pietvīka.

— Ja man nav sākusi klibot atmiņa, tad priekšnieks šajā_nometnē esmu es.

Ārsts skumīgi pašūpoja galvu.

— Diemžēl! Taisni tāpēc jau griezos pie jums.

— Pietiks! Šo jautājumu_ uzskatu par izbeigtu.

— Bet es neuzskatu. — Ārsta balss kļuva spalga un skarba. — Un esmu spiests iesniegt ultimātu. Ja līdz rītam neatļausiet, es bez atļaujas pats sazināšos pa radio ar Lazareva stacijas pārziemotājiem.

— To tu neuzdrošināsies.

— Uzdrošināšos. Ņem vērā, ka Rasels domā tāpat kā es.

— Bet Lovs aizstāv manu viedokli. . . 2iro, padomā par sekām!

Sniega vētra sākās drīz pēc tumsas iestāšanās. Ik stundu vējš kļuva spēcīgāks. Ap pusnakti virs Lielās kabīnes trakoja sen neredzēta sniega auka. Prožektors vētras brāzienos notrūka, periskopa objektīvs bija aizputināts ar sniegu. Rasels mēģināja ievilkt kabīnē periskopa cauruli, bet vējš to bija saliecis, un cauruli nevarēja pabīdīt ne uz augšu, ne uz leju.

Traucējumi neļāva uzturēt radiosakarus. Ārsts ne brīdi neiznāca no Heinriha kabīnes. Slimnieks vairs nespēja parunāt. Tikai drudžainās acis un sejas labās puses muskuļu tikko saskatāmā raustīšanās liecināja, ka dzīvība vēl gruzd šinīs paralizētajās miesās.

Lovs un Stonors, kuri bija mēģinājuši atkal apiet apkārt Lielās kabīnes kupolam, atgriezās, neko nepanākuši un nosniguši no galvas līdz kājām.

— Viss. veltīgi, — Lovs sēca. — Nav iespējams pat rāpus noturēties uz vietas, un arī redzamība — absolūta nulle. Ar pieri var ieskriet sniega cilvēku purnā, un tomēr viņus nebūsim saskatījuši. Pavisam nepiemērots laiciņš sniega cilvēku medīšanai.

— Vai nevajadzētu ierīkot slēpni aerokamanu kabīnē? — Stonors ierosināja. — Aerokamanas ir cieši piesietas. No kabīnes apkārtne labi pārredzama, un, ja ieslēdz apsildi, sniegs rūtis neaizputinās.

— Pirmkārt, līdz aerokamanām tu nemaz netiksi, — Lovs iebilda, — otrkārt, nespēsi atvērt durtiņas; treškārt, ja arī atvērsi, aerokamanu kabīni pienesis sniega pilnu, iekām tu pats iesprauksies iekšā.

— Fred, tik piesardzīgi būdami, nekad nevienu nenotversim, — Stonors atmeta ar roku. — Es tomēr būtu pamēģinājis.

— Saderam, ka šādā laikā pat Antarktīdas pērtiķi nebāzīs laukā degunu no ledus alām, — meteorologs smīkņāja. — Arī pērtiķim savas dzīvības žēl.

— Pamēģināt tomēr vajag, — Rasels pēkšņi ierunājās. — Ja nevar izlietot periskopu, tad aerokamanas šobrīd ir vienīgā vieta, no kuras iespējams kaut ko novērot.

— Džek, ko es dzirdu, — Lovs izbrīnā piemiedza acis, — arī tu tīko nopelnīt miljonu dolāru!

— Viņš domā, ka šejienes sniega cilvēki pastaigām izvēlas tieši tādu laiku, kāds ir šodien, — Stonors klāstīja. — Šķiet, šādi apsvērumi ir tīri loģiski.

— Džek, vai tiešām tu tā domā?

Rasels pamāja ar galvu.

— Tad jau var pamēģināt, — meteorologs kļuva mundrāks. — Kas neriskē, tas nevinnē, teicis viens karavadonis un uzsācis kauju, lai gan zinājis, ka to zaudēs.

Pirmais pamēģināja sasniegt aerokamanas Lovs.

Taču pēc briža, nespēdams vairs ne paelpot, viņš ar galvu pa priekšu ievēlās lielajā lūkā, pie kuras Lovu gaidīja Rasels un Stonors.

— Nu, kā veicās?

Meteorologs, atguvis elpu, sāka rupji lamāties.

— Vai līdz kamanām aizrāpies?

— Velns parāvis, aizrāpos, bet nespēju atvērt durtiņas.

Rasels neteica ne vārda, apsēja sev ap vidu auklu, pārmeta pār plecu telefona kasti un ienira sniega viļņos.

Lovs nokāpa lejā Lielajā kabīnē. Stonors palika pie ieejas viens pats; viņš saspringti gaidīja.

Pamazām atritinājās aukla, ar kuru bija apsējies astronoms. Sniega vētras šņākoņa un gaudošana nomāca visas citas skaņas.

Aerokamanas bija piesietas virs aizputinātā angāra kādus piecdesmit metrus no Lielās kabīnes. Iespējams, ka ap aerokamanām jau sanesta augsta kupena un no kabīnes neko nevarēs saredzēt. Aukla vairs tālāk neri- tinājās.

Stonors pagaidīja vēl kādu brītiņu un divreiz parāva auklu. Pēc mirkļa viņš sajuta atbildam — Rasels savukārt parāva auklu. Aizgājušais ziņoja: «Pagaidām viss kārtībā.»

Durstīgas sniega šaltis cirtās iekšā pa lūku. Stonors nolaida vāku zemāk, atstādams tikai šauru spraugu, pa kuru pūlējās kaut ko saskatīt aklajā tumsā. Mirkli viņam šķita, ka uzzibsnī gaisma tur, kur atradās aerokamanas. Vai tiešām Rasels tomēr iekļuvis kamanu kabīnē un ieslēdzis reflektoru? Stonors vērīgi lūkojās melnajā naktī. Nē, laikam viņš būs pārskatījies. Stonors jau grasījās vēlreiz signalizēt, paraustot auklu, bet tobrīd apakšā pavērās durvis un atskanēja Lova balss.

Stonors nolaida lūkas vāku, aizšāva bultu un nokāpa lejā.

— Rasels ir kamanu kabīnē, — Lovs sacīja un sniedza Stonoram telefona klausuli. — Parunā ar viņu.

— Hallo, Džek! — Stonors kliedza klausulē. — Kā veicas?

— Tupu kabīnē, — klausulē skanēja Rasela balss.

— Vai reflektori ieslēgti?

— Jā, ieslēgti.

— Cik liela redzamība?

— Tikai dažus metrus.

— Vai auksti nav?

— Nē, nav.

— Mēs pēc kārtas dežurēsim pie telefona. Ja kas gadās, ziņo!

— Ziņošu.

Aizritēja apmēram divas stundas. Sniega vētra nerimās. Atbildot uz Stonora jautājumiem, Rasels strupi teica, ka neko neredzot.

— Džek, varbūt tevi vajadzētu nomainīt? — Stonors atkal vaicāja.

— Pagaidām nevajag.

Pagāja vēl kāda stunda. No radiokabīnes pabāza galvu Ziro.

— Atkal ēterā sākas tā mežonīgā kaukšana, tāpat kā toreiz, — ārsts apvaldīti sacīja. — Paklausieties … — Viņš iegāja radiokabīnē un durvis atstāja pusvirus.

Reproduktorā atskanēja šņākšana, un tūlīt to aizstāja zema, vibrējoša gaudošana — baismīga skumju, baiļu, draudu meldija. Šķita — neizprotami, visuvareni spēki guva varu pār apklusušajiem ziemotājiem. Bet meldija skanēja joprojām, brīžiem apklusdama, brīžiem kļūdama spalgāka, brīdinādama un draudēdama, noslēpumaina un nesaprotama.

— Prātā var sajukt! — Stonors kliedza un aizsedza ar plaukstām ausis.

Lovs, saviebies kā zobu sāpēs, šūpoja galvu.

— Pietiek! — viņš beidzot uzbļāva. — Pārāk ilgi nedrīkst raidīt. .. šādu mūziku.

Ārsts steigšus izslēdza radioaparātu.

— Nu, kā jums patika?

— Nekad neesmu dzirdējis neko līdzīgu, — Stonors vaļsirdīgi sacīja. — Vai tiešām arī toreiz gaudoja tikpat traki?

— Uz mata tāpat. Pats gribēju gaudot līdzi aiz šausmām.

— Šeit mēdz būt dīvaini traucējumi, — Lovs norūca, aizsmēķēdams cigareti.

Iešķindējās telefona zvans. Stonors pakampa klausuli.

— Hallo, Džek?

— Nupat redzēju kādu ēnu. Izskatījās pēc . . . lāča vai liela pērtiķa. Palūkojieties, kas notiek pie lūkas.

Lovs saprata pēc Stonora sejas: kaut kas ir atgadījies.

— Atnākuši?

— Laikam gan . . . Ātrāk! — Stonors pamāja Lovam uz kaktā ieslieto karabīni. — Džek, šauj arī tu, ja vēl ko ieraugi! Arst, ņemiet klausuli!

Nelikdamies ne zinis par Rasela brīdinājumiem, Stonors steigšus iedeva ārstam telefona klausuli, paķēra otru karabīni un nopakaļ Lovam izskrēja no kabīnes.

Pielikuši ausi pie izejas lūkas vāka, viņi uzmanīgi klausījās.

— Ralf, tikai sniega vētras gaudošana.

— Taisi vaļā lūku!

Sejā iebrāzās asa sniega šalts. Spēcīgās luktura gaismas stari ieurbās rēcošajā tumsā tikai pāris metru attālu.

— Fred, it kā neviena nav.

— Dzēs nost lukturi! Veicīgāk! Skaties . ..

Starp sniega vērpetēm vīdēja neskaidrs zaļgani violets plankums. Tas lēnām tuvojās.

Lovs un Stonors aši piesvieda pie vaiga karabīņu laides.

— Uguni! — ģeologs čukstēja.

Reizē nosprakšķēja divi šāvieni, un sniega vētra atkal kauca vēl trakāk. Pēc tam norisinājās kaut kas neticams.

Spoži zaļš gaismas šķēps līdzīgi zibenim pāršķēla tumsu. Vēja brāziens, spēcīgāks nekā visi iepriekšējie, piekļava pie zemes sniega virpuļus un tūlīt aizmēza tos projām.

Kādus desmit metrus no lūkas krampjos valstījas milzīga, pinkaina būtne. No nezvēra garās spalvas staroja zvīļa zilganvioleta gaisma, no rumpja nakts tumsā šāvās zaļu zibšņu šautras. Viens no zibšņiem pārdrāzās pār Lova galvu. Uzdvesa spēcīga ozona smarža.

— Tūlīt lūku ciet! — Stonors kliedza.

Blākšķēdams aizcirtās smagais vāks. Lovs gribēja aizbīdīt bultu. Lūkas metāla vāks iezaigojās zilganā gaismā. Stiprs trieciens apdullināja meteorologu, un viņš kūleņu kūleņiem gāzās lejup pa gaiteni, aizraudams līdzi arī Stonoru.

*

Ārsts, arvien vēl turēdams pie auss telefona klausuli, satraukti pūlējās sadzirdēt, kas īsti notiek. Sniega aukas svilpoņa kļuva negantāka. Tātad viņi pacēluši izejas lūku.

— Džek, viņi iet ārā.

— Vai paspēji brīdināt, lai bez vajadzības nešauj? Esmu pārliecināts, ka Stonors ir pārskatījies. Tie nav sniega cilvēki. Tie droši vien ir …

— Džek, viņi šauj!

Klausulē atskanēja sprakšķis, pēc tam šņākoņa.

— Aerokamanas . . . norāva … — ārsts starp sprak- šķiem tik tikko spēja saklausīt. — Nes projām . . . Kaut kur augšup . . .

Daži sprakšķi cits pēc cita … un telefona klausule apklusa.

«Pārtrūka telefona vads,» ārstam iešāvās prātā. «Kas tagad notiks?»

Gaitenī kaut kas dārdēja, dipēja, un ārsts pietrūkās kājās. Portjeras mala pacēlās, kabīnē ierāpās apsnigušais Stonors. Tūlīt aiz viņa kļuva redzama Lova izspū<- rusī galva.

Abi ar lielām pūlēm uzsvempās kājās. Lovs, pat sniegu nenopurinājis, piestreipuļoja pie galda un atslīga krēslā.

— Fred, tu esi ievainots? — Stonors murmināja un ar dūri berzēja acis.

Lovs sevi aptaustīja no galvas līdz kājām.

— Šķiet, ka ievainots neesmu. Kas tas bija par elles izdzimteni, kuru mēs sašāvām?

Stonors gluži apdullis grozīja galvu.

— Mans prātiņš tur par īsu. Nekad neticētu, ja .. . savām paša acīm nebūtu redzējis. Lūkas bulta! — viņš pēkšņi atcerējās. — Vai paspēji aizbīdīt bultu?

— Es nezinu …

— Arst, tūlīt pārbaudi, vai lūka cieši aiztaisīta! Bet. . . never vaļā. Un nepieskaries pie bultas ar kailu roku.

Ārsts īsu mirkli piemiedza acis un gluži kā uz nāvi notiesāts pašķīra aizkaru un devās gaitenī.

Kad viņš atgriezās, Stonors grozīja rokā telefona klausuli.

— Vai durvis nespīdēja? — Lovs sēkdams jautāja.

— Nemanīju. Bultas aizbīdīju ciet. . .

Lovs atviegloti nopūtās.

— Arst, kas noticis ar telefonu? — Stonors brīnīdamies vaicāja. — Kāpēc nekas nav dzirdams?

— Pēc jūsu šāviena Džeks tikkG vēl paspēja uzsaukt, ka aerokamanas norautas un tiekot nestas prom . .. īsti nesapratu, bet, liekas, viņš kliedza, ka aiznesot pa gaisu.

— Pa gaisu? — Stonors pavisam apjucis pārjautāja.

Lovs pielēca no krēsla.

— Džeks iet bojā, bet mēs te …

— Fred, nevienu soli! Viņam tu vairs nespēsi palīdzēt. Neaizmirsti, kas guļ tur aiz durvīm.

Lovs pakāpās atpakaļ un aizsedza ar rokām seju.

— Stonor, ko nu lai darām?

— Gaidīsim, kamēr pierims sniega auka.

Meteorologs, neatņēmis sakrampētos pirkstus no sejas, atkal apsēdās pie galda. Ārsts nodrebēja, dzirdēdams, ka Lovs raud . . .

Lielās kabīnes iemītniekiem šī nakts šķita sevišķi gara. Stonors, nespēdams nosēdēt uz vietas, staigāja pa salonu, atkal un atkal pašķīra smago portjeru, pavēra durvis, kas veda uz gaiteni, un tramīgi klausījās. Taču ārā svilpa un gaudoja tikai sniega auka.

Lovs sēdēja pie galda, sakrustojis rokas uz krūtīm. Meteorologa stingais skatiens bija vērsts vienā punktā.

Uz rīta pusi no radiokabīnes iznāca ārsts.

Vilkdams kājas kā vecs vecis, viņš piegāja pie Stonora.

— Ēterā viss klusu, un krievi skaidri dzirdami. Viņi mūs izsauc. Ralf, atceries šinī brīdī Džeka māti, atceries savus bērnus un atļauj man sazināties ar krieviem.

— Pagaidīsim līdz gaismai. Jāredz, ko šonakt esam nošāvuši. Pēc tam izlemsim. Bet tagad liec man mieru.

Ārsts sakampa meteorologu aiz pleciem un kratīja:

— Fred, vai saproti, kas te notiek? Palīdzi man … saki Stonoram .. .

Bet, paraudzījies Lovam acīs, ārsts atmeta ar roku un sagumis iegāja atpakaļ radiokabīnē.

Beidzot, spriežot pēc pulksteņa, vajadzēja aust gaismai. Sniega vētra arvien vēl trakoja. Vējš brāzās ar briesmīgu spēku. Pie apvāršņa virs saceltiem sniega virpuļiem pakāpās saule, bet pāri Lielās kabīnes kupolam viesuļvētra arvien vēl joņiem nesa projām tūkstošiem tonnu sniega putekļu.

Izrādījās, ka ārā iziet nav iespējams.

Vējš ne vien aizmēza visu nule sasnigušo sniegu, bet arī daļu no vecajām, pagājušajās nedēļās sadzītajām kupenām. Papildizejas lūka, kura naktī vēl bija vienā līmenī ar sniega segu, tagad sniedzās tai pāri par veselu metru. Izejas šahtas augšgals drebēja nemitīgajos vēja brāzienos un vibrēja kā trakā ātrumā skrejoša vilciena vagons. Pa lūku nedrīkstēja pabāzt galvu. Tumsu aizstājusi duļķaina gaisma, bet arī tajā varēja saskatīt tikpat maz kā melnajā aizvadītajā naktī.

Veltīgi nopūlējies izkļūt pa lūku, Stonors aiztaisīja vāku un pa sniega piedzīto gaiteni atgriezās salonā.

— Vecais, saturies! — viņš pačukstēja Lovam. — Ko tu nokar degunu? Te taču ir Antarktīda. Tici, man Džēka tikpat žēl kā tev, bet jāpaciešas. Ja aerokamanas nav sadragātas tepat pret klintīm, tad viesuļvētra tās varbūt aizdzinusi simtiem kilometru.

Tādu auku neatceros redzējis. Vēja ātrums vismaz trīssimt kilometru stundā. Atjēdzies, mums vēl veicami lieli darbi.. . Un varbūt Džeks nemaz nav pagalam. Aerokamanu tvertnēs bija degviela. Vētra apklusīs, viņš iedarbinās motoru un atgriezīsies.

Lovs lēni pacēla galvu. Stonors paraudzījās viņa sejā un nodrebēja. Vienā naktī Freds bija kļuvis par gadiem desmit vecāks. Acis apdzisušas, grumbas dziļākas, vaibsti skarbāki.

— Vai neesi saslimis?

— Nē, Stonor, saki, kas jādara.

— Vēl kādu laiciņu nogaidīsim. Bet labāk apsprie- dīsimies . .. Lai gan tā nošautā pērtiķa līķi, šķiet, neatradīsim. Vētra to varēja aizvelt nezin kur. Fred, tā būtu traka neveiksme.

Stonors nebija maldījies. Pievakarē sniega auka aprima tiktāl, ka varēja iziet ārā. Pieliekušies līdz pat zemei, lai spētu noturēties kājās, Stonors un Lovs ļoti rūpīgi pārmeklēja visu Lielās kabīnes kupola tuvāko apkaimi. Tur neviena nebija. Vējš noplacinājis sniega kārtu par vienu vai jiiviem metriem. Atsegts angāra jumts, meteobūdiņas apakšējais stāvs, Lielās kabīnes galvenā ieeja. Jaunu kupenu tuvumā nebija. Ar elektrību pielādētais, sašautais nakts briesmonis pazudis bez pēdām. Arī no aerokamanām vairs ne vēsts. Tikai pārrautais telefona vads, vējā satinies ap radiomasta atsaiti, atgādināja par aizritējušās nakts notikumiem.

Vakariņas visi ēda klusēdami. Neveiksme bija Sto- noru jromākusi. Lova domas klaiņāja kaut kur tālu tālu. Ārsts visu dienu nebilda ne vārda.

— Diez vai šonakt viņi atkal ieradīsies? — Stonors sacīja, pieceldamies no galda. — Rišār, kā tu domā?

— Man viss vienalga, — ārsts nomurmināja.

— Ķā klājas Heinriham?

— Ej paskaties .. .

Stonors ielūkojās kabīnē, kurā gulēja polis.

— Viņš guļ. . . Vai arī. ..

Ārsts vērīgi paraudzījās uz Stonoru pāri brillēm un, neko neteicis, iegāja Kovaļska kabīnē.

Stonors pienāca pie Lova.

— Fred, ko tu domā par tiem nakts briesmoņiem? Kas tie tādi ir?

— Es par tiem vispār nedomāju, — meteorologs klusi sacīja. —- Neko nezinu. Tu esi gudrāks . . .

— Pārsteidzošas ir viņu spējas akumulēt elektrības lādiņus, — Stonors skaļā balsī prātoja. — Šie pērtiķi ir ārkārtīgi ietilpīgi ceļojoši akumulatori. Ar eiektris- kā§ enerģijas akumulāciju droši vien saistīta arī viņu spīdēšana. Nez kāpēc viņi ierodas, tikai negaisam plosoties .. . Šerpas man stāstīja par Himalaju sniega cilvēkiem daždažādas pasakas, bet īstenība tagad pārspēj vistrakāko fantāziju. Ja Džeks nebūtu pazudis, es sāktu domāt, ka mēs abi visu notikušo esam redzējuši sapņos.

— Stonor, kaut tas būtu bijis tikai sapnis!

Stonors pēkšņi iesita sev ar pirkstgaliem pa pieri.

— Nu es saprotu! Varbūt viņu tuvošanās rada šos neizprotamos radiotraucējumus? Ja jau viņi tik ļoti piesātināti ar elektrību . ..

-— Stonor, zini ko, — Lovs domīgi sacīja, — tagad esmu gandrīz pārliecināts, ka Toivo nokļuvis šo elles izdzimteņu nagos. Nav šaubu, ka viņi mitinās pazemes labirintos. Gaisa spīdēšana, čaboņa — tās visas ir viņu klātbūtnes pazīmes. Jābrīnās, ka toreiz viņi mūs palaida sveikā …

Stonors sarāvās.

— Vai tu tā domā?

— Mūsu ekspedīcija sarukusi uz pusi, — Lovs turpināja. — Tagad mēs neko vairs nepaveiksim. Pat neuzzināsim, kur palikuši pazudušie biedri. Arī Rasels varēja iekrist šo riebekļu slazdos. Varbūt vairāki pērtiķi pagājušajā nakti vazājušies ap Lielo kabīni. Ja viņi pa īstam sadūšosies mums uzbrukt, mēs visi būsim pagalam.

— Uzbrukt?

— Stonor, kāpēc viņi to nevaretu darīt? .. . Visu laiku domāju un nekādi nevaru saprast, kādēļ Rasels brīdinājis ārstu, lai mēs nešaujot.

— Blēņas!

Stonors steigšus iegāja radiokabīnē.

Drīz pa atvērtajām durvīm sāka skanēt mūzika.

— Fred, tā, šķiet, ir Keiptaunas pārraide, — Stonors

sacīja, nākdams atpakaļ. — Pagaidām ēterā viss mierīgi.

Mūzika pēkšņi beidzās. īss pārtraukums un pēc tam:

— Hallo, hallo, runā Lazareva stacijas radio. Izsaucam Anglijas-Amerikas-Francijas ekspedīcijas pārzie- motājus. Lielā kabīne, hallo, hallo, kāpēc klusējat? Paziņojiet, kas noticis! Hallo, hallo . . .

So tekstu divreiz nolasīja angļu, pēc tam franču valodā.

— Nesaprotu, kāpēc viņi atkal mūs izsauc, — Stonors īgni sacīja.

— Kas tur ko nesaprast? Mēs klusējam. Viņi ir tuvākie kaimiņi. Ralf, šeit ir Antarktika. — Lovs piecēlās no galda. — Viņiem katrā ziņā jāatbild. Varbūt pasaukt ārstu?

— Nevajag. Parunā pats.

Lovs devās uz radiokabīni.

— Fred, paklausies, pagaidi vienu brītiņu! — Stonors uzsauca. — Tu viņiem pasaki . . .

Lovs nepaspēja izrunāt teikumu līdz galam: repro- duktorā atkal jau skanēja šaušalīgā gaudošana. Ik mirkli tā kļuva arvien skaļāka.

Pa radiokabīnes durvju spraugu pabāza galvu Lovs.

— Ēters atkal sāk trakot. Nedzird neko citu, izņemot šo ellišķīgo mūziku.

— Fred, elektriskie pērtiķi tuvojas Lielajai kabīnei, — Stonors čukstēja. — Pagriez klusāk, bet neizslēdz. Papūlēsimies izciest šo koncertu. Tagad ir labi. ..

Nu, vecais, ko darīsim tālāk?

*

Pagāja dažas stundas. Ēters joprojām kaukoņas pilns. Brīžiem tā kļuva spēcīgāka, brīžiem vājāka, taču bija dzirdama uz visiem viļņiem un pilnīgi pārtrauca radiosakarus.

— Viņi staigā ap Lielo kabīni, — Stonors teica, zobus sakodis. — Staigā un okšķerē.

— Dīvaini, kāpēc viņi nemēģina iekļūt iekšā, — Lovs brīnījās. — Viņiem ir tik milzīgs spēks un citas

īpašības, ka ielauzt angāra jumtu vai sadragāt izejas lūku viņiem būtu tīrais nieks.

— Viņi neapjēdz, ko vajadzētu darīt, — Stonors nedroši ierunājās. — Lai kādas viņu īpatnības, viņi tomēr ir tikai pērtiķi.

— Ralf, manuprāt, tie nav pērtiķi, — Lovs gandrīz čukstēja. — Es neesmu māņticīgs, bet tiešām man sāk likties, ka esam sastapušies ar … spokiem, ar aukstuma un tumsas ļaunajiem gariem, ar šo nolādēto ledus tuksnešu patiesajiem valdoņiem.

— Fred, blēņas, vistrakākās blēņas! Viņiem ejot, sniegā paliek pēdas tāpat kā visām dzīvām būtnēm, un tu pats esi pārliecinājies, ka viņus ievaino arī lodes. Galvenais ir tikai tas, ka šeit, Antarktīdā, apstākļos, kas dzīvām būtnēm gandrīz neciešami, paaudžu paaudzēs viņiem izveidojušās īpatnības, kādas nepiemīt dzīvo būtņu lielākajai daļai, — viņi spēj akumulēt elektrības lādiņus un varbūt arī citus enerģijas veidus. Lai gan jāpiebilst, ka zinātnieki jau sen atraduši organismus, kas spēj akumulēt elektrību. Atcerieties torpedi- nīdu dzimtas elektriskās rajas. Šīm zivīm ir elektrības orgāni abpus galvas, un tās spēj radīt līdz trīssimt voltu lielu spriegumu.

— Tā ir tikai teoretizēšana, — Lovs nīgri saviebās, — bet praksē gan laikam man pietrūktu dūšas izšaut vēl vienu sprāgstošo lodi uz šo elektrības piesātināto nezvēru. Neviens nav saucis mani par gļēvuli, bet atzīstos, ka tagad esmu mazliet nobijies.

— Un tomēr agri vai vēlu mums būs jākāpj augšā un vēlreiz jāizmēģina laime.

— Laime?

— Protams. Lai notiek kas notikdams, mums jādabū rokā šie briesmoņi. Vismaz viens no viņiem. Citādi pasaule mums neticēs.

— Džeks pagājušo nakti paspēja iekliegties, ka tu, Ralf, esot maldījies. Viņš runāja par šiem pērtiķiem. Kādā ziņā tu varēji maldīties?

— Ārsts būs kaut ko saputrojis. Un kāda tur starpība: vai tie ir pērtiķi vai kas cits! Mums viens no šiem radījumiem jādabū savā varā.

— Stonor, ir gan starpība. Ja nu šīm būtnēm ir saprāts? …

— Nemurgo! …

— Viņi ir spēcīgi, viņi viegli varētu mūs iznīcināt, bet viņi tomēr mums neuzbrūk. Atceries atdoto periskopu un auklu raktuves ejā. Un paklausies šo dīvaino kaukšanu. Tās noskaņa mainās… Varbūt viņi grib piesaistīt mūsu uzmanību? .. .

— Fred, tu esi prātā jucis. Tu taču redzēji, kādi viņi izskatās. Ja arī viņiem ir kripatiņa prāta, tad ne vairāk kā pitekantropiem. Nē, tagad tev katrā ziņa vajadzētu ieelpot svaigu gaisu. Kāpēc tu nevarētu aiziet uz meteostaciju? Pēdējās dienās tu bieži neievēro novērojumu grafiku.

— Tu gribi, lai tūlīt eju ārā?

— Kopā ar mani. Es tevi aizsargāšu. Pašlaik mazāk putina .. .

— Gribi izmantot mani kā ēsmu? Indijā tā medījot tīģerus … ar jaunu auneli.. . Bē, bē, bē …

— Vai tu baidies?

— Nemaz to neslēpju. Baidies arī tu, Stonor. Baidās arī ārsts. Un bītos ikviens, atrazdamies šeit mūsu vietā. Mēs esam sastapušies ar kaut ko neredzētu, draudīgu, nesaprotamu un tāpēc — briesmīgu. Bet mēs ikviens baidāmies īpatnēji. Ārsts uzlicis uz galvas spilvenu un cer miegā aizvadīt briesmīgās stundas; tevī bailes cīnās ar godkāri un vēlēšanos iemantot miljonu dolāru par tā nezvēra ādu. Bet mani pēc tam, kad bojā gājis Džeks, nekārdina pat miljons dolāru. Turklāt tu, Stonor, man no tā miljona neiedotu nenieka.

— Fred, tu gribi kaulēties. Izdevīgs brīdis biznesa taisīšanai.

— Nē, es nekaulēšos. Es iešu.

— Kur?

— Uz meteostaciju. Lai tu nevarētu man turpmāk pārmest, ka es pārkāpju novērojumu grafiku.

— Vecais, nu gan tu, šķiet, esi ņēmis ļaunā.

— Nē. Uz tevi Jaunoties nedrīkstu. Tu esi priekšnieks. Un karš paliek karš .. .

Pirms iziešanas no Lielās kabīnes Stonors atkal ieslēdza radio.

Kaukšana bija klusāka, reizēm aprima pavisam. Tajā, šķiet, bija sadzirdamas jaunas skumju un neremdināmu sāpju noskaņas.

— Kaut kas neticams, — Stonors čukstēja. — Šajās skaņās tiešām ir meldija un kāds īpašs ritms. Kas tas varētu būt? Ja traucējumus rada Antarktīdas iezemieši, tad, šķiet, pašlaik tie attālinās no Lielās kabīnes. Kaut nu mēs nenokavētos!

Uzmaucis uz ādas cimdiem vēl gumijas cimdus, Stonors piesardzīgi nolaida lūkas dzelzs vāku. Debesīs laistījās varavīkšņota polārblāzma. Cauri krāsainajiem viļņiem, kas lēni vēlās pa tumšo debesu augstieni, mirgoja zvaigznes. Vējš pūta retām brāzmām, saceldams un dzīdams sausa sniega putekļus.

Stonors ieslēdza spēcīgu reflektoru un pārliecinājās, ka lūkas tuvumā neviena nav.

— Esam nokavējušies! — viņš iekliedza Lovam tieši ausī. — Pārāk ilgi filozofējām . .. Putenis rimstas, un. . . viņi pazuduši.

— Bet salst gan kā nelabais, — meteorologs purpināja, rāpdamies laukā pa lūku.

— Paskaties, vai nav pēdu! — Stonors atkal kliedza.

Lovs neatbildēja, tikai parādīja uz zemā puteņa smelkni, kas šņākdama slīdēja pa sniega klāju un tūlīt nosedza arī Lova pēdas. Pieliecies, lai vējš viņu neapgāztu, meteorologs sataustīja stiepli, kas sniedzās līdz meteobūdai, un, uz Stonoru atpakaļ neparaudzījies, pazuda biezajā sniega putekļu duļķē.

Arī pie meteobūdas nebija neviena. Visi aparāti savās vietās, viss pilnīgā kārtībā, un Freds Lovs pierakstīja nolasītos skaitļus. Viņu pārņēma liela vienaldzība pret visu notiekošo. Lovs it kā vēroja sevi ar sveša cilvēka acīm. Lūk, Lovs skatās instrumentos, pieraksta, lūk, aiztaisa meteobūdiņu, nosaka vēja virzienu. Dīvaini, ka šim Lovam nemaz nav bail. Bet Lovs taču baidījās, tas ir zināms arī viņam pašam . . .

Tomēr Lovs nenobijās pat tad, kad, nākdams atpakaļ uz lūku, ieraudzīja kaut ko tumšu.

— Stonor, vai tu? — viņš uzsauca.

Nē, tas nebija Stonors. Gaismas kūlītis pārslīdēja pār biezu, sudrabainu spalvu klātu augumu, kļuva redzama maza, koniska galva ar lielām, atkarenām ausīm, kādas mēdz būt sikspārņiem. Briesmonis lēnām tuvojās, viegli cilādams bluķiem līdzīgās kājas. Šķiet, nācējam nebija ģīmja, tikai divi spīdoši, sarkanīgi punkti, kas neatlaidīgi vērās Lova sejā.

«Tās, protams, ir acis,» meteorologa apziņā pavīdēja doma. «Cik uzmanīgi viņš raugās manī un nesteidzas pienākt klāt!» Lovs pēkšņi atcerējās, kā viņš Rietumsumatras džungļos naktīs medīja luktura gaismā. Allaž viņš trāpīja ar lodi tieši starp zaigojošajām acīm, kas no tumsas lūkojās uz luktura gaismu.

«Kāpēc nešaut arī šoreiz? .. .» Lovs sataustīja kabatā pistoles spalu. Attālums desmit soļu. Katrā ziņā trāpīs. Bet, patiesību sakot, kādēļ jāšauj? Viņš taču pat nezina, kas ir šī dzīvā būtne. Tagad vairs tikai astoņi soļi. . . septiņi. . . Rasels vakar iekliedza telefonā, ka sniega cilvēki tie neesot. . . Vai tad saskarei ar kaut ko nezināmu vienmēr jāsākas ar lodi? . . . Lovs apstājās. Apstājās arī pinkainais nakts briesmonis.

«Dīvaini, ka viņš nemēģina tuvoties,» meteorologam iešāvās prātā. «Varbūt viņam ir miermīlīgi nolūki? Miermīlīgi? Vai viņa apziņā šāds jēdziens vispār ir? Ko vispār viņš zin, šis aukstuma un tumsas izdzimtenis? Vai viņš ko domā, vai viņš ko spēj domāt?»

Lovs juta, ka trīc no galvas līdz kājām, bet tanī pašā laikā bija apbrīnojami, neizprotami mierīgs.

«Miers pirms nenovēršamas nāves?. . . Dīvaini, šķiet, viņš raida man kādas zīmes. Kā jāsaprot šīs viņa kustības? Lai es neeju klāt? . . .»

Aiz briesmoņa muguras uzliesmoja spožs gaismas stars un apžilbināja Lovu. Meteorologs drīzāk noskārta nekā sadzirdēja Stonora saucienu:

— Fred, gulsties zemē!… Tūlīt šaušu!…

— Nē, nē, — Lovs māja ar rokām. — Nešauj . . .

Nevarēja nemaz iedomāties, ka nakts viesa tumšais,

milzīgais augums tik zibenīgi izslīdēs no divu reflektoru staru kūļu saskares apļa. Lovs paspēja saskatīt vēl vienu briesmoņa brīdinošo mājienu, kas neapšaubāmi bija domāts viņam. Meteorologs sastinga. Tanī pašā mirklī zem Stonora luktura uzliesmoja uguntiņa. Dobji nogranda viens šāviens, pēc tam otrs. Divas lodes aizsvilpa pavisam tuvu. Blīkšķēja šāvieni atkal un atkal. Stonors šāva tumsā uz labu laimi.

— Ralf, nešauj!

Vēl viens šāviens. Tas bija pēdējais.

Netālu no Lova uzliesmoja zaļa gaisma. Pavīdēja pinkainā auguma neskaidrais apveids, uz mirkli svešā būtne iezaigojās zaļgani violetā spīdumā. Noskanēja skaļš sprakšķis. Spoža, zibens šautrai līdzīga dzirksts ieurbās tur, kur Stonors steigšus taustīja tumsu ar sava luktura dzelteno šķēpu. Gaismas staru kūlis apmeta lielu loku, atdūrās sniegā un apdzisa.

Lovs paskatījās tur, kur vēl nupat stāvēja svešās būtnes spīdošais augums. Tikai melna tumsa. Lovs raidīja turp sava luktura gaismas šalti — nebija vairs neviena. Aplaida gaismas strēli visapkārt — tukšs.

Nakts rēgs iegrimis gluži kā zemē. Varbūt aizlidojis pa gaisu? … No augšas vēl skanēja dīvaina šņākoņa. Lovs atmeta atpakaļ galvu, bet ieraudzīja tikai polārblāzmas mirdzošo plīvuru viļņojam.

Meteorologs lēni devās pie pakritušā šefa. Lovs jau noskārta, kas šeit noticis. Stonors gulēja knūpus, ar seju sniegā. Lovs pieliecās, saudzīgi apvēla apkārt nedzīvo augumu. Luktura gaisma skāra sadegušās karabī- nes atliekas, un Lovs gurdiem soļiem slāja uz atvērto lūku.

*

Lidmašīna ar sarkaniem spārniem apmeta platu loku virs Lielās kabīnes, sveicinot pašūpoja spārnus un laidās lejup. Lovs un ārsts sagaidīja ciemiņus pie kabīnes galvenās ieejas.

Mašīnas slēpes viegli pieskārās baltajai, gludajai sniega segai, gaita kļuva lēnāka, un lidmašīna slīdēja pa krāsainām auduma sloksnēm norobežotu četrstūri. Propelleru saceltajā sniega putekļu mākonī iezvīļojās varavīkšņaini riņķi. Visu spektra krāsu apņemtā sudrabainā mašīnā pieripoja pie Lielās kabīnes.

Melnīgsnējs vīrs ar līku degunu, ar kupliem, melniem matiem, ģērbies gaišzilā zīda kombinezonā ar atpakaļ atmestu kapuci, izlēca sniegā un devās pie Lielās kabīnes iemītniekiem. Viņam pakaļ no kabīnes jau spraucās otrs vīrs — liels, drukns, pūkainā kažokādas kombinezonā un kažokādas zābakos, pēc tam aši izkāpa trešais — sīks, veikls, kažokādas biksēs un brūnā ādas jakā.

-— Lazareva stacijas priekšnieks Šota Veriadze,— tumšmatis minēja savu vārdu un sniedza Lovam roku.

— Mani biedri — lidotājs Ivans Lobovs un ārsts Jurijs Belovs.

Milzīgais Lobovs tik stipri sakratīja meteorologa roku, ka tam pirksti vien nokrakšķēja. Sīkā Belova rokas spiediens arī likās spēcīgs.

Lovs atbraucējus iepazīstināja ar ārstu.

— Kur ir cietušie? — Belovs franciski jautāja, uzmanīgi un stingri vērdamies Žiro sejā.

— Profesor, jūsu palīdzību gaida tikai viens. Slimnieks ir apakšā, Lielajā kabīnē. Pārziemošanas stacijas priekšnieks ģeologs Stonors bija beigts uz vietas.

— Kā jūtas ievainotais?

— Ļoti slikti.

— Vai tūliņ drīkstu ieiet pie viņa?

— Protams.

— Biedri, varbūt velti nešķiedīsim dārgo laiku? — Lobovs ierunājās sulīgā, zemā balsī. — Lidmašīna ir pilnīgā kārtībā. Tūlīt mehāniķi papildinās tvertnēs degvielu un sāksim meklēt pazudušos.

— Ivanam taisnība, — Veriadze pamāja ar galvu.

— Vai ir kas jauns?

— Itin nekas, — Lovs sacīja. — Vakarējā diena un pagājušā nakts aizritēja mierīgi. Elektrības piesātinātie pērtiķi vairs nav rādījušies.

Veriadze paberzēja gludi noskūto zodu.

— Varbūt rīkosimies šādā veidā. Jurijs paliks šeit. Mēs ar Ivanu lidosim un meklēsim pazudušos. Vai varēsiet braukt mums līdzi?

— Protams, — Lovs atbildēja. — Bet, kamēr lidmašīnā iesūknē degvielu, lūdzu, nokāpsim lejā, izdzersim pa tasei tējas. Pie galda visu pārrunāsim mazliet sīkāk.

Palaidis ciemiņus pa priekšu, Lovs iečukstēja ārstam ausī:

— Rišār, liekas tu godāji šo zēnu par profesoru?

Ziro dusmīgi nošņācās.

— Šis «zēns» ir viens no slavenākajiem mūslaiku mediķiem: akadēmiķis, grāmatu un vairāku simtu rakstu autors. Fred, tie ir trīs izcili «meistari». Veriadze — plaši pazīstams ģeofiziķis un ģeogrāfs, daudzu valstu akadēmiju, arī jūsu — Amerikas akadēmijas goda biedrs, Belovs — nepārspēts polārais lidotājs. Maskavā viņam par godu uzcelts monuments.

Lovs izbrīnā pašūpoja galvu.

— Rišār, Lielajai kabīnei šodien izcils pagodinājums!

— Tikai žēl, ka šos ciemiņus neielūdzām pirms trim dienām.

*

Lovs pie galda īsi pastāstīja par pēdējo desmit dienu notikumiem. Dzirdēdami par apakšzemes raktuvēm, Belovs un Veriadze pārmija skatienus.

— Kungi, tas viss ir ļoti dīvaini, — Veriadze domīgi sacīja, kad Lovs savu stāstījumu bija beidzis. — Atjaujiet uzdot jums dažus jautājumus. Pats par sevi saprotams, ka varat neatbildēt, ja vienu otru jautājumu atzīsiet par pārāk tiešu vai nediplomātisku.

Lovs apmulsa.

— Lūdzu, jautājiet. Stāstīšu itin visu, ko vien zināšu.

— Vai šīs senās raktuves atrastas radioaktīva elementa rūdas iežos?

— Urāna rūdas iežos . . . Par to aizmirsu j ums pateikt.

— Vai iežu izplatība liela?

— Ļoti liela.

— Raktuvju ejas izcirstas pēc stingri noteikta plāna?

— Jā. Visas ejas cita pret citu veido taisnus leņķus. Bet atvainojiet, kā jūs to zināt?

— Pagājušajā gadā mūsu pārziemotāji šādas raktuves atrada arī Lazareva stacijas tuvumā. Viņu pētījumi tagad laikam būs jau publicēti.

Lovs smagi nopūtās.

— 2ēl, ka nelaiķis Stonors to nezināja.

— Jāpiebilst, ka arī mēs neko nezinājām par jūsu atradumu. Citādi būtu pārraidījuši jums visus datus.

-— Veriadzes kungs, — 2iro nenocietās, — kā jūs un jūsu biedri domājat… nu . . . kā to lai jums pasaku . . . kas ierīkojis šīs apbrīnojamās raktuves?

— Šinī jautājumā ir vairāki viedokļi. Atbildēt droši vien būs vieglāk, kad apskatīsim jūsu atradumu. Mūsu uzietajās raktuvēs eju kopgarums nav liels, ledus tās stipri sabojājis, un raktuves laikam ļoti sen jau pamestas. Jāpiebilst, ka arī torija ieži, kuros izcirstas šīs ejas, ir lielā mērā izmantoti. Lova kungs, vēl viens jautājums. Kā jūs domājat: vai šīs noslēpumainās būtnes, ar kurām jūs sastapāties, mitinās pazemes ejās?

— Nav šaubu, ka šīs būtnes tur staigā. Fakti, par kuriem jums stāstīju, ir pietiekami skaidri.

— Līdz tumsai vairs tikai četras stundas, — Belovs teica zemā balsī un atbīdīja neizdzerto glāzi. — Tērzēšanu varēsim turpināt lidmašīnā.

— No kuras vietas gribat sākt meklēšanu? — Veriadze vaicāja un piecēlās.

— Tonakt vētra brāzās no dienvidaustrumiem, — Lovs sacīja. — Kamanas varbūt ir aizdzītas uz ziemeļrietumiem, uz okeāna pusi. — Man šķiet, ka vajadzētu lidot gar piekrasti.

— Uz kuru pusi no jūsu stacijas atrodas senās raktuves?

— Sešus kilometrus uz rietumiem.

Veriadze iegrima domās.

— Manuprāt, meklēšana tomēr jāsāk no dienvidaustrumiem, — viņš beidzot teica. — Kungi, nebrīnieties par to! Lai gan vējš pūta tieši no dienvidaustrumiem, četras vai piecas stundas pēc tam, kad Rasela kungu piemeklēja nelaime, aerokamanas, acīm redzot, atradušās krietnu gabalu uz dienvidaustrumiem no jūsu stacijas. Mūsu radistiem nebija iespējams kļūdīties. Briesmu signāls saņemts tieši no turienes. Neviens, izņemot Rasela kungu, šādu signālu nevarēja noraidīt.

- Bet tas notika jau sen.

— Pirms kādām trim dienām. Taču citādu ziņu mums nav.

— Labi, pamēģināsim sākt no dienvidaustrumiem, — Lovs piekrita.

— Kāds no mājās palicējiem lai pastāvīgi dežurē pie radioaparāta. Par palīgu šeit varu atstāt vienu no mūsu mehāniķiem. Lidmašīna nepārtraukti sazināsies ar Lielo kabīni un Lazareva staciju. .. Pēc trīsarpus stundām atgriezīsimies.

*

Tieši pēc trīsarpus stundām, saulei rietot, Belova lidmašīna pieripoja pie Lielās kabīnes. .

Kamēr apkalpe piesēja lidmašīnu sniega kupola aizvējā, Veriadze un Belovs paspēja pārmīt dažas frāzes.

— Aerokamanu slieču pēdas neatradām, — sacīja Veriadze, atbildēdams uz profesora jautājumu, — taču kaut ko ļoti interesantu tomēr redzējām. Iespējams, ka tev ir taisnība… Vakarā Lobovs attīstīs fotofilmu, mēģināsim tikt skaidrībā. Bet kas jauns tev?

— Ģeodēzists ļoti slims. Taču cerības ir. Es varētu daudz ko līdzēt, ja ārstēšana būtu sākta agrāk. Starp citu, tas Žiro ir krietns puisis. Kaut arī, šķiet, alkoholiķis, bet talantīgs ārsts. Ziro ir darījis visu, kas viņa spēkos, un pat vēl vairāk. Ja viņš tik ļoti nebūtu pūlējies, polis nomirtu jau pirms dažām dienām.

— Vai redzēji viņu priekšnieka līķi?

— Jā. Priekšnieks nogalināts ar kādu man nezināmu milzīgas jaudas enerģijas lādiņu. Audi pilnīgi saārdīti, taču, spriežot pēc dažām pazīmēm, enerģijas lādiņš bijis auksts.

— Tātad patiešām notikusi slepkavība.

— Bet tas nav cilvēku noziegums.

— Esi pārliecināts par to?

— Pilnīgi. Ģeodēzista paralīzi radījis līdzīgs-enerģijas lādiņš, tikai daudz vājāks . . .

Vienojušies par dežurēšanas kārtību, visi, izņemot

Lobovu, nokāpa Lielās kabīnes salonā. Lidotājs palika mašīnā, lai attīstītu uzņemto filmu.

Žiro gribēja palielīties ar savu kulināra talantu un vakariņās pasniedza vairākus smalkus franču ēdienus. Jāpiebilst, ka vakariņas visi paēda klusējot. Aiz plānas šķērssienas starp dzīvību un nāvi svārstījās Kovaļska paralizētās miesas. Vakariņu laikā Belovs divas reizes cēlās no galda un iegāja ģeodēzista kabīnē. Tumšā angārā gulēja sakropļotais Stonora līķis. Tas vēl bija jāapbeda.

Pēc vakariņām Lobovs atnesa attīstīto filmu. Visi noliecās pār to.

— Te sniega klajā redzams kaut kas neparasts, — Veriadze sacīja, — kaut kas līdzīgs milzīgai, lēzenai, pilnīgi apaļai piltuvei ar dobumu vidū. Piltuves diametrs pārsniedz divsimt metrus. Gandrīz piecsimt kilometru no šejienes. Zīmīgi, ka briesmu signāls, par kuru jums stāstīju, raidīts apmēram no turienes. Paskatieties, cik dziļš ir centrālais kanāls. Nevarējām saredzēt, kur tas beidzas, kaut gan lidojām pāri zemu jo zemu.

— Varbūt piltuve ir tanī vietā, kur nokrita bolīds? — Ziro ierunājās.

— Jūs esat manījuši bolīdu? — Belovs pacēla galvu.

— Kas to redzējis un kad?

— Milzīgs bolīds aizdrāzās pāri pirms kādām divām nedēļām, — atbildēja Lovs. — To redzējis Rasels, bet bolīda sacelto troksni dzirdējām mēs visi. Rasels apgalvoja, ka bolīds nokritis uz dienvidaustrumiem no Lielās kabīnes. Lidmašīnā lidojot, es to biju aizmirsis. Bet tagad, paraugoties uz fotogrāfiju. .. Var būt, ka ārstam taisnība.

— Nē, tas nekādā gadījumā nav meteorīta izsists dobums, — Veriadze noteikti sacīja. — Rītdien nolaidīsimies pie tās piltuves. Ivan, vai nolaidīsimies?

— Vajadzēja nolaisties jau šodien, — Lobovs rūca.

— Es taču gribēju . ..

— Tad līdz tumsai mēs nebūtu tikuši atpakaļ.

Lovs klusītēm nopūtās. Veriadzes vērīgā auss to

saklausīja.

— Lova kungs, — gruzīns viņu uzrunāja. — Lūdzu, nedomājiet, ka atstājam novārtā galveno uzdevumu — jūsu biedru meklēšanu. Varu gandrīz apgalvot, ka esam tikuši uz pareizām pēdām.

— Bet nevarēja taču Rasels, joņodams pretim viesuļvētrai, ar aerokamanām četrās stundās aizkļūt piecsimt kilometru no Lielās kabīnes.

— Ar aerokamanām, protams, nevarēja . . .

Tobrīd atskanēja tāla dunoņa, kas strauji kļuva spēcīgāka. Salona sienas saka drebēt. Dunoņa auga, auga, pārvērtās par apdullinošu dārdoņu, un klausītājiem jau šķita, ka viņiem pārplīsīs ausu bungādiņa.

Belovs pielēca no galda un drāzās uz āru. Durvīs viņam uzskrēja virsū viens no mehāniķiem. Tas kaut ko kliedza, māja ar rokām it kā aicinādams. Tāpat ne- apģērbušies visi izsteidzās laukā.

Augstu tumšajās debesīs, citu pēc cita zvaigžņu pulkus uz mirkli aizsegdams, joņoja milzīgs violeti zaļgans bolīds, un tam nopakaļ stiepās spīdošu dūmu grīste. Bolīds brāzās no dienvidaustrumiem un ziemeļrietumiem. Skatītāji, svilinošu salu nejuzdami, stāvēja kā sastinguši. Acis neatlaidīgi vēroja brīnumaino kosmosa sūtni. Dunoņa tālē pamazām apklusa.

— Tūlīt tas eksplodēs. . . tūlīt… — Lovs čukstēja.

Bet bolīds neeksplodēja. Tas saruka par tikko manāmu punktu un pazuda starp zvaigznēm.

— Nokritīs lielā tālumā, kaut kur okeānā, — nopūzdamies sacīja Lovs.

— Šota Rustamovič, kas tas bija? — mehāniķis jautāja. — Nekad neesmu redzējis kaut ko līdzīgu..

— Laikam cilvēka acs pirmoreiz redzējusi tādu skatu, — Veriadze domīgi sacīja. — Ivan, tev bija taisnība. Šodien vajadzēja nolaisties pie tās piltuves. Tagad nekas vairs nav līdzams. Mister Lov, es domāju, ka naktīs dežurēšanu var izbeigt. Jūsu «elektriskie pērtiķi» vairs neieradīsies.

— Svētā Limožas Terēza! — Žiro iesaucās. — Jūs domājat, ka tie ir bijuši… — Ārsts parādīja ar pirkstu uz debesīm un sāka pūst elpu uz nosalušajām rokām.

— Tieši tā, mīļais Ziro kungs, — Belovs sacīja. — Aizlidoja atpakaļ «bolīds», ko jūs redzējāt pirms divām nedēļām. Kopā ar to aizlidoja, protams, arī noslēpumainie kosmosa ciemiņi. Cik žēl, ka neizdevās nodibināt ar viņiem kontaktus. Lai gan to varbūt varēja izdarīt vai izdarīs jūsu biedri? .. . Bet tagad kāpsim lejā kabīnē. Citādi mums vajadzēs operēt nosaldētos pirkstus un ausis.

*

Lidmašīna devās uz dienvidaustrumiem. Apakšā pa sniegaino līdzenumu aši slīdēja tās zilganā ēna.

— Pēc dažām minūtēm vajadzētu būt piltuvei, — Veriadze teica. — Tūlīt pārbaudīsim mūsu hipotēzi… Piltuve jau redzama. Ivan, griez mazliet pa labi! Oho!.. .

Visi iesaucās aiz pārsteiguma.

Tur, kur vakar bija lēzena piltuve ar nelielu dobumu vidū, tur tagad rēgojās milzīga cilindriska, vairākus simtus metru dziļa šahta. Tās sienas sniedzās vertikāli biezajā ledus slānī.

— Vakar šeit ir bijis viņu kosmosa kuģis, —- Veriadze čukstēja. — Nekad to sev nespēšu piedot.

— Vai nolaidīsimies? — Lobovs jautāja, gluži aizsmacis aiz satraukuma.

— Protams.

Pēc brīža Veriadze, Lobovs un Lovs stāvēja pie milzīgās šahtas malas.

Šahta bija vienīgais pierādījums, ka šeit atradies kosmosa kuģis. Nekādu lūžņu, nekādu degvielas atlieku vai atkritumu apkārtnē nemanīja. Dzidrs, caurspīdīgs, slāņains gaišzils ledus.

— Viņi izmantojuši kādu enerģijas veidu, kas mums pilnīgi svešs, — Veriadze domīgi sacīja. — Ciemiņu kuģis, ieurbdamies ledū, nav to izkausējis. Kuģis griezis ledu gluži kā sviestu. Spriežot pēc šahtas apmēriem, kosmosa kuģis bijis milzīgs. Šķiet, tas bijis savus trīssimt metrus garš un pāri par simt metru plats cilindrs. Cik varena tehnika ir šo būtņu rīcībā!

— Bet kāpēc viņiem vajadzēja slēpties ledāja dzīlēs? — Lovs izbrīnā jautāja.

— Belovs domā, ka šīs būtnes ieradušās no planētas, kur klimats neparasti bargs. Mūsu saules stari svešajām būtnēm ir nāvējoši. Tāpēc tās jūs apciemojušas tikai naktīs, sniega vētrai plosoties. Varbūt Antarktikas negantie puteņi visvairāk līdzinās šo būtņu dzimtās planētas parastajiem apstākļiem.

— Drausmīgs klimats, — Lovs piebilda, un pār muguru viņam pārskrēja drebuļi.

— Mister Lov, viss ir relatīvs, — Veriadze pasmaidīja. — Dzīvība uz dažādām planētām radusies un veidojusies dažādos apstākļos. Šīm būtnēm mūsu mēreno joslu klimats laikam būtu pilnīgi neciešams, nemaz jau nerunājot par tropu apgabalu klimatu.

— Varbūt šīs būtnes kādreiz ieradušās arī Himalaju augstajos kalnos?

— Iespējams …

— Taču svešinieku pirmā tikšanās ar mūsu planētas iedzīvotājiem Antarktīdā cilvēkiem bijusi traģiska, — Lovs sacīja. — Mēs esam zaudējuši trīs un varbūt arī četrus darba biedrus.

— Šķiet, bojā gājusi arī viena svešā būtne. ..

— Tātad jāsecina, ka visā šajā sadursmē vairāk vainīgi esam mēs, cilvēki, — Lovs turpināja, nodūris galvu.

— Jūsu vārdos ir sava daļa patiesības. Bet turpmāk visai cilvēcei tā būs laba mācība. Šīs būtnes, kā redzams, ne vienreiz vien jau apciemojušas mūsu planētu. Tās var ierasties atkal. Vai zināt, es nez kāpēc ticu, ka jūsu biedri Rasels un Latikainens nav gājuši bojā. Būtnes, kas apguvušas kosmisko lidojumu tehniķu, nevar būt dzīvības iznīcinātājas. Ar savu augsti attīstīto tehniku viņas spēs radīt apstākļus, kuros jūsu draugi varēs dzīvot. Bet līdz ar to būs nodibināti sakari starp divu planētu iedzīvotājiem. Varbūt mēs vēl paši pieredzēsim tos laikus, kad Rasels un Latikainens atgriezīsies uz Zemes. Atgriezīsies, bruņoti ar jaunām zināšanām, kas cilvēcei būs bezgala vērtīgas. Atšķirība, kāda pastāv starp dzīvu būtņu ārējo izskatu .un viņu dzīves apstākļiem uz dažādām planētām, nedrīkst būt par šķērsli saprāta kontaktiem . . .

— Un tomēr, kaut arī jums būtu taisnība, viņi nolaupījuši mūsu biedrus.

— Nolaupīšana ir attaisnojama,- ja svešajām būtnēm bijis dižens mērķis — nodibināt sakarus starp di-

Es, piemēram, labprāt lidotu viņiem līdzi. Ticiet man, ļoti daudzi domātu tāpat…

Antarktīdas pētnieki apskatīja un nofotografēja šahtu, paņēma sniega un ledus paraugus, un Lobovs atkal pacēlās ar lidmašīnu gaisā. Drošs paliek drošs, viņi nolēma vēlreiz rūpīgi aplūkot kosmosa kuģa atrašanās vietas apkaimi. Lidmašīna, drāzās paralēlās līnijās pāri milzīgajam sniega līdzenumam, kura centrā melnēja šahtas piltuve, — drāzās uz ziemeļiem, uz dienvidiem un atkal uz ziemeļiem.

Šādā veidā lidmašīna joņoja desmitiem reižu. Pētnieki uzmanīgi raudzījās lejup, taču bezgalīgajā, baltajā sniega autā nemanīja nekādas pēdas.

— Viņiem ir bijuši īpatnēji lidošanas aparāti, — Veriadze sacīja. — Iziedami no sava kuģa, viņi tūlīt pacēlušies gaisā. Laikam gan neko neatradīsim. '

Un tomēr beidzot atrada. Atkal drāzdamies pa līdztekus maršrutu, pētnieki apakšā saskatīja kaut ko sarkanu. Lobovs nolaidās zemāk. Lidmašīna vēlreiz aizjoņoja pāri sarkanajam plankumam.

— Garš drānas gabals, — Veriadze teica. — Vimpelis? Būs jānolaižas . . .

Lobovs nolaidās dažus desmitus metru no sarkanā plankuma. Pētnieki steigšus skrēja turp. Izrādījās, ka tas ir elastīga, ļoti stipra sa-rkana auduma vimpelis, piestiprināts pie metāla kāta, kurš iedzīts dziļi ledū. Lidmašīnas propelleru saceltajā gaisa plūsmā vimpelis sāka plivināties. Vējainā laikā vimpeli varētu saskatīt pa lielu gabalu.

— Šis vimpelis mums kaut ko signalizē, — Veriadze ierunājās. — Paskatīsimies …

241

Vimpeli atraisīja un metāla kātu piesardzīgi izvilka no ledus. Kāta apakšējā daļā bija caurspīdīgs paresninājums. Tajā ielikta sarullēta papīra lapa.

Veriadze mēģināja paresninājumu atskrūvēt, lai piekļūtu pie vēstules, bet tas viņam neizdevās. Lobovs sažņaudza metāla stieni rokās, mēģināja pārlauzt. Lidotāja apaļā seja aiz piepūles pietvīka gluži sarkana.

Stienis beidzot ieplaisāja un pārlūza. Papira lapa nokrita sniegā.

Padomju stacijas priekšnieks vēstuli pacēla un sniedza Lovam.

— Tā ir adresēta jums.

Lovs paņēma papīra lapu.

— Rasela rokraksts, — Lovs čukstēja, un viņa lūpas kļuva gluži bālas.

Veriadze gaidīja, mierīgi raudzīdamies uz Lovu.

— «Mani draugi,» — meteorologs lasīja trīcošā balsī. — Nē, es nespēju. .. Veriadzes kungs, lasiet jūs!

— «Mani draugi! Pēc nepilnas stundas divi cilvēki pirmoreiz atstās mūsu Zemi. Neesam vairs gūstekņi, bet viesi. Pirmie sakari ir nodibināti. Palīgos nāca rasējumu un formulu valoda, un tagad es un Toivo jau saprotam daudz ko. Diemžēl ar aizlidošanu nedrīkstam vilcināties. Ja aizkavēsimies, tad mūsu mājastēvu kosmosa kuģis nekad vairs nesasniegs viņu planētu. Mēs lidojam līdzi no laba prāta. Vai kādreiz atgriezīsimies? Ja arī neatgriezīsimies, ja nevarēsim pārciest skarbos klimatiskos apstākļus, kādi valdot uz tālā Plutona, no kura atlidojis šis kuģis, mūsu piezīmes pēc dažiem gadu desmitiem tomēr tiks nogādātas uz Zemes. Ceru, ka tās palīdzēs nodibināt radošus kontaktus starp divām tālām mūsu saules sistēmas civilizācijām. Tad vairs neatkārtosies pēdējo dienu traģiskie notikumi. Toivo vēl nespēj rakstīt. Viņa rokas paralizētas, bet ik brīdi viņš atveseļojas arvien vairāk.

Zinātnieki, kas vada plutoniešu ekspedīciju, ar speciāliem aparātiem mani izmeklēja, viņi ir jau izpētījuši cilvēku organisma dzīvības norises un tagad atdzīvinājuši Toivo, kuru tāpat kā Heinrihu viņi neviļus skāruši ar saviem izstarojumiem un jau uzskatījuši par mirušu. Tagad plutonieši ir noskārtuši, ka viņu izstāro- jumi nāvējoši ietekmē cilvēkus, un mūsu tuvumā izturas sevišķi piesardzīgi.

Plutoniešu līdzība cilvēkiem ir maza. Viņu organisma struktūrā galvenā nozīme oglekļa radioaktīvā izotopa savienojumiem. Plutoniešiem nav dzirdes, nav gandrīz nemaz arī redzes tādā veidā, kā mēs to saprotam, viņi sazinās ar radioizstaroj umiem, bet domāšanas norises viņiem un mums ir ļoti līdzīgas.

Tiesa, plutoniešu civilizācija vecāka un tālu aizsteigusies garām mūsējai. Mēs viņiem liekamies tikpat apbrīnojami un noslēpumaini kā viņi mums, bet mūs un viņus apvieno ^saprāta diženā varenība.

Cik es spēju orientēties tā plutonieša rīcībā, kurš ārstē Toivo, tad Heinriham nepieciešams ilgstošs miegs, mugurkaula elektrizācija un radioaktīvā fosfora savienojumi. Kaitējumu nodarījis stipri palēninātu, elektriski uzlādētu daļiņu īpašs veids. Šāds enerģijas veids uz mūsu Zemes nav zināms . . . Plutonieši lidojuši uz Antarktīdu pēc urāna, kura krājumi uz viņu planētas gandrīz pilnīgi izsīkuši. Laikam zem mūsu dienvidu kontinenta ledājiem atrodas milzīgas radioaktīvo elementu rezerves, varbūt pašas lielākās visā saules sistēmā.

Nojaušu, ka esat stājušies sakaros ar krievu pētniekiem un mani meklējat. Šovakar krievu lidmašīnu redzēju virs plutoniešu kosmiskā kuģa atrašanās vietas. Droši vien lidmašīna ieradīsies šeit vēlreiz. Tāpēc ceru, ka vēstule un vimpelis, kuru plutonieši izšaus startēšanas mirkli, nokļūs Jūsu rokās.

Ardievu, inani draugi! Pasveiciniet krievu biedrus un pasakiet viņiem paldies. Fred, kad atgriezies mājās, sameklē manu māti un pastāsti viņai visu. Citādi rīkoties mēs nevarējām . . .

Ardievu, dzimtās planētas iedzīvotāji! Ardievu, mīļā dzimtā Zeme!

Džeks Rasels un Toivo Latikainens.»

Veriadze apklusa.

Viņi ilgi stāvēja atsegtām galvām pie plīvojošā vimpeļa. Stāvēja un klusēja.

— Skaidrs, — Lobovs beidzot dobji teica. — Tātad viņi abi ir aizlidojuši. . . Dūšīgi puiši! . .. Par šo divu jaunekļu varonību jau šodien jāpavēstī visiem mūsu planētas iedzīvotājiem.